Sasprindzinātais klusums ilga labu brīdi. Tad pūlis sakustējās, pašķīrās un atkal saslēdzās. Ļaužu loka vidū stāvēja Unkass. Visas acis, kas nupat vēl bija uzmanīgi vērojušas gudrā sirmgalvja sejas pantus, tagad ar klusu apbrīnu pievērsās gūstekņa staltajam, vingrajam stāvam.; Taču ne atrašanās cilts sapulces priekšā, ne sevišķā uzmanība, kādu izraisīja viņa parādīšanās, nespēja satricināt jaunā mohikāņa savaldību. Viņš vērīgi un nopietni paraudzījās visapkārt, uzlūkodams naidīgā izteiksmē sastingušās virsaišu sejas tikpat mierīgi kā ziņkāres pārņemtos bērnus. Bet, kad jaunekļa augstprātīgais, pētījošais skatiens beidzot apstājās pie Tamenunda, viņš lēniem, nedzirdamiem soļiem devās uz paaugstinājumu un nostājās tio& patriarha priekšā. Tā viņš tur stāvēja, uzmanīgi vērodams, kas notiek apkārt, kamēr viens no virsaišiem pateica sirmgalvim, ka gūsteknis ir klāt.
— Kādā valodā gūsteknis runā ar Manito? — acis neatvēris, Tamenunds jautāja.
— Tāpat kā viņa tēvi, — Unkass atbildēja. —- Viņš ir delavars.
Šo pēkšņo, negaidīto vēsti pūlis uzņēma ar klusu, niknu ierēkšanos, ko varētu salīdzināt ar lauvas rūcienu. Tikpat spēcīgi tā iedarbojās uz Tamenundu, bet viņa jūtas izpaudās citādi. Aizsedzis acis ar roku, it kā gribētu tās pasargāt no kaunpilnā skata, viņš savā klusajā rīkles balsī atkārtoja tikko dzirdēto vārdu.
— Delavars! Man savā mūžā ir nācies piedzīvot, ka lenapu ciltis tika padzītas no saviem apspriešanās ugunskuriem un izkaisītas pa irokēzu kalniem kā izkliedēts briežu bars! Es esmu redzējis, ka svešinieku cirvji nolīž mežus ielejās, kuras debesu vēji bija saudzējuši! Zvērus, kas skraida pa kalniem, un putnus, kas laidelējas pār kokiem, es esmu redzējis mitināmies cilvēku vigvamos. Bet nekad neesmu sastapis delavaru, kas būtu tik zemisks, ka ielīstu savas tautas nometnē kā indīga čūska.
— Viltus putni ir atdarījuši savus knābjus, — Unkass sacīja, ļaujot ieskanēties savas melodiskās balss vismaigākajiem toņiem. — Un Tamenunds ir klausījies viņu dziesmā.
Gudrais sarāvās un pielieca galvu uz sāniem, it kā cenzdamies uztvert kādas tālas melodijas dziestošās skaņas.
— Vai Tamenunds sapņo? — viņš iesaucās. — Kas tā par balsi skan viņam ausīs? Vai ziemas ir aizritējušas, kā nebijušas? Vai atkal pie lenapu bērniem nāks vasara?
Šiem nesakarīgajiem vārdiem, kas izlauzās pār delavaru pravieša lūpām, sekoja svinīgs, cieņas pilns klusums. Cilts ļaudis ticēja, ka Tamenunds bieži mēdz sarunāties ar kādu augstāku varu, un arī tagad domāja, ka viņa nesaprotamais vārdu savārstījums ir viena no šīm noslēpumainajām sarunām. Dziļā godbijībā visi pacietīgi gaidīja atklāsmes sekas. Pēc krietna brīža tomēr viens no virsaišiem, redzēdams, ka gudrais aizmirsis, kas viņam jāizlemj, iedrošinājās atkal atgādināt gūstekņa klātbūtni.
— Viltus delavars trīc aiz bailēm dzirdēt Tamenunda vārdus, — viņš sacīja. — Tas ir suns, kas kaukdams skrien pa ingizu norādītām pēdām.
— Un jūs, — Unkass atbildēja, bargi palūkodamies apkārt, — jūs esat suņi, kas smilkst aiz prieka, kad francūzis jums pamet brieža atliekas!
Kā atbilde uz šo dzēlīgo un varbūt arī pelnīto apvainojumu gaisā pazibēja kādi divdesmit dunči un tikpat daudz karavīru pietrūkās kājās, taču viens no virsaišiem ar rokas mājienu apvaldīja viņu dusmu uzliesmojumu. Šajā brīdī Tamenunds sakustējās — bija redzams, ka viņš atkal grib runāt.
— Delavar! — gudrais sacīja. — Tu neesi sava vārda cienīgs! Mana tauta ilgas ziemas nav redzējusi spožu sauli, bet karavīrs, kas pamet savu cilti nebaltā dienā, ir divkāršs nodevējs. Manito likums ir taisnīgs. Tā tas ir. Kamēr upes tek un kalni stāv savā vietā, kamēr kokiem plaukst ziedi un birst — tam tā jābūt. Viņš ir jūsu, mani bērni. Rīkojieties ar viņu pēc taisnības!
Ne mazākā kustība, pat ne dziļāks vai skaļāks elpas vilciens neizpauda ļaužu noskaņojumu, kamēr no Tamenunda mutes atskanēja šā galīgā sprieduma pēdējais vārds. Bet
tad uzreiz pār visu cilts locekļu lūpām lielā vienotībā izlauzās šausmīgs atriebības kliedziens, kas vēstīja par viņu j nežēlīgajiem nodomiem. Vēl arvien skanot šiem stieptajiem, mežonīgajiem kaucieniem, viens no virsaišiem skaļā balsī pavēstīja, ka gūsteknim nolemts ciest briesmīgu sodu — spīdzināšanu ar uguni. Ļaužu loks izjuka, un, priecīgas klaigāšanas pavadīta, sākās rosīšanās un kņada, gatavojoties Unkasa sodīšanai. Heivards nikni cīnījās ar sargiem, pūlēdamies izrauties no viņu rokām; Vanagacs satrauktais skatiens sāka raudzīties apkārt ar neparastu ~ nopietnību, bet Kora atkal nometās pie patriarha kājām, vēlreiz lūgdamās žēlastību.
Šai šausmīgajā brīdī vienīgi pats Unkass saglabāja aukstasinību un mierīgi noraudzījās uz indiāņu rosīšanos. Stalts un nesalaužams viņš sagaidīja savus riiocītājus. Viens no tiem, kas bija vēl niknāks nekā pārējie, sagrāba jaunā karavīra medību kreklu un vienā rāvienā to noplēsa. Tad, mežonīgā priekā iekaukdamies, viņš pielēca klāt savam upurim, lai vestu to pie moku staba. Bgt tad viņš piepeši atteicās no sava nodoma, it kā par Unkasu būtu iestājies kāds pārdabīgs spēks. Likās, ka delavara acis izsprāgs no pieres, viņa mute iepletās un stāvs sastinga no pārsteiguma. Lēnām pacēlis roku, viņš norādīja ar pirkstu uz gūstekņa krūtīm. Izbrīnījušies apkārt sadrūzmējās viņa biedri, un visu acis palika kā pienaglotas pie mazā bruņurupuča attēla, kas ar koši zilu krāsu bija skaisti ietetovēts uz gūstekņa krūtīm.
Kādu mirkli Unkass izbaudīja savu triumfu, ar mierīgu smaidu noraudzīdamies šajā ainā. Tad, ar cēlu un lepnu rokas mājienu pavēlējis pūlim atkāpties, viņš kā karalis izgāja tautas priekšā un sāka runāt, liekot savai balsij pārskanēt ļaužu satraukto sačukstēšanos,
— Leni-lenapu vīri! — viņš teica. — Mana dzimta ir pasaules balsts! Jūsu vājā cilts stāv uz manām bruņām. Vai delavaru kurtā uguns spētu sadedzināt manu senču pēcteci? — viņš piebilda, lepni norādīdams uz vienkāršo simbolu, kas rotāja viņa ādu. — Asinis, kas mantotas no šāda ciltskoka, noslāpētu jūsu liesmas! Mana dzimta ir visu tautu vectēvs!
— Kas tu esi? — jautāja Tamenunds un piecēlās kājās, vairāk Unkasa balss nekā .viņa teikto vārdu satraukts.
— Unkass, Cingačguka dēls, — gūsteknis atbildēja, pievērsdamies sirmgalvim un noliekdams galvu aiz cieņas
pret viņa gadiem un augsto stāvokli, s=a viens no lielā Unamis[16] dēliem.
— Tamenunda pēdējā stunda ir tuvu! — patriarhs iesaucās. — Diena ir galā, nāk nakts! Es pateicos Manito par to, ka šeit nu ir viens, kas varēs ieņemt manu vietu pie apspriešanās ugunskura. Unkass Unkasa pēctecis ir atrasts! Ļaujiet mirstoša ērgļa acīm palūkoties uzlecošā saulē!
Jauneklis vingri un lepni uzkāpa uz paaugstinājuma, paceldamies pāri satrauktajam un pārsteigtajam pūlim. Pieaicinājis viņu sev klāt, Tamenunds ilgi, ilgi raudzījās jaunekļa sejas smalkajos vaibstos, it kā atcerēdamies senās laimes dienas.
rrr Vai Tamenunds ir atkal jauneklis? — beidzot sirmgalvis izsaucās kā neizpratnē. — Vai tikai sapnī es redzēju šīs daudzās sniegotās ziemas, savu tautu izkaisītu kā smiltis vējā, ingizus, kuru bija vairāk nekā kokiem lapu? Tamenunda bulta vairs nespēj izbaidīt stirnu, viņa roka ir izžuvusi kā nokaltuša ozola zars, un gliemezis skrien ātrāk par viņu. Un tomēr viņa priekšā stāv Unkass — kā toreiz, kad viņi kopīgi devās kaujā ar bāl ģīmjiem! Unkass, savas cilts pantera, lenapu vecākais dēls, gudrākais mohikāņu sagamorsl[17] sakiet man, delavari, — vai Tamenunds simt ziemas ir gulējis miegā?
Dziļais, svinīgais klusums, kas iestājās pēc šie» vārdiem, liecināja par lielo godbijību, ar kādu tauta uzņēma patriarha teiktos vārdus. Neviens neiedrošinājās atbildēt, bet ar aizturētu elpu gaidīja, kas notiks tālāk. Tad Unkass, ar dēla mīlestību un cieņu raudzīdamies sirmgalvja sejā, sacīja:
— Kopš Tamenunda draugs veda savu tautu kaujā, četri viņa dzimtas karavīri ir dzīvojuši un miruši. Bruņurupuča asinis ritēja daudzu virsaišu dzīslās, bet visi tie ir atgriezušies zemes klēpī, no kurienes bija nākuši, izņemot Cingačguku un viņa dēlu.
— Tā tas ir, tā tas ir, — patriarhs teica, no tīkamu sapņu pasaules atgriezdamies īstenībā. — Mūsu gudrie vīri bieži tika stāstījuši, ka divi šās senās dzimtas karavīri dzīvojot ingizu kalnos. Kādēļ viņu vietas pie delavaru apspriešanās ugunskuriem tik ilgi ir bijušas tukšas?
Dzirdot šos vārduff, jauneklis pacēla galvu, ko visu laiku bija turējis godbijīgi noliektu. Runādams skaļi, lai viņa teikto dzirdētu visi klātesošie, un tādējādi it kā reizi par visām reizēm izskaidrodams savas dzimtas rīcību un gaitas, Unkass sacīja:
— Kādreiz mēs gulējām tur, kur varēja sadzirdēt, kā dusmās runā sāļais ezers. Toreiz mēs bijām zemes valdnieki un sagamori. Bet, kad pie katra strauta parādījās bālģīmji, mēs devāmies līdzi briežiem atpakaļ uz savas tautas dzimto upi. Delavaru tur vairs nebija! Tikai daži karavīri bija palikuši dzert mīļotās straumes jīdeni. Tad mani tēvutēvi teica: «Šeit mēs medīsim. Šās upes ūdeņi plūst uz sāļo ezeru. Ja mēs dosimies uz rietošās saules pusi, tad nonāksim pie upēm, kas ieplūst lielajos saldā ūdens ezeros. Tur mohikānim jānomirst kā jūras zivīm dzidrā avotā. Kad Manito būs gatavs un teiks mums: «Nāciet!» — mēs iesim gar upi uz jūru un atkal paņemsim to, kas ir mūsu.» Tāda, delavari, ir Bruņurupuča bērnu ticība! Mūsu acis pievērstas uzlecošajai saulei, nevis rietošajai. Mēs zinām, no kurienes viņa nāk, bet nezinām, kurp aiziet. Tas viss.
Ļenapu vīri klausījās viņa vārdos ar godbijību, kādu iedveš māņticīgas bailes. Unkass uzmanīgi vēroja, kādu iespaidu uz klausītājiem atstās viņa stāsts. Redzēdams, ka noskaņojums ir labvēlīgs, viņš pārlaida skatienu klusajam pūlim, kas drūzmējās ap Tamenunda augsto sēdekli, un tikai tagad pamanīja sasieto Vanagaci. Strauji nokāpis no paaugstļņājuma, viņš izlauzās cauri drūzmai pie sava drauga, ar ātru, dusmīgu dunča cirtienu pārgrieza tā saites un ar rokas mājienu pavēlēja pūlim dot ceļu. Indiāņi klusējot paklausīja un tad atkal nostājās ciešā lokā kā iepriekš. Unkass paņēma izlūku aiz rokas un aizveda patriarha priekšā.
— Tēvs, — viņš sacīja, — palūkojies uz šo bālģīmi! Viņš ir taisnīgs vīrs, delavaru draugs un makuasu naidnieks.
— Kādu vārdu viņš ir guvis ar saviem varoņdarbiem?
— Mēs, delavari, viņu saucam par Vanagaci, — Unkass atbildēja, — jo viņa acs nekaji nekļūdās. Mingiem viņš labāk pazīstams kā strēlnieks, kura lodes atnesušas nāvi
ne vienam vien karavīram, — tie viņu dēvē par Garo Karabīni.
— Garā Karabīne! — iesaucās Tamenunds, atvērdams acis un bargi uzlūkodams izlūku. — Mans dēls nedara labi, saukdams viņu par draugu.
— Es saucu par draugu to, kurš darbos pierāda savu draudzību, — jaunais virsaitis ļoti mierīgi, bet noteikti atbildēja. — Ja Unkass delavariem ir tīkams viesis, tad Vanagacs atrodas savu draugu vidū.,
— Bālģīmis ir nokāvis manus jaunekļus. Viņa vārds ticis slavens ar ļauniem darbiem pret lenapiem.
— Ja kāds mings to iečukstējis delavariem ausīs, tad viņš tikai pierādījis, ka ir viltus putns, — izlūks sacīja, atzīdams, ka pienācis laiks pašam aizstāvēties pret tik aizskarošu apvainojumu. — Ka esmu nogalinājis makuasus, to nedomāju noliegt, jā, pat pie viņu pašu apspriešanās ugunskuriem. Bet, ka es būtu kādreiz pacēlis roku pret delavaru, tas nav tiesa, jo ar visu savu sirdi un prātu esmu pret viņiem draudzīgi noskaņots.
Karavīru vidū atskanēja atzinības izsaucieni. Viņi saskatījās cits ar citu kā cilvēki, kas tikai tagad sāk saprast savu maldīšanos.
— Kur ir huronis? — Tamenunds prasīja.
Magva droši iznāca patriarha priekšā.
— Taisnīgais Tamenunds, — viņš sacīja, — nepaturēs to, ko huronis palienējis.
— Saki man, mana brāļa dēls, — gudrais teica, neskatīdamies Viltīgās Lapsas drūmajā sejā, — vai svešiniekam ir uzvarētāja tiesības pār tevi?
— Nekādu. Pantera var iekrist sievu izliktās lamatās, bet viņš ir stiprs un zina, kā no tām tikt ārā.
— Un Garā Karabīne?
— Viņš smejas par mingiem. Ej, huroņi, un pajautā savām sievietēm, kāds izskatās lācis!
— Svešinieks un baltā meitene, kuri kopā atnāca uz manu nometni?
— Viņiem jāiet brīvs ceļš.
— Bet sieviete, kuru huronis atstāja pie maniem karavīriem?
Unkass neatbildēja.
— Bet sieviete, kuru mings atveda uz manu nometni? — Tamenunds stingri atkārtoja.
— Viņa ir mana! — Magva iekliedzās, uzvaroši kratīdams roku pret Unkasu. — Mohikāni, tu zini, ka viņa ir mana!
— Mans dēls klusē, — Tamenunds sacīja, pūlēdamies ieskatīties jaunekļa sejā, kas bija skumjās novērsta.
— Tā tas ir, — skanēja klusa atbilde.
Iestājās īsa, izteiksmīga pauze. Bija skaidri redzams, ar kādu nepatiku pūlis atzīst, ka minga prasība ir taisnīga. Beidzot gudrais, no kura vienīgā bija atkarīgs lēmums, stingrā balsī teica:
— Huroni, ej projām!
— Vai lai aizeju, tāpat kā atnācis, taisnīgo Tame- nund? — slīpētais Magva jautāja. — Vai arī delavaru uzticības apbalvots? Viltīgās Lapsas vigvams ir tukšs. Dari viņu stipru, atdodams to, kas viņam pieder.
Sirmgalvis uz brīdi iegrima domās. Tad, pievērsies vienam no saviem godājamajiem pavadoņiem, viņš jautāja:
— Vai šis mings ir virsaitis?
— Pirmais savā ciltī.
— Meitene, ko tu vēl gribi? Dižens karavīrs ņem tevi par sievu. Ej, tava dzimta neiznīks.
— Tūkstošreiz labāk, ja notiktu tā, — iesaucās šausmu pārņemtā Kora, — nekā ciest šādu pazemojumu!
— Huroni, viņas domas mīt savu tēvu teltīs. Ar varu paņemta sieva neienes laimi vigvamā.
— Viņa runā ar savas sugas mēli, — Magva atbildēja, ar rūgtu ironiju uzlūkodams savu upuri. — Viņa ir no tirgotāju cilts un kaulēsies pat laipna skatiena dēļ. Lai Tamenunds saka savu vārdu!
— Ņem vampumvirkni par viņu, un mūsu draudzība pavadīs tevi.
— Magva ņems tikai to, ko pats ir šeit atvedis.
— Tad ņem, kas tev pieder, un ej savu ceļu! Lielais Manito aizliedz delavaram būt netaisnīgam.
Magva piegāja pie savas, gūsteknes un cieši sagrāba viņu aiz rokas. Delavari klusēdami atkāpās, un Kora, it kā apzinādamās, ka visi iebildumi veltīgi, bez pretošanās padevās savam liktenim.
— Pagaidi, pagaidi! — iekliedzās Dankens, paskriedams uz priekšu. — Huroni, esi žēlīgs! Viņas izpirkšanas maksa padarīs tevi par visbagātāko cilvēku, kāds jebkad dzīvojis tavā ciltis
-»- Magva ir sarkanādainais. Viņam nevajag bālģīmju vizuļu.
— Zelts, sudrabs, šaujampulveris un lodes — viss, kas vajadzīgs karavīram, būs tavā vigvamā, viss, kas pienākas dižākajam virsaitim.
— Viltīgā Lapsa ir ļoti stiprs! — Magva kliedza, nikni purinādams roku, kas turēja padevīgo Koru. — Viņš atriebjas!
— Varenais likteņu pavēlnieki — Dankens iesaucās, izmisumā lauzīdams rokas. — Vai tu to pieļausi? Taisnīgais Tamenund, no tevis es lūdzos žēlastību!
— Delavars ir savu pateicis, — patriarhs atbildēja, aizvērdams acis un atslīgdams savā sēdeklī. — Vīri nerunā divreiz.
— Tas ir gudri un saprātīgi, ka virsaitis netērē laiku, lai atsauktu, ko vienreiz pateicis, — Vanagacs sacīja, pamājis Dankenam, lai viņš klusē. — Bet arī tas ir saprātīgi, ja karavīrs labi apdomā, pirms paceļ savu tomahauku pret gūstekni. Huroņi, es tevi nemīlu un nevaru # arī teikt, ka mana roka būtu kādreiz visai saudzējusi mingus. Jāsaka atklāti: ja šis karš drīz nebeigsies, vēl daudziem taviem karavīriem nāksies mežā ar mani sastapties. Tādēļ apdomā labi, vai tev izdevīgāk aizvest gūstā uz savu nometni šo jaunavu vai tādu cilvēku kā es.
— Vai Garā Karabīne atdos savu dzīvību par sievieti? — apstādamies jautāja Magva, kas ar savu gūstekni jau grasījās atstāt sapulces vietu.
— Nē, nē, to es neesmu teicis, — Vanagacs atbildēja un piesardzīgi atkāpās, pamanījis, ar kādu alkatību Magva uzņem viņa priekšlikumu. — Tā būtu nevienlīdzīga maiņa: atdot karavīru, kas ir pašā spēku briedumā, pret krietnāko sievieti visā pierobežas novadā. Bet es būtu ar mieru aiziet uz ziemas mītni jau tagad, kad vēl vismaz sešas nedēļas līdz lapkritim, — ar noteikumu, ka tu atlaidīsi šo jaunavu.
Magva nicīgi papurināja galvu un nepacietīgi pamāja pūlim atkāpties.
— Nu labi, — izlūks domīgi piebilda, it kā nebūtu vēl galīgi izšķīries, — es dodu vēl klāt «briežu nāvi». Tici pieredzējuša mednieka vārdam: visās kolonijās nav otras tādas šautenes.
Magva vēl arvien neturēja par vajadzīgu atbildēt, *bet neatlaidīgi centās izspraukties cauri pūlim.
— Varbūt, — izlūks piemetināja, zaudēdams savu šķietamo, aukstasinību, — ja es apņemtos iemācīt jūsu. jaunekļus apieties ar šo šauteni, kā nākas, tas izdzēstu mūsu mazās domstarpības?
Viltīgā Lapsa nikni uzkliedza delavariem, lai dod ceļu, jo tie arvien vēl ieslēdza viņu ciešā lokā, cerēdami, ka huronis pieņems draudzīgo priekšlikumu.
— Kam lemts notikt, tam agri vai vēlu jānotiek, — Vanagacs skumji un padevīgi turpināja, pievērsdamies Unkasam. — Šis nelietis apzinās savu varu un neatteiksies no tās! Dievs lai tevi svētī, manu zēn! Tu esi atradis draugus starp saviem asinsradiniekiem, un es ceru, ka viņi būs tev tikpat uzticami, kāds biju es. Bet, kas attiecas uz mani, — agri- vai vēlu man jāmirst. Par laimi, maz ir to, kas mani apraudās. Galu galā — droši vien šie velni kādreiz tik un tā būtu dabūjuši manu skalpu, tā ka diena šurp vai turp nekā liela nenozīmē. Dievs lai tevi svētī! — skarbais mežinieks atkārtoja, noliekdams galvu, bet tūlīt atkal nopietni uzlūkoja jaunekli un piebilda: — Es mīlēju jūs abus — tevi un tavu tēvu, Unkas. Pasaki sagamoram, ka savā visgrūtākajā brīdī es pieminēju viņu. Un tu pats iedomā par mani kādreiz, kad iesi pa laimīgu taku. Manu šauteni tu atradīsi tajā vietā, kur noslēpām. Ņem to- un paturi sev par piemiņu no manis. Un klausies, zēn: tā kā jūsu tikumi neaizliedz atriebību, tad izrēķinies ar mingiem tā mazliet stingrāk. Tas varbūt palīdzēs remdēt bēdas par mani un nomierinās tavu prātu … Huroni, es pieņemu tavu priekšlikumu. Atbrīvo sievieti! Es esmu tavs gūsteknis.
Šo augstsirdīgo lēmumu pūlis uzņēma ar apspiestu, bet nepārprotami atzinīgu murmināšanu. Pat vismežonīgākie no delavaru karavīriem neslēpa savu sajūsmu par vīrišķīgo uzupurēšanos. Magva klusēja un kādu brīdi it kā svārstījās, bet tad, uzmetis Korai skatienu, kurā dīvaini sajaucās nežēlība ar apbrīnu, galīgi izšķīrās.
Savu nicinājumu par izlūka priekšlikumu viņš izpauda, lepni atmezdams galvu, un stingrā, nosvērtā balsī sacīja: Viltīgā Lapsa ir dižens virsaitis. Viņš neatkāpjas no saviem vārdiem. Nāc! — viņš piebilda, familiāri uzlikdams roku uz savas gūsteknes pleca. — Huronis nav pļāpa. Mēs aizejam.
Kora atrāvās, juzdamās aizskarta savā sievietes pašcieņa. Viņas tumšās acis dusmās iekvēlojās un sejā līdz pat deniņiem iesitās sārtums kā norietošas saules atblāzma.
— Es esmu jūsu gūstekne un, kad pienāks laiks, būšu gatava jums sekot, pat iet nāvē. Bet nav vajadzīgs lietot spēku, — viņa vēsi sacīja un, tūlīt pavērsdamās pret Va- nagaci, piebilda: — Augstsirdīgais mednieki No visas sirds jums pateicos! Jūsu upuris ir veltīgs, un es arī nevarētu to pieņemt. Bet jūs tomēr varat man pakalpot, pat vēl vairāk nekā ar savu cēlo priekšlikumu. Paraugieties uz šo saļimušo, biklo bērnu! Nepametiet viņu, kamēr tā būs nokļuvusi pie savējiem. Es neteikšu, — viņa turpināja, cieši paspiezdama izlūka raupjo roku, — ka viņas tēvs jūs atalgos, jo tādi cilvēki kā jūs negaida atalgojuma, bet viņš jums pateiksies un svētīs jūs. Ak dievs, kaut man būtu ļauts šai šausmīgajā brīdī dzirdēt svētību no viņa lūpām! — Koras balss aizlūza, ūn kādu brīdi viņa klusēja. Tad, pieiedama tuvāk Dankenam, kas atbalstīja paģībušo Alisi, viņa klusākā balsi teica: — Man nav jums jāsaka, lai glabājat dārgumu, kas jums piederēs. Viņa ir jauka, maiga, mīļa un laba, kāda .vien var būt mirstīga būtne. Viņas dvēselē un ārienē nav neviena traipiņa, kas varētu likt novērsties vislepnākajam no jums visiem. Viņa ir skaista, ak, cik ārkārtīgi skaista! — Skumjā aizkustinājumā Kora uzlika savu glīto'bet mazliet tumšāko roku uz Alises marmorbaltās pieres un atglauda zeltainos matus, kas gūlās pār uzacīm. — Un viņas dvēsele ir skaidra un tīra. Es varētu vēl daudz ko teikt, bet saudzēšu jūs un sevi…— Kora apklusa un noliecās pār māsu. Pēc ilga, kvēla skūpsta viņa piecēlās ar nāves bālu seju, bet bez asarām drudžaini mirdzošajās acīs, pagriezās pret huroņi un, atkal pieņemdama agrāko lepno toni, sacīja: — Tagad, ser, ja vēlaties, es jums sekošu.
—.Jā, ej! — iekliedzās Dankens, nododams Alisi kādas indiāņu meitenes rokās. —-.Ej, Magva, ej! Šiem delavariem ir savi likumi, kas liedz viņiem tevi aizturēt. Bet mani nekas nesaista. Ej ļaunais briesmoni! Ko tu kavējies?
Būtu grūti aprakstīt izteiksmi, ar kādu Magva noklausījās šos jaunekļa draudus sekot viņam. Sākumā viņa sejā spēji atplaiksnījās ļauns prieks, bet jau nākamajā mirklī to izdzēsa viltīgs dzedrums.
— Mežā visiem brīvs ceļš,— viņš skopi atbildēja.
Dāsnā Roka var nākt.
— Pagaidiet! — iekliedzās Vanagacs, satverdams Heivardu aiz rokas un ar spēku viņu atturēdams. — Jūs nezināt, cik viltīgs ir šis velns, Viņš jūs .ievilinās lamatās, un jūsu nāve …
— Huroni, — viņu pārtrauca Unkass, kas, ievērodams savas tautas stingrās paražas, līdz šim bija tikai no malas uzmanīgi un nopietni vērojis notiekošo. — Huroni, delavaru taisnīgums nāk no Manito. Paraugies uz sauli! Tā pašreiz spīd caur priežu augšējiem zariem. Tavs ceļš ir īss, un tas ir brīvs. Kad saule pacelsies pār koku galotnēm, pa tavām pēdām dosies vīri.
— Es dzirdu vārnas ķērcienu! — Magva iesaucās un nicinoši iesmējās. — Nāciet vien! — viņš piebilda, nikni kratīdams roku pret pūli, kas bija lēni pašķīries, atbrīvodams viņam ceļu. — Vaiendotus nebaida delavaru bultas un šāvieni. Suņi, truši, zagļi — es spļauju uz jums!
Viņa zaimojošie vārdi izskanēja ļaunu vēstījošā kapa klusumā. Neviena neaizturēts, Magva kopā ar savu padevīgo gūstekni devās uz mežu — viņu sargāja nepārkāpjamais indiāņu viesmīlības likums.