— Trīs mēnešus tas esot nogulējis kuģa lazaretē, — kapteinis Vorfīlds piebilda no savas puses.
— Ietriecis vīna glāzi gubernatoram ģīmī; izcīnījis divkauju ar ostas ārstu; piekāvis savus iezemiešu kalpotājus; izdemolējis hospitāli; pārlauzis sanitāram trīs ribas un atslēgas kaulu un izbēdzis no slimnīcas; turēdams katrā rokā pa revolverim, aizgājis līdz savam šonerim, nekaunīgi izaicinādams policijas priekšnieku un visus žandarmus, lai tak apcietinot viņu, un aizbraucis uz Hikihoho. Runā, ka kopš tā laika viņš nekad vairs neesot atstājis salu.
Kravas pārzinis pamāja ar galvu. — Tas notika pirms piecpadsmit gadiem, un ne reizīti viņš nav izkustējies.
— Un tik krājis savas pērles, — kapteinis piemetināja. — Viņš tak ir pilnīgi ārprātīgs. Man tirpas iet pār muguru, viņu iedomājot. īstais Fins.
— Kas tas tāds? — Malhels painteresējās.
— Vētru burvis — tāda ticība_ vismaz ir iezemiešiem. Pajautājiet, āre, Tai-Hotauri! Ej, Tai-Hotauri, kā tu domā — ko vecais Pārlejs var izdarīt ar vēju?
— Gluži to, ko darīt liels vētru velns, — kanaks atbildēja. — Mans zināt. Ja viņš gribēt liels pūtiens, viņš darīt liels pūtiens. Ja viņš vējš negribēt, vējš nepūst.
— īsts vecs mags, — Malhels noteica.
— Ar tās pērles laime nebūt, — Tai-Hotauri pļāpīgi trieca, galvu nozīmīgi grozīdams. — Viņš teikt, ka viņš pārdot. Pulka šoneri sanākt. Tad viņš darīt liels negaiss, visi pagalam, jūs būt redzēt. Visi salu ļaudis tā domāt.
— Tagad taču ir vētru sezona. — Kapteinis Vorfīlds īgni pasmējās. — Iezemieši nav tālu no patiesības. Pašlaik jau noteikti kaut kas gatavojas, un es justos daudz labāk, ja «Malahini» atrastos tūkstoš jūdžu no šejienes.
— Mazliet jucis viņš ir gan, — Grīfs noslēdza stāstījumu. — Esmu mēģinājis papētīt viņa uzskatus. Tie ir… nu, pavisam juceklīgi. Astoņpadsmit gadus viņš visas savas domas bija koncentrējis ap Armandu. Lielākoties viņš ir pārliecībā, ka meita dzīva, tikai nav vēl atgriezusies no Francijas. Tas arī viens no iemesliem, kāpēc viņš tā tur ciet savas pērles. Un visu laiku viņš neganti nīst baltos cilvēkus. Nespēj aizmirst, ka tie nogalinājuši viņa meitu; kaut gan lieliem laikposmiem aizmirst, ka viņa ir mirusi. Paklausieties! Bet kur tad jūsu vējš?
Buras virs galvas plandījās tukšas, un kapteinis Vorfīlds īgni nomurdējās. Karstums jau tā bija nepanesams, tagad bezvējā tveice pilnīgi māca nost. Pār visu sejām strāvoja sviedri, te viens, te otrs ik pa brīdim dziļi ievilka elpu, nevilšus tvarstīdams vairāk gaisa.
— Tur jau tas nāk atkal — par astoņiem rumbiem mainījis virzienu! Klīveršotes šķērsām! Lēkšus!
Kanaki metās pildīt kapteiņa rīkojumu, un pēc piecām minūtēm šoneris jau atradās ieejas kanālā un pat virzījās pret straumi. Taču brīze tūdaļ noplaka, pēc tam uzpūta atkal no iepriekšējā virziena, tā ka visas šotes un falles vajadzēja no jauna savilkt atpakaļ.
— Re, kur nāk «Nuhīva»! — Grīfs ieteicās. — Viņi ir iedarbinājuši motoru. Paskat tikai, kā ķemmē pa virspusi!
— Vai gatavs? — kapteinis pajautāja mašīnistam pus- portugālim, kas bija izbāzis galvu un plecus pa nelielo lūku priekšgalā no kajītes virsbūves un ar netīru pakulu vīkšķi rauša sviedrus no sejas.
— Kārtībā, — tas atsaucās.
— Tad laid vaļā!
Mašīnists nozuda savā alā, un tūdaļ aiz borta sāka sprakšķināt un pukšķēt tvaika izvadcaurule. Taču šoneris tik un tā priekšgalā noturēties nejaudāja. Mazais kuterī- tis noskrēja trīs pēdas, kamēr šoneris nobrauca divas, drīz tas jau bija līdzās un pamazām aizvirzījās priekšā. Pa «Nuhīvas» klāju rosījās tikai iezemieši, un baltais, kas stūrēja, izsmiedams pamāja ar roku reizē sveicienu un atvadas.
— Tas ir Nerijs Herings, — Grīfs teica Malhelam. — Tur tas garais tēvainis pie stūresrata — pats nekaunīgākais un bezsirdīgākais nelietis visās Paumotu salās.
Pēc minūtēm piecām pašu apkalpes kanaku līksmes saucieni lika visu acīm atkal pievērsties «Nuhīvai». Tās motors bija apklusis, un tagad šoneris to atkal apdzina. «Malahini» matroži salēca vantīs un ar gaviļu klaigām pavadīja kuteri, kuram tie nu pabrauca garām. «Nuhīva» vējā apcirtās apkārt un līdz ar bēguma straumi sāka slīdēt atpakaļ, dzīdama putu valni ap priekšvadni.
— Mums gan ir varens motors, — Grīfs paslavēja, kad viņu priekšā pavērās lagūna un kurss tika mainīts, lai nokļūtu enkurvietā.
Kapteinis Vorfīlds bija acīm redzami iepriecināts, kaut gan par atbildi tikai norūca:
— Gan tas atmaksāsies, nav ko bīties.
«Malahini» iebrauca te stāvošās mazās flotes pašā centrā, pirms atrada vietu, kur iespējams izmest enkuru.
— Te ir Aizekss ar «Dolliju», — Grīfs piezīmēja, ar roku pamādams sveicienu. — Un Pīters Džī ar «Robertu». Tas jau nu nevarēja nociesties neatskrējis uz šādu pērļu izsoli. Un re, kur Fransini ar «Kaktusu»! Visi pērļu uzpircēji klāt kā naglas. Nu gan vecais Pārlejs varēs uzsist cenu.
— Vēl viņi nav savu motoru salabojuši, — kapteinis Vorfīlds iepriecināts nopurpināja.
Viņa acis pāri lagūnai meklēja tikai «Nuhīvas» buras, kas rēgojās starp reti augošo palmu lapotnēm.
Pārleja māja bija liela divstāvīga karkasu ēka, celta no Kalifornijas baļķiem, ar cinkota skārda jumtu. Tas proporcijas tik ļoti neatbilda atola slaidajām aplocēm, ka nams šķita izburbis no smilšu sēres dzīlēm un rēgojās tai pāri kā augonis. Tiklīdz enkurs bija izmests, «Malahini» vīri tūdaļ devās pieklājības vizītē uz krastu. Pāre- jie kapteiņi un uzpircēji jau staigāja pa lielo zāli, aplūkodami pērles, kas rītdien tiks izsolītas. Paumotiešu kalpotāji — Hikihoho iemītnieki un saimnieka sievas radinieki — slīdēja pa zaļi, piedāvadami viskiju un absintu. Un visai šai raibajai publikai pa vidu, ņirdzīgi smīnēdams un nemitīgi tarkšķēdams, staigāja pats Pārlejs — kādreiz staltā un varenā vīra sarucis grausts. Iedubu- šās acis drudžaini mirgoja, un iegrimušie vaigi izskatījas kā dobumi. Mati uz galvas šķita augam atsevišķos kumšķos, arī ūsas un ķīļbārdiņa bija lēkšķaini izdēnējušas.
— Godavārds! — Malhels tikko dzirdami pačukstēja. — Garkājains Napoleons Trešais, tikai tāds sakaltis, ap- gruzdis un sačervelējies. Un kur tad plušķains! Nav brīnums, ka viņš šķiebj galvu uz vienu pusi. Cenšas noturēt līdzsvaru.
— Būs pamatīgs pūtiens, — ar šādiem vārdiem sirmgalvis apsveicināja Grifu. — Jums gan laikam varen kārojas pērļu, ja tadā diena braucāt šurp?
— Šo pērļu dēļ var skriet kaut vai uz pašu elli, — Grīfs smaidot laipni atsaucās, ļaudams acīm slīdēt pār galdu, uz kura bija izlikts pērļu klāsts.
— Ir jau viens otrs arī devies šādā ceļā pērļu labad, — vecais Pārlejs irgodams trieca. — Apskatiet šo te! — Viņš norādīja uz prāvu nevainojami veidotu pērli neliela valrieksta apmēros, kura gulēja atsevišķi uz zamšādas paklajiņa. — Tahiti man par to piedāvāja sešdes- mittūkstoš franku! Rīt man par to solīs tikpat un vēl vairāk, ja tik visi nebūs aizpūsti pa gaisu. Nu jā, šo pērli atrada mans brālēns — brālēns no sievas puses. Viņš, zināt, bija iezemietis. Bez tam viņš bija ari zaglis. Viņš to noslēpa. Bet tā bija mana. Viņa brālēns, kas bija arī mans brālēns,— te jau mēs visi esam saradojušies, — viņu nokāva un ar pērli aizbēga kuterī uz Noo- Nau. Es tam sekoju, bet, pirms vēl tur nokļuvu, Noo-Nau virsaitis pērles dēļ jau bija nomiedzis manu brālēnu. Ja, jā, uz šī galda ir reprezentēti daudzi nelaiķi. Iedzeriet, kaptein, jūsu seja man nav pazīstama! Laikam gan jauns iebraucējs salās?
— Tas ir kapteinis Robinsons no «Robertas», — Grīfs viņus iepazīstināja savā starpā.
Pa to laiku Malhels sasveicinājās ar Pīteru Džī.
— Man pat prātā nebija ienācis, ka pasaulē var būt tik daudz pērļu, — Malhels teica.
— Tik daudz kopa vienā reizē man arī nav gadījies redzēt, — Pīters Džī atteica.
— Kāda tām varētu būt vērtība?
— Piecdesmit vai sešdesmit tūkstoši sterliņu mārciņu — bet tas tikai mums, uzpircējiem. Parīzē… — Viņš savilka plecus un sacēla uzacis par zīmi, ka šāda summa vispār nav aptverama.
Malhels notrausa sviedrus no pieres. Visi bija pārplūduši sviedriem un elpoja smagi. Pasniegtajos dzērienos nebija ledus gabaliņu, viskijs un absints tika malkoti remdeni.
— Jā, jā, — Pārlejs vurvulēja. — Uz tā galda guļ daudzi nelaiķi. Es šīs pērlītes pazīstu — visas līdz pēdējai. Apskatiet tur tās trīs! Tik ļoti saderīgas, vai ne tā? Kāds nirējs no Austrumsalas man tās izzvejoja nedēļas laikā. Nākamā nedēļā viņu nokampa haizivs, norāva šim roku, un asins saindēšanās paveica pārējo. Un šī te paprāvā neregulārā pērle — nekas sevišķs, būšu vēl laimīgs, ja man rīt par to piesolīs divdesmit franku; bet tā ir nākusi no divdesmit divu pēdu dziļa ūdens. Nirējs bija no Raratongas. Pārspēja visus niršanas dziļuma rekordus. Izvilka to no divdesmit divu pēdu dziļuma. Es viņu vēl redzēju. Bet plaušas viņam bija pārplīsušas, vai arī tā bija embolija, jo pēc divām stundām viņš nomira. Nomira kliegdams. Jūdzēm tālu to varēja dzirdēt. Tik spēcīgu iezemieti vēl nebiju redzējis. Kāds pusducis manu iezemiešu ir nomiruši ar kesona slimību. Un mirs vēl daudzi cilvēki, mirs vēl daudzi.
— Eh, beidziet ķērkt, Pārlej! — kāds kapteinis uzrājās. — Nekāda pūtiena jau nebūs.
— Bijis es vēl spēka gados, es nekavētos ne mirkli — rautu ārā enkuru un lasītos projām jo ātrāk, jo labāk, — sirmgalvis atteica vecīgā falsetā. — Jā, jā, bijis es spēka gados, kad vēl vīns iet pie sirds. Bet kur nu jums to saprast! Jūs visi paliksiet te kā iemieti. Es jūs ar nemaz nebrīdinātu, ja ticētu, ka būsiet ar mieru braukt projām. Vai tad nu klijānus kāds var padzīt no maitas! Iedzeriet vēl pa lāsītei, mani brašie jūrnieki! Jā, jā, uz ko gan visu cilvēks nav spējīgs pāris sīku gliemeņgrau- diņu dēļ! Re, kur tās guļ, skaistulītes! Izsole būs rītu, punktīgi desmitos. Vecais Pārlejs rīko izpārdošanu, un maitu lijas jau pulcējas… vecais Pārlejs, kurš savās dienās bija stiprāks vīrs par jebkuru no šitiem un kurš vēl skatīs lielu tiesu no šitiem mirušus.
— Bet tad ir gan riebīgs vecs negantnieks! — «Malahini» kravas pārzinis pačukstēja Pīteram Džī.
— Un kas pavisam, ja arī uznāk vētra? — sacīja «Dol- lijas» kapteinis. — Hikihoho vēl ne reizes nav aizpūsta jūrā.
— Jo vairāk iemeslu ticēt, ka nu tas var notikt, — atcirta kapteinis Vorfīlds. — Es tai vis negribētu uzticēties.
— Kurš tad nu ķērc? — Grīfs pārmetoši noteica.
— Man gauži negribētos zaudēt jauno motoru, pirms vēl tas sevi atmaksājis, — kapteinis Vorfīlds drūmi atbildēja.
Pārlejs apbrīnojami veikli izlocījās caur ļaužu drūzmu zālē līdz barometram pie sienas.