Izlūka brīdinājums bija pamatots. Kamēr notika aprakstītā cīņa, ūdenskrituma rūkoņu nepārtrauca nekāda skaņa no cilvēku puses. Huroņi, elpu aizturējuši, vēroja cīņas gaitu no pretējā krasta. Viņi nešāva, jo cīnītāji pastāvīgi mainīja vietu un ienaidnieka vietā varēja trāpīt savējam.; Bet, tiklīdz cīņa beidzās, atskanēja mežonīgs un nikns brēciens. Aši norībēja šāvienu zalve, un pāri klintij kā krusa nobira lodes — likās, ka uzbrucēji grib savu bezspēcīgo niknumu izgāzt pret nejūtīgo cīņas arēnu.
čingačguka šautene atbildēja nesteidzoties. Vecākais indiānis visu cīņas laiku bija aukstasinīgi palicis savā postenī. Kad viņš izdzirdēja Unkasa uzvaras kliedzienu, arī viņš īsi, priecīgi iekliedzās, bet tūliņ atkal sastinga mierā, un tikai biežie šāvieni liecināja par viņa neatslābstošo modrību.
Uzbrucēji joprojām šāva gan veselām zalvēm, gan pa atsevišķam šāvienam. Klintis, koku un krūmu lapas visapkārt aplenktajiem bija ložu saskrambātas un caururbtas, bet viņi bija tik labi paslēpušies, ka līdz šim vienīgais cietušais viņu pulciņā palika Dāvids.
— Lai viņi dedzina savu pulveri, — izlūks mierīgi teica, kad lode pēc lodes nosvilpa gar klinti, aiz kuras viņš bija paslēpies. — Kad viņi beigs, tad mēs salasīsim lodes. Gan šiem velniem apniks spēlīte, pirms akmeņi lūgsies žēlastību! Unkas, manu zēn, tu šķied pārāk daudz pulvera. Ja šautene atsit, tad lode nekad netrāpa. Es tev teicu, lai tu mērķē neģēlim tieši zem baltās krāsas svītras, bet tava lode ņēma divas collas augstāk.
Mierīgs smaids pārslīdēja jaunā mohikāņa sejai, bet viņš neatbildēja ne vārda.
— Es neatļauju jums apvainot Unkasu veiklības trūkumā, — Heivards sacīja. — Nupat viņš man tik drosmīgi un veikli izglāba dzīvību. Tagad viņš uz mūžu ieguvis draugu, kurš nekad neaizmirsīs, ko ir tam parādā.
Unkass mazliet izslējās un sniedza Heivardam roku. Vanagacs nolūkojās jauno cilvēku jūtu izplūdumā un piebilda:
— Mežonīgā apvidū draugi bieži izdara cits citam tādus pakalpojumus. Arī es esmu Unkasam šādi paķalpojis. Un labi atceros, ka Unkass ir piecas reizes nostājies starp mani un nāvi: trīs reizes kaujā ar mingiem, vienreiz, kad šķērsojām Horikanu, un …
— Šī bija trāpīgāka nekā parasti! — Heivards iesaucās, neviļus saraudamies, kad lode ķēra klinti viņam līdzās.
Vanagacs paņēma lodi, aplūkoja to un, galvu pakratīdams, sacīja:
— Krītot lode nekad nesaspiežas plakana. Tas varētu notikt vienīgi tad, ja tā kristu no mākoņiem.
Bet Unkasa šautene jau slējās augšup un pievērsa biedru skatienu vietai, kur noslēpums tūlīt atklājās. Labajā upes krastā tieši viņiem pretī auga kupls ozols. Tas bija noliecies virs upes, tā ka augšējie zari kārās tālu pāri ūdenim. Galotnē lapas tikko sedza mezglainos, kroplos zarus, un starp tām sēdēja indiānis. Viņš te paslēpās aiz koka stumbra, te izliecās ārā, vērodams, vai šāviens trāpījis mērķi.
— Šie velni uzrāpsies pat debesīs, lai tikai mūs iznīcinātu, — Vanagacs teica. — Paturi viņu mērķī, zēn, kamēr es pielādēšu garstobreni! Izšausim reizē gar abām pusēm kokam.
Unkass nogaidīja, kamēr izlūks deva signālu. Tad norībēja abas šautenes, ozola lapas un miza uzlidoja gaisā un vējš tās izkaisīja, bet mežonis atbildēja ņirdzīgiem smiekliem un notrieca ar nākamo lodi Vanagacij cepuri no galvas. Biezoknī atkal atskanēja mežonīgi kaucieni, un ielenktajiem pār galvu nobira ložu krusa. Likās, ka mežoņi grib piespiest viņus palikt šajā vietā, kur viņi viegli varētu krist par upuri kokā sēdošajam šāvējam.
— No tā jātiek vaļā! — izlūks sacīja un nemierīgi palūkojās apkārt. — Unkas, pasauc tēvu, mums vajadzīgas visas šautenes, lai izsistu šo viltīgo velnu no viņa ligzdas.
Tūliņ tika dots signāls, un, pirms vēl Vanagacs paguva pielādēt šauteni, Cingačguks piebiedrojās viņiem. Kad dēls parādīja pieredzējušajam karavīram, kur paslēpies bīstams ienaidnieks, viņš, kā parasti, iesaucās: — Ha! — un pēc tam vairs neizrādīja ne pārsteigumu, ne uztraukumu. Vanagacs brīdi nopietni apspriedās ar mohikāņiem delavaru valodā, tad katrs ieņēma savu vietu saskaņā ar steigā izdomāto plānu.
Pa to. laiku ozolā sēdošais indiānis bija viņus nemitīgi, taču nesekmīgi apšaudījis. Viņš nevarēja labi notēmēt, jo pretinieks bijā modrs: tiklīdz parādījās kāds stumbra neaizsegts loceklis, šautenes tūliņ pacēlās. Indiāņa lodes krita paslēpušos pretinieku vidū. Heivarda drēbes, ko visvieglāk varēja atšķirt, bija ložu sadriskātas. No neliela ievainojuma dilbā sāka sūkties asinis.
Tā kā viņa pretinieki tik ilgi un pacietīgi klusēja, huronis kļuva drošāks un nolēma tēmēt uzmanīgāk. Mohikāņu asais skatiens tūliņ pamanīja, kur caur koka lapām netālu no stumbra neuzmanīgi atsedzās tumšās kājas. Abas šautenes norībēja reizē, huronis saļima pār ievainoto kāju un kļuva redzams. Zibens ātrumā Vanagacs izšāva pret ozola galotni. Lapas sakustējās, bīstamā šautene nokrita no sava izdevīgā augstuma, un pēc īsas, veltīgas cīņas par-ādījās indiāņa ķermenis, kas šūpojās vējā, ar abām rokām izmisīgi turēdamies pie kailā ozola zara.
— Esiet žēlīgi, raidiet viņam vēl vienu lodi! — Heivards šausmās iesaucās, novēršot acis no nelaimīgā cilvēka.
— Ne graudiņa pulvera! — Vanagacs stūrgalvīgi atteica. — Viņam tā kā tā jāmirst, un mums jātaupa pulveris, jo indiāņi dažreiz uzglūn dienām ilgi. Tagad jāizšķiras: vai nu viņu skalpi, vai mūsu!
Pret šo negrozāmo, bargo pamācību neviens nevarēja iebilst. Kaucieni mežā apklusa, šāvieni mitējās, un tiklab draugi, kā ienaidnieki vēroja nelaimīgo, kas karājās starp debesīm un zemi. Vējš šūpoja viņa ķermeni, bet neviens vaids neatskanēja no viņa lūpām. Laiku pa laikam viņš drūmi atskatījās uz saviem ienaidniekiem, un arī no attāluma viņa tumšajā sejā bija lasāmas izmisuma mokas. Trīs reizes izlūks pacēla šauteni, bet prāts ikreiz ņēma virsroku, un viņš atkal to nolaida. Tad viena roka huronim neizturēja un nespēkā nolaidās gar sāniem. Izmisīgi viņš pūlējās vēlreiz pieķerties pie zara, taču velti! Viņš ķerstīja ar rokām tukšo gaisu, bet tad zibenīgi atskanēja Vanagacs šāviens. Upuris noraustījās, galva tam nokārās uz krūtīm, indiāņa ķermenis smagi kā svins ieslīdēja putojošajā straumē un nozuda.
Mohikāņi neizgrūda uzvaras kliedzienu, kā bija paraduši, bet saskatījās mēmās šausmās. Vienīgi Vanagacs aukstasinīgi apsvēra notikušo, pakratīja galvu un nosodīja pats savu rīcību.
— Es rīkojos kā puika! Tas bija pēdējais pulveris un pēdējā lode no manas somas! — viņš teica. — Vai tad nebija vienalga, vai viņš iekrīt atvarā dzīvs vai miris. Unkas, manu zēn, aizej uz laivu un atnes lielo pulvera ragu. Tur ir viss mūsu pulvera krājums, un, cik es pazīstu mingus, tad tas viss būs vajadzīgs līdz pēdējam graudiņam.
Jaunais mohikānis tūliņ devās izpildīt pavēli. Vanagacs vēl saīdzis pārmeklēja somu un kratīja tukšo pulvera ragu. Šo bezcerīgo nodarbošanos pārtrauca skaļš, uztraukts Unkasa kliedziens, kas pat Heivarda nepieradušajām ausīm izklausījās kā jaunas, negaidītas nelaimes vēsts. Viņš pēkšņi uzlēca kājās, aizmirsis, kādas briesmas draud, izslejot indiāņu priekšā savu lielo stāvu. Arī viņa biedri pietrūkās un metās uz šauro pāreju starp abām alām. Tas notika tik ātri, ka ienaidnieku šāvieni viņus nesasniedza.
Unkasa kliedziens lika iznākt no slēptuves arī abām māsām kopā ar ievainoto Dāvidu, un visi tūliņ saprata, kāda nelaime satraukusi jaunā indiāņa mieru.
Netālu no klints straumē peldēja izlūka mazā laiviņa. Kāda neredzama roka to virzīja tieši šķērsām pāri upei. Ieraugot šo nepatīkamo skatu, Vanagacs instinktīvi pacēla šauteni un nospieda gaili, bet stobrs neatbildēja ar šāvienu.
— Par vēlu! Par vēlu! — Vanagacs izsaucās un sarūgtināts nolaida šauteni. — Neģēlis jau pāri krācēm, un, ja arī mums būtu pulveris, lode viņu vairs nesasniegtu!
Tagad pārdrošā huroņa galva parādījās aiz laivas. Laivai ātri slīdot pa straumi uz leju, viņš pamāja ar roku un izgrūda uzvaras kliedzienu. Par atbildi no meža atskanēja kaukšana un nicīgi smiekli.
— Smejieties vien, velna bērni! — izlūks sacīja, nosēdās uz klints un nometa nederīgo šauteni zemē. — Tagad trīs labākās un trāpīgākās šautenes šajā mežā ir tikpat vērtas kā pagājušā gada buka rags!
— Ko iesāksim? — Heivards jautāja. — Kas ar mums notiks?
Par atbildi Vanagacs tikai apvilka ar pirkstu sev ap galvvidu, bet tik izteiksmīgi, ka neviens šo kustību nevarēja pārprast.
— Nevar būt, ka mūsu stāvoklis tik bezcerīgs! — jaunais cilvēks iesaucās. — Huroņi vēl nav šeit. Mēs varam alas nocietināt, varam atsist viņu pārcelšanos uz šejieni.
— Ar kādiem līdzekļiem? — izlūks aukstasinīgi jautāja. — Ar Unkasa bultām vai ar sieviešu asarām? Nē, nē! Jūs esat jauns un bagāts, jums ir draugi, un es saprotu, ka jūsu gados grūti mirt. Bet, — viņš pamāja ar acīm uz mohikāņu pusi, — neaizmirsīsim, ka esam tīrasiņu baltie, un parādīsim šiem mežu iemītniekiem, ka nāves stundā balto asinis plūst tikpat brīvi kā sarkanādaino.
Heivards aši palūkojās izlūka norādītajā virzienā un redzēja, ka indiāņu izturēšanās apstiprina viņa drūmākās nojautas.
Čingačguks bija nosēdies cienīgā pozā uz klints izciļņa un nolicis sev biakus dunci un tomahauku. Patlaban viņš raisīja no matiem ārā iesprausto ērgļa spalvu un saglauda vienīgo matu kušķi, sagatavodams to pēdējam, drausmīgajam uzdevumam. Viņa seja bija domīga, bet mierīga, tumšās acis vairs nemirdzēja mežonīgā cīņas priekā un pamazām ieguva vienaldzīgu, aukstu izteiksmi.
— Es neticu, ka mūsu stāvoklis ir pilnīgi bezcerīgs, — Heivards sacīja. — Varbūt jau šajā pašā brīdī mums tuvojas palīgi. Es neredzu ienaidniekus, varbūt tiem apnikusi cīņa, kurā tie tik daudz zaudē un tik maz iegūst!
— Varbūt jau pēc minūtes, varbūt pēc stundas, bet šie čūskas mums pielavīsies. Varbūt viņi jau tagad ir tepat tuvumā un dzird mūs, — izlūks teica. — Čingačguk, mans brāli, — viņš turpināja delavaru valodā, — mēs esam izcīnījuši pēdējo kauju. Tagad makuasi priecāsies par mohikāņu gudrā vīra un viņa drauga bālģīmja nāvi!
— Lai mingu sievas apraud savus nokautos! — čingačguks nesatricināmā mierā lepni atbildēja. — Mohikāņu Lielā Čūska ir metis savus līkumus viņu vigvamos un saindējis viņu uzvaras prieku ar bērnu gaudām par tēviem, kuri neatgriezās! Kopš nokusis sniegs, vienpadsmit karavīri guļ tālu no savu senču kapiem, un, kad Čingačguka mēle apklusīs, neviens nevarēs pasacīt, kur tos atrast! Lai viņi izvelk asākos dunčus, lai met ātrākos tomahaukus, jo niknākais ienaidnieks ir viņu rokās! Unkas, mans dēls, cēlākā koka pēdējā atvase, sauc šos gļēvuļus, lai viņi pasteidzas, citādi viņu sirdis kļūs mīkstas un viņi pārvērtīsies par sievām!
— Viņi meklē savus mirušos pie zivīm! — jaunais virsaitis atbildēja klusā, maigā balsī. — Huroņi peld kopā ar glumajiem zušiem. Viņi krīt-no ozoliem kā nogatavojušies augļi! Un delavari smejas!
— Tā, tā! — izlūks nomurmināja, vērīgi klausīdamies indiāņu sarunā. — Tagad viņi sakarsē savas indiāņu asinis un drīz izaicinās makuasus, lai pasteidzas atriebties. Bet es esmu baltais, es miršu, kā baltajam pienākas, bez zaimiem uz lūpām un bez rūgtuma sirdī!
— Bet kāpēc mirt? — ierunājās Kora un atstāja klinti, pie kuras pirmajās šausmās bija piespiedusies. — Ceļš uz visām pusēm ir brīvs. Bēdziet mežā un lūdziet, lai dievs jums palīdz! Ejiet, drosmīgie vīri, mēs jums jau tā esam daudz parādā! Nesaistiet sevi ar mūsu nelaimīgo likteni!
— Jūs nepazīstat irokēzu viltību, lēdij, ja domājat, ka ceļš mežā brīvs! — Vanagacs teica, bet tūliņ vientiesīgi piebilda: — Protams, straume gan mūs varētu aiznest ātri lejup, kur mūs nesniegtu ne viņu lodes, ne kliedzieni*
— Tad glābieties peldus! Kāpēc vēl kavēties un pavairot ienaidnieka upuru skaitu? — Kora iesaucās. .
— Tāpēc, — izlūks lepni atbildēja, palūkojies visapkārt, — ka vīrarņ labāk mirt mierā nekā dzīvot ar ļaunu sirdsapziņul Ko mēs atbildēsim, kad Monro mums prasīs, kur un kādos apstākļos pametām viņa bērnus?
— Ejiet pie viņa un sakiet, ka steidzāties pēc palīga, — Kora dedzīgi atteica un pienāca izlūkam klāt. — Sakiet, ka huroņi mūs ved uz mežonīgajiem ziemeļiem, bet ka modrība un ātra palīdzība mūs vēl var glābt. Bet, ja par spīti visam dievs būs lēmis, ka palīdzība nāks par vēlu, — .te Koras balss aizlūza, — tad nododiet viņam meitu pēdējo svētību, pēdējās lūgšanas un pēdējo mīļo sveicienu.
Izlūka bargā, norūdītā seja noraustījās. Kad Kora apklusa, viņš atspieda zodu rokās un likās pārdomājam viņas priekšlikumu.
— Viņa runā ar prātu, — Vanagacs trīcošām lūpām sacīja. — Čingačguk! Unkas! Vai dzirdējāt tumšacainās sievietes vārdus?
Viņš sāka ar indiāņiem sarunāties delavaru valodā, un, lai gan viņa vārdi nāca pār lūpām lēni un pārdomāti, viņš tomēr runāja ar lielu pārliecību. Vecākais mohikānis klausījās dziļā nopietnībā un acīmredzot apsvēra katru biedra vārdu, apzinoties, cik tie svarīgi. Brīdi vilcinājies, Čin- gačguks piekrītoši pamāja ar roku un ar indiāņiem īpatnējo uzsvaru angliski pateica: — Labi! — Aizbāzis dunci un tomahauku atkal aiz jostas, viņš klusu pieslīdēja pie klints malas, kuru nevarēja pārredzēt no pretējā krasta. Tur viņš brīdi uzkavējās, zīmīgi norādīja uz mežu zemāk pa straumi un savā valodā pateica dažus vārdus par nodomāto ceļa virzienu. Tad viņš klusu ienira ūdenī un npzuda skatītāju acīm.
Izlūks vēl brīdi pakavējās, lai uzrunātu Koru, kas, redzēdama savu vārdu ietekmi, uzelpoja vieglāk.
— Gudrība dažreiz dota arī jauniem tāpat kā veciem, — izlūks sacīja. — Jūsu vārdi bija gudri, pat vēl vairāk. Kad jūs vedīs cauri mežiem, tas ir, tos no jums, kurus kādu laiku taupīs, — tad iezīmējiet ceļu, nolaužot krūmu zarus, un centieties iemīt platu taku. Ticiet, ka jums atradīsies draugs, kas jūs neatstās nelaimē, kaut arī būtu jāiet līdz pasaules malai.
Viņš sirsnīgi paspieda Korai roku, paņēma savu šauteni un, skumji to uzlūkojis, saudzīgi nolika pie malas. Tad viņš devās uz to vietu, kur nesen bija nozudis Cingačguks. Brīdi viņš uzkavējās, iekāries ar rokām klints malā, norūpējies pavērās visapkārt un sarūgtināts sacīja:
— Būtu vēl pulveris, tāds negods nenotiktu!
Tad viņš palaida rokas vaļā, viļņi saslēdzās virs viņa galvas — un nekas vairs nebija redzams.
Tagad visu acis pievērsās Unkasam, kas nekustīgi stāvēja, pieslējies pie klints. Brīdi nogaidījusi, Kora norādīja uz upi un teica:
— Jūsu draugi netika pamanīti un tagad varbūt jau ir drošībā. Vai arī jums nav laiks viņiem sekot?
— Unkass paliks, — jaunais mohikānis lauzītā angļu valodā mierīgi atteica.
— Tas padarīs mūsu gūstu šausmīgāku un mazinās izredzes uz atbrīvošanu. Ejiet, cēlsirdīgais jaunekli! — Kora turpināja un, sastapusies ar mohikāņa kvēlo skatienu, nolaida acis, apzinoties savu varu pār viņu. — Dodieties pie mana tēva, kā jau es teicu, esiet mans uzticamākais sūtnis. Sakiet, lai viņš uztic jums līdzekļus, ar ko izpirkt meitu brīvību. Ejiet, es jūs lūdzu! Es vēlos, lai jūs ietu!
Noteiktā, mierīgā izteiksme nozuda no jaunā virsaiša sejas, viņš sadrūma, bet vairs nevilcinājās. Klusiem soļiem viņš šķērsoja klints laukumiņu un ienira bangojošajos viļņos. Palicēji stāvēja, elpu aizturējuši, kamēr krietnu gabalu lejāk pamanīja indiāņa galvu. Tad viņš ienira atkal, un nekas vairs nebija redzams.
Bija pagājušas tikai dažas minūtes no dārgā laika. Kad Unkass nozuda skatienam, Kora pagriezās pret Heivardu un trīcošām lūpām sacīja:
— Esmu dzirdējusi, ka jūs esot labs peldētājs, Danken. Sekojiet šo krietno, uzticamo cilvēku priekšzīmei.
— Vai tādu uzticības apliecinājumu Kora Monro sagaida no sava sarga? — skumji pasmaidīdams, jaunais cilvēks jautāja ar rūgtumu balsī.
— Tagad nav īstais laiks apspriest smalkas asprātības vai nepareizus uzskatus, — Kora atbildēja. — Tagad jāapsver katra pienākums. Šeit jūs mums nekādi nevarat noderēt, bet jūsu dzīvība var būt nepieciešama citiem.
Viņš neatbildēja, bet skumji uzlūkoja skaisto Alisi, kura kā bērns uzticīgi turējās viņam*pie rokas.
Likās, ka Koru uz acumirkli sagrāba sāpes, kas bija vēl grūtāk panesamas nekā bailes par nākotni. Tad viņa turpināja:
— Apdomājiet, ka nāve ir ļaunākais, kas mums var uzbrukt. Un nāvi dievs katram nolicis savā laikā.
— Ir vēl daudz kas ļaunāks par nāvi, — Dankens asi atbildēja, it kā saīdzis par viņas neatlaidību. — Un to varētu, novērst cilvēks, kas gatavs mirt jūsu vietā.
Kora tūliņ apklusa, aizsedza seju ar plīvuru un ievilka pusnemaņā ieslīgušo Alisi sev līdzi alas dziļumā.