Kanaku stūresvīrs strauji sagrieza stūresratu, un «Ma- laliini» iegrozījās tieši pret vēju, nostādamās uz līdzena ķīja. Priekšējās buras iztukšotas sakļāvās, rifcēziņi no- plaukšķēja, klīveršotes aši pārvietojās, kuģis pagriezās ap savu asi, un nākamā halzē buras jau atkal piepūtās. Kaut gan rīts bija agrs un vējš spirgts, pieci baltie vīri, kas slaistījās pa pūpi, bija ģērbušies visai vaļīgi. Deivids Grīfs un viņa viesis — anglis Gregorijs Malhels vēl bija pidžamās, kailās kājas iemaukuši ķīniešu bezpapēžu šļū- cenēs. Kapteinim un stūrmanim mugurā bija plāni krekliņi un vaļīgas buraudekla bikses, bet kravas pārzinis kreklu vēl turēja rokā, nemaz nesteigdamies to apvilkt.
— Pamatīgi tveicē priekš šitādas brīzes, — viņš no- grēmās.
— Bet kas īsti notiek tur rietumpusē? To, lūk, es gribētu zināt, — tāda bija Grifa piebilde vispārējām gaudām.
— Ilgi tā nepūtīs, un nav jau ar sen, kā sākusies, — atteica stūrmanis Hermans, holandietis. — Vējš svaidījās visu nakti — piecas minūtes pūš šur, piecas minūtes tur, ik stundu no citas debespuses.
— Kaut kas top, kaut kas top, — īgni nokrekstēja kapteinis Vorfīlds, ar abu roku pirkstiem pabužinādams sānis pinkaino bārdu un izstādīdams zoda galu pretī brīzei veltās cerībās atvēsināties. — Jau kādu pusmēnesi laiks ir gluži dulls. Trīs nedēļas nav pūtuši parastie pasāti. Viss sagriezies ačgārni. Barometrs vakar vakarā ap saules rietu svārstījās un lēkā arī tagad — lai gan laika pare- ģoņi apgalvo, ka tas neko nenozīmējot. Tik un tā man nepatīk, kad redzu barometru tā lēkājam. Zināt, kaut kā krīt uz nerviem. Toreiz, kad mēs pazaudējām «Lankas- teru», tad ari barometrs tāpat lēkāja. Biju gan vēl tikai junga, bet atceros to ļoti labi. Gluži jauns četrmastu kuģis ar tērauda korpusu; pirmais brauciens; tas salauza vecā
kapteiņa sirdi. Viņš tak bija četrdesmit gadu kalpojis Sabiedrībai. Sāka tik vārguļot un nākamā gadā nomira.
Par spīti vējam un agrajai stundai, sutoņa bija neciešama. Vēja šalkas gan atgādināja vēsumu, tomēr vēsumu tās nesniedza. Ja vējš nebijis pārpārēm piesātināts ar valgumu, varētu domāt, ka tas pūš no Sahāras. Nemanīja ne dūmakas, ne miglas, pat ne niecīgākās zīmes no dūmakas vai miglas, tomēr tālā apvāršņa blāvums viesa miglainumu. Nekādu īstu mākoņu arī nebija, bet debesis sedza tāds kā palss līķauts, kam saules stari tikai ar grūtībām spraucās cauri.
— Sagatavot apgriezienu! — kapteinis Vorfīlds nokomandēja rāmi, bet noteikti.
Brūnie, skrandainās biksēs ģērbtie kanaku matroži gurdeni, taču izveicīgi devās uz priekšgalu pie klīveršolēm.
— Cieši pie vēja!
Stūresvīrs sparīgi sagrieza stūri, pārtverdams spieķus, «Malahini» aši iegriezās vējā un tad apsviedās apkārt.
— Godavārds! Veikls kuģītis — īsta spīgana! — Mal- hels atzinīgi izsaucās. — Nemaz nezināju, ka jūs, dien- vidjūru tirgoņi, braucat ar jahtām.
— Sākotnēji tas bija Gločestras zvejnieku kuģis, — Grīfs paskaidroja. — Bet Gločestras kuģi ir tikpat kā jahtas — gan pēc būves, gan takelāžas, gan burām.
— Bet jūs taču turaties tieši pret ieeju lagūnā — kāpēc nebraucat iekšā? — anglis nespēja atturēties no kritiska aizrādījuma.
— Pamēģiniet, kapteini Vorfīld, — Grīfs ierosināja. — Parādiet manam viesim, ko nozīmē ieeja lagūnā spēcīga bēguma laikā!
— Cieši pretī! — kapteinis izrīkoja.
— Cieši pretī! — atkārtoja kanaks, paritinādams atpakaļ pusi stūresrata spieķu.
«Malahini» iešķērsu gulēja šaurajā kanālā, kas veidoja ieeju liela, garena un šauri ovāla atola lagūnā. Atols bija veidots it kā no trim atoliem, kas sadūrušies un saplūduši kopā, nepaspējuši uzsliet starpsienas. Lokveida smilšu sērē visapkārt atolam auga kokospalmas atsevišķos puduros, ko daudzās vietās šķīra tukšas spraugas — tur smilšu augsne bija noslīgusi tik zemu pie jūras līmeņa, ka palmas vairs nespēja augt, un pa šīm spraugām varēja saskatīt sēres sargāto lagūnu, kur ūdens klājās
līdzens kā spogulis, tikai viegli trizuļodams. Neregulārā lagūna aptvēra vairākas kvadrātjūdzes ūdens, kas bēguma laikā viss traucās plūst ārā pa vienīgo šauro kanālu. Ši eja bija tik šaura, bet ūdens pieplūdums tajā tik liels, ka plūdmaiņu laikā kanāls vairāk atgādināja krāčainu upi nekā ieeju atolā. Ūdens ejā virda, virpuļoja un mutuļoja, un rāvās uz āru vienvienīgā baltu putu jūkli, kas sedza smagos, zobainos viļņus. Katrs straumes stāvā viļņa trieciens pret kuģa priekšvadni izsita «Malahini» no taisnvir- ziena gaitas un tikpat kā ar tērauda lauzni grūda to sānis pie kanāla malas. Kuģis bija jau gandrīz pusceļā, kad vilnis to piegrūda pie paša koraļļu krasta, un vajadzēja vien griezties apkārt. Atpakaļ jūrā kuģi rautin izrāva straume, un tas šļūca ar sānbortu pret viļņiem.
— Nu būtu laiks likt lietā jūsu jauno, daudzsološo motoru, — Grīfs labsirdīgi paķircināja.
Nevienam nebija noslēpums, ka šis motors ir kapteiņa Vorfīlda jājamais zirdziņš. Viņš tikmēr bija lūdzis un diedelējis pēc tā, līdz Grīfs pēdīgi pieļāvās.
— Tas atmaksāsies, — kapteinis mēdza apgalvot. — Jūs tikai nogaidiet un pavērojiet! To nepieciešams apdrošināt, taču jūs zināt, ka aģenti negrib noslēgt nekādus līgumus uz Paumotu salām.
Grīfs norādīja uz sīku kuterīti, kas aizmugurē virzījās pa to pašu kursu.
— Esmu gatavs derēt uz pieciem frankiem, ka mazā «Nuhīva» mūs apsteigs,
— Droši, — kapteinis Vorfīlds piekrita. — Tai ir traks ātrums. Mēs gan tai līdzās izskatāmies pēc lainera, bet mums ir tikai četrdesmit zirgspēku. «Nuhīvai» ir desmit zirgspēku, toties tā ir sīka kā sacīkšu jahta. «Nuhīva» tiks cauri pašam elles virulim, tomēr šitai straumei arī viņa nenoturēsies pretī. Te ātrums pašlaik būs desmit mezglu stundā.
Un ar desmit mezglu ātrumu «Malahini» tika iznests jūrā uz bēguma viļņa, kas to nežēlīgi valstīja un gāzelēja.
— Ūdens būs rioplūdis pēc pusstundas, tad mēs dosimies iekšā, — kapteinis Vorfīlds noteica ar tādu kā aizkaitinājumu, un tā cēloni tūdaļ paskaidroja nākamie vārdi. — Viņam nav nekādu tiesību saukt salu par Pār- leju. Admiralitātes kartēs un tāpat franču kartēs tā ir
atzīmēta kā Hikihoho. To savā laikā atklāja Bugenvils un nosauca pēc iezemiešu vārda.
— Kāda gan nozīme vārdam? — kravas pārzinis noprasīja, tā izmantodams gadījumu atpūsties, rokas iebāzis krekla piedurknēs. — Te šī sala stāv mums tieši degungalā, un uz tās ir vecais Pārlejs ar savām pērlēm.
— Kurš tās pērles ir redzējis? — taujāja Hermans, raudzīdamies no viena uz otru.
— Visiem par tām ir zināms, — kravas pārzinis atteica. Viņš uzrunāja stūresvīru: — Tai-Hotauri, kā tur ir ar tām vecā Pārleja pērlēm?
Kanaks iepriecināts un pašapzinīgs viegli pagrozīja stūresratu šurp un turp.
— Mans brālis nirt priekš Pūrlejs trīs četri mēneši un daudz stāstīt par pērles. Hikihoho ļoti labs pērļu viets.
— Bet pērļu uzpircēji ne reizi nav piedabūjuši viņu šķirties kaut vai no vienas pērles, — kapteinis iejaucās sarunā.
— Stāsta, ka viņam bijusi pilna cepure ar pērlēm Armandai, kad viņš iebraucis Tahiti, — kravas pārzinis tur- pināja stāstu. — Tas bija pirms piecpadsmit gadiem, un visu šo laiku viņš tikai ir krājis klāt — un vācis pērlenes arī. Tās visi ir redzējuši — simtiem tonnu pērienu vāku. Stāsta, ka lagūna nu esot izzvejota tukša. Varbūt tāpēc viņš arī izsludinājis izsoli.
— Ja viņš tiešām pārdos, tad šī būs gada lielākā pērļu raža visās Paumotu salās, — Grīfs noteica.
— Nē, bet paklausieties tak! —• Malhels, ko smacīgais karstums mocīja tāpat kā visus pārējos, vairs nespēja novaldīties. — Ko tas viss nozīmē? Kas tas vecais bīč- komers ir par putnu? Un kas par jezgu ar šīm pērlēm? Kāpēc tāda noslēpumainība?
— Hikihoho pieder vecajam Pārlejam, — kravas pārzinis atbildēja. — Viņam bijusi varen laimīga roka uz pērlēm, viņš tās vācis un krājis gadu gadiem un nu pirms kādām nedēļām palaidis vēsti, ka rītdien tās izūtrupēšot visiem, kas grib pirkt. Vai redzat to šoneru mastu mežu lagūnā?
— Astoņi, cik var saskatīt, — Hermans noteica.
— Ko gan tie meklētu tādā nieka atoliņā kā šis? — kravas pārzinis trieca tālāk. — Šeit jau pa visu gadu nesavāks kopras vienai šonera kravai. Tie ir sabraukuši uz izsoli. Tālab, redz, viņi ir šeit. Tālab, āre, mazā «Nuhīva» tur pakaļgalā cenšas tikt mums garām, tikai nevaru saprast, ko gan šis cerē tur nopirkt. Tās īpašnieks un reizē kapteinis ir Nerijs Herings, tāds angļu pusebrejs, un viņa debetā ir vienīgi nekaunība, parādi un rēķini par viskiju. Šai ziņā viņš ir ģeniāls. Viņš ir parādā tik daudziem, ka ikviens Papeetes tirgotājs ir ieinteresēts, lai viņam klātos labi. Tie speciāli cenšas pagādāt šim kādu ienākumu. Viņiem tas nepieciešams pašu labā, bet Nerijs šo stiķi lieliski prot likt lietā. Es, piemēram, neesmu parādā nevienam. Un kas no tā izriet? Ja es kādā lēkmē nokritīšu uz krasta un palikšu guļam, viņi mani mierīgi tur atstās, lai es sprāgstu vien nost. Viņiem no tā zaudējumi necelsies. Bet Nerijs Herings! Ko gan visu viņi nedarītu, ja tam uzkristu kāda lēkme! Pašu labāko viņi nežēlotu šā labā! Pārāk daudz naudas viņi šim ir aizdevuši, lai varētu pamest to guļam. Viņi to ņemtu pie sevis mājās un lolotu kā mīļo brāli. Varu jums apgalvot, ka godīga rēķinu maksāšana nemaz nav tik teicama lieta, kā izbļauts.
— Kāds sakars tam zellim Nerijam ar visu šo jezgu? — anglis apskaities noprasīja. Pavērsies pret Grifu, viņš teica: — Kas te ir par dullumu ar šīm pērlēm? Sāciet no paša sākuma!
— Jums vajadzēs man piepalīdzēt, — Grīfs nobrīdināja pārējos, sākdams stāstu. — Vecais Pārlejs ir liels dīvainis. Cik es viņu esmu redzējis, man, maigi izsakoties, liekas, ka viņš ir pa daļai jucis. Lai nu būtu kā būdams, bet notikums ir šāds. Pārlejs ir tīrasiņu francūzis. Reiz viņš man teica, ka esot no Parīzes. Viņa akcents tiešām šķiet parīzisks. Šajos novados viņš ieradās jau senajās dienās. Sāka tirgoties un darīja visu ko citu. Tā viņš arī nokļuva uz Hikihoho. Sāka ar tirgošanos, jo tā te bija īsti vietā. Salu apdzīvoja kāds simts nonīkušu paumotiešu. Viņš apprecēja karalieni — pēc iezemiešu paražām. Kad tā nomira, itin viss palika viņam. Uznāca masalu sērga, un dzīvajos atlika labi ja ducis iezemiešu. Viņš tos baroja, lika tiem strādāt un bija karalis. Bet pirms nāves karaliene bija dzemdējusi meitiņu. Tā ir Armanda. Triju gadu vecumā viņš to aizsūtīja uz sieviešu klosteri Pa- peetē. Kad tai bija septiņi vai astoņi gadi, viņš to nosūtīja uz Franciju. Nu jau jūs sākat aptvert situāciju. Visizcilākais un aristokrātiskākais klosteris Francijā bija tā tik vien labs diezgan Paumotu salu karaļa un kapitālista vienīgajai meitai, un jums jau zināms, ka vecajā franču zemē nav aizspriedumu pret krāsainajiem. Meitene tika audzināta kā princese un ari uzskatīja sevi par tādu. Bez tam viņa domāja, ka ir pilnīgi baltā, un viņai nebija ne jausmas, ka pastāv tāda «krāsaino barjera».
Un nu seko traģēdija. Vecais, jau no sākta gala untumains savādnieks, tik ilgi bija tēlojis despotu Hikihoho salā, līdz pēdīgi viņam galvā iesēdās ideja, ka viņš ir pilnīgi likumīgs karalis, bet Armanda — princese un ka šinī ziņā viss ir pilnīgā kārtībā. Kad Armandai bija astoņpadsmit gadu, viņš aizsūtīja kādu tai pakaļ. Naudas viņam bija čumī kvadrātā — kā būtu teicis jenkijs Bils. Viņš bija uzcēlis lielo namu Hikihoho salā un milzīgu, greznu bungalo Papeetē. Armandai vajadzēja ierasties ar pasta kuģi no Jaunzēlandes, un Pārlejs ar savu šoneri izbrauca, lai sastaptu meitu Papeetē. Un viņš arī būtu visu situāciju teicami nolīdzinājis, par spīti Papeetes smalkajai vistiņu un aunapieru sabiedrībai, ja neuznācis briesmīgais negaiss. Tas bija togad — vai ne tā? — kad Manu-Huhi tika noslaucīta no zemes virsas un noslīka septiņsimt cilvēku.
Pārējie piekrizdami palocīja galvu, bet kapteinis Vorfīlds teica:
— Es tajā pūtienā braucu uz «Megpijas», un mūs izsvieda krastā — «Megpiju» ar visu, kas uz tās virsū, ar visiem cilvēkiem līdz pat pavāram — ceturtdaļjūdzi tālu uz sauszemes starp kokospalmām Taiohaes līča galā … un šī osta tak skaitās droša pret vētrām!
— Nu jā, — Grīfs stāstīja tālāk, — veco Pārleju arī šis negaiss aizkavēja, un viņš ar savu pērļu pilno cepuri sasniedza Papeeti trīs nedēļas par vēlu. Viņam bija nācies savu šoneri stiept ar trīšiem un vēl izbūvēt pusjū- dzes garu ceļu, līdz varēja iestīvēt kuģi atpakaļ jūrā.
Bet pa to laiku Armanda dzīvoja Papeetē. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Pēc franču paraduma viņa aizgāja iepazīšanās vizītē pie gubernatora un ostas ārsta. Tie gan viņu pieņēma, bet neviena no vistiņām — viņu sievām šai viešņai nebija mājās, un neviena arī neapciemoja viņu. Armanda bija ārpus sabiedrības, izstumta no tās — kaut kas tāds viņai ne murgos nebija rādījies —, un šādā laipnā veidā sabiedrības locekļi viņu informēja par šo faktu. Uz franču kreisera tur bija kāds jautrs jauns leitnantiņš. Armandu ieraudzījis, tas zaudēja savu sirdi — tomēr galvu vis ne. Paši varat iedomāties, kas tas bija par triecienu jaunajai meitenei — izsmalcinātai, skaistai, aristokrātiski audzinātai, izbaudījušai visu labāko, ko vien spēj sniegt vecā Francija un kas par naudu iegūstams. Un varat arī uzminēt, kādas bija beigas. — Grīfs paraustīja plecus. — Pārleja bungalo kalpoja kāds japāņu sulainis. Tas visu bija redzējis. Tas stāstīja, viņa to izdarījusi aukstasinīgi kā samurajs. Paņēmusi stiletu … nekādas trauksmes, nekādas steigas, nekādas nesavaldīgas bojāejas dziņas… paņēmusi stiletu, rūpīgi novietojusi smaili tieši pret sirdi un ar abām rokām lēnām un spēcīgi iedūrusi to krūtīs.
Pēc tam ieradies vecais Pārlejs ar savām pērlēm. Runā, viena tur bijusi īpaši izcila — sešdesmit tūkstošu franku vērtībā. Pīters Džī to bija redzējis un vēlāk man teica — šādu summu viņš par to esot piedāvājis. Vecais vīrs uz kādu laiku galīgi nojūdzies no prāta. Viņam esot uzvilkuši trako kreklu un divas dienas turējuši sasaistītu Koloniju klubā …
— Viņa sievas tēvocis, vecs paumotietis, esot pārgriezis trako kreklu un viņu atbrīvojis, — kravas pārzinis papildināja.