Jau nākamajā acumirklī jauneklis pārliecinājās, ka ir maldījies. Kāda plauksta smagi uzgūlās viņa rokai, un Unkasa klusā balss iečukstēja ausī:
— Huroņi ir suņi. Gļēvuļa asinis karavīram neliek nodrebēt. Sirmā Galva un sagamors ir drošībā, un Vanagacs šautene nesnauž. Ejiet, Unkass un Dāsnā Roka tagad ir svešinieki! Diezgan.
Heivardam būtu gribējies uzzināt kaut ko vairāk, bet draugs viegli pastūma viņu uz durvju pusi, tā atgādinot briesmas, kādas var draudēt, ja viņu saruna tiktu atklāta. Lēnām un negribīgi Dankens izgāja ārā un iejaucās pūlī, kas kavējās turpat tuvumā. Dziestošie ugunskuri blāvi un neskaidri apgaismoja tumšos stāvus, kas klusēdami klai- ņāja šurp un turp; brīžiem, kād^ kāds spožāks gaismas stars iespīdēja būdā, kļuva redzams Unkass, kas arvien vēl stalti stāvēja līdzās beigtajam huronim.
Drīz vien būdā atkal iegāja bariņš indiāņu, kas, izvākuši ārā huroņa mirstīgās atliekas, aiznesa tās uz tuvējo mežu.
Neviena neievērots un neiztaujāts, Dankens klaiņoja starp būdām, cerēdams uziet kaut kādas pēdas no tās, kuras dēļ viņš ^bija uzņēmies šo risku. Pašreiz huroņu nometnē valdīja tāds satraukums, ka nebūtu grūti aizbēgt un atgriezties pie saviem biedriem, ja vien viņš to «vēlētos. Taču tagad Dankēnu šeit saistīja ne tikai bažas par Alisi, nedodamas miera ne mirkli, bet arī, kaut mazākā mērā "interese par Unkasa likteni. Tādēļ viņš turpināja klaiņot no būdas uz būdu, ieskatīdamies katrā un ikreiz pievildamies savās cerībās. Tā apstaigājis visu ciematu, viņš atteicās no tik neauglīga meklēšanas paņēmiena un devās atpakaļ uz apspriežu būdu, nolēmis uzmeklēt un izprašņāt Dāvidu.
Nonācis pie ēkas, kas reizē bija kalpojusi par tiesas namu un soda vietu, jauneklis redzēja, ka satraukums jau norimis. Karavīri atkal bija sapulcējušies būdā un, mierīgi pīpēdami, nopietni pārrunāja svarīgākos notikumus nesenajā karagājienā uz Horikana augšgalu. Kaut gan Dankena atgriešanās tiem droši vien atgādināja viņa amatu un aizdomīgo ierašanos nometnē, nekas to nelika' manīt. Tikko notikušais briesmīgais starpgadījums līdz šim bija sagādājis Dankenam labvēlīgus apstākļus, un nemaldīga nojauta viņu mudināja izmantot tik negaidīto izdevību,
Nešaubīdamies ne mirkli, Dankens iegāja būdā un apsēdās, pieņemdams cienīgu izskatu, kas lieliski saderējās ar indiāņu izturēšanos. Pietika ar vienu ātru, pētījošu acu uzmetienu, lai pārliecinātos, ka Unkass gan vēl arvien atrodas turpat, kur viņš to atstāja, bet Dāvida šeit nav. Gūstekni neviens neapsargāja, tikai kāds jauns huronis laiku pa laikam uzmeta viņam vērīgus skatienus un, pie šauro durvju stenderes atspiedies, stāvēja apbruņots karavīrs. Visādā citādā ziņā Unkass, kā šķita,, bija gluži brīvs, taču tika atstāts pilnīgi ārpus satunām un izskatījās vairāk pēc skaisti veidotas statujas nekā dzīva cilvēka.
Pavisam nesen Heivards bija redzējis baigu piemēru tam, cik ātri prot sodīt indiāņi, tādēļ neriskēja nodot sevi ar pārdrošu uzbāzību. Daudz labprātāk viņš būtu klusējis un kavējies pārdomās nekā runājis, taču drīz vien pēc tam, kad viņš bija ieņēmis savu vietu, ar gudru ziņu izvēlēdamies to mazliet ēnā, viens no vecākajiem karavīriem, kas prata franciski, uzrunāja viņu.
— Mans Kanādas tēvs neaizmirst savus bērnus, — virsaitis sacīja. — Es pateicos viņam. Ļauns gars ir iemājojis viena mana karavīra sievā. Vai gudrais svešinieks var to aizbaidīt?
Heivards šo to zināja par pūšļošanu, ko indiāņi mēdza lietot pret iedomātā ļaunā gara apsēstajiem. Viņš tūlīt saprata, ka varbūt šo apstākli varēs izmantot, lai tiktu tuvāk savam mērķim. Pašreiz bija grūti iedomāties kādu citu priekšlikumu, kas būtu viņam vairāk pa prātam. Taču, apzinādamies, ka nepieciešams saglabāt savam dziednieka stāvoklim pienācīgo cieņu, viņš apvaldīja savu prieku un noslēpumaini atbildēja: *
— Gari ir dažādi: vieni pakļaujas gudrības spēkam, bet citi ir pārak stipri.
— Mans brālis ir liels dziednieks, — viltīgais iezemietis sacīja. — Vai viņš pamēģinās?
Dankens piekrītoši pamāja. Huronis apmierinājās ar šo atbildi un, turpinādams pīpēt, nogaidīja, kamēr paraža atļaus doties ceļā. Nepacietīgais Dankens, pie sevis lādēdams iezemiešu nepārkāpjamās tradīcijas, bija spiests pieņemt tikpat vienaldzīgu izskatu, kāds bija virsaitim. Gausi ritēja minūtes, un jauneklim,v kas gribēja izmēģināt roku pūšļošanā, likās, ka pagājusi jau kāda stunda, kad beidzot huronis nolika savu pīpi un savilka apmetni pār krūtīm, gatavs vest viņu uz slimnieces mitekli. Tieši šajā mirklī durvīs parādījās kāda karavīra spēcīgais stāvs: klusēdams viņš staltiem soļiem izgāja cauri indiāņu pulciņam un apsēdās tās pašas zemās žagaru kaudzītes otrā galā, kur jau sēdēja Dankens. Pēdējais uzmeta savam kaimiņam nepacietīgu skatienu un, šausmu pārņemts, juta šermuļus pārskrienam pār muguru — viņam blakus atradās Magva.
Šā viltīgā un nikrtā virsaiša negaidītā pārrašanās aizkavēja huroņi. Vairākas pīpes, kas jau bija izdzēstas, tika atkal aizdedzinātas; jaunatnācējs, nebilzdams ne vārda, izvilka no jostas savu tomahauku un, piepildījis iedobumu tā pietā ar smaržīgu zāli, sāka vilkt dūmus caur izdobto kātu tik ^ienaldzīgi, it kā divas dienas ilgā" prombūtne tālās un nogurdinošās medībās nepelnītu nekādu ievērību. Tā pagāja kādas desmit minūtes, kas Dankenam šķita kā mūžība. Kad karavīrus pilnīgi ietina baltu dūmu mākonis, beidzot viens no viņiem ierunājās:
— Esi sveicināts! Vai mans draugs atrada alni?
— Jaunie vīri grīļojas zem savu nastu smaguma, — Magva atbildēja. — Lai Locīgā Niedre iet uz medību taku un sagaida viņus.
Iestājās dziļš un nomācošs klusums. Visas pīpes atrāvās no lūpām, it kā to īpašnieki šai mirklī būtu ievilkuši kaut ko pretīgu. Pār viņu galvām uzvijās sīki dūmu mutulīši un, sagriezušies vērpetē, aši izplūda pa būdas jumta caurumu. Gaiss apakšā kļuva tīrs un melnīgsnējās sejas skaidri saskatāmas. Vairums karavīru nekustīgi raudzījās uz zemi, un tikai daži jaunākie un nesaprātīgākie bolīja savus mežonīgi mirdzošos redzokļus uz sirma indiāņa pusi, kurš sēdēja starp diviem viscienījamākajiem cilts virsaišiem. Šā iezerhieša izskatā un apģērbā nebija nekā tāda, kādēļ viņš varētu būt izpelnījies tik sevišķu uzmanību. Salīdzinot ar citiem, viņš izskatījās pavisam neievērojams un tāds 4 kā nomākts, mugurā viņam bija apģērbs, kādu parasti valkā vienkāršie cilts vīri. Tāpat k,ā lielākā daļa klātesošo, viņš labu brīdi raudzījās uz zemi, bet, beidzot pacēlis acis un slepus pametis skatienu sānis, redzēja, ka ir kļuvis par vispārējas uzmanības objektu. Tad sirmgalvis piecēlās kājās, un dziļajā klusumā atskanēja viņa balss.
— Tie bija iņeli, — viņš teica, — man nav bijis dēla! Tas, kurš saucās šai vārdā, ir aizmirsts. -Viņa asinis bija bālas, tās nenāca no huroņa dzīslām. Ļaunais Čipevejs apkrāpa manu sievu. Lielais gars ir teicis, ka Visentuša dzimtai jāiznīkst. Laimīgs tas, kas zina, ka viņa. dzimtas jaunums mirs līdz ar viņu pašu! Esmu visu pateicis.
Gļēvulīgā indiāņu jaunekļa tēvs pavērās apkārt, it kā klausītāju acīs gribētu saskatīt atzinību par savu stoicismu. Taču cilts bargās paražas bija uzlikušas vecajam, nespēcīgajam vīram pārāk smagu pienākumu. Viņa acu izteiksme runāja ko citu nekā tēlainā un lielīgā valoda, un grumbainajā, tumšajā sejā katrs muskulītis raustījās sāpēs. Pastāvējis vēl mirkli, izbaudīdams savu rūgto triumfu, viņš novērsās, it kā nespētu panest vīru skatienus, aizsedza seju ar apmetni un nedzirdamiem indiāņa sojiem izgāja no būdas.
Indiāņi, kas tic, ka rakstura vājības un tikumus cilvēks manto iedzimtības ceļā, klusēdami ļāva viņam aiziet. Lai novērstu jauno karavīru domas no tikko redzētā, viens no virsaišiem jautrā balsī sacīja, aiz pieklājības pret atnācēju griezdamies pie Magvas:
— Delavari ložņāja ap ciematu kā lāči ap medus podu. Bet vai kādam ir izdevies pārsteigt huroni guļošu?
Draudošs negaisa mākonis pirms pērkona grāviena nav drūmāks, kā bija Magvas piere, kad viņš iesaucās:
— Ezeru delavari!
— Nē. Tie, kas valkā sieviešu brunčus pie savas dzimtās upes. Viens no viņiem bija te tuvumā.
— Vai mani jaunekļi viņu noskalpēja?
— Viņa kājas bija veiklas, kaut gan viņa roka kapli prot cilāt labāk nekā tomahauku, —. otrs atbildēja, norādīdams uz nekustīgo Unkasu.
Magva nesteidzās ar sievišķīgu ziņkārību tūlīt pamielot acis pie gūstekņa, bet turpināja dziļdomīgi smēķēt. Kaut gan vecā tēva pavēstītie fakti viņu pārsteidza, Magva to neizrādīja un neatļāvās nevienu jautājumu, atlikdams prašņāšanu līdz piemērotākam brīdim. Pēc krietna laika sprīža viņš izkratīja pelnus no savas pīpes, atkal aizbāza tomahauku aiz jostas, sajozās ciešāk un piecēlās, tikai tagad pamezdams acis uz gūstekņa pusi, kurš stāvēja viņam mazliet aiz muguras. Modrais Unkass, par spīti savai šķietamajai izklaidībai, tūlīt pamanīja šo kustību un strauji pagriezās pret gaismu. Viņu skatieni sastapās. Labu brīdi abi šie bezbailīgie un nelokāmie vīri tā stāvēja, cieši raudzīdamies viens otram acīs,. un neviens no viņiem pat nenodrebēja, uztverot otra nikno skatienu šautras. Unkasa stāvs saspringa, nāsis iepletās kā tīģerim, kas gatavs mesties virsū uzbrucējam, bet poza bija tik nekustīga un nepadevīga, ka viņš izskatījās līdzīgs lieliski veidotai savas cilts kara dieva statujai.
No Magvas sejas pamazām nozuda izaicinošā izteiksme, pārvērzdamās ļaunā priekā, un, dziļi ievilcis elpu, viņš skaļi izrunāja briesmīgo vārdu:
— Ātrais Briedis!
Izdzirduši šo labi pazīstamo pavārdu, visi karavīri uzlēca kājās, un kādu brīdi pārsteigums ņēma virsroku pār iezemiešu bezkaislīgo savaldību. Viņi visi kā viens atkārtoja šo nīstamo, tomēr cieņā turēto vārdu, un tas aizskanēja pat ārpus būdas sienām. Sievietes un bērni, kas slaistījās ap durvīm, uztvēra to kā skaļa atbalss, kam tūlīt sekoja spalgs un žēlabains kauciens. Tas nebija vēl apklusis, kad satraukums vīru vidū jau bija pilnīgi norimis. Ikviens no klātesošajiem apsēdās, it kā nokaunējies par savu nesavaldību, bet pagāja vēl krietns brīdis, kamēr viņu daudznozīmīgie skatieni pārstāja ziņkāri vērot sagūstīto karavīru, kas tik bieži bija pierādījis savu varonību cīņā ar labākajiem un lepnākajiem huroņu vīriem.
Unkass izbaudīja savu uzvaru, bet viņa sejā to atspoguļoja tikai mierīgs un lepns smaids. Magva pamanīja šo smaidu un, pacēlis roku, nikni pakratīja to pret gūstekni. Ap .uzbudinājumā drebošo roku šķindēja aproces vieglie sudraba karekļi, kad viņš atriebības pilnā balsī angliski iesaucās:
— Mohikāni, tu mirsi!
— Dziedinošie ūdeņi nekad vairs neatgriezīs dzīvē beigtos huroņus, — Unkass atbildēja melodiskajā delavaru valodā. — Straujā upe skalo viņu kaulus. Jūsu vīri ir sievas, jūsu sievās — pūces. Ej sasauc šos huroņu suņus, lai viņi var paskatīties uz karavīru. Manas nāsis ir aizvainotas: tās sajūt gļēvuļa asiņu smaku.
Pēdējais mājiens dziļi aizskāra huroņus, un apvainojums koda kaulā. Daudzi no viņiem, tāpat kā Magva, saprata svešo valodu, kurā runāja gūsteknis. Viltīgais Magva uzreiz aptvēra, cik izdevīgs šis brīdis, un nekavējās to izmantot. Nometis no pleca vieglo ādas apmetni, viņš izstiepa roku uz priekšu unjaida darbā savas bīstamās un izcilās runas dāvanas. Lai kā Magvas ietekmi ciltī bija iedragājušas viņa rakstura vājības un aiziešana no cilts, viņa drošsirdību un oratora slavu nevarēja apšaubīt. Viņam nekad netrūka klausītāju un gandrīz vienmēr izdevās noskaņot tos sev par labu. Pašreiz šīs viņa iedzimtās spējas vēl vairāk uzkurināja atriebības kāre.
Viņš vēlreiz pastāstīja par uzbrukumu gaļai pie Glena ūdenskrituma, par savu biedru nāvi un huroņu visbīstamāko ienaidnieku bēgšanu. Pēc tam viņš sīki aprakstīja, uz kuru kalnu aizvedis gūstekņus, kas krituši viņu rokās. Savus zvērīgos nolūkus attiecībā uz jaunavām un šās ļaunprātības neizdošanos viņš pat nepieminēja, bet veikli pārgāja uz'Garās Karabīnes grupas pēkšņo uzbrukumu un tā liktenīgo iznākumu. Tad viņš apklusa un palūkojās apkārt. Kā parasti visu acis bija pievērstas viņa sejai. Tumšie augumi izskatījās pēc dzīvām statujām — tik nekustīgi tie stāvēja, tik saspringti klausījās.
Tad Magvas balss, kas līdz šim bija skanējusi skaidri, skaļi un pacilāti, kļuva klusāka. Viņš runāja par mirušo huroņu nopelniēm. Nevienu īpašību,, kas varētu radīt indiānī simpātijas, viņš neatstāja nepieminētu. Viens nekad nebija atgriezies no medībām tukšām rokām, otrs nepazi- nis noguruma, vajājot ienaidnieku. Šis bija drosmīgs, tas — augstsirdīgs. Vārdu sakot, Magva tā prata cildināt mirušos, ka viņam izdevās pamodināt līdzjūtību katrā cilts loceklī.
— Vai manu jaunekļu kauli atdusas huroņu kapuvietā? — viņš turpināja. — Jūs zināt, ka ne. Viņu dvēseles ir aizgājušas līdzi rietošajai saulei un jau dodas pāri lielajiem ūdeņiem uz laimīgajiem medību laukiem. Bet viņi šķīrās no šejienes bez barības, bez šautenēm un dunčiem, bez mokasīniem — kaili un nabagi kā piedzimuši. Vai tas tā drīkst būt? Vai viņu dvēseles lai ieiet taisnības zemē kā badmiras irokēzi vai gļēvulīgie delavari? Vai viņiem nepienākas satikt tur savus draugus ar ieročiem rokās un drēbēm mugurā? Ko gan domās mūsu tēvi, redzot, kādas ir kļuvušas vaiendotu ciltis? Drūmām acīm viņi uzlūkos savus bērnus un teiks: «Ejiet! Šurpu atnācis čipevs ar huroņa vārrdu.» Brāļi, mēs nedrīkstam aizmirst mirušos! Mēs apkrausim šā mohikāņa muguru, kamēr viņš sāks grīļoties zem mūsu dāvanām, un nosūtīsim viņu pakaļ maniem jaunekļiem. Viņi sauc pēc mūsu palīdzības. Viņi saka: «Neaizmirstiet mūs!» Ieraudzījuši šā mohikāņa garu. velkamies no muguras ar šādu nastu, viņi sapratīs mūsu nodomu.. Tad viņi priecīgi turpinās ceļu un mūsu bērni teiks: «Tā mūsu tēvi darīja saviem draugiem, tā mums jādara viņiem.» Kas gan ir tāds ingizs? Mēs nonāvējām daudzus, bet zeme nav kļuvusi sārtāka no viņu asinīm. Aptraipītu huroņa vārdu var nomazgāt tikai tādas asinis, kas tek no indiāņa dzīslām. Lai šis delavars mirst!
Magvas daiļrunība tā satrauca un uzkūdīja klausītājus, ka atriebības kāre viņos izdzēsa katru cilvēcību. Sevišķi viens karavīrs, mežonīgs un nežēlīgs pēc izskata, bija ūz- krītoši uzmanīgi uzklausījis runātāja vārdus. Viņa sejā bija mainījušās dažādas izjūtas, kamēr tā beidzot sastinga atbaidoša ļaunuma pilnā izteiksmē. Kad Magva beidza runāt, viņš piecēlās, izgrūda velnišķīgu kaucienu, un tūlīt lāpas gaismā pavizēja viņa mazais, gludais cirvis, ko tas strauji savēcināja virs galvas. Kliedziens un kustība bija tik pēkšņi, ka vārdi nespētu aizkavēt viņa asinskārīgo nolūku. Šķita, ka no viņa rokas izšāvās spožs gaismas stars, ko tai pašā mirklī šķērsoja tumša, spēcīga ēna. Pirmais bija mestais tomahauks, otrs — Magvas roka, ko viņš pagrūda uz priekšu, lai novirzītu ieroci no mērķa. Virsaiša •ātrā un veiklā kustība nebija gluži par vēlu. Asais cirvis pāršķēla kaujas spalvu Unkasa matu šķipsnā un izurbās cauri nestiprajai būdas sienai, it kā kādas briesmīgas lingas sviests.
Dankens redzēja draudošo kustību un, sirdij dobji dauzoties krūtīs, jau pielēca kājās, pilns augstsirdīgas apņēmības palīdzēt savam draugam. Viens skatiens pavēstīja viņam, ka sviediens nav trāpījis, un viņa šausmas pārvērtās apbrīnā. Unkass mierīgi stāvēja, lūkodamies acīs savam naidniekam, un viņa sastingušajos vaibstos nebija redzams ne mazākais pārdzīvojums. Tad, it kā izteikdams nožēlu par izveicības trūkumu, kam varēja pateikties par savu dzīvību, viņš pasmaidīja un kaut ko nicinoši nomurmināja savā valodā.
— Nē! — Magva teica, pārliecinājies, ka gūsteknis nav ievainots. — Saulei jāapspīd viņa kauns, un mūsu sievām jāredz viņa miesas trīcam, citādi mūsu atriebība būs līdzīga zvēru rotaļai. Ejiet aizvediet viņu uz turieni, kur valda klusums. Redzēsim, vai delavars naktī var aizmigt, ja no rīta viņam jāmirst. '
Jaunekļi, kuriem bija uzdots apsargāt gūstekni, tūlīt sasēja viņam rokas ar lūku saitēm un, valdot dziļam, ļaunu vēstījošam klusumam, izveda viņu no būdas. Vienīgi pie pašas izejas Unkasa stingrā gaita sastomījās. Viņš atgriezās, lai pārlaistu ātru, lepnu skatienu saviem ienaidniekiem, un Dankens iepriecināts pamanīja jaunā mohikāņa acīs izteiksmi, kas liecināja, ka viņš vēl nav pilnīgi zaudējis visas cerības.
Magva bija tik apmierināts ar saviem panākumiem vai arī tā aizņemts ār kādiem slepeniem nolūkiem, ka vairāk neko necentās noskaidrot. Viņš arī izgāja no būdas, neturpinādams sarunu, kas varētu izvērsties liktenīga cilvēkam, kurš sēdēja viņam līdzās. Par spīti pieaugošajām dusmām, savai aukstasinībai un bažām Unkasa dēļ, līdz ar šā bīstamā un viltīgā ienaidnieka aiziešanu Heivards izjuta lielu atvieglojumu. Magvas runas saceltais uztraukums pamazām norima; karavīri atkal ieņēma savas vietas, un dūmu mākoņi no jauna piepildīja telpu. Gandrīz pusstundu neviens neteica ne pušplēsta vārda un retais pameta kādu Skatienu sānis — šāds svinīgs un pārdomu pilns klusums parasti sekoja katram vētrainam un satraucošam notikumam šo ļaužu vidū, kuri bija reizē tik karstasinīgi un tomēr tik savaldīgi.
Kad virsaitis, kas bija lūdzis Dankena palīdzību, pabeidza smēķēt, viņš, nu reiz galīgi un neviena neaizkavēts,, sarīkojās uz aiziešanu un pamāja ar pirkstu iedomātajam dziedniekam, lai tas sekotu.
Taču Heivarda pavadonis negāja vis ūz tām būdām, kuras jauneklis nesen bija apstaigājis savā neveiksmīgajā izlūkgājienā, bet nogriezās sānis un devās tieši uz tuvējā kalna pusi, kas pacēlās pāri ciematam. Tā pakāji klāja krūmu biezoknis, un jāiet bija pa šauru, līkumotu taciņu. Zēni klajumā bija atsākuši savas rotaļas. Kāda ugunskura atspīdums apgaismoja virsaiša un Dankena ceļu un padarīja nemīlīgo ainavu vēl drūmāku. Netālu no kādas kailas klints viņi izgāja nelielā noriņā un devās tai pāri. Tieši šajā brīdī kāds piemeta ugunskurā jaunus zarus, un spilgta gaisma atspīdēja pat līdz šai attālajai, vietai, tā ka gājēji varēja saskatīt kaut kādu tumšu, noslēpumainu būtni, kas piepeši nostājās viņu ceļā.
Indiānis apstājās. Lielais, melnais ķermenis sāka kustēties tik savāda veidā, ka Dankens nekā nevarēja saprast. Atkal uzplaiksnījās liesmu atspīdums, ļaudams labāk saskatīt dīvaino radījumu. Pēc nemierīgajām, neveiklajām kustībām arī Dankens pazina, ka tas ir lācis. Kaut ari zvērs skaļi un dusmīgi rūca, nekādu citu niknuma izpausmi tas neizrādīja. Vismaz huronis likās esam drošs, ka šim neparastajam viesim nav ļaunu nolūku, jo, uzmanīg'i uz to paskatījies, viņš rāmā garā turpināja savu ceļu.
Dankens zināja, ka indiāņu apmetnēs bieži vien var sastapt pieradinātus lāčus, tādēļ mierīgi sekoja savam pavadonim, domādams, ka sastaptais zvērs ir kāds cilts hiīlulis. Huronis pagāja lācim garām, nekavēdamies ne mirkli un nepievērsdams tam vairs nekādu uzmanību, bet Dankens nevarēja noturēties, šad un tad nepaskatījies atpakaļ, lai pārliecinātos, vai nedraud uzbrukums no mugurpuses. Šis nemiers vēl pieauga, kad viņš ieraudzīja zvēru ļekatojam pa taciņu viņiem pakaļ. Dankens jau gribēja to pateikt indiānim, bet šajā mirklī tas atbīdīja koka mizas durvis un iegāja alā, kas veda kalna dziļumā.
Priecīgs, ka palaimējies izbēgt, Dankens sekoja viņam un steidzās aizvilkt priekšā ieejai vieglo aizsegu, kad pēkšņi juta, ka viņam kāds to izrauj no rokām, un tai pašā mirklī spraugā parādījās pinkainais zvēra ķermenis. Viņi atradās taisnā un garā ejā," ko veidoja sprauga starp klintīm. Izkļūt no šejienes, nenostājoties aci pret aci ar zvēru, nebija iespējams. Neredzēdams citas izejas, Dankens ātri devās uz priekšu, turēdamies iespējami tuvāk savam pavadonim. Lācis, bieži ierūkdamies, gandrīz mina viņam uz papēžiem un pāris reižu aizskāra viņu ar savām milzīgajām ķetnām.
Grūti pateikt, cik ilgi Dankena nervi būtu izturējuši šo ārkārtīgo sasprindzinājumu, bēt, par laimi, viņš drīz vien varēja atviegloti uzelpot. Jau labu laiku viņiem priekšā bija blāvojis tāls gaišums, un tagad viņi sasniedza vietu, 110 kurienes tas nāca.
Klintī plašā alā bija ierīkots miteklis un sadalīts vairākās telpās. Šķērssienas bija vienkāršas, bet prasmīgi uzceltas no akmeņiem, zariem un mizām. Pa augšējām spraugām dienā ieplūda gaisma, bet vakarā sauli aizstāja ugunskuri un lāpas. Šeit huroņi bija sanesuši lielāko daļu savu vērtīgāko mantu, jo sevišķi tās, kas skaitījās visas cilts kopīgs īpašums. Kā izrādījās, uz šejieni bija pārnesta arī slimā sieviete, ko uzskatīja par kāda pārdabiska spēka upuri, jo indiāņi domāja, ka viņas mocītājam būs grūtāk tikt .viņai klāt cauri akmens sienām nekā caur lapām klātajiem būdu jumtiem. Dankena pavadonis piegāja pie vi- 'ņas guļvietas, ko bija apstājušas sievietes. Sev par lielu izbrīnu, jauneklis viņu vidū ieraudzīja savu pazudušo draugu Dāvidu.
Viltus* dakterim pietika ar vienu vienīgu skatienu, lai saprastu, ka slimnieci izdziedināt nav viņa spēkos. Tā gulēja kā triekas, ķerta, vienaldzīga pret visu apkārtni. Hei- vards jutās atvieglots, redzēdams, ka slimās dzivtba ne mazākajā mērā nav atkarīga no viņa dziedināšanas. Mazie sirdsapziņas pārmetumi par nodomāto krāpšanu acumirklī norima, un viņš sāka. pārdomāt, kā nospēlēt savu lomu pietiekami ticami un iespaidīgi, bet tad redzēja, ka pirms viņa mākslas pie slimnieces vēl nolemts izmēģināt mūzikas spēku.
Tobrīd, kad viņi ienāca, Gamuts bija sagatavojies izliet visu savu dvēseli dziesmā. Mirkli vilcinājies, viņš uzsāka tādu korāli, kas varētu darīt brīnumus, ja vien ticības spēks būtu te noderīgs. Viņam atļāva nodziedāt līdz beigām, jo indiāņi juta bijību pret viņa šķietamo plānprātību. Kad izskanēja dziesmas beigu locījums, Hei- vards pēkšņi sarāvās, izdzirdējis, ka aiz muguras kāds to atkārto aizkapa balsī. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka pinkainais plēsoņa, attupies alas tumšajā kaktā, ar lācim raksturīgo neveiklību' nemierīgi šūpo ķermeni un klusiem rūcieniem atkārto dziesmaš skaņas.
Grūti aprakstīt, kādu iespaidu uz Dāvidu atstāja šī dīvainā atbalss. Viņa acis no brīnumiem ieplētās un balss mirklī aizrāvās.
Apmulsis no izbīļa, ko pats gan uzskatīja tikai par pārsteigumu, viņš skaļi iekliedzās: — Viņa gaida jūs un ir tepat tuvumā! — un izskrēja no alas.