Atstāsim lētticīgo Heivardu un viņa paļāvīgās pavadones jājam tālāk mūžamežā un pavirzīsim darbības lauku dažas jūdzes uz rietumiem no tās vietas, kur pametām jātniekus.
Tajā dienā divi vīrieši sēdēja nelielas, bet straujas upītes krastā apmēram stundas gājumā no Veba nometnes. Likās, viņi kādu vai kaut ko gaidīja. Varenā meža nojume pletās līdz pašam upes krastam un liecās pat pāri tam, metot tumšajā, spožajā straumē vēl tumšāku ēnu. Saules spēks kļuva vājāks, dienas karstā svelme mazinājās, no biezoknī apslēptajiem avotiem un strautiem pacēlās vēsi izgarojumi un kā viegla migliņa izplūda gaisā. Šajā vientuļajā stūrītī valdīja dziļš klusums, kas raksturīgs Amerikas dabas ainavai jūlijā; šad tad to pārtrauca vienīgi abu vīriešu klusās balsis, atspirgušā dzeņa laiskā, klusā kalšana, sīļa skarbais brēciens un attāla ūdenskrituma dobjā rūkoņa.
Šīs vājās, aprautās skaņas bija pārāk pierastas mežu iemītniekiem un netraucēja viņus nogremdēties uzsāktajā sarunā. Viens no vīriešiem bija sarkanādainais, un apģērbs rādīja, ka viņš ir mežu iemītnieks. Otra saulē iedegusi seja tomēr bija gaišāka un liecināja, ka viņš cēlies no eiropiešiem, lai gan viņa tērps bija rupjš un līdzinājās iezemiešu apģērbam.
Indiānis sēdēja uz apsūnojuša baļķa gala un pēc indiāņu paražas uzsvēra savus, vārdus ar mierīgām, izteiksmīgām roku kustībām. Viņa ķermenis bija gandrīz kails un izzīmēts ar baltām un melnām svītrām, kas attēloja šausmīgu nāves emblēmu. Gludi noskūtās, galvas virsū lepojās tikai nepieciešamā bruņnieciskā matu šķipsna bez jebkādiem izgreznojumiem, izņemot vienu vienīgu iespraustu ērgļa spalvu, kas noliecās pār kreiso plecu. Aiz jostas bija aizsprausts tomahauks un angļu izstrādājuma skalpējamais nazis. Pārmesta šķērsām pār kailo, muskuļaino celi, gulēja īsa kara šautene, ar kādām baltie cilvēki mēdza "apbruņot savus indiāņu sabiedrotos. Karavīra platās krūtis, spēcīgie locēkļi un nopietnā seja rādīja, ka viņš jau sasniedzis savus spēka gadus, bet vītums viņu vēl nav skāris.
Baltais vīrietis, cik varēja spriest pēc tām ķermeņa daļām, ko neapslēpa apģērbs, likās jau no agras jaunības iepazinies ar grūtībām un smagu darbu. Viņa stiegrainais stāvs bija drīzāk vājš nekā pilnīgs. Katrs nervs, katrs muskulis likās stiprināts un norūdīts nemitīgā cīņā un pūliņos. Viņš bija tērpies zaļā mednieka kreklā ar izbalējušām dzeltenām bārkstīm, galvā viņam bija vasaras cepure no ādas, kam nocirpta spalva. Ari viņš aiz jostas nēsāja dunci, bet tomahauka viņam nebija. Pēc iezemiešu paražas viņa mokasīnus greznoja raibi izrotājumi. Vienīgais apģērba gabals zem mednieka krekla bija briežādas stilb- sargi, sānos un virs ceļiem savilkti ar briežu cīpslām. Apģērbu papildināja ādas soma un pulvera rags, un blakus pie koka bija pieslieta ļoti gara šautene. Šā mednieka vai izlūka acis bija mazas, bet skatiens ass, ātrs un nemierīgs. Sarunājoties viņš pastāvīgi lūkojās visapkārt, it kā meklētu pēc medījuma vai baidītos no slepena ienaidnieku uzbrukuma.
— Tavas cilts teikas, Cingačguk, liecina man par labu, — viņš teica.-Abi sarunājās valodā, ko prata visi iezemieši, kas dzīvoja apgabalā starp Potomakas upi un Hudzonu.
— Tavi senči atnāca no rietošās saules zemes, šķērsoja lielo upi1 , sakāva vietējos iedzīvotājus un ieņēma viņu zemi. Mani senči atnāca no sārtās rīta blāzmas puses pāri lielajam, sāļajam ezeram un darīja tāpat ka tavējie. Lai tad dievs spriež par mums, draugiem neklājas velti šķiet vārdus!
— Mani senči karoja ar kailiem iezemiešiem! — indiānis stingri atbildēja tajā pašā valodā. — Vai tad tu neredzi atšķirību, Vanagacs, starp karavīra krama bultu un svina lodi, ar kādu jūs nogalināt?
— Arī indiānim ir saprāts, lai gan daba viņam devusi 6arkanu ādu! — baltais vīrietis sacīja. — Es neesmu mācīts cilvēks un to neslēpju, bet, spriežot pēc tā, ko esmu pieredzējis briežu un vāveru medībās, man liekas, šautene manu senču rokās nebūs bijusi tik bīstama kā loks un asas indiāņa acs mērķēta krama bulta.
— To tu esi dzirdējis no tēvutēviem, — indiānis vēsi atbildēja. — Bet ko saka jūsu vecie? Vai viņi stāsta jaunajiem karavīriem, ka bālģīmji stājušies pretī sarkanādai- najiem un karojuši ar akmens cirvjiem' un koka šautenēm?
— Man nav aizspriedumu, un es nelielos ar savas izcel- šanās priekšrocibam, kaut gan pat mans ļaunākais ienaidnieks. virs zemes kāds irokēzs neuzdrošināsies apgalvot, ka es neesmu īsts baltais cilvēks, — izlūks atbildēja, ar .slēptu apmierinājumu aplūkodams savu krietni gaišāko, vājo, muskuļaino roku. — Es atzīstos, ka nepiekrītu ļoti daudziem savu ciltsbrāļu darbiem. Bet es taču nevaru atbildēt par citu cilvēku rīcību. Katru notikumu var attēlot no divām pusēm, tādēļ es prasu tev, Cingačguk, — kas notika, kad mūsu senči pirmoreiz sastapās?
Iestājās klusums, indiānis nerunāja ne vārda. Beidzot sava uzdevuma nopietnības apziņā viņš uzsāka stāstu svinīgā balsī, kas lika noticēt, ka viņš runā patiesību:
— Klausies, Vanagacs, un tavas ausis nedzirdēs melus. Stāstīšu, ko mani tēvi stāstījuši un ko mohikāņi paveikuši. Mēs atnācām no turienes, kur saule paslēpjas pa nakti, pāri plašiem klajumiem, kur ganās bifeļu bari, līdz pie- nācām pie lielas upes. Tur mēs kāvāmies ar aligeviem, kamēr zeme kļuva sārta no viņu asinīm. No lielās upes līdz pat sāļā ezera krastiem-mēs nesastapām neviena, tikai
makuasi sekoja mums no tālienes. Mēs teicām, ka šī zeme piederēs mums. Mēs paņēmām šo zemi kā iekarotāji un paturējām to kā drošsirdīgi vīri. Mēs iedzinām makuasus mežos pie lāčiem. Viņi dabūja sāli tikai izžuvušās sālsbed- rēs. Viņi nenoķēra nevienu zivi lielajā ezerā, mēs viņiem pasviedām vienīgi asakas.
— To visu esmu jau dzirdējis un ticu tam, — baltais vīrietis teica, redzot, ka indiānis apklust. — Bet tas notika ilgi pirms angļu ienākšanas šajā zemē.
— Toreiz priedes auga tur, kur tagad aug kastaņas. Pirmie bālģīmji, kas pie mums ieradās, nerunāja angliski. Viņi atbrauca lielā laivā toreiz, kad mani tēvi un visi apkārtējie sarkanie vīri bija aprakuši savus tomahaukus.[3]un tad, — Čingačguks dziļi saviļņots turpināja, — tad, Vanagacs, mēs bijām vienota tauta, mēs bijām laimīgi. Sāļais ezers deva mums zivis, meži — briežus un gaiss — putnus. Mums bija sievas un bērni. Mēs pielūdzām Lielo garu, un makuasi bijās no mūsu uzvaras dziesmām!
— Vai tu kaut ko zini par saviem senčiem? — baltais prasīja. — Tavi senči būs bijuši braši karotāji un gudri vīri pie padomes ugunskura.
— Mana cilts ir tautu vectēvs, — indiānis atteica, — un manās dzīslās nav ne piliena jauktu asiņu. Tajās tek virsaišu asinis, un tādas tās paliks vienmēr. Ieradās holandieši un deva manai tautai ugunsūdeni. Tā dzēra to, kamēr debess ar zemi likās saplūstam kopā. Tad viņi zaudēja savu dzimteni. Pēdu pa pēdai viņi tika aizdzīti 110 krastiem projām, līdz beidzot es, lai gan esmu virsaitis un sagamors[4], redzu sauli tikai caur koku lapām un nekad neesmu stāvējis pie savu tēvu kapiem.
— Kapi modina svinīgas pārdomas, — izlūks piebilda. Viņu aizgrāba biedra cēlās, apvaldītās bēdas. — Bet saki — kur tagad dzīvo tava cilts, kur atrodas to pēcnācēji, kas atnāca delavaru zemē pirms daudzām vasarām?
— Kur palikuši šo vasaru ziedi? Apbiruši cits pēc cita. Tā arī manas ģints locekļi cits pēc cita aizgājuši garu valstībā. Es atrodos kalna virsotnē, bet arī man vajadzēs kāpt lejā. Un, kad Unkass man sekos, tad izsīks sagamoru asinis, jo mans dēls ir pēdējais mohikānis.
<— Unkass ir še, — viņu tuvumā kāds ierunājās tādā pašā maigā rīkles balsī. — Kas pieminēja Unkasu?
Baltais mednieks acumirklī izrāva dunci no ādas maksts un neviļus izstiepa roku pēc šautenes, bet indiānis sēdēja mierīgi un ne galvu nepagrieza.
Nākamajā mirklī jauns indiāņu karavīrs klusiem soļiem izslīdēja starp viņiem un nosēdās straujās upītes krastā. Tēvs ne ar skaņu neizrādīja savu pārsteigumu, tāpat arī labu laiku neviens nekā nejautāja un nestāstīja, lai neizrādītu sievišķīgu ziņkārību vai bērnišķīgu nepacietību. Arī baltais, izlaidis šauteni no rokām, šķiet, saskaņā ar indiāņu paražām cieta klusu.
Beidzot Čingačguks lēni pacēla acis uz dēlu un prasīja:
— Vai makuasi iedrošinājušies atstāt savu mokasīnu pēdas šajā mežā?
— Es gāju pa viņu pēdām, — jaunais atteica, — un zinu, ka viņu ir tik daudz, cik manām abām rokām pirkstu. Bet viņi ir bailīgi un slēpjas krūmos.
— Šie nelieši glūn, lai dabūtu skalpus un kādu laupījumu, — baltais, ko mēs pēc indiāņu paražas turpmāk sauksim par Vanagaci, piebilda. — Šis veiklais francūzis Monkalms droši vien iesūtījis savus spiegus angļu nometnē, lai uzzinātu, pa kādu ceļu mūsējie iet!
— Pietiek! — vecākais indiānis teica, palūkojies uz norietošo sauli. — Mēs viņus iztrenksim no krūmiem kā briežus. Ēdīsim šovakar, Vanagacs, un rīt parādīsim ma- kuasiem, ka esam vīri.
— .Esmu gatavs darīt kā vienu, tā otru, — izlūks atbildēja. — Bet, lai irokēzus sakautu, šie blēži jāatrod, un, lai ēstu, jāatrod medījums.,, Bet piesauc tikai velnu, un viņš jau klāt! Lūk, pats lielākais briedis, kādu es šovasar esmu redzējis! Tur, lejā, viņš spraucas caur krūmiem! Nu, Un kas, — izlūks čukstēja un smējās nedzirdamu smiekliņu kā cilvēks, kas pieradis būt piesardzīgs, — es deru uz trim lādiņiem pulvera pret pēdu garu vampum[5] virkni, ka trāpīšu acu starpā, mazliet tuvāk labajai acij nekā kreisajai.
— Nevar būt! — Jaunais indiānis strauji uzlēca kājās. — Redzami ir tikai paši ragu galiņi!
— Viņš runā kā zēns. — Vanagacs pakratīja galvu, pagriezies pret tēvu. — Vai viņš domā, ka, redzot vienu dzīvnieka daļu, mednieks nevar pateikt, kur atrodas pā-i rējās?
Viņš nomērķēja un jau gatavojās parādīt savu izveicību, ar ko tā lepojās, kad indiānis pasita viņa šauteni sāņus.
— Vanagacs, vai tu gribi kauties ar makuasiem?
— Šie indiāņi it kā nojauš, kas slēpjas krūmos, — izlūks atteica, nolaizdams šauteni, un aizgriezās, atzīstot savu kļūdu. — Jāatstāj buks tavai bultai, Unkas, citādi tiešām nogāzīsim to zagļiem irokēziem ko mieloties.
Čingačguks piekrita priekšlikumam, izteiksmīgi pastiepis roku uz brieža pusi. Tai pašā mirklī Unkass nometās zemē un uzmanīgām kustībām tuvojās dzīvniekam. Dažus jardus no brieža slēptuves viņš klusu ielika bultu lokā. Ragi sakustējās, it kā briedis saostu gaisā briesmas. Nākamajā mirklī nospindza stiegra, cauri krūmiem nozibēja šautra, un ievainotais briedis izlēca no slēptuves šāvējam pie pašām kājām. Vairīdamies no satrakotā dzīvnieka ragiem, Unkass palēca sāņus un iegrūda dunci briedim kaklā. Briedis lēca uz upes pusi un nogāzās, iekrāsojot ūdeni ar savām asinīm.
— Nostrādāts ar indiāņa veiklību! — Izlūks bez skaņas smējās. — Patīkami noskatīties! Bet bulta ir labs ierocis tikai tuvumā, un nazim jāpabeidz darbs.
— Ha! — indiānis iesaucās un ātri apgriezās kā medību suns, kas saodis medījumu.
— Dieva vārds, tur jau nāk vesels bars! — mednieks mirdzošām acīm iesaucās. — Ja tie pienāks pa šāvienam, es vienu nogāzīšu, lai tad vai visas sešas ciltis sadzird manus šāvienus! Ko tu dzirdi, Čingačguk? Manām ausīm mežs ir mēms.
— Tuvumā ir tikai viens briedis, un tas ir beigts, — indiānis atteica un noliecās, ar ausi gandrīz pieskaroties pie zemes. — Es dzirdu soļus.
— Varbūt vilki. dzinuši briedi un tagad nāk pa tā pēdām?
— Nē, tuvojas balto cilvēku zirgi, — otrs atteica, cienīgi piecēlās un apsēdās uz baļķa agrākajā pozā. — Vanagacs, tie ir tavi brāļi. Runā ar viņiem!
— Labi! Es tos uzrunāšu tādā angļu valodā, ka pašam karalim nebūs kauns man atbildēt, — mednieks sacīja tajā valodā, ar kuras skaidrību lielījās. — Bet es vēl nekā neredzu un nedzirdu ne dzīvnieku, ne cilvēku-soļus. Ahāl
Sauss žagars iebrikšķējās — tagad dzirdu, ka krūmi čab. Jā, jā, nu dzirdu soļu troksni, ko noturēju par ūdenskri-' tuma rūkoņu. Un te .jau ir arī viņi paši. Lai dievs viņus pasargā no irokēziem!