— Ja mēs paliksim šeit, — Vanagacs sacīja, — tad izturēsimies nevērīgi pret brīdinājumu, kas mums dots. Lai maigie radījumi paliek alā, bet es un mohikāņi būsim sardzē uz klints. Ceru, ka arī sešdesmitā pulka majors mums piebiedrosies.
—- Vai briesmas tik tuvu? — Kora jautāja.
-— Lēdij, — izlūks nopietni atbildēja, — jau trīsdesmit gadu esmu klausījies visās meža skaņās kā cilvēks, kura dzīvība vai nāve atkarīga no viņa dzirdes asuma. Mani nepievils ne panteras smilkstēšana, ne mēdītājputna svilpiens, ne kāds velnišķīgo mingu izgudrojums! Esmu dzirdējis mežu vaidam kā cilvēku lielās sāpēs; esmu klausījies, kā vējš gaudo to koku zaros, kam miza nokapāta un kas nolemti nāvei; esmu dzirdējis, kā zibens sprakšķ gluži kā degoši zari, šķaidot dzirksteles un uguns mēles uz visām pusēm. Bet tagad ne mohikāņi, ne es, tlrasiņu baltais, nevaram saprast, kas tie par brēcieniem. Tādēļ mēs domājam, ka šīs zīmes ir brīdinājums mums.
— Savādi! — Heivards sacīja un paņēma pistoles, ko ienākot bija nolicis pie malas. Jāizpētī, vai tas ir miera vai kara signāls. Ejiet, mans draugs, es sekošu!
Visi sajuta spēku pieplūdumu, kad, izejot no sasmakušās alas, ieelpoja vēso, spirdzinošo gaisu virs ūdenskrituma un krācēm. Pār upi pūta stiprs vējš un, kā likās, ienesa ūdenskrituma rūkoņu visās grotās, no kurām atskanēja tālam pērkonam līdzīga dārdoņa. Mēness bija pacēlies augstāk, un augšpusē upes straume vietām iemirdzējās mēnesnīcā, bet klints mala, uz kuras viņi stāvēja, atradās dziļā tumsā. Izņemot ūdens rūkoņu un stiprā vēja nopūtas, visur valdīja nakts un vientulības klusums. Veltīgi acis centās kaut ko saskatīt pretējā krastā cerībā ieraudzīt tur kādu dzīvības zīmi, kas varētu izskaidrot drausmīgo brēcienu cēloni. Mēness mainīgā gaisma bieži vīla uztraukto cilvēku redzi, un viņi saskatīja vienīgi kailas klintis un nekustīgus kokus.
— Tikai tumsa un brīnišķīgs vakara miers, nekas cits nav redzams, — Dankens čukstēja. — Cik ļoti mēs priecātos par šo skaisto dabas stūrīti un vientulību citā reizē, vai ne, Kora? Iedomājieties, ka esam pilnīgā drošībā un ka tas, kas mūs tagad biedē, varētu būt…
— Klau! — Alise iesaucās.
Brīdinājums bija lieks. Atkal atskanēja tā pati briesmīgā skaņa un, it kā no upes gultnes, nākot, izlauzās cauri klintīm, viļņodama aizplūda cauri mežam un pamazām izdzisa tālumā.
— Vai kāds šeit var izskaidrot šādus vaidus? — Vanagacs prasīja, kad atbalss izgaisa mežā. — Ja tāds te ir, lai viņš runā. Kas attiecas uz mani, tad es tos turu par pārdabiskiem.
— Jā, te ir gan kāds, kas var tos izskaidrot, — Dankens atbildēja. — Tagad es šo brēcienu pazīstu, esmu to dzirdējis kaujas laukā tādos apstākļos, kādi karavīra dzīvē gadās visai bieži. Tur brēc zirgs nāves agonijā. Parasti viņš tā brēc sāpēs, bet dažreiz arī nāves bailēs. Manam ērzelim ir vai nu uzbrukuši plēsoņas, vai arī viņš redz briesmas un nevar no tām izbēgt. Alā es šo skaņu nepazinu, bet tagad esmu pārliecināts, ka nemaldos.
Izlūks un viņa biedri noklausījās šo vienkāršo paskaidrojumu ar lielu interesi — kā cilvēki, kam sagrūst vecie aizspriedumi un uzaust jaunu ideju gaisma.
— Ha! — abi indiāņi iesaucās kā parasti, kad atģida patiesību. Izlūks brītiņu padomāja, tad sacīja:
— Nevaru jums runāt pretī, jo zirgus maz pazīstu, lai gan esmu dzimis novadā, kur audzē' daudz zirgu. Laikam vilki ložņā pa krasta nokāri tiem virs galvas, un pārbiedētie dzīvnieki sauc cilvēkus palīgā kā mācēdami. Unkas, — viņš delavaru valodā griezās pie jaunā indiāņa, — nolaidies ar laiviņu lejup un iemet degošu pagali vilku barā. Citādi bailes izdarīs to, ko nevar izdarīt vilki, un mēs rīt paliksim bez zirgiem, bet mums jāceļo lielā steigā.
Jaunais indiānis jau bija nogājis ūdens malā, lai izpildītu rīkojumu, kad krastā atskanēja stiepta gaudošana, kas attālinājās uz meža pusi. Likās, ka zvēri būtu iztraucēti un lielās bailēs paši pamestu laupījurrtu. Unkass ātri atgriezās, un visi trīs mežinieki atkal klusu, nopietni apspriedās.
— Mēs bijām kā mednieki, kuriem sajukušas debespuses un no kuriem saule slēpusies dienām ilgi, — Vanagacs teica, aizgriezies no indiāņiem. — Tagad mēs sākam atkal pazīt ceļa zīmes un taka ir tīra no ērkšķiem! Apsēdieties tur krasta ēnā — tā ir tumšāka nekā koku ēna. Sarunāsimies tikai čukstus, lai gan būtu labāk un, šķiet, arī prātīgāk, ja kādu brīdi katrs sarunātos tikai ar savām domām.
Varēja redzēt, ka izlūku vairs nemāca gļēvas šaubas, viņš izturējās nopietni un noteikti. Arī abi indiāņi izjuta to pašu. Viņi nostājās tā, ka varēja pilnīgi pārredzēt abus krastus, bet paši bija labi paslēpti. Heivards un viņa biedrenes saprata, ka jāseko gudro ceļvežu piemēram. Heivards iznesa no alas klēpi zaru, nolika tos klints spraugā starp abām alām, un māsas nosēdās uz tiem. Tā klintis pasargāja no bultām, un Heivards viņas nomierināja, teikdams, ka nekādas briesmas neuzbruks bez viņa brīdinājuma. Heivards pats nostājās netālu, lai varētu sarunāties, balsi nepaceļot. Arī Dāvids paslēpās kādā klints spraugā.
Dažas stundas pagāja mierīgi. Mēness bija pacēlies zenītā, un tā gaisma krita taisni uz abām māsām, kas apskāvušās saldi gulēja. Dankens apsedza viņas ar Koras lielo lakatu, tad arī pats nolika galvu uz akmens. No Dāvida puses plūda tādas skaņas, kas, viņam nomodā esot, paša maigajām ausīm liktos piedauzīgas. Izņemot Vanagaci un mohikāņus, visi bija iegrimuši dziļā miegā. Bet modrie sargi nesnauda un neizrādīja nekādu noguruma pazīmju. Viņi gulēja nekustīgi un likās kā daļa no klints, bet viņu acis bez mitas taustīja tumšo koku rindu, kas norobežoja šaurās straumes tuvāko krastu. No viņiem nenāca ne skaņas; visvērīgākais klausītājs, nepateiktu, vai viņi elpo. Tikai ilga pieredze varēja iemācīt tik ārkārtīgu piesardzību, ko visizsmalcinātākā ienaidnieka viltība nespēja pieveikt. Tomēr likās, ka šoreiz tāda piesardzība bijusi lieka. Mēness bija norietējis, lejpusē aiz upes līkuma virs koku galotnēm iezīmējās bāla gaismas svītra un vēstīja dienas ausmu.
Tikai tagad Vanagacs pirmoreiz pakustējās. Viņš pierāpoja gar klinti pie Heivarda un uzpurināja viņu no ciešā miega.
— Laiks doties ceļā! — viņš čukstēja. — Uzmodiniet sievietes un esiet gatavi kāpt laivā, kad es to piebraukšu pie klints!
— Vai nakts pagāja mierīgi? — Heivards jautāja.
— Liekas, miegs mani pārvarēja un neļāva izpildīt sarga pienākumu.
— Vēl viss ir klusu kā pusnaktī. Izturieties klusu, bet rīkojieties ātri!
Tagad Heivards bija pilnīgi nomodā un lēni noņēma lakatu no guļošajām meitenēm. Kora juta šo kustību un pacēla roku, it kā gribētu viņu atgrūst. Alise miegā klusu nomurmināja: — Nē, nē, mīļo tētiņ, mēs neesam vienas, Dankens ir pie mums.
— Jā, mīļais bērns, — Dankens saviļņots čukstēja.
— Dankens ir šeit, un, kamēr viņš būs dzīvs un kamēr draudēs briesmas, viņš tevi neatstās. Kora! Alise! Mostieties! Laiks doties ceļā!
Alise iekliedzās, un Kora šausmās uzlēca kājās. Heivards vēl nebija beidzis runāt, kad atskanēja tik drausmīgi kliedzieni un aurošana, ka arī viņam visas asinis šķita saplūstam sirdī. Brīdi likās, ka visi elles dēmoni pasprukuši gaisā un piepilda to ar briesmīgu gaudošanu. Izbiedētie klausītāji nevarēja noteikt, no kurienes kliedzieni īsti nāk, tie piepildīja mežu, ūdenskrituma alas, tie skanēja no klintīm, no upes gultnes, no gaisa. Dāvids izslējās visā garajā augumā, pielika rokas pie abām ausīm un iesaucās:
— Kas tas par elles troksni? Vai pekles balsti sabrukuši? Jo cilvēks taču nevar kliegt tādā balsī!
Par atbildi šai neuzmanīgajai kustībai upes pretējā krastā pamirdzēja uguntiņas un norībēja kāds ducis šāvienu. Nelaimīgais dziedāšanas skolotājs nogāzās bez samaņas uz klints, kur bija gulējis. Mohikāņi izaicinoši atbildēja ar tādiem pašiem kliedzieniem, jo uzbrucēji sāka gavilēt, redzot Gamutu nokrītam. Sākās bieža apšaudīšanās, bet abas puses bija ļoti piesardzīgas un neatstāja slēptuvi. Dankens uztraukts klausījās, cerēdams sadzirdēt airu troksni, jo bēgšana bija viņu vienīgais glābiņš. Upe, kā agrāk, drāzās gar klintīm, bet melnajā ūdenī laivas neredzēja. Viņš jau sāka baidīties, ka izlūks viņus, cietsirdīgi atstājis, kad no klints zem viņa kājām noplaiksnījās gara liesma un krastā atskanēja agonijas brēciens. Tas liecināja, ka Vanagacs šautenes raidītais nāves vēstnesis sasniedzis savu upuri. Pēc šā mazā pretsitiena uzbrucēji tūliņ atkāpās, un drīz vien iestājās klusums kā pirms uzbrukuma.
Dankens izmantoja izdevīgo mirkli, pielēca pie Gamuta un ienesa viņu klints spraugā pie abām māsām. Pēc brīža arī visi pārējie sapulcējās šajā drošajā vietā.
— Nabaga vīrs šoreiz izglāba savu skalpu, — Vanagacs teica un aukstasinīgi pārvilka ar roku Dāvidam pār galvu. — Tā iet, ja cilvēkam pārāk gara mēle! Brīnums, ka viņš vēl dzīvs.
— Vai viņš nav miris? — Kora jautāja, un viņas dobjā balss liecināja, ar kādu stingrību viņa cenšas apvaldīt bailes. — Vai mēs nevaram nelaimīgajam kaut kā palīdzēt?
— Nē, nē, dzīvība vēl ir viņa sirdī. Pēc kāda laika viņš atgūs samaņu un būs gudrāks, kamēr pienāks viņa īstā stunda, — iesāņus vēlreiz uzmetis guļošajam skatienu, Vanagacs atbildēja un apbrīnojami veikli pielādēja šauteni. — Ienes viņu alā, Unkas, un noguldi uz zariem! Jo ilgāk viņš gulēs, jo labāk: šaubos, vai tik garam stāvam klintīs atradīsies piemērota slēptuve, bet ar dziedāšanu vien viņš no irokēziem neizglābsies.
— Jūs sagaidāt otru uzbrukumu? — Heivards jautāja.
— Vai es varu domāt, ka izsalcis vilks apmierināsies ar kumosu? Viņi zaudēja vienu vīru, un viņu paradums ir atkāpties, ja pēkšņs uzbrukums neizdodas. Bet viņi nāks atkal, tiklīdz būs izgudrojuši jaunu viltību, kā mūs piekrāpt un iegūt skalpus. Mūsu galvenā cerība ir noturēties uz šās klints, kamēr Monro atsūta mums palīgā kareiv
jus. — Izlūks pacēla galvu, un viņa skarbajai sejai pārslīdēja tumša raižu ēna. — Lai dievs dod, ka tas notiktu drīz un kareivjus vadītu kāds, kas zina indiāņu paražas.
— Jūs dzirdējāt, kas mūs sagaida, Kora, — Dankens teica. — Mums jācer vienīgi uz jūsu tēva rūpēm un pieredzi. Ejiet abas ar Alisi alā, kur jūs būsiet pasargātas no ienaidnieku lodēm. Tur jūs varēsiet arī parūpēties par mūsu nelaimīgo biedru.
Māsas sekoja viņam pirmajā alā, kur gulēja Dāvids. Bija redzams, ka viņš pamazām nāk pie samaņas. Nodevis ievainoto abu meiteņu gādībā, Heivards devās projām.
— Danken! — Alise trīcošā balsī iesaucās, kad Heivards jau bija sasniedzis alas izeju. Viņš pagriezās un, redzēdams, ka Alises seja ir nāves bālumā, lūpas uztraukumā dreb un skatiens pauž dziļu saviļņojumu, tūliņ piesteidzās viņai klāt.
— Atcerieties, Danken, ka jūsu dzīvība nepieciešama mūsu glābšanai… ka tēvs mūs uzticēja jūsu gādībai… Neaizmirstiet, cik daudz atkarīgs no tā, vai būsiet uzmanīgs un piesargāsieties, jo… — te nodevīgs sārtums pārklāja meitenes seju līdz pašiem deniņiem, — jūs esat mīļš visiem, kas saucas Monro vārdā …
— Ja kaut kas varētu padarīt stiprāku manu pieķeršanos dzīvei, — Heivards uzlūkoja apklusušo Alisi, — tad tas būtu šis atgādinājums. Mūsu mājastēvs jums apliecinās, ka man — sešdesmitā pulka majoram — jāpiedalās cīņā. Bet tas nebūs grūti: mums tikai dažas stundas jāaizsargājas pret šiem asinssuņiem.
Atbildi nenogaidījis, Heivards atstāja māsas un aizsteidzās pie izlūka un viņa biedriem, kas vēl gulēja, patvērušies spraugā starp abām alām.
— Atkārtoju tev, Unkas, — izlūks sacīja, kad Heivards viņiem piebiedrojās. — Tu šķied par daudz pulvera, tāpēc šautene sit atpakaļ un lode neķer mērķi! Maz pulvera, vieglu lodi un ilgu tēmēšanu — tad droši dzirdēsi minga nāves brēcienu! Tagad noslēpsimies, draugi, jo neviens nevar zināt, kad un kur makuass cērt nāves cirtienu!
Indiāņi novietojās norādītajās spraugās, no kurienes varēja redzēt katru, kas tuvotos ūdenskrituma lejasgalam. Saliņas vidū pudurītī auga dažas sīkas, kroplas priedītes. Vanagacs un Heivards zibens ātrumā metās turp un paslēpās starp krūmiem un akmeņiem. Viņiem pāri kārās kaila, ieapaļa klints, kurai gar abām pusēm rotaļīgi lēkāja ūdens, kas lejāk iegāzās atvarā. Diena jau bija uzaususi, pretējais krasts un mežs ar drūmajām priedēm un krūmiem bija skaidrf saskatāms.
Sekoja ilgas, uztraukuma pilnas stundas, bet no jauna uzbrukuma nekas nebija manāms. Dankens jau sāka cerēt, ka viņu šāvieni bijuši trāpīgāki, nekā licies, un ka ienaidnieki galīgi atsisti. Kad viņš par to ieminējās Vanagacij, tas neticīgi pakratīja galvu un teica:
— Jūs nepazīstat makuasu dabu, ja domājat, ka viņi tik viegli liksies mierā bez skalpa! Viņi pārāk labi zina mūsu skaitu un iespējas, lai tik lēti atteiktos no medībām. Cst! Paskatieties uz augšu, tur, kur straume sadalās pret klinti. Šie pārgalvīgie velni pārpeldējuši tajā vietā, un viņiem, kā par nelaimi, izdevies sasniegt alas galu! Cst! Klusu! Citādi vienā mirklī mati nolidos no jūsu galvas!
Heivards pacēla galvu un redzēja skatu, kas viņam, patiesību sakot, likās pārdrošības un veiklības brīnumdarbs. Straume bija nograuzusi mīkstās klints šķautni, kurai pāri gāzās ūdens, un izveidojusi iedobi, kas nebija tik stāva, kā parasti ūdenskritumos mēdz būt. Šajā vietā huroņi bija metušies atvarā, cerēdami, ka straume viņus aiznesīs salas galā, no kurienes būtu viegli piekļūt izraudzītajiem upuriem. Tikko Vanagacs apklusa, starp klintij piedzītajiem baļķiem un zariem parādījās četras cilvēku galvas. Tūliņ viņi ieraudzīja arī piekto stāvu peldam zaļganajā ūdenskrituma mutulī, bet straume rāva to salai garām. Tas izmisīgi cīnījās, lai nokļūtu drošībā, un pašlaik izstiepa roku, gribēdams pieķerties pie biedriem, bet tad., pēkšņi atkal iegrima virpulī. Rokas gaisā izslējis, šausmās ieplestām acīm, viņš likās izslejamies stāvus, tad it kā taisīja lēcienu un nogāzās no klints bezdibeņa atplestajā rīklē. No dziļuma atskanēja viens vienīgs mežonīgs, izmisis kliedziens, ko varēja sadzirdēt cauri ūdenskrituma rūkoņai, tad viss atkal kļuva kluss kā kapā.
— Tas mums aiztaupīja vienu šāvienu, — Vanagacs bargi sacīja, — bet pulveris un lodes mums ir tikpat dārgi kā trenkātam briedim mirklis atpūtas! Apmainiet pistolēs pulveri! Ūdens putekļi, kas paceļas virs ūdenskrituma, būs saslapinājuši sēru. Sagatavojieties tuvcīņai, bet es šaušu!
Viņš ielika pirkstu mutē, un atskanēja garš, spalgs svilpiens, uz kuru mohikāņi no klintīm atbildēja. Atskanot signālam, Dankens sadzīto koku starpā pamanīja paceļamies indiāņu galvas, bet tās nozuda tikpat ātri, kā pārādī-
jušās. Aiz muguras bija dzirdama klusa čabēšana. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Unkasu, kas rāpās klāt. Vanagacs pateica viņam dažus vārdus delavaru valodā, un virsaitis mierīgi un aukstasinīgi ieņēma jaunu pozīciju. Heivards pārdzīvoja drudžaina nemiera brīdi, bet Vanagacs uzskatīja, ka patlaban ir īstā reize pamācīt jaunos biedrus, kā ar apdomu lietot šaujamos ieročus.
— No visiem ieročiem, — viņš teica, — izveicīga šāvēja rokās visbīstamākā ir garstobrene — labi nogludināta, no mīksta metāla. Bet tā prasa stingru roku, asu aci un lielu prasmi pielādēšanā. Ieroču meistari iznieko savu māku, izgatavodami īsās medību bises un kavalēristu .
— Ha! — Unkass viņu pārtrauca.
— Es redzu viņus, manu zēn, redzu! — Vanagacs atsaucās. — Viņi taisās uzbrukt, citādi slēptu savas netīrās muguras aiz baļķiem. Nu, lai nāk vien, — viņš piebilda, pārbaudot šauteni. — Pirmais droši saķers savu nāvi, kaut arī viņš būtu pats Monkalms!
Šajā mirklī mežā atkal atskanēja aurojoši kliedzieni, un tūlīt pat četri indiāņi izlēca no baļķu aizsega. Šā brīža drudžainais uztraukums bija tik liels, ka Heivards juta karstu vēlēšanos doties viņiem pretī, bet, redzēdams, cik mierīgi izturas izlūks un Unkass, savaldījās. Izgrūzdami mežonīgus kliedzienus, ienaidnieki lieliem lēcieniem pāri melnajām klintīm tuvojās viņiem. Kad tie atradās dažu jardu atstatumā, Vanagacs lēni pacēla šauteni virs krūmiem un izšāva. Priekšējais indiānis palēcās gaišā kā ievainots briedis un uz galvas iegāzās salas klinšu spraugā.
— Nu, Unkas! — izlūks uzsauca un, acīm iekvēlojoties, izvilka garu dunci. — Grāb to kliedzošo velnu, kas nāk pēdējais! Abus pārējos mēs pieveiksim!
Unkass paklausīja, un atlika vēl tikai divi mežoņi. Heivards iedeva vienu no savām pistolēm Vanagacij, un viņi abi steidzās pa nogāzi ienaidniekiem pretī. Viņi izšāva abi reizē, bet netrāpīja.
— Tā jau es domāju! Es to zināju! — Vanagacs nomurmināja un dusmās iemeta nicināto ieroci ūdens mutuļos. •— Šurp, jūs asinskārie elles suņi!
Tikko izlūks bija šos vārdus izteicis, viņa priekšā nostājās milzīga auguma indiānis ar mežonīgu, niknu seju. Dankens tajā pašā brīdī uzsāka tuvcīņu ar ^otru mežoni. Vanagacs un viņa pretinieks bija vienādi veikli, un katrs satvēra ienaidnieka pacelto roku, kas turēja briesmīgo dunci. Brīdi viņi nekustīgi uzlūkoja viens otru un sasprindzināja muskuļus, pūlēdamies saliekt otra roku. Bet tad baltā vīra sīkstie muskuļi guva.pārsvaru pār mežoņa mazāk vingrinātajiem muskuļiem. Vanagacs veikli atbrīvojās un iegrūda dunci pretiniekam krūtīs.
Šajā pašā laikā izmisīgi cīnījās arī Heivards, jo jau pirmajā grābienā mežonis pārlauza viņa plāno zobenu. Cita ieroča viņam nebija, un tagad dzīvība kļuva atkarīga vienīgi no fiziskā spēka un izveicības. Lai gan Heivardam abu šo īpašību netrūka, viņš juta, ka sastapis sev līdzīgu pretinieku. Par laimi, viņam drīz izdevās atbruņot indiāni — tā duncis nokrita zemē. Tagad cīņas iznākums bija atkarīgs no tā, kurš kuru nogrūdīs no reibinoša augstuma ūdens izgrauztajā bezdibenī. Cīnīdamies viņi virzījās arvien tuvāk kraujai, un Heivards saprata, ka vilcināties nedrīkst. Abi saņēma pēdējos spēkus un piestrei- puļoja pie bezdibeņa malas. Heivards juta, ka indiāņa pirksti sažņaudz viņa rīkli, redzēja tā ņirdzīgo smīnu, kad tas ļaunā atriebības kārē centās noraut ienaidnieku sev līdzi nāvē. Jaunā vīrieša ķermenis pamazām padevās pārspēkam. Bet tad pašā briesmīgākajā brīdī viņa prieķšā pavīdēja tumša roka ar zibošu dunci, un indiāņa pirksti atslāba. Unkass ar glābēja roku atrāva Heivardu no kraujas malas, bet tas, saniknotajam, pārsteigtajam pretiniekam gāžoties bezdibenī, vēl kā apburts nespēja atraut skatienu no viņa zvērīgās, sašutušās sejas.
— Slēpties! Slēpties! — kliedza Vanagacs, kas arī tikko bija uzveicis savu pretinieku. Paslēpieties, ja jums dzīvība dārga! Darbs vēl tikai pusē!
Jaunais mohikānis izgrūda skaļu uzvaras kliedzienu, tad abi ar Heivardu aizsteidzās uz pakalnu, no kura pirms cīņas bija nokāpuši, un paslēpās aiz klintīm un krūmiem.