Kamēr vēl ienaidnieks un viņa upuris bija redzami, pūlis stāvēja nekustīgs, gluži kā sastindzis, bet, tiklīdz huronis nozuda skatienam, ļaužu masa spēji saviļņojās nevaldāmā, kaislā niknumā. Unkass palika stāvam uz paaugstinājuma, nenovērsdams acu no Koras, kamēr viņas tērps saplūda ar meža lapotni. Tad viņš nokāpa zemē un, klusēdams izgājis cauri drūzmai, nozuda tajā pašā būdā, no kuras nesen bija iznācis. Daži nopietnākie un vērīgākie karavīri, kas bija pamanījuši jaunā virsaiša acīs dusmu zibeņus, sekoja viņam. Pēc tam aizveda Tamenundu un Alisi, bet sievietēm un bērniem pavēlēja izklīst. Kādu stundu visa nometne līdzinājās satrauktu bišu spietam, kuras tikai gaida parādāmies savu vadoni, lai dotos viņam līdzi kādā tālā un svarīgā lidojumā.
Beidzot no Unkasa būdas iznāca kāds jauns karavīrs, svinīgā, nosvērtā gaitā piegāja pie mazas priedītes, kas auga klints terases plaisā, noplēsa tai mizu un tad, neteicis ne vārda, iegāja atpakaļ būdā. Drīz vien pēc viņa parādījās otrs, kas aplauza kociņam visus zarus, atstādams tikai kailo, nomizoto stumbru. Trešais to nokrāsoja ar tumši sarkanām svītrām. Visas šīs pazīmes, kas liecināja par cilts vadoņa kareivīgajiem nodomiem, ārpusē stāvošie vīri uzņēma, drūmi un draudīgi klusēdami. Beidzot atkal parādījās pats mohikānis. Viņš bija izģērbies pilnīgi kail.+ paturot tikai jostu un stilbsargus, un pusi no viņa skaistās sejas klāja baismīgs, melns krāsojums.
Lēnā, cienīgā gaitā Unkass piegāja pie izkrāsotā staba un tūliņ sāka ritmiskām kustībām soļot tam apkārt kā kādā senā dejā, tai pašā laikā uzsākdams savas karadzies- mas mežonīgo, saraustīto melodiju. Dziesmā bija maz vārdu, un tie bieži atkārtojās:
— Manito! Manitol Manito!
Tu esi liels, tu esi labs, tu esi gudrs!
Manito! Manito!
Tu esi taisnīgs!
Debesīs, mākoņos, ak, es redzu
Daudz ēnu — daudz tumšu, daudz sārtu;
Debesīs, ak, es redzu
Daudz mākoņu!
Un mežos un gaisā, ak, es dzirdu
Kliedzienus, kaucienus, vaidus;
Un mežos, ak, es dzirdu
Skaļu kaucienu!
Manito! Manito! Manitol
Es esmu vājš, tu esi stiprs …
Manito! Manito!
Palīdzi man!
Trīs reizes Unkass atkārtoja šo dziesmu un- tikpat reižu dejodams apgāja stabam apkārt.
Pēc pirmā apļa viņam piebiedrojās kāds nopietna izskata augsti godāts lenapu virsaitis, dziedādams pats savus vārdus, bet līdzīgā melodijā. Cits pēc cita karavīri pievienojās dejai, līdz beidzot ņudzošajā barā, kas griezās ap stabu, bija visi ievērojamākie un cienījamākie cilts locekļi. Tas bija baismīgs skats. Šaušalīgā aurošana dīvainā rīkles balsī padarīja virsaišu niknās, draudīgās sejas vēl briesmīgākas. Tad Unkass dziļi iecirta stabā savu tomahauku un izgrūda kliedzienu, kuru varētu nosaukt par viņa īpašo kaujas saucienu. Tas nozīmēja, ka viņš uzņēmies galveno vadību nodomātajā karagājienā.
Šis signāls pamodināja visas delavaru snaudošās kaislības. Kāds simts jaunekļu, kuri līdz šim bija kautrīgi turējušies malā, kā tas viņu gados pieklājās, tagad mežonīgā barā metās pie staba, kas simbolizēja viņu ienaidnieku, un sašķaidīja to skaidu pa skaidai, kamēr no koka pāri palika tikai saknes.
Iecirtis stabā savu tomahauku, Unkass tūlīt izgāja no bara un paraudzījās uz sauli, kas pašreiz cēlās pāri koku galotnēm. Tas nozīmēja, ka pamiers ar Magvu izbeidzies. Kad Unkass ar zīmīgu žestu un attiecīgu kliedzienu to pavēstīja, viss uzbudinātais pūlis, spalgi iekaukdamies aiz prieka, pameta savu kara spēli, lai sagatavotos daudz bīstamākām kara gaitām īstenībā.
Vienā mirklī nometnes izskats pārmainījās. Karavīri, kas jau bija apbruņojušies un izkrāsojušies, kļuva tik mierīgi, it kā viņiem katra vētraina jūtu izpausme būtu sveša. Turpretī sievietes aši izmetās no būdām, skandinādamas dziesmas, kurās tik dīvaini sajaucās prieks ar žēlabām, ka grūti būtu bijis pateikt, kuras no šīm jūtām ir pārsvarā. Taču neviens nestāvēja dīkā. Daži nesa savas vērtīgākās mantas, daži savus bērnus, citi veda vecos uņ neveselos ģimenes locekļus uz mežu, kas kā spoži zaļš paklājs aizstiepās gar kalna sienņ. Turp devās arī Tamenunds — mierīgs un apvaldīts — pēc īsas un laizkustinošas atvadīšanās no Unkasa, no kura gudrais šķirās tik nelabprāt kā tēvs, kam jāatstāj sen pazaudēts un tikko atgūts dēls. Pa to laiku Dankens bija nogādājis Alisi drošā vietā un tagad uzmeklēja izlūku. Viss jaunekļa izskats rādīja, - ar kādu nepacietību arī viņš gaida priekšā stāvošo cīņu.
Turpretī Vanagacs bija tā pieradis pie iezemiešu kara- dziesmām un gatavošanās kaujai, ka neizrādīja par notiekošo nekādu interesi. Viņš tikai šad un tad paraudzījās uz karavīriem, kas pulcējās ap Unkasu. Redzēdams, ka jaunā virsaiša spēcīgais raksturs iekvēlinājis katra karotāja sirdi un tie visi ir gatavi doties viņam līdz, izlūks jutās apmierināts. Pēc tam viņš aizsūtīja kādu indiāņu zēnu pēc «briežu nāves» un Unkasa šautenes, kuras viņi, šurp nākot, bija paslēpuši mežā delavaru nometnes tuvumā, lai gadījumā, ja paši tiktu sagūstīti, ieročus nepiemeklētu tāds pats liktenis. Izraudzīdams cilvēku, kas uzmeklētu viņa slaveno šauteni, izlūks rīkojās ar savu parasto piesardzību. Viņš zināja, ka Magva nebija šurp atnācis viens pats, un zināja arī to,' ka huroņu spiegi gar visu mežmalu uzmanīgi seko katrai savu jauno ienaidnieku kustībai. Tādēļ, ja viņš pats būtu mēģinājis doties uz mežu, tas varētu beigties visai liktenīgi, labāk neklātos arī kādam delavaru karavīram, bet zēnam varēja draudēt briesmas tikai tad, ja viņa nolūks tiktu atklāts. Kad pienāca Heivards, izlūks aukstasinīgi gaidīja, kā izdosies šis pasākums.
Pilns lepnuma par tik lielu uzticību un jauneklīgas godkārības un cerību spārnots, zēns devās pāri klajumam it kā bez kāda sevišķa nolūka un iegāja mežā netālu no tās vietas, kur bija paslēptas šautenes. Bet, tiklīdz tā melnīgsnējo stāvu aizsedza krūmu lapotne, viņš nogūlās un sāka līst kā čūska uz kārotā dārguma pusi. Laimīgi to sasniedzis, jau nākamajā mirklī viņš, turēdams katrā rokā pa šautenei, aši. kā bulta drāzās pāri šaurajam klajumam, kas šķīra klints terasi, uz kuras atradās delavaru ciems, no meža. Viņš jau bija sasniedzis klints pamatni un neticami veikli rāpās augšup pa tās izciļņiem, kad no meža puses atskanēja šāviens, apliecinot, cik pareizs bijis izlūka spriedums. Zēns atbildēja šāvienam ar klusu, bet nicinošu iekliegšanos, un tūlīt pat no citas meža puses nospindza otra viņam tēmēta lode. Nākamajā mirklī zēns jau parādījās virs klints un, triumfējoši pacēlis gaisā atnestās šautenes, ar uzvarētāja lepnumu devās pie slavenā mednieka, kas bija viņu pagodinājis ar tik svarīgu uzdevumu.
Kaut gan Vanagacs visu laiku bija izrādījis vislielāko interesi par sava sūtņa likteni, prieks par atgūto «briežu nāvi» pirmajā mirklī lika viņam aizmirst visu citu. Viņš vispirms uzmanīgi aplūkoja šauteni, reižu desmit vai piecpadsmit atvēra un atkal aizsita pulvera kapsulas vāciņu, rūpīgi pārbaudīja, vai aizslēgs kārtībā, un tikai tad pievērsās zēnam, ļoti laipnā tonī apjautādamies, vai viņš nav ievainots. Zeņķis lepni paraudzījās izlūkam sejā, bet nekā neatbildēja.
— Ahā! Es redzu, puis, šie nelieši tev sadīrājuši roku! — izlūks sacīja, paceldams augšup vīrišķīgā cietēja ievainoto locekli. — Bet saberzta alkšņa miza darīs brīnumus. Līdz tam es tev to apsiešu ar vampumvirkni! Agri tu esi uzsācis karavīra gaitas, manu drosmīgo puisēn, un droši vien kapā tu aiznesīsi sev līdz krietni daudz godājamu rētu. Es pazīstu ne vienu vien jaunu karavīru, kas ir ieguvis skalpus, bet nevar parādīt tādu zīmi kā šī. Ej tagad, — viņš piebilda, apsējis zēnam roku, — tu būsi virsaitis
Zēns aizgāja, lepodamies ar savu asiņaino brūci vairāk nekā visiedomīgākais galminieks ar savu sārto zīda lenti, un piebiedrojās citiem pusaudžiem.
Šajā brīdī, kad bija veicami tik daudzi nopietni un svarīgi uzdevumi, zēna drošsirdīgā rīcība neieguva vispārēju ievērību un pelnīto atzinību, kā tas būtu bijis mierīgākos apstākļos. Taču tā atklāja delavariem ienaidnieka pozīcijas un nolūkus. Tūlīt tika izsūtīta karavīru grupa ar uzdevumu padzīt uzglūnošos huroņus. Tas drīz vien bija izdarīts, jo lielākā daļa no viņiem paši atkāpās, kad redzēja, ka ir atklāti. Sekodami ienaidniekam, delavari aizgāja diezgan tālu no savas nometnes, bet tad apstājās, lai nogaidītu pavēli, kā rīkoties, jo baidījās, ka huroņi viņus var ievest lamatās. Tā kā abas karotāju puses paslēpās, mežā atkal iestājās jauka vasaras rīta vientulīgais, dziļais klusums.
Mierīgais, bet nepacietīgais Unkass tagad sapulcināja virsaišus un sadalīja pilnvaras un pienākumus. Viņš stādīja priekšā Vanagaci kā daudzās kaujās pārbaudītu karavīru un uzticēja viņam vadīt divdesmit cilvēku lielu nodaļu. Aptuveni paskaidrojis delavariem, kāda dienesta pakāpe ir Heivardam ingizu karaspēkā, viņš piedāvāja tam tikpat svarīgu posteni savējā. Taču Dankens no tā atsacījās un izteica vēlēšanos kā brīvprātīgais iet kopā ar izlūka vadīto grupu. Pēc tam-jaunais mohikānis norīkoja vairākus iezemiešu virsaišus dažādu 'atbildīgu uzdevumu veikšanai un nekavējoties deva pavēli iziet no nometnes. Vairāk nekā divsimt vīru ar prieku, bet klusēdami viņam paklausīja.
Viņi iegāja mežā pilnīgi netraucēti un nesastapa nevienas dzīvas dvēseles, kamēr nonāca pie savu izlūku slēptuves. Te tika dota pavēle apstāties, un virsaiši sapulcējās, lai klusti apspriestos. Izteiktie priekšlikumi un plāni bija dažādi, bet neviens no tiem dedzīgajam vadonim nebija īsti pa prātam. Unkasam ar savu straujo raksturu būtu gribējies riskēt un nekavējoties vest karavīrus uzbrukumā, lai tūlīt visu izšķir kaujas laime, bet tas nozīmētu rīkoties pret savu ciltsbrāļu uzskatiem un paražām. Tādēļ viņš nolēma ievērot piesardzību.
Kad apspriešanās bez panākumiem bija turpinājusies jau krietnu brīdi, no ienaidnieka puses pēkšņi parādījās kāds vientuļš nācējs. Viņa steidzīgā gaita vedināja uz domām, ka tas varbūt ir sūtnis, kam uzdots vest miera saru- ff
nas. Taču, pienācis apmēram simt jardu attālumā no biezajiem krūmiem, kuru aizsegā bija sapulcējušies delavaru virsaiši, svešinieks palēnināja soļus, it kā nevarēdams izšķirties, uz kuru pusi doties, un beidzot pavisam apstājās. Visu acis pievērsās Unkasam, it kā gaidot viņa norādījumu, ko darīt.
— Vanagacs, — jaunais virsaitis klusu sacīja, — viņš nekad vairs nedrīkst runāt ar huroņiem.
— Viņa stunda ir situsi, — lakoniski noteica izlūks, izbāzdams savas šautenes garo stobru caur lapām un rūpīgi notēmēdams uz nāvei nolemto mērķi. Bet, nenospiedis gaili, viņš atkal nolaida šauteni un sāka nevaldāmi smieties savus īpatnējos, neskanīgos smieklus.
— Es noturēju to zelli par mingu! — viņš sacīja. — Bet, kad manas acis aptaustīja viņa ribas, meklējot vietu, kur ielaist lodi, — iedomājies tikai, Unkas! — es ieraudzīju muzikanta stabuli! Nu, tātad tas ir cilvēks, ko sauc par Gamutu, un viņa nāve nevienam nav vajadzīga, bet, dzīvs būdams, viņš var mums pašiem noderēt, ja vien viņa mēle bez dziedāšanas prot arī vēl ko citu. Ja skaņas nav zaudējušās savu iedarbību uz viņu, tad es drīz vien sarunāšos ar šo krietno puisi tādā balsī, kas viņam liksies daudz patīkamāka par «briežu nāves» valodu.
To teikdams, Vanagacs nolika nost savu šauteni un sāka līst caur krūmiem uz priekšu. Piezadzies Dāvidam pietiekami tuvu, lai tas varētu viņu sadzirdēt, mežinieks mēģināja atkārtot tos muzikālos vingrinājumus, kas viņu tik droši un laimīgi bija izveduši no huroņu nometnes.
Gamuta smalkās ausis nevarēja apmānīt — reiz jau dzirdējis šīs skaņas, viņš tūlīt zināja, no kā rīkles tās nāk, un, patiesību sakot, neviens cits kā Vanagacs arī nebūtu spējīgs sacelt līdzīgu troksni. Nabaga cilvēks acīmredzot izjuta lielu atvieglojumu un, iedams šās balss virzienā, kaut gan to darīt viņam bija gandrīz tikpat grūti kā doties pretī veselai baterijai, drīz vien atrada paslēpušos izlūku.
— Man gribētos zināt, ko par to domās huroņi! — Vanagacs smiedamies sacīja, paņemdams Dāvidu aiz rokas un vezdams pie citiem. — Ja šie nelieši ir tuvumā un dzirdēja manu dziedāšanu, viņi teiks, ka te ir nevis viens, bet divi plānprātiņi! Taču šeit mēs esam drošībā, — viņš piebilda, norādīdams uz Unkasu un viņa biedriem.
— Tagad pastāstiet mums par mingu nodomiem skaidrā angļu valodā bez jebkādas balss izlocīšanas.
Mēms no brīnumiem, Dāvids blenza apkārtstāvošajos virsaišos, kas izskatījās visai mežonīgi, bet, pārliecinājies, ka te ir arī pazīstamas sejas, viņš drīz vien tiktāl atjēdzās, ka varēja saprātīgi" atbildēt.
— Šie pagāni ir iznākuši no nometnes krietni lielā skaitā, — Dāvids sacīja — un es baidos, ka ar ļauniem nolūkiem. Pēdējās stundas laikā pie viņiem notika tik bezdievīga kaukšana un ķecerīga ālēšanās, ka es, patiesību sakot, atbēgu pie delavariem meklēt mieru.
— Jūsu ausis nebūtu diez ko ieguvušas, ja jūs būtu pasteidzies ātrāk, — izlūks mazliet paasi noteica. — Bet lai nu tas tagad paliek. Kur ir huroņi?
— Viņi ir paslēpušies mežā, ceļā no sava ciema uz šejieni. IJn viņu ir tik daudz, ka saprātīgāk būtu, ja jūs tūlīt grieztos atpakaļ.
Unkass ar gandarījumu pārlaida acis koku rindai, kuru aizsegā bija apmetušies viņa karavīri, un jautāja:
— Un Magva?
«— Kopā ar viņiem. Viņš atveda jaunavu, kas pirmāk bija apmetusies pie delavariem, un, atstājis to alā, pats kā saniknots vilks nostājās savu mežoņu priekšgalā. Es nezinu, kas viņu tik varen nokaitinājis.
— Jūs sakāt, viņš Koru atstāja alā? — iejaucās Heivards. — Cik labi, ka mēs zinām, kur viņa atrodas. Vai nebūtu iespējams kaut ko darīt, lai viņu tūlīt atbrīvotu?
Unkass nopietni paskatījās uz Vanagaci un tad jautāja:
— Ko saka Vanagacs?
— Dodiet man divdesmit apbruņotu vīru, es nogriezīšos pa labi gar strautu un pie bebru mītnēm sastapšos ar sagamoru un pulkvedi. Tad no tās puses jūs dzirdēsiet kaujas kliedzienu. Pa vējam tas viegli atskanēs veselu jūdzi. Pēc tam tu, Unkas, uzbrūc viņiem no priekšpuses. Kad viņi pienāks mums šāviena attālumā, mēs tiem tā uzdosim, ka viņu ierinda salieksies kā'oša loks. Pēc tam mēs ieņemsim viņu nometni, ielauzīsimies alā un atbrīvosim mis Monro. Un tad pabeigsim izrēķināties ar šo cilti vai nu pēc balto vīru kaujas paņēmiena ar triecienu un uzvaru, vai arī pēc indiāņu paraduma — ar uzglūnēšanū un slēpšanos. Varbūt šajā plānā nav diez kādu gudrību, major, bet ar drosmi un pacietību to visu var izdarīt.
— Man tas loti patīk! — iesaucās Dankens, saprazdams, ka Koras atbrīvošana ir galvenais izlūka mērķis. — Man tas ļoti patīk. Nekavējoties sāksim rīkoties.
Pēc īsas apspriešanās plānu vēl precizēja, lai katrai nodaļai būtu pilnīgi skaidrs tās uzdevums, tad tika norunāti sazināšanās signāli, un virsaiši devās katrs uz norādīto vietu.