Huroņi, kas bija palikuši Unkasa cietuma tuvumā, nevarēja apvaldīt savu nepacietību, un, kā jau redzējām, tā pārspēja viņu bailes no burvja elpas. Drebošām sirdīm viņi uzmanīgi piezagās pie kādas spraugas, pa kuru spīdēja blāva uguns gaisma. Dažus mirkļus viņi noturēja Dāvidu par gūstekni, bet tad notika tieši tas, ko Vanagacs bija paredzējis. Noguris turēt savas garās kājas tik cieši pievilktas, dziedonis pamazām ļāva tām izstiepties un ar vienu kroplīgo pēdu aizskāra un pagrūda dziestošā ugunskura ogles. Sākumā huroņi domāja, ka burvības spēks tā izķēmojis delavaru. Bet, kad Dāvids, nezinādams, ka tiek novērots, pagrieza galvu un kļuva redzama viņa vientiesīgā, labsirdīgā seja, tad pat mežoņi, lai būtu cik lētticīgi būdami, vairs nešaubījās. Viņi visi reizē iedrāzās būdā un, bez jebkādām ceremonijām sagrābuši savu gūstekni, tūlīt atklāja, ka ir piemānīti. Tad arī atskanēja pirmais kliedziens, ko dzirdēja bēgļi. Bet Dāvids, palikdams nelokāms savā apņēmībā segt draugu izbēgšanu, domāja, ka pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Tā kā viņam vairs nebija ne grāmatas, ne stabules, tad nācās paļauties uz atmiņu, kas šādās lietās viņu reti kad pievīla. Skaļā balsī viņš visai izjusti nodziedāja pirmo pantu no kādas bēru dziesmas, tā cenzdamies nolīdzināt sev ceļu uz viņpasauli. Tas indiāņiem īstā laikā atgādināja viņa plānprātību, un, izskrējuši ārā, tie uzmodināja visu ciemu.
Tikko atskanēja trauksmi vēstījošie kliedzieni, kādi divr simt vīri jau bija kājās, gatavi doties kaujā vai dzīties pakaļ ienaidniekam. Ziņa par Unkasa izbēgšanu ātri izplatījās, un visi cilts locekļi sapulcējās pie apspriežu būdas, nepacietīgi gaidīdami virsaišu rīkojumus. Šādā ārkārtējā gadījumā, kas prasīja gudru rīcību, varēja ļoti noderēt viltīgā Magvas padoms. Daudzkārt dzirdēja pieminam viņa vārdu, un visi jautājoši raudzījās apkārt, brīnīdamies, tāpēc viņš nenāk. Tad uz Magvas būdu aizsūtīja ziņnešus ar pavēli tūlīt ierasties.
Pa to laiku dažiem veiklākajiem un piesardzīgākajiem jaunekļiem uzdeva pa meža malu slepus apiet visapkārt klajumam, lai pārbaudītu, vai aizdomās turētajiem kaimiņiem — delavariem nav kas slikts padomā. Sievietes un bērni skraidelēja šurp un turp, un visā nometnē atkal valdīja mežonīgs sajukums. Taču pamazām satraukums aprimās, un pēc maza laiciņa vecākie un cienījamākie virsaiši sapulcējās būdā, lai nopietni apspriestos.
Drīz vien daudzbalsīga klaigāšana pavēstīja, ka tuvojas kāda izlūku grupa. Pūlis pašķīrās, un vairāki karavīri iegāja būdā, nesdami nelaimīgo burvi, kas līdz pat šim laikam bija gulējis, Vanagacs sasiets.
Kaut gan'huroņu nostāja pret šo cilvēku bija dažāda — vieni akli ticēja viņa spēkam, bet citi viņu turēja par krāpnieku — tagad visi viņu uzklausīja ar vislielāko uzmanību. Kad burvis beidza savu īso stāstu, priekšā iznāca slimās sievietes tēvs un savukārt pastāstīja, ko zināja. Tagad huroņiem bija skaidrs, kādā virzienā jāturpina meklēšana, un viņi sāka rīkoties ar indiāņiem raksturīgo piesardzību.
No virsaišu vidus izvēlēja desmit visgudrākos un drošsirdīgākos vīrus, kam vajadzēja pārmeklēt alu. Tā kā nedrīkstēja zaudēt laiku, tie tūlīt piecēlās un klusēdami izgāja no būdas. Sasnieguši alas ieeju, jaunākie palaida pa priekšu vecākos, un visi aizsoļoja pa zemo, tumšo eju, pilni kareivīgas apņēmības ziedot sevi vispārības labā, bet tai pašā laikā juzdamies satraukti pirms sastapšanās ar nezināmo ienaidnieku.
Pirmā alas telpa bija klusa un tumša. Slimā sieviete gulēja savā vietā agrākajā pozā, kaut gan daži no klātesošajiem apstiprināja, ka redzējuši «balto ļaužu dakteri» aiznesam viņu uz mežu. Visu acis pievērsās slimnieces tēvam. Noskaities par šo mēmo pārmetumu un neizprotamā gadījuma satraukts, virsaitis piegāja pie guļvietas un pieliecies neticīgi ielūkojās sievietes sejā, it kā apšaubi- : dams, ka tā tiešām varētu būt viņa. Virsaiša meita bija mirusi.
Uz mirkli skaudras tēva sirdssāpes lika aizmirst visu citu, un vecais karavīrs aizsedza seju, Atguvis pašsavaldīanos, viņš uzlūkoja biedrus un, norādīdams uz līķi, huroņu valodā sacīja;
-- Mana karavīra sieva ir mūs atstājusi. Lielais gars dusmojas uz saviem bērniem.
Vīri uzklausīja bēdīgo vēsti, drūmi klusēdami. Pēc maza brītiņa viens no vecākajiem indiāņiem gribēja kaut ko teikt, bet piepeši no blakustelpas izvēlās kāds tumšs priekšmets. Nezinādami, ar ko viņiem te būs jāsastopas, karavīri mazliet atkāpās un izbrīnā blenza uz savādo būtni, kamēr tā izkļuva gaišākā vietā, un viņi ieraudzīja nedabiski sašķobīto, bet arvien vēl niknuma un stūrgalvības pilno Magvas seju. Šis atklājums bija tik pārsteidzošs, ka visi vienā mutē iekliedzās.
Taču, tiklīdz huroņi apjēdza patieso stāvokli, kādā nokļuvis viņu virsaitis, uzreiz parādījās vairāki dunči, un ātri vien tā locekļi un mēle atguva brīvību. Magva piecēlās kājās un nopurinājās kā lauva, izejot no midzeņa. Viņš neteica ne vārda, tikai roka nervozi spēlējās ar dunča spalu un glūnošais skatiens nopētīja visus klātesošos, it kā meklēdams piemērotu upuri savai atriebības kārei.
Tā bija Unkasa un izlūka, un pat Dāvida laime, ka viņus šajā brīdī Magvas roka nevarēja sasniegt. Huronis smaka vai nost aiz niknuma. Redzēdams visapkārt tikai draugu sejas, viņš skaļi grieza zobus un centās apvaldīt savas ārprātīgās dusmas, jo nebija neviena, uz ko tās izgāzt. Visi redzēja, cik ļoti viņš satracināts, un, baidīdamies vēl vairāk sakaitināt jau tā gandrīz līdz trakumam novesto virsaiti, vairākas minūtes neviens neteica ne vārda. Kad bija pagājis krietns brīdis, ierunājās visvecākais no karavīriem.
— Mans draugs ir sastapies ar ienaidnieku, —» viņš teica, Vai tas ir tuvumā, un vai huroņi varēs viņam atriebties?
— Lai delavars mirst! Magva iekliedzās pērkona balsī.
Atkal iestājās ilgs un izteiksmīgs klusums, ko, tāpat kā iepriekš, ievērodams vajadzīgo piesardzību, pārtrauca tas pats runātājs.
— Mohikānim ir ātras kājas, — viņš sacīja, — bet mani jaunekļi ir viņam uz pēdām.
— Vai viņš izbēdzis? — Magva noprasīja dobjā, gārdzošā balsī, kas šķita nākam no pašiem krūšu dziļumiem.
— Ļauns gars ir bijis mūsu vidū, un delavars apmānījis mūsu acis.
— Ļauns gars! — Magva izsmejoši atkārtoja. Tas ir tas pats gars, kas laupījis dzīvības tik daudziem huroņiem,
' gars, kas nokāva manus jaunekļus pie krāčainās upes, no- skalpēja viņus pie dziedinošā avota un tagad sasēja Viltīgajai Lapsai rokas!
— Par ko mans draugs runā?
— Par suni, kam zem baltās ādas slēpjas huroņa drosme un viltība — par Garo Karabīni.
Šis briesmīgais vārds atstāja uz klausītājiem parasto satraucošo iespaidu. Bet pēc kāda brīža, kad karavīri attapās un iedomājās, ka šis nīstais un bezbailīgais ienaidnieks pat bijis pašā viņu nometnē, pārsteiguma vietā stājās šausmīgs niknums, un visas mežonīgās dziņas, kas nupat bija trakojušas Magvas krūtīs, pēkšņi pārņēma arī viņa biedrus. Daži sāka aiz dusmām griezt zobus, daži savu niknumu izpauda ar kaucieniem, vēl citi dauzīja ar dūrēm tukšu gaisu tik zvērīgi, it kā viņu sitieni birtu pār ienaidnieka galvu. Bet tikpat ātri šis piepešais dusmu uzliesmojums aprimās, un visi atkal kļuva drūmi apvaldīti un nerunīgi kā parasti savos bezdarbības brīžos.
Magva pa to laiku bija paguvis apsvērt stāvokli un tagad izturējās apvaldīti un cienīgi kā cilvēks, kas apzinās jautājuma nopietnību un pratīs pienācīgi rīkoties.
— Iesim pie manas tautas, — viņš teica, — tā gaida mūs.
Viņa biedri klusēdami piekrita. Huroņu grupiņa izgāja no alas un atgriezās apspriežu būdā. Kad atnācēji bija apsēdušies, visas acis pievērsās Magvam, liekot viņam saprast, ka viņa pienākums ir izstāstīt, kas ar viņu noticis. Magva piecēlās un pastāstīja visu, neko nepārspīlēdams un nenoklusēdams. Heivarda un Vanagacs viltība, protams, tika pilnīgi atklāta, un pat vismāņticīgākajiem cilts locekļiem vairs nepalika nekādu šaubu par neseno notikumu īsto būtību. Kļuva skaidrs, ka viņi ir apmānīti gaužām apvainojošā un nekaunīgā veidā. Kad Magva bija beidzis un atkal apsēdies, klātesošie — varētu teikt, visa huroņu cilts, jo te bija sapulcējušies visi pieaugušie vīrieši, — kādu brīdi sēdēja, raudzīdamies cits citā, mēmi aiz pārsteiguma par ienaidnieka pārdrošību un veiksmi. Taču drīz vien visu domas pievērsās atriebības plāniem.
- Vispirms nosūtīja bēgļiem pa pēdām vēl vienu grupu vajātāju, un tad virsaiši sāka nopietni apspriesties. Vecākie karavīri pēc kārtas izteica daudzus un dažādus priekšlikumus, un Magva tos visus noklausījās, godbijīgi klusēdams. - Viltīgais huronis bija atguvis pašsavaldīšanos un atjautību un tagad tiecās sasniegt savu mērķi ar parasto piesardzību un izmaņu. Tikai pēc tam, kad visi, kas vēlējās, bija izteikuši savas domas, viņš gatavojās izklāstīt pats savus apsvērumus. Tie ieguva jo lielāku nozīmību tāpēc, ka tobrīd daži no izlūkiem jau bija atgriezušies un pavēstījuši svarīgus jaunumus. Ienaidnieku pēdas bija izsekotas pietiekami tālu, lai varētu droši teikt, ka viņi meklējuši patvērumu kaimiņu nometnē pie huroņu ne visai uzticamajiem sabiedrotajiem — delavariem. Izmantodams visu savu daiļrunību un viltību, Magva apdomīgi iepazīstināja biedrus ar savu plānu, un, kā jau varēja sagaidīti tas tika vienbalsīgi pieņemts.
Daži no virsaišiem bija ierosinājuši slepus un pēkšņi uzbrukt delavaru nometnei, ieņemt to un pie viena atdabūt savus gūstekņus. Magvam nenācās grūti atspēkot šos plānus, kuru īstenošana bija saistīta ar lielu risku, bet iznākumu neviens nevarēja droši paredzēt. Pēc tam viņš nāca klajā pats ar savu plānu.
Vispirms Magva paglaimoja klausītāju patmīlībai. Pieminējis daudzus un dažādus gadījumus, kad huroņi parādījuši savu drosmi un varonību, viņš sāka cildināt gudrības tikumu. Viņš teica,~1ca gudrība ir galvenais, ar ko bebrs atšķiras no citiem zvēriem, cilvēki no-zvēriem un, beidzot, huroņi no pārējās cilvēces. Pietiekami uzslavējis savu ciltsbrāļu apdomību, viņš ņēmās skaidrot, cik tā nepieciešama arī pašreizējos apstākļos. No vienas puses, Magva teica, viņu baltais tēvs, Kanādas valdnieks, ir sācis raudzīties dusmīgām acīm uz saviem bērniem, kopš viņu tomahauki kļuvuši tik sarkani; no otras puses, tauta, kas ir tikpat liela kā viņējā, bet runā citā valodā un domā citas domas, huroņus nemīl un ar prieku izmantotu katru ieganstu, lai sanaidotu viņus ar lielo balto virsaiti. Pēc tam Magva runāja par huroņu dzīves grūtībām; par dāvanām, ko viņiem tiesības gaidīt par izdarītajiem pakalpojumiem; par to, ka viņi atrodas tik tālu no saviem īstajiem medību laukiem un dzimtajiem ciemiem; par nepieciešamību tik kritiskos apstākļos vairāk klausīt prātam, mazāk jūtām. Pamanījis, ka vecie vīri gan atbalsta viņa mērenību, bet daudzi no karstasinīgākajiem un izcilākajiem karotājiem klausās drūmi sarauktām pierēm, Magva tūlīt sāka runāt par pilnīgu ienaidnieka sakāvi un uzvaru. Viņš pat netieši deva mājienu, ka, rīkojoties ar vajadzīgo piesardzību, varbūt galu galā būs iespējams iznīcināt visus, ko viņiem ir pamats ienīst. Vārdu sakot, viņš tā savij a kareivīgus aicinājumus ar viltīgiem aplinku mājieniem, ka izdabāja abām pusēm un deva katrai no tām cerības, kaut gan neviena nevarēja teikt, ka skaidri izprot Magvas nodomus.
Nav nekāds brīnums, ka Magva panāca savu. Huroņi nolēma rīkoties piesardzīgi un vienprātīgi uzticēja visa šā pasākuma vadību virsaitim, kurš bija atradis tik gudru un saprātīgu izeju.
Magva tagad bija sasniedzis savas viltības un cenšanās galveno mērķi. Zaudētā cieņa ciltsbrāļu acīs bija pilnīgi atgūta, un viņš pat bija kļuvis par vadoni. Likdams saprast, 'ka apspriešanās beigusies, viņš pieņēma svinīgu pavēlnieka izskatu, lai iedvestu vēl lielāku cieņu pret savu stāvokli.
Dažādos virzienos tika izsūtīti izlūki. Tiem pavēlēja doties arī uz delavaru nometni un izošņāt, kas tur notiek. Karavīrus atlaida mājās, piekodinot, ka viņu pakalpojumi drīz vien būs vajadzīgi. Sievietēm un bērniem pavēlēja izklīst un izturēties klusu. Šādi izrīkojis ļaudis, Magva apstaigāja ciemu, iegriezdamies te vienā, te otrā būdā, kur, pēc viņa domām, apciemojums varēja būt saimniekam glaimojošs. Viņš stiprināja savu draugu paļāvību, pārliecināja šaubīgos, uzmundrināja visus. Pēc tam viņš devās pats uz savu būdu. Sieva, kuru huroņu virsaitis bija pametis, kad viņu padzina no cilts, bija mirusi. Bērnu viņam nebija, un tagad viņš dzīvoja savā būdā pilnīgi viens pats. Tas bija tas pats pussabrukušais miteklis, kurā Vanagacs sastapa Dāvidu. Tajos retajos brīžos, kad viņi satikās, Magva bija pacjetis tā klātbūtni ar nicinošu vienaldzību. ,
Visi citi gulēja, bet Magva ir nedomāja doties pie miera. Ja ziņkārība kādu būtu pamudinājusi novērot, ko dara jaunievēlētais vadonis, viņš redzētu to sēžam būdas kaktā un pārdomājam savus nākotnes plānus; tur tas nosēdēja līdz pat laikam, kad karavīriem bija noteikts atkal sapulcēties. Dažbrīd pa būdas šķirbām iespraucās vējš r-s un virs ugunskura oglēm lēkājošās, mazās liesmiņas ar trīcošu gaismu apspīdēja vientuļā huroņa drūmo seju.
Līdz rītausmai vēl bijā tālu, kad Magvas nomaļajā būdā jau cits pēc cita ieradās karavīri, kamēr sapulcējušos skaits sasniedza divdesmit. Katram no viņiem bija šautene un visi pārējie kaujas piederumi, kaut gan seju krāsojums visiem bija miermīlīgs. Magva nelikās manām šo mežonīgā izskata vīru ienākšanu. Daži apsēdās ēnā, citi palika stāvam nekustīgi kā statujas, kamēr bija sanākusi visa grupa.
Tad Magva piecēlās un deva zīmi doties ceļā. Viņš pats soļoja pa priekšu, un karavīri viņam sekoja pa vienam tajā labi zināmajā kārtībā, kas ieguvusi nosaukumu «indiāņu ierinda». Viņi izgāja no nometnes bez trokšņa un nemanīti, vairāk līdzinādamies klusi slīdošiem rēgiem nekā karavīriem, kas kāro iegūt slavu ar pārdrošiem varoņdarbiem.
Magva neveda savus vīrus pa taisnāko ceļu uz delavaru nometni, bet nogāja kādu gabalu lejup gar līkumoto upīti uz mazā bebru ezeriņa pusi. Jau sāka svīst gaisma, kad viņi iznāca klajumā, ko bija izveidojuši šie gudrie un čaklie dzīvnieki. Magva bija tērpies savā vecajā ģērētas ādas apmetnī, uz kura varēja redzēt lapsas attēlu, bet vienam virsaitim viņa grupā uz apģērba bija attēlots bebrs kā viņa dzimtas īpašais simbols jeb totēms. Tā būtu sava veida ķecerība, ja šis vīrs paietu garām tik lielai savu iedomāto radinieku apmetnei, neizrādījis tiem nekādu cieņas zīmi. Tādēļ viņš apstājās un laipni un draudzīgi tos uzrunāja, it kā grieztos pie saprātīgām būtnēm. Viņš nosauca bebrus par saviem brālēniem un atgādināja, ka, tikai pateicoties viņa aizbildniecībai, tos neviens neaizskar, kaut gan daudzi alkatīgi tirgoņi skubina indiāņus atņemt bebriem dzīvības. Viņš apsolījās turpmāk tos tāpat aizstāvēt un aplinkus izteica cerību, ka tie piešķirs arī radiniekam daļu savas gudrības.
Pārējie huroņi noklausījās šo dīvaino uzrunu visai nopietni un uzmanīgi, jo biedra daiļrunība viņiem likās pašreiz ļoti vietā. Pāris reižu virs ūdens parādījās tumšas ēnas, un huronis jutās iepriecināts, domādams, ka nav veltīgi runājis. Tiklīdz viņš bija beidzis, no kādas pussagruvušās bebru mītnes, kas huroņiem bija šķitusi neapdzīvota, pabāzās laukā liela bebra galva. Šādu ārkārtīgu uzticēšanos no dzīvnieka puses runātājs uzskatīja par sevišķi labvēlīgu zīmi un, kaut arī bebrs steigšus vien atkal paslēpās, neskopojās ar pateicību un cildinājumiem.
Kad Magvam šķita, ka karavīra radniecisko jūtu izpausmei veltīts pietiekami daudz laika, viņš deva signālu turpināt ceļu. Līdzko indiāņu grupiņa attālinājās, ejot tik klusiem soļiem, ka parasta cilvēka auss tos nesaklausītu, tas pats cienīgā izskata bebrs vēlreiz iedrošinājās izbāzt galvu no slēptuves. Ja kāds no huroņiem būtu atskatījies, viņš redzētu, ka dzīvnieks noraugās tiem pakaļ ar tādu interesi un vērīgumu kā saprātīga būtne. Patiešām — četr- kājaiņa izturēšanās bija tik mērķtiecīga un gudra, ka pat ļoti pieredzējis novērotājs būtu nesaprašanā, ko par to domāt, ja tajā brīdī, kad huroņi iegāja mežā, viss nenoskaidrotos: dzīvnieks iznāca no būdas, un spalvainā maska atsedza Čingačguka nopietno seju.