Indiāņi pie savām nometnēm parasti nemēdz izlikt bruņotus sargus, kā to dara baltie. Tādēļ par Dankena un Dāvida tuvošanos pagaidām nekas nebija zināms, un bērnu bara vidū, kas rotaļājās iepriekš aprakstītajā veidā, viņi parādījās pavisam negaidīti. Bet, tiklīdz mazie viņus pamanīja, tie visi vienā mutē spalgi un brīdinoši ieaurojās un tad kā pēc burvja mājiena nozuda atnācēju acīm. Pie zemes pieplakušo bērneļu kailie, sarkanbrūnie ķermeņi krēslā tā saplūda ar savītušo zāli, ka pirmajā mirklī šķita, it kā tie patiešām būtu zemē ielīduši, taču, attapies no pārsteiguma un ielūkojies uzmanīgāk, Dankens redzēja, ka no visām pusēm viņu vēro šaudīgi tumšu, izbolītu acu skatieni.
Nekā laba neparedzēdams, iedomādamies, ka cilts pieaugušie vīri viņu nopētīs ne tādām vien acīm, jaunais virsnieks vienu mirkli bija pat gatavs atkāpties. Taču jau bija par vēlu. Uz bērnu kliedzieniem tuvējās būdas durvīs parādījās kāds ducis indiāņu. Saspiedušies tumšā, naidīgā pulciņā, viņi drūmi sagaidīja pienākam tuvāk tos, kas tik negaidot bija ieradušies viņu vidū.
Dāvids, kam ciems bija jau mazliet pazīstams, devās tieši uz šo būdu ar tādu apņēmību, kas likās grūti satricināma. Tā bija ciema galvenā ēka — no koku mizām un zariem primitīvi uzbūvēta būda, kurā notika cilts apspriedes un sapulces. Spraucoties garām tumšajiem, spēcīgajiem mežoņu stāviem, Dankenam nenācās viegli saglabāt šai brīdī tik nepieciešamo vienaldzības izteiksmi, bet, apzinādamies, ka viņa dzīvība atkarīga no pašsavaldīšanās, viņš paļāvās uz sava pavadoņa izmanību un sekoja tam cieši pa pēdām, cenzdamies pa to laiku sakārtot savas domas. Nikno un nesamierināmo ienaidnieku tiešais tuvums stindzināja asinis viņa dzīslās, taču jauneklim izdevās tiktāl apvaldīt savas jūtas, ka viņa āriene nenodeva šo vājumu. Sekodams apdomīgā Gamuta piemēram, viņš paņēma smaržīgu zaru slotiņu no kaudzes, kas atradās būdas kaktā, un klusēdams apsēdās.
Tiklīdz viņu viesis bija ienācis, iekšā, pie durvīm stāvošie karavīri atstāja būdas ieeju un, nometušies svešiniekam apkārt, pacietīgi gaidīja, kad viņš sāks runāt. Citi, skaitā krietni vairāk, stāvēja, laiski un ērti atspiedušies pret stateniskajiem stabiem, kas balstīja sašķiebušos ēku, bet trīs vai četri vecākie un cienīgākie virsaiši nosēdās zemē mazliet priekšā pārējiem.
Būdā dega gaiša lāpa, un liesma, nevienādi plaiksnīdamās, meta sārtus atspulgus brīžiem uz vienu vai otru seju un stāvu. Dankens tās gaismā mēģināja izlasīt indiāņu vaibstos, kā tie noskaņoti pret viņa ierašanos. Taču
priekšā sēdošie virsaiši tikai retumis uzmeta viņam kādu skatienu, visu laiku raudzīdamies uz zemi ar tādu sejas izteiksmi, ko varēja iztulkot kā cieņas parādīšanu, bet tikpat labi arī kā neuzticību. Vīri, kas atradās ēnā, nebija tik atturīgi. Dankens drīz vien uztvēra viņu caururbjošos, bet slepenos skatienus, kas smalki nopētīja viņu no galvas līdz kājām, neatstājot neievērotu nevienu pārmaiņu viņa sejā, nevienu žestu, nevienu krāsojuma līniju un pat ne mazāko sīkumu viņa apģērbā.
Beidzot kāds spēcīgs, muskuļots indiānis ar iesirmiem matiem iznāca no kakta puskrēslas un sāka runāt. Viņš runāja vaiendotu jeb huroņu valodā, tādēļ Heivards nevarēja saprast vārdu nozīmi, bet, spriežot pēc žestiem, tie drīzāk šķita laipni nekā naidīgi. Dankens papurināja galvu un rādīja ar zīmēm, ka nevar atbildēt.
— Vai neviens no maniem brāļiem neprot franciski vai angliski? — viņš jautāja franču valodā, pārlaizdams skatienu klātesošo sejām cerībā, ka ieraudzīs kādu piekrītoši pamājam.
Kaut gan ne viena galva vien pagriezās uz šo pusi, it kā lai uztvertu viņa vārdu nozīmi, atbildes uz tiem nebija.
— Man jājūtas apbēdinātam, — Dankens turpināja, lēnām un skaidri izrunādams katru vārdu, — redzot, ka neviens no šās gudrās un drošsirdīgās tautas nesaprot to valodu, kādā lielais valdnieks runā ar saviem bērniem. Viņam sirds kļūtu smaga, ja viņš zinātu, ka viņa sarkan- ādainie karavīri tik maz viņu godā!
Iestājās ilgs un nospiedošs klusums, bet neviena kustība, ne acu izteiksme neizpauda, kādu iespaidu atstājusi šī piezīme. Beidzot tas pats karavīrs, kas bija runājis iepriekš, atbildēja viņam ar strupu jautājumu kanādiešu izloksnē:
— Kad mūsu lielais tēvs runā ar savu tautu, vai tad viņš to dara huroņu valodā?
— Viņš nešķiro savus bērnus, lai kāda to ādas krāsa — sarkana, melna vai balta, — Dankens izvairīgi atbildēja,
— kaut gan visvairāk viņš ir apmierināts ar drosmīgajiem huroņiem.
— Ko viņš teiks, — noprasīja piesardzīgais virsaitis,
— kad skrējēji viņa priekšā saskaitīs skalpus, kas pirms piecām naktīm auga uz ingizu' galvām?
nādams šo skaitli, kuram, kā viņš ļoti labi zināja, viņa viesis neticēja.
— Tā nav glaimojoša liecība mūsu modrībai, mans kungs, ka mēs nekā nevaram noslēpt savu kareivju skaitu. Varētu domāt, ka šajos mežos tas būtu viegli izdarāms. Kā dzirdēju, komandanta meitas iekļuvušas cietoksnī jau pēc apļenkuma sākuma?
— Tas ir tiesa, mans kungs. Bet viņas nevājina mūsu vīrišķību, ar savu noteiktību viņas rāda mums drosmes paraugu. Un, ja vienīgi noteiktība būtu vajadzīga, lai atsistu tāda lieliska karavīra uzbrukumu, kāds ir marķīzs Monkalms, tad es ar prieku uzticētu Viljama Henrija forta aizstāvēšanu vecākajai no abām dāmām.
— Cēlas īpašības ir iedzimtas, tādēļ es jums pilnīgi ticu. Bet arī drosmei ir savas robežas, un nedrīkst aizmirst cilvēcību. Es ceru, mans kungs, ka jūs esat pilnvarots apspriest cietokšņa padošanos?
— Vai, pēc ekselences domām, mūsu aizstāvēšanās ir tik vāja, ka šāds solis būtu vajadzīgs?
— Man būtu žēl, ja aizstāvēšanās ieilgtu, tā kaitina manus sarkanādainos draugus, — Monkalms pameta skatienu uz nopietno un vērīgo indiāņu grupu, izvairīdamies no tiešas atbildes uz Heivarda jautājumu. — Jau tagad man ir grūti viņus iegrožot.
Heivards klusēja, jo atmiņā atkal uzausa mokošas nesen pārciesto briesmu ainas un iztēlē parādījās nevarīgās meitenes, kam bija jāpārdzīvo tādas ciešanas.
— Šie kungi, — Monkalms turpināja, domādams, ka viņa vārdi atstājuši iespaidu, — ir visbriesmīgāki tad, kad sakaitināti. Būtu lieki jums stāstīt, cik grūti savaldīt viņu niknumu. Tātad, mans kungs! Vai neparunāsim par nosacījumiem?
— Baidos, ka jūs, ekselence, esat maldināts attiecībā uz Viljama Henrija forta stiprumu un tā garnizona lielumu.
— Es neesmu aplencis Kvebeku, bet zemes uzbēruma vaļņus, ko aizstāv divdesmit trīs simti varonīgu kareivju, — skanēja īsa, pieklājīga atbilde.
— Protams, mūsu nocietinājumi ir tikai zemes uzbērumi, forts nav celts uz Daiamonda raga klintīm, bet atrodas krastā, kas savā laikā bija liktenīgs Dīskavam un viņa varonīgajai armijai. Dažu stundu gājiena attālumā no mums atrodas spēcīga armija, kas ir daļa no mūsu spēkiem.
— Bet ko izlūks saka? Viņam taču ir acis, ausis un mēle! Ko viņš ziņo vārdos?
— O, ser, viņam šie orgāni ir savā vietā, un viņš var pateikt visu, ko redzējis un dzirdējis. Viņa ziņojums ir šāds: Hudzonas krastā atrodas viņa majestātes cietoksnis, nosaukts par Edvarda fortu viņa augstībai Jorkas princim par godu, kā tas jums labi zināms. Tajā ir pietiekami daudz bruņota karaspēka, kā jau tādā cietoksnī vajag būt!
— Bet vai tad viņi nedomā, vai viņi netaisās nākt mums palīgā?
— Cietoksnī notiek rīta un vakara skates. Bet, kad vienam no jaunkareivjiem — jūs saprotat, Danken, jūs pats esat pa pusei skots — kad kādam jaunkareivim pulveris uzbira uz putras, tā uzkrita uz oglēm un sadega!
Tad viņš pēkšņi sarūgtināts atmeta ironisko runas veidu un nopietnā, domīgā balsī turpināja:
— Un tomēr vēstulē varēja būt — tur vajadzēja būt kaut kam, kas mums jāzina!
— Mums jāpieņem steidzīgs lēmums, — majors atteica, ar prieku izmantojot komandanta noskaņojuma maiņu, lai sāktu runāt par svarīgākām lietām. — Nedrīkstu jums slēpt, ser, ka nometni ilgi vairs nevarēs noturēt. Ar nožēlu man jāpiebilst, ka arī cietoksnī apstākļi nav labāki, — vairāk nekā puse no mūsu lielgabaliem ir bojāti.
— Kā tas citādi varētu būt! Dažus izzvejojām no ezera dibena, daži rūsējuši mežos vēl kopš tiem laikiem, kad šī zeme atklāta. Citi nekad nav bijuši īsti lielgabali, bet ka- perkuģu kapteiņu rotaļlietiņas! Vai jūs domājat, ser, ka jums te, mūžamežos, trīs tūkstoši jūdžu no Lielbritānijas, būs Vulidžas[14] kara arsenāls?
— Nocietinājumu vaļņi brūk kopā, un proviants iet uz beigām, — Heivards turpināja, nevērodams komandanta jauno īgnuma izplūdumu. — Kareivju vidū jau manāms uztraukums un neapmierinātība.
— Major Heivard, — Monro teica un pagriezās pret jauno biedru ar visu cieņu, ko viņam piešķīra gadi un augstā dienesta pakāpe. — Velti es būtu nokalpojis viņa tūlīt vajadzēja sākties. Pat bērni nepalika malā; zēni izrāva tomahaukus no savu tērpu jostām un iezagās rindās, tīksmi atdarinādami vecāku mežonīgo izturēšanos.
Klajumā vairākās vietās atradās lielas žagaru kaudzes, un kāda paveca indiāniete tagad ņēmās tās aizdedzināt. Uzšāvušos liesmu : spožums pārspēja dziestošās dienas gaismu un padarīja visu skaidrāk saskatāmu un vēl baismīgāku. Visa šī aina bija kā dīvaina glezna, kuras ietvaru veidoja tumša un augsta priežu siena. Tikko ieradušies karotāji atradās vistālāk. Mazliet vairāk priekšplānā stāvēja divi vīri, kas acīmredzot bija atšķirti no pārējiem kā galvenās personas gaidāmajā notikumā. Vājais apgaismojums neļāva skaidri saskatīt viņu sejas, bet varēja redzēt, ka viņu izjūtas bija dažādas.
Viens stāvēja taisni un stingri, gatavs skatīties acīs savam liktenim kā varonis, turpretī otrs bija nokāris galvu, it kā sastindzis no šausmām vai apkaunojuma satriekts. Dedzīgo Heivardu pārņēma dziļas simpātijas un līdzjūtība pret pirmo. Viņš uzmanīgi vēroja katru"vismazāko tā kustību un, ielūkodamies apbrīnojami labi noaugušā un vingrā stāva skaistajā siluetā, centās sevi pārliecināt, ka jauneklīgajam gūsteknim izdosies izglābties no draudošajām briesmām. Dankens neapzinīgi pievirzījās tuvāk huroņu tumšajām rindām un, aizturējis elpu, ar interesi gaidīja, kas notiks tālāk. Tieši šajā mirklī atskanēja signālklie- dziens — un īslaicīgo klusumu, kas valdīja pirms tam, pārtrauca bļāvienu vētra, kas tālu pārspēja visu iepriekš dzirdēto. Nožēlojamākais no abiem upuriem palika nekustīgi stāvam, turpretī otrs, atskanot kliedzieniem, ar brieža straujumu un izveicību metās uz priekšu, taču nemēģināja vis, kā to varēja sagaidīt, izdrāzties cauri ienaidnieku rindām, bet aizskrēja līdz bīstamajai spraugai un, pirms vēl kāds attapās viņam iesist, spēji pagriezās, pārlēca pāri malā stāvošo bērnu galvām un uzreiz izkļuva drošākā vietā ārpus briesmīgās ierindas. Kā atbilde uz šo viltību atskanēja simtiem skaļu lāstu, ierinda izjuka, un viss uztrauktais pūlis izira mežonīgā jūklī pa klajumu.
Kāds ducis kvēlojošu ugunskuru nespodri apgaismoja apkārtni, kas līdzinājās kādam pārdabiskam pekles kaktam, kur sapulcējušies ļaunie gari, lai noturētu savus asiņainos un noziedzīgos rituālus. Tālākās figūras izskatījās pēc spokainām būtnēm, kas, nikni un neprātīgi žestikulēdamas, pavīd gar acīm. Garām ugunskuram skrejošo hu- roņu sejās pāri slīdošais liesmu atspīdums atsedza mežonīgās kaislības visā to baismīgumā.
Viegli saprotams, ka šāda atriebīgu ienaidnieku bara vidū bēglim nebija iespējams ne mirkli atvilkt elpu. Vienu brīdi šķita, ka viņam izdosies sasniegt mežu, bet tad gūstītāji nogrieza ceļu un dzina viņu atpakaļ uz nežēlīgo vajātāju pūļa vidu. Pasviedies sānis, viņš strauji kā bulta pārlēca kāda ugunskura žuburotajam liesmu stabam un, neskarts izdrāzies cauri pūlim, parādījās klajuma pretējā malā. Taču arī šeit viņu sagaidīja daži vecāki, viltīgāki huroņi un piespieda pagriezties atpakaļ. Tad viņš vēlreiz mēģināja mesties cauri pūlim, it kā meklēdams patvērumu starp mazāk attapīgajiem vajātājiem. Dažus nākamos mirkļus Dankens jau domāja, ka uzņēmīgais, bezbailīgais jauneklis ir pagalam.
Nevarēja neko saskatīt, izņemot tumšu cilvēku drūzmu, kas jaucās un svaidījās neiedomājamā juceklī. Rokas, ziboši dunči un briesmīgas vāles cilājās pāri galvām, bet acīmredzot sitieni bira tikai uz labu laimi. Šausmīgo iespaidu vēl pastiprināja sieviešu griezīgie spiedzieni un karavīru mežonīgie kaucieni. Šad un tad Dankens pamanīja lokanu stāvu izmisīgā lēcienā pavīdam gaisā, un viņš vairāk tikai cerēja, nekā ticēja, ka gūstekņa apbrīnojamā enerģija vēl nav izsīkusi. Piepeši pūlis sāka velties atpakaļ un tuvojās tai vietai, kur viņš stāvēja. Spēcīgs spiediens no aizmugures nogrūda zemē sievietes un bērnus, kas atradās priekšā. Šai sajukumā atkal parādījās svešinieks. Taču cilvēka spēki nevarēja ilgāk izturēt tik smagu pārbaudījumu. Likās, ka gūsteknis to apzinās. Izmantodams mirkli, kad pūlis pašķīrās, viņš strauji izrāvās no indiāņu vīriešu vidus un izdarīja izmisīgu un, kā Danke- nam šķita, pēdējo mēģinājumu sasniegt mežu. It kā zinādams, ka no svešā jaunekļa viņam briesmas nedraud, bēglis aizdrāzās tam pavisam tuvu garām. Garš, spēcīgs huronis, kas vēl nebija iztērējis savus spēkus, sekoja viņam cieši pa pēdām, jau pacēlis roku nāvīgam sitienam. Dankens pagrūda tam kāju priekšā, un alkatīgais mežonis nogāzās garšļaukus, nesasniedzis savu upuri. Pat doma nepārspētu ātrumā bēgļa kustības šai labvēlīgajā momentā: viņš pagriezās, atkal kā meteors nozibēja Danke- nam gar acīm, un jau nākamajā mirklī Dankens viņu ieraudzīja mierīgi atspiedušos pret nelielu, izkrāsotu stabu, kas atradās galvenās būdas durvju priekšā.
Baidīdamies, ka gūsteknim izdarītais pakalpojums varētu būt viņam pašam liktenīgs, Dankens nekavējoties devās prom no šās vietas. Viņš sekoja pūlim, kas tuvojās būdām, drūms un neapmierināts kā katrs pūlis, kad tas vīlies savās cerībās redzēt soda izpildīšanu. Ziņkārība vai varbūt kādas cildenākas jūtas mudināja Dankenu pieiet tuvāk svešajam. Tas stāvēja, ar vienu roku apņēmis glābēju stabu, bieži un smagi elpodams pēc lielās piepūles, bet pārāk lepns, lai kaut kādā veidā izrādītu savas ciešanas. Viņu tagad aizsargāja sena un svēta paraža, kamēr cilts padome būs apspriedusi un izlēmusi viņa likteni. Taču nebija grūti pareģot tās spriedumu.
Nepalika neviena lamuvārda huroņu valodā, ar kuru pievīlušās sievietes nebūtu devīgi apveltījušas laimīgi iž- glābušos svešinieku. Viņas zobojās par viņa pūlēm izbēgi un ļauni ņirgājās, ka kājas tam esot labākas par rokām un viņš gan būtu pelnījis spārnus, jo neprotot rīkoties ar bultu vai dunci. Uz visu to gūsteknis nekā neatbildēja, saglabādams sejas izteiksmi, kas reizē pauda pašcieņu un nicinājumu. Saniknoto sievu vārdi kļuva arvien nesaprotamāki, un tos pavadīja spalgi, griezīgi kaucieni. Tad cauri pūlim izspraucās tā pati viltīgā indiāniete, kas pirmīt tik tālredzīgi bija aizdedzinājusi žagaru kaudzes, un izbrīvēja sev vietu gūstekņa priekšā. Šās netīrās, izkaltušās vecenes izskats vien jau lika domāt, ka viņa ir burve. Atsitusi savu vieglo apmetni, viņa nievājoši izstiepa uz priekšu garu, kaulainu roku un, runādama lenāpu valodā, sāka skaļi ņirgāties:
— Paklausies, delavar! — viņa teica, pasizdama gūsteknim knipi zem deguna. — Tava cilts ir sievu dzimums, un jūsu rokāiri kaplis vairāk piedien nekā šautene. Jūsu sievas ir briežu mātes, bet, ja jūsu vidū piedzimtu lācis, me- žakaķis vai- čū§ķa, jūs mestos bēgt. Huroņu meičas tev pašūs brunčus, un mēs tev sameklēsim precinieku.
Šo uzbrukumu pavadīja mežonīgu smieklu šalts, kurā patīkamie un skanīgie jaunāko sieviešu smiekli dīvaini savijās ar ļaunās vecenes ķērkstošo balsi. Taču visas viņu pūles bija veltīgas: svešinieks stāvēja nekustīgi un, kā likās, nemaz neievēroja viņu klātbūtni, tikai brīžiem uzmeta lepnu skatienu karotāju tumšajiem stāviem, kas ložņāja aizmugurē, klusi un īgni vērodami notiekošo.
Saniknota par gūstekņa savaldību, vecā indiāniete iespieda rokas sānos, nostājās izaicinošā pozā, un pār viņas lūpām atkal sāka birt neiedomājami lamuvārdi. Taču viņa velti šķieda savas runas dāvanas. Kaut gan viņa bija slavena visā ciltī ar savu zākāšanās mākslu un ņēmās gānīties ar tādu niknumu, ka putas parādījās uz lūpām, svešinieka nekustīgajā sejā nenodrebēja ne musķulītis. Šī vienaldzība sāka iedarboties uz pārējiem skatītājiem. Kāds pusaudzis mēģināja nākt talkā šai raganai, pavicinādams savu tomahauku gūsteknim gar seju un papildinādams viņas šķendēšanos ar muļķīgu lielīšanos. Tagad gan sagūstītais jauneklis pagrieza seju pret gaismu un ar nevērības pilnu nicinājumu paraudzījās uz šo niekkalbi. Nākamajā mirklī viņš atkal stāvēja, tikpat mierīgi atspiedies pret stabu. Taču sakustēšanās brīdī Dankens bija paspējis uztvert gūstekņa drošo un caururbjošo skatienu — tas bija Unkass.
Mēms no pārsteiguma un dziļi satriekts par sava drauga kļūmīgo stāvokli, Heivards sarāvās no šā nozīmīgā skatiena, baidīdamies, ka tas kaut kādā veidā var pasteidzināt gūstekņa likteni. Taču pašreiz šādām bažām nebija nekāda pamata. Tieši tajā brīdī kāds karavīrs izspiedās caur saniknoto pūli un, ar stingru žestu nobīdījis malā sievietes un bērnus, paņēma Unkasu aiz rokas un veda uz apspriežu būdas durvīm. Turp devās arī visi virsaiši un lielākā daļa ievērojamāko karavīru; satrauktajam Heivardam izdevās ieiet kopā ar viņiem, nepievēršot sev uzmanību.
Pagāja labs brīdis, kamēr klātesošie cilts vīri ieņēma savam stāvoklim un cieņai atbilstošas vietas. Tika ievērota apmēram tāda pati kārtība kā iepriekšējā sapulcē — vecie un godājamie virsaiši novietojās tajā plašās 'telpas daļā, ko spoži apgaismoja degoša lāpa, bet viņiem padotie un gados jaunākie karavīri palika aizmugurē, ar savām melnīgsnējām, izkrāsotām sejām izveidodami tumšu loku. Pašā vidū, tieši zem jumta cauruma, pa kuru varēja redzēt mirgojam j^ienu vai divas zvaigznes, stāvēja Unkass — mierīgs, pašcieņas pilns un modrs. Viņa cēlā un lepnā stāja nepalika ienaidnieku neievērota. To acis bieži pievērsās viņam, un, kaut gan šie skatieni pauda viņu nelokāmo apņemšanos, tajos -skaidri bija lasāms arī apbrīns par svešinieka drošsirdību.
Citādi tas bija ar otru gūstekni, kuru Dankens bija redzējis blakus savam draugam pirms pārdrošā bēgšanas mēģinājuma un kurš nebija tam piebiedrojies, bet visu bēgļa gūstīšanas laiku palicis stāvam kā statuja, verdziski padevīgs un nožēlojams. Kaut gan neviena roka nebija pamājusi, viņu aicinot, ne arī kāda acs to uzmanījusi, viņš tomēr bija ienācis līdz būdā, it kā padodamies liktenim, pret kura lēmumu acīmredzot nedomāja cīnīties. Pirmajā izdevīgajā mirklī Dankens ieskatījās viņa sejā, slepus bažīdamies, ka varbūt atkal ieraudzīs pazīstamus vaibstus, bet izrādījās, ka šis cilvēks ir svešs, turklāt — un tas likās vēl nesaprotamāk — viņam bija visas huroņu karavīra pazīšanas zīmes. Taču viņš nepiebiedrojās saviem ciltsbrāļiem,- bet sēdēja viens pats atsevišķi, sarāvies nožēlojamā čokurā, it kā pūlēdamies aizņemt iespējami mazāk telpas. Kad visi klātesošie bija ieņēmuši sev pienācīgās vietas un iestājās dziļš klusums, sirmais virsaitis, kas lasītājam ir jau pazīstams, sāka skaļā balsī runāt leni- lenapu valodā.
— Delavar, — viņš teica, — kaut arī tu piederi pie sievu cilts, tu tomēr pierādīji, ka esi vīrs. Es tev dotu paēst, bet tam, kas ēd kopā ar huroni, jākļūst viņa draugam. Atpūties mierā līdz rīta saulei, kad mēs teiksim savu pēdējo vārdu.
— Septiņas naktis un tikpat daudz vasaras dienu, es esmu gavējis, sekodams huroņiem pa .pēdām, — Unkass vēsi atbildēja. — Lenapu bērni prot iet taisnības taku, nekavēdamies ēšanas dēļ.
— Divi mani jaunekļi tvarsta .tavu biedru, — virsaitis turpināja, likdamies neievērojam gūstekņa lielīšanos. — Kad viņi atgriezīsies, tad mūsu gudrie vīri tev pateiks «dzīvo» vai «mirsti».
— Vai huroņiem nav ausu? — izsmejoši iesaucās Unkass. — Kopš delavars ir jūsu gūsteknis, viņš divreiz dzirdēja pazīstamas šautenes šāvienu! Jūsu jaunekļi nekad vairs neatgriezīsies.
Pēc šā izaicinošā apgalvojuma iestājās īss drūma klusuma brīdis. Sapratite, ka mohikānis runā parobīstamo izlūka šauteni, Dankens paliecās uz priekšu, cenzdamies saskatīt, kādu iespaidu tas atstās uz uzvarētājiem, taču virsaitis apmierinājās ar dzēlīgu jautājumu:
— Ja jau lenapi ir tik izveicīgi, kādēļ tad viens no viņu visdrosmīgākajiem karavīriem ir šeit?
— Viņš sekoja pa pēdām bēgošam gļēvulim un iekrita lamatās. Arī gudru bebru gadās noķert!
To teikdams, Unkass' ar pirkstu norādīja uz vientuļo huroni. Visu acis drūmi pievērsās šim cilvēkam, un pūli pāršalca klusa, draudīga murmināšana. Ļaunu vēstījošās skaņas aizsniedza durvis, un pa tām sāka spiesties iekšā sievietes un bērni, tā ka tagad pūlī nepalika ne spraudzi- ņas starp cilvēku pleciem, kur pretī neraudzītos kāda ziņkāra, melnīgsnēja seja.
Pa to laiku vecākie virsaiši, kas sēdēja būdas vidū, pārmainīja sava starpā dažus īsus un aprautus teikumus. Tad atkal iestājās ilgs un dziļi svinīgs klusums. Visi klātesošie zināja, ka tam sekos svarīgs un nozīmīgs spriedums. Tie, kas stāvēja aizmugurē, pacēlās pirkstgalos, lai labāk redzētu, un arī pats tiesājamais, kādu spēcīgāku jūtu pārņemts, uz mirkli aizmirsa savu kaunu un pacēla galvu, lai uzmestu baiļpilnu un uztrauktu skatienu drūmajai virsaišu sapulcei. Beidzot klusumu pārtrauca vecais karavīrs, kas jau vairākkārt pieminēts. Viņš piecēlās un, pagājis gjarām nekustīgajam Unkasam, nostājās cienīgā pozā vainīgā priekšā. Tajā brīdī vecā, kaulainā -indiāniete lēnā, dejojošā gaitā sāniski iznāca būdas vidū, turēdama rokā degošu lāpu un neskaidri kaut ko murminādama — laikam buramos vārdus. Kaut arī viņas parādīšanās bija ļoti traucējoša, neviens to nelikās manām.
Tuvodamās Unkasam, vecene turēja degošo lāpu tā, lai tās sārtā gaisma kristu viņam tieši sejā un ļautu saskatīt katru vaibstu. Mohikānis palika stingri un lepni stāvam, un viņa acis nekustīgi raudzījās tālumā, it kā cauri visam, kas kavēja skatienu, lūkotos nākotnē. Apmierināta un it kā iepriecināta, sieviete atstāja viņu un devās tādā pašā veidā pārbaudīt savu nogrēkojušos ciltsbrāli.
Jaunais huronis bija izzīmēts ar karakrāsām, un viņa apģērbs nosedza tikai mazu daļu no glīti noaugušā ķermeņa. Lāpas gaismā kļuva redzams katrs viņa lopeklis un muskulis, un Dankens šausmās novērsās, ieraudzījis, ka viņš viss drudžaini raustās kā agonijā. Redzot šo nožēlojamo un kaunpilno skatu, siēviete sāka klusu un žēlabaini gaudot, bet tad virsaitis izstiepa roku un saudzīgi nobīdīja viņu malā.
— Locīgā Niedre, — viņš teica, uzrunādams jauno noziedznieku tā mātes valodā un nosaukdams vārdā. — Kaut arī Lielais gars tev devis glītu izskatu, labāk būtu, ja tu vispār nebūtu piedzimis. Tava mēle ir skaļa ciematā, bet kaujas laukā tā klusē. Neviens no maniem karavīriem neiecērt tomahauku tik dziļi kara stabā kā tu, bet ienaidnieki pazīst tikai tavu muguru Un nekad nav redzējuši, kādā krāsā tev acis. Trīs reizes viņi ir tevi izaicinājuši, un tikpat reizes tu esi aizmirsis atbildēt. Tavā ciltī nekad vairs nepieminēs tavu vārdu — tas ir jau aizmirsts.
Kad virsaitis lēnām izrunāja šos vārdus, pēc katra teikuma apstādamies, lai izceltu tā nozīmi, vainīgais aiz cieņas pret runātāja stāvokli un gadiem pacēla galvu. Vina sejā cīnījās kauna jūtas, šausmas un lepnums. Aiz dvēseles mokām sašaurinājušos acu skatiens pārslīdēja cilvēkiem, kam viņa gods bija dārgāks par visu, un uz vienu mirkli viņā uzvarēja lepnuma jūtas. Viņš pietrūkās kājās, atsedza krūtis un nekustīgi raudzījās uz aso, spožo dunci, ko jau bija pacēlis nepielūdzamais tiesnesis. Kad tā asmens lēnām iespiedās viņa sirdī, viņš pat pasmaidīja, it kā priecādamies, ka nāve nav tik briesmīga, kā viņš to bija iedomājies, un tad smagi nogāzās uz mutes pie nekustīgā un nesatricināmā Unkasa kājām.
Indiāniete skaļi un žēlabaini iekaucās un nometa lāpu zemē. Viss ietinās tumsā. Skatītāji nodrebēdami izslīdēja no būdas, un Dankenam likās, ka viņš un vēl trīcošais huroņa ķermenis ir vienīgie, kas te palikuši.