Delavaru ciltī jeb, pareizāk sakot, tajā viņu cilts atzarojumā, kura pašreizējā nometne atradās tik tuvu huroņu ciemam, bija apmēram tikpat daudz karavīru kā huroņiem. Tāpat kā kaimiņi, viņi bija sekojuši Monkalmam uz Anglijas karalistei piederošām teritorijām un tagad nesaudzīgi siroja pa mohauku medību novadiem, taču, iezemiešiem tik raksturīgās noslēpumainās atturības vadīti, bija atteikušies atbalstīt frančus tad, kad tiem visvairāk vajadzēja viņu palīdzības. Monkalma sūtņiem delavari bija pateikuši, ka viņu karacirvji ir kļuvuši neasi un vajadzīgs laiks, lai tos uztrītu. Tālredzīgais Kanādas pavēlnieks bija atzinis, ka izdevīgāk ir piekāpties un paturēt pasīvu draugu nekā ar pārsteidzīgu bardzību pārvērst to atklātā ienaidniekā.
Tajā rītā, kad Magva pie bebru dīķa ieveda mežā savu kluso karavīru pulciņu, delavaru ciemā jau ap saullēkta laiku valdīja dzīva rosība, it kā parastie priekšpusdienas darbi ritētu pilnā sparā. Sievietes skraidelēja no būdas uz būdu, dažas gatavoja rīta maltīti, taču tikai nedaudzām visas domas bija pie ikdienišķajiem mājas darbiem — lielākā daļa no viņām bieži apstājās, lai steidzīgi sačukstētos ar draudzenēm. Karavīri stāvēja bariņos domīgi un nerunīgi. Ja arī kāds pateica dažus vārdus, tad bija jūtams, ka tie ir labi pārdomāti. Pie būdām visur bija redzami medību piederumi, taču neviens negrasījās doties prom. Šur tur kāds karavīrs pārbaudīja savu ieroci. Laiku pa laikam visu acis pievērsās lielajai, klusajai būdai ciema vidū, it kā tur atrastos viņu kopīgo pārdomu cēlonis.
Piepeši ciema teritorijas vistālākajā malā, kur izbeidzās kalna līdzenums, parādījās kāds vīrs. Viņš bija bez ieročiem, un viņa sejai uztriepto karakrāsu nolūks bija notušēt, nevis pastiprināt jau tā bargo vaibstu skarbumu. Uzkāpis kraujā, viņš apstājās un sveicināja delavarus ar draudzīgu žestu, paceldams roku pret debesīm un tad izteiksmīgi piespiezdams to pie krūtīm. Ciema iedzīvotāji atbildēja uz viņa sveicienu un laipni aicināja nākt tuvāk. Šādas uzņemšanas iedrošināts, melnīgsnējais vīrs atstāja dabiskās klinšu terases malu, kur uz mirkli viņa tumšais siluets bija asi iezīmējies pret sārtajām rīta debesīm, un cienīgā gaitā devās uz ciema vidu. Viņam tuvojoties, bija dzirdama vienīgi vieglo sudraba kareklīšu žvadzēšana, kuri bagātīgi rotaja viņa rokas un kaklu, un mazo zvārgulīšu šķindoņa pie briežādas mokasīniem. Iedams garām vīriešiem, viņš visus laipni sveicināja, bet sievietēm nepievērsa nekādas uzmanības. Pienācis pie karavīru pulr ciņa, pēc kuru lepnās izturēšanās bija skaidri redzams, ka tie ir cilts ievērojamākie virsaiši, svešinieks apstājās, un tagad delavari šajā spēcīgajā, staltajā vīrā pazina huroņu virsaiti Viltīgo Lapsu.
Viņu sagaidīja klusējot, nopietni un piesardzīgi. Priekšā stāvošie karavīri pakāpās sānis, atbrīvodami ceļu labākajam delavaru oratoram, kas prata visas ziemeļu cilšu valodas.
— Lai sveicināts gudrais huronis! — delavars makuasu valodā sacīja. — Viņš ir atnācis, lai ēstu sakotašu[15] kopā ar saviem brāļiem — ezeru delavariem.
— Viņš ir atnācis, — atkārtoja Magva, noliekdams galvu tik cienīgi kā austrumzemju princis.
Izstiepis roku, virsaitis satvēra huroni aiz plaukstas locītavas, un viņi vēlreiz apmainījās ar draudzīgiem sveicieniem. Tad delavars uzaicināja viesi ienākt viņa būdā un piedalīties rīta maltītē. Ielūgums tika pieņemts, un abi karavīri trīs vai četru vecāko vīru pavadībā rāmā gaitā devās projām, atstādami pārējos cilts locekļus mokošā
neziņā par tik neparasta apciemojuma iemesliem, taču neviens vārds, ne žests nenodeva viņu nepacietīgo ziņkāri.
Nelielās, vienkāršās maltītes laikā sarunās tika ievērota vislielākā piesardzība. Vienīgais temats bija Magvas piedzīvojumi nesenajās medībās, kaut gan visi klātesošie skaidri zināja, ka šis apciemojums ir saistīts ar kādu slepenu nolūku, kas var būt visai nozīmīgs delavariem.
Kad visi bija apmierinājuši savu ēstgribu, sievietes novāca koka paplātes un ķirbju krūkas un abas puses sāka gatavoties sacensties atjautībā un viltībā.
— Vai mans lielais Kanādas tēvs atkal pievērsis savu vaigu huroņu bērniem? — delavaru virsaitis jautāja.
— Vai tad kādreiz tas ir bijis citādāk? — Magva atjautāja. •— Viņš manu tautu sauc par «vismīļoto».
Kaut gan delavars zināja, ka tā nav taisnība, viņš it kā piekrizdams pamāja ar galvu un turpināja: — Jūsu jauno vīru tomahauki ir bijuši ļoti sarkani!
— Tiesa, bet tagad tie ir spoži un neasi, jo ingizi ir beigti un delavari mūsu kaimiņi.
Virsaitis uzņēma šo samierinošo glaimu ar atzinīgu žestu, bet nekā neatbildēja. Tad Magva, it kā kaut ko atcerējies, dzirdot pieminam neseno asinsizliešanu, jautāja:
— Vai mana gūstekne nesagādā raizes maniem brāļiem?
— Mums viņa ir tīkams viesis.
— Ceļš starp huroņiem un delavariem ir īss un brīvi ejams. Ja viņa sagādā raizes manam brālim, lai viņš sūta to pie manām sievām.
— Mums viņa ir tīkams viesis, — delavaru virsaitis atbildēja, vēl vairāk uzsvērdams savus vārdus.
Labu brīdi Magva klusēja, nekā neizrādīdams savu neapmierinātību par to, ka viņa pirmais mēģinājums atdabūt Koru ticis noraidīts.
— Vai mani vīri atstāj delavariem diezgan vietas medībām kalnos? -— viņš beidzot turpināja.
-— Lenapi paši ir kungi pār saviem kalniem, — skanēja mazliet augstprātīga atbilde.
— Tas ir labi. Taisnīgums ir sarkanādaino tikums! Kādēļ gan viņiem jāspodrina tomahauki un jātrin dunči citam pret citu? Vai tad šeit nav diezgan bālģīmju?
Magva mazliet nogaidīja, ļaudams saviem vārdiem nomierinoši iedarboties uz delavariem, un tad turpināja: — Vai mežos nav redzēti sveši mokasīni? Vai mani brāļi nav manījuši balto vīru pēdas?
— Lai mans Kanādas tēvs nāk, — delavaru virsaitis izvairīgi atbildēja. — Viņa bērni to labprāt sagaidīs.
— Ja lielais virsaitis nāks, viņš to darīs tālab, lai izsmēķētu pīpi kopā ar indiāņiem viņu vigvamos. Arī huroņi saka: lai viņš ir sveicināts! Bet ingiziem ir garas rokas un kājas, kas nepazīst noguruma. Maniem vīriem sapņos rādījies, ka viņi uzgājuši ingizu pēdas delavaru ciema tuvumā.
— Viņi nepārsteigs lenapus guļošus.
— Tas ir labi. Karavīrs, kam acis vaļā, var ieraudzīt savu ienaidnieku, — Magva sacīja un, saprazdams, ka nespēs nekā izvilkt no piesardzīgā delavara, atkal novirzīja sarunu uz citu pusi: — Es atnesu savam brālim dāvanas.
Tā pavēstījis savus nesavtīgos nolūkus, viltīgais virsaitis piecēlās un svinīgi izlika saimnieku priekšā acis žilbinošas dāvanas. Tur bija galvenokārt mazvērtīgas rotaslietas, ko huroņi bija nolaupījuši pie Viljama Henrija forta noslepkavotajām sievietēm. Sadalot šos nieciņus, viltīgais Magva rīkojās tikpat gudri, kā tos izvēloties. Ar vērtīgākajiem viņš apveltīja divus viscienījamākos karavīrus, bet, apdāvinādams pārējos, katram pateica tik piemērotu un tīkamu komplimentu, ka nevienam nebija pamata justies neapmierinātam.
Šis labi izdomātais un veiklais Magvas gājiens tūlīt parādīja savu iedarbību. Nopietno svinīgumu delavaru sejās nomainīja sirsnīgāka izteiksme, un pats namatēvs, kādu brīdi ar īpašu gandarījumu aplūkojis savu bagātīgo guvumu, jūsmīgi iesaucās:
— Mans brālis ir gudrs virsaitis! Mēs priecājamies par viņa ierašanos!
— Huroņi mīl savus draugus delavarus, — Magva atbildēja. — Un kāpēc gan lai viņi to nedarītu? Delavarus nokrāsojusi tā pati saule, un viņu taisnīgie vīri pēc nāves medīs tajos pašos medību laukos, kur huroņi. Sarkanādai- najiem jābūt draugiem un vaļējām acīm jāraugās uz baltajiem. Vai mans brālis nav manījis mežā viņu spiegus?
Delavars, kura vārds angliski nozīmēja «Cietā Sirds», aizmirsa savu nelokāmību. Viņa s^ja manāmi atmaiga, un tagad viņš atbildēja jau noteiktāk:
— Manas nometnes tuvumā bija sveši mokasīni. To pēdas izbeidzās pie manām būdām.
— Vai mans brālis aiztrieca šos suņus? — Magva jautāja.
— To neklājas darīt. Lenapa bērni arvien laipni uzņem svešinieku.
— Svešinieku, bet ne spiegu!
Vai ingizi sūtītu kā spiegu savas sievietes? Vai huroņu virsaitis neteica, ka viņš sievietes sagūstījis kaujā?
— Viņš nemeloja. Ingizi ir izsūtījuši savus izlūkus. Tie bija manos vigvamos, bet neatrada tur neviena, kas viņus
. laipni uzņemtu. Tad viņi aizbēga pie delavariem, jo viņi saka: delavari ir mūsu draugi, viņi ir novērsušies no sava Kanādas tēva!
Šis mājiens trāpīja īstajā vietā, un civilizētākā sabiedrībā tas Magvam būtu sagādājis veikla diplomāta slavu. Delavari paši labi zināja, ka nesenā viņu cilts atteikšanās piedalīties kaujās ir radījusi lielu neapmierinātību franču sabiedroto vidū, un Magvas vārdi tagad lika saprast, ka turpmāk tie pret viņiem izturēsies ar neuzticību un aizdomām. Nebija grūti paredzēt, ka šāda nelabvēlīga attieksme delavariem var sagādāt lielas raizes. Viņu tālīnie ciemi, medību vietas un simtiem viņu sieviešu un bērnu atradās franču teritorijā. Tādēļ Magvas satraucošie vārdi, kā jau viņš bija cerējis, tika uzņemti ar acīm redzamu nepatiku, pat ar nopietnām bažām.
— Lai mans tēvs ielūkojas manā sejā, — Cietā Sirds sacīja. — Viņš neredzēs tajā nekādu pārmaiņu. Tiesa, mani jaunie vīri neizgāja uz kara ceļa. Viņi nosapņoja, ka to nevajag darīt. Bet viņi mīl un godā lielo balto virsaiti.
— Vai baltais virsaitis tam ticēs, kad uzzinās, ka viņa bērnu nometnē mielojas viņa lielākais ienaidnieks? Kad viņam pastāstīs, ka asinskārs ingizs pīpē pie jūsu ugunskura un bālģīmis, kas nokāvis tik daudzus viņa draugus, jūtas pie delavariem kā mājās? Ak nē, mans lielais Kanādas tēvs nav muļķis!
— Kas ir tas ingizs, no kura baidās delavari un kurš nokāvis manus jaunekļus? — virsaitis jautāja. — Kurš ir mana lielā tēva nāvīgākais ienaidnieks?
— Garā Karabīne.
Delavaru karavīri satrūkās, izdzirdējuši labi pazīstamo vārdu. Viņu pārsteigums liecināja, ka viņi tikai tagad pirmoreiz dzird, ka to varā atrodas cilvēks, kas kļuvis tik, slavens starp franču sabiedrotajiem indiāņiem.
— Ko mans brālis ar to grib teikt? — Cietā Sirds izbrīnījies jautāja.
*
— Huronis nekad nemelo, — Magva vēsi atbildēja, atspiezdams galvu pret būdas sienu un savilkdams vieglo apmetni pār melnīgsnējām krūtīm. — Lai delavari saskaita savus gūstekņus. Viņi atradīs vienu, kura āda nav ne sarkana, ne balta.
Iestājās ilgs, pārdomu pilns klusums. Virsaitis apspriedās ar savējiem un aizsūtīja ziņnešus, lai tie ataicinātu šurp vēl citus cilts ievērojamākos vīrus.
Karavīri ieradās cits pēc cita, un visi pēc kārtas tika iepazīstināti ar svarīgo jaunumu, ko nupat bija pavēstījis Magva. Tas bija pārsteigums visiem. Ziņa no mutes mutē izplatījās pa ciemu un sacēla vispārēju uztraukumu. Sievietes pārtrauca savus darbus, lai kāri uztvertu katru nejauši skaļāk izteiktu vārdu no karavīru sarunām. Zēni pameta rotaļas un, droši maisīdamies lielajiem pa vidu, ar ziņkāres pilnu sajūsmu uzlūkoja savus tēvus, izdzirdējuši aprautos izsaucienus, kas pauda indiāņu neslēpto izbrīnu par nīstā ienaidnieka pārdrošību.
Kad uztraukums bija mazliet aprimies, vecie vīri sāka nopietni apspriesties, kā būtu jārīkojas šai kutelīgajā un sarežģītajā gadījumā, lai neciestu cilts gods un drošība. Magva nelikās manām visu šo kņadu un saviļņojumu, bet palika sēžam savā vietā tai pašā pozā kā iepriekš, nekustīgi atspiedies pret būdas sienu, turklāt ar tik vienaldzīgu izskatu, it kā viņu nemaz neinteresētu, kas notiks tālāk. Labi pazīdams šo ļaužu raksturu, ar kuriem viņam bija darīšana, Magva jau iepriekš paredzēja, ko tie nolems; gandrīz varētu teikt, ka viltīgajam huronim virsaišu nodomi bija zināmi, pirms vēl viņi paši tos apzinājās. ^
Delavaru apspriede nevilkās ilgi. Kad tā bija beigusies, vispārējā rosība liecināja, ka tūlīt sekos svinīga un ceremoniāla visas cilts sapulce. Tādas mēdza notikt reti un tikai sevišķi svarīgos gadījumos.
Viltīgais huronis izgāja no būdas un klusēdams devās uz laukumu ciema priekšā, kur jau sāka pulcēties karavīri.
Pagāja apmēram kāda pusstunda. Kad saule pacēlās pāri kalna virsotnei, kura piekājē delavari bija uzcēluši savu nometni, lielākā daļa ciema iemītnieku jau bija sanākuši. Bet, kad tās spožie stari sāka spraukties cauri koku lapotnēm, kas ietvēra klints terasi, sapulcējušos skaits pārsniedza tūkstoti.
Tikai visvecākajiem un pieredzējušākajiem vīriem bija tiesības pavēstīt tautai apspriežamo jautājumu. Kamēr neviens no viņiem nebija to darījis, nekādi kauju varoņdarbi, dabas doti talanti vai oratora slava neattaisnotu ne mazāko pieņemtās kārtības pārkāpumu. Šoreiz vecais karavīrs, kam pienācās gods runāt pirmajam, ilgi klusēja — acīmredzot jautājums bija tik svarīgs, ka viņš nevarēja atrast īstos vārdus. Kavēšanās ieilga. Sen jau bija pagājis parastais klusuma brīdis, kas vienmēr ievada indiāņu sapulces, taču pat visjaunākie zēni neizrādīja ne mazāko nepacietību. Vairākums sapulcējušos visu laiku raudzījās uz zemi, un tikai brīžiem viens otrs pacēla acis un palūkojās uz kādas ciema būdas pusi, kas no citām atšķīrās vienīgi ar to, ka bija sevišķi rūpīgi nodrošināta pret sliktiem laika apstākļiem.
Beidzot pūlī atskanēja klusa balsu murdoņa, un visi uzreiz piecēlās kājās. Šajā mirklī minētās būdas durvis atvērās, pa tām iznāca trīs vīri un lēni tuvojās sapulces laukumam. Viņi visi bija veci, vecāki par jebkuru klātesošo sirmgalvi, bet tam, kurš gāja vidū, abu pārējo atbalstīts, aiz muguras bija tāds gadu skaits, kādu retam cilvēkam ļemts piedzīvot. Viņa stāvs, kādreiz slaids un stalts kā ciedra, tagad bija salīcis zem vairāk nekā simt gadu nastas. No vieglās, elastīgās indiāņu gaitas vairs nebija ne miņas — lēnītiņām, solīti pa solītim viņš ar pūlēm virzījās uz priekšu. Melnīgsnējā, grumbainā seja dīvaini kontrastēja ar garajām, baltajām matu šķipsnām, kas krita pār pleciem.
Šā patriarha apģērbs bija krāšņs un iespaidīgs, taču stingri atbilda cilts paražām. Tas bija darināts no vislabākajām ādām, kam miecējot spalva bija nodzīta, lai tērpu varētu izgreznot ar hieroglifu veida zīmēm, kas attēloja idažādus senus kauju varoņdarbus. Viņa krūtis klāja medaļas, dažas bija no masīva sudraba un kāds pāris pat no zelta. Tās viņš savā garajā mūžā bija saņēmis kā dāvanas no dažādiem balto valdniekiem. Arī roku un kāju sprādzes viņam bija no zelta. Galvu, ko viscaur klāja mati, jo viņa karavīra gaitas sen jau bija beigušās, rotāja sudrabota diadēma. Tās spožie izgreznojumi vizuļoja starp trīs zīdainām, nokarenām strausa spalvām, kas bija nokrāsotas ogļu melnas un asi izdalījās pret sirmgalvja sniegbaltajām matu cirtām. Viņa tomahauku gandrīz nevarēja saskatīt aiz sudraba rotājumiem un dunča spals spīdēja kā masīvs Želta rags.
Tiklīdz pirmais prieka vilnis par godājamā sirmgalvja ierašanos bija mazliet aprimis, no mutes mutē atskanēja čukstoši izrunāts Tamenunda vārds. Magva bija bieži dzirdējis slavinām šo gudro un taisnīgo delavaru.
Vecā vīra acis bija aizvērtas, it kā tās būtu nogurušas, tik ilgus gadus skatot cilvēcisko kaislību savtīgo spēli. Viņa ādas krāsa izskatījās tumšāka nekā vairākumam pārējo, jo gandrīz visu viņa ķermeni klāja sarežģītu un tomēr skaistu tetovējumu smalkās, savstarpēji savijušās līnijas. Nepievērsis nekādas uzmanības Magvam, kas klusēdams vēroja notiekošo, Tamenunds pagāja viņam garām un, savu cienījamo pavadoņu atbalstīts, devās cauri pūlim uz paaugstinājumu, kur apsēdās savas tautas vidū kā dižs monarhs un gādīgs tēvs.
Ar neizsakāmi dziļu godbijību un mīlestību tauta uzņēma sirmgalvja negaidīto ierašanos. Pēc pietiekami ilga un pazemīga klusuma brīža galvenie virsaiši piecēlās un, piegājuši pie patriarha, godbijīgi uzlika viņa rokas sev uz galvas, acīmredzot lūgdami-svētību. Jaunākie apmierinājās ar to, ka varēja pieskarties viņa drēbēm vai pat tikai pieiet viņam tuvāk un elpot vienu gaisu ar šo veco, taisnīgo un drošsirdīgo vīru. Taču arī to atļāvās tikai izcilākie no jaunākajiem karavīriem. Visi pārējie cilts locekļi jutās pietiekami laimīgi, ka varēja raudzīties šā dievinātā un bezgala mīlētā cilvēka sejā. Kad šī mīlestības un cieņas izrādīšanas ceremonija bija pabeigta, virsaiši atgriezās savās vietās un visā nometnē iestājās dziļš klusums.
Pēc maza laiciņa daži jaunekļi, kuriem viens no Tamenunda pavadoņiem bija kaut ko iečukstējis, piecēlās, izgāja caur pūli un nozuda būdāj kas, kā jau tika minēts, visu šo rītu bija saistījusi ciema ļaužu uzmanību. Pēc brīža viņi atkal parādījās, vezdami uz tiesas vietu tos, kuru dēļ bija notikusi visa šī svinīgā gatavošanās. Pūlis pašķīrās, dodot ceļu, un, kad visa grupiņa bija izgājusi cauri, atkal saslēdzās kopā, izveidojot blīvu loku apkārt gūstekņiem.