Šajā ainā dīvaini sajaucās smieklīgais ar svinīgo. Zvērs vēl arvien nenogurdams šūpojās šurpu turpu, bet viņa jocīgie mēģinājumi atdarināt dziesmas melodiju mitējās tai pašā mirklī, kad Dāvids izskrēja no alas.
Virsaitis piegāja pie slimnieces guļvietas un deva mājienu aiziet visām sievietēm, kas bija sapulcējušās, lai noskatītos svešinieka mākslā. Tās negribīgi, bet neiebilzda- mas paklausīja. Kad tālumā aizvērto durvju trokšņa atbalss klinšu ejā bija apklususi, viņš, norādīdams uz nesamaņā guļošo slimnieci, teica:
— Lai tagad mans brālis rāda savu spēku.
Tik nepārprotami uzaicināts ķerties pie sava dziednieka pienākuma, Heivards saprata, ka vismazākā vilcināšanās var būt bīstama. Viņš pūlējās sakopot savas domas, lai atcerētos un varētu atdarināt tos buršanas paņēmienus un dīvainos rituālus, ar kuriem indiāņu pūšļotāji parasti slēpj savu nezināšanu un nevarību. Pilnīgi iespējams, ka Heivards satraukumā drīz vien būtu pielaidis kādu aizdomīgu vai pat liktenīgu kļūdu, ja pašus pirmos viņa mēģinājumus nebūtu iztraucējis četrkājaiņa niknais rūciens. Trīs reizes viņš mēģināja atsākt savu darbošanos, bet katru reizi to pārtrauca šī nesaprotamā pretošanās, un ikviens nākamais zvēra rūciens šķita niknāks un draudīgāks par iepriekšējo.
— Ļaunie gari ir nenovīdīgi, — huronis sacīja. — Es iešu. Brāli, šī sieviete ir sieva vienam no maniem visdrošsirdīgākajiem vīriem. Apejies ar viņu taisnīgi! Klusu! — viņš piemetināja, pamādams sakaitinātajam zvēram, lai tas aprirntos. — Es eju.
Dankens palika drūmajā", vientuļajā alā viens ar bezpalīdzīgo slimnieci un nikno, bīstamo zvēru. Ar lācim piemītošo vērīgumu tas noklausījās aizejošā indiāņa soļos, kamēr atbalss pavēstīja, ka arī viņš ir atstājis alu. Tad dzīvnieks pagriezās, gāzelēdamies pienāca Dankenam klāt un atsēdās viņa priekšā savā parastajā pozā.
Jauneklis bažīgi palūkojās apkārt, meklēdams kādu ieroci, ar kuru varētu aizstāvēties pret uzbrukumu, ko viņš tagad visā nopietnībā gaidīja.
Taču likās, ka zvēra noskaņojums ir pēkšņi mainījies. Tas vairs neapmierināti nerūca un neizrādīja nekādas niknuma pazīmes. Viss viņa pinkainais ķermenis spēcīgi kratījās, it kā kādu dīvainu iekšēju krampju raustīts. Milzīgie, tūļīgie nagi neveikli grābstījās ap atņirgto purnu. Dankens nenovērsa acu no zvēra, bet tad piepeši briesmīgā galva novēlās uz sāniem un tās vietā parādījās godīgā, enerģiskā izlūka seja.
— Csst! — piesardzīgais mežinieks apklusināja Dankena pārsteiguma saucienu. — Šie nelieši ir tepat tuvumā.
— Sakiet — ko nozīmē šī maskarāde un kāpēc jūs ielai- dāties tik pārdrošā dēkā?
— Ah! Bieži vien gadījums pārvelk svītru saprāta lēmumiem un apdomam, — izlūks atbildēja. — Bet, tā kā katrs stāsts jāsāk no gala, tad es jums pastāstīšu visu pēc kārtas. Pēc tam kad mēs izšķīrāmies, es novietoju komandantu un sagamoru kādā pamestā bebru būdā. Tur viņi no huroņiem ir lielākā drošībā nekā Edvarda foriā, jo šie tālīnie ziemeļrietumu indiāņi, kuru vidū vēl līdz šim nav ieviesušies tirgoņi, joprojām uzskata bebrus par neaizskaramiem. Pēc tam mēs ar Unkasu, kā jau bija norunāts, devāmies uz otru nometni. Vai jūs neesat viņu redzējis?
— Jā, sev par lielām sirdssāpēm. Viņš ir sagūstīts, un, saulei lecot, viņam jāmirst.
— Man jau bija ļauna paredzēšana, ka tāds būs viņa liktenis, — atbildēja izlūks vairs ne tik pašapzinīgā un jautrā tonī. Bet drīz vien viņš turpināja savā parastajā stingrajā balsī: — Viņa nelaime jau arī patiesībā ir tas iemesls, kāpēc ēs esmu šeit, jo tādu zēnu nedrīkst atstāt huroņu rokās. Šiem neģēļiem gan briesmīgi patiktos, ja viņi varētu piesiet pie viena, staba Atro Briedi un Garo Karabīni, kā viņi dēvē mani. Kaut gan es nemaz nesaprotu, kāpēc viņi man piešķīruši tādu vārdu, jo starp «briežu nāves» spējām un vienas jūsu īstās Kanādas kara- bīnes šāvienu nav vairāk līdzības kā starp pīpju akmeni un kramu!
— Turpiniet savu stāstu! — Dankens nepacietīgi ieteicās. — Mēs nezinām, kuru brīdi var atgriezties huroņi.
— Par to nav ko bīties. Mēs esam tikpat droši pret katru traucējumu kā misionārs divu stundu ilga sprediķa sākumā. Nu, mēs ar Unkasu nejauši uzdūrāmies šiem neliešiem, kas atgriezās no sirojuma. Puisis izlūkojot bija aizlīdis pārāk tālu uz priekšu — nē, par to jau viņu nevar nosodīt, karstas asinis —, bet galu galā viens no huroņiem izrādījās gļēvulis un bēgdams ieveda viņu lamatās.
— Un dārgi viņš dabūja samaksāt par savu gļēvulību!
Izlūks zīmīgi novilka ar plaukstu gar rīkli un pamāja, it kā sacīdams: «Es saprotu, ko jūs domājat.» Tad viņš turpināja:
— Kad zēns pazuda, es, kā jūs jau varat iedomāties, gribēju patramdīt huroņus. Man iznāca kautiņš ar vienu vai diviem, kas bija atpalikuši no pārējiem, bet tas jau nav svarīgi. Tātad — pēc tam kad biju nošāvis šos velnēnus, es, neviena netraucēts, piegāju pavisam tuvu nometnei. Laime bija man necerēti labvēlīga un aizveda tieši tajā vietā, kur viens no visslavenākajiem cilts burvjiem pašreiz posās, kā es tūlīt.sapratu, sīvai cīņai ar sātanu. Tad nu viens trāpīgs sitiens pa galvu padarīju šo blēdi s'tīvu uz kādu laiku. Iebāzis viņam mutē mazliet valriekstu vakariņu tiesai, lai nesāk bļaustīties, un piesējis viņu starp diviem kokiem, es brīvi izrīkojos ar tā smalko garderobi un pats uzņēmos lāča lomu, lai mūsu lieta kustētos uz priekšu.
— Un jūs to nospēlējāt brīnišķīgi. Pats lācis paliktu kaunā blakus jums.
— Lai dievs žēlīgs, major! — glaimotais mežinieks atbildēja. — Tad jau es būtu pavisam neaptēsts, ja, tik ilgi -nodzīvojis šajos mežos, nebūtu iemācījies atdarināt šāda zvēra kustības un izturēšanos. Ja nu būtu nācies ielīst pumas vai īstas panteras ādā, tad gan es jums sniegtu ievērības cienīgu priekšnesumu, bet šā lempīgā zvēra kustību atdarināšana neprasa sevišķu izveicību. Bet kur ir jaunavas?
— Dievs vien to zina! Es apstaigāju visas būdas, bet neatradu ne mazāko pēdu.
— Jūs dzirdējāt, ko aiziedams pateica dziedonis: «Viņa ir tepat tuvumā un gaida jūs.» Muļķītis aiz nobīļa saputroja savu sakāmo, bet viņa vārdiem bija dziļāka jēga. Lācim jāprot rāpties, tāpēc es palūkošos pāri šķērssienai. ' Varbūt klintīs ir paslēpti medus podi, un es esmu zvērs, kas, kā zināms, ir kārs uz saldumu.
Izlūks atskatījās, pasmiedamies pats par savu asprātību, un sāka rāpties augšup pa šķērssienu, atdarinādams lača lempīgās kustības. Bet, sasniedzis augšu, viņš tūlīt deva zīmi ievērot klusumu un steigšus nolaidās atkal zemē.
— Viņa ir šeit, — viņš čukstēja. — Jūs viņu atradīsiet tur. aļz tām durvīm. Es būtu pateicis nospiestajai sirsniņai kādu mierinošu vārdu, bet, ieraugot tādu briesmoni, viņa pārlieku nobītos. Kaut gan jāsaka, major, ka arī jūs šajā krāsojumā neizskatāties diez cik pievilcīgs.
Dankens jau bija strauji meties uz priekšu, bet šie brīdinošie vārdi viņam lika momentā apstāties.
— Vai es tiešām esmu tik atbaidošs? — viņš bēdīgi noprasīja.
— Jūs neizbiedētu vilku un nepiespiestu bēgt karaliskās armijas kareivjus, bet es esmu jūs kādreiz redzējis daudz patīkamākā izskatā. Jūsu krāsu svītrām greznoto ģīmi nesmādētu indiānietes, bet. jauna balto sieviete gan dod priekšrojcu savai ādas krāsai. Lūk, — viņš piemetināja, norādīdams uz vietu, kur no klints sīkā strūkliņā tecēja ūdens, izveidodams mazu, kristāldzidru avotiņu, — tur jūs viegli varat atbrīvoties no sagamora krāsu triepieniem. Kad jūs atgriezīsieties, es izmēģināšu sav.u roku pie jauna izdaiļojuma. Mainīt krāsojumu burvim ir tikpat parasta lieta kā pilsētas švītam pārģērbties.
Izlūks vēl runāja, kad Dankens jau ķērās pie ūdens. Vienā mirklī nozuda briesmīgā un nepatīkamā maska, un jauneklis atkal parādījās tādā izskatā, ar kādu viņu bija apveltījusi daba. Tā sagatavojies uz tikšanos ar iemīļoto, viņš steidzīgi atvadījās no sava biedra un nozuda aiz norādītajām durvīm. Izlūks vēlīgi noraudzījās viņam pakaļ, pamādams ar galvu un nomurminādams savus laba vēlējumus. Pēc tam viņš ļoti aukstasinīgi ņēmās pārbaudīt huroņu noliktavu — alā, starp citu, glabājās arī mednieku pūliņu augļi.
Dankenam nebija cita ceļa rādītāja kā tikai tālumā mirgojošā gaisma, kas tomēr mīlas pilno jaunekli vadīja kā polārzvaigzne. Ar tās palīdzību viņš nokļuva savu cerību ostā, kas gan bija tikai cits alas nodalījums. Šās telpas vienīgais uzdevums bija kalpot par drošu ieslodzījuma vietu tik ievērojamai gūsteknei kā Viljama Henrija forta komandanta meita. Visa telpa bija no vienas vietas piemētāta ar nelaimīgajā cietoksnī salaupītajām mantām. Šā jucekļa vidū Heivards ieraudzīja to, kuru meklēja, — bālu, uztrauktu un pārbiedētu, bet jauku. Dāvids viņai jau bija pavēstījis par gaidāmo apciemojumu.
— Danken! — viņa iesaucās balsī, kas šķita trīcam bailēs pati no savas skaņas.
— Alise! — viņš atsaucās, bez apdoma lēkdams pāri saiņiem, kastēm, ieročiem un mēbelēm.
— Es zināju, ka jūs mani nepametīsiet, — viņa teica, palūkodamās jauneklī, un viņas skumju nomāktajā sejā uz mirkli parādījās sārtums. — Bet jūs esat viens! Lai cik pateicīga jūtos par uzticību, man tomēr gribētos domāt, ka jūs neesat pilnīgi viens pats!
Redzēdams, ka trīcošā Alise vairs nespēj noturēties kājās, Dankens laipni pierunāja viņu apsēsties un tad* īsumā pastāstīja visu to, kas rņums jau zināms. Alise klausījās, elpu aizturējusi. Kad jauneklis pieminēja satriektā tēva ciešanas, pār meitas vaigiem tā plūda asaras, it kā viņa nekad agrāk nebūtu raudājusi. Taču Dankena mierinošie, sirsnīgie vārdi drīz vien noklusināja pirmo" jūtu izplūdumu, un viņa noklausījās Xā stāstu līdz beigām ar nedalītu uzmanību, ja arī ne gluži mierīgi.
— Un tagad, Alise, — Dankens sacīja, — jums jābūt stiprai. Ar mūsu pieredzējušā un neaizstājamā drauga izlūka palīdzību mēs varēsim aizbēgt no šās mežoņu cilts, bet jums būs jāparāda liela drosme. Atcerieties, ka jūs gaida jūsu godājamā tēva apkampieni un viņa laime, tāpat kā jūsējā, ir atkarīga no jūsu vīrišķības.
— Esmu gatava uz visu tēva dēļ, kurš tik daudz darījis manā labā!
— Un arī manis dēļ! — jauneklis turpināja, maigi saspiezdams viņas roku savās plaukstās.
Neizpratnes un pārsteiguma pilnais Alises skatiens pārliecināja Dankenu, ka nepieciešams izteikties sķaidrāk.
— Pašreiz nav ne īstais laiks, ne vieta, lai apgrūtinātu jūs ar savtīgu vēlēšanos izklāstu, — viņš piebilda, — bet kura sirds, būdama tik pilna kā manējā, gan nevēlētos nomest savu nastu? Mēdz teikt, ka nelaime visvairāk tuvinot cilvēkus, un mūsu kopīgās bēdas jūsu dēļ daudz ko noskaidroja starp jūsu tēvu un mani.
— Un dārgā Kora, Danken? Viņa taču arī nav aizmirsta?
— Nav aizmirsta, nē! Par viņu bēdājas un sēro, kā reti par kādu sievieti ir sērots. Jūsu godājamam tēvam abi bērni bija vienādi, bet es.,. Alise, jūs nedrīkstat»apvainoties, ja es teikšu, ka manās acīs viņas krietnumu zināmā mērā aizēnoja.,,
— Tad jūs nepratāt novērtēt manu māsu, — Alise sacīja, atvilkdama roku, — bet viņa par jums vienmēr runā ka par savu vislabāko draugu.
— Es būšu laimīgs par viņas draudzību, — Dankens ātri atbildēja. — Bet attiecībā uz jums, Alise, jūsu tēvs man atļāva cerēt, ka mūs vienos vēl tuvākas un dārgākas saites.
Alise spēji nodrebēja un uz mirkli novērsa seju, ļauda- mās sievišķīgam jūtu saviļņojumam, bet tas ātri pārgāja, un viņa atkal valdīja pār sevi, vismaz ārēji.
— Heivard, — viņa teica, ar aizkustinošu nevainības un paļāvības izteiksmi raudzīdamās viņam tieši sejā, — neprasiet no manis nekā vairāk, pirms neesat aizvedis pie tēva, lai viņš dotu man savu svētību.
«Kaut vairāk es nedrīkstu teikt, mazāk nevarēju,» jauneklis gribēja atbildēt, bet pēkšņi viņu iztraucēja viegls uzsitiens uz pleca. Pielēcis kājās, viņš apgriezās un ieraudzīja savā priekš Magvas tumšo stāvu un ļauno seju. Mežoņa dobjie smiekli šajā mirklī Dankenam izklausījās kā velnišķīgas dēmonā nievas. Ja viņš būtu paklausījis pēkšņai un spēcīgai acumirkļa dziņai, tad būtu meties huronim virsū un ļāvis visu izšķirt cīņai uz dzīvību un nāvi. Bet viņam nebija it nekāda ieroča, viņš arī nezināja, vai viltīgajam pretiniekam nav tuvumā palīgi, turklāt jutās atbildīgs par tās būtnes drošību, kura tagad viņa sirdij bija dārgāka nekā jebkad, tādēļ tūlīt pat atmeta šo pārdrošo iedomu.
— Ko jums vajag? — bikli iejautājās Alise, sakrustodama rokas pār krūtīm un cenzdamās neizrādīt spējās bailes par Heivardu un izturēties vēsi un atturīgi kā vienmēr, kad ieradās viņas sagūstītājs.
Indiāņa ļaunā priekā starojošā seja atkal kļuva barga, bet, uztvēris jaunekļa draudīgo skatienu, viņš piesardzīgi pakāpās atpakaļ. Kādu mirkli Magva cieši raudzījās uz abiem saviem gūstekņiem, tad pagāja sānis un aizvēla lielu bluķi priekšā kādām durvīm — ne tām, pa kurām bija ienācis Dankens. Pēdējais tagad saprata, kā Magvam bija izdevies viņu pārsteigt. Uzskatīdams sevi par pazudušu, Dankens pievilka Alisi pie krūtīm un stāvēja, gatavs skatīties acīs liktenim gandrīz bez nožēlas, jd mīļotās tuvums to vērta mazāk briesmīgu. Taču Magva netaisījās tūliņ izrēķināties. Viņš acīmredzot tikai gribēja aizturēt jauno gūstekni un vairs pat nepaskatījās uz alas vidū stāvošajām nekustīgajām figūrām, kamēr nebija' pilnīgi laupījis viņiem katru cerību. izbēgt pa slepeno izeju, pa kuru pats bija ienācis. Dankens uzmanīgi sekoja katrai huroņa kustībai, bet palika mierīgs un vēl arvien sargādams spieda pie krūtīm Alises trauslo stāvu. Viņš bija pārāk lepns, lai velti lūgtos žēlastību no ienaidnieka. Kad Magva bija pabeidzis savu darāmo, viņš pienāca pie gūstekņiem un angliski teica:
— Bālģīmji ievilina lamatās gudros bebrus, bet sarkan- ādainie prot sagūstīt ingizus. -
— Huroni! — uztrauktais Heivards iesaucās, aizmirsdams, ka uz spēles ir liktas divas dzīvības. — Es nicinu tevi un tavu atriebību!
— Vai baltais vīrs, pie staba piesiets, runās tādus pašus vārdus? — Magva jautāja ar ņirdzīgu smīnu, tā izrādīdams šāvu neticību jaunekļa nelokāmībai.
— Vienalga — te, tikai tavā priekšā, vai visas tavas, cilts klātbūtnē!
— Viltīgā Lapsā ir dižens virsaitis, — indiānis sacīja. — Viņi ies un atvedīs savus jaunekļus, lai tie paskatās, cik bezbailīgi bālģīmis spēj smieties par mocībām.
To pateicis, Magva apgriezās un devās uz eju, pa kuru bija ienācis Dankens, bet pēkšņi draudīgs rūciens lika viņam apstāties. Durvīs parādījās lācis. Attupies uz pakaļkājām, tas, kā parasti, nemierīgi klanījās no vienas puses uz otru. Kādu brītiņu Magva to uzmanīgi aplūkoja. Pazinis burvja labi zināmo ietērpu un būdams brīvs no savas cilts tumsonīgās māņticības, viņš ar vēsu nievājumu sejā gribēja paiet tam garām. Bet atkal viņu apstādināja vēl skaļāks un draudīgāks rūciens. Tad, it kā" nolēmis izbeigt šo jokošanos, Magva apņēmīgi devās uz priekšu. Lācis lēni atkāpās līdz durvīm un, saslējies pakaļkājās, sāka nikni kuļāt ķetnas pa gaisu.
— Muļķi! — virsaitis huroņu valodā izsaucās. — Ej spēlējies ar bērniem un sievām!
Viņš vēlreiz mēģināja paiet garām zvēram, kuru turēja par burvi, neuzskatīdams par vajadzīgu pat izskata pēc padraudēt tam ar savu dunci vai tomahauku, kas karājās pie jostas. Piepeši zvērs izstiepa rokas, pareizāk sakot —1 ķetnas, un ieslēdza viņu tādā apkampienā, kas spēka ziņā varētu sacensties ar īstu lāča apkampienu. Ar aizturētu elpu Heivards bija vērojis notiekošo. Redzēdams, ka izlūks ar dzelžainu spēku piespiedis ienaidniekam abam rokas gar sāniem, viņš paķēra briežādas siksnu,_ar ko bija pārsiets kāds sainis, un metās draugam palīgā. Ātrāk, nekā mēs spētu to aprakstīt, Magvas rokās un kājas desmit kārtām apvija siksnas loki. Kad bīstamais huronis bija pienācīgi sasiets, izlūks palaida viņu vaļā un Heivards noguldīja savu pilnīgi bezpalīdzīgo ienaidnieku uz muguras.
Magva bija nikni pretojies šim pēkšņajam uzbrukumam, kamēr pārliecinājās, ka pretinieks ir daudz stiprāks par viņu, taču visu laiku nebija izdevis ne skaņas. Bet, kad Vanagacs, gribēdams īsi un skaidri atklāt savas rīcības iemeslus, atbīdīja zvēra galvu un huroņa acu priekšā parādījās viņa skarbā, nopietnā seja, tas zaudēja savu aukstasinību un izgrūda parasto:
— Ha!
— Ahā! Tu esi atguvis valodu, — mierīgi teica uzvarētājs. — Nu, lai tu ar to mūs neiegrūstu postā, man nāksies aizbāzt tev muti.
Nekavējoties padarījis arī šajā ziņā ienaidnieku pilnīgi nekaitīgu, izlūks jautāja:
— Pa kurieni šis velns ienāca? Kopš jūs mani atstājāt, man nepagāja garām neviena dzīva dvēsele.
Dankens norādīja uz durvīm, pa kurām Magva bija ienācis.
— Nu, tad paskūbiniet jaunavu, — viņa draugs sacīja, — Mums steigšus jātiek laukā pa otru izeju un jādodas uz mežu.
— Tas nav iespējams! — Dankens iesaucās. — No pārciestajām bailēm viņa ir zaudējusi spēkus. Alise! Mana dārgā, mana vienīgā Alise, piecelieties — nu ir laiks bēgt! Veltīgi! Viņā dzird, bet nespēj paiet. Ejiet, mans cēlais, krietnais draugs! Glābieties un atstājiet mani manam liktenim!
— Katrai takai ir gals, un katra nelaime kaut ko iemāca! — izlūks atbildēja.*— Lūk, ietiniet viņu šajās indiāņu drēbēs. Paslēpiet pilnīgi viņas mazo augumiņu. Nē, šai kājai nav otras līdzīgas mūsu mežos, tā viņu nodos. Nosedziet pilnīgi visu. Un tegad ņemiet viņu uz rokām un sekojiet man!
Dankens steidzīgi vien paklausīja, un, kad izlūks beidza runāt, viņš jau pacēla Alises vieglo augumu uz rokām un sekoja biedram pa pēdām. Slimā sieviete vēl arvien gulēja priekštelpā viena pati, viņi pagāja tai garām un ātri devās uz priekšu pa dabas izveidoto galeriju uz alas izeju. Kad viņi pienāca pie mazajām mizas durvīm, klusa murmināšana ārpusē liecināja, ka tur sapulcējušies slimnieces draugi un tuvinieki, pacietīgi gaidot uzaicinājumu ieiet pie viņas.
— Ja es atdarīšu muti un sākšu runāt, — Vanagacs čukstēja, — pec manas angļu valodas šie nelieši sapratīs, ka viņu vidū ir ienaidnieks. Jums, major, jārunā ar viņiem savā mēlē. Sakiet, ka mēs ļauno-garu ieslodzījām alā un tagad nesam slimo sievieti uz mežu, lai uzmeklētu spēcinošas saknes. Laidiet darbā visu savu viltību!
Durvis mazliet pavērās, it kā kāds no ārpuses klausītos, kas notiek iekšpusē, un izlūkam bija jāpārtrauc savas pamācības. Bargs rūciens atbaidīja šo ziņkārīgo, un tad izlūks droši atgrūda durvis un izgāja no alas, atkal atdarinādams lāča gaitu. Dankens turējās viņam cieši aiz muguras un drīz vien atradās satraukto tuvinieku un draugu pulka vidū.
Pūlis mazliet pašķīrās, dodams ceļu sievietes tēvam un vēl otram indiānim, kas acīmredzot bija viņas vīrs.
— Vai mans brālis aizdzina ļauno garu? — jautāja tēvs. — Kas tas ir viņam uz rokām?
— Tavs bērns, — Dankens svinīgi atbildēja. — Sērga izgāja no viņas, tā ir ieslodzīta kalnā. Es aiznesīšu sievieti tālāk prom un padarīšu viņu stipru, lai slimība tai vairāk nespēj kaitēt. Kad atkal atnāks saule, viņa būs sava vīra vigvamā.
Kad tēvs bija pārtulkojis svešinieka vārdus huroņu valodā, klusa murmināšana vēstīja, ka šī ziņa tiek uzņemta ar apmierinājumu. Pats virsaitis pamāja Dankenam doties tālāk un skaļā, stingrā balsī bravūrīgi iesaucās:
— Ej! Es esmu vīrs — es ieiešu kalnā un cīnīšos ar ļauno garu!
Heivards priecīgi bija paklausījis mājienam un jau pagājis garām ļaužu pulciņam, kad šie satraucošie vārdi lika viņam apstāties.
— Vai mans brālis ir prātu zaudējis? — jauneklis iesaucās. — Viņš sastaps sērgu, un tā iemājos viņā. Vai arī viņš iztrieks sērgu laukā — un tā aizdzīs viņa meitu pro- jāin mežā. Nē! Lai mani bērni gaida tepat ārpusē un, kad ļaunais gars parādīsies, nosit to ar rungām. Viņš ir viltīgs un paslēpsies kalnos, ja redzēs, ka tik daudz ļaužu ir gatavi ar viņu cīnīties.
Šis dīvainais brīdinājums atstāja vēlamo iespaidu. Tēvs un vīrs vairs netaisījās doties alā, bet izvilka tomahaukus un nostājās pie izejas, gatavi atriebties savas slimās tuvinieces iedomātajam mocītājam. Tādā pašā nolūkā sievietes un bērni lauza zarus no krūmiem un paņēma rokās akmeņus. Šai izdevīgajā momentā viltus burvji pamanījās nozust.
Vanagacs līdz šim gan bija paļāvies uz indiāņu māņticību, taču viņš zināja,' ka gudrākie virsaiši tikai iecietīgi noskatās uz to, bet paši nav tās varā. Viņš zināja arī, cik dārgs ir laiks šādos gadījumos. Lai cik liela būtu ienaidnieku pašapmānīšanās un lai kā tā līdz šim bija viņiem palīdzējusi, tiklīdz indiāņu asais prāts uztvertu kaut ko aizdomīgu, viss būtu zaudēts. Tādēļ Vanagacs izvēlējās taku, kur viņus vismazāk varēja novērot, un, neiegriezdamies ciematā, devās tam garām. Dziestošo ugunskuru gaismā tālumā vēl arvien varēja redzēt karavīrus, kas staigāja no būdas uz būdu. Bet bērni jau bija pametuši savas rotaļas, un nakts miers sāka pamazām izdzēst šā notikumiem bagātā, nemierīgā vakara trokšņus un satraukumu.
Svaigais gaiss atspirdzināja Alisi. Tā kā viņas līdzšinējās nevarības cēlonis bija tikai fizisks nespēks, tad nebija nepieciešams skaidrot viņai to, Īsas noticis.
— Tagad ļaujiet man pašai pamēģināt iet, — viņ^ teica, nosarkdama par to, ka nebija varējusi jau ātrāk izraisīties no Dankena rokām. — Es tiešām jūtos atspirgusi.
— Nē, Alise, jūs vēl esat pārāk vārga.
Jaunava maigi centās atbrīvoties, un Heivards bija spiests šķirties no savas dārgās nastas. Vīram lāča kostīmā nebija ne jausmas par mīlošā jaunekļa svētlaimīgo saviļņojumu, kad tā rokas apvija mīļoto, un droši vien viņš neizprata arī to nevainīgās kautrības mulsumu, ko izjuta trīcošā Alise. Bet, kad viņi bija aizgājuši pietiekami tālu no būdām, izlūks apstājās un sāka runāt par tematu, ko pārzināja visā pilnībā:
— Šī taka jūs aizvedīs pie strauta, — viņš sacīja, -Ejiet pa tā ziemeļu krastu, kamēr nonāksiet pie ūdenskrituma. Tad uzkāpiet pakalnā pa labi, un jūs ieraudzīsiet otras cilts nometnes ugunis. Ejiet turp un prasiet patvērumu. Ja viņi ir īsti delavarir tad jūs būsiet drošībā. Tālu aizbēgt nav iespējams. Mēs vēl nebūsim nogājuši dažas jūdzes, kad huroņi mūs panāks un noskalpēs. Ejiet!
— Bet jus? — Heivards pārsteigts jautāja, Mēs taču nešķirsimies šeit?
«— Huroņi tur gūsta delavaru lepnumu: pēdējais no mohikāņiem ir viņu rokās, — izlūks atbildēja. Es mēģināšu kaut ko darīt viņa labā. Ja huroņi būtu ieguvuši jiisu skalpu, major, par katru tā matu kristu viens nelietis, kā es solījos. Bet, ja jaunais sagamors tiks vests pie moku staba, tad indiāņi redzēs, kā viņa dēļ spēj mirt baltais cilvēks,
Nemaz nejuzdamies apvainots par to, ka mežiniekam Unkass dārgāks nekā viņš, Dankens turpināja izlūku atrunāt no tik pārdroša pasākuma. Viņam talkā nāca Alise, pievienodama Heivarda iebildumiem savu lūgumu, lai izlūks atsakās no šā nodoma, kas saistīts ar lielām bries- 'mām, bet cerību uz izdošanos tikpat kā nav. Taču nelīdzēja nekāda runāšana un pārliecināšana. Izlūks nepacietīgi viņos noklausījās un izbeidza sarunu, atbildot tādā tonī, ka Alise acumirklī apklusa, bet Heivards saprata, . cik veltīgi būtu jebkādi tālākie iebildumi.
— Es esmu dzirdējis, — mežinieks teica,ka jaunībā ir jūtas, kas saista yīrieti pfe sievietes stiprāk nekā tēvu pie dēla. Varbūt tas tā ir, Jūs riskējāt af savu dzīvību un visu, kas jums dārgs, lai izglābtu šo jaunavu, un man šķiet, ka visa tā pamatā ir kādas tamlīdzīgas jūtas, Bet es mācīju šo zēnu prasmīgi rīkoties af šauteni, un viņš man par to ir krietni atmaksājis. Esmu cīnījieš plecu pie pleca ar viņu daudzos asiņainos cīniņos, un, kamēr es dzirdēju viņa šāvienus ar vienu ausi un sagamora ar otru, es zināju, ka ienaidnieks no muguras man neuz- klups. Ziemas un vasajras, dienas un naktis mēs kopā esam klaiņojuši pa mūžamežu, ēduši no viena trauka un
1 pārmaiņus sargājuši viens otra miegu. Un lai tagad notiktu tā, ka Unkass cieš mocības, kad es esmu tepat tuvumā ..« Nē, mohikāņu jauneklim nebūs iet bojā tāpēc, ka draugs viņu pametis, kamēr vien virs zemes pastāvēs uzticība un «bliežu nāve» nebūs kļuvusi tikpat nekaitīga kā dziedoņa pūšamais rīks!
Dankens palaida vaļā izlūka roku. Tas pagriezās un stingrā gaitā aizsoļoja atpakaļ uz būdām. Pastāvējuši kādu mirkli, noraudzīdamies pakaļ aizgājējam, Dankens un Alise reizē laimīgi un skumju pilni devās ceļā uz patālo delavaru ciematu.