Kora stāvēja pašā priekšā, turēdama Alises rokas savējās. Kaut gan viņu no visām pusēm ielenca briesmīgā, draudīgā indiāņu ierinda, cēlsirdīgā jaunava nedomāja par savu likteni, bet» acu nenovērsdama, lūkojās drebošās Alises bālajā, izbiedētajā sejā. Cieši viņai blakus stāvēja
Heivards. Vanagacs bija nostājies mazliet aizmugurē, jo pat šajā brīdī, kad viņi visi atradās vienādā stāvoklī, neaizmirsa cieņu pret augstākas kārtas ļaudīm. Unkasa tur nebija.
Atkal iestājās pilnīgs klusums. Pēc parastās ilgās un izteiksmīgās pauzes viens no vecākajiem virsaišiem, kas sēdēja blakus patriarham, piecēlās un ļoti skaidrā angļu valodā jautāja:
— Kurš no maniem gūstekņiem ir Garā Karabīne?
Ne Heivards, ne izlūks neatbildēja. Dankens pārlaida acis drūmi klusējošo indiāņu pūlim un, ieraudzījis Magvas ļauno seju, neviļus soli atkāpās. Jauneklis uzreiz saprata, ka viņu izvešana cilts sapulces priekšā ir kaut kādā sakarā ar šā viltīgā huroņa ierašanos, un nolēma darīt visu iespējamo, lai izjauktu Magvas neģēlīgos nodomus. Viņš jau bija pats savām acīm redzējis, cik ātri spriež tiesu indiāņi, un tagad baidījās, ka izlūks yar kļūt par viņu nākamo upuri. Ilgi nedomādams, Dankens pēkšņi apņēmās glābt savu krietno draugu, kaut arī tas maksātu viņa paša dzīvību. Taču, pirms viņš paguva ierunāties, virsaitis atkārtoja savu jautājumu vēl skaļākā balsī un skaidrāk izrunādams vārdus.
— Dodiet mums ieročus, — jauneklis augstprātīgi atbildēja, — un nostādiet mūs tur mežmalā. Lai mūsu darbi runā mūsu vietā!
Tad šis ir tas karavīrs, kura vārds tik labi pazīstams mūsu ausīm! — iesaucās virsaitis, vērdamies Heivārdā ar tādu ziņkāri un interesi, kādu izjūt katrs, pirmoreiz ieraugot cilvēku, ko padarījuši slavenu nopelni vai gadījums, labi vai ļauni darbi, ** Kas gan ir atvedis balto vīru uz delavaru nometni?»
— Vajadzība. Es gribēju atrast barību, pajumti un draugus.
— Tas nevar būt. Mežos netrūkst medījuma. Karavīram nevajag citas pajumtes kā skaidras debesis virs galvas, un delavari nav ingizu draugi, bet ienaidnieki. Nav tiesa — tava mute runā, bet sirds klusē.
Mazliet apmulsis un nezinādams, ko tālāk teikt, Dankens klusēja, bet izlūks, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījies, tagad droši iznāca priekšā.
— Es neatsaucos uz Garās Karabīnes vārdu, bet ne jau aiz kauna vai bailēm, —- viņš teica, — jo godavīram tādas jūtas ir svešas. BeJ, es uzskatu, ka mingiem nav tiesību šācļi nosaukt cilvēku, kuram draugi viņa spēju dēļ ir devusi citu vārdu. Turklāt šis apzīmējums ir tīrie meli, jo «briežu nāve» ir garstobrene, nevis karabīne. Bet es tiešām esmu tas cilvēks, kuru vecāki nosaukuši par Nata- nielu, savas dzimtās upes krastos dzīvojošie delavari godina par Vanagaci un irokēzi nepamatoti dēvē par Garo Karabini.
Visu klātesošo acis, kas līdz šim bija nopietni pētījušas Heivardu, nu uzreiz pievērsās Vanagacs staltajam, muskuļotajam stāvam. Neviens sevišķi nebrīnījās par to, ka atradās divi, kas kāroja pēc šā lielā goda, jo tamlīdzīgi vilt- vārži, kaut gan reti, gadījās arī iezemiešu vidū. Daži no vecajiem vīriem klusu apspriedās un acīmredzot nolēma iztaujāt savu viesi.
— Mans brālis sacīja, ka manā nometnē ielīdusi čūska, — virsaitis teica Magvam. — Kurš tas ir?
Huronis norādīja uz izlūku.
— Vai gudrais delavars ticēs vilka "riešanai? — Dankens iesaucās vēl vairāk pārliecināts par sava vecā ienaidnieka ļaunajiem nolūkiem. — Suns nekad nemelo, bet vai ir dzirdēts, ka vilks kādreiz runātu patiesību?
Magvas acis nikni iezibējās, bet, pēkšņi atcerējies, ka nepieciešams saglabāt aukstasinību, viņš klusā nicībā novērsās, būdams drošs, ka indiāņu asais prāts pratīs nekļūdīgi izdibināt, kam taisnība. Viņš nebija maldījies, jo pēc īsas apspriešanās piesardzīgais delavars atkal pievērsās viņam un, izteikdamies visai uzmanīgi, paziņoja virsaišu lēmumu.
— Manu brāli nosauca par meli, — viņš sacīja. — Viņa draugi ir sadusmoti un pierādīs, ka viņš runāja patiesību. Dodiet maniem gūstekņiem šautenes, un mēs tūlīt redzēsim, kurš no viņiem ir Garā Karabīne.
Magva izlikās, ka uzņem teikto kā komplimentu, un piekrītoši pamāja, ļoti apmierināts ar to, ka viņa vārdu patiesīgumu tūlīt apstiprinās tāds izveicīgs šāvējs kā izlūks. Abiem draugiem, kam vajadzēja sacensties, tūlīt iedeva šautenes un pavēlēja šaut pāri sēdošo cilvēku galvām māla traukā, kas tobrīd atradās uz celma kādu piecdesmit jardu attālumā no tās vietas, kur viņi stāvēja.
Heivards pie sevis pasmaidīja, iedomājoties, ka viņam jāsacenšas ar izlūku, bet nolēma turpināt šo viltīgo spēli, kamēr būs uzzinājis Magvas īstenos nolūkus. Sasprindzinājis visu savu uzmanību, viņš pacēla šauteni, trīs reizes notēmēja un izšāva. Lode ieurbās kokā dažas collas no trauka. Atzinīgie izsaucieni vēstīja, ka šis šāviens tiek novērtēts kā izcilas šāvēja mākslas pierādījums. Pat Vanagacs pamāja ar galvu, it kā gribētu teikt, ka tas izdevies labāk, nekā viņš cerējis. Taču viņš nemaz netaisījās sacensties ar veiksmīgo strēlnieku, bet labu brīdi stāvēja, atspiedies pret savu šauteni, it kā dziļās domās iegrimis.. No šīm pārdomām viņu drīz iztraucēja kāds no indiāņu jaunekļiem. Aizskardams izlūku pie pleca, tas lauzītā angļu valodā jautāja:
— Vai bālģīmis var trāpīt?
— Jā, huroņi! — izlūks iesaucās, paceldams labajā rokā īso šauteni un kratīdams to pret Magvu tik viegli kā niedri. — Jā, huroņi, es tagad varētu tevi nošaut, un nekas pasaulē nespētu mani aizkavēt! Kā dūja nevar izbēgt lidojoša vanaga nagiem, tā pašreiz tu esi manā varā, ja es gribētu ietriekt lodi tavā sirdī! Kāpēc es to nedarīšu? Kāpēc? Tikai tāpēc, ka ar to es varētu iegrūst postā maigas, nevainīgas būtnes!
Izlūka piesarkusi seja, dusmīgais skatiens un stalti iz- slietais stāvs iedvesa slepenas bailes visiem, kas dzirdēja viņa vārdus. 'Delavari gaidās aizturēja elpu, bet pats Magva, kaut arī neticēja, ka ienaidnieks spēs noturēties neizšāvis, palika mierīgi un nekustīgi stāvam pūļa vidū kā piekalts.
— Šauj! — atkārtoja jaunais delavars, kas stāvēja blakus izlūkam.
— Šauj! Ko tad, muļķi? — Vanagacs iesaucās, vēl arvien nikni vicinādams ieroci virs galvas. *
— Ja baltais vīrs ir tas, par ko uzdodas, — vecais virsaitis sacīja, — tad lai viņš trāpa tuvāk mērķim.
Izlūks skaļi iesmējās un ļāva šautenei smagi nokrist izstieptajā kreisajā rokā. Norībēja šāviens, it kā ierocis būtu gājis vaļā no satricinājuma. Gaisā uz visām pusēm pajuka izšķīdušā trauka lauskas. Gandrīz tai pašā brīdī ar troksni pret zemi atsitās nicīgi nomestā šautene.
Pirmajā mirklī visi sastinga no izbrīna un sajūsmas. Tad pūlī sākās sačukstēšanās, kas kļuva arvien skaļāka. Dašļ atklāti izteica savu apbrīnu par tik nedzirdētu veiklību^ bet vairākums sliecās domāt, ka trāpīgais šāviens bijis gluži vienkārši nejaušība. Heivards nekavējās atbalstīt to uzskatu, kas pašreiz viņam bija izdevīgāks.
— Tas bija tikai laimes gadījums! -— viņš iesaucās. — Neviens nevar šaut bez notēmēšanas!
— Gadījums! — Vanagacs uztraucies atkārtoja, nemaz nelikdamies redzam Dankena slepenos mājienus nenodot sevi. — Vai tur tas melīgais huronis arī domā, ka tas bija gadījums? Iedodiet viņam otru šauteni un nostādiet mūs tieši pretī vienu otram bez jebkāda aizsega un paslēptuves, un tad lai liktenis un mūsu pašu acis izšķir strīdu.
— Ka huronis ir melis, tas ir pilnīgi skaidrs, — Heivards vēsi iebilda. — Jūs pats dzirdējāt viņu apgalvojam, ka Garā Karabīne esot jūs.
Grūti pateikt, kādu trakulīgu priekšlikumu vēl stūrgalvīgais izlūks būtu izdomājis, par katru cenu gribēdams pierādīt savu personību, ja atkal neiejauktos vecais delavars.
— Vanags, kas nolaižas no mākoņiem, var atkal aizlidot, kad vēlas, — viņš teica. — Atdodiet viņiem šautenes!
Šoreiz izlūks kāri satvēra ieroci, un Magvam, kas neuzticīgi vēroja viņa izturēšanos, nebija vairs nekāda pamata baidīties^
— Nu, pierādīsim tagad šās delavaru cilts priekšā, kurš ir labākais šāvējs! — izlūks kliedza, uzsizdams šautenes laidei ar pirkstu, kas tik daudzreiz bija liktenīgi nospiedis gaili. — Major, vai jūs redzat ķirbi, kas karājas tur kokā? Ja jūs esat strēlnieks, kas cienīgs apsargāt robežas, tad jūs to sašausiet.
Dankens paskatījās uz norādīto priekšmetu un sagatavojās jaunai sacensībai. Mērķis bija no ķirbja izgatavots mazs trauks, kādus parasti lieto indiāņi. Tas bija piesiets ar briežādas siksnu pie nelielas priedītes nokaltušā zara veselu simt jardu attālumā.
Kā jau redzējām, Heivards nepavisam nebija slikts šāvējs, un tagad viņš cieši apņēmās godam parādīt savas spējas. Ja no šā šāviena būtu atkarīga viņa dzīvība, arī tad viņš netēmētu rūpīgāk un apdomīgāk. Viņš izšāva, un trīs vai četri indiāņu jaunekļi, kas aizskrēja pie priedes, ar skaļu kliedzienu paziņoja, ka lode trāpījusi kokā mazlietiņ sānis no mērķa. Karavīri izteica savu prieku ar vienbalsīgu izsaucienu un tad jautājoši uzlūkoja Dankena sāncensi.
<— Tā var šaut karaliskās amerikāņu armijas zaldāti, — Vanagacs sacīja, iesmiedamies savus nedzirdamos, sirsnīgos smieklus. — Bet, ja mana šautene būtu bieži aizšāvusi tādu gabaliņu garām mērķim, tad ne viena vien cauna, no kuras ādas tagad izšūdināts dāmas uzrocis, vēl lēkātu pa mežu un ne viens vien asinskārs mings, kas uz visiem laikiem šķīries no šās pasaules, vēl šodien darītu savas nelietības. Es ceru, ka šā ķirbja īpašniecei tas nav vienīgais trauks.
Runādams izlūks bija jau iebēris pulveri un uzvilcis gaili. Tagad viņš atspēra vienu kāju atpakaļ un ar nosvērtu, vienmērīgu rokas kustību lēnām sāka celt stobru uz augšu. Kad šautene atradās acu augstumā, tā uz mirkli nekustīgi sastinga, un izskatījās, it kā cilvēks un ierocis būtu izcirsti no akmens. Šajā brīdī no stobra izšāvās žilbinoši spoža uguntiņa. Atkal indiāņu jaunekļi metās uz priekšu, bet viņu satrauktā meklēšana un pievīlies izskats rādīja, ka nav atrodamas nekādas lodes pēdas.
— Ej! — vecais virsaitis teica izlūkam, un viņa balsī skanēja dziļa nepatika. — Tu esi vilks suņa ādā. Es runāšu ar ingizu Garo Karabīni.
— Eh! Ja man būtu tas šaujamais, kura vārdu jūs man piedēvējat, tad es būtu pacenties pāršaut siksnu ūn nozagt ķirbi veselu! — izlūks atbildēja, nemaz neuztraukdamies par delavaru noskaņojumu. — Muļķi, ja jūs gribat atrast laba šāvēja lodi, tad taču jums jāskatās pašā mērķī, nevis apkārt tam.
Indiāņu jaunekļi tūlīt saprata teikto, jo šoreiz viņš runāja delavaru valodā, un, norāvuši ķirbi no koka, ar gavilējošu kliedzienu pacēla to augstu gaisā, rādīdami lodes izurbto caurumu. Lode bija iegājusi pa krūkas kaklu un, caursitot tās dibenu, izlidojusi ārā. Redzot tik negaidītu iznākumu, pār klātesošo karavīru lūpām izlauzās skaļi un vētraini piekrišanas saucieni. Šis veiksmīgais šāviens izšķīra strīdu un pilnīgi pierādīja Vanagacs tiesības uz bīstamo Garās Karabīnes vārdu. Ziņkārie un sajūsminātie skatieni, kas pirms mirkļa bija pievērsušies Heivardam, atkal atgriezās pie saulē un vējos norūdītā izlūka stāva. Kad pēkšņais, trokšņainais saviļņojums bija mazliet norimis, vecais virsaitis atsāka izprašņāšanu..
— Kālab tu gribēji apmānīt manas ausis? — viņš jautāja, griezdamies pie Dankena. — Vai delavari ir tādi muļķi, ka neatšķirs panteras mazuli no kaķa?
— Gan viņi vēl redzēs, kāds viltus putns ir huronis, — Dankens sacīja, cenzdamies runāt tikpat tēlaini kā iezemieši.
— Labi. Mēs gribam redzēt, kas var ar meliem samulsināt vīru ausis. Brāli, — virsaitis piebilda, paskatīdamies uz Magvu, — delavari klausās.
Tik nepārprotami uzaicināts izklāstīt savus nolūkus, huronis piecēlās un, ļoti cienīgā, nosvērtā gaitā izgājis ļaužu loka vidū, nostājās pretī gūstekņiem oratora ppzā. Taču viņš nesteidzās sākt runāt, bet lēnām pārlaida acis apkārt- stāvošo nopietnajām sejām, it kā pārlikdams, kāds izteiksmes veids šiem klausītājiem būtu vissaprotamāks, Vanag- aci viņš apveltīja ar skatienu, kas pauda naidu, bet arī zināmu cieņu, Heivardu uzlūkoja kā nesamierināms ienaidnieks; trīcošajai Alisei viņa skatiens nevērīgi pārslīdēja pāri, bet, uzlūkojot stalto, pašapzinīgo un tai pašā laikā skaisto Koru, viņa acīs parādījās izteiksme, kurai būtu grūti atrast īsto apzīmējumu. Pēc tam, savu tumšo nolūku mudināts, viņš sāka runāt kanādiešu valodā, labi zinādams, ka to saprot vairākums klausītāju.
— Gars, kas radīja cilvēkus, deva tiem dažādu krāsu, — viltīgais huronis iesāka. -— Daži ir melnāki par lempīgo lāci. Tiem, viņš teica, jābūt vergiem. Un viņš pavēlēja tiem vienmēr strādāt kā bebriem. Kad pūš dienvidu vējš, jūs varat sadzirdēt viņu vaidus, kas pārskan bifeļu māvie- nus tur- dižā sāļā ezera krastā, kur piebrauc lielās laivas • un bariem ved tos projām. Citiem viņš piešķīra sejas, baltākas nekā meža sermuliņš. Tiem viņš pavēlēja būt tirgoņiem un savu vergu vilkiem. Šai tautai viņš deva baloža spārnus, kas nekad nepiekūst, tik daudz bērnu kā kokiem lapu un alkatību aprīt visu pasauli. Viņš deva tiem mēli, tik viltīgu kā meža kaķim, viņš deva tiem trusīša sirdi, cūkas — ne lapsas — gudrību un rokas, kas garākas par aļņa kājām. Ar savu mēli baltais cilvēks mulsina indiāņu ausis, viņa viltība tam māca, kā saraust zemes labumus, un viņa rokas sagrābj visu zemi no sāļā ūdens krastiem līdz lielā ezera salām. Lielais gars devis tam jau diezgan, bet viņš grib visu. Tādi ir bālģīmji.
— Dažus Lielais gars radīja ar ādu, kas spožāka un sārtāka nekā saule pie debesīm, — Magva turpināja, izteiksmīgi norādīdams augšup uz blāvo spīdekli, kura stari lauzās cauri "horizonta dūmakai. —- Tiem viņš atdeva šo salu, kādu bija to radījis: mežiem apaugušu un bagātu ar medījumu. Saule un lieti briedēja viņiem augļus, vasarā tos spirdzināja vēji, bet ziemā zvēru ādas sargāja no sala. Ja viņi cīnījās savā starpā, tad tikai tāpēc, lai pierādītu, ka ir viri. Viņi bija drošsirdīgi. Viņi bija taisnīgi. Viņi bija laimīgi.
Te runātājs apklusa un atkal palūkojās apkārt, lai redzētu, vai viņa teiksma aizkustinājusi .klausītājus. Un visur viņa skatiens sastapa acis, kas cieši raudzījās viņā, izslietas galvas un ieplestas nāsis.
— Lielais gars deva saviem sarkanādainajiem bērniem dažādas valodas, — Magva turpināja klusā, skumju pilnā balsī, — lai visi zvēri varētu viņus saprast. Dažus viņš novietoja starp sniegiem kopā ar viņu brālēnu, lāci; citiem viņš vēlēja dzīvot rietošās saules tuvumā, kur aizved ceļš uz laimīgajiem medību laukiem; vēl citiem — novados pie lielā, saldā ūdens. Bet saviem dižākajiem un mīļākajiem bērniem viņš atdeva sāļā ezera smiltājus. Vai mani brāļi zina šās laimīgās tautas vārdu?
— Tie bija lenapi! — vienā mutē dedzīgi iesaucās kādi divdesmit vīri.
— Tie bija leni-lenapi, — Magva teica un nolieca galvu, it kā godinot viņu seno varenību. — Tās bija le- napu ciltis! Saule iznira no sāļā ūdens un nogrima saldajā ūdenī, nekad nepazuzdama viņu skatieniem. Bet kādēļ gan man, mežu huronim, stāstīt gudrai tautai par tās senatni? Kādēļ atgādināt tai* nodarītās netaisnības, tās seno varenību, tās varoņdarbus, slavu un laimi, tās ciešanas, sakāves un postu? Vai tad šeit nav neviena, kas to visu pats redzējis un zina, ka tā ir patiesība? Es beidzu. Mana mēle klusē, jo mana sirds ir smaga kā svins. Es klausos.
Kad runātāja balss apklusa, visu sejas un acis pagriezās uz godājamā Tamenunda pusi. No atnākšanas brīža līdz pat šim laikam viņa lūpas nebija pavērušās. Sakņupis aiz nespēka, viņš visu laiku bija sēdējis, neizrādīdams nekādas dzīvības zīmes un acīmredzot nejuzdams, kas notiek viņam apkārt. Taču Magvas tīkamās, izteiksmīgās balss skaņas it kā pamodināja sirmgalvi, un pāris reižu viņš pat pacēla galvu kā klausīdamies. Bet, kad viltīgais huronis nosauca viņa cilts vārdu, vecais vīrs pavēra plakstus un paskatījās uz ļaužu pūli ār trulu, nedzīvu sejas izteiksmi, kādu mēdz piedēvēt spokiem. Pēc tam viņš mēģināja piecelties un, savu pavadoņu atbalstīts, uzslējās kājās, grīļodamies aiz nespēka, bet tomēr cēls un cieņas pilns.
— Kas te piemin lenapu bērnus? — viņš jautāja dobjā rīkles balsī, kas baismi atbalsojās sasprindzinātajā klusumā. — Kas runā par pagājušām dienām? Vai ola nekļūst par tārpu, tārps — par mušu un tad iznīkst? Kādēļ stāstīt delavariem par laimi, kura pagājusi? Labāk pateicieties Manito par to, kag vēl palicis,
— Tas ir vaiendots, .— Magva sacīja, pieiedams tuvāk paaugstinājumam, uz kura stāvēja sirmgalvis, — Tame- nunda draugs.
— Draugs? — atkārtoja gudrais, un viņa uzacis drūmi saraucās, piešķirot sejai bardzības izteiksmi. — Vai mingi ir zemes valdnieki? Kas atvedis šurp huroni?
— Taisnība. Viņa gūstekņi ir pie viņa brāļiem, un viņš nāk pēc tā, kas pieder viņam.
Tamenunds pagrieza galvu pret vienu no blakus stāvošajiem virsaišiem un uzklausīja tā īso paskaidrojumu. Tad viņš atkal pievērsās Magvam, kādu brīdi ļoti vērīgi tajā noraudzījās un beidzot klusā balsī it kā nelabprāt teica:
— Būt taisnīgam ir lielā Manito likums. Mani bērni, paēdiniet svešinieku! Un tad, huroni, ņem to, kas tavs, un aizej!
Pavēstījis šo svinīgo spriedumu, patriarhs apsēdās un atkal aizvēra acis. Neviens delavars neiedrošinājās ierunāties vai kaut ko iebilst pret šādu lēmumu. Tiklīdz vecais vīrs bija to izteicis, četri vai pieci delavaru jaunekļi, piegājuši Heivardam un izlūkam no mugurpuses, veikli un ātri sasēja viņiem rokas ar siksnām.
Magva uzlūkoja klātesošos ar triumfējošu skatienu. Redzēdams, ka vīrieši vairs nav spējīgi pretoties, viņš pievērsa acis tai, kuru uzskatīja par savu dārgāko gūstekni. Sastopot Koras mierīgo, stingro skatienu, viņa apņēmība sašķobījās. Tad, atcerējies savu agrāk lietoto viltību, viņš paņēma uz rokām Alisi, ko atbalstīja kāds karavīrs, un, pamājis Heivardam sekot, deva zīmi, lai pūlis pašķir viņam ceļu. Taču Kora nesteidzās līdzi māsai, kā Magva bija cerējis, bet nometās patriarham pie kājām un skaļā balsī iesaucās:
— Taisnīgais un godājamais delavar! Esi žēlsirdīgs mums savā gudrībā un varenībā! Neklausies uz šo viltīgo un cietsirdīgo briesmoni, kas saindē tavas ausis ar meliem, lai dzēstu savas slāpes pēc asinīm. Tu, kas esi nodzīvojis ilgu mūžu un pieredzējis pasaules ļaunumu, gan zināsi, kā remdināt nelaimīgo ciešanas.
Vecā vīra plaksti smagnēji pavērās, un viņš atkal paraudzījās uz pūli. Kad viņa ausīs ieskanējās Koras balss, tā acis lēnām pavērsās uz lūdzējas pusi un sāka cieši raudzīties viņā. Kora bija nometusies uz ceļiem. Sakrustotās rokas cieši piespiedusi pie krūtīm, viņa ar dziļu godbijību lūkojās augšup sirmgalvja novītušajos, bet vēl majestātiskajos vaibstos. Pamazām Tamenunda seja pārvērtās, kļuva izteiksmīgāka, un līdz ar izbrīnu tajā atspoguļojās prāta diženums, kas pirms gadsimta bija spējis jauneklīgā degsmē pulcināt ap sevi daudzos delavaru cilts ļaudis. Bez redzamas piepūles viņš piecēlās, neviena neatbalstīts, un, pārsteigdams klausītājus ar savas balss stiņgrību, noprasīja:
— Kas tu esi?
— Sieviete. Tev nīstamas cilts — ingizu sieviete. Bet viņa nav darījusi tev nekā ļauna un, pat ja gribētu, nevarētu kaitēt tavai tautai. Viņa lūdz tavu palīdzību,
— Sakiet man, mani bērni, — patriarhs aizsmakušā balsī turpināja, griezdamies pie apkārtstāvošajiem, bet arvien vēl nenovērsdams acu no ceļos nometušās Koras, — kur delavari pašreiz apmetušies?
— Irokēzu kalnos aiz Horikana dzidrajiem avotiem.
— Daudzas svelmainas vasaras ir atnākušas un aizgājušas, — Tamenunds sacīja, — kopš es dzēru savas dzimtās upes ūdeni. Baltie cilvēki, kas dzīvo Horikana krastos, ir vistaisnīgākie no bālģīmjiem, bet viņi bija izslāpuši un paņēma sev mūsu upi. Vai viņi grib vajāt mūs arī šeit?
— Mēs nevienu nevajājam, mēs nekā nekārojam, — Kora atbildēja. — Pret savu gribu mēs kā gūstekņi eSaei atvesti pie jums un lūdzam tikai atļauju atgriezties mierā uz mājām. Vai tu neesi Tamenunds, šās tautas tēvs?
— Es esmu Tamenunds daudzu dienu ritumā.
— Pirms septiņiem gadiem viens no taviem ļaudīm krita baltā virsaiša gūstā uz šā novada robežām. Viņš teicās esam no krietnā un taisnīgā Tamenunda dzimtas. «Ej,» teica baltais vīrs, «cienīdams tavu ciltstēvu, es tev atdodu brīvību.» Vai tu atceries šā angļu karavīra vārdu?
— Atceros: kad es vēl biju bezbēdīgs zēns, — patriarhs sacīja, ar sirmam vecumam piemītošo savdabību aizklīz- dams atmiņās, — es stāvēju smilšainajā jūras krastā un redzēju, ka no saullēkta puses atpeldēja liela laiva, kurai spārni bija baltāki nekā gulbim un platāki nekā visvarer nākajam ērglim.
— Nē, nē! Es nerunāju par tik tālu pagātni, bet par žēl^ sirdību, ko nesen viens no maniem tuviniekiem parādīja tavam radiniekam.
— Vai tas bija tad, kad ingizi un holandi karoja delavaru medību lauku dēļ? Toreiz Tamenunds bija virsaitis un pirmoreiz apmainīja loku pret bālģīmju zibeni…
— Nē, toreiz vēl ne, — Kora viņu pārtrauca. — Daudz, daudz vēlāk. Es runāju par vakardienu. Tu nevari būt to aizmirsis.
— Vēl vakar, — vecais vīrs turpināja aizkustinoši svinīgi, — lenapa bērni bija pasaules valdnieki. Sāļā ezera zivis, putni un meža zvēri atzina viņus par saviem saga- moriem.
Kora sarūgtināta uz brīdi nolieca galvu, vīlusies cerībās un4)ēdu nomākta. Tad, atkal pacēlusi savu skaisto seju ar mirdzošajām acīm, viņa turpināja:
— Saki — vai Tamenunds pats ir tēvs?
Sirmgalvis palūkojās viņā no sava paaugstinājuma ar labsirdīgu smaidu grumbotajā sejā, pēc tam lēnām pārlaida skatienu visiem sanākušajiem un atbildēja:
— Visas tautas tēvs.
— Sev es nelūdzu nekā un esmu gatava ciest par savu senču grēkiem. Bet tur tā jaunava nekad līdz šim nav izjutusi debesu dusmu bardzību. Viņas tēvs ir vecs un nespēcīgs vīrs, kura dzīves dienas tuvojas vakaram. Daudzi, ļoti daudzi mīl šo jaunavu un ir laimīgi lās tuvumā. Viņa ir pārāk laba, pārāk dārga, lai kļūtu par šā neģēļa upuri.
— Es zinu, ka bālģīmji ir lepna un alkatīga cilts. Es, zinu, ka viņi ne tikai tīko sagrābt visu zemi, bet visnekrietnāko savas krāsas radījumu tur labāku par sarkan- ādaino virsaišiem. Visi viņu cilts suņi un vārnas, — vecais virsaitis nopietni turpināja, — rietu un ķērktu, ja viņi uzņemtu savos vigvamos sievieti, kuras āda nav sniega krāsā. Bet. lai viņi nelielās pārāk skaļi Manito priekšā! Viņi ienāca šai zemē no saullēkta puses un var aiziet līdzi rietošajai saulei! Es esmu daudzreiz redzējis, ka siseņi noēd kokiem lapas, bet jaunā pavasarī tie ir atkal izplaukuši.
— Tā tas ir, — Kora teica, dziļi ievilkdama elpu, it kā pamostos no transa. — Bet te ir vēl viens cilvēks, kas pieder pie tavas cilts. Viņu neizveda tavā priekšā. Pirms tu ļauj huronim aiziet kā uzvarētājam, uzklausi, ko tas teiks.
Pamanījis, ka Tamenunds sāk jautājoši lūkoties apkārt, viens no viņa pavadoņiem sacīja:
— Tā ir čūska — sarkanādainais, ko uzpirkuši ingizL Mēs viņu atstājām, lai spīdzinātu. —r- Lai viņš nāk, — sirmgalvis teica. Pēc tam viņš atkal atslīga savā sēdeklī, un, kamēr jaunie karavīri aizgāja izpildīt viņa īso pavēli, pūlī valdīja tik dziļš klusums, ka skaidri varēja sadzirdēt lapu čaboņu tuvējā mežā.