Vakara krēsla vērta apkārtni vēl drūmāku, kad mūsu ceļotāji iegāja Viljama Henrija forta drupās. Izlūks ar saviem biedriem tūlīt sāka gatavoties pārnakšņošanai. Viņi pieslēja dažus siju gabalus pret nomelnējušo sienu, un, kad Unkass tos pārklāja ar zariem, iznāca gluži apmierinoša pagaidu mītne. Jaunais indiānis, pabeidzis darbu, norādīja ar roku uz savu primitīvo būdiņu. Sapratis šo kluso žestu, Heivards laipni aicināja Monro ieiet. Atstājis sagrauzto sirmgalvi vienu ar viņa bēdām, Dankens tūlīt atkal iznāca ārā, jo pats jutās pārāk satraukts, lai dotos pie miera.
Kamēr Vanagacs un indiāņi sakūra ugunskuru un ieturēja savas vienkāršās vakariņas, kas sastāvēja no žāvētas lāča gaļas, jauneklis aizgāja pie sagrautā forta sienas ezera pusē. Vējš bija aprimis, un viļņi pie viņa kājām skalojās pret klinšaino krastu jau daudz mierīgāk un vienmērīgāk. Mākoņi, it kā noguruši no negantās traūk- šanās, sāka sadalīties — smagākie tumšā blāķī nogūlās pie apvāršņa, bet vieglākie vēl arvien ātri slīdēja pār ezeru . vai arī riņķoja virs kalnu virsotnēm gluži kā iztraucētu putnu bars ap savām ligzdām. Šur tur caur klīstošajiem mākoņiem parādījās ugunīgi sarkana zvaigzne, ar blāvu atblāzmu apgaismodama drūmās debesis. Apkārtējos pakalnus jau klāja necaurredzama tumsa. Līdzenums gulēja kā milzīga, pamesta kapliča; tās daudzo nelaimīgo iemītnieku nāves dusu netraucēja ne mazākais troksnītis.
Sevī nogrimis, Dankens labu brīdi raudzījās šajā ainavā, kas tik mokoši atsauca atmiņā pagātni. No forta iekšienes, kur ap kvēlojošo ugunskuru sēdēja mežinieki, viņa skatiens pievērsās melnajai tumsai, kas ietina līdzenumu, kur atradās mirušie. Drīz vien viņam izklausījās, it kā no turienes nāktu kādas neizprotamas skaņas. Nokaunējies par savām iedomām, jauneklis pagriezās uz ezera pusi un centās pievērst uzmanību nespodri mirgojošajiem zvaigžņu atspīdumiem nemierīgajā ūdenī. Taču viņa sasprindzinātā dzirde joprojām uztvēra neskaidras skaņas. Beidzot viņam šķita, ka tumsā skaidri dzirdētu steidzīgu soļu dipoņu. Nespēdams vairs apspiest savu nemieru, Dankens klusā balsī pasauca izlūku. Vanagacs paņēma šauteni un nonāca lejā, taču viņa mierīgā izturēšanās liecināja, ka viņš uzskata šo apmešanās vietu par pilnīgi drošu.
— Paklausieties! — Heivards sacīja. — Līdzenumā dzirdami kaut kādi klusi trokšņi, kas liek domāt, ka varbūt Monkalms vēl nav pilnīgi atstājis gavu uzvaras lauku.
— Tad jau ausis būs vērīgākas par acīm, — nesatraucamais izlūks atbildēja, izrunādams vārdus neskaidri un lēnām, jo tikko bija iebāzis mutē krietnu .kumosu lāča gaļas un tai tagad bija jāveic divkāršs darbs. — Es pats redzēju viņu apmetušos Taijā ar visu karaspēku. Kad šie jūsu franči ir kaut ko veikli nostrādājuši, viņiem patīk atgriezties mājās un nosvinēt savus panākumus, dejojot un palīksmojoties ar sievietēm.
— Nezinu. Indiānis kara laikā reti guļ; un varbūt "kāds laupītkārs huronis ir atšķīries no citiem. Vajadzētu izdzēst ugunskuru un nolikt sargu. Dzi! Vai jūs dzirdat šo troksni?
— Vēl retāk indiānis klaiņā pa kapiem. Kaut arī vienmēr gatavs nogalināt, viņš parasti apmierinās ar skalpu..
— Atkal? Vai jūs nedzirdat? — Heivards iesaucās.
— Jā, jā! Kad barības vai nu trūkst, vai ir pārpilnam, tad vilki kļūst droši, — izlūks mierīgi noteica. — Mēs varētu novilkt ādu kādam no tiem velniem, ja būtu gaišs un vairāk laika… Starp citu, major… Bet kas gan tur īsti notiek?
— Tātad tie nav vilki?
Vanagacs lēni papurināja galvu un piesardzības labad ar rokas mājienu paaicināja Heivardu sānis, kur vairs nesniedzās ugunskura blāzma. Nostājies pozā, kas pauda sasprindzinātu uzmanību, izlūks ilgi un vērīgi klausījās, vai neatkārtosies tā pati klusā skaņa, kas tik negaidīti bija viņu izbiedējusi. Taču acīmredzot šīs pūles bija veltīgas, jo pēc mirkļa klusuma viņš pačukstēja Heivardam:
— Jāpasauc Unkass. Indiānis var saklausīt to, kas mums paliek apslēpts. Būdams baltais, es nedomāju to noliegt.
Jaunais mohikānis pašreiz klusi sarunājās ar savu tēvu. Izdzirdis pūces kliedzienu, viņš satrūkās un, uzlēcis kājās, sāka raudzīties tumsā, it kā meklēdams, no kurienes šīs skaņas atlidojušas. Izlūks atkārtoja kliedzienu, un pēc pāris mirkļiem Dankens ieraudzīja Unkasu piesardzīgi zoga- mies gar cietokšņa valni uz to vietu, kur viņi stāvēja.
Vanagacs pateica viņam dažus vārdus delavaru valodā. Tiklīdz Unkass saprata, kāpēc ticis saukts, viņš nometās garšļaukus zālē un, kā Dankenam likās, palika tur klusi un nekustīgi guļam. Pārsteigts par jaunā karavīra pilnīgi nekustīgo pozu un gribēdams redzēt, kādā veidā viņš iegūs vajadzīgās ziņas, Heivards paspēra "pāris soļu uz priekšu un noliecās pār tumšo priekšmetu, no kura visu laiku nebija nolaidis acu. Un tad viņš atklāja, ka Unkass ir pazudis, bet viņa priekšā tumši ēnojas tikai kāds paaugstinājums forta uzbērumā.
— Kur palicis mohikānis? — viņš, izbrīnā atkāpdamies, jautāja izlūkam. — Tieši šeit es viņu redzēju nokrītam un būtu varējis zvērēt, ka tepat viņš arī palika.
— Cst! Runājiet' klusāk, jo mēs nezinām, kādas ausis klausās, bet mingi ir viltīga cilts. Unkass jau ir tur, līdzenumā, un makuasi, ja kāds no tiem atrodas mūsu tuvumā, sastaps sev līdzvērtīgu pretinieku.
— Vai jūs domājat, ka Monkalms nav aizvedis prom visus savus indiāņus? Pavēstīsim to saviem biedriem, lai varētu ķerties pie ieročiem. Mēs šeit esam pieci vīri, kas raduši stāties pretī ienaidniekam.
— Nevienam ne vārda, ja jums dzīvībā dārga! Palūkojieties uz sagamoru! Ja mums no tumsas kāds uzglūn, tad pēc viņa sejas tas nekad neiedomāsies, ka mēs nojāušam briesmu tuvumu.
— Bet viņu var pamanīt, un tas nozīmētu viņa nāvi. Viņš ir pārāk skaidri redzams ugunskura gaismā un neizbēgami kļūs par pirmo upuri.
— Neapstrīdami jums tagad ir taisnība, — atbildēja izlūks, vairāk satraukts nekā parasti, — taču ko lai dara? Viens vienīgs aizdomīgs skatiens var būt par iemeslu uzbrukumam, bet mēs vēl neesam sagatavojušies. Pēc tā, kā es pasaucu Unkasu, viņš zina, ka mēs esam kaut ko saoduši, Es viņam pavēstīšu, ka esam pamanījuši mingus. Gan viņa indiāņa gudrība tam pateiks, kā rīkoties.
Izlūks ielika pirkstus mutē, un tūlīt atskanēja kluss šņāciens, kas pirmajā mirklī lika Dankenam parauties sāņus, jo viņam likās, ka šņāc čūska. Atbalstījis galvu vienā rokā, Čingačguks sēdēja, domās nogrimis. Izdzirdējis tā dzīvnieka brīdinājumu, kura vārdā pats saucās, viņš tūlīt pacēla galvu, un tumšās acis ātri un vērīgi paraudzījās visapkārt. Izņemot šo pēkšņo un šķietami nevilšo kustību, nekā citādi viņa pārsteigums vai satraukums neizpaudās. Pa tvērienam noliktā šautene gulēja neaiztikta un, likās, arī neievērota. Ērtības labad viņš bija atlaidis vaļīgāk jostu un pat ļāva savam tomahaukam nokrist zemē. Viss viņa stāvs šķita sagumstam kā cilvēkam, kas ļauj atslābt nerviem un muskuļiem, lai atpūstos. Veikli ieņēmis agrāko pozu, bet tagad atbalstījis galvu otrā rokā, it kā viņš būtu sakustējies tikai tāpēc, lai atbrīvotu nogurušo locekli, iezemietis gaidīja tālākos notikumus ar tādu mieru un aukstasinību, kādu prot saglabāt tikai indiāņu karavīrs.
Mazāk pieredzējušai acij varētu likties, ka mohikāņu virsaitis ieslldzis snaudā, taču Heivards redzēja, ka viņa nāsis ir iepletušās, galva mazliet pagriezta sānis un ātri, steidzīgi skatieni nepārtraukti slīd pār apkārtējiem priekšmetiem.
-— Paraugieties uz sagamoru! — Vanagacs čukstēja, spiezdams Heivarda roku. —- Viņš zina, ka viens skatiens vai kustība var izjaukt mūsu plānus un nodot mūs šo neliešu varā .,.
Viņa vārdus pārtraifca šāviena uguntiņa un rībiens. Virs tās vietas, kur vēl arvien kavējās Heivarda apbrīnas pilnais skatiens, gaisā pacēlās ugunīgu dzirksteļu spiets.
Paskatījies otrreiz, viņš redzēja, ka Cingačguks ir pazudis. Izlul :. bija pacēlis savu šauteni pie pleca un turēja to Saufiunas gatavībā, ar nepacietību gaidīdams mirkli, kad I iiJnUsies ienaidnieks. Taču uzbrukums šķita izbeidzies ar šo vienīgo neveiksmīgo mēģinājumu nonāvēt Čingačguku. Kļausoties viņiem pāris reižu likās, ka tālumā švīkst krūmi, caur kuriem aizskrien kādas nezināmas būtnes. Drīz vien Vanagacs noprata, ka tur aizbēg vilki, sajutuši kādu traucētāju tuvojamies savai valstībai. Labu brīdi viņi stāvēja, elpu aizturējuši, pilni nepacietības, tad atskanēja ūdens plunkšķis, kam tūlīt sekoja citas šautenes šāviens.
- Tas ir Unkass! — izlūks sacīja. — Zēnam ir lieliska šautene! Es pazīstu tās šāvienu kā tēvs sava bērna balsi, jo tā kalpoja man, kamēr gadījās labāka.
— Ko tas varētu nozīmēt? — Heivards jautāja. — Mūs novēro, un, kā šķiet, mums draud bojāeja!
— Tur tās izsvaidītās pagales rāda, ka nolūki nav bijuši nekādi labie, un šis indiānis savukārt apliecinās, ka nekas ļums nav noticis, — atbildēja izlūks, nolaizdams šauteni atkal uz rokas un sekodams Čingačgukam, kas tieši šai mirklī atgriezās ugunskura gaismas lokā. — Nu, kā ir, sagamor? Vai mingi visā nopietnībā uzglūn mums, vai ari tas ir tikai viens no šiem rāpuļiem, kas velkas karotājiem astē, lai noskalpētu mirušos un, mājās atgriezies, plātītos sievu priekšā ar saviem varoņdarbiem?
Cingačguks ļoti mierīgi apsēdās savā vecajā vietā. Viņš nesteidzās ar atbildi, bet vispirms uzmanīgi apskatīja pagali, kurā bija trāpījusi lode, kas varēja būt liktenīga viņam pašam. Tad, pacēlis uz augšu vienu pirkstu, viņš atbildēja angliski ar vienzilbīgo vārdu:
— Viens.
— Tā jau es domāju, — Vanagacs sacīja apsēzdamies. — Un, tā kā viņam izdevās paslēpties ezerā, pirms Unkass izšāva, tad ļoti iespējams, ka šis nelietis aizgūtnēm melsīs par lielo slēpni, no kura viņš uzglūnējis diviem mohikāņiem un baltajam medniekam, — jo virsniekus šādā sadursmē var uzskatīt vairāk tikai par skatītājiem. Nu, lai jau, lai! Katrā tautā vienmēr ir arī daži godavīri, kas apklusinās nekauņu, ja tas sāks muldēt pārāk bezjēdzīgi. Šā blēža sūtītā lode nosvilpa tev tieši gar ausīm, sagamor.
Cingačguks mierīgi ieņēma savu agrāko pozu — tik niecīgs starpgadījums nespēja iedragāt viņa aukstasinību.
Tieši šai mirklī no tumsas iznira Unkass un apsēdās pie ugunskura ar tādu pašu vienaldzību sejā kā tēvam.
Heivards vēroja viņus ar lielu interesi un apbrīnu. Viņam likās, ka mežiniekiem ir kādi slepeni sazināšanās paņēmieni, kurus viņš ar savu prātu nespēj uztvert. Balto jauneklis šādā gadījumā būtu plaši un aizrautīgi, varbūt pat pārspīlējot, izklāstījis visu, kas notika tumšajā līdzenumā, turpretim šis jaunais karavīrs acīmredzot apmierinājās ar to, ka viņa darbi runās paši par sevi. Tiešām, pašreiz nebija ne īstais laiks, ne vieta, lai indiānis lielītos ar saviem varoņdarbiem. Un, ja vien Heivards nebūtu painteresējies, iespējams, ka tonakt par šo lietu netiktu runāts vairāk ne vārda.
— Unkas, kas notika ar mūsu ienaidnieku? — Dankens jautāja. — Mēs dzirdējām tavu šāvienu un cerējām, ka tas nebija veltīgs.
Jaunais virsaitis atbīdīja sava mednieka krekla kroku un klusēdams parādīja liktenīgo matu kušķi, savas uzvaras simbolu. Cingačguks paņēma skalpu rokā un kādu brīdi to ļoti uzmanīgi aplūkoja. Tad viņa skarbajā sejā parādījās riebuma izteiksmi un, nomezdams skalpu, viņš iesaucās:
— Oneids!
— Oneids! — atkārtoja izlūks, pienākdams klāt, lai apskatītu asiņaino trofeju. — Ak kungs! Ja oneidi ir mums uz pēdām, tad šie velni mūs ielenks no visām pusēm! Balto acis nesaskata atšķirības starp šo un kāda cita indiāņa ādas gabaliņu, bet sagamors saka, ka tas ir no miiiga galvas; nē, viņš pat nosauc cilti, pie kuras piederējis šis nabaga velns, un tik viegli, it kā skalps būtu grāmatas lapa un katrs mats burts. Bet ko tu teiksi, puis? Kādu ļaužu bijis šis nelietis?
Unkass pavērās izlūkam sejā un savā maigajā balsī atbildēja:
— Oneids.
:— Atkal oneids! Ja viens indiānis kaut ko pavēsti, tad. parasti tas ir taisnība, bet, ja to apstiprina viņa cilts vīri, tad tā ir vissvētākā patiesība.
— Nabaga zellis.mūs ir noturējis par frančiem, — Heivards sacīja. — Viņš taču nebūtu tīkojis pēc drauga dzīvības.
— Viņš būtu varējis noturēt mohikāni kaujas krāso
jumā par huroņi! Tad jau jūs tikpat labi varētu sajaukt Monkalma grenadieru baltos mundierus ar karaliskās amerikāņu armijas sarkanajiem kamzoļiem, — izlūks teica.
— Nē, nē! Šis mūdzis zināja, uz ko viņš mērķē, un nekādas pārskatīšanās nebija, jo delavari- un mingi neieredz viens otru, vienalga, kurā pusē balto savstarpējos karos viņu ciltis cīnītos. Tāpēc, kaut arī oneidi kalpo viņa svētajai majestātei, es pats bez ilgas domāšanas ar savu «briežu nāvi» būtu nokniebis kādu no šiem neliešiem, ja laimīgs gadījums tam liktu šķērsot manu ceļu.
— Tas būtu bijis mūsu noslēgtās vienošanās pārkāpums.
— Ja cilvēkam biēži iznāk darīšanas ar kādu tautu, — turpināja Vanagacs, — kuras ļaudis ir godavīri, un viņš pats nav nelietis, tad viņu starpā izaug mīlestība. Bet starp mohikāni un mingu ir apmēram tāda pati mīlestība kā starp balto cilvēku un čūsku.
— Esmu apbēdināts, to dzirdot.
- — Nu, kas attiecas uz mani, es mīlu taisnību, — izlūks sacīja. — Un tādēļ es neteikšu, ka ienīstu mingus, bet tomēr man jāatkārto, ka tikai tumsas dēļ šis apkārtložņā- jošais oneids ņēma savu galu bez «briežu nāves» līdzdalības.
Godīgais, bet nesamierināmais mežinieks aizgriezās no ugunskura, nevēlēdamies turpināt strīdu. Heivards satraukts aizgāja atpakaļ uz -cietokšņa valni. Viņš nebija radis karot meža apstākļos un jutās neomulīgi, iedomājoties, ka iespējami šādi nodevīgi uzbrukumi.
Dankens pietiekami labi zināja indiāņu paražas, lai saprastu, kādēļ abi karavīri un Vanagacs, sabikstījuši ugunskuru un uzmetuši tam jaunus zarus, nopietni un svinīgi nosēdas dūmu lokā. Novietojies vienā cietokšņa stūrī, no kurienes varēja redzēt, kas ņotiek iekšpusē, viņš, apbruņojies ar visu savu pacietību, gaidīja tālāko.
Pēc īsas un iespaidīgas pauzes Cingačguks aizdedzināja pīpi, kuras galviņa bija meistarīgi izgrebta no pīpju akmens, bet kātu veidoja koka caurulīte, un sāka smēķēt. Pietiekami ievilcis nomierinošās zāles aromātu, viņš pasniedza smēķējamo izlūkam. Šādā veidā pīpe pilnīgā klusumā trīs reizes apstaigāja apkārt. Neviens no klātesošajiem nerunāja ne vārda. Tad sagamors, kā vecākais gados un cienījamākais pēc stāvokļa, dažos vārdos mierīgi un nosvērti izteica savas domas par apspriežamo jautājumu. Viņam atbildēja izlūks. Tad atkal ierunājās Cingačguks, jo izlūks viņam nepiekrita. Bet jauneklīgais Unkass turpināja klusi un godbijīgi klausīties", kamēr Vanagacs aiz laipnības pajautāja arī viņa domas. Pēc runātāju izturēšanās Heivards noprata, ka tēvs un dēls strīdīgajā jautājumā turas pie viena ieskata, bet baltais vīrs domā citādi. Strīds pamazām iedegās asāk.
Unkasa vārdi tika uzklausīti tikpat uzmanīgi, kā viņa tēva vairāk nobriedušās gudrības caurstrāvotie spriedumi. Neizrādīdami ne mazāko nepacietību, viņa sarunu biedri nesteidzās atbildēt, pirms nebija dažus mirkļus pavadījuši klusās pārdomās.
Mohikāņu runu pavadīja tik nepārprotami un izteiksmīgi žesti, ka Heivardam nebija grūti izsekot viņu domu gaitai. Bieži jo bieži indiāņi attēloja gājienu pa mežu, un pēc tā skaidri varēja saprast, ka viņi grib dzīties pakaļ bēgļiem pa sauszemi, turpretim Vanagacs vairākkārtīgie rokas mājieni uz Horikana pusi nozīmēja, ka viņš ieteic doties tālāk.pa ūdeni.
Pēc visa likās, ka izlūks nespēj pierādīt savu taisnību un viņa plāns tiks noraidīts, bet tad viņš pietrūkās kājās un, atmetis savu vienaldzību, pēkšņi sāka žestikulēt tikpat dedzīgi un izteiksmīgi kā iezemieši un laida darbā visu indiāņu daiļrunības mākslu. Paceldams roku, viņš norādīja saules ceļu un atkārtoja šo žestu tik daudz reižu, cik dienu būtu vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi, tad attēloja garu un grūtību pilnu ceļu pāri kalniem un upēm. Būdā mierīgi guļošā Monro vecums un nespēks tika parādīti ar tik izteiksmīgiem žestiem, ka nevarēja pārprast to nozīmi. Dankens ievēroja, ka pat viņa spēki tika diezgan nevērīgi novērtēti, — izstiepis plaukstu, izlūks pieminēja viņu, nosaucot par Dāsno Roku — vārdā, kādu Heivards savas devības dēļ bija iemantojis starp visām draudzīgajām ciltīm. Pēc tam viņš attēloja laivas vieglo un slīdošo kustību kā iespaidīgu pretstatu vārga un noguruša cilvēka ļodzī- gajiem soļiem. Izlūks pabeidza, norādīdams uz oneida skalpu, acīmredzot skubinādams steigšus doties ceļā un tā, lai nepaliktu nekādu pēdu.
Mohikāņi nopietni klausījās runātājā. Pamazām viņi ļāvās pārliecināties, un uz beigām Vanagacs runu pavadīja tādās reizēs parastie piekrišanas saucieni. Vārdu sakot, Unkass ar tēvu tagad atbalstīja viņa priekšlikumu, atteikdamies no savām iepriekšējām domām.
Tiklīdz apspriežamais jautājums bija izlemts, acumirklī šķita aizmirsts strīds un viss, kas ar to sakarā, izņemot g^la rezultātu. Pat nepalūkojies apkārt, lai kā uzvarētājs izbaudītu atzinīgos skatienus, Vanagacs izstiepās visā ga- riijnā pie dziestošajām oglēm un aizvēra acis.
Mohikāņi, kas visu laiku bija domājuši tikai par citu interesēm, tagad izmantoja šo brīdi, lai veltītu mazliet uzmanības paši sev. Acumirklī atmezdams nopietno un atturīgo indiāņu virsaiša izturēšanos, Cingačguks jautri uzru- naja dēlu maigā, mīlestības pilnā balsī. Unkass ar prieku atsaucās tēva draudzīgajam tonim, un, pirms vēl izlūka smagā šņākšana pavēstīja, ka viņš aizmidzis, abi tā biedri bija pilnīgi pārvērtušies.
Nav iespējams aprakstīt viņu valodas melodiskumu šādos maiguma un jautrības brīžos. Viņu balss diapazons — jo sevišķi tas sakāms par jaunekli — bija apbrīnojams: no viszemākā basa tā pacēlās līdz pat sievišķīgi maigiem toņiem. Tēva acis ar neslēptu prieku vēroja dēla lokanās, un veiklās kustībās, un viņš nekad neaizmirsa atbildēt ar smaidu uz Unkasa kluso, aizrautīgo iesmiešanos, Saga- mora sejas vaibsti atmaiga sirsnīgās tēva jūtās, tajos vairs nebija ne vēsts no bardzības.
Kādu stundu viņi tā nodevās savām labākajām jūtām. Tad Cingačguks izteica vēlēšanos likties gulēt, ietīdams galvu segā un izstiepdamies uz kailās zemes. Unkasa jautrība acumirklī izgaisa. Rūpīgi sarausis ogles tā, lai no tām nāktu siltums tēvam uz kājām, jauneklis arī pats sameklēja drupās sev guļvietu.
Redzēdams, ka šie piedzīvojušie mežinieki jūtas drošībā, arī Heivards nomierinājās un drīz vien sekoja viņu piemēram. Pusnakts vēl bija tālu, kad sagrautā forta drupās apmetušies ļaudis jau gulēja dziļā miegā.