Kad Vanagacs mazā nodaļa bija sastādīta, viņš paņēma šauteni un, devis signālu sekot, aizveda savus vīrus krietnu gabalu atpakaļ pie nelielā strauta, kuru viņi, šurp nākot, bija šķērsojuši. Te izlūks apstājās, nogaidīja, kamēr visi karavīri sapulcējās ap viņu, un tad delavaru valodā jautāja:
— Vai kāds no maniem jaunekļiem zina, kurp šī straume mūs aizvedīs?
Kāds delavars pastiepa roku ar diviem ieplestiem pirkstiem un, norādīdams vietu, kur tie pie plaukstas savienojās, atbildēja:
— Pirms vēl saule būs nogājusi savu ceļu, mazais ūdens ieplūdīs lielajā.
— Es jau tā spriedu, — izlūks sacīja, palūkodamies augšup starp koku galotnēm, — pēc strauta virziena un kalnu stāvokļa. Vīri, mēs turēsimies tā krastu aizsegā, kamēr saodīsim huroņus.
Viņa biedri izteica savu piekrišanu ar parasto aprauto izsaucienu, bet, redzēdami, ka izlūks jau gatavs stāties nodaļas priekšgalā un doties ceļā, viens vai divi ar zīmēm rādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Sapratis viņu brīdinošos skatienus, Vanagacs pagriezās un ieraudzīja, ka viņiem līdz atnācis arī dziedāšanas skolotājs.
— Vai jūs zināt, draugs, — nopietni un ar mazu lepnuma pieskaņu balsī izlūks jautāja, — ka šī nodaļa sastāv no drosmīgiem sirotājiem un to vada cilvēks, kas neliks viņiem stāvēt dīkā? Ja ne pēc piecām, tad, vēlākais, pēc trīsdesmit minūtēm mūsu kājas mīdīs huroņus, dzīvus vai mirušus.
— Es gan netiku vārdos brīdināts par jūsu nodomiem, — atbildēja Dāvids, kura seja bija mazliet pietvīkusi un parasti mierīgās, neizteiksmīgās acis trauksmaini
mirdzēja. — Bet es esmu nogājis tālu ceļu un piedzīvojis daudz laba un Jauna kopā -ar šo jaunavu, kuru jūs meklējat. Kaut arī neesmu kareivīgi noskaņots cilvēks, es tomēr ar prieku apjoztu savus gurnus un uztrītu zobenu, lai cīnītos viņas labad.;
Izlūks brīdi vilcinājās, it kā sevī pārlikdams, vai ir kāda jēga pieņemt šo dīvaino brīvprātīgo, un tad sacīja:
— Jūs taču neprotat rīkoties ne ar kādu ieroci.
— Kaut gan es neesmu lielīgais, asinskārais Goliāts, — Dāvids atbildēja, izvilkdams no sava raibā, salasītā apģērba metamo lingu, — es neesmu aizmirsis, kā cīnījās ganu zēns Dāvids. Ar šo senlaicīgo kara rīku es jaunībā tiku daudz vingrinājies, un varbūt šī māka vēl nebūs man galīgi zudusi.
— Jā, — Vanagacs sacīja, nievājoši aplūkodams briežādas lingu, — varbūt šī lietiņa noderētu, cīnoties ar bultām un dunčiem, bet šos mingus franči ir apgādājuši ar labām šautenēm. Taču, kā liekas, jums piemīt spējas neskartam staigāt pa uguns līniju, un, tā kā līdz šim jums ir laimējies.Major, jūsu šautene ir uzvilkta, bet viens vienīgs šāviens pirms laika nozīmētu bez kādas jēgas zaudēt tieši divdesmit skalpu.. Dziedoni, jūs varat nākt līdz — varbūt jūsu skaļā rīkle mums vēl noderēs.
— Es jums pateicos, draugs! — atbildēja Dāvids, lasīdams savai lingai akmentiņus no strauta. — Kaut arī mans gars nenesas uz nonāvēšanu, es justos gauži apbēdināts, ja jūs mani sūtītu projām.
— Atcerieties, — izlūks piebilda, zīmīgi piesizdams sev pie galvas tajā vietā, kas Gamutam vēl nebija gluži sadzijusi, —- mēs ejam cīnīties, nevis muzicēt. Kamēr nebūs atskanējis kaujas kliedziens, runās tikai šautenes.
Dāvids palocīja galvu par zīmi, ka pieņem šos noteikumus. 'Tad Vanagacs, vēlreiz pārlaidis vērīgu skatienu saviem vīriem, deva signālu iet uz priekšu.
Kādu jūdzi viņi gāja gar pašu strauta gultni. Kaut gan stāvie, bieziem krūmiem apaugušie krasti diezgan droši pasargāja viņus no novērotāju acīm, tomēr netika aizmirsta piesardzība, ko parasti ievēro indiāņi, dodoties uzbrukumā. Katrā malā gāja, pareizāk sakot, zagās pa karavīram, kas šad un tad vērīgi ielūkojās mežā. Ik pēc brītiņa nodaļa apstājās, saspringti ieklausīdamās, vai nav dzirdams kāds aizdomīgs troksnis. Netraucēti viņi sasniedza
vietu, kur mazais strauts ietecēja lielākā, un šeit izlūks atkal apstājās, lai uzmanīgi pavērotu mežu.
— Liekas, ka būs laba diena kaujai, — viņš angliski sacīja Heivardam, priecīgi palūkodamies augšup uz mākoņiem, kas platiem vāliem slīdēja pa debesim. — Spoža saule un zibošs stobrs traucē kārtīgi notēmēt. Viss runā mums par labu: vējš pūš no tās puses un atnesis šurp viņu trokšņus un arī dūmus — un tas ir ļoti svarīgi. Turpretī mēs jau būsim izšāvuši, kad viņi tikai atjēgsies, kas par lietu. Bet te nu beidzas mūsu aizsegs. Ap šo upīti bebri dzīvojuši simtiem gadu, un, kā redzat, viņu zobi te atstājuši tikai apgrauztus stumbeņus, bet maz dzīvu koku.
Tiklīdz karavīri bija iznākuši klajumā, viņiem aizmugurē norībēja kāds ducis šāvienu, un viens delavars, pa- lēcies augstu gaisā kā ievainots briedis, nokrita zemē beigts.
— Tā! Es jau baidījos, ka viņi pastrādās kādu velnišķību! — izlūks angliski izsaucās un tūlīt iekliedzās delavaru valodā: — Slēpieties, vīri! Uzbrukumā!
Acumirklī karavīri izklīda, un Heivards vēl nepaguva attapties no pārsteiguma, kad jau bija palicis stāvam mežmalā viens pats ar Dāvidu. Par laimi, huroņi bija jau atkāpušies un to šāvieni viņus vairs neapdraudēja, taču nebija domājams, ka šāds stāvoklis turpināsies ilgi. Izlūks pirmais metās pakaļ ienaidniekam, šaujot slapstīdamies aiz kokiem un spiezdams huroņus lēnām atkāpties.
Likās, ka šo pēkšņo uzbrukumu bija izdarījusi pavisam maza huroņu grupiņa, bet, atkāpjoties tuvāk savējiem, tā arvien pieauga, un drīz vien, spriežot pēc pretuguns, ienaidnieku bija gandrīz tikpat daudz kā uzbrūkošo delavaru. Heivards metās līdzi cīnītājiem un, slēpdamies aiz koku stumbriem tāpat kā pārējie, raidīja šāvienu pēc šāviena. Kauja iedegās arvien karstāk un sīvāk. Ievainoto bija maz, jo abas puses, cik vien iespējams, turējās koku aizsegā. Taču pamazām kaujas laime novērsās no Vanagacs un viņa .vīriem. Vērīgais izlūks redzēja draudošās briesmas, bet nezināja, kā no tām izvairīties. Viņš saprata, ka atkāpties pašreiz ir vēl bīstamāk nekā palikt uz vietas, kaut gan huroņi sāka apiet viņus no sāniem un atrast aizsegu pret ienaidnieku lodēm kļuva tik grūti, ka delavari bija spiesti gandrīz pavisam pārtraukt šaušanu. Šai kritiskajā brīdī, kad varēja domāt, ka nupat jau viņus aplenc visa naidīgā cilts, pēkšņi zem koku lapotajām velvēm atbalsojās kaujas kliedzieni un ieroču žvadzoņa, kas nāca no tās puses, kur bija palicis Unkass.
Šis uzbrukums acumirkli mainīja stāvokli par labu izlūkam un viņa draugiem. Likās, ka ienaidnieks, pārvērtēdams Vanagacs nodaļas spēkus, bija atstājis pārāk maz karavīru, lai spētu atsist jaunā mohikāņa straujo uzbrukumu. Izlūka pretinieku skaits manāmi saruka, jo lielākā daļa huroņu aizsteidzās palīgā noturēt galveno aizsardzības punktu.
Vanagacs tagad deva komandu ar visu sparu mesties virsū ienaidniekam un uzmundrināja savus vīrus gan ar saucieniem, gan paša piemēru. Viņa pavēle nekavējoties un veiksmīgi tika izpildīta. Huroņi bija spiesti atkāpties, un drīz vien kauja no paretā meža, kur tā bija sākusies, pārvietojās uz biezokni, kura aizsegā bēgošajiem bija vieglāk pretoties. Šeit atkal cīņa iedegās jo sīvi, un nevarēja zināt, kam tā nesīs uzvaru, jo delavari, kaut gan neviens no viņiem vēl nebija kritis, savu neizdevīgo pozīciju dēļ sāka noasiņot.
Šai grūtajā kaujas brīdī Vanagacs pamanījās nostāties aiz tā paša koka, aiz kura slēpās Heivards. Lielākā daļa viņa vīru atradās sauciena attālumā mazliet pa labi un visu laiku nepārtraukti, bet veltīgi apšaudīja paslēpušos ienaidniekus.
— Jūs esat jauns cilvēks, major, — izlūks teica, nolaizdams «briežu nāves» laidi zemē un atbalstīdamies pret stobru, — un kādreiz nākotnē jums varbūt būs lemts vadīt armiju pret šiem nolādētajiem mingiem. Redziet, galvenais te ir droša roka, asa acs un laba paslēptuve. Nu, ja jums te būtu karaliskās armijas nodaļa, ko jūs" viņiem liktu šādā gadījumā darīt?
— Durklis atbrīvotu ceļu.
— Jā, jūsu vārdos skan baltā cilvēka spriedums. Bet šajā mūžamežā, komandierim jājautā sev, cik dzīvību viņš var ziedot.
— Šo jautājumu mēs varētu labāk pārrunāt kādu citu reizi, — Heivards sacīja. — Vai mēs neiesim uzbrukumā?
— Es neredzu tur nekā aplama, ja cilvēks savu atelpas brīdi pavada lietderīgās pārdomās, — izlūks atteica. — Bet, kas attiecas uz uzbrukumu, —- man tas diez kā nepatīk, jo tad parasti jāzaudē pāris skalpu par neko. Un tomēr, — viņš piebilda, pieliekdams galvu un ieklausīdamies tālajos kaujas trokšņos, — ja mēs gribam Unkasam palīdzēt, tad jātiek galā ar šiem neliešiem.
Spēji un apņēmīgi pagriezies, izlūks kaut ko skaļi uzsauca indiāņiem viņu valodā. Uz šiem vārdiem karavīri atbildēja ar kliedzienu, un pēc dotā signāla visi veikli apmetās apkārt katrs savam kokam. Huroņi, ieraugot vienā mirkli acu priekšā pavīdam tik daudz tumšu stāvu, izšāva, taču steigā nevienam netrāpīja. Bez kavēšanās delavari slaidiem lēcieniem īrietās uz meža pusi gluži kā panteras, kas uzbrūk laupījumam. Visiem pa priekšu skrēja Vanagacs, vicinādams rokā briesmīgo šauteni un aizraudams pārējos ar savu piemēru. Daži vecākie un gudrākie huroņi, kā jau izlūks baidījās, bija aptvēruši pretinieka kaujas viltību — tīšām izsaukt pārsteidzīgu uguni -— un tikai tagad notēmēja un izšāva. Viņu lodes nogalināja trīs priekšējos karavīrus. Taču zaudējums nespēja mazināt trieciena sparu. Kā viesulis delavari iebruka biezoknī, kur slēpās huroņi, un jebkurš pretošanās mēģinājums bija veltīgs.
Tuvcīņa ilga tikai īsu brīdi. Tad huroņi steigšus atkāpās uz biezokņa pretējo malu, kur arī palika, un sāka pretoties ar izmisīgu neatlaidību. Sai kritiskajā momentā, kad uzvaras izredzes delavariem atkal kļuva nedrošas, huroņiem aizmugurē norībēja šāviens un no bebru mītņu puses, kas atradās klajumā viņpus biezokņa, spindzēdama atlidoja lode, kam sekoja skaļš un šausminošs kaujas kliedziens.
— Tur runā sagamors! — iesaucās Vanagacs un atbildēja kliedzienam ar savu vareno balsi. — Tagad tie ir starp mums kā spīlēs!
Šis šāviens satrieca huroņus kā zibens spēriens. Negaidītais uzbrukums no aizmugures laupīja viņiem drosmi, un, nedomādami vairs ne par ko citu, karavīri visi barā metās bēgt pāri klajumam. Daudzus nogalināja vajājošo delavaru lodes un sitieni.
Mēs neapstāsimies, lai sīkāk aprakstītu izlūka un Čingačguka sastapšanos vai vēl aizkustinošāko Dankena un Monro atkalredzēšanos. Satikušies draugi dažos vārdos ātrumā pastāstīja, kā katram gājis, un tad Vanagacs, norādīdams savas nodaļas vīriem uz sagamoru, nodeva galveno vadību mohikāņu virsaitim. Cingačguks uzņēmās šo pienākumu ar pieredzējuša karotāja nopietnību un cieņu. Viņš aizveda nodaļu atpakaļ cauri biezoknim uz līdzenu
noriņu, kurā bija pietiekami daudz koku, lai viņi varētu paslēpties, un šeit deva pavēli apstāties. Tālāk uz priekšu sākās diezgan stāva nogāze, un lejā jūdzēm tālu aizstiepās šaura, ar mežu aizaugusi grava. Šai biezajā, tumšajā mežā Unkass vēl cīnījās ar huroņu galvenajiem spēkiem.
Mohikānis un viņa draugi piegāja pie kraujas malas un ar ievingrinātu ausi ieklausījās kaujas trokšņos. Daži putni, aizbiedēti no savām vientuļajām ligzdām, laidelējās pār gravas lapoto ieplaku, un šur tur pāri kokiem pacēlās viegli dūmu mākonīši, rādīdami, ka tajās vietās cīņa rit sevišķi sīvi.
— Kauja tuvojas nogāzei, — Dankens teica, norādīdams uz to pusi, kur. atskanēja jauna šāvienu zalve. — Mēs esam tieši pretī un no šejienes nevaram neko lielu palīdzēt.
— Huroņi nogriezīsies aizā, kur mežs ir biezāks, — izlūks sacīja, — un tad mēs būsim viņiem flangā. Ej, sa- gamor, tu tikko pagūsi laika izkliegt kaujas saucienu un aizvest turp savus karavīrus. Es palikšu šeit. Mohikāni, tu mani pazīsti: neviens huronis netiks pāji kalnam tavā aizmugurē bez «briežu nāves» ziņas.
Indiāņu virsaitis vēl kādu mirkli uzkavējās, vērodams kauju, kas tagad strauji virzījās augšup pa nogāzi. Tā bija droša zīme, ka dc!avari gūst virsroku. Taču viņš negāja projām līdz pat tam brīdim, kamēr kā draugu, tā ienaidnieku tuvumu atcādināja delavaru lodes, kas pakšķēdamas sāka krist uz sausām lapām klātās zemes gluži kā krusas graudi, kcs vēstī negaisu. Vanagacs un viņa trīs biedri atkāpās dažus soļus un, paslēpušies aiz kokiem, nogaidīja kauja': iznākumu.
Drīz vien šāvieni vairs neatbaisojās tik skanīgi kā mežā un izklausījās, ka apšaudīšanās notiek jau klajākā vietā. Tad šur un tur parādījās pa karavīram, kas bēga uz meža malu, bet klajuma priekšā apstājās, it kā atjēgušies, ka te ir pēdējā vieta, kur vēl iespējams pretoties. Šiem drīz vien pievienojās citi, līdz beidzot melnīgsnējie stāvi izveidoja garu ķēdi, kas ar izmisīgu neatlaidību vēl turējās koku aizsegā. Heivards sāka izrādīt nepacietību un bažīgi palūkojās uz Cingačguka pusi. Virsaitis bija apsēdies uz klints un vēroja notiekošo ar tādu mieru, it kā viņa vienīgais uzdevums būtu sekot kaujas norisei.
— Ir pienācis laiks delavaram sist ienaidnieku! — Heivārds sacīja.
— Nē, vēl ne! — izlūks atbildēja. — Kad delavars jutīs savus draugus tuvumā, viņš tiem darīs zināmu, ka ir šeit. Re, re! Šie nelieši sadrūzmējas tai priežu pudurī kā bites pēc spietošanas. Jā, nudien, jebkura indiāņu sieva varētu ielaist lodi šā mingu pūļa vidū!
Šajā mirklī atskanēja kaujas kliedziens un kāds ducis huroņu nogāzās no Čingačguka un viņa vīru raidītās zalves. Kā atbilde uz to no meža puses atskanēja īpatnējais Unkasa kaujas sauciens, un gaisu pāršķēla tik skaļš kauciens, it kā tas nāktu no tūkstoš rīklēm reizē. Huroņi pārbijās, viņu ķēde vidū pārtrūka, un caur šo pārrāvumu no meža iznāca Unkass, vezdams aiz sevis kādus simt karavīrus.
Jaunais virsaitis pamāja pa labi un pa kreisi, dodams zīmi saviem karavīriem vajāt ienaidnieku abos virzienos. Sakautie huroņi atkal meklēja patvērumu mežā, kur viņiem uz pēdām sekoja uzvaru izcīnījušie lenapu karavīri. Jau pēc brītiņa troksnis attālinājās uz dažādām pusēm un, kļūdams arvien neskaidrāks, pamazām saplūda ar meža šalkoņu. Taču viens mazs bariņš huroņu, kam pašlepnums nebija ļāvis meklēt glābiņu mežā, tagad sadrūmuši lēnām atkāpās augšup pā krauju, kuru tikko bija atstājis Cingačguks ar savu nodaļu. To vidū tūlīt dūrās acīs Magva ar savu nikno, ļauno seju un augstprātīgo, valdonīgo izturēšanos.
Gribēdams ātrāk sakaut ienaidnieku, Unkass bija aizsūtījis gandrīz visus savus karavīrus vajāt bēgošos huroņus, bet, ieraugot Viltīgo Lapsu, viņš aizmirsa katru piesardzību. Ar savu kaujas kliedzienu atsaucis atpakaļ kādus sešus septiņus delavarus, viņš metās virsū Magvas nodaļai, nebēdādams par spēku nevienlīdzību.
Huronis, to redzēdams, apstājās, gatavs ar prieku pieņemt kauju. Bet tajā brīdi, kad viņš jau domāja, ka jaunais, dedzīgais uzbrucējs savas pārgalvības dēļ nokļuvis viņa varā, atskanēja jauns kaujas kliedziens un parādījās Garā Karabīne ar saviem baltajiem biedriem, kas steidzās Unkasam palīgā. Huronis momentā apgriezās un steigšus sāka atkāpties.
Nebija laika ne sasveicināties, ne apsveikt jauno virsaiti ar uzvaru, jo Unkass, kaut arī nezināja, ka tuvumā ir viņa draugi, turpināja dzīties pakaļ ienaidniekam vēja ātrumā. Velti Vanagacs kliedza viņam, lai slēpjas aiz kokiem. Jaunais mohikānis izturējās pret huroņu bīstamo uguni ar pārdrošu nevērību un piespieda^ tos bēgt tikpat ātri, kā drāzās uz priekšu pats. Drīz vien bēgošie, kam pa pēdām sekoja vajātāji, sasniedza vaiendotu ciemu.
Redzēdami savus mitekļus apdraudētus un bēgot noguruši, huroņi tagad palika uz vietas pie apspriešanās būdas un sāka pretoties ar izmisīgu niknumu. Uzbrukums bija straujš un postošs kā viesuļvētras brāziens. Unkasa tomahauks un Vanagacs lodes ķēra pretiniekus citu pēc cita, un pat Monro vēl arvien stingrā roka nestāvēja dīkā. Drīz vien zeme bija noklāta huroņu līķiem. Taču Magva, kaut gan cīnījās drosmīgi un uzbrucēju nevairījās, palika neievainots. Redzēdams, ka gandrīz visi viņa biedri krituši, viltīgais virsaitis izgrūda niknu un izmisuma pilnu kaucienu un steigšus atstāja kaujas lauku kopā ar diviem saviem vīriem, kas vienīgie bija palikuši dzīvi.
Unkass tūlīt metās Magvam pakaļ. Viņam neatlaidīgi sekoja Vanagacs, Heivards un Dāvids. Nevarēdams nekā citādi palīdzēt, izlūks turēja šautenes stobru izstieptu mazliet priekšā savam draugam, tādējādi viņu aizsargājot kā ar burvju vairogu. Vienu brīdi likās, ka Magva grib vēl pēdējo reizi mēģināt atriebties par visu zaudēto, bet tad, tūlīt atkal atmetis šo nodomu, viņš aši ielēca biezā krūmu pudurī. Vajātāji viņam sekoja un piepeši ieraudzīja, ka huroņi ieiet alā, kas lasītājam jāti zināma. Vanagacs priecīgi paziņoja, ka tagad medījums viņiem tikpat kā rokā. Atri ieskrējuši šaurajā, garajā ejā, vajātāji vēl manīja tālumā pavīdam bēgošo huroņu stāvus. Viņiem pretī no alas apakšzemes velvēm un galerijām skanēja simtiem sieviešu un bērnu kliedzienu. Drūmās puskrēslas ptelietā ala šķita līdzīga pazemes valstībai.
Unkass nenolaida acu no Magvas, it kā tas būtu viņa dzīves vienīgais mērķis. Heivards ar izlūku vēl arvien sekoja viņam cieši uz pēdām, gan varbūt ne tik dedzīgi, bet tādu pašu jūtu vadīti. Virzīties uz priekšu pa tumšajām, drūmajām ejām kļuva arvien grūtāk, un bēgošie karavīri bieži nozuda viņu skatieniem. Vienu mirkli jau šķita, ka viņi ir. pazaudējuši pareizo ceļu, bet tad kādas ejas pašā galā, kura acīmredzot izveda kalna virspusē, pavīdēja balts tērps.
— Tā ir Kora! — iesaucās Heivards, un viņa balsī skanēja reizē šausmas un prieks.
— Kora! Kora! — atkārtoja Unkass, strauji kā briedis traukdamies uz priekšu.
— Tā ir viņai — kliedza izlūks. — Drosmi, lēdij! Mēs nākam! Mēs nākam!
Ieraugot gūstekni, vajātāju dedzība desmitkārt pieauga, un pakaļdzīšanās turpinājās ar jaunu sparu. Bet ceļš bija nelīdzens,, šķēršļu pilns un vietām gandrīz necaurejams. Unkass nometa savu šauteni un ātriem lēcieniem aizdrāzās uz priekšu. Heivards tūlīt sekoja viņa piemēram, bet jau nākamajā mirklī abi saprata, ka rīkojušies neprātīgi, jo klinšu ejā nodārdēja bēgošo huroņu raidītais šāviens un tā lode viegli ievainoja jauno mohikāni.
— Mums jātiek viņiem "klāt! — nokliedza izlūks, izmisīgiem lēcieniem aizdrāzdamies garām saviem draugiem. — Šādā attālumā tie nelieši nokniebs mūs visus. — Redzat! Viņi paši slēpjas no mūsu lodēm aiz jaunavas!
Kaut gan biedri izlūka vārdus neievēroja vai, pareizāk sākot, nedzirdēja, visi tomēr sekoja viņa piemēram. Ar neticamu piepūli viņiem izdevās piekļūt bēgļiem tādā attālumā, lai varētu saskatīt, ka abi. kara vīri ved Koru, bet Magva izrīko, pa kuru ceļu bēgt. Šajā brīdī visi četri stāvi asi iezīmējās pret debesīm alas izejā un tad nozuda. Sarūgtināti un pārskaitušies Unkass ar Heivardu vēl vairāk sasprindzināja spēkus, kas jau tā šķita pārcilvēciski, un paguva izkļūt no alas kalna virspusē vēl īstajā laikā, lai redzētu, ka vajātie huroņi dodas augšup kalnā, kur sekot tiem bija ne mazāk grūti un bīstami.
Unkass gāja pirmais, viņam sekoja Heivards, bet izlūks, kuram kāpšanu traucēja šautene, turējās mazliet iepakaļ. Neticamā ātrumā viņi pārvarēja klintis, stāvas kraujas un visādus šķēršļus, kas citā reizē un citos apstākļos būtu šķituši nepārvarami. Ar gandarījumu dedzīgie jaunekļi redzēja, ka attālums starp viņiem un huroņiem arvien samazinās, jo tiem bēgšanu apgrūtināja Kora.
— Apstājies, vaiendotu suns! — Unkass kliedza, draudēdams Magvam ar savu spožo tomahauku. — Delavars tev pavēl: apstājies!
— Es neiešu tālāk! — Kora iesaucās, pēkšņi apstādamās uz klints malas, kas kārās pāri dziļai aizai. — Nogalini mani, ja gribi, riebīgais huroņi, bet tālāk es neiešu!
Indiāņi, kas veda jaunavu, tūlīt atvēzējās ar saviem tomahaukiem, bet Magva apstādināja viņu paceltās rokas. Tad viņš izvilka pats savu dunci un pa.griezās pret gūstekni.
— Sieviete, — viņš sacīja, — izvēlies: Viltīgās Lapsas vigvams vai viņa duncis!
Kora pat nepaskatījās-uz viņu, bet, nokrizdama ceļos, pacēla rokas pret debesīm un iesaucās:
— Dievs, palīdzi man!
— Sieviete! — Magva aizsmakušā balsī atkārtoja, veltīgi pūlēdamies uztvert Koras skaidro, mirdzošo acu skatienu. — Izvēlies!
Bet Kora nelikās dzirdam viņa vārdus. Huronis nodrebēja un augstu pacēla roku, bet tad atkal to nolaida, ap-, mulsis un it kā šaubīdamies. Pēc īsas iekšējas cīņas viņš atkal pacēla aso ieroci, bet tieši šajā mirklī virs viņiem atskanēja griezīgs kliedziens un parādīj4s Unkass, kas no baismīga augstuma trakā lēcienā lidoja lejup uz klints nokāri. Magva atrāvās soli atpakaļ, un viens no huroņiem, izmantodams gadījumu, iegrūda savu dunci Korai krūtīs.
Kā tīģeris Magva metās virsū savam ciltsbrālim, kas bija viņu tā apvainojis, bet Unkass, nokrizdams vidū, tos izšķīra. Tikko redzētās slepkavības satracināts, Magva ietrieca savu dunci zemē guļošā mohikāņa mugurā, izgrūzdams šaušalīgu kliedzienu. Taču Unkass vēl pielēca kājās, kā ievainota pantera uzklupa Koras slepkavam un, saņēmis pēdējos spēkus, nogāza to beigtu gar zemi. T^d viņš pagriezās un uzlūkoja Viltīgo Lapsu ar bargu, ciešu skatienu, kurš pauda visu to, ko viņš būtu darījis, ja spēki nebūtu galā. Magva sagrāba mohikāņa bezspēcīgo roku un trīs reizes iegrūda savu dunci viņa krūtīs. Vēl arvien nenovērsdams neizdzēšama nicinājuma pilno skatienu no sava ienaidnieka, Unkass nokrita beigts viņam pie kājām.
— Esi žēlīgs, huroni, esi žēlīgs! — aiz šausmām pārvērstā balsī no augšas kliedza Heivards. — Esi žēlsirdīgs, un tu pats tiksi apžēlots!
Griezdams ap galvu asiņaino dunci, uzvarējušais Magva izgrūda tik skaļu un zvērīgu ļauna prieka kliedzienu, ka viņa mežonīgā triumfa skaņas aizsniedza pat to ausis, kuri cīnījās ielejā, tūkstoš pēdu zem viņa. Kā atbilde uz to skanēja izlūka kliedziens: staltais mežinieks ātri tuvojās Magvam, lēkdams pāri bīstamajām klinšu šķautnēm tik droši un pārgalvīgi, it kā. spētu lidot pa gaisu. Bet, kad viņš sasniedza nežēlīgās slepkavības vietu, uz klints vairs bija tikai mirušie.
Izlūka vērīgais skatiens tikai uz mirkli apstājās pie nelaimīgajiem upuriem un tūlīt pievērsās stāvajām klintīm, novērtējot tālākas kāpšanas grūtības. Pašā kalna virsotnē galvu reibinošā augstumā briesmīgā, draudošā pozā stāvēja kāds cilvēks ar paceltām rokām. Vanagacs nekavēja laiku, lai noskaidrotu, kas tas tāds, un jau pacēla šauteni, bet tajā brīdī uz viena bēgošā huroņa galvas no augšas uzgāzās akmens un kļuva redzama godīgā Gamuta dusmās pietvīkusi seja. Tad no klints spraugas iznāca Magva. Ar vēsu vienaldzību pārkāpis pāri sava pēdējā biedra līķim, viņš pārlēca pāri platai klints plaisai un uzrāpās tādā vietā, kur Dāvida roka to nevarēja aizsniegt. Vēl viens lēciens — un viņš būtu drošībā. Bet pirms šā lēciena huronis vēl apstājās un, kratīdams dūri pret izlūku, nokliedza:
— Bālģīmji ir suņi! Delavari — sievas! Magva viņus atstāj kalnos vārnu barībai!
Aizsmakušā balsī iesmējies, viņš taisīja pārdrošu lēcienu, bet neaizsniedza mērķi, tikai paguva pieķerties pie kāda krūma virs klints nokares. Vanagacs pieplaka pie zemes kā zvērs pirms lēciena un viss drebēja aiz nepacietības kā vēja raustīta lapa. Magva turējās ar rokām, bet ar kājām sataustīja izcilni, uz kura atbalstīties. Tad, saņēmis visus spēkus, viņš mēģināja uzrausties uz klints. Viņam jau izdevās uzvilkties ar ceļiem līdz tās malai, bet tieši šajā brīdī, kad ienaidnieka ķermenis bija saspringts līdz pēdējai iespējai, izlūks notēmēja un izšāva. Huroņa rokas kļuva slābanas, viņa ķermenis mazliet pagāzās atpakaļ, bet ceļi vēl balstījās uz klints malas. Viņš uzmeta savam ienaidniekam nesamierināma naida pilnu skatienu un ļaunā spītā pakratīja dūri. Bet tad viņa -rokas atlaidās, vienu īsu acumirkli melnīgsnējais ķermenis pavīdēja gaisā virs bezdibeņa ar galvu uz leju un aizslīdēja garām kraujas malā augošajiem krūmiņiem savā straujajā lidojumā pretī iznīcībai.