Lasītājs pats varēs labāk iedomāties Heivarda izbrīnu, nekā mēs to spētu aprakstīt. Viņa uzglūnošie indiāņi pēkšņi pārvērtās četrkājainos zvēros, ezers — bebru dīķī, ūdenskritums — šo gudro un čaklo dzīvnieku uzceltā dambī, bet aizdomās turētais ienaidnieks, kā izrādījās, bija viņa paša uzticamais draugs Dāvids Gamuts — dziedāšanas skolotājs. Cerēdams, ka no viņa varēs kaut ko uzzināt par abām māsām, jauneklis tūlīt izlēca no savas paslēptuves un steidzās piebiedroties divām galvenajām personām, kas darbojās šajā ainā.
Vanagacs jautrības lēkme negribēja rimties. Bez jebkādām ceremonijām viņš sagrāba pačlevīgo Gamutu un grieza apkārt kā vilciņu, atkal un atkal apgalvodams, ka huroņi parādījuši sevi no vislabākās puses, viņu tā izģērbdami. Tad viņš satvēra Dāvida roku un, novēlēdams visu to labāko jaunajā kārtā, saspieda tik cieši, ka lēnīgajam vīram asaras sasprāga acīs.
. — Jūs taisījāties uzstāties bebru priekšā ar saviem rīkles vingrinājumiem, vai ne? — Vanagacs sacīja. — Bet šie manīgie velni jau daļēji pieprot šito amatu, jo, kā jūs pašlaik dzirdat, sit takti ar astēm. Man ir nācies piedzīvot, ka viens otrs radījums, kas prot lasīt un rakstīt, ir dumjāks par vecu, pieredzējušu bebru. Taču, kas attiecas uz trokšņa taisīšanu, tad šie lopiņi ir mēmi no dzimšanas! Bet ko jūs teiksiet par šādu dziesmiņu?
Dāvids aizspieda savas smalkās ausis, un pat Heivards, kam bija zināms, ko nozīmē šis kliedziens, palūkojās augšup, ar acīm meklēdams putnu, kad turpat gaisā atskanēja vārnas ķērciens.
— Redzat! •— smiedamies turpināja izlūks, norādīdams uz pārējiem pulciņa locekļiem, kas, paklausot viņa signā-' lam, jau tuvojās. — Šī ir mūzika ar īstu iedarbību: tā atsauc manā tuvumā divas labas šautenes, nemaz nerunājot par dunčiem un tomahaukiem. Bet, cik var manīt, jūs esat sveiks un vesels. Pastāstiet, kas noticis ar jaunavām!
— Viņas ir pagāna gūsteknes, — Dāvids sacīja. — Un, kaut arī viņu gars ir ļoti nomākts, miesa bauda ērtības un ir drošībā.
— Abas? — elpu aizturējis, Heivards noprasīja.
— Tieši tā! Kaut arī mūsu ceļojums bija sūrs un grūts un uzturs visai plāns, mums nav bijis cita iemesla sūdzēties kā vienīgi par šo vardarbību pret mūsu jūtām — ka mūs tā aizved gūstā uz tālu zemi. .
— Dievs lai jūs svētī par šiem vārdiem! — nodrebot izsaucās Monro. — Tātad es atgūšu savus bērniņus dzīvus un veselus!
— Nezinu, vai viņas varēs tik drīz tikt brīvībā, — Dāvids šaubīdamies atbildēja. — Šo mežoņu vadoni ir apsēdis ļaunais gars, kuru nekāds spēks, izņemot visuvareno, nevar savaldīt. Es izmēģinājos ar viņu gan miegā, gan nomodā, bet ne skaņas, ne vārdi acīmredzot nespēj ietekmēt viņa dvēseli.
— Kur ir šis nelietis? — strupi iejaucās izlūks.
— Šodien viņš kopā ar saviem jaunajiem vīriešiem medī alni un rīt, kā es dzirdēju, dosies dziļāk mežos uz Kanādas robežu pusi. Vecākā jaunava ir aizsūtīta uz kaimiņu cilti, kuras būdas atrodas tur aiz tās melnās, augstās klints. Bet jaunākā tika atstāta pie huroņu sievietēm, kuru mājokļi ir tikai kādas divas jūdzes no šejienes — augstienē.
— Alise, mana mīļā Alise! — Heivards nomurmināja. — Viņa ir zaudējusi mierinājumu, ko var sniegt māsas tuvums!
— Tieši tā. Bet tā remdinājuma, ko dvēselei bēdās dod slavas un pateicības dziesmas dievam, viņai nav trūcis.
— Vai tad mūzika viņai tagad sagādā prieku?
— Tikai nopietna un svinīga mūzika. Kaut gan jāatzīst, ka, par spīti visiem maniem pūliņiem, jaunava biežāk raud nekā smaida. Tādās reizēs es atturos uzbāzties ar svētām dziesmām. Bet bieži vien mums ir jauki un patīkami apmierinošas saskaņas brīži, kad .mežoņu ausis ar izbrīnu klausās, kā paceļas mūsu balsis.
— Bet kāpēc jums atļauj staigāt savā vaļā — bez apsardzības?
Dāvids vispirms savilka seju izteiksmē, kam, pēc viņa domām, vajadzēja paust pieticīgu pazemību, un tad lēnprātīgi atbildēja: -
— Maz uzslavas pelnījis tāds tārps kā es. Taču diev- dziesmas spēks, ko nomāca šausmu darbi tajā asiņainajā laukā, caur kuru mēs gājām, ir atkal atguvis savu iedarbību — pat uz pagānu dvēselēm, un man tiek atļauts brīvi iet un nākt.
Izlūks iesmējās un izskaidroja šo neparasto labvēlību varbūt daudz pārliecinošāk, sacīdams:
— Indiāņi nekad nedara pāri plānprātiņam. Bet kāpēc tad jūs, kad ceļš priekšā bija brīvs, negājāt atpakaļ pa savām paša pēdām — tās taču nav tik nesaskatāmas kā vāverei — un neaiznesāt ziņu uz Edvarda fortu?
Ar to pašu pazemīgo izteiksmi Dāvids atbildēja:
— Kaut arī mana dvēsele ar līksmību atkal apciemotu kristietības mājokļus, manas kājas necēlās, lai spertu soli atpakaļ, kad man uzticētās maigās dvēseles sērojas nebrīvē un bēdās.
Kaut arī Dāvida tēlainā valoda nebija visai saprotama, piesarkums godīgajā sejā un sirsnīgā, apņēmīgā acu izteiksme neatstāja šaubu par viņa rīcības motīviem. Unkass piegāja runātājam klāt un apveltīja viņu ar "atzinīgu skatienu. Izlūks pasniedza dziedāšanas skolotājam viņa instrumentu, sacīdams:
— Še, draugsT Es šo tavu stabulīti gribēju izmantot iekuram, bet, tā kā tev šī lietiņa ir dārga, tad ņem un pūt pēc sirds patikas!
Gamuts paņēma kamertoni, izpauzdams prieku par to, kā pašam likās, ar savam svarīgajam amatam piedienīgu cieņu. Vairākkārt salīdzinājis tā skanīgumu ar savu balsi un pārliecinājies, ka neviens tonis nav gājis zudumā, viņš visā nopietnībā gribēja nodziedāt dažus pantus no mazās grāmatiņas, kas jau tik bieži pieminēta.
Taču Heivards steidzīgi izjauca viņa dievbijīgos nolūkus, turpinādams viņu izprašņāt par sagūstītajām jaunavām, turklāt tagad visu pēc kārtas un sīkāk, nekā sākumā bija ļāvis paša satraukums. Dāvids, ar ilgu pilnām acīm lūkodamies uz savu dārgumu, tomēr bija spiests atbildēt, jo sevišķi vēl tāpēc, ka sarunā piedalījās cienījamais tēvs. Arī izlūks katrā piemērotā brīdī iemeta vidū vienu otru lietišķu jautājumu. Tādā veidā, kaut arī sarunu bieži pārtrauca atdabūtā instrumenta skaņas, sekotāji uzzināja galvenos apstākļus, kas varēja būt viņiem noderīgi, lai sasniegtu savu mērķi. Dāvida stāstījums bija vienkāršs un saturēja tikai nedaudzus faktus.
Magva bija kalnā nogaidījis aiziešanai izdevīgu brīdi, tad nokāpis lejā un devies gar Horikana rietumu krastu Kanādas virzienā. Tā kā viltīgais huronis labi zināja visas takas un bija drošs, ka tūlītēja pakaļdzīšanās nav gai- dāmaf tad viņi bija gājuši palēnām un ceļā neko nepār- gurusi. Izrādījās, kā to bez izpušķojuma atzina pats Dāvids, ka viņa klātbūtne huroņiem bijusi drīzāk nepatīkama nekā vēlama un Magva to pacietis tikai aiz godbijības, kādu indiāņi jūt pret cilvēku, kura prātu piemeklējis Lielais gars. Naktīs gūstekņi uzmanīti ar vislielāko rūpību, lai pasargātu viņus no meža drēgnuma, kā arī aizkavētu iespējamo bēgšanu. Pie avota, kā jau tas bija zināms, zirgi palaisti vaļā un viltīgi noslēptas pēdas. Sasniedzis savas cilts nometni, Magva, lietodams tādos gadījumos parastu paņēmienu, izšķīris gūsteknes. Kora aizsūtīta uz kādu cilti, kura. pagaidām apmetusies blakus ielejā, bet, kas tā par cilti un kā saucas, par to Dāvids nekā noteikta nevarēja pastāstīt, jo pārāk maz pazina iezemiešu dzīvi. Viņš tikai zināja, ka tā nav piedalījusies pēdējā uzbrukumā Viljama Henrija fortam un, tāpat kā huroņi, ir Monkalma sabiedrotā.
Mohikāņi un izlūks klausījās Dāvida saraustītajā, neskaidrajā stāstījumā ar acīm redzami pieaugošu interesi. Kad viņš mēģināja izskaidrot, ar ko nodarbojas šī cilts, pie kuras aizvesta Kora, izlūks strupi noprasīja:
— Vai jūs redzējāt, kādi viņiem bija dunči? Vai tie bija angļu vai franču parauga?
— Manas domas nebija pievērstas tādiem pasaulīgiem sīkumiem, bet vairāk nodarbinātas ar jaunavu mierināšanu.
— Pienāks laiks, kad jūs neuzskatīsiet mežoņa dunci par tādu nievājamu sīkumu, — izlūks sacīja. — Vai viņi svinēja pļaujas jeb ražas svētkus, vai varbūt jūs vafat pastāstīt kaut ko par viņu totēmiem?[12]
— Pļaušanas es tur nemanīju, bet maltītes gan mums bija raženas; pienā mērcēti graudi ir saldi mutei un tīkami vēderam. Bet, kas ir totēms, to es nezinu. Ja tas kaut kādā veidā zīmējas uz indiāņu mūzikas mākslu, tad nav nemaz vērts runāt. Viņi nekad nepievienojas dieva slavināšanas dziesmām un, kā šķiet, pieder pie visnekrietnākajiem elku pielūdzējiem.
Tagad jūs apmelojat indiāņus. Pat mingi gaida žēlastību un atbalstu tikai no Lielā, labā gara.
— Varbūt tas tā ir, — Dāvids teica, — bet es tiku redzējis dīvainus un fantastiski izkrāsotus attēlus, kurus viņi pielūdza gluži kā svētumu, jo sevišķi vienu, kas ir tik nejauks un riebīgs radījums.
— Vai tā nebija čūska? — izlūks ātri iejautājās.
— Gandrīz uz to pusi. Tas bija nožēlojama, rāpojoša bruņurupuča attēls.
— Ha! — vienā balsī iesaucās abi mohikāņi, kas bija uzmanīgi klausījušies, bet izlūks nogrozīja galvu kā cilvēks, kas atklājis kaut ko svarīgu, bet visai neiepriecinošu. Tad Cingačguks sāka runāt delavaru valodā — tik nosvērti un cienīgi, ka acumirklī piesaistīja visu klātesošo uzmanību, pat to, kuriem viņa vārdi nebija saprotami. Mohikāņa žesti bija izteiksmīgi un dažubrīd enerģiski. Reiz viņš pacēla roku uz augšu un, nolaizdams to lejup, satsita sava vieglā apmetņa krokas un pielika pirkstu pie krūtīm, it kā ar šo pozu gribētu pastiprināt izteikto domu. Dankena acis sekoja kustībai, un viņš ieraudzīja tikko minēto dzīvnieku gan pabāli, bet skaisti uzzīmētu ar zilu krāsu uz virsaiša melnīgsnējām krūtīm.. Izlūks aizgriezās no sava sarkanādainā drauga un sacīja:
— īvlēs esam atklājuši to, kas var mums nākt par labu vai par ļaunu — kā debesis lems. Cingačguks ir delavaru sagamors un viņu Bruņurupuču lielais virsaitis! No dziedoņa vārdiem ir skaidrs, ka daži no šās dzimtas atrodas ciltī, par kuru viņš mums stāsta. Mēs ejam pa bīstamu ceļu, jo draugs, kas novērsies no jums, bieži vien ir asinskārīgāks nekā ienaidnieks.
— Paskaidrojiet tuvāk! — Dankens sacīja.
— Tas ir sens un bēdīgs notikums, par kuru man netīkas domāt, jo nevar noliegt, ka visvairāk ļaunuma te nodarījuši cilvēki ar baltu ādu. Bet tas beidzās ar to, ka brālis pret brāli pacēla tomahauku un mingi un delavari sāka iet vienu ceļu.
— Tātad jūs domājat, ka tie indiāņi, pie kuriem atrodas Kora, ir no šās cilts?
Izlūks piekrītoši pamāja, kaut gan acīmredzot nevēlējās turpināt sarunu par šo sāpīgo tematu. Nepacietīgais Heivards tūlīt izteica vairākus neapdomātus un pārgalvīgus priekšlikumus, kā atbrīvot abas māsas. Monro šķita atmērīs līdzšinējo vienaldzību un, par spīti saviem sirmajiem matiem un cienījamajam vecumam, bija gatavs atzīt jaunā cilvēka trakos plānus par pieņemamiem. Bet izlūks, ļāvis mīlošā jaunekļa dedzībai izlādēties, prata viņu pārliecināt, ka būtu neprāts pārsteigties šādā lietā, kas prasīs no viņiem aukstasinību un vislielāko drošsirdību.
— Būtu labi, — viņš piebilda, — ja Dāvids atgrieztos nometnē kā parasti un paziņotu jaunavām, ka mēs esam tuvumā. Lai viņš nerādās ārā, kamēr mēs viņu izsauksim, kad vajadzēs apspriesties. Vai jūs, draugs, varat atšķirt vārnas ķērcienu no lēļa svilpiena?
— Tas ir patīkams putns, — Dāvids atbildēja, — ar maigu un skumīgu balsi, kaut gan dzied pārāk ātrā tempā un neietur takti.
— Nu, ja jums patīk viņa svilpiens, lai tad tas būtu jūsu signāls. Ievērojiet: kad jūs dzirdēsiet trīs reizes pēc kārtas lēļa svilpienu, jums jāiet uz tiem krūmiem, kur varētu atrasties šis putns …
— Pag! — iejaucās Heivards. — Es iešu viņam līdz.
— Jūs! — pārsteigts izsaucās Vanagacs. — Vai jums jau apnicis redzēt sauli uzlecam un norietam?
— Dāvids ir dzīvs pierādījums tam, ka huroņi var būt žēlsirdīgi.
— Jā, bet Dāvids var tā laist vaļā savu rīkli, kā neviens cilvēks pie pilna prāta nedarītu.
— Es arī varu izlikties par jukušu, par muļķi, par varoni — vārdu sakot, par ko vien vajadzīgs, lai tikai glābtu to, kuru mīlu. Izbeidziet savus iebildumus, es esmu tā nolēmis!
Vanagacs kādu mirkli raudzījās jauneklī ar mēmu pārsteigumu. Bet Dankens, kas līdz šim aiz cieņas pret mežinieka izveicību un izdarītajiem pakalpojumiem bija klusēdams pakļāvies viņa pavēlēm, tagad sāka runāt priekšnieka tonī, kam nebija viegli pretoties. Ar zīmīgu žestu licis saprast, ka noraida visus iebildumus, viņš turpināja jau mierīgākā balsī:
— Jums ir iespējams pārvērst manu izskatu. Pārģērbiet mani! Ja gribat, arī izkrāsojiet — vārdu sakot, iztaisiet mani, vienalga, par ko — kaut vai par plānprātiņu!
— Sūtot savas nodaļas kaujā, jūs atrodat par vajadzīgu vismaz noteikt pazīšanas zīmes un apmešanās vietas, lai tie, kas cīnās jūsu pusē, zinātu, kad un kur viņi var satikt savējos, — izlūks nomurmināja.
— Paklausieties! — Dankens viņu pārtrauca. — Jūs no šā uzticamā gūstekņu pavadoņa dzirdējāt, ka te ir divas indiāņu ciltis, ja pat ne dažādas tautības. Vienā no tām — tajā, kas, pēc jūsu domām,- ir delavaru atzarojums, — atrodas tā, kuru jūs saucat par «tumšmataino». Otra — jaunākā no lēdijām — tātad noteikti ir pie mūsu atklātajiem ienaidniekiem — huroņiem. Mana jaunība un virsnieka gods liek man doties turp. Kamēr jūs vedīsiet sarunas ar saviem draugiem par vienas māsas izdošanu, es atbrīvošu otru vai miršu.
Jaunā karavīra acīs dega atmodies cīņas gars, viņa augums stalti izslējās. Kaut gan Vanagacs bija visai bieži sastapies ar indiāņu viltībām un saprata, cik bīstams ir šāds solis, viņš tomēr lāgā nezināja, kā atrunāt Heivardu no pēkšņā lēmuma.
Varbūt šai priekšlikumā bija kaut kas tāds, kas atbilda paša izlūka drosmīgajam raksturam, jo viņa noskaņojums piepeši pārmainījās. Vairs nemēģinādams pretoties jaunekļa plānam, viņš tagad darīja visu, lai tas izdotos.
— Nu, — viņš teica, labsirdīgi smaidīdams, — briedim, kas grib mesties ūdenī, jāiet prĢtī, nevis no muguras. Cin- gačgukam ir visdažādākās krāsas. Apsēdieties uz šā baļķa! Lieku galvu ķīlā, ka viņš no jums drīz iztaisīs īstu muļķi un jūs būsiet apmierināts.
Dankens paklausīja. Mohikānis, kas bija uzmanīgi klausījies sarunā, labprāt ķērās pie darba. Būdams pieredzējis meistars visās savas cilts smalkajās mākslās, viņš ļoti izveicīgi un ātri uzkrāsoja fantastisko ēnojumu, ko iezemieši mēdz uzskatīt par draudzīga un jautra noskaņojuma zīmi. Viņš ļoti uzmanījās, lai neuzvilktu kādu līniju, ko varētu iztulkot kā slepenu izaicinājumu uz karu, turpretim jo rūpīgi iezīmēja tos vilcienus, kam vajadzēja paust draudzību.
Tā kā Heivards jau bija tērpies tādā apģērbā, kas pietiekami pārvērta viņa ārieni, tad patiešām viņu tagad varēja noturēt par burvju mākslinieku, kas klaiņā starp draudzīgajām sabiedroto ciltīm.
Kad tika atzīts, ka viņš*ir pietiekami izkrāsots, izlūks neskopojās ar draudzīgiem padomiem, norunāja signālus un noteica satikšanās vietu. Monro un viņa jaunā drauga atvadīšanās bija skumīgāka, tomēr sirmgalvis savā dvēseles nomāktībā uzņēma šo šķiršanos ar tādu vienaldzību, kādu citos apstākļos viņa godīgais un atsaucīgais raksturs nebūtu pieļāvis. Izlūks paveda Heivardu sānis un pastāstīja, ka ir nolēmis atstāt veco karavīru kādā drošā vietā Čingačguka uzraudzībā, kamēr pats ar Unkasu dosies izlūkos uz cilti, kura, kā viņam ir pamats domāt, pieder pie dela- variem. Pēc tam viņš atkal deva padomus un, piekodinājis Heivardam būt piesardzīgam, beidzot svinīgi un izjusti sacīja!
Nū/ lai dievs jūs sargā! Maņ patīk jūsu vīrišķība, jo tā piederas jauneklim ar karstām asinīm un drosmīgu sirdi. Bet ņemiet vērā pieredzējuša vīra brīdinājumu. Lai uzvarētu mingu, jums vajadzēs visu savu vīrišķību un asāku prātu, nekā var smelties grāmatās. Lai dievs jūs sargā! Ja huroņiem izdosies jūs noskalpēt, paļaujieties uz solījumu, ko dod cilvēks, kuram palīgos it divi braši karotāji. Par katru jūsu matu kritīs viens ienaidnieks!
Dankēns sirsnīgi paspieda izlūka roku, vēlreiz palūdza rūpēties par viņa sirmo draugu un deva Dāvidam zīmi doties ceļā. Vanagacs labu brīdi ar neslēptu sajūsmu noraudzījās pakaļ enerģiskajam un pārgalvīgajam jauneklim, tad, domīgi pašūpojis galvu, pagriezās un aizveda palikušos pulciņa locekļus dziļāk mežā.
Ceļš, kuru bija izvēlējušies Dankens ar Dāvidu, veda tieši pārļ bebru izcirtumam gar dīķa malu. Tikai tagad, palicis divatā ar šo vientiesi, no kura nevarēja gaidīt nekādu palīdzību briesmu brīdī, Dankens sāka tā īsti aptvert, cik grūtu uzdevumu viņš uzņēmies.JSabiezējusī krēsla padarīja apkārtējo tuksnesīgo, mežonīgo ainavu vēl drūmāku, un pat bebru mazo mājokļu klusums likās draudīgs.
Apgājuši pa vienu pusi gandrīz puslokā apkārt dīķim, Heivards ar Dāvidu attālinājās no tā un sāka kāpt nelielajā augstienē, kas pacēlās ieplakā, caur kuru veda viņu ceļš. Pēc pusstundas viņi sasniedza kādu citu klajumu, kuru, kā varēja redzēt, arī bija nolīduši bebri, taču acīmredzot kaut kas bija pamudinājis gudros dzīvniekus aiziet no šejienes. Gluži saprotamas izjūtas lika Dankenam kādu mirkli vilcināties, iekāms viņš atstāja krūmu aizslēpto taku — tā apstājas cilvēks, lai saņemtu visus savus spēkus, pirms uzsāk bīstamu mēģinājumu.
Klajuma pretējā pusē — netālu no strauta, kas burbuļodams'traucās no augšas pāri klintīm, bija redzamas kādas piecdesmit vai sešdesmit būdiņas, rupji darinātas no baļķiem, žagariem un māliem. Tās bija saceltas juku jukām, un likās, ka to cēlāji pavisam maz domājuši par kārt.ību un glītumu. Šai ziņā tās ne tuvu nevarēja sacensties ar nupat redzētajiem bebru mitekļiem, tādēļ Dankens sagatavojās te piedzīvot vēl kādu jaunu, ne mazāku-pārsteigumu. Šī priekšnojauta apstiprinājās, kad neskaidrajā krēslā viņš ieraudzīja kādus divdesmit vai trīsdesmit stāvus citu pēc cita paceļamies no garās, asās zāles būdu priekšā un tad atkal pazūdam, it kā tie būtu zemē ielīduši. Redzot tik pēkšņi un acumirklīgi pazibam šīs figūras, Dan- kenam drīzāk šķita, ka tur snaikstās tumši spoki, nevis būtnes ar miesu un asinīm. Uz mirkli pavīdēja kāds izdēdējis, kails stāvs, mežonīgi vicinādams paceltās rokas, tad vieta, kur tas nupat vēl stāvēja, jau atkal bija tukša, bet šī-pati figūra vai arī kāda cita tikpat mistiska pēkšņi parādījās kaut kur citur. Redzēdams, ka viņa biedrs vilcinās, un pamanījis, kam pievērsts tā skatiens, Dāvids ierunājās, liekot Heivardam kaut cik atjēgties.
— Šeit ir daudz auglīgas, vēl nekultivētas zemes, — viņš teica. — Un es bez paščildināšanās grēka varētu piebilst, ka manas īslaicīgās uzturēšanās laikā šajos pagānu mitekļos daudz labas sēklas ir izkaisīts ceļmalā.
— Šīm ciltīm vairāk tīk medības nekā darbarūķu dzīve, — atbildēja Dankens, nesapratis Dāvidu un arvien vēl raudzīdamies uz dīvaino skatu.
— Nu jau trīs vakarus es esmu uzkavējies šeit un trīs reizes esmu sapulcinājis šos zeņķus, lai viņi piebiedrotos svētām dziesmām. Bet uz visām manām pūlēm viņi atbildēja ar tādu kaukšanu un gaudošanu, kas stindzināja manu dvēseli.
— Par ko jūs runājat?
— Par šiem velna bērniem, kas izšķiež dārgos mirkļus tur ar to tukšo ķēmošanos. Ak! Zemē, kur aug bērzi, nekad nav redzēta rīkste, un man nevajadzētu brīnīties, ka likteņa labākās dāvanas tiek izniekotas šādos kliedzienos.
Dāvids aizspieda ausis, lai nedzirdētu iezemiešu bērnu bara kaucienu, kas spalgi atbalsojās mežā. Savilcis lūpas nicīgā smīnā, Dankens stingi sacīja:
— Iesim!
Un viņi turpināja savu ceļu uz «vīlistiešu teltīm», kā Dāvids mēdza dēvēt indiāņu nometni.