Ceļveža pēkšņā bēgšana un gūstītāju mežonīgie kliedzieni Heivardu tā pārsteidza, ka viņš dažus mirkļus stāvēja kā sastindzis. Tad, atcerējies, ka nepieciešams bēgli sagūstīt, arī viņš ielēca tuvējos krūmos un steidzās, ko spēja, citiem palīgā. Bet viņš vēl nebija noskrējis ne simt jardu, kad sastapa visus trīs gūstītājus, kas atgriezās tukšām rokām.
— Kāpēc tik drīz zaudēt cerības? — viņš iesaucās.
— Nelietis būs tepat aizslēpies aiz kāda koka, un viņu var noķert. Mēs esam apdraudēti, ja viņš atrodas brīvībā.
— Vai mākonis var panākt vēju? — izlūks īgni atteica.
— Es dzirdēju, kā čabēja sausās lapas, kad šis velns līda rāpus kā melnā čūska. Es pamanīju viņa stāvu tur aiz tās lielās priedes un izšāvu, bet nekā! Un es taču notēmēju labi un varu apgalvot, ka esmu meistars tādās lietās un zinu, ko daru. Paskatieties uz šo sumaka krūmu: tam ir sarkanas lapas, kaut gan visiem zināms, ka tas jūlijā zied dzelteniem ziediem!
— Tās ir Lapsas asinis! Viņš ir ievainots, viņš pakritīs!
— Nē, nē! — mednieks noteikti noraidīja tādu domu.
— Varbūt es ievainoju viņu, bet tad viņš skries vēl ātrāk. Ja šautenes lode tikai ieskrambā, tā iedarbojas tāpat kā zirgam pieši — dod vēl lielāku sparu, nevis vājina. Bet, ja tā izrauj prāvu' gabalu no miesas, tad pēc laiciņa jāapstājas, vienalga, vai tas būtu indiānis vai briedis!
— Mēs esam četri spēcīgi vīrieši pret vienu ievainotu!
— Vai jums dzīvot apnicis? — izlūks viņu pārtrauca.
— Šis sarkanais velns aizvilinās jūs pie savu biedru tomahaukiem, pirms vēl būsiet sasilis, pakaļ dzenoties. Es rīkojos ļoti neapdomīgi, izšaujot tik tuvu huroņu slēptuvei.
Bet kārdinājums bija pārāk liels — nespēju atturēties. Nu, draugi, dosimies ceļā un pacentīsimies to darīt tā, lai viltīgais mings nokļūst uz nepareizām pēdām, citādi rīt ap šādu laiku mūsu skalpi jau kaltēsies vējā Monkalma telts priekšā.
Izlūks izteica drausmīgo brīdinājumu kā cilvēks, kas pilnīgi aukstasinīgi apsver briesmas, lai gan no tām nebīstas. Heivards atderējās nopietno pienākumu, ko bija uzņēmies. Viņš palūkojās visapkārt, veltīgi cenšoties kaut ko saskatīt satumsušajā mežā. Viņam likās, ka neaizsargātās sievietes drīz vien kritīs mežonīgo ienaidnieku rokās, kuri kā plēsīgi zvēri tikai gaidīja tumsu, lai netraucēti varētu uzbrukt.
Viņa uztrauktā fantāzija, gaistošās dienas gaismas maldināta, pārvērta katru sakustējušos krūmu, katru nogāztu koku par cilvēka stāvu, un vai reižu divdesmit viņam likās, ka caur zariem glūn briesmīgas, mežonīgas sejas, kas modri seko katrai viņa biedru kustībai.
— Bet ko man darīt? — Heivards nevarīgi jautāja. — Dieva dēļ, nepametiet mani! Palieciet un palīdziet man aizsargāt meitenes, kas atrodas manā gādībā. Nekautrējieties un prasiet, kādu atlīdzību vien jūs gribat!
Viņa biedri sarunājās gabaliņu tālāk savas cilts valodā un nepievērsa uzmanību Heivarda pēkšņajam un dedzīgajam lūgumam. Viņi runāja klusu un piesardzīgi, gandrīz vai čukstus, tomēr Heivards, viņiem tuvodamies, viegli atšķīra jaunākā karavīra nopietno balsi un vecākā lēno, apdomīgo runu. Viņi acīmredzot pārsprieda, kā rīkoties, lai ceļotājus nogādātu drošībā. Ieinteresēts šā jautājuma izšķiršanā un norūpējies par vilcināšanos, kas šķita vairojam draudošās briesmas, Heivards piegājā krēslā stāvošajam pulciņam vēl tuvāk, lai piedāvātu noteiktu atalgojumu. Te mednieks pameta ar roku un, it kā teikdams pats sev, pret Heivardu pagriezies, turpināja angļu valodā:
— Unkasam taisnība! Nebūtu vīru cienīgi pamest neaizsargātas sievietes savam liktenim, lai gan līdz ar to mēs uz visiem laikiem zaudēsim savu paslēptuvi. Ja gribat glābt šos maigos ziedus no visniknāko čūsku zobiem, džentlmeņi, tad nezaudējiet laiku un nešaubieties!
— Vai par to vēl jāšaubās! Es taču jums piedāvāju
— Nepiedāvājiet man naudu, var notikt, ka jūs nepiedzīvosiet brīdi, kad varētu izpildīt savu solījumu, vai es — to izlietot. Mohikāņi un es, mēs darīsim visu, ko cilvēka prāts var izdomāt, lai glābtu jūs. Bet vispirms apsoliet man divas lietas savā un savu draugu vārdā. Citādi mēs tikai sev kaitēsim, bet jums nepalīdzēsim.
— Kādus solījumus jūs prasāt?
— Pirmais; ciest klusu, lai notiktu kas notikdams; otrs: nekad un nevienam neizpaust, kur atrodas vieta, uz kuru mēs jūs vedīsim.
— Es darīšu visu, lai izpildītu abus nosacījumus.
— Tad sekojiet man! Mēs velti šķiežam laiku, kas mums tikpat dārgs kā ievainotam briedim viņa sirds asinis!
Heivards ātri devās pie savām ceļa biedrenēm, īsi pastāstīja abām sievietēm par jaunā ceļveža nosacījumiem un pārliecināja viņas, cik nepieciešami tagad pārvarēt visas šaubas un rīkoties ātri un enerģiski. Lai gan Heivarda uztraucošais paziņojums lika sirdij nodrebēt slēptās bailēs, viņa nopietnā un pārliecinošā balss, kā arī draudošo briesmu nojauta spēcināja abas sagatavoties neparedzētam un nezināmam pārbaudījumam. Klusēdamas viņas ar Heivarda palīdzību tūliņ nokāpa no zirgiem un steidzās uz upmalu, kur mednieks jau bija savācis kopā pārējos.
— Ko lai dara ar šiem mēmajiem lopiņiem? — viņš murmināja. — Kamēr tos nokausim un iemetīsim upē, pazaudēsim daudz laika. Atstādami tos šeit, skaidri norādīsim mingiem, ka atrodamies netālu.
— Aizdzīsim zirgus mežā, — Heivards ierosināja.
— Nē, būs labāk, ja blēžus piekrāpsim; lai viņi domā, ka jādzenas mums pakaļ. Jā, jā, tas viņu pūķa acis aptumšos … Cingačguk, kas tur čabinās krūmos?
— Kumeļš.
— Tas gan būs jānokauj, — mednieks nomurmināja un jau grasījās sagrābt kumeļu aiz krēpēm, bet veiklais dzīvnieks tik lēti vis rokā nedevās. — Unkas, tavas bultas!
— Pagaidiet! — bojāejai nolemtā kumeļa īpašnieks skaļi iesaucās, lai gan visi pārējie sarunājās tikai čukstus. — Pasaudzējiet manas Mirjamas kumeļu! Viņš ir skaists uzticamas mātes pēctecis un nevienam ļauna nedara!
— Kad cilvēks cīnās par savu dzīvību, — izlūks stingri sacīja, — tad pat viņam līdzīgie nenozīmē neko vairāk kā zvēri mežā. Ja jūs vēlreiz runāsiet, es jūs atstāšu makuasu rokās. Šauj bultu, Unkas, laika nav!
Viņa dobjā, draudīgā balss vēl nebija apklususi, kad ievainotais kumeļš jau saslējās pakaļkājās un tūlīt arī saļima. Čingačguks zibens ātrumā pāršķēla kustonītim kaklu ar dunci un iegrūda to upē, kur straume nedzīvo ķermeni aizrāva projām.
Tā likās nežēlīga rīcība, taču visi saprata, ka tas bija nepieciešams. Draudošo briesmu sajūta nomāca ceļotājus. To vēl pastiprināja izlūka un abu indiāņu mierīgā, bet apņēmības pilnā izturēšanās. Māsas notrīcēdamas piespiedās viena pie otras; Heivards neviļus satvēra vienu no savām pistolēm, ko bija izņēmis no seglu somas, un nostājās starp meitenēm un tumsā tīto mežu.
Indiāņi, ne brīdi nevilcinādamies, satvēra satrauktos un pretojošos zirgus aiz iemauktiem un ieveda upē.
Netālu no krasta viņi pagriezās un brida uz priekšu pret straumi. Drīz indiāņi ar zirgiem nozuda aiz kraujas līkuma. Pa to laiku izlūks no slēptuves zem ūdeni nolīkušiem krūmu zariem bija izvilcis no tāss pagatavotu laiviņu un pamāja meitenēm, lai kāpj iekšā.
Viņas paklausīja bez vilcināšanās, tikai šad tad bailīgi atskatījās uz biezo tumsu, kas tagad apņēma upi gar abiem krastiem kā melna siena.
Tiklīdz Kora un Alise bija apsēdušās laivā, izlūks pa māja Heivardam, lai pietur vieglās laiviņas vienu malu. Viņš pats satvēra otru malu, un tā viņi vilka laivu pret straumi. Viņiem sekoja noskumušais kumeļa īpašnieks. Viņi brida labu gabalu, un klusumu pārtrauca vienīgi ūdens burzgulēšana, tam jautri skalojoties ap laiviņu un brienošo vīriešu kājām. Heivards ļāva izlūkam vadīt laivu, un tas pēc vajadzības gan pievirzīja laivu tuvāk krastam, gan iestūma tālāk straumē, lai izvairītos no zemūdens akmeņiem un atvariem. Katra viņa kustība liecināja, ka viņš ļoti labi pazīst šo ceļu. Brīžiem izlūks apstājās; tad dziļo meža klusumu vēl it kā pastiprināja dobja, arvien pieaugoša ūdenskrituma dārdoņa un, sasprindzinājis visu uzmanību, viņš mēģināja saklausīt snaudošajā mežā kādu troksni. Kad viss palika klusu un nekas neliecināja par ienaidnieka tuvošanos, viņš atkal uzmanīgi un lēni turpināja ceļu.
Beidzot viņi sasniedza kādu vietu, kur Heivarda klīstošais skatiens augstā krasta ēnā pamanīja tumšu priekšmetu blīvu. Viņš vilcinājās doties uz priekšu un parādīja tumšo plankumu izlūkam.
— Jā, — izlūks mierīgi teica. — Gudrie indiāņi tur noslēpuši zirgus. Ūdenī pēdas nepaliek, un pat pūces acis nekā nesaredzēs tādā tumsā.
Upi iežņaudza augstas, robotas klintis, viens klints rags nokārās pāri vietai, kur atradās laiva. Uz klintīm auga milzīgi koki, kas, kā likās, katru brīdi draudēja nogāzties bezdibenī. Šķita, ka upe plūst pa šauru, dziļu aizu. Tumsa valdīja zem fantastiskajām klintīm un robainajiem kokiem, kuru silueti neskaidri vīdēja pret zvaigžņotajām debesīm. Upe te meta līkumu, bet mazliet tālāk priekšā ūdens likās uzkāpis līdz pašām debesīm, no kurienes tas gāzās dziļās alās un izplūda no tām ar dobju rūkoņu, kas piepildīja vakara gaisu.
Zirgi bija piesieti pie klints spraugās augošiem retiem krūmiem. Tiem tur bija jāpavada visa nakts, stāvot ūdenī.
Izlūks lika Heivardam un viņa noskumušajiem pavadoņiem apsēsties laivas priekšgalā un pats nostājās stūres galā tik taisni un droši, it kā atrastos uz kuģa klāja, kas darināts no stingrāka materiāla nekā bērza tāss. Indiāņi klusi aizgāja atpakaļ, no kurienes nākuši, bet izlūks, ar spēcīgu kārts grūdienu atstūmies no klints, ievadīja nedrošo laiviņu pašā mutuļojošās straumes vidū. Labu brīdi turpinājās nikna, briesmu pilna cīņa starp laivas sacelto viļņojumu un bangojošo straumi. Drudžainā uztraukumā pasažieri nolūkojās bangās, neuzdrošinādamies ne pirksta pakustināt, baidīdamies pat elpot, paļaudami trauslo cilvēka roku darinājumu niknajai straumei.
Desmitiem reižu likās, ka ūdens virpulis rauj viņus bezdibenī, bet stūrmaņa pieredzējusī roka vienmēr izgrieza laivas priekšgalu pret straumi. Slaids, spēcīgs un, kā sievietēm likās, izmisīgs kārts grūdiens izšķīra visu. Kad Alise jau aizsedza acis šausmās un viņai šķita, ka nupat visi tiks ierauti ūdens virpulī, laiviņa piepeldēja un apstājās pie plakanas klints, kuras virsma atradās vienā līmenī ar ūdeni.
— Kur mēs atrodamies? Kas tagad jādara? — Heivards prasīja, redzēdams, ka izlūks vairs tālāk nevirzās.
— Mēs atrodamies Glena pakājē, '— izlūks atbildēja skaļā balsī, jo, ūdenim krācot, nevajadzēja baidīties no sekām. — Tagad vajag mācēt veikli izkāpt, citādi laiva apgāzīsies un jūs visi aizpeldēsiet atpakaļ pa to pašu-*ceļu, pa kuru atbraucām, tikai daudz ātrāk. Pret straumi grūti stumties, sevišķi, ja upe uzplūduši, un pieci cilvēki ir neparedzēta nasta laiviņai, kas taisīta no bērza tāss un sveķiem. Jūs pagaidiet uz šās klints, kamēr es atvedīšu mohikāņus un brieža gaļu. Labāk likties gulēt bez skalpa nekā ciest badu pārpilnībai blakus.
Braucēji viņam labprāt paklausīja. Tikko pēdējais izkāpa uz klints, laiviņa jau aizvirpuļoja projām. Vēl brīdi mednieka staltais stāvs likās .slīdam pa ūdens virsmu, tad arī tas pazuda dziļajā tumsā, kas bija nolaidusies aizā. Palikuši bez ceļveža, no laivas izkāpušie labu brīdi stāvēja neziņā, ko iesākt, un baidījās spert soli starp klinšu gabaliem, lai nejauši neiekristu kādā no neskaitāmajām dziļajām alām, kurās no visām pusēm krākdams gāzās iekšā ūdens. Bet drīz viņu šaubas izbeidzās. Laiva atkal parādījās straumē un, iezemiešu veikli 'vadīta, piestājās pie zemās klints daudz ātrāk — vismaz gaidītājiem tā likās —, nekā izlūks varēja sasniegt krastu.
— Tagad mums ir cietoksnis, garnizons un pārtika! — Heivards jautri iesaucās. — Tagad mēs varam spītēt Mon- kalmam ar viņa sabiedrotajiem. Nu, mans modrais sargs, vai redzējāt krastā kādu no tiem, ko jūs saucat par irokē- ziem?
— Es viņus saucu par irokēziem tādēļ, ka ikviens iedzimtais, kas runā svešā valodā, ir ienaidnieks, kaut ari viņš izliktos kalpojam karalim! Ja Vebs grib atrast uzticamus un godīgus indiāņus, lai viņš atved šurp delavaru ciltis un aizdzen šos melīgos zagļus mohaukus un oneidus ar visām sešām savienības krāpnieku ciltīm.
— Tad mēs apmainītu kareivīgus draugus pret nederīgiem draugiem. Esmu dzirdējis, delavari nolikuši kara- cirvjus un pieļauj, ka viņus sauc par sievām.
— Jā, kauns holandiešiem[6] un irokēziem, kas viņus ar velnišķīgu viltību piespieda slēgt tādu līgumu! Bet es viņus pazīstu jau divdesmit gadu, un melo tas, kas apgalvo, ka delavaru dzīslās tekot gļēvuļu asinis. Jūs aiz- dzināt viņu ciltis no jūras un tagad ticat, ko viņu ienaidnieki melš, lai tikai varētu mierīgi gulēt.
— Es esmu pārliecināts, ka abi jūsu biedri ir drosmīgi, piesardzīgi kareivji! Vai viņi nav manījuši mūsu ienaidniekus? — Heivards jautāja.
— Indiāni vispirms sajūt un tikai tad ierauga, — izlūks atbildēja, uzkāpa uz klints un nometa briedi zemē. — Izsekodams mingus, es ticu citām zīmēm, nevis acīm.
— Vai jūsu ausis jums saka, ka viņi ir mums uz pēdām?
— Negribētos tā domāt, kaut gan drosmīgi karavīri varētu labu laiku aizstāvēt šo vietu. Bet neslēpšu, ka zirgi, kad gāju tiem garām, trīcēja un spiedās kopā, it kā saostu vilkus. Un vilks ir tāds zvērs, kas ložņā ap indiāņu slēptuvēm, gaidot uz medījumu atliekām.
— Jūs aizmirstat nokauto briedi! Un vai vilki nevarēja sekot beigtajam kumeļam? Ha! Kas tas par troksni?
— Nabaga Mirjama, — ierunājās dziedātājs. — Tavam kumeļam lemts kļūt plēsīgiem zvēriem par laupījumu! — Tad viņš pēkšņi iedziedājās, un viņa balss saplūda ar upes nemitīgo rūkoņu:
Viņš nokāva Ēģiptes pirmdzimtos Kā cilvēkiem, tā arī zvēriem. Ak, Ēģipte! Vai redzi brīnumus Pie faraona un kalpiem?
— Kumeļa nāve smagi nospiež viņa īpašnieka sirdi, — izlūks teica. — Bet tā ir laba zīme, ja cilvēks rūpējas par saviem mēmajiem draugiem.
Tad viņš, atbildot uz Heivarda pēdējiem vārdiem, turpināja:
— Varbūt jums taisnība, tādēļ nogriezīsim labākos gaļas gabalus un ļausim, lai straume aiznes pārējo, citādi vesela vilkšņa drīz vien parādīsies uz klintīm un noskaudis mums katru kumosu, ko bāzīsim mutē. Turklāt, lai gan irokēzi nesaprot delavaru valodu, viņi ļoti labi saprot, ko nozīmē vilku gaudošana!
Tā runājot, izlūks savāca visas vajadzīgās lietas un klusi pagāja ceļotāju pulciņam garām; mohikāņi sekoja, bez vārdiem saprazdami, ko viņš nodomājis. Tad visi trīs cits pēc cita pazuda, it kā būtu ieniruši tumšajā, stāvajā klints sienā, kas slējās dažus jardus no ūdens malas.