Viņi bija izkāpuši malā tajā vietā, kur sākas apvidus, kas līdz pat šai dienai Ziemeļamerikas štatu iedzīvotājiem ir mazāk pazīstams nekā Arābijas tuksneši vai Tatārijas stepes. Tas bija neauglīgais un nelīdzenais apgabals, kas atdala Šampleina pietekas no Hudzonas, Mohaukas un Svētā Labrenča upes novadiem. Kopš tā laika, kad risinājās mūsu stāstā aprakstītie notikumi, zemes iemītnieku darbīgais gars ir apjozis to ar veselu virkni bagātu un plaukstošu ciematu, bet pat tagad tā mežonīgajos tālākajos nostūros ieklīst tikai mednieki un iezemieši.
Taču Vanagacs un mohikāņi bija bieži šķērsojuši šā milzīgā, pirmatnīgā apgabala kalnus un lejas, tādēļ bez vilcināšanās devās tā iekšienē — paļāvīgi un droši kā cilvēki, kas pieraduši pie turienes grūtībām. Ar pūlēm virzīdamies uz priekšu, ceļotāji gāja un gāja daudzas Stundas, ieturot virzienu pēc zvaigznēm vai arī sekojot kāda strauta tecējumam, līdz beidzot izlūks deva zīmi apstāties. Pēc īsas apspriešanās indiāņi iekurināja uguni un veica visus parastos sagatavošanās darbus, lai šai vietā pavadītu atlikušo nakts daļu.
Rasa jau bija nožuvusi, ūn saule, izkliedējusi miglu, lēja pār mežu spožu gaismu, kad ceļotāji atkal devās tālāk.
Kad viņi bija nogājuši vairākas jūdzes, Vanagacs, kas soļoja priekšgalā, sāka izturēties piesardzlgāk un apdomī- gāk. Viņš bieži apstājās, lai aplūkotu kokus, nekad negāja pāri strautam, pirms nebija uzmanīgi novērtējis tā tecēšanas ātrumu, ūdens daudzumu un krāsu. Nepaļaudamies tikai uz savu spriedumu, viņš bieži un nopietni pajautāja Čingačguka domas. Vienas šādas apspriešanās laikā Dankens ievēroja, ka Unkass, pacietīgi klusēdams, ar lielu interesi ieklausās viņu runā. Viņam ļoti gribējās parunāt ar jauno virsaiti, bet iezemieša mierīgā, cieņas pilnā izturēšanās lika domāt, ka arī viņš, tāpat kā majors pats, pilnīgi paļaujas uz vecāko biedru tālredzību un gudrību. Beidzot izlūks sāka runāt angliski un tūlīt paskaidroja, cik kļūmīgā stāvoklī viņi nonākuši.
— Kad es redzēju, ka huroņu mājupceļš ved uz ziemeļiem, — viņš sacīja, — nevajadzēja lielas gudrības, lai pateiktu, ka viņi ies pa ielejām un turēsies starp Hudzonu un Horikattu, kamēr sasniegs Kanādas upju iztekas, kas tos aizvedīs franču zemes sirdī. Taču mēs atrodamies jau "netālu no Skeruna, bet neesam manījuši ne zīmes no pēdām! Cilvēka prāts ir vājš, un iespējams, ka mēs esam gājuši nepareizi.
— Dievs pasargi mūs no tādas maldīšanās! — iesaucās Heivards. — Dosimies atpakaļ, kur nācām, un pārbaudīsim vēlreiz ar vērīgākām acīm. Vai Unkasam nebūs kāds padoms tik grūtā brīdī?
Jaunais mohikānis aši paskatījās tēvā, bet klusēja-, saglabājot savu mieru un atturību. Činģačguks bija uztvēris dēla skatienu un ar rokas mājienu atļāva viņam runāt. Acumirklī Unkasa seja pārvērtās: nopietnās savaldības vietā tajā iedzirkstījās prieks. Palēkdamies kā briedis, viņš uzskrēja nelielajā pakalnā, kas atradās pāris desmit soļu tālāk, uri, līksmē starodams, nostājās pie svaigi uz- rakņātas zemes, kas izskatījās tā, it kā te nesen pāri būtu gājis kāds smags dzīvnieks. Visu acis pievērsās jauneklim, kura rīcība bija tik negaidīta.
— Tās ir pēdas! — iesaucās izlūks un devās turp. — Puisim ir vērīgas acis un ass prāts.
— Lūk! — Unkass norādīja uz ziemeļiem un dienvidiem, kur skaidri redzamas pēdas iezīmēja platu taku. — Tumšmatainā ir aizgājusi uz sala pusi.
— Dzinējsuns nekad nav skrējis pa labākām pēdām! — atbildēja izlūks, tūlīt drāzdamies uz priekšu norādītajā virzienā. — Mums ir laimējies, ļoti laimējies, un tagad mēs varam iet, degunus izslējuši. Jā, šeit savā gāzelīgajā gaitā ir gājuši abi jūsu lopiņi. Šis huronis ceļo kā balto ģenerālis! Sodība ir nākusi pār viņa galvu un laupījusi viņam saprašanu! Pameklē riteņu sliedes, sagamor, — viņš turpināja atskatīdamies un apmierināti iesmējās. — Drīz mums šis muļķis brauks karietē, nebēdādams, ka viņam aiz muguras seko trīs labākie acu pāri visā pierobežas novadā.
Izlūka labā oma un pakaļdzīšanās pārsteidzošā veiksmē pēc vairāk nekā četrdesmit 'jūdžu garā apkārtceļa spārnoja visus ar cerībām. Viņi devās uz priekšu ātrā solī un ar tādu paļāvību, kā ceļinieks iet pa platu lielceļu. Ja pie kādas klints, upītes vai cietākā vietā pēdu zīmes, pēc kurām viņi vadījās, nozuda, tad izlūka asais skatiens tās atkal atklāja kaut kur tālāk priekšā, un reti kad bija nepieciešams pat mirkli uzkavēties. Taču Magva nebija pilnīgi atteicies no viltībām, kādas lieto visi indiāņi, bēgot no ienaidnieka. Maldinošas pēdas un pēkšņi pagriezieni gadījās visai bieži — kur vien kāds strauts vai piemērota zemes virsma sagādāja izdevību. Tomēr sekotājus reti varēja apmānīt, viņi neaizmaldījās pa viltus taku, bet vienmēr laikā atklāja savu kļūdīšanos.
Pēcpusdienā viņi bija pagājuši garām Skerunam un tagad devās uz rieta pusi slīdošās saules virzienā. Nokāpuši no kādas augstienes dziļā ieplakā, caur kuru tecēja nemierīgs strauts, viņi pēkšņi nonāca vietā, kur bija atradusies Viltīgās Lapsas apmetne. Avota tuvumā uzgāja apdzēstas pagales, visapkārt mētājās brieža atliekas, un uz kokiem bija skaidri redzamas zirgu zobu pēdas. Mazliet tālāk Heivards pamanīja, mazu, no zariem izveidotu lape- nīti un aizkustināts to aplūkoja, jo tajā droši vien bija atpūtušās Kora un Alise. Taču, lai arī visapkārt zeme bija nomīņāta un skaidri varēja saskatīt kā cilvēku, tā zirgu kāju nospiedumus, pēdas līdz ar šo vietu šķita piepeši izbeidzamies.
Bija viegli izsekot, kur gājuši zirgi, bet likās, ka tie klejojuši bez cilvēka un pilnīgi savā vaļā, tikai meklēdami barību. Beidzot Unkass, kopīgi ar tēvu staigādams pa zirgu pēdām, uzgāja zīmi, kas liecināja, ka tie te bijuši pavisam nesen. Jauneklis devās uzmeklēt dzīvniekus, iepriekš pavēstījis biedriem par savu atklājumu, un tie vēl nebija beiguši apspriesties, kad viņš jau atgriezās, vezdams abas ķēves. Segli bija salauzti un segas netīras, it kā zirgi būtu skraidījuši brīvībā jau vairākas dienas.
— Ko tas varētu nozīmēt? — Heivards jautāja nobālēdams un paraudzījās apkārt, it kā baidītos, ka krūmi un lapas tūlīt atklās kādu šausmīgu noslēpumu.
— To, ka mūsu ceļojums drīz beigsies un mēs atrodamies ienaidnieka zemē, — izlūks atbildēja. — Ja šim nelietim sekotu vajātāji, bet nebūtu zirgu un maigās būtnes nespētu tikt līdzi pārējiem, tad varbūt viņš tās arī noskal- pētu. Bet, kad ienaidnieks nemin uz papēžiem, viņš neaizskars ne matiņa uz gūstekņu galvām. Tas, kas domā, ka sarkanādainais, kaut arī mings, var slikti apieties ar sievieti, nepavisam nepazīst ne indiāņus, ne meža likumus. Taisnība, zirgi ir šeit, bet huroņi jau projām. Nu, pameklēsim ceļu, pa kuru viņi aizgājuši. ,
Vanagacs un mohikāņi ķērās pie šā uzdevuma ar vislielāko centību. Novilkuši apli, kura apkārtmērs bija vairāki simti pēdu, viņi katrs ņēmās pētīt savu daļu. Tomēr meklēšana beidzās bez panākumiem. Kāju nospiedumu bija daudz, bet izskatījās, it kā cilvēki te būtu staigājuši tāpat vien, bez nolūka aiziet no. šejienes. Izlūks un viņa biedri cits aiz cita vēlreiz lēnām pārmeklēja apmetnes vietu un atkal satikās apļa vidū tikpat gudri kā sākumā.
— Tavu velnišķīgu viltību! — Vanagacs iesaucās. — Mums tā jāizdibina, sagamor. Sāksim ar avotu un pārmeklēsim zemi collu pa collai! Hunonim nebūs lielīties savu ciltsbrāļu priekšā, ka viņam ir kājas, kas neatstāj pēdu.
Pats rādīdams priekšzīmi, izlūks ķērās pie meklēšanas ar jaunu dedzību. Ne lapiņa nepalika neaiztikta. Viņi pacēla katru sprunguli, pabīdīja nost kairu akmeni, zinādami, ka .indiāņi bieži vien izmanto šos priekšmetus pēdu slēpšanai, ar vislielāko pacietību un rūpību nosedzctt ikvienu sperto soli. Tomēr nekas netika atrasts. Beidzot Unkass, kas visātrāk bija ticis galā ar savu pārmeklējamo gabalu, aizsprostoja mazo, duļķaino strautiņu, kas iztecēja no avota, un novirzīja to sānis. Tiklīdz šaurā gultne lejpus aizsprosta kļuva sausa, viņš noliecās un sāka to vērīgi un ziņkāri aplūkot. Tūlīt pat gavilējošs kliedziens pavēstīja par jaunā karavīra veiksmi. Visi pārējie metās uz turieni, un Unkass parādīja mokasīna nospiedumu mitrajās sanesās.
— Zēns darīs godu savai tautai, r— Vanagacs sacīja, aplūkodams pēdu ar tādu sajūsmu, kādu dabas pētnieks veltītu mamuta ilknim vai mastodonta ribai, — un būs kā dadzis aci huroņiem. Bet tā nav indiāņa pēda! Papēdis iemīts pārāk dziļi un pirkstgali uz āru, it kā te kāds franču dejotājs būtu uzjautrinājis savus ciltsbrāļus … Palec atpakaļ, Unkas, un atnes ftian dziedoņa kājas mēru! Tu atradīsi brīnišķīgu nospiedumu tieši pretī tai klintij.
Kamēr jauneklis izpildīja rīkojumu, izlūks un Cingačguks uzmanīgi aplūkoja iespiedumus. Izmēri sakrita,- un Vanagacs nešaubīdamies pavēstīja, ka šī ir Dāvida pēda, kurš atkal bijis spiests apmainīt zābakus pret mokasīniem.
— Tagad man viss ir tik skaidrs, it kā es savām acīm būtu redzējis Viltīgās Lapsas izdarības, — viņš piemetināja. — Tā kā dziedonis ir cilvēks, kura spējas .galvenokārt izpaužas rīklē un kājās, tad viņam ir likuši iet pirmajam, bet pārējie sekojuši tieši viņa pēdās.
— Bet, — iesaucās Dankens, — es neredzu ne zīmes no…
— No jaunavām, — izlūks viņu pārtrauca. — Šis nelietis ir izgudrojis, kā viņas pārnest, kamēr nebūs drošs, ka jebkuriem vajātājiem sajaucis prātus. Lieku galvu ķīlā, ka, nenogājuši ne jūdzi, mēs atkal ieraudzīsim viņu mazās, jaukās pēdiņas!
Tagad viņi visi devās lejup gar strautu, neizlaizdami no acīm iemītās pēdas. Ūdens drīz atkal ieplūda vecajā gultnē, bet mežinieki, uzmanīgi vērodami zemi abās pusēs, mierīgi turpināja savu ceļu, jo zināja, ka pēdas ir zem ūdens. Nogājuši vairāk nekā pusjūdzi, viņi sasniedza vietu, kur strauts burbuļoja tieši gar lielas, sausas klints pakāji. Te ceļinieki apstājās, lai pārliecinātos, vai huroņi nav izkāpuši no ūdens.
Labi, ka viņi to izdarīja, jo drīz vien veiklais, rosīgais Unkass atrada kājas nospiedumu uz kāda sūnu kušķīša, kam acīmredzot viens no indiāņiem bija neviļus uzkāpis. Viņš devās virzienā, kādu norādīja šis atklājums, un, iegājis tuvējā biezoknī, pēkšņi uzdūrās tikpat svaigām un skaidri samanāmām pēdām kā tās, pa kurām viņi bija gājuši, pirms sasniedza avotu, Atkal kliedziens pavēstīja biedriem par jaunekļa veiksmi, un līdz ar to meklēšana beidzās.
— Jā, tas ir izdomāts ar īstu indiāņa gudrību, — izlūks sacīja, kad visi bija sapulcējušies ap to vietu.
— Vai mēs dosimies tālāk? — Heivards jautāja,
— Pag, pag, bez steigas! Mēs zinām savu ceļu, bet vajag visu pamatīgi izpētīt. Cits viss nu būtu skaidrs, izņemot to, kādā veidā šis nelietis varējis pārnest sievietes, ejot pa strautu. Pat huronis ir par lepnu, lai ļautu viņu maigajām kājām pieskarties ūdenim.
— Vai tas tur nepalīdzēs ienest skaidrību šajā jautājumā? -jļ Heivards norādīja uz kaut ko līdzīgu nestuvēm, kas bija uz ātru roku uztaisītas no zariem, sasienot tos kopā ar klūdziņām, bet tagad salauztas un nevērīgi nomestas malā kā nevajadzīgas.
— Skaidrs! — Vanagacs priecīgi iesaucās. — Tie blēži ir gudrojuši stundām ilgi, pūlēdamies uz beigām sajaukt savas pēdas. Nu, man ir nācis priekšā, ka viņi noņemas ar tādām lietām veselu dienu, bet no tā tikpat maz jēgas. Re, kur. ir trīs pāri mokasīnu un divi pāri mazu pēdu. Taisni jābrīnās, ka cilvēciski radījumi var pastaigāt ar tik mazām kājām! Unkas, padod man briežādas siksnu, izmērīsim šās pēdas garumu. Nudien, tā nav garāka kā bērnam, bet jaunavas taču ir slaidas un staltas!
— Manu meitu gleznās kājas nav piemērotas tādām grūtībām, — Monro teica, ar tēva mīlestībū nolūkodamies savu bērnu viegli iemītajās pēdās. — Mēs atradīsim viņas šeit tuksnesī, bezspēkā saļimušas.
— Par to gan nav ko bažīties, — izlūks atbildēja, lēnām pakratīdams galvu. — Viņas ir gājušas taisni un vingri, kaut arī viegliem un ne visai platiem soļiem. Redziet, papēdis tik tikko pieskāries zemei; Un šeit tumšmatainā ir pārlēkusi no vienas saknes uz otru. Nē, nē, ticiet man, neviena no viņām nav bijusi tuvu ģībonim. Dziedoņa pēdas gan rāda, ka viņam te sākušas sāpēt kājas un viņš ar pūlēm tās cilājis. Redziet, šeit viņš ir paslīdējis, bet te steberējis ar izplestām kājām, un te, lūk, izskatās, it kā ^iņš būtu ceļojis uz slēpēm. Nu jā, cilvēks, kas vienmēr nodarbina tikai rīkli, nevar pienācīgi ietrehēt savas kājas.
Pēc šādiem neapšaubāmiem pierādījumiem pieredzējušais izlūks visai viegli noskaidroja'patieso ainu, turklāt gandrīz ar tādu noteiktību un pārliecību, it kā pats būtu bijis šo notikumu aculiecinieks. Viņa secinājumi un spriedumi bija tik. skaidri un tai pašā laikā tik vienkārši, ka visi jutās uzmundrināti un apmierināti. īsu brīdi apstājušies, lai steigšus ieturētu azaidu, ceļotāji atkal devās tālāk.
Izlūks pavērās rietošajā saulē un nesās uz priekšu tik ātri, ka Heivardam un Monro vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tiktu līdz. Tagad viņu ceļš veda pa jau pieminēto ieleju. Tā kā huroņi tālāk nebija centušies noslēpt savas pēdas, tad vajātājiem vairs neiznāca nekāda kavēšanās neziņas dēļ. Taču nebija pagājusi vēl ne stunda, kad Vanagacs gaita kļuva manāmi "gausāka un viņš sāka aizdomīgi lūkoties apkārt, it kā sajustu briesmu tuvošanos. Drīz vien viņš apstājās un pagaidīja pārējos.
— Es saožu huroņus, — viņš teica mohikāņiem. — Tur tālāk cauri koku galotnēm spīd gaišas debesis, un mēs pienākam pārāk tuvu viņu nometnei. Sagamor, tu ej pa labi pāri pakalnam, Unkass nogriezīsies pa kreisi gar strautu, bet es turpināšu iet pa pēdām. Ja kaut kas gadās, dodiet ziņu ar trīs vārnas ķērcieniem. Es redzēju vienu no šiem putniem lidināmies gaisā tieši aiz nokaltušā ozola, un tā ir vēl viena zīme, ka mēs tuvojamies nometnei.
Nekā neatbildējuši, indiāņi nogriezās katrs uz savu pusi, bet Vanagacs ar abiem džentlmeņiem piesardzīgi devās uz priekšu. Drīz vien Heivards piegāja cieši blakus ceļvedim, nepacietīgi vēlēdamies drīzāk ieraudzīt ienaidniekus. Izlūks lika viņam aizzagties līdz krūmiem aizaugušajai mežmalai un tur gaidīt viņu, jo pats gribēja pārbaudīt kaut kādas aizdomīgas zīmes mazliet sānis. Dankens paklausīja un drīz nonāca vietā, no kuras viņam pavērās neparasts un neredzēts skats.
Daudzu akru lielā platībā koki bija nocirsti, un klajumu pielēja vasaras vakara maigi sārtā blāzma. Netālu no tās vietas, kur stāvēja Dankens, strauts izveidoja mazu ezeriņu, kas aizņēma lielāko daļu ielejas starp diviem kalniem. No šā plašā baseina ūdens tik rāmi plūda pāri nelielam, glīti darinātam aizsprostam, ka ūdenskritums šķita drīzāk cilvēka roku darbs nekā dabas veidojums. Ezera malā un pat tieši ūdenī atradās kāds simts māla būdiņu; izskatījās tā, it kā ezers būtu pārplūdinājis krastus. Ģūdiņu noapaļotie jumti, kas bija apbrīnojami prasmīgi izveidoti, lai pasargātu iemītniekus no slikta laika, liecināja par lielāku cenšanos un rūpību, nekā iezemieši bija paraduši veltīt savām mītnēm. īsi sakot, viss šis ciems vai pilsēta, lai kā to nosauktu, izskatījās glītāks un plānveidīgāk uzcelts, nekā, pēc balto cilvēku domām, indiāņi to parasti mēdz i darīt. Taču šķita, ka tas ir pamests, vismaz labu brīdi Daņ - kens tā domāja. Bet tad viņam likās, ka irjDamanījis vairākus cilvēku stāvus, kas nāk uz viņa pusi, rāpodami uz visām četrām un vilkdami aiz sevis kādu smagu un, kā viņš pēkšņi iedomājās, briesmīgu ieroci. Tieši tajā mirklī no mitekļiem pabāzās dažas tumšas galvas, un pēkšņi visa apmetne it kā atdzīvojās, taču parādījušās būtnes tik ātri te pazibēja, te atkal nozuda skatienam, ka nekādi nebija iespējams noteikt, kas tās ir un ko dara. Šās aizdomīgās un neizskaidrojamās rosīšanās satraukts, Heivards jau gribēja dot signālu ar vārnas ķērcieniem, kad lapu čaukstoņa turpat tuvumā lika viņam paskatīties uz citu pusi.
Jauneklis satrūkās un instinktīvi pakāpās dažus soļus atpakaļ, ieraudzīdams simt jaTdu tālāk svešu indiāni. Acumirklī atguvis savaldību, viņš neziņoja trauksmi, kas varētu būt viņam pašam liktenīga, bet'palika mierīgi stāvam, uzmanīgi sekodams otra kustībām.
Mirkli klusu pavērojis, Dankens pārliecinājās, ka viņš nav pamanīts. Iezemietis, tāpat kā viņš pats, likās aizņemts ar ciemata zemo būdiņu un to iemītnieku zaglīgo kustību vērošanu. Caur ķēmīgo krāsojuma masku, kas sedza indiāņa seju, nebija iespējams saskatīt vaibstu izteiksmi, bet Dankenam šķita, ka tā ir drīzāk grūtsirdīga nekā mežonīga. Viņa galva bija noskūta pēc indiāņu paražas, un no galvvidū atstātā matu kušķa nokarājās trīs vai četras noplukušas vanaga spārna spalvas. Viņa stāvu pa pusei ietina noskrandis nātns apmetnis, bet apakšējais ietērps sastāvēja no parasta krekla, kura piedurknes bija izmantotas kā bikses. Viņa stilbi bija kaili, ērkšķu sadurstīti un saskrambāti. Kājās gan bija labi briežādas mokasīni. Taču kopumā šā cilvēka izskats bija bēdīgs un nožēlojams.
Dankens arvien vēl ziņkāri vēroja savu kaimiņu, kad pie viņa klusu un piesardzīgi piezagās izlūks.
— Redziet, mēs esam pienākuši pie viņu ciema jeb nometnes, — jauneklis čukstēja, — un te ir arī viens no mežoņiem, kas var ļoti traucēt mūsu tālāko ceļu.
Heivards ar pirkstu norādīja uz svešinieku; to ieraudzījis, Vanagacs satrūkās un norāva no pleca šauteni. Tad, nolaizdams zemāk bīstamo stobru, viņš izstiepa uz priekšu savu garo kaklu un uzmanīgi aplūkoja mežoni.
— Tas velns nav huronis, — viņš teica, — un arī ne no Kanādas ciltīm. Tomēr pēc drēbēm redzams, ka šis nelietis ir aplaupījis kādu balto. Vai jūs neredzat, kur viņš paslēpis savu šauteni vai loku?
— Viņam, liekas, nav ieroču, un vispār viņš neizskatās naidīgi noskaņots. Ja tikai viņš nesacels trauksmi starp saviem ciltsbrāļiem, kuri, kā jūs redzat, ložņā tur, pie ezera, tad mums nav no viņa ko baidīties.
Izlūks pagriezās ^pret Heivardu un kādu mirkli raudzījās viņā ar neslēptu izbrīnu. Tad, plati atvēris muti, viņš sāka nevaldāmi un no visas sirds smieties savus nedzirdamos, īpatnējos smieklus, pie kuriem viņu bija pieradinājušas pastāvīgās briesmas.
Atkārtojis vārdus «ciltsbrāļi, kas ložņā pie ezera», viņš piebilda: — Lūk, ko nozīmē skoloties un pavadīt jaunību pilsētā! Bet šim zellim tomēr ir garas kājas, un uzticēties viņam nevar. Paturiet viņu zem savas šautenes, kamēr es aizlīdīšu apkārt caur krūmiem un saņemšu to dzīvu. Tikai" nekādā gadījumā nešaujiet!
Vanagacs jau bija pa pusei nozudis biezoknī, kad Hei- vārds, izstiepdams roku, vēl apstādināja viņu, lai pajautātu: \
— Bet, ja es redzu, ka jūs esat briesmās, vai tad drīkstu izšaut?
Vanagacs mirkli pavērās viņā, it kā nesaprazdams, kā uzņemt šādu jautājumu. Tad, pamādams ar galvu un vēl arvien nedzirdami smiedamies, viņš atbildēja:
— Kaut vai simtreiz, major!
Nākamajā mirklī viņš nozuda starp lapām. Drudžainā nepacietībā Dankens gaidīja vairākas minūtes, kamēr atkal ieraudzīja izlūku,. Līzdams pa zemi, tas no mugurpuses tuvojās indiānim, kuru gribēja sagūstīt. Pielīdis dažu jardu attālumā, viņš klusu un lēnām piecēlās kājās. Šajā mirki! atskanēja vairāki skaļi ūdens plunkšķi, un Dankena acis īstajā brīdī pavērsās uz to pusi, lai redzētu, ka ap. simt tumšu ķermeņu visi reizē iemetas saviļņotajā ezeriņā. Satverdams- šauteni, viņš tūlīt atkal paskatījās uz indiāni. Nemaz neuztraukdamies un neko nenojauzdams, mežonis pastiepa uz priekšu kakl,u, it kā arī viņš ar muļķīgu ziņkāri vērotu, kas notiek tumšajā ezerā. Šajā brīdī pār viņu pacēlās Vanagacs roka. Bet bez kāda redzama iemesla tā atkal nolaidās, un tas īpašnieks no jauna ļāvās ilgai nedzirdamu smieklu lēkmei. Kad šie īpatnie, sirsnīgie Vanagacs smiekli aprimās, viņš nevis sagrāba savu upuri aiz rīkles, bet uzsita tam viegli uz pleca un skaļi iesaucās:
— Nu, kā iet, draugs? Vai esat sadomājis mācīt bebrus dziedāt?
— Tieši tā!— skanēja ātra atbilde.