Jaunākā no meitenēm jau bija attapusies no izbīļa un, smiedamās par savu vājumu, rotaļīgi uzrunāja jauno virsnieku, kas jāja viņai blakus:
— Vai šādu spoku mežos ir daudz, Heivard? Ja tā, tad mums ar Koru būs jāsaņem visa drosme, pirms mēs sastopamies ar briesmīgo Monkalmu.
— Sis indiānis ir mūsu armijas «skrējējs», un, pēc viņa cilts izpratnes, viņš ir varonis, — uzrunātais ātbildēja. — Viņš brīvprātīgi pieteicās aizvest mūs līdz ezeram pa maz pazīstamu taku. Tā mēs nokļūsim pie mērķa ātrāk,par karaspēkā nodaļu.
— Viņš man nepatīk. — Jaunā meitene nodrebēja, daļēji izliekoties, bet vairāk īstās šausmās. — Vai jūs viņu labi pazīstat, Danken, — citādi taču jūs neuzticētos viņa vadībai?
— Jā, es viņu pazīstu, — jaunais cilvēks pārliecinātā balsī teica, — pretējā gadījumā jau es uz viņu nepaļautos un vēl tādā brīdī. Runā, ka viņš esot kanādietis, un tomēr viņš kalpojis mūsu draugiem mohaukiem, kas, kā jūs zināt, ir viena no sešām sabiedrotajām ciltīm[1]. Esmu dzirdējis, ka viņu pie mums atveduši savādi apstākļi, kas saistīti ar jūsu tēvu. Liekas, ģenerālis izturējies nežēlīgi pret šo indiāni. Bet es esmu šo niecīgo gadījumu aizmirsis; pietiek, ka tagad viņš ir mūsu draugs.
— Ja viņš ir bijis mana tēva ienaidnieks, tad man viņš patīk vēl mazāk! — Meitene tagad "bija uztraukusies no tiesas. — Lūdzu, vai jūs neparunātu ar viņu, major Heivard, es gribu dzirdēt viņa balsi! Tas gan liekas muļķīgi, bet es arvien spriežu par cilvēku pēc viņa balss.
— Tas būtu veltīgi, viņš droši vieji atbildētu ar kādu izsaucienu. Viņš gan saprot angliski, bet kā lielākā daļa viņa ciltsbrāļu izliekas, ka neprot mūsu valodu. Bez tam —• diezin vai viņš vēlēsies ar mani runāt tagad, kad kara apstākļi liek viņam izturēties ar vislielāko cieņu. Bet, lūk, mūsu ceļvedis apstājies. Acīmredzot tur sākas taka, pa kuru mums jānogriežas.
Majoram Heivardam bija taisnība. Indiānis stāvēja nekustīgi un, jātniekiem tuvojoties, norādīja uz biezajiem krūmiem kara ceļa malā, kuros bija saskatāma taka — tik šaura, ka pa to varēja jāt tikai rindā.
•— Pa šo taku mums jānogriežas, — jaunais virsnieks sacīja klusā balsī. — Neizrādiet nekādas šaubas, citādi atsauksiet briesmas, no kurām baidāties.
— Kora, kā tu domā? —- ierunājās gaišmatainā Alise. — Vai nebūtu drošāk sekot karaspēkam?
— Jūs slikti pazīstat mežoņu paražas, Alise, tāpēc arī nesaprotat, kādos apstākļos no viņiem jābaidās, — Hei- vards sacīja. — Ja ienaidnieks jau sasniedzis valku — kas gan nav iedomājams, tāpēc ka priekšā atrodas mūsu izlūki, — tad tas ielenks karaspēka nodaļu, jo tur var iegūt vairāk skalpu. Karaspēka ceļš ir zināms, bet mūsu taka vēl noslēpums, jo tikai pirms stundas nolēmām pa to jāt.
— Vai tiešām mēs neuzticēsimies šim cilvēkam tikai tādfšļ, ka viņa izturēšanās ir citāda un ādas krāsa tumša? — Kora vēsi sacīja.
Alise vairs nešaubījās. Viņa uzcirta savam naragan- setam[2] ar pātagu, pirmā pašķīra krūmu zarus un devās pa krēslainu, līkumotu taku indiānim pakaļ. Heivārds sajūsmināts uzlūkoja Koru un nolieca viņas priekšā krūmu zarus, kamēr Alise viena pati devās uz priekšu. Pavadoņi nesekoja viņiem līdzi mežā, bet aizjāja pa lielo ceļu. Hei- vards paskaidroja, ka tā iepriekš norunāts, jo tālredzīgais indiānis ieteicis samazināt pēdu daudzumu uz takas. Tā varētu apmānīt Kanādas sarkanādainos, ja, tie nejauši būtu atklīduši tik tālu pulkam priekšā.
Kādu laiku ceļa grūtības neļāva sarunāties. Bet, kad viņi bija izjājuši cauri plašajai krūmāja .joslai, kas auga gar kara ceļu, viņi nonāca zem mūžsenu koku krēslainām velvēm. Šeit ceļš kļuva ērtāks, un, tiklīdz indiānis redzēja, ka sievietes spēj labi valdīt savus zirgus, viņš devās uz priekšu ātrāk — pa pusei skrienot, pa pusei soļojot. Tā arī sieviešu zirgiem nācās iet pusriksī. Virsnieks pagriezās pret melnaci Koru un gribēja kaut ko teikt, kad tālumā aizmugurē atskanēja zirga pakavu klaudzieni pret koku saknēm. Viņš apturēja zirgu, arī Kora ar Alisi pievilka pavadas, un visi trīs apstājās, lai uzzinātu, ko negaidītais traucējums nozīmē.
Pēc brīža viņi ieraudzīja dzeltenbrūnu kumeliņu, kas skrēja kā briedis starp slaikajiem priežu stumbriem. Nākamajā acumirklī parādījās garais, neveiklais cilvēks, ko aprakstījām iepriekšējā nodaļā. Viņš jāja uz savas vājās ķēves tik ātri, cik vien tā spēja skriet. Kaut arī viņš nemitīgi bikstīja ķēvei sānos ar savu vienīgo piesi, viņš panāca tikai to, ka ķēvītes pakaļējās kājas aulekšoja, bet priekšējās tām pieskaņojās klibojošā riksī. Rikšiem un aulekšiem bieži mainoties, radās ilūzija, it kā zirgs kustētos ātrāk, nekā" tas īstenībā notika, tāpēc Heivards, kas ļoti labi pazina-zirgus, nevarēja noteikt, kādā solī tuvojas šis nožēlojamais dzīvnieks, ko neatlaidīgais sekotājs tik cītīgi apstrādā ar vienīgo piesi.
Jātnieka izturēšanās un kustības bija tikpat apbrīnojamas kā viņa zirga izskats un gaita. Līdz ar katru zirga soli jātnieks pacēlās kāpšļos stāvus, gan pārāk izstiepdams, gan saliekdams garās kājas, tāpēc likās, ka te viņš izaug liels, te atkal .sarūk, un nekādi nevarēja noteikt viņa auguma patiesos izmērus. Ja vēl piemetinām, ka tie ķēves sāni, ko bikstīja piesis, likās skrienam ātrāk uz priekšu nekā otri, turklāt kuplās astes vēzieni skaidri norādīja, kurus sānus apstrādā piesis, — tad zirga un jāf- nieka kopaina būs pilnīga.
Heivarda atklātā, glītā un vīrišķīgā seja pamazām noskaidrojās, kad viņš ieraudzīja jātnieku, un ap lūpām savilkās smaids. Alise nemaz, nepūlējās apvaldīt smieklus", un pat Koras tumšajās, nopietnajās acīs pavīdēja jautrība.
— Vai jūs meklējat kādu no mums?, — Heivards jautāja, kad dīvainais jātnieks piejāja klāt un apturēja zirgu. — Ceru, ka jūs nenesat ļaunas vēstis?
— Tieši tā, — svešinieks atteica, enerģiski vicinādams trīsstūraino cepuri, lai saviļņotu • smacīgo meža gaisu, un atļaudams klātesošajiem pašiem spriest, uz kuru no Heivarda jautājumiem viņa atbilde attiecas.
Kad viņš bija atvēsinājis seju un atvilcis elpu, viņš ' turpināja: ^
— Dzirdēju, ka jūs jājot uz Viljama Henrija fortu. Tā kā arī es dodos turp, tad domāju, ka mums visiem būs patīkami pavadīt laiku labā sabiedrībā.
— Balsošana,» kā liekas, nav taisnīgi izdarīta, — Heivards atteica. — Mēs esam trīs, bet jūs esat aprunājies tikai ar sevi pašu.
— Tikpat netaisni ir arī tas, ka viens kavalieris uzņemas rūpes par divām jaunām dāmām, — otrs atbildēja pa pusei vientiesīgi, pa pusei vulgāri. — Ja kavalieris ir īsts vīrietis un dāmas īstas sievietes, tad visos strīdīgos jautājumos viņas piekritīs vīrietim. Tātad arī jums par visiem ir tikai viena balss.
— Ja jūs gribat nokļūt pie ezera, tad esat uz nepareiza ceļa, — Heivards augstprātīgi sacīja. — Lielais ceļš atrodas tur, vismaz pus jūdzi aiz mums.
— Tieši tā, —^svešinieks atteica un nemaz nesamulsa no vēsās uzņemšanas. — Edvardā es pavadīju vienu nedēļu, un man vajadzētu būt mēmam, ja es neprasītu, pa kādu ceļu man jājāj. Bet, ja es būtu mēms, tad nevarētu izpildīt savu amatu. — Mazliet pairgoj ies par savu asprātību, viņš nopietni turpināja:
— Manas profesijas cilvēkam nav ieteicams kļūt pārāk familiāram ar tiem, kas viņam jāmāca, tādēļ arī es nesekoju karaspēkam. Turklāt es ticu, ka tāds džentlmenis kā jūs var labāk spriest par ceļošanu, tāpēc nolēmu pievienoties jūsu grupai, lai ceļš būtu patīkamāks un sarunas lietderīgākas.
— Ļoti patvaļīga un pārsteidzīga rīcība! — Heivards iesaucās neziņā —* dusmoties vai smieties svešajam tieši sejā. -T- Bet jūs runājāt par mācīšanu un par profesiju. Vai esat šejienes korpusa skolotājs, kas māca aizstāvības un apsūdzības cēlo mākslu? Vai varbūt jūs esat no tiem, kas velk līnijas un leņķus un izliekas, ka māca matemātiku?
Svešinieksfk^du brīdi uzlūkoja jautātāju ļoti pārsteigts, tad, zaudējis visu pašapziņu, jau pazemīgi atbildēja:
— Ceru, ka nevar būt ne runas par kāda apvainošanu; par aizstāvēšanos nedomāju, jo ar dieva žēlastību neesmu izdarījis nevienu lielāku grēku. Nesaprotu, ko jūs gribat sacīt, pieminēdams līnijas un leņķus, un citu pamācīšanu atstāju tiem, kas izredzēti šim svētajam darbam. Man pieder tikai psalmu dziedāšanas- gaišā māksla un prasme skandināt slavas un pateicības dziesmas.
— Viņš acīmredzot ir Apollona skolnieks, — Alise jautri iesaucās. — Tāpēc es ņemu viņu savā sevišķā aizstāvībā. Beidziet viebties, Heivard, manas ausis ilgojas pēc maigam skaņām, atļaujiet viņam ceļot kopā ar mums! Turklāt, — viņa steidzīgi klusā balsi piebilda un pameta skatienu uz Koru, kas lēni sekoja klusajam, drūmajam ceļvedim, vājadzības gadījumā mums būs viens biedrs vairāk.
— Vai jūs domājat, Alise, ka es iedrošinātos vest pa šo slepeno taku tos, ko mīlu, ja varētu iedomāties šādu vajadzību?
— Nē, nē, tā es nedomāju! Bet šis savādnieks mani uzjautrina, un, ja tiešām «viņa dvēselē skan mūzika», tad rupji neatstumsim viņu.
— Priecājos, ka jūs sastapu, draugs, — Alise turpināja, paskubinādama savu zirgu doties atkal uz priekšu, un pamāja svešiniekam, lai tas viņai seko. — Pašas ģimenes locekļi ir mani pa pusei pārliecinājuši, ka ari es duetā neesmu peļama. Mēs varētu padarīt ceļojumu patīkamāku, nodarbojoties ar iemīļoto mākslu. Turklāt tādai neprašai kā es lieti noderētu mākslas meistara domas un spriedums.
— Tiešām, psalmu, dziedāšana piemērotā brīdī atspirdzina garu un miesu, — dziedāšanas skolotājs atbildēja un nevilcinādamies sekoja Alises aicinājumam. — Nekas tā nenomierina satrauktu dvēseli -kā nodošanās mākslai. Bet, lai melodija būtu pilnskanīga, nepieciešamas četras balsis. Jums, kā rādās, ir patīkams un spēcīgs soprāns. Es ar zināmām pūlēm varu ņemt augstākās tenora notis, bet mums trūkst kontralta un basa. Spriežot pēc balss skaņas parastā sarunā, karaļa armijas virsnieks, kas lāgā negribēja, lai pievienojos viņa grupai, gan būs spējīgs izpildīt basa partiju.
— Nespriediet pārsteidzīgi pēc ārējām pazīmēm, tās vil, — jaunā meitene smaidot atteica. — Majors Heivards gan dažreiz runā rupjā balsī, bet viņa dabiskā balss vairāk līdzinās maigam tenoram nekā basam.
— Cilvēkam balss, tāpat kā citi talanti, ir dota, lai to izmantotu lietderīgi, allaž vietā, — sarunu biedrs sacīja.
— Vai jūs dziedat tikai garīgas dziesmas?
— Tieši tā. Kā Dāvida dziesmas pārspēj visus citus dzejas darbus, tā arī garīdznieku un zemes gudrajo pielāgotās melodijas pārspēj visas blēņu dziesmas. Lai kur es atrastos, ne miegā, ne nomodā es nešķiros no šās ģeniālās grāmatas. Tas ir divdesmit sestais izdevums, iespiests Bostonā Anno Domini 1744, un saucas: «Vecā un Jaunā testamenta psalmi, himnas un garīgas dziesmas;
tiešs tulkojums angļu valodā īsteni ticīgo lietošanai, pamācībai un mierinājumam sabiedriskā un personiskā dzīvē, sevišķi tiem, kas dzīvo Jaunajā Anglijā.»
Tā runādams,, svešinieks .izvilka grāmatu no kabatas, uzlika uz deguna brilles metāla ietvaros un atvēra sēju- miņu ar tādu rūpību un godbijību, kādu prasa izturēšanās pret svētiem priekšmetiem. Tad bez tālākiem paskaidrojumiem viņš ielika mutē agrāk minēto savādo instrumentu. Atskanēja augsta, spalga skaņa. Pēc tās svešinieks uzņēma balsi oktāvu zemāk un sāka dziedāt pilnskanīgā, maigā, melodiskā balsī, ko netraucēja pat zirga neveiklā rikšošana:
— Ak, raugi, cik tas labi
Un sirdij tīkami,
Kad kopā vienprātīgi Ir brāļi vienoti.
Tas ir kā dārga elje,
No matiem bārdā kas plūst: *
Arona bārdā, kura sniedzas
Līdz svārku krokām lejup.
Dziedātājs visu laiku sita takti ar labo roku, kas, lejup laizdamās, liegi pieskārās grāmatas lapām, bet augšup tika celta tik graciozi, kā to prot vienīgi šajā mākslā iesvaidītie. Likās, ilgajā praksē šīs kustības kļuvušas par ieradumu, jo takts sišana nemitējās, kamēr dziedātājs bija nonācis līdz panta beigām.
Meža klusums un vientulība bija iztraucēti. Indiānis pateica Heivardam dažus vārdus lauzītā angļu vatodā, Heivards savukārt griezās pie svešinieka, pārtraucot un uz laiku izbeidzot viņa muzikālos vingrinājumus.
— Lai gan briesmas mums nedraud, piesardzība liek izturēties šajā mežā tik klusu, cik vien iespējams. Jūs mani atvainosiet, Alise, ka man uz laiku jālaupa jums patīkamā izklaidēšanās un jālūdz šis džentlmenis atlikt dziedāšanu uz piemērotāku brīdi.
•— Jūs tiešām man laupāt lielu baudu, — Alise šķelmīgi atteica. — Vēl nekad man nav gadījies dzirdēt tik lielisku dziedāšanu, turklāt ar tik mazvērtīgiem vārdiem. Biju nogrimusi zinātniskos prātojumos par vienības trūkumu starp skaņu un jēgu, "kad jūs manu apceri pārtraucāt ar savu vareno basu, Danken!
•— Nesaprotu, ko jūs apzīmējat par manu vareno basu, — Heivards atteica, acīmredzot Alises piezīmes aizskarts, — bet es zinu, ka jūsu un Koras drošība man ir dārgāka par visām Hendeļa kompozīcijām.
Viņš apklusa un ātri pagrieza galvu uz biezokņa pusi, tad aizdomīgi uzlūkoja ceļvedi indiāni, kas mierīgi turpināja ceļu. Jaunais virsnieks nicīgi pasmaidīja pats par sevi, jo krūmā mirdzošās meža ogas viņš bija noturējis par glūnoša mežoņa spožajām acīm. Viņš jāja vien tālāk, atkal atsākdams pārtraukto sarunu.
Bet majors Heivards maldījās tikai tāpēc, ka uz brīdi bija ļāvis jaunības iedomībai nomākt modrības garu. Tikko jātnieku rinda bija pajājusi garām, uzmanīgi pašķīrās biezokņa krūmu zari un parādījās mežonīga, kara- krāsām izkrāsota, naida pilna seja, kas nolūkojās ceļotājiem pakaļ. Uzvaras prieks atplaiksnīja mežu iemītnieka tumši izkrāsotajos vaibstos, vērojot izraudzītos upurus, kas, nekā nenojauzdami, jāja tikai uz priekšu. Takas līkumos starp kokiem pavīdēja vieglie, graciozie sieviešu stāvi, aiz tiem Heivarda vīrišķīgais augums, līdz pēdīgi arī neveiklais dziedāšanas skolotājs nozuda aiz neskaitāmo koku tumšajiem stumbriem.