Heivards un viņa ceļa biedrenes mazliet uztraucās, redzot savus pavadoņus tik noslēpumaini pazūdam.
Vienīgi dziedātājs nepievērsa notiekošajam nekādu uzmanību. Viņš apsēdās uz klints izciļņa, un tikai biežās, smagās nopūtas, kas liecināja par viņa dvēseles cīņām, ļāva nojaust viņa klātbūtni.
Atskanēja apspiestu balsu skaņas, it kā cilvēki sarunātos kaut kur dziļi pazemē, tad pēkšņi ceļiniekus apspīdēja spoža gaisma un atklāja lielisko paslēptuvi.
Šauras, dziļas alas viņā galā sēdēja izlūks un turēja rokā degošus priežu zarus. Uguns atspīdums krita uz viņa stingrās, vēja appūstās sejas un mežinieka tērpa un piešķīra viņam mežonīgi romantisku izskatu, kaut gan dienas gaismā viņš būtu pārsteidzis vienīgi ar savu īpatnējo apģērbu, stāva dzelžaino nekustību un sejas pantu piesardzīgi gudro, bet labsirdīgo izteiksmi. Netālu no alas ieejas stāvēja Unkass. Ceļinieki ar apbrīnu vēroja jaunā mohikāņa stalto, lokano stāvu un graciozās, nepiespiestās kustības. Viņa augumu gandrīz pilnīgi sedza zaļš, bārkstains mednieka krekls. Mirdzošo, tumšo, bezbailīgo acu skatiens bija valdonīgi rāms. Stingrā, lepnā seja iesārta kā visiem indiāņiem, bet neizkrāsota. Cēlā, augstā piere un skaisti veidotā galva bija neapsegta, vienīgi galvas virsu greznoja kupls skalpējamais cekuls.1
Pirmo reizi Dankens un viņa ceļa biedri varēja apskatīt vienu no indiāņiem tuvumā. Alise' viņu aplūkoja kā cēlu grieķu tēlnieka cirstu statuju, kas neizprotamā kārtā ieguvusi dzīvību.
— Es varētu mierīgi aizmigt, — Alise čukstēja, — zinot, ka tāds drosmīgs ūn, kā rādās, augstsirdīgs jauneklis mani apsargā. Esmu pārliecināta, Danken, ka nežēlīgās slepkavības un drausmīgās spīdzināšanas, par kurām tik daudz dzirdam un lasām, nekad nenotiek tādu cilvēku klātbūtnē kā Unkass.
— Es jums piekrītu, Alise, — Heivards atbildēja, — ka tāda piere un tādas acis piešķirtas, lai iedvestu bailes, nevis lai krāptu. Bet nenoslīksim maldos un negaidīsim no mežoņa citādas īpašības kā tās, ko viņš uzskata par tikumu. Kā kristīgo pasaulē, tā arī mežoņu vidū īsti cēli cilvēki ir retums. Cerēsim, ka šis mohikānis mūs nepievils un pierādīs, ka viņš ir tāds, kāds izskatās, — īsts un drosmīgs draugs.
— Tagad majors Heivards runā tā, kā pieklājas, — Kora teica. — Kurš gan, uzlūkojot šo brīnišķīgo cilvēku, domās par viņa ādas krāsu?
Šiem vārdiem sekoja īss, neveikls klusums, ko pārtrauca izlūka balss, kas aicināja viņus iet iekšā.
— Uguns deg pārāk spoži, —• izlūks sacīja, kad viņi bija iegājuši alā. — Tā var atklāt mingiem mūsu slēptuvi. Unkas, nolaid segu! Šīs nu gan nav tādas vakariņas, kādas karaļa amerikāņu armijas majoram būtu tiesības sagaidīt, bet es esmu arī redzējis, ka veselas armijas daļas ēd jēlu gaļu, turklāt bez kādām piedevām. Mums turpretī ir sāls papilnam, un varam gaļu izcept. Te ir arī svaigi sasafrasa jeb liesas krūma zari, kur dāmām apsēsties. Tie gan nav tik lepni kā ar cūkādu apsisti krēsli par gineju gabalā, bet smaržo labāk par cūku, vai nu tā nāk no Gvinejas, vai no kādas citas zemes.[7] un jūs, draugs, neskumstiet vairs par kumeļu! Nevainīgais radījums vēl nepazina dzīves ciešanas. Nāve tam ir aiztaupījusi noberztu ņiuguru un sāpošas kājas!
Unkass darīja, kā norādīts, un, kad Vanagacs balss apklusa, ūdenskrituma rūkoņa bija dzirdama tikai kā tāls pērkons.
— Vai mēs šai alā esam drošībā? — Heivards jautāja.
— Vai mums nedraud pēkšņs uzbrukums? Viens vienīgs apbruņots vīrs pie ieejas varētu turēt mūs savā varā.
No tumsas aiz izlūka muguras izslīdēja spokains stāvs, paķēra degošu pagali un devās ūz alas iekšieni. Alise klusu iekliedzās un pat Kora piecēlās kājās, kad baismīgais rēgs parādījās gaismā. Heivards viņas nomierināja ar pāris vārdiem, teikdams, ka tas ir Cingačguks, viņu otrs pavadonis. Indiānis patlaban pacēla citu segu un rādīja, ka alai ir divas izejas. Tad, pagali rokā turot, viņš pagriezās pa labi kādā šaurā ejā un pa atklātu pāreju nozuda otrā alā, kas bija uz mata līdzīga pirmajai.
— Tādas vecas lapsas kā mēs ar Cingačguku bieži vis nenoķers alā ar vienu pašu izeju, — Vanagacs smējās.
— Šī ir lieliska vieta. Klints ir no melnā kaļķakmens, kas, kā zināms, ir ļoti mīksts. Senāk ūdenskritums atradās gabaliņu lejāk pa straumi nekā tagad, un es domāju, ka Hudzona te agrāk tecējusi tikpat rāmi un gludi kā vēl tagad daudzās vietās. Ar laiku apkārtne stipri pārmainījusies, klintīs un kraujās radušās lielas plaisas. Dažviet kaļķakmens ir cietāks, dažviet mīkstāks, un tur ūdens izgrauzis dziļas bedres. Dažas klintis nogruvušas, citas sadrupušas, un tagad ūdenskritums par kādām simt pēdām atkāpies. Nav vairs ne tā skaistuma, ne spēka.
— Kur tad mēs atrodamies? — Heivards jautāja.
— Netālu no tās vietas, kur ūdenskritums bija agrāk. Šeit akmens bijis mīksts un dumpīgais ūdens izgrauzis šīs divas mazās alas, kur mums paslēpties. Tad tas sadalījies pa labi un pa kreisi un upes vidū atstājis sausumu.
— Tātad mēs atrodamies uz salas?
— Jā, abās pusēs mums ir krāces, un augšpusē un lejāk ir upe. Dienas gaismā būtu vērts uzkāpt uz klints un palūkoties ūdens dīvainībās. Tas neievēro nekādus likumus: dažviet lec, dažviet krīt, gan mutuļo, gan met kūleņus, vietumis ir balts kā sniegs, citur zaļš kā zāle; brīžiem tas burbuļo un čalo kā strautiņš, citreiz sāk virpuļot un sagrauž vecos akmeņus, it kā tie būtu mīksti māli. Jā, lēdij, smalkais audums, kas līdzīgi zirnekļa tīmeklim apvij jūsu kaklu, liksies rupjš kā zvejnieka tīkls salīdzinājumā ar tām lietiņām, ko izveido ūdens un ko es jums varētu parādīt! Kad nu ūdens diezgan iztrakojies, tas mierīgi plūst tālāk uz jūru!
Ceļotāji pārliecinājās, ka viņu paslēptuve ir droša, un no Vanagacs īpatnējā tēlojuma guva iespaidu par Glena ūdenskrituma mežonīgo skaistumu. Tagad visi ķērās pie nedzejiska, bet ļoti nepieciešama darba — vakariņu ēšanas.
Unkass cik spēdams apkalpoja sievietes, un Heivards, sevī pasmiedamies, vēroja, kā viņa sejā atspoguļojās cieņa un laipna iztapība. Heivards ļoti labi zināja, ka tāda pakalpība sievietēm indiāņu paražām ir sveša, bet viesmīlības likumi bija svēti, un tādēļ arī varēja saprast šo mazo pazemošanos vīrieša pašcieņā.
Uzmanīgs vērotājs tomēr pamanītu, ka jaunais virsaitis neizturas pret abām sievietēm gluži vienādi. Alisei viņš pieklājīgi pasniedza ūdens kausiņu vai gaļu uz glīti izgriezta koka dēlīša, bet, pasniedzot to pašu Korai, indiāņa tumšās acis ilgāk uzkavējās pie viņas skaistās, izteiksmīgās sejas. Pāris reižu viņš bija spiests meitenes uzrunāt, lai pievērstu viņu uzmanību. Tad viņš runāja angļu valodā, gan lauzītā un nepareizā, taču pietiekami saprotamā. Unkasa zemā rīkles balss bija tik maiga un melodiska, ka abas meitenes pārsteigtas pavērās viņā. Arī Kora ar Alisi pateica viņam dažus vārdus, un tā nodibinājās kaut kas draudzīgām attiecībām līdzīgs.
Nekas nespēja traucēt Čingačguka svinīgo mieru. Viņš sēdēja ugunskura gaismas lokā, un viņa viesi to bieži uzlūkoja ar slēptām bažām. Tagad varēja labāk saskatīt viņa dabiskos sejas pantus zem uztrieptās karakrāsas. Tēvs bija stipri līdzīgs dēlam, tikai viņa sejā nodzīvotie gadi un pārciestās grūtības bija atstājuši savas pēdas. Šobrīd bargums no Čingačguka sejas bija nozudis, vaibsti pauda mierīgu vienaldzību.
Izlūka dzīvais skatiens turpretī ne brīdi nekavējās uz vietas. Izlūks ēda un dzēra ar baudu, ko nekāda briesmu sajūta nespēja nomākt, tomēr likās, ka viņa modrā vērība ne mirkli nesnauž. Reižu divdesmit kausiņš vai gaļas gabals apstājās pie lūpām un galva pagriezās sāņus, it kā viņš ieklausītos tālās, aizdomīgās skaņās.
Vakariņu beigās Vanagacs no lapu kaudzes apakšas izņēma mazu muciņu un uzrunāja dziedātāju, kas sēdēja blakus un dūšīgi ēda.
— Nu, draugs, — Vanagacs teica, — iedzeriet šo paegļu šņabi! Tas aizdzīs domas par kumeļu un liks asinīm straujāk ritēt. Dzeru uz mūsu draudzību un ceru, ka nabaga zirdziņš necels naidu starp mums. Kā jūs sauc?
— Gamuts, Dāvids Gamuts[8], — dziedāšanas skolotājs atbildēja un neviļus noslaucīja lūpas, sagatavojies noskalot lejā visas skumjas ar mednieka savircoto, stipro dzērienu.
— Lielisks vārds! — otrs atteica. — Droši vien mantots no godīgiem senčiem. Es ļoti apbrīnoju vārdus, lai gan kristīgo izdoma šajā ziņā ne tuvu nesasniedz mežoņu paražas. Lielākais gļēvulis, ko es kādreiz pazinu, saucās Lauva. Viņa sievas vārds bija Maiga, bet viņa paguva cilvēku izlamāt, pirms vēl trenkāts briedis bija noskrējis divus soļus. Indiānim vārds ir sirdsapziņas lieta. Kā viņš saucas, tas viņš arī ir. Protams, tas nenozīmē, ka Cingač? guks — lielā čūska — arī tiešām būtu liela vai maza čūska. Bet viņš saprot visus cilvēka dabas stiķus un niķus, viņš ir kluss un cērt ienaidniekam, kad tas vismazāk gaida. Ar ko jūs nodarbojaties?
— Esmu necienīgs psalmu dziedāšanas mākslas skolotājs.
— Na nu!
— Es apmācu dziedāšanā Konektikutas jaunkareivjus.
— Jūs gan varējāt izvēlēties labāku amatu. Jau tagad šie kucēni iet cauri mežam irgodamies un dziedādami, kad viņiem vajadzētu, aizturēt elpu kā lapsai slēptuvē, Vai jūs pazīstat ieročus, vai protat rīkoties ar šauteni?
— Paldies dievam, nekad vēl neesmu rīkojies ar nāvējošiem ieročiem!
— Varbūt jūs pazīstat kompasu, protat uzlikt uz papīra ūdensceļus un mežonīgos kalnus, lai tie, kas ceļo, varētu atrast vietas pēc to vārdiem?
— Ar to es nenodarbojos.
— Jums ir tādas kājas, kas garu ceļu var pārvērst īsā. Ģenerālis jūs droši vien sūta ar kādām ziņām?
— Nekad. Es sekoju vienīgi savam augstajam aicinājumam un mācu svētās dziesmas!
— Dīvaina nodarbošanās, — Vanagacs, smieklus apspiezdams, teica. — Visu mūžu kā mēdītāj putnam atkārtot augstās un zemās skaņas, kas nāk no citu cilvēku rīkles. Nu, draugs, tas ir jūsu talants, to nedrīkst nopelt, tāpat kā nevar nopelt šaušanas mākslu vai citu labāku nodarbošanos. Parādiet mums savu mākslu!
— Ar lielāko prieku! — Dāvids sacīja, sakārtoja brilles uz deguna, izņēma no kabatas savu iemīļoto grāmatiņu un pasniedza to Alisei.
Alise pasmaidīja, bet, palūkojusies uz Heivardu, nosarka un saminstinājās.
— Nekautrējieties! — Heivards pačukstēja. Šis uzmudinājums izkliedēja Alises kautrību, jo arī viņa pati labprāt vēlējās baudīt maigo skaņu saldumu. Tika izraudzīta bēgļu stāvoklim piemērota dziesma. Arī Kora izteica vēlēšanos pievienoties, un pēc tam, kad akurātais Dāvids bija rūpīgi uzdevis balsi ar kamertoni, dziesma sākās.
Melodija bija lēna un svinīga. Abas meitenes noliecās pār grāmatu, un dažbrīd viņu skanīgās balsis plūda pilnā spēkā, bet dažbrīd tik maigi, ka ūdens rūkoņa izklausījās kā dobjš pavadījums melodijai. Dāvidam bija laba gaume un lieliska dzirde, viņš pieskaņoja melodiju alas izmēriem, un drīz vien katra sprauga, katra plaisiņa likās vijīgām skaņām piepildīta.
Abi indiāņi nekustīgi vērās klints sienās un klausījās tik uzmanīgi kā akmenī pārvērsti. Izlūks sēdēja, zodu rokā atspiedis, un sākumā viņa sejā bija lasāma auksta
vienaldzība, bet pamazām sejas panti atmaiga. Atmiņas viņu aiznesa tālajā bērnībā, kad, kolonijā dzīvodams, viņš bieži bija dzirdējis tādas pašas slavas dziesmas, gan ne tik skaisti dziedātas. Viņa nemierīgajās acīs iezagās miklums, un dziesma vēl nebija apklususi, kad pāri vētru norūdītajiem vaigiem ritēja lielas asaras.
Dziedātāji patlaban beidza dziesmu ar klusu, dziestošu skaņu, ko auss uztver īpaši kāri apziņā, ka baudījums drīz beigsies. Te pēkšņi ārā atskanēja brēciens, kas nelīdzinājās ne cilvēka, ne cita zemes radījuma vaimanām. Tas ne tikai iespiedās alas dziļumos, bet sažņaudza šausmās sirdis visiem, kas to dzirdēja. Tūliņ pēc tam iestājās klusums, tik dziļš, ka pat straujie Glena ūdeņi šķita sastinguši šausmās. «
— Kas tas bija? — Alise, atžirbusi no izbailēm, čukstēja.
— Kas tas bija? — Heivards skaļā balsī jautāja.
Ne Vanagacs, ne indiāņi neatbildēja. Viņi pārsteigti klausījās, it kā gaidītu, vai kliedziens neatkārtosies. Beidzot viņi sāka nopietni sarunāties delavaru .valodā, un Unkass piesardzīgi izmanījās no alas pa otru, noslēpto izeju. Kad viņš bija izgājis, izlūks angliski ierunājās:
— Kas tas nu bija, kas nebija, neviens nevar pateikt, lai gan mēs divi esam klaiņojuši pa mežiem vairāk nekā trīsdesmit gadu. Es biju pārliecināts, ka manas ausis pazīst visus indiāņu un zvēru brēcienus, bet tagad redzu, ka esmu bijis uzpūtīgs un iedomīgs mirstīgais.
— Vai tad tas nebija mežoņu karasauciens, ar kuru tie grib iebiedēt ienaidnieku? — Kora prasīja un ietina seju plīvurā ar tādu mieru, ar kādu viņas uztrauktā māsa nevarēja lepoties.
— Nē, nē, šis bija nejauks, riebīgs brēciens, kurā skanēja kaut kas pārdabisks. Ja jūs kaut reizi dzirdētu indiāņu karasaucienu, jūs to nekad nenoturētu par ko citu. Nu, Unkas, — izlūks uzrunāja ienākošo jauno virsaiti delavaru valodā, — ko tu redzēji? Vai mūsu uguns spīd cauri segām?
Delavaru valodā tika dota īsa, noteikta atbilde.
— Arā nekas nav redzams, — Vanagacs neapmierināts kratīja galvu, — Arī mūsu slēptuve vēl ir droša. Ejiet otrā alā un raugiet aizmigt, kuriem tas vajadzīgs. Mums jābūt kājās krietni pirms saules un jāmēģina nokļūt Edvarda fortā, kamēr mingi vēl guļ.
Kora paklausīja pirmā ar tādu noteiktību un mieru, ka bailīgā Alise bija spiesta viņai sekot. Tomēr, aizejot no alas, viņa čukstus palūdza Dankenu nākt līdzi.
Unkass pacēla segu no ejas, un, kad māsas pagriezās, lai pateiktos viņam par uzmanību, viņas redzēja, ka izlūks atkal nosēdies pie dziestošā ugunskura un atspiedis galvu rokās. Viņš bija nogrimis dziļās pārdomās par neizskaidrojamo troksni, kas pārtrauca viņu vakara lūgšanu.
Heivards ejot paņēma līdzi degošu pagali, kas nespodri apgaismoja jaunās mītnes šauro telpu. Iespraudis pagali klints plaisā, viņš piegāja pie meitenēm. Pirmo reizi kopš Edvarda forta atstāšanas viņi bija vieni paši.
— Neatstājiet mūs, Danken! — Alise lūdza. — Citādi mēs nespēsim aizmigt šajā vietā, kur drausmīgais kliedziens vēl skan ausīs.
— Vispirms apskatīsim, cik drošs un stiprs ir šis cietoksnis, — Heivards atbildēja. — Tad parunāsim par pārējo.
Viņš piegāja pie alas otras — tālākās izejas, kas, tāpat kā citas, bija aizklāta, pacēla biezo aizsegu un ieelpoja svaigo, spirdzinošo gaisu, kas plūda no ūdenskrituma. Viens upes nozarojums tecēja pa šauru klmts spraugu, ko ūdens bija izgrauzis mīkstajā akmenī. Ūdens virpuļoja tieši zem Heivarda kājām un, kā viņam likās, bija lielisks aizsargs no šās puses.
— Daba šeit radījusi nepārvaramu šķērsli, — viņš teica, norādīdams uz stāvo klinti, zem kuras mutuļoja tumšā straume, un nolaida aizsegu. — Otrā pusē mūs sargā godīgi, uzticami cilvēki. Tāpēc neredzu iemesla, kāpēc neklausīt mūsu krietnā mājastēva padomam. Es zinu, Kora man piekritīs, ka miegs jums abām nepieciešams.
— Kora var gan jums piekrist, bet viņa tik un tā nespēs iemigt, — vecākā māsa bilda. — Ja arī mēs nebūtu drausmīgā brēciena uztrauktas, ir vēl citi iemesli, kas aizdzīs miegu. Sakiet pats, Heivard, — vai meitas var nedomāt par bailēm, ko pārcieš viņu tēvs, nezinot, kur un kādos apstākļos atrodas viņa bērni šajos biezokņos, kas pilni briesmu? -
— Viņš ir karavīrs, viņš prot novērtēt meža briesmas un priekšrocības.
— Cik mierīgi viņš pacieta visas manas aušības! Cik maigi un iecietīgi izturējās pret manām iegribām! — Alise elsoja. — Cik savtīgas mēs esam bijušas, māsiņ, pieprasīdamas šo neapdomāto ceļojumu!
— Varbūt esmu bijusi pārsteidzīga, izspiežot 110 viņa piekrišanu ceļojumam tik nemierīgos laikos. Bet es gribēju tēvam pierādīt, ka bērni ir viņam uzticīgi, ja arī citi viņu grūtā brīdī pamestu!
— Kad pulkvedis uzzināja par jūsu ierašanos Edvarda fortā, — Heivards sacīja, — viņa krūtīs sīvi cīnījās mīlestība un bailes. Mīlestība beidzot uzvarēja. Viņš teica: «Manas Koras cēlās jūtas ved viņas šurpu, Danken, es negribu viņas aizkavēt.»
— Vai par mani viņš nekā neteica, Danken? — Alise greizsirdīgi jautāja. — Viņš taču neaizmirsa savu Elsiju?
— Tas, kas jūs tik ilgi pazīst, to nemaz nespētu, — jaunais cilvēks atbildēja. — Viņš sauca jūs tūkstoš mīļos vārdos, kurus es neuzdrošinos atkārtot, bet kuriem silti pievienojos. Viņš sacīja ..,
Dankens pēkšņi aprāvās, jo, kamēr viņš lūkojās acīs Alisei, kura kari gaidīja tēva vārdus no viņa mutes, atkal atskanēja tas pats drausmīgais, dīvainais brēciens, kas visus padarīja mēmus. Iestājās ilgs klusums. Viņi uzlūkoja cits citu un šausmās gaidīja, ka brēciens atkārtosies. Beidzot aizsegs lēni pacēlās un parādījās izlūks. Bargās nopietnības vietā viņa seja tagad pauda neziņu un šaubas, kas liecināja, ka noslēpumainās skaņas laikam vēstī kādas nezināmas briesmas, pret kurām viņa veiklība un pieredze ir bezspēcīga.