Kad nākamās dienas rītā saule pacēlās pār lenapu nometni, tur valdīja dziļas sēras. Kaujas troksnis bija apklusis, mūžsenais divu cilšu ienaids radis savu piepildījumu, un vesels huroņu ciems kritis par upuri delavaru
atriebībai. Simtiem kraukļu, kas riņķoja pār kalnu kailajām virsotnēm vai trokšņainos baros laidelējās virs meža, norādīja nesenās cīņas vietas.
Taču nebija dzirdamas ne uzvaras dziesmas, ne priecīgi kliedzieni. Neremdināmas bēdas nomāca delavaru lepnumu un gaviles.
Visi ļaudis bija iznākuši no būdām un nopietnām, drūmām sejām nostājušies plašā lokā turpat tuvumā. Atsevišķi no pārējiem nekustīgi stāvēja sešas delavaru meitenes, kuru garie, melnie mati bija brīvi izlaisti pār krūtīm. Tikai laiku pa laikam viņas sakustējās, lai smaržīgām zālēm un meža puķēm kaisītu nestuves, uz kurām zem indiāņu līķauta atdusējās Kora. Viņas ķermeni vairākām kārtām ietina vienkāršs iezemiešu audums un seja uz mūžu bija paslēpta ļaužu skatieniem. Pie viņas kājām sēdēja sagrauztais Monro. Vecā vīra galva bija zemu noliekta un sirmie mati nekārtīgās šķipsnās krita pār grum- boto pieri. Viņam blakus ar kailu galvu stāvēja Gamuts. Tā skumjais, nemierīgais skatiens ik pa brīdim pievērsās mazajai grāmatiņai, kas saturēja tik daudz svētu pamā-. čību, un tad atkal atgriezās pie cilvēka, kura dveselei viņš alka sniegt mierinājumu. Turpat tuvumā, atspiedies pret koku, stāvēja arī Heivards, vīrišķīgi pūlēdamies neizrādīt savas ciešanas.
Šī aina, kaut arī visai skumja un bēdīga, tomēr neatstāja ne tuvu tik aizkustinošu iebaidu kā tā, kas bija redzama laukuma pretējā malā. Ietērpts savas cilts visgreznākajās drānās, Unkass tur bija nosēdināts kā dzīvs svinīgā un cēlā pozā. Krāšņas spalvas plīvoja virs viņa galvas, krūtis bagātīgi rotāja vampumvirknes un medaļas, taču acis raudzījās stingi un nedzīvi.
Tieši pretī līķim stāvēja Čingačguks bez ieročiem un jabkādiem izgreznojumiem, ^izņemot savas dzimtas spoži zilo simbolu, kas bija neizdzēšami ietetovēts uz viņa kailajām krūtīm. Visu laiku, kopš cilts bija sapulcējusies, mohikāņu karavīrs ne uz mirkli nebija novērsis savu ciešo skatienu no dēla sastingušās, nedzīvās sejas.
Turpat blakus stāvēja izlūks, domīgi atspiedies pret savu bīstamo atriebības ieroci. Tamenunds, cilts vecāko vīru atbalstīts, sēdēja līdzās uz paaugstinājuma, no kura viņš varēja pārredzēt visu kluso un skumīgo tautas sapulci.
Ļaužu loka iekšpusē, atsevišķi no pārējiem, stāvēja kāds cilvēks svešzemnieku karavīra ietērpā. Viņa kara zirgs
gaidīja to ārpusē, jātnieku pulciņa ielenkts, kuri, kā šķita, bija gatavi doties tālā ceļā. Svešinieka apģērbs rādīja, ka viņš ieņem atbildīgu amatu pie Kanādas gubernatora. Acīmredžot viņš bija sūtīts šurp ar uzdevumu samierināt abas naidīgās ciltis, bet ieradies par vēlu, un tagad*viņam atlika tikai klusi un skumīgi nolūkoties savu sabiedroto sadursmes sekās.
Jau tuvojās pusdiena, bet kā no rītausmas pūlis vēl arvien stāvēja, drūmi klusēdams un nekustīgs. Bija dzirdami tikai apspiesti šņuksti, un laiku pa laikam kāds piegāja pie mirušajiem, lai godinātu viņu piemiņu ar savu necilo un aizkustinošo ziedojumu.
Beidzot delavaru patriarhs izstiepa roku un, atbalstīdamies uz savu pavadoņu pleciem, ar pūlēm piecēlās kājās — tik ļoti nespēcīgs, it kā kopš vakardienas, kad viņš pēdējo reizi runāja ar savu tautu, būtu pagājis vesels gadsimts.
—1 Lenapu vīri! — viņš neskanīgā balsī sacīja. — Ma- nito vaigu sedz mākonis; viņa acs novērsusies no jums; viņa ausis nedzird; viņa mēle neatbild. Jūs viņu neredzat, bet viņa bargais sods nācis pār jums. Lai jūsu sirdis ir atklātas un jūsu gars nemelo. Lenapu vīri, Manito vaigu sedz mākonis!
Šiem vienkāršajiem, bet briesmīgajiem vārdiem sekoja nospiedošs klusums. Pat mirušais Unkass šķita dzīva būtne, salīdzinot ar satriekto, nekustīgo pūli, kas viņu ielenca. Taču pamazām baigā pravietojuma ,radītais sasprindzinājums kaut cik atslāba un klusas balsis uzsāka kaut ko līdzīgu himnai par godu mirušajam. Dziedāja tikai sievietes — žēlabaini un ar aizkustinošu maigumu. Kad viena apklusa, otra turpināja šo slavinājuma un apraudāšanas dziesmu. Laiku pa laikam dziedāšanu pārtrauca skaļi bēdu un izmisuma saucieni.
Viena no meitenēm sāka izjusti cildināt mirušo karavīru. Viņa nosauca' Unkasu par savas cilts panteru un dziesmā stāstīja par viņa labajām īpašībām: tā mokasīns neatstājis rasā pēdu, un gaita tam bijusi kā jaunam briedim; viņa acis mirdzējušas spožāk par zvaigznēm tumšā naktī un balss kaujas laukā dārdējusi kā Manito pērkona grāvieni. Pieminēdama sievieti, kas dzemdējusi šo karavīru, meitene jūsmīgi apdziedāja viņas lielo laimi — būt tāda dēla mātei.
Nākamo dziedātāju maigā un liegā melodija stāstīja Unkasam par svešo jaunavu, kas šķīrusies no šās pasaules gandrīz vienā laikā ar viņu, un slavināja tās nepārspējamo skaistumu un nesalaužamo raksturu.
Pēc tam meitenes pievērsās pašai Korai. Mīlestība un maigums skanēja klusajā dziesmā, ar kuru viņas centās uzmundrināt aizgājēju, lai viņa ir priecīga un nebaidās par savu turpmāko likteni. Viņas ceļabiedrs būs mednieks un karavīrs, kas pratīs izpildīt katru viņas vēlēšanos un pasargāt no visām briesmām. Viņas apsolīja, ka tās ceļš būs patīkams un nasta viegla, un piekodināja būt uzmanīgai pret Unkasu. Tad "melodija kļuva trauksmaināka un meiteņu balsis savijās dziesmā, kas cildināja mohikāņa dižciltību, vīrišķību un augstsirdību.
Vismaigākajiem vārdiem viņas pavēstīja Unkasam, ka zina tā sirds noslēpumu. Delavaru meitenes nebija iemantojušas viņa labvēlību. Viņš bija cēlies no dzimtas, kas kādreiz valdījusi sāļā ezera krastos, un ilgas viņu sauca atpakaļ pie tautas, kura dzīvoja viņa senču kapu tuvumā. Un kādēļ gan viņš nedrīkstētu sapņot par balto meiteni? To visi redzēja, ka viņa nebaidījās briesmu un bija piemērota dzīvei mežā, — Bet tagad, — turpināja meitenes, — gudrais zemes pavēlnieks viņu aiznesis uz mūžīgās svētlaimes valstību.
Tad, pārmainījušas melodiju, -delavaru meitenes savā dziesmā pieminēja. jaunavu, kas lej asaras tuvējā būdā. Viņas salīdzināja to ar sniegpārsliņu — tik tīra, balta un trausla bija šī svešā meitene. Un viņas arī zināja, ka tās skaistums valdzina jauno balto virsaiti.
Delavari klausījās kā apburti. Viņu izteiksmīgās sejas skaidri pauda dziļu un patiesu līdzjūtību. Pat Dāvida ausīm bija tīkamas šīs liegās skaņas, un dziedāšana vēl nebija beigusies, kad viņa skatiens jau liecināja par dziļu dvēseles saviļņojumu. "
Izlūks, kas vienīgais no baltajiem saprata vārdus, it kā nokratīja savas smagās pārdomas un pielieca galvu, lai labāk varētu uztvert dziesmas jēgu. Bet, kad meitenes dziedāja par Koras un Unkasa nākamo dzīvi, viņš pakratīja galvu kā cilvēks, kas zina, cik maldīga un naiva ir šī ticība, un, ieņēmis savu agrāko pozu, palika tā stāvam, kamēr beidzās apbedīšanas ceremonija.
Čingačguks bija vienīgais no iezemiešiem, kas neizrādīja nekādu interesi par to, kas notika apkārt. Visu laiku viņš nekustīgi raudzījās dēlā, un pat vissatricinošākajos un vētrainākajos tautas bēdu izpausmes brīžos viņa tumšajā, sastingušajā sejā nenodrebēja ne muskulīti.s. Šķita, ka viņš viss ir pārakmeņojies, dzīvas vienīgi acis, kas pēdējo reizi lūkojas mīļotajos vaibstos, kas tagad uz mūžu zudīs viņa skatienam.
Kad dziedāšana beidzās, no pūļa lēnām iznāca barga izskata karavīrs, kas bija slavens ar saviem kauju varoņdarbiem, un nostājās blakus mirušajam.
— Kādēļ tu mūs. atstāji, delavaru lepnums? — viņš uzrunāja Unkasu. — Tavs mūžs bija kā saule, kas tikko vēl ceļas pār kokienl, tava slava spožāka par viņas gaismu pusdienā. Vai kāds, kas redzēja tevi kaujā, varēja iedomāties, ka tu mirsi? Tavas kājas bija kā ērgļa spārni, tava roka smagaka par krītošu priedes zaru, un tava balss līdzinājās Manito balsij, kad viņš runā no mākoņiem. Tu, delavaru lepnums, kādēļ tu mūs atstāji?
Šim runātājam noteiktā kārtībā sekoja citi, kamēr gandrīz visi cilts ievērojamākie karavīri vai nu dziesmā, vai atvadu runā bija izteikuši savu cildinājumu mirušajam virsaitim. Atkal iestājās dziļš, sasprindzināts klusums.
Pēc kāda brīža to pārtrauca klusas, dobjas skaņas, it kā tālumā tik tikko dzirdami spēlētu mūzika, bet nebija iespējams saklausīt, no kurienes tās nāk. Taču skaņas plūda un plūda, pieņemdamās spēkā un uzviļņodamas. arvien augstāk, līdz varēja jau izšķirt gari stieptus izsaucienus, kas bieži atkārtojās, un beidzot arī vārdus. Čingačguka lūpas bija pavērušās — tēvs dziedāja pēdējo dziesmu savam dēlam. Kaut arī neviens skatiens nepavēr- sās uz viņa pusi, pēc ļaužu paceltajām galvām bija redzams, ka viņi klausās sagamora balsī ar tādu uzmanību, kādu līdz šim vienīgi pats Tamenunds bija spējis iemantot. Taču veltīgi viņi sasprindzināja savu dzirdi. Tik tikko pirmie dziesmas vārdi aizskanēja līdz viņu ausīm, kad skaņas atkal kļuva klusākas, ietrīcējās un izdzisa, it kā tās būtu aiznesusi garāmskrejoša vēja pūsma. Sagamora lūpas aizvērās, un viņš apklusa. Delavari saprata, ka viņu draugs nespēj pārvarēt savas neremdināmās ciešanas, un, iedzimtas smalkjūtības vadīti, tagad pievērsa visu uzmanību svešās jaunavas apbedīšanai.
Viens no vecākajiem virsaišiem deva zīmi meitenēm. Tās uzcēla Koras līķi uz pleciem un nesa projām, iedamas lēniem, mierīgiem soļiem un uzsākdamas jaunu apraudāšanas dziesmu par godu mirušajai. Gamuts, kas visu laiku bija uzmanīgi vērojis ceremoniju, tagad pieliecās pie pus- nemaņā ieslīgušā tēva un čukstēja:
— Viņas aiznes tava bērna mirstīgās atliekas. Vai mēs neiesim līdz un neparūpēsimies par kristīgu apbedīšanu?
Monro sarāvās. Pametis ātru, satrauktu skatienu visapkārt, viņš piecēlās un sekoja bēru gājienam. Viņu pavadīja draugu pulciņš, kuru bēdas bija daudz dziļākas par līdzjūtību. Pat jaunais francūzis devās līdzi procesijai, acīmredzot tik skaistas meitenes pāragrās, skumjās nāves aizkustināts. Tiklīdz pēdējā cilts sieviete bija piebiedrojusies Koras pavadītājiem, lenapu vīri atkal nostājās ciešā lokā apkārt Unkasam tikpat klusi, svinīgi, un nekustīgi kā iepriekš.
Koras kapa vieta bija izraudzīta nelielā uzkalniņā, kur auga jaunas priedītes, ar saviem zaru vainagiem skumīgi apēnodamas zemi. Te nonākušas, meitenes nolika savu nesamo. Vanagacs, kas vienīgais zināja indiāņu paražas, delavaru valodā sacīja:
— Manas meitas ir labi darījušas. Baltie ļaudis viņām pateicas.
Apmierinātas par šo uzslavu, meitenes ielika mirušo zārkā, kas bija prasmīgi izgatavots no bērza tāss, un nolaida viņu tumšajā pēdējā mājoklī. Tikpat klusi viņas aizbēra kapu un nosedza svaigo zerm ar lapām un ziediem. Tiktāl paveikušas savu skumjo pienākumu, labās meitenes apstājās, acīmredzot nezinādamas, vai viņām pienāktos te vēl ko darīt. Izlūks atkal viņas uzrunāja.
— Manas jaunavas ir diezgan darījušas, — viņš sacīja.
— Bālģīmja garam nevajag ne barības, ne drēbju… Es redzu, — viņš turpināja, palūkodamies uz Dāvidu, kas bija atvēris savu grāmatu, gatavs uzsākt kādu svētu dziesmu,
— ka viens, kam kristiešu tikumi labāk zināmi, grib runāt.
Sievietes kautri nostājās malā, lai tagad pazemīgi un uzmanīgi nolūkotos, kā tālāk noritēs apbedīšanas ceremonija, kurā līdz šim viņas pašas bija bijušas galvenās personas. Visu laiku, kamēr Dāvids izlēja savas dievbijīgās jūtas, viņas ne ar žestu, ne skatienu neizrādīja savu izbrīnu vai nepacietību, bet klausījās tik vērīgi, it kā saprastu svešajā' valodā dziedātos vārdus un tie viņas dziļi aizkustinātu.
Tikko redzētais skats bija ļoti saviļņojis dziedāšanas skolotāju, un šoreiz viņš pārspēja pats sevi. Svinīgi klusēdami, klātesošie noklausījās viņa korāli no sākuma līdz beigām.
Bet, kad bija izskanējis pēdējais dziesmas akords, klausītāju pulks sakustējās un nedroši skatieni slepus pievērsās nelaiķes tēvam. Monro pacēla sirmo galvu un palūkojās uz sievietēm, kas, bikli klusēdamas, stāvēja ap viņu. Tad, pamājis izlūkam, viņš teica:
— Pasakiet šīm labajām sievietēm, ka sāpju sagrauzts sirmgalvis viņām pateicas
Monro galva atkal noslīga uz krūtīm, un viņu sāka pārņemt jauns grūtsirdības uzplūdums, bet šajā brīdī jau iepriekš minētais francūzis viegli pieskārās viņa elkonim. Kad satriektais sirmgalvis jautājoši viņu uzlūkoja, tas norādīja uz grupu indiāņu jaunekļu, kas tuvojās ar vieglām, bet cieši nosegtām nestuvēm, un tad izteiksmīgi pacēla roku pret sauli.
— Es jūs saprotu, ser, — Monro māksloti stingrā balsī atbildēja. — Es jūs saprotu. Tā ir debesu griba, un es tai pakļaujos. Kora, mans bērns, ja tēva salauztās sirds lūgšanas spētu atvieglināt tavas gaitas, cik laimīgai tev tagad vajadzētu būtU?* Iesim, džentlmeņi, — viņš piebilda, cienīgi palūkodamies apkārt, kaut gan dvēseles mokas, kas atspoguļojās viņa grumbotajā sejā, nebija apslēpjamas. — Mūsu pienākums šeit ir galā. Dosimies ceļā!
Heivards labprāt paklausīja šim uzaicinājumam, jo juta, ka, uzkavējoties te vēl ilgāk, nespēs vairs savaldīties. Kamēr pārējie sēdās zirgos, viņš vēl paguva atvadīties no izlūka un atgādināt savstarpējo norunu — pēc atgriešanās britu armijā atkal satikties. Tad arī viņš pats uzlēca zirgā un, piecirtis piešus, piejāja blakus nestuvēm, kurās, klusi šņukstēdama, gulēja Alise. Monro ar zemu nokārtu galvu jāja mazliet pa priekšu; skumji klusēdami, viņam sekoja Heivards ar Dāvidu Monkalma adjutanta un tā svītas pavadībā. Tā visi baltie cilvēki, izņemot Vanagaci, atstāja delavaru nometni un drīz vien nozuda meža biezoknī.
Bet Vanagacs atgriezās turp, kur sirds kvēlākās jūtas viņu vilka ar nepārvaramu spēku. Delavari pašreiz jau ietērpa Unkasu viņa pēdējā zvērādu apģērbā, bet, ieraudzījuši pienākam Vanagaci, apstājās, lai vēl ļautu viņam atvadīties no mirušā. Ar mīlestības pilnu skatienu mežinieks ilgi raudzījās Unkasa sejas vaibstos. Pēc tam līķi ietina, lai nekad vairs neatsegtu, un iepriekšējai līdzīga bēru procesija devās uz to vietu, kur bija nolemts apglabāt Unkasu -— gan tikai pagaidām, jo indiāņu paražas prasīja, lai mohikāņu virsaiša kauli atdusētos blakus savas dzimtas senču kauliem.
Visa delavaru cilts bija sapulcējusies ap Unkasa kapu. Tāpat kā pie Koras kapa, te valdīja svinīgs klusums, nopietnās sejas bija bēdu pilnas un pauda godbijīgu cieņu pret mirušā tēvu. Unķasa līķi ielika bedrē sēdus ērtā, mierīgā pozā, ar seju pret uzlecošo sauli un blakus novietoja kaujas un medību ieročus. Tad kapu aizbēra un rūpīgi nosedza, lai pasargātu no plēsīgiem zvēriem. Ar to beidzās apbedīšanas rituāls, un vajadzēja sākties tālākajai bēru ceremonijas daļai.
Visu uzmanība atkal pievērsās čingačgukam. Viņš vēl nebija nekā runājis, un delavari cerēja, ka slavenais virsaitis pateiks viņiem kaut ko iepriecinošu un pamācošu. Nojauzdams tautas vēlēšanos, skarbais, atturīgais karavīrs atklāja seju, ko līdz šim bija slēpis apmetnis, un ar stingru skatienu palūkojās apkārt. Viņa cieši sakniebtās lūpas pavērās, un pirmoreiz visas ilgās ceremonijas laikā skaļi un visiem sadzirdami atskanēja viņa balss.
— Kādēļ mani brāļi sērojas? —» viņš sacīja, raudzīdamies apkārtstāvošo karavīru drūmajās, noskumušajās sejās. — Kādēļ manas meitas lej asaras? Vai tādēļ, ka jauns karavīrs ir devies uz laimīgajiem medību laukiem, ka virsaitis godam nodzīvojis nolikto laiku? Viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņš bija drošsirdīgs. Kurš to var noliegt? Manito vajadzēja tāda karavīra, un viņš to aizsauca pie sevis. Bet es — Unkasa dēls un Unkasa tēvs — esmu aplauzta priede bālģīmju līdumā. Mana cilts ir atstājusi sāļā ezera krastus un delavaru kalnus. Bet kas var teikt, ka cilts čūska ir aizmirsusi savu gudrību? Es, esmu palicis viens..
— Nē, nē! — iesaucās Vanagacs. Viņš visu laiku ar skumju līdzcietību bija lūkojies drauga sejas sastingušajos vaibstos, apvaldīdams savas jūtas, bet tagad vairs nespēja noturēties. — Nē, sagamor, tu neesi viens! Mūsu ādas krāsa var būt dažāda, taču mums lemts iet kopēju ceļu. Man nav tuvinieku, un es, tāpat kā tu, varu arī teikt — man nav savas tautas. Viņš bija tavs dēls, dzimis sarkan- ādainais, un kā asinsradinieks varbūt tuvāks tev, bet, ja es kādreiz aizmirsīšu zēnu, kas tik bieži cīnījās ar mani plecu pie pleca un mierīgi atdusējās man blakus, tad lai no manis novēršas tas, kas radījis mūs visus, vienalga, kāda būtu mūsu ādas krāsa. Zēns ir mūs atstājis, bet tu, sagamor, neesi viens!
Čingačguks satvēra izlūka roku, ko tas, apliecinot savu sirsnīgo draudzību, bija izstiepis pār tikko aizbērto Unkasa kapu. Sadevušies rokās, abi stiprie bezbailīgie vīri zemu nolieca galvu, un rūgtas asaras kā lietus lāses slacīja pēdējā mohikāņa atdusas vietu.
Godbijīgi klusējot, delavari noraudzījās uz šiem slavenajiem karavīriem tik aizkustinošā jūtu uzplūduma brīdī. Tad svinīgajā klusumā atskanēja Tamenunda balss:
— Diezgan! — viņš teica. — Ejiet, lenapu bērni! Manito dusmas vēl nav rimušas. Kādēļ Tamenundam bija jāpaliek? Mana diena ir bijusi pārāk gara. .No rīta es redzēju Unamis dēlus laimīgus un stiprus, bet pašā vakarā manām acīm bija lemts skatīt pēdējo karavīru no gudrās mohikāņu cilts.
Джеймс Фенимор Купер ПОСЛЕДНИЙ ИЗ МОГИКАН Роман 2-е издание
Серия «Приключения, фантастика, путешествия» Издательство «Лиесма» Рига 1981 Нд латышском языке С английского перевели: Ейжения Туркина и Рута Кока Художник Александр Дембо
HB M» 3637 Džeims Fenimors Kūpers PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS
Redaktors ;A. 'Rijnieks. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniska redaktore G. SJepkova.
Korektore A. Giptere. Nodota salikšanai 08.01.81. Parakstīta iespiešanai 19.05.81. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs .Nš 3. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 14,7 uzsk. iespiedi.; 15,55 uzsk. kr. nov. 16,18 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pašūt. N° 80. Cena 1 rbl. 50 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Pa« domju bulv. 24. Izdevn. Ns 181/30248/J-2735. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīņa>, 226011 Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11,
Kūpers Dž. F.
540 Pēdējais mohikānis: Romāns. / No angļu vai. tulk. E. Turkina, R. Koka; II. A. Dembo. — 2. izd. — R.: Liesma, 1981, 279 lpp., II. — (Piedzīvojumi, fant., ceļojumi.)
Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa otrais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.