Tikko izlūks apklusa, parādījās nelielā pulciņa pirmais jātnieks.
Klajumiņu šķērsoja viena no tām līkumotajām takām, pa kādām brieži nāk uz upi nodzerties. Tā izbeidzās pie upes netālu no vietas, kur atpūtās mednieks ar saviem sarkanādainajiem biedriem. Pa taku lēni tuvojās ceļotāji, kuru parādīšanās meža biezoknī likās tik neparasta. Mednieks pagāja dažus soļus uz priekšu, lai viņus sagaidītu.
— Kas nāk? •— izlūks prasīja un it kā nejauši pārmeta šauteni pār kreiso roku, ar labās rokas rādītājpirkstu pie- skardamies šautenes gailim. Bet viņa izturēšanās nebija draudoša.
— Likuma un karaļa draugi, — pirmais jātnieks atbildēja. — Mēs jājam pa šo ēnaino mežu jau kopš saules lēkta bez barības un esam ļoti noguruši.
— Tātad jūs esat apmaldījušies? — mednieks prasīja.
— Tieši tā. Vai nezināt, cik tālu no šejienes līdz Viljama Henrija fortam?
— Ha, ha! — mednieks iesmējās, bet tūliņ apvaldīja bīstamās skaņas, baidoties pievērst ienaidnieka uzmanību. — Jūs esat pazaudējuši ceļu, kā suns nozaudē pēdas, kad starp to un briedi atrodas Horikana ezers! Viljama Henrija forts, cilvēk! Ja jūs esat karaļa draugi un jums kādas darīšanas armijā, tad labāk jājiet gar upi uz Edvarda fortu un izklāstiet visu Vebam, kas sēž cietoksnī, kaut gan viņam būtu vajadzējis lauzties aizās un mēģināt aizdzīt ne- kunīgo francūzi atpakaļ viņa migā .aiz Šampleina.
Ceļotājs nepaguva- uz šo negaidīto priekšlikumu atbildēt, kad, pašķirdams krūmus, no meža izjāja otrs jātnieks un nostājās uz ceļa pirmajam priekšā.
— No turienes, uz kurieni jūs ieteicat mums doties, mēs izjājām šorīt, — viņš sacīja.
— Tad jūs vispirms esat kļuvuši akli un tikai pēc tam apmaldījušies. Kara ceļš pāri valkai ir vismaz divas asis plats, tikpat plats kā tas, kas ved uz Londonu vai pat gar karaļa pili.
•—Neapstrīdēsim kara ceļa priekšrocības, — Heivards smaidīdams atbildēja, jo, kā lasītājs jau būs nopratis, runātājs bija viņš. — Pašlaik varu sacīt tikai to, ka mēs uzticējāmies ceļvedim indiānim, kas solījās aizvest mūs pa kādu tuvāku, bet nepazīstamu taku. Taču viņš nomaldījās, un tagad mēs nezinām, kur atrodamies.
— Indiānis apmaldījies mežā! — mednieks šaubās pakratīja galvu. — Apmaldījies tādā laikā, kad saule dedzina koku galotnes un strauti līdz malām pilni ūdens; kad sūnas pie katra akmens viņam stāsta, kurā pusē naktī spīd ziemeļu zvaigzne! Meži pilni briežu takām, kas ved pie strautiem un sālsbedrēm, tās ir visiem pazīstamas vietas. Arī zosu bari vēl visi nav aizlaidušies uz Kanādas ūdeņiem. Ārkārtīgi dīvaini, ka indiānis apmaldījies mežā starp Horikanu un upes līkumu! Vai viņš ir mohauks?
— No dzimšanas ne, šī cilts viņu uzņēmusi savā vidū. Man liekas, viņa dzimtene atrodas vairāk uz ziemeļiem, viņš ir tas, ko jūs saucat par huroni.
— Ha! — vienā balsī iesaucās abi mednieka sarkan- ādainie biedri, kas līdz šim bija sēdējuši nekustīgi un it kā vienaldzīgi pret .visu notiekošo, bet tagad uzlēca kājās; ziņkārība un interese bija pārspējusi viņu mieru.
— Huronis? — izlūks drūmi atkārtoja un atkal, šaubas neslēpdams, pakratīja galvu. — Tā ir nodevīga, blēdīga cilts. Huronis paliek huronis, lai kas to pieņēmis savā vidū. No viņa nekas cits neiznāk kā gļēvulis un klaidonis! Ja esat uzticējušies vienam no tiem, tad tikai jābrīnās, ka neesat sastapušies ar veselu baru!
— Par to nav ko baidīties, jo Viljama Henrija forts atrodas ne visai tālu. Turklāt jūs aizmirstat, ka viņš tagad ir mohauks, kalpo mūsu armijā un ir mūsu draugs.
— Bet es jums saku: kas piedzimis kā mings, tas nomirs kā mings, — otrs pārliecinātā balsī atteica. — Mohauks! Ja gribat atrast godīgus indiāņus, tad meklējiet tos pie delavariem vai mohikāņiem. Ja viņi cīnās — ko gan labprāt nedara, jo ļāvušies, lai makuasi viņus padara par sievām, — bet, ja viņi iet kaujā, tad labāka karavīra par delavaru vai mohikāni nav!
— Pietiek! — Heivards nepacietīgi sacīja. — Es jums nejautāju, kāds raksturs ir tam cilvēkam, ko es labi pazīstu, bet kas jums ir svešinieks. Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu: cik tālu ir līdz galvenajai armijai, kas atrodas Edvarda fortā?
— Tas, šķiet, atkarīgs no tā, kas ir jūsu ceļvedis.
— Nemētāsimies ar tukšiem vārdiem, draugs, — Heivards runāja mierīgāk, apvaldījis savu īgnumu. — Ja jūs man pateiksiet, cik tālu ir līdz Edvarda fortam un aizve- dīsiet mani uz turieni, jūs par savām pūlēm saņemsiet atalgojumu.
— Un, ja es tā darītu, kas man galvos par to, ka neaiz- vedu pie armijas nocietinājumiem ienaidnieku, Monkalma spiegu? Ne katrs, kas runā angliski, ir uzticams pavalstnieks.
— Ja jūs kalpojat par izlūku, tad jums vajadzētu zināt karaļa armijas sešdesmito pulku!
— Sešdesmito! Kā nu nezināšu! Nebūs daudz tāda, ko jūs varētu pateikt par karaļa amerikāņu armijas pulkiem un ko es nezinātu, kaut gan nevalkāju sarkano kareivja kamzoli, bet zaļo mednieka tērpu.
— Nu, tad jūs zināsiet arī šā pulka majora vārdu?
— Majora? — Mednieks saslējās kā cilvēks, kas lepns par parādīto uzticību. — Ja ir kāds, kas šajā zemē pazīst majoru Efingemu, tad tas stāv jūsu priekšā.
— Šajā pulkā ir vairāki majori. Tas, kuru jūs minējāt, ir vecākais. Bet es runāju par jaunāko no tiem, par to, kas komandē garnizonu Viljama Henrija fortā.
— Jā, esmu gan dzirdējis, kāds varen bagāts, jauns cilvēks no dienvidu provincēm iecelts šajā amatā. Viņš ir vēl pārāk jauns šādam uzdevumam, un nederēja to iecelt sirmām galvām pāri, bet stāsta gan, ka viņš savu lietu protot un esot drošsirdīgs karavīrs.
— Lai nu viņš būtu kāds būdams un cik piemērots savam uzdevumam, pašlaik viņš runā ar jums un tātad nav bīstams ienaidnieks.
Izlūks brīdi pārsteigts uzlūkoja Heivardu, tad pacēla cepuri un atbildēja mazāk pašapzinīgā tonī, lai gan vēl šaubījās .
— Es dzirdēju, ka viena nodaļa šorīt došoties no Edvarda forta uz ezeru.
— Tas ir tiesa. Bet es izvēlējos īsāku ceļu un paļāvos uz indiāni, par kuru stāstīju.
— Un viņš jūs piekrāpa un pameta?
— Viņš nedarīja ne vienu, ne otru, vismaz otru ne, jo viņš atrodas šeit.
•— Gribētu uz viņu paskatīties. Ja viņš ir irokēzs, es to pazīšu pēc blēdīgā skatiena un pēc izkrāsojuma, — izlūks sacīja.
Viņš devās garām Heivarda zirgam un dziedātāja ķēvītei un, pašķīris krūmus un dažus soļus pagājis, ieraudzīja abas sievietes, kas nepacietīgi, mazliet nobažījušās, gaidīja sarunas beigas. Aiz abām meitenēm, pie koka pieslējies, stāvēja ceļvedis indiānis un nekustīgi uztvēra izlūka pētījošo skatienu. Viņa acīs kvēloja tāds mežonīgs naids, ka tas negribot modināja bailes. Apmierināts ar apskati, mednieks atstāja viņu un, garām iedams, brīdi pakavējās, apbrīnojot skaistās meitenes. Viņš laipni atbildēja uz Alises jauko smaidu un galvas mājienu. Piegājis pie kumeļa mātes, viņš nopētīja dīvaino jātnieku, cenzdamies uzminēt, kas viņš tāds ir, tad, galvu pakratījis, atgriezās pie Heivarda.
— Mings vienmēr paliks mings, — viņš teica, ieņēmis agrāko vietu. — Ja jūs būtu viens pats un ar mieru pamest savu vareno zirgu vilkiem par barību, es jūs stundas laikā aizvestu uz Edvarda fortu. Bet kopā ar jums ir sievietes, tāpēc tas nav iespējams.
— Kāpēc ne? Viņas gan ir nogurušas, bet vēl dažas jūdzes būs spējīgas nojāt.
— Nav iespējams, — izlūks noteiktā balsī atkārtoja. •— Kad iestāsies tumsa, es ar šo jūsu ceļvedi kopā neietu ne jūdzi, kaut arī man piedāvātu vislabāko šauteni visās kolonijās. Meži ir pilni irokēzu, un jūsu suns mohauks pārāk labi zina, kur tie slēpjas, lai es viņu ņemtu par biedru.
— Vai patiesi? — Heivards, izliecies no segliem, gandrīz čukstot jautāja. — Jāatzīstas, arī man jau bija radušās aizdomas, kaut gan es centos tās apsļēpt un izlikos mierīgs, lai neuztrauktu savas pavadones. Tāpēc es vairs neatļāvu viņam iet mums pa priekšu, bet, kā redzat, liku sekot aiz mums.
— Es jau ar pirmo acu uzmetienu redzēju, ka viņš ir viltnieks, — izlūks teica. — Tur viņš stāv, pieslējies pie jaunas kļavas, ko var redzēt krūmājiem pāri; labā kāja viņam ir vienā līnijā ar koka stumbru. Es no šejienes varētu iešaut viņam kājā zem ceļa, tad viņš kādu mēnesi vairs nevarētu klaiņot pa mežiem. Tuvāk pieiet nedrīkst, tad viltīgais mūdzis var ko nojaust un mesties krūmos kā izbiedēts briedis.
— Nē, tas neder, varbūt viņš nav vainīgs, un man tāda rīcība nepatīk. Bet ja es būtu pārliecināts, ka viņš ir nodevējs …
— Par irokēza neģēlību varat būt pārliecināts, — izlūks teica un instinktīvi pacēla šauteni.
— Pagaidiet! — Heivards viņu apturēja. — Tas neder, jāatrod kāds cits līdzeklis, lai gan man ir pamats domāt, ka blēdis mani piekrāpis. ^
Arī mednieks bija atmetis nodomu sašaut nodevējam kāju. Viņš brīdi vilcinājās, tad pamāja abiem indiāņiem, kas tūlīt piesteidzās. Visi trīs klusi un nopietni apspriedās delavaru valodā, un, tā kā izlūks vairākkārt norādīja uz jaunās kļavas pusi, runa acīmredzot bija par noslēpušos ienaidnieku. Abi indiāņi ātri saprata, ko no viņiem vēlas, nolika šautenes un piesardzīgi devās biezoknī. Viens gāja uz vienu pusi, otrs — uz pretējo, un abu kustības krūmos bija pilnīgi nedzirdamas.
— Tagad atgriezieties pie savām ceļa biedrenēm un uz- sāciet sarunu ar indiāni. Abi mohikāņi sagrābs viņu ciet,, ne krāsu nenobrāzdami, — mednieks Heivardam sacīja.
— Nē, — Heivards lepni atteica. — Es pats viņu sa- gVābšu.
— Ha! Ko gan jūs izdarīsiet, zirgā sēžot, pret indiāni krūmos!
— Es nokāpšu no zirga.
Un jūs domājat, ka indiānis, redzēdams jūs izņemam vienu kāju no kāpšļa, gaidīs, kamēr atbrīvosies otra? Katram, kas šajos mežos nāk saskarē ar jndiāņiem, ir jārīkojas pēc viņu paražām, ja viņš grib paturēt virsroku. Tāpēc — ejiet! Runājiet draudzīgi ar šo neģēli un izliecieties, ka turat viņu par uzticamāko draugu pasaulē.
Heivards bija ar mieru paklausīt padomam, lai gan viņam riebās tāda liekulības rotaļa. Taču ar katru mirkli viņš skaidrāk apzinājās kritisko stāvokli. Saule jau bija norietējusi, un mežu ietina drūma krēsla, kas atgādināja, ka ātri tuvojas stunda, ko mežoņi parasti izraugās saviem asiņainajiem, neģēlīgajiem atriebības plāniem. Norūpējies viņš pameta izlūku, nekā viņam neatbildējis. Izlūks sāka skaļi sarunāties ar svešinieku, kas šorīt tik uzbāzīgi bija pievienojies ceļotāju pulciņam.
Jādams garām meitenēm, Heivards uzmundrināja viņas ar pāris vārdiem un bija ļoti apmierināts, ka viņas, lai gan nogurušas no ceļa grūtībām, nemaz neuztraucas par negaidīto aizkavēšanos. Pateicis, ka viņam jāaprunājas ar indiāni par turpmāko ceļu, viņš iecirta zirgam piešus sānos un, piejājis pie indiāņa, atkal pievilka pavadu. Ceļvedis stāvēja gabaliņu atstatu, vēl arvien drūmi pieslējies pie koka.
— Tu redzi, Magva, — Heivards sacīja, cenzdamies runāt brīvi un paļāvīgi, — tuvojas nakts, bet mēs neesam Viljama Henrija fortam tuvāk kā šorīt, kad, saulei lecot, atstājām Veba nometni. Tu apmaldījies, un arī es esmu vainīgs. Par laimi, es sastapu kādu mednieku — tu dzirdi, viņš sarunājas ar dziedātāju —, tas zina mežā visas briežu takas un taciņas un solās aizvest mūs uz kādu vietu, kur varēsim līdz rītam mierīgi atpūsties.
Indiānis caururbjoši uzlūkoja Heivardu un lauzītā angļu valodā jautāja:
— Vai viņš ir viens?
— Viens? — Heivards apmulsis atjautāja, jo nebija paradis izlikties. — Kā tad viņš var būt viens, ja mēs esam šeit kopā ar viņu?
— Tad Viltīgā Lapsa aizies, — indiānis sacīja un aukstasinīgi pacēla savu somu, kas gulēja viņam pie kājām. •— Bālģīmji paliks kopā ar saviem ciltsbrāļiem.
— Aiziesi? Bet kuru tu sauc par Viltīgo Lapsu?
— Šo vārdu Magvam deva viņa Kanādas tēvi1 , — ceļvedis atbildēja, acīm redzami lepodamies ar to. — Kad Monro gaida Viltīgo Lapsu, nakts līdzinās dienai.
— Un ko Lapsa sacīs Viljama Henrija forta komandantam, kad tas prasīs par savām meitām? Vai viņš uzdrošināsies karstasinīgajam skotam teikt, ka atstājis viņa bērnus bez ceļveža, lai gan solījies tos apsargāt?
— Sirmajam vīram balss ir skaļa un rokas garas, bet vai Lapsa viņu mežā dzirdēs? — viltīgais ceļvedis atteica.
— Bet ko sacīs mohauki? Tie pašūs viņam brunčus un iebāzīs vigvamā kopā ar sievām, jo viņam vairs nevar uzticēt vīra darbus.
— Viltīgā Lapsa zina takas uz lielajiem ezeriem un uzmeklēs savu senču kaulus, — indiānis nelokāmi atbildēja.
— Pietiek, Magva, vai tad mēs neesam draugi? Kāpēc tādi rūgti vārdi starp mums? Monro tev apsolīja dāvanu par veikto uzdevumu, un arī es būšu tavs parādnieks. Atpūtini savus nogurušos locekļus, taisi vaļā somu un paēd! Neizšķiedīsim īso atpūtas laiku tukšos strīdos kā sievietes. Kad lēdijas būs atpūtušās, mēs dosimies tālāk.
— Bālģīmji pārvērš sevi par sievietēm padevīgiem suņiem, — indiānis nomurmināja savā valodā. — Kad viņas grib ēst, karavīri nomet tomahaukus, lai iztaptu viņu laiskumam.
— Ko tu saki, Lapsa?
— Viltīgā Lapsa saka: labi.
Indiānis pacēla caururbjošo skatienu pret Heivardu, bet, sastapis viņa skaidrās -acis, ātri novērsās. Tad viņš apsēdās zemē, izņēma no somas kaut kādas ēdiena atliekas un sāka ēst, iepriekš slepeni un uzmanīgi palūkojies visapkārt.
— Tas ir labi, — Heivards sacīja, — Lapsai būs spēks un redzīgas acis atrast, taku rīt no rīta. — Viņš apklusa, jo tuvajos krūmos pārlūza sauss zariņš, iečabējās lapas. Tad, ātri atjēdzies, viņš turpināja:
— Mums jāizjāj pirms saules lēkta, citādi Monkalms var sastapt mūs un nogriezt mums ceļu uz fortu.
Indiāņa pie mutes pieliktā roka piepeši nolaidās gar sāniem, un, lai gan acis joprojām raudzījās uz zemi, viņa galva pagriezās, nāsis iepletās un pat ausis likās saspringstam uzmanībā.
Heivards vērīgi sekoja katrai viņa kustībai un it kā neviļus lēni izcēla kāju no kāpšļa, kamēr roka slepus slīdēja pie lāčādas somiņas, kurā atradās pistoles. Nebija iespējams noprast, uz ko skatās indiānis, jo viņa acis ne pie kā neapstājās, bet šaudījās apkārt, kaut gan viņš pats sēdēja nepakustēdamies.
Kamēr Heivards vilcinājās, Viltīgā Lapsa uzslējās kājās, taču tik lēni un uzmanīgi, ka nesacēla ne mazākā troksnīša. Heivards juta, ka ilgāk vilcināties nedrīkst, ir jārīkojas. Pārmetis otru kāju pāri segliem, viņš nolēca no zirga, cieši nolēmis uzbrukt nodevējam un to sagrābt, paļaujoties uz savu drošsirdību. Bet, lai pirms laika nesatrauktu indiāni, viņš joprojām izlikās mierīgs un draudzīgs.
— Viltīgā Lapsa neēd, — viņš sacīja, lietodams uzrunu, kas acīmredzot indiāņa iedomībai sevišķi glaimoja.
— Viņa graudi nav labi sagrauzdēti, varbūt manās mantās ir kaut kas tāds, kas viņam labāk garšos.
Magva pastiepa roku, lai saņemtu piedāvāto. Viņš pat ļāva abu rok|m saskarties un neizrādīja nekāda uztraukuma, kaut gan joprojām izturējās saspringti. Bet, sajutis, ka Heivarda pirksti lēni slīd augšup pa viņa kailo dilbu, indiānis atgrūda majora roku, griezīgi iekliedzās un, zemu noliecies, ar vienu lēcienu nozuda pretējos krūmos.
Nākamajā mirklī no krūmiem parādījās Cingačguka izkrāsotais stāvs, kas izskatījās kā spoks, un metās pāri takai viņam pakaļ. Tad atskanēja Unkasa kliedziens, mežā noplaiksnījās uguns un norībēja šāviens, ko raidīja mednieka šautene.