Būdams ciešas apņēmības pilns, Vanagacs tomēr skaidri apzinājās visas grūtības un briesmas, kas viņu sagaidīja. Atceļā uz huroņu nometni pieredzējušā vīra asais prāts neatlaidīgi centās izdomāt, kā novērst ienaidnieku aizdomas un apmānīt viņu modrību. Viņš būtu upurējis Magvas un burvja dzīvības savas drošības labad, ja nebūtu uzskatījis šādu rīcību par baltā cilvēka necienīgu. Tāpēc tagad viņš paļāvās tikai uz lūku un siksnu stiprumu, ar kurām bija sasējis tos abus, un devās taisnā ceļā uz huroņu ciemu.
Tuvojoties būdām, viņa gaita kļuva piesardzīgāka un modrajam skatienam nepaslīdēja garām ne mazākais sīkums, kas varētu vēstīt labu vai ļaunu. Mazliet nostāk no citām stāvēja kāda novārtā atstāta būdiņa, ko huroņi kaut kādu iemeslu dēļ bija pametuši līdz galam neizbūvētu. Tomēr pa tās spraugām spīdēja vāja gaisma, kas liecināja, ka arī šādā stāvoklī tā noder kādam par mitekli. Uz šo būdiņu tad nu izlūks devās, gluži kā apdomīgs ģenerālis, kas pirms galvenā uzbrukuma grib izlūkot ienaidnieka priekšējās pozīcijas.
Atbilstoši savai lāča lomai Vanagacs nometās uz visām četrām un pielīda pie mazā lodziņa, pa kuru varēja redzēt būdiņas iekšieni. Izrādījās, ka tā ir Dāvida Gamuta mītne. Šurp tad arī ticīgais dziesmu skolotājs bija atnācis ar visām savām bēdām un izbailēm.
Lai cik akli Dāvids ticēja senatnē notikušajiem brīnumiem, jebkāda tieša pārdabisku spēku iejaukšanās šāsdienas dzīvē viņam likās ļoti apšaubāma. Citiem vārdiem — viņš svēti ticēja, ka Bileama ēzeļmāte spējusi runāt, bet uz lāča dziedāšanu skatījās diezgan skeptiski. Un tomēr viņš ^bija to dzirdējis pats ar savām smalkajām ausīm! Pēc Dāvida ārienes un izturēšanās izlūks uzreiz redzēja, kāds neizsakāms mulsums pārņēmis viņa prātu. Grūtsirdīgās pārdomās iegrimis, mūzikas apustulis sēdēja uz žagaru kaudzītes, no kuras laiku pa laikam uzmeta kādus zariņus mazajam ugunskuram. yiņš bija ģērbies tāpat kā iepriekš, tikai noskūtajā galvā vēl uzlicis savu trīsstūraino cepuri, kas nebija šķitusi pietiekami pievilcīga, lai to iekārotu' kāds no viņa sagūstītajiem.
Atceroties, ar kādu steigu Dāvids bija pametis savu vietu pie slimnieces gultas, apķērīgais Vanagacs it viegli uzminēja, kam veltītas šīs svinīgās pārdomas. Apgājis apkārt būdai un pārliecinājies, ka tā stāv pilnīgi nomaļus no citām, viņš iegāja pa zemajām durvīm un atradās vaigu vaigā ar Gamutu. Viņus šķīra tikai ugunskurs, un, kad Vanagacs uzslējās kājās, kādu brīdi abi klusēdami vērās viens otrā. Pārsteigums bija tik pēkšņs un briesmīgs, ka Dāvids pilnīgi zaudēja galvu. Viņš sāka grābstīties pēc savas stabules un piecēlās mulsā apņēmībā pretoties ļaunumam ar mūzikas spēku.
— Tumšais, noslēpumainais briesmoni! — viņš iekliedzās, drebošām rokām uzlikdams brilles un atvērdams dziesmu grāmatu. — Es nezinu, kas tu esi un kādi tavi nolūki, bet, ja tev prātā ļaundarība pret dieva tempļa vispazemīgāko kalpu, tad noklausies izraēļu jaunekļa apgaroto valodu un nožēlo grēkus!
Pinkainais zvērs sparīgi nopurinājās, un tad labi pazīstama balss atbildēja:
— Lieciet nost pūšamo rīku un māciet savai rīklei pieticību! Pieci vārdi vienkāršā un saprotamā angļu valodā ir pašreiz tikpat vērti kā stundu ilga gaudošana.
— Kas jūs esat? — Dāvids rīstīdamies jautāja.
— Tāds pats cilvēks kā jūs, un manas asinis ir tikpat tīras no lāča asiņu piejaukuma kā jūsējās. Vai jūs tik ātri esat aizmirsis, no kā saņēmāt to muļķīgo rīku, kas jums rokās?
— Vai tas var būt! — Dāvids iesaucās, elpodams mierīgāk, kopš sāka apjēgt patiesību.
— Nu redzat, — Vanagacs sacīja, atsegdams savu godīgo seju, lai izkliedētu biedrā katras šaubas. — Šī āda gan nav tik balta kā maigai meitenei, bet sarkanīgo nokrāsu tai piešķīruši tikai debesu vēji un saule. Un tagad parunāsim par lietu.
— Vispirms pastāstiet man par jaunavu un jaunekli, karš tik drošsirdīgi viņu meklēja.
— Jā, viņi ir laimīgi izbēguši no' šo neliešu tomahaukiem! Bet vai jūs varat man pateikt, kur ir Unkass?
— Jaunais cilvēks ir sagūstīts, un es ļoti baidos, ka viņš jau nolemts nāvei. Man bezgala žēl, ka cilvēkam ar tādām jaukām sliecībām jānomirst gara tumsībā, un es jau esmu izmeklējis brīnišķīgu korāli…
— Vai jūs varat mani aizvest pie viņa?
— Tas nebūtu grūts uzdevums, — mirkli vilcinājies, Dāvids atbildēja, — kaut gan es ļoti baidos, ka jūsu klātbūtne var nevis mīkstināt, bet padarīt vēl smagāku viņa nelaimīgo likteni.
— Netērējiet velti vārdus, bet vediet mani! — izlūks pārtrauca Dāvidu, atkal paslēpdams seju, un tūlīt pirmais izgāja no būdas.
Būda, kurā bija ieslodzīts Unkass, atradās pašā ciema vidū, tādā vietā, ka nepamanītam tai piekļūt vai no tās iziet bija ļoti grūti. Bet Vanagacs nolūkos nemaz nebija slēpties. Paļaudamies uz savu masku un prasmi atdarināt lāča kustības, viņš pilnīgi atklāti taisnā ceļā devās turp. Vēlā stunda šo soli padarīja mazāk bīstamu. Bērni jau gulēja saldā miegā, un arī visas sievietes un lielākā daļa karavīru bija aizgājuši uz savām būdām, lai dotos pie miera. Tikai kādi pieci vai seši indiāņi kavējās pie Unkasa cietuma durvīm, modri uzmanīdami gūstekni.
Ieraudzījuši nākam Gamutu kopā ar kādu, kas bija tērpies viņu slavenā burvja labi pazīstamajā maskā, sargi bez vilcināšanās pašķīra viņiem abiem ceļu, taču paši nemaz netaisījās iet projām. Taisni otrādi — viņus acīmredzot tagad te vēl ciešāk saistīja vēlēšanās noskatīties buršanā, kas, pēc viņu domām, bija šā apciemojuma nolūks.
Tā kā izlūks nemaz neprata huroņu valodu, viņš bija spiests uzticēt visu runāšanu Dāvidam vienam pašam. Ar visu savu vientiesību tas tik lieliski izpildīja sava skolotāja norādījumus, ka pat «pārspēja uz viņu liktās cerības.
— Delavari ir sievu dzimums! — Dāvids iekliedzās, griezdamies pie indiāņa, kas mazliet saprata viņa valodu. — Ingizi, mani dumjie tautieši, viņiem pavēlēja pacelt tomahaukus pret saviem Kanādas tēviem, un viņļ aizmirsa, ka ir vīri. Vai mans brālis grib redzēt, kā Ātrais Briedis raudās pie staba huroņu priekšā?
Izsauciens «ha!» vēstīja, kādu gandarījumu izjustu huronis, redzēdams tādu ienaidnieka gļēvulību.
— Tad lai mans brālis paiet malā, un gudrais burvis uzpūtīs dvašu šim sunim.
Huronis pārtulkoja saviem biedriem Dāvida vārdus, un ari tie uzņēma šo priekšlikumu atzinīgi. Indiāņi mazliet atkāpās no ieejas un pamāja burvim, lai iet iekšā. Taču lācis nepaklausīja, bet palika uz vietas un ierūcās.
— Gudrais burvis baidās, ka viņa dvaša var skart viņa brāļus un atņemt arī tiem drošsirdību, — Dāvids turpināja. — Viņiem jāstāv tālāk nost.
Huroņi, kam šād-a varbūtība nozīmēja vislielāko nelaimi, kāda vien viņus var piemeklēt, visi barā tūliņ atkāpās un nostājās tādā attālumā, ka nevarēja va"irs nekā sadzirdēt, bet būdas ieeja palika viņiem labi redzama. It kā apmierināts, ka huroņi nu ir drošībā, izlūks piecēlās un lēnām iegāja būdā. Tā bija patumša un klusa, jo vienīgais tās iemītnieks bija gūsteknis un telpu apgaismoja tikai dziestoša ugunskura ogles.
Unkass, atzvēlies pret sienu, sēdēja vistālākajā'būdas kaktā. Viņa rokas un kājas bija cieši sasietas ar stiprām klūgām, kas sāpīgi griezās miesā. Sākumā jaunais mohikānis pat nepaskatījās uz briesmīgo zvēru, kas pienāca viņam klāt. Dāvidu izlūks bija atstājis pie durvīm pārbaudīt, vai viņi netiek novēroti, un nolēma neatklāt sevi, kamēr nebūs pilnīgi drošs, ka neviena nav tuvumā. Tādēļ viņš nesāka tūlīt runāt, bet turpināja tēlot lāci, atdarinādams kādu no šim zvēram raksturīgām jocīgām izdarībām. Jaunais mohikānis pirmajā mirklī nodomāja, ka ienaidnieki, gribēdami gūstekni paspīdzināt un pārbaudīt viņa drosmi, ir ielaiduši būdā īstu zvēru. Bet drīz vien viņš pamanīja lāča kustības, kuras Heivardam bija likušās tik nevainojamas, zināmu nedabiskumu, kas tūlīt nodeva viltojumu. Ja Vanagacs būtu zinājis, cik zemu Unkass novērtēja yiņa māku, viņš droši vien būtu mazliet pat apvainojies.
Tiklīdz Dāvids deva norunāto signālu, lāča draudīgie rūcieni apklusa un būdā atskanēja kluss šņāciens.
Unkass bija cieši piespiedies pie sienas un aizvēris acis, it kā negribētu skatīties uz nicināmo un nejauko radījumu. Bet, tiklīdz atskanēja čūskas šņāciens, viņš saslējās un sāka lūkoties sev apkārt, gan zemu noliekdams galvu, gan grozīdams to jautājoši uz visām pusēm, kamēr viņa vērīgais skatiens nonāca pie pinkainā briesmoņa un apstājās, kā burvības spēka piekalts. Atkal atkārtojās tās pašas skaņas — tās acīmredzot nāca no zvēra mutes. Vēlreiz jaunekļa skatiens pārslīdēja būdas iekšpusei un atkal atgriezās pie lāča. Tad dobjā, klusinātā balsī viņš iesaucās kā parasti:
— Ha!
— Pārgrieziet viņa saites! — Vanagacs teica Dāvidam, kas tieši tajā brīdī pienāca klāt.
Dziedonis darīja, kā pavēlēts, un Unkasa locekļi atguva Drīvību. Tai pašā mirklī nograbēja sakaltusi dzīvnieka āda un Vanagacs nometa savu spalvaino ietērpu. To varēja izdarīt pavisam viegli — vajadzēja tikai atraisīt dažas ādas siksniņas. Pēc tam viņš izvilka garu, spožu dunci un ielika to Unkasam rokā.
— Sarkanie huroņi ir tepat ārā, — viņš teica. — Mums jābūt gataviem uz visu.
To teikdams, izlūks zīmīgi uzlika roku uz otra tāda paša dunča. Abus tos viņš bija iemantojis šajā vakarā, drošsirdīgi cīnoties ar ienaidniekiem.
— Iesim! — Unkass sacīja.
— Uz kurieni?
— Pie Bruņurupučiem. Viņi ir manu senču bērni.
— Jā, manu zēn, — izlūks angliski nomurmināja, — es ticu, ka jūsu dzīslās rit vienas asinis, bet laiks un tālums ir mazliet pārmainījis to krāsu. Ko mēs iesāksim ar tiem .mingiem pie durvīm? Viņi ir seši, bet mums dziedoni nav vērts" skaitīt līdz.
— Huroņi ir lielībnieki, — Unkass nicīgi sacīja. — Viņu totēms ir alnis, bet viņi velkas .kā gliemeži. Delavari ir bruņurupuča bērni, bet skrien ātrāk par briedi.
— Jā, manu zēn, tev ir taisnība. Un es nešaubos, ka tu noskrietu visu viņu cilti. Bet baltā vīra spēks ir vairāk rokās nekā kājās. Kas attiecas uz mani, tad ātrumā es ar šiem neliešiem nevaru sacensties.
Unkass, kas jau bija ceļā uz durvīm, gatavs iet ārā pirmais, tagad panācās atpakaļ un atkal nostājās būdas kaktā. Taču Vanagacs bija pārāk aizņemts pats ar savām domām, lai to pamanītu, un turpināja:
— Tā, Unkas, tu labāk drāzies projām, bet es atkal uzvilkšu lāčādu un paļaušos uz viltību, jo izbēgt nevaru.
Jaunais mohikānis nekā neatbildēja, bet mierīgi sakrustoja rokas un atspiedās pret stabu, kas balstīja būdas sienu.
— Nu, — izlūks sacīja, paskatījies uz viņu, — kāpēc tu kavējies? Man būs laika diezgan, jo šie nelieši vispirms metīsies gūstīt tevi.
— Unkass paliks, — skanēja mierīga atbilde.
Kāpēc?
— Lai cīnītos kopā ar sava tēva brāli un mirtu kopā ar delavaru draugu.
— Jā, manu zēn, — Vanagacs teica, saspiezdams Unkasa roku savos dzelžainajos pirkstos, — tas izskatītos vairāk pēc minga, nevis mohikāņa, ja tu mani pamestu. Bet es domāju, ka man tas jāsaka, jo jaunībā parasti ļoti gribas dzīvot. Nu, ko nevar izdarīt ar drosmi atklātā kaujā, to nākas paveikt aplinku ceļā… Velc virsū ādu! Es nešaubos, ka tu varēsi nospēlēt lāci gandrīz tikpat labi kā es.
Unkass klusēdams veikli ietērpās zvēra ādā un gaidīja, ko tālāk liks darīt vecākais biedrs.
— Nu, draugs, — Vanagacs uzrunāja Dāvidu, — jums būs ļoti izdevīgi apmainīties ar apģērbiem, jo jūs neesat vēl lāgā pieradis pie mūžameža dzīves grūtībām. Še, ņemiet manu* mednieka kreklu un cepuri un dodiet man savu seģeni un galvassegu. Jums būs jāuztic man arī sava grāmata un brilles, un vēl stabule arī. Ja mēs vēl kādreiz labākās dienās tiksimies, jūs visu to dabūsiet atpakaļ ar lielu paldies piedevām.
Dāvids šķīrās no minētajiem priekšmetiem tik labprātīgi, ka tas darītu godu viņa devīgumam, ja vien nebūtu skaidri redzams, ka viņš ar šo maiņu ir visādā ziņā ieguvis. Vanagacs steigšus uzvilka aiziienētos apģērba gabalus, un, kad viņa dzīvās acis bija paslēptas aiz brillēm un galvu nosedza trīsstūrainā cepure, zvaigžņu gaismā, viņu viegli varēja noturēt par dziedoni, jo augumā viņi bija apmēram vienādi.
— Vai jūs esat ļoti gļēvulīgs? — izlūks stingri noprasīja Dāvidam, gribēdams apsvērt visus apstākļus, pirms deva tālākus norādījumus.
— Mans amats ir miermīlīgs, un manā raksturā — kā es pazemīgi ceru — ir liela sliecība uz žēlsirdību un mīlestību, — Dāvids atbildēja, mazliet aizskarts par tik tiešu uzbrukumu viņa vīrieša cieņai. — Bet neviens nevar teikt, ka es kādreiz, pat visspaidīgākājos apstākļos, būtu aizmirsis savu ticību tam kungam.
— Vislielākās briesmas jums draudēs tajā brīdī, kad mežoņi atklās, ka ir piekrāpti. Ja jums tūlīt neiedauzīs pauri, tad vienīgi tāpēc, ka viņi jūs uzskata par plānprātiņu, un tādā gadījumā jūs varēsiet būt drošs, ka mirsiet
pats savā gultā. Ja jūs paliksiet te, tad vajadzēs apsēsties šeit ēnā un tēlot Unkasu, kamēr viltīgie indiāņi atklās blēdību un, kā jau es teicu, pienāks jūsu pārbaudījuma brīdis. Tātad izvēlieties — bēgt vai palikt šeit!
— Tieši tā! — Dāvids apņēmīgi noteica. — Es palikšu šeit delavara vietā. Drosmīgi un augstsirdīgi viņš ir cīnījies manis labad. Es esmu gatavs darīt šo un vēl vairāk viņa dēļ.
— Jūs runājat kā vīrs. Nolieciet galvu un pievelciet kājas — tās ar savu garumu var pārāk ātri atklāt patiesību. Klusējiet, cijk vien ilgi iespējams. Bet, kad sāksiet runāt, tad būtu prātīgāk uzreiz laist vaļā vienu no saviem meldiņiem — tas indiāņiem atgādinās, ka jūs neesat gluži par pilnu ņemams. Ja nu tomēr viņi jūs noskalpētu — kaut gan es esmu cieši pārliecināts, ka to viņi nedarīs, — tad paļaujieties uz mums: mēs ar Unkasu šo ļaundarību neaizmirsīsim, bet atriebsim, kā īstiem karavīriem un uzticamiem draugiem pienākas.
— Pag! — Dāvids ieteicās, saprazdams, ka tie ir atvadu vārdi un viņi taisās aiziet. Es esmu necienīgs un pazemīgs tā sekotājs, kurš nemācīja briesmīgo atriebības likumu. Tādēļ, ja man nāktos krist, neupurējiet nevienu maniem pīšļiem, bet labāk piedodiet maniem slepkavām. Un, ja jūs viņus vispār pieminēsiet, tad lai tas būtu lūgšanās par viņu gara apgaismošanu un mūžīgo svētlaimību.
Izlūks sastomījās un kļuva domīgs,
— Šāds uzskats, — viņš teica, ir svešs mežu likumam, taču skaists un cēls, ja tā padomā. — Smagi nopūzdamies, viņš piebiļOia: —? Dievs lai jūs sargā, mans draugs! Man liekas, ķa jūsu ceļš nav pārāk nepareizs, ja tQs l; etu pienācīgi apsver un patur acīs mūžīgo dzīvošanu.
To teikdams, izlūks atgriezās un sirsnīgi paspieda Dāvidam roku. Pēc šā draudzības pierādījuma viņš nekavējoties izgāja no būdas, jaunā lāča tēlotāja pavadīts.
Tiklīdz Vanagacs pamanīja, ka huroņi viņus novēro, viņi izslēja savu garo augumu tikpat stīvi kā Dāvids, izstiepa roku, it kā takti rādīdams, un uzsāka kaut ko līdzīgu dziedāšanai. Par laimi, viņam bija darīšana ar ausīm, kas maz ko saprata no jauku skaņu melodijām, tādēļ šis pārdrošais pasākums varēja izdoties. Viņiem bija jāiet bīstami tuvu garām drūmajai mežoņu grupiņai. Tuvojoties tai, izlūka balrs kļuva arvien skaļāka. Kad viņi ija jau pavisam klāt, huronis, kas prata angliski, izstiepa roku un apstādināja par dziedoni pārģērbušos mežinieku.
— Vai delavaru suns ir nobijies? — viņš jautāja, paliekdamies uz priekšu un cenzdamies pustumsā saskatīt otra sejas izteiksmi. — Vai huroņi dzirdēs viņa vaidus?
No zvēra mutes atskanēja tik nikns un nemākslots rūciens, ka jaunais indiānis nolaida roku un atlēca sānis, it kā izbijies, vai tikai viņa priekšā patiešām nav īsts lācis. Vanagacs, kas visu laiku bija bažījies, ka viņa balss viltīgajiem ienaidniekiem varētu likties aizdomīga, bija priecīgs par šo Unkasa iejaukšanos un atkal laida vaļā tik varenu muzikālu priekšnesumu, kas izsmalcinātākā publikā varbūt tiktu nosaukts par «kaķu koncertu». Taču viņa pašreizējo klausītāju vidū šī nemākulīgā dziedāšana tikai pastiprināja bijību, kādu indiāņi vienmēr jūt pret tiem, kurus uzskata par garā vājiem. Pulciņā stāvošie huroņi visi uzreiz atkāpās, lai dotu ceļu — kā viņi domāja — burvim un tā iedvesmas pārņemtajam palīgam.
Unkasam un izlūkam vajadzēja ne mazums aukstasinības, lai aizsoļotu garām būdām tādā pašā cienīgā un cēlā gaitā kā iepriekš, jo sevišķi vēl kopš tā brīža, kad viņi pamanīja, ka ziņkāre sargos ņēmusi virsroku pār bailēm un tie dodas uz gūstekņa cietumu, lai savām acīm redzētu buršanas iedarbību. Dāvida vismazākā neapdomīga vai nepacietīga kustība varēja viņus nodot, tādēļ nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, kamēr izlūka viltība vēl nebija atklāta. Izdzirdējuši skaļo dziedāšanu, tuvējo būdu durvīs parādījās daudzi ziņkārīgie; pāris reižu, māņticības vai piesardzības mudināts, viņu ceļu šķērsoja kāds drūma izskata karavīrs. Tomēr neviens viņus neaizturēja — nakts tumsa un bezbailīgā rīcība bija viņu labākie'palīgi.
Bēgļi jau bija izgājuši cauri ciemam un ātri tuvojās mežam, kad no būdas, kurā nesen vēl bija ieslodzīts Unkass, atskanēja skaļš un gari stiepts kliedziens. .Mohikānis sarāvās.
— Pag! — teica izlūks, satverdams draugu pie pleca. — Lai viņi nokaucas vēlreiz! Šis bija tikai pārsteiguma kliedziens.
Tikko viņš to bija pateicis, tūlīt atskanēja neskaitāmi kliedzieni jau būdas ārpusē, atbalsodamies pāri visam ciemam. Unkass nometa lāčādu. Vanagacs viegli uzsita viņam uz pleca un aizslīdēja uz priekšu.
— Lai šie velni tagad dzen mums pēdas! — izlūks sacīja, izvilkdams no kāda krūma divas šautenes un visu šaušanai nepieciešamo. Pavicinādams gaisā «briežu nāvi», viņš otru ieroci pasniedza Unkasam: — Vismaz divi no viņiem tad dabūs savu galu. *
Zemu nolaiduši šautenes kā mednieki, kas gatavi kuru katru mirkli izšaut, viņi traucās uz priekšu un drīz vien pazuda meža drūmajā tumsā.