Debesis vēl bija nosētas zvaigznēm, kad izlūks nāca modināt gulētājus. Nometuši savus apmetņus, Monro un Heivards acumirklī bija kājās, tiklīdz atskanēja mežinieka klusie saucieni pie būdas ieejas, kurā viņi bija pavadījuši nakti. Kad viņi iz,ņāca no savas paslēptuves, izlūks viņs sagaidīja turpat tuvumā uņ savstarpējo sasveicināšanos
aizstāja gudrā ceļveža izteiksmīgs mājiens ievērot klusumu.
— Nerunājiet ne pušplēsta vārda! — viņš čukstēja, kad tie pienāca klāt. — Baltā cilvēka balss reti kad tā īsti iederas mežu valstībā, to mums jau mācīja piemērs ar nelaimīgo dziedoni. Nāciet šurp, — izlūks turpināja, pagriezdamies pret tālāko forta sienu, — nokāpsim grāvī no šās puses. Bet esiet uzmanīgi — speriet kāju tikai uz akmeņiem un koka gabaliem!
Viņa biedri paklausīja, kaut gan vienam no tiem šās ārkārtīgās piesardzības iemesli vēl bija noslēpums. Nokļuvuši dziļajā gravā, kas no trim pusēm apjoza uzbērumu, viņi redzēja, ka eja ir gandrīz pilnīgi drupu aizbērta. Taču, uzmanīgi un pacietīgi rāpjoties līdzi izlūkam, viņiem izdevās sasniegt Horikana smilšaino krastu.
— Te mūsu pēdas varēs tikai ar ošņāšanu sadzīt, — izlūks apmierināts sacīja, atskatīdamies uz noieto grūto ceļu. — Zāle ir nodevīgs paklājs bēgļu kājām, bet uz koka un akmens mokasīns neatstāj nekādas zīmes. Ja jums būtu kājās jūsu naglotie zābaki, tad gan būtu iemesls bažām, bet ar pienācīgi apstrādātu briežādas apavu cilvēks var droši staigāt pa cietu pamatu. Pastum laivu tuvāk pie malas, Unkas! Te smiltīs paliek pēdas, Lēnām, puis, lēnām! Tā nedrīkst pieskarties krastam, citādi šie nelieši uzzinās, pa kādu ceļu mēs no šejienes esam aizgājuši.
Jauneklis ievēroja brīdinājumu. Vanagacs, pārlicis kādu dēli no drupām uz laivu, pamāja abiem virsniekiem, lai iekāpj. Kad viņi .bija iekāpuši, viss tika tīšām sasviests agrākajā nekārtībā, un tad arī pats izlūks veikli ielēca mazajā tāss laiviņā, neatstājis aiz sevis nekādu pēdu. Heivards klusēja, kamēr indiāņi piesardzīgi atairējās kādu gabaliņu nost no forta un laiva ieslīdēja platajā, tumšajā ēnā, ko pār ezera gludo spoguli meta austrumu pusē stāvošs kaln's. Tad viņš jautāja:
— Kādēļ mums vajag tik steidzīgi un slepus aizbraukt?
— Ja viena oneida asinis spētu nokrāsot tīrā ūdens klaju, pa kuru mēs braucam, — izlūks atteica, — tad jūsu paša acis atbildētu uz šo jautājumu.
— Bet jūs taču teicāt, ka viņš esot bijis viens patg^un no miroņiem nav ko baidīties.
— Jā, viņš bija viens savā nelietībā, bet indiānis gandrīz vienmēr var būt drošs, ka viņa asinis nelīs neatriebtas un drīz vien atskanēs kāda viņa ieiiaidnieka nāves kliedziens.
— Ar ienaidniekiem priekšā un aiz muguras mūsu ceļojums, liekas, būs visai bīstams.
— Bīstams? — Vanagacs mierīgi atkārtoja. — Nē, ne jau nu taisni bīstams, jo, turot acis un ausis vaļā, mums varbūt izdosies aizsteigties šiem neliešiem par dažām stundām priekšā. Un, ja vajadzēs ķerties pie šautenes, tad trīs no mums prot ar to rīkpties tikpat labi kā jebkurš šai apvidū. Nē, bīstama nekā nav, bet iespējams gan, ka mums' iznāks krietni pastrādāt ar airiem, un var gadīties arī kāda sadursme, cīniņš vai cita tamlīdzīga izklaidēšanās, taču te vienmēr atradīsies, kur paslēpties, un lādiņu mums ir papilnam.
Iespējams, ka Heivards vārdu «bīstams» saprata mazliet citādi nekā izlūks, jo, nekā neatbildējis, viņš tagad sēdēja klusēdams, kamēr laiva jūdzi pēc jūdzes slīdēja pār ūdeni. Tieši gaismai austot, viņi iebrauca ezera šaurumā un ātri un piesardzīgi virzījās uz priekšu starp neskaitāmām mazām saliņām.
Cingačguks nolika savu airi. Unkass un izlūks vadīja , vieglo laiviņu pa līkumotiem, grūti izbraucamiem ūdens atzarojumiem, kur uz katra soļa viņi varēja sastapties ar negaidītām briesmām. Sagamora acis modri vēroja saliņu pēc saliņas, krūmāju pēc krūmāja: izbraucot klajākā vietā, viņa skatiens pievērsās kailajām klintīm un drūmajiem mežiem, kas draudīgi ielenca šauro ūdens joslu,
Heivards visu to vēroja ar divkāršu interesi — gan apbrīnodams apkārtnes skaistumu, gan izjuzdams bažas, kas bija gluži dabiskas viņa situācijā, un jau sāka domāt, ka ir uztraucies bez pietiekama iemesla, kad āiri, paklausot Čingačguka dotajai zīmei, apstājās,
— Ha! — izsaucās Unkass gandrīz tai pašā mirklī, kad tēva vieglais piesitiens pret laivas malu brīdināja viņus par briesmu tuvumu.
«— Kas tad nu? — izlūks jautāja. — Ezers ir tik rāms, it kā nekad nebūtu bijis vēja, un es varu to pārredzēt jūdzēm tālu.
Indiānis nopietni pacēla savu airi un norādīja tai virzienā, kur kā piekalts kavējās viņa skatiens. Dankens paraudzījās uz to pusi. Viņiem priekšā dažņ desmit pēdu attālumā atradās viena no zemajām, mežainajām saliņām,
bet tā izskatījās tik klusa un mierpilna, it kā tās vientulībā cilvēks nekad nebūtu spēris kāju.
— Es nekā cita neredzu, — viņš teica, — kā tikai zemi un ūdeni. Jauka ainava …
— Cst! — izlūks viņu pārtrauca. — Jā, sagamor, tu rīkojies vienmēr ar prātu. Tur gan ir tikai ēna, bet tā nav dabiska… Major, vai jūs redzat dūmaku, kas paceļas pār salu?
— Tie ir ūdens iztvaiko jumi.
— To var pateikt katrs bērns. Bet tā tumšākā josla, kas guļ apakšpusē un gandrīz nemanāmi saplūst ar lazdu biezokni lejā? Tie ir dūmi no ugunskura, kas, manuprāt, gan nav liels.
— Nu, tad piebrauksim klāt un noskaidrosim savas aizdomas, — nepacietīgais Heivards sacīja. — Uz tāda maza zemes gabaliņa viņu nevar būt daudz.
— Ja jūs par indiāņu viltību spriedīsiet pēc grāmatās lasītām gudrībām, tas novedīs jūs nelaimē vai pat nāvē, — Vanagacs atbildēja, pētīdams salu ar sev raksturīgo vērīgumu. — Ja man būtu atļauts izteikties, es sacītu, ka mums ir tikai divas izejas: vai nu griezties atpakaļ un atteikties no nodoma dzīties pakaļ huroņiem, vai…
— Nekad! — Heivards iesaucās pašreizējiem apstākļiem pārāk skaļā balsī.
— Nu, nu! — Vanagacs turpināja, ar strauju žestu dodams jauneklim zīmi apvaldīt savu nepacietību. — Es jau pats arī tā domāju, taču uzskatīju par savu pienākumu pateikt visu. Tad mums jādodas tālāk, un, ja šaurumā ir indiāņi vai franči, mums būs jāizlaužas šīm klinšu nokarēm cauri. Vai.es pareizi runāju, sagamor?
Indiānis nekā neatbildēja, tikai nolaida savu airi ūdenī un sāka irties už priekšu. Tā kā viņš bija laivas virziena noteicējs, tad šī kustība pietiekami skaidri izpauda viņa lēmumu. Nu visi sparīgi strādāja ar airiem un jau pēc dažiem mirkļiem sasniedza vietu, no kuras varēja labi redzēt salas ziemeļu krastu, kas līdz šim bija slēpts viņu skatieniem.
— Tur viņi ir, — izlūks čukstēja, — divas laivas un dūmi. Nelieši vēl nav miglā mūs ieraudzījuši, citādi mēs jau dzirdētu viņu sasodīto kaujas saucienu. Sarausim, draugi! Mēs attālināmies no viņiem, un lode līdz šejienei jau gandrīz vairs nesniegs ,..
Labi pazīstamais šāviena sprakšķis, lode, kas palēkda- mās nospindza pār rāmo ūdens virsmu, , un griezīgs kliedziens uz salas pārtrauca izlūka vārdus un liecināja, ka viņi ir pamanīti. Nākamajā mirklī varēja redzēt vairākus mežoņus iemetamies laivās, kas drīz vien, viegli lēkādamas pa ūdeni, sāka dzīties viņiem pakaļ. Dankens nesaskatīja nekādu pārmaiņu savu trīs pavadoņu sejās un kustībās, tikai viņu airu vēzieni kļuva garāki un saskanīgāki, liekot mazajai laiviņai aši traukties uz priekšu.
— Turi viņus tādā attālumā, sagamor, — Vanagacs teica, aukstasinīgi atskatīdamies pār kreiso plecu un turpinādams sparīgi airēt, — tieši tādā! Šiem huroņiem pa visu cilti nav nevienas šautenes, kas aizsniegtu tik tālu, bet «briežu nāvei» ir stobrs, uz ko cilvēks var paļauties.
Pārliecinājies, ka mohikāņi vieni paši spēj noturēt laivu vajadzīgajā attālumā, izlūks apņēmīgi nolika airi un paņēma savu liktenīgo šauteni. Trīs reizes viņš to pacēla pie pleca, bet, kad pārējie jau gaidīja atskanam šāvienu, vienmēr atkal nolaida, likdams indiāņiem pielaist ienaidniekus mazliet tuvāk. Beidzot izlūka precīzā un izvēlīgā acs šķita apmierināta un, izstiepis kreiso roku, viņš sāka lēnām celt uz augšu stobru, bet laivas priekšgalā sēdošā Unkasa izsauciens arī šoreiz neļāva viņam izšaut.
— Kas tad nu, puis? — Vanagacs jautāja. — Ar to tu aiztaupīji vienam huronim nāves kliedzienu. Kāds tev bija iemesls to darīt?
Unkass norādīja uz klinšaino krastu netālu priekšā, no kura tieši šķērsām viņu ceļam pašreiz drāzās kāda cita kara laiva. Tagad viņu stāvoklis kļuva ārkārtīgi bīstams. Izlūks nolika šauteni un atkal paņēma airi, bet Cingačguks pagrieza laivas priekšgalu mazliet uz rietumu krasta pusi, lai palielinātu attālumu starp viņiem un šo jauno ienaidnieku. Tai pašā laikā mežonīgi un gavilējoši kliedzieni atgādināja to vajātāju klātbūtni, kuri dzinās pakaļ no mugurpuses. Uztraucošā aina pat Monro izrāva,no apātijas.
— Izkāpsim krastā uz klintīm, — viņš teica ar piedzīvojuša karavīra pašapziņu, — un izcīnīsim kauju ar mežoņiem. •
— Kas grib gūt panākumus karā ar indiāņiem, — izlūks atbildēja, — tas nedrīkst būt pārāk lepns un atteikties no viltības. Turies tuvāk gar krastu, sagamor! Mēs esam gandrīz blakus tiem blēžiem, un varbūt viņi mēģinās nogriezt mums ceļu,tālāk uz priekšu.
Vanagacs nebija kļūdījies. Kad huroņi noprata, ka, braucot taisni, viņi var palikt bēgošajiem aiz muguras, viņi mainīja virzienu un devas uz priekšu vairāk ieslīpi, tā ka drīz vien abas laivas slīdēja paralēli divsimt jardu attālumā viena no otras. Tagad viss bija atkarīgs no ātruma. Vieglās laiviņas traucās tik ātri, ka ezers priekšā uzvirda sīkos vilnīšos un laivas lēkāja augšup un lejup straujā skrējiena sabangotajā ūdenī. Varbūt šis apstāklis un nepieciešamība visiem strādāt ar airiem neļāva huroņiem tūlīt ķerties pie ieročiem.
Bēgļi juta, ka tik liela piepūle nebūs ilgi pa spēkam, turklāt vajātāji skaitliski bija pārsvarā. Ar bažām Dankens ievēroja, ka izlūks sāk nemierīgi lūkoties apkārt, it kā meklētu vēl kādu iespēju, kas palīdzētu izbēgt.
— Pagriez mazliet nost no saules, sagamor! — nesatricināmais mežinieks teica. — Es redzu, ka viens no šiem neliešiem taisās ķerties pie šautenes. Pagriez vēl nostāk no saules, un mēs noliksim salu starp mums un viņiem.
Šī viltība izdevās. Netālu priekšā atradās zema, gara sala, un, kad viņi to sasniedza, vajātāju laiva bija spiesta braukt gar otru malu, kamēr bēgļi devās pa šo pusi. Izlūks un viņa biedri izmantoja izdevīgo stāvokli un, tiklīdz krūmi paslēpa viņus no vajātāju acīm, divkāršoja savu piepūli, kas jau pirms tam šķita milzīga. Abas-laivas pabrauca garām salas zemajam galam kā divi rikšotāji, kas drāžas vislielākajā āirumā; bēgļi'bija priekšā.
— Unkas, ne velti tu izvēlējies tieši šo laivu, — izlūks sacīja. •— Tie velni atkal ar visiem spēkiem liekas airos, un mums cīņā par saviem skalpiem būs jāpaļaujas uz plakaniem koka .gabaliem, nevis uz dūmos- tītiem stobriem un labu aci. Sarausim nu, draugi; reizē!
— Viņi taisās izšaut, — Heivards bilda. — Un, tā kā mēs atrodamies vienā līnijā, tad noteikti var trāpīt,
— Nogulstie.ties laivas dibenā, — izlūks ieteica, —• jūs un pulkvedis. Tad viņiem būs mazāks mērķis.
Heivards pasmaidīdams atbildēja:
— Tas būtu slikts piemērs no virsnieku puses — paslēpties, kad karavīri ir uguns apdraudēti.
— Augstais dievs! Te nu mēs redzam balta, cilvēka drosmi! — izlūks iesaucās. — Vai jūs domājat, ka sagamors un Unkass vai pat es, tīrasiņu baltais, ilgi vilcinātos meklēt patvēruņiu, ja redzams, ka atklāti cīnīties nav nekādas jēgas?
— Mans draugs, viss jūsu teiktais ir patiesība, — atbildēja Heivards, — taču mūsu paražas neļauj mums darīt to, ko jūs vēlaties.
Sarunu pārtrauca huroņu šāvienu zalve, un, kad ap viņiem nosvilpa lodes, Dankens redzēja, ka Unkass, pagriezis galvu, skatās uz viņu un Monro. Kaut gan ienaidnieki bija tuvu un viņam pašam draudēja lielas briesmas, jaunā karavīra sejā neizpaudās nekādas citas jūtas kā tikai izbrīns par cilvēkiem, kas labprātīgi pakļauj sevi nevajadzīgam riskam. Cingačguks laikam labāk pazina balto cilvēku tikumus, jo ne reizi pat nepaskatījās uz viņu pusi, bet, acu nenovērsdams, raudzījās uz priekšmetu, pēc kura ieturēja laivas virzienū. Drīz vien kāda lode izsita no virsaiša rokām vieglo, gludo airi un aizsvieda pa gaisu tālu uz priekšu. Unkass ar savu aira galu apvilka ūdenī loku, un, laivai ātri traucoties tālāk, Cingačguks notvēra savējo. Pavicinājis to augstu gaisā, viņš izkliedza mohikāņu kaujas saucienu un tad atkal veltīja visus spēkus un izmaņu savam svarīgajam uzdevumam.
Pēkšņi no vajātāju laivām atskanēja skaļi saucieni: «Lielā Čūska!», «Garā Karabīne!»,. «Ātrais Briedis!» — un šķita, ka tie dod vajātājiem jaunu sparu. Izlūks satvēra kreisajā rokā «briežu nāvi» un, pacēlis to pār galvu, lepni pakratīja pret ienaidnieku. Mežoņi atbildēja už apvainojumu ar kaucienu, kam acumirklī sekoja jauna zalve. Pār ezeru kā krusa nobira lodes, un viena pat caururba viņu mazās laivas tāsi. Šai kritiskajā brīdī mohikāņu sejās nevarēja saskatīt nekādu jūtu izpausmi, viņu sastingušie vaibsti neizteica ne cerību, ne uztraukumu. Bet izlūks atkal pagrieza galvu un, iesmējies savus neskanīgos smieklus, teica Heivardam:
— Tiem neliešiem patīk dzirdēt savu šāvienu troksni, bet starp mingiem neatradīsies tādas acs, kas varētu droši nomērķēt uz ātri braucošu laivu! Jūs redzat, šie plānprātīgie velni nolikuši vienu airētāju pie lādēšanas, un, spriežot pavisam pieticīgi, kamēr mēs nobraucam trīs pēdas, viņi tikai divas!
Dankens ar prieku konstatēja, ka viņu laiva sāk manāmi attālināties no vajātājiem. Huroņi drīz vien izšāva atkal, un kāda lode trāpīja pa Vanagacs airi, nenodarot nekā ļauna.
— Jauki! — izlūks sacīja, ziņkārīgi aplūkodams niecīgo robu. — Tā jau neieskrambātu pat zīdainim ādu! Nu,
major, ja jūs pamēģinātu padarboties ar šo plakano koka gabalu, es ļautu «briežu nāvei» piedalīties sarunā.
Heivards satvēra airi un ķērās pie airēšanas ar tādu dedzību, kas aizstāja māku. Vanagacs tikmēr pārbaudīja savas šautenes lādiņu, tad ātri notēmēja un izšāva. Hu- * ronis, kas bija piecēlies stāvus pirmās laivas priekšgalā ar līdzīgu nodomu, nogāzās atmuguriski, un viņa šautene iekrita ūdenī. Taču pēc mirkļa, mežonīgi un neprātīgi žestikulēdams, viņš pielēca atkal kājās. Tai pašā brīdī viņa biedri pārstāja airēt, abas laivas sadūrās ņn apstājās. Cingačguks un Unkass izmantoja šo momentu, lai atvilktu elpu, bet Heivards airēja ar neatlaidīgu centību. Tēvs un dēls tagad mierīgi, bet jautājoši paskatījās viens otrā, lai pārliecinātos, vai kāds no viņiem apšaudē nav ievainots, jo abi labi zināja, ka šādā kritiskā brīdī ne ar kliedzienu, ne skaņu nebūtu atļāvušies par to pavēstīt. Dažas lielas asins lāses ritēja lejup pa sagamora plecu. Redzēdams, ka Unkasa acis pārāk ilgi uzkavējas pie tām, viņš pasmēla raujā ūdeni un noskaloja traipu, ar šo vienkāršo žestu likdams saprast, ka ievainojums ir niecīgs.
— Lēnāk, lēnāk, major! — teica izlūks, kas atkal bija pielādējis savu ieroci. — Mēs esam jau mazliet par tālu, lai šautene varētu parādīt savas jaukās spējas, un jūs redzat, ka tie1 velni pašlaik apspriežas. Ļaujiet viņiem pienākt šāviena attālumā — uz manām acīm šai ziņā var paļauties, un es tos blēžus pavazāšu visā Horikana .garumā, turklāt galvoju, ka viņu šāvieni nenodarīs mums nekā vairāk kā tikai, visļaunākajā gadījumā, nobrāzīs ādu, bet no «briežu nāves» trim lodēm divas izdzēsīs dzīvību.
— Mēs aizmirstam savu mērķi, — Heivards iebilda. — Labāk izmantosim šo izdevību un attālināsimies no ienaidnieka.
— Atdodiet man manus bērnus! — aizsmakušā balsī ierunājās Monro. — Nespēlējieties ilgāk ar tēva ciešanām, bet atdodiet man manus bērniņus!
Pēdējo reizi ar ilgu skatienu palūkojies uz tālajām laivām, izlūks nolika šauteni un, nomainīdams piekusušo majoru, ķērās atkal pie aira. Viņa pūles atbalstīja mohikāņi, un jau pēc nedaudzām minūtēm viņus no ienaidniekiem šķīra tik liels ūdens klajums, ka Heivards atkal at- viēgloti uzelpoja.
<ļ Ezers tagad sāka izplesties, un viņi brauca pa plašo ūdens jomu, ko, tāpat kā agrāk, ielenca augsti, klinšaini
kalni. Bet salu te bija maz, un no tām viegli varēja izvairīties. Airu vēzieni kļuva ritmiskāki un vienmērīgāki. Pēc tikko beigušās skriešanās uz dzīvību un nāvi airētāji turpināja savu darbu tik mierīgi, it kā būtu sacentušies ātrumā prieka pēc, nevis tādos draudīgos, gandrīz bezcerīgos apstākļos.
Tā viņi īrās vairākas stundas, kamēr sasniedza līci ezera ziemeļu galā. Te laivu piebrauca pie krasta — un visi izkāpa malā. Vanagacs ar Heivardu uzrāpās tuvējā kraujā. Pavērojis ūdens klaju, kas pletās viņiem zem kājām, izlūks norādīja uz mazu, melnu priekšmetu dažu jūdžu attālumā pie zemesraga.
— Vai redzat? — viņš jautāja Heivardam. — Nu, kā jūs domājat, kas tas ir?
— Ja tas nebūtu tik liels tādā attālumā, es to noturētu par putnu. Vai tas var būt dzīvs radījums?
— Tā ir labas bērza tāss laiva, un to airē nikni un viltīgi mingi. Šie blēži izliekas, ka viņiem prātā tikai sava vakara maltīte, bet, tiklīdz satumsīs, viņi būs mums uz pēdām kā suņi medījumam. Mums jātiek no viņiem vaļā, citādi var iznākt, ka būs jāatsakās no nodoma dzīties pakaļ Viltīgajai Lapsai. Šie ezeri dažreiz ir noderīgi, jo sevišķi, kad vajāts zvērs metas ūdenī, — izlūks turpināja, ar norūpējušos seju paraudzīdamies apkārt. — Bet paslēpties tajos var tikai zivis. Man nepavisam nepatīk tie dūmi, kas vijas augšup gar klinti, pie kuras stāv laiva. Lieku galvu ķīlā, ka tos bez mūsējām redz vēl arī citas acis un zina, ko tie nozīmē. Nu, ar runāšanu nekas nebūs līdzēts, laiks sākt rīkoties.
Vanagacs atstāja krauju un, dziļās domās nogrimis, nokāpa ezera krastā. Savus novērojumus viņš pavēstīja biedriem delavaru valodā, un pēc tam sekoja īsa un nopietna apspriešanās.
Izlēmuši, kā rīkoties, viņi iznesa laivu no ūdens, kopīgiem spēkiem pacēla uz pleciem un iegāja mežā, iemīdāmi tik platu un redzamu taku, cik vien iespējams. §rīz viņi sasniedza kādu strautu, pārbrida tam pāri un turpināja ceļu tālāk, kamēr pienāca pie lielas, kailas klints. No šās vietas, kur pēdas vairs nevarēja saskatīt, viņi, uzmanīgi kāpdamies atmuguriski, devās atpakaļ uz strautu, pa tā gultni aizgāja līdz ezeram un tūlīt nolaida laivu atkal ūdenī. No zemesraga viņus tagad norobežoja šatira, zema pussaliņa, un ezera mala krietnu gabalu bija apaugusi ar bieziem, pār ūdeni nolikušiem krūmiem. Izmantodami šo dabisko aizsegu, viņi pacietīgi un izmanīgi ar pūlēm virzījās uz priekšu, kamēr izlūks paziņoja, ka, pēc viņa domām, var atkal droši izsēsties malā.
Nogaidījuši, kamēr vakara krēsla padarīja apkārtējo priekšmetu apveidus nenoteiktus un neskaidrus, viņi atkal devās ceļā un tumsas aizsegā klusu un sparīgi īrās rietumu krasta virzienā. Kaut gan tā kalna robotajā kontūrā, uz kuru viņi stūrēja, Dankena acis nespēja saskatīt nekādas sevišķas iezīmes, mohikānis iebrauca laivu paša izvēlētajā mazajā līcītī ar pieredzējuša stūresvīra precizitāti un. nemaldību.
Laivu atkal izcēla no ūdens un ienesa mežā, kur to rūpīgi paslēpa zem zaru kaudzes. Dēkām bagātie ceļotāji paņēma savus ieročus un mantas, un tad izlūks paziņoja Monro un Heivardam, ka viņš un indiāņi beidzot ir gatavi doties tālāk.