Tuvāk stāvošais paskatījās barometra rādījumu. Satriecošais efekts bija skaidri lasāms viņa sejā.
— Nokritis par desmit, — vairāk viņš neko neteica, bet visas sejas kļuva tramīgas, un tā vien izskatījās, ka visiem gribētos tūdaļ mesties uz durvīm.
— Ieklausieties! — Pārlejs pavēloši teica.
Klusumā, kāds iestājās, ārējā bangotne šķita kļuvusi neparasti skaļa. Bija dzirdama dārdoša rēkoņa.
— Sāk celties lielas bangas, — kāds ierunājās, un tūlīt visi kā viens saplūda pie logiem.
Caur pareto kokospalmu virkni vīri raudzījās uz jūru. Cita pēc citas milzīgas, līdzenas bangas vēlās pret koraļļu piekrasti. Dažas minūtes visi kā sastinguši vēroja neparasto ainu, sarunādamies klusinātās balsīs, un šajās pāris minūtēs nepārprotami ievēroja, ka bangas milst arvien lielākas. Tas šķita baismīgi — pilnīgā bezvējā milstošas bangas —, un cilvēku balsis nevilšus kļuva vēl klusākas. Visi satrūkās, kad vecais Pārlejs pēkšņi iever- velējās:
— Vēl ir laiks iziet jūrā, brašie džentlmeņi! Kuģus pār lagūnu var pārvilkt tauvās ar laivām.
— Būs jau labi, vecais, — ieteicās «Kaktusa» stūrmanis Dārlings, gadus divdesmit piecus vecs ziedoša paskata jauneklis. — Pūtiens būs uz dienvidiem un paies garām. Mēs nejutīsim ne vēsmiņas.
Telpā nošalca it kā atvieglojuma nopūta. Atkal atsākās sarunas, balsis kļuva skaļākas. Daži uzpircēji pat atgriezās pie galda un turpināja pētīt pērles.
Pārleja griezīgie krikšķi kļuva vēl spalgāki.
— Pareizi, pareizi, —viņš urdīja. — Lai ari pasaulei gals klāt, jūs tik pērciet un pārdodiet!
— Mēs rītu tās tik un tā nopirksim, — Aizekss apgalvoja.
— Tad jus pirkumu varēsiet kārtot ellē.
Sapulcējušos neticīgie smiekli nokaitināja veco vīru.
Viņš nikni apcirtās pret Dārlingu.
— No kura laika tādi puikas kā jūs kaut ko sajēdz par vētrām? Un kur ir tas cilvēks, kurš būtu grafiski attēlojis Paumotu negaisu ceļus? Kurā grāmatā jūs varat tos sameklēt? Es kreisēju pa Paumotu salām jau tad, kad vecākais starp jums vēl nebija piedzimis. Es zinu. Austrumu rajonos negaisa centrs virzās tik plašā aplī, ka veido gandrīz taisnu līniju. Šeit, rietumdaļā, tas met asu leņķi. Atcerieties jūras karti. Kā tad varēja notikt, ka deviņdesmit pirmajā gadā vētra nopostīja Auri un Hiolau? Leņķis, brašo puis, asais leņķis! Pēc stundas vai divām, augstākais, trim sāks pūst vējš. Paklausieties, kas tur notiek!
Truls, dārdošs trieciens satricināja atola koraļļu pamatnes. Māja sadrebējās. Iezemiešu kalpotāji ar viskija un absinta pudelēm rokās bailīgi saspiedās pūlītī, it kā palīdzību meklēdami, un izbijušies skatījās pa logiem uz vareno viļņu plūsmu, kas šļakstot uzbrāzās tālu krastā līdz pat kāda kopras šķūņa stūrim.
Pārlejs paraudzījās barometrā, nokrikšķinājās un pašķielēja visapkārt uz saviem viesiem. Kapteinis Vorfīlds pārgāja pār istabu, lai arī paraudzītos.
— 29,75, — viņš nolasīja. — Vēl par pieciem noslīdējis. Ak tu kungs! Tam vecajam sātanam ir bijusi taisnība! Negaiss nāk, un manis nav uz kuģal
— Metas tumšs, — Aizekss gandrīz čukstēja.
— Godavārds! Tikpat kā uz skatuves, — Malhels teica Grifam, paraudzīdamies savā pulksteni. — Desmit no rīta, bet tumšs kā mijkrēslī. Aptumst zālē ugunis, sākas traģēdija. Kur ir svinīgā mūzika?
Par atbildi vēl viens dārdošs trieciens satricināja atolu un namu. Sapulcējušies gandrīz vai panikā traucās uz durvīm. Nespodrajā krēslā viņu sviedros vizošās sejas izskatījās spokainas. Aizekss smacīgajā tveicē dusujaini elsoja.
— Kas tad nu par steigu? — Pārlejs klukstēdams ņirdza par aizejošajiem viesiem. — Vēl pēdējo malciņu, brašie džentlmeņi! — Neviens viņā neklausījās. Kad skrējēji bija sasnieguši ar gliemežvākiem apmaloto taku uz pludmali, viņš vēl izbāza galvu pa durvīm un uzsauca: —Ne- piemirstiet, džentlmeņi, rītu pulksten desmitos vecais Pārlejs pārdos savas pērles!
Notikums, kas norisinājās krastmalā, bija diezgan jocīgs.
Laiva pēc laivas steigšus pildījās ar cilvēkiem un traucās projām. Bija kļuvis vēl tumšāks. Nekustīgais bezvējš turpinājās, un ikreiz, kad pret ārējo piekrasti gāzās vilnis, smiltis zem gājēju kājām nodrebēja. Pa liedagu nesteidzīgi soļoja Nerijs Herings. Smīnēdams viņš vēroja kapteiņu un uzpircēju pārliecīgo steigsmi. Nerijam līdzi gāja trīs kanaki no viņa kuģa un arī Tai-Hotauri.
— Kāp laivā un ņem airi! — Kapteinis Vorfīlds tam pavēlēja.
Tai-Hotauri mundri pierikšoja klāt, bet Nerijs Herings ar saviem kanakiem palika stāvam pēdu četrdesmit atstatu un noskatījās.
— Mans vairs nestrādāt priekš jums, skiper, — Tai- Hotauri teica skaļi un nekaunīgi. Tomēr sejas izteiksme šiem vārdiem neatbilda, jo kanaks centīgi un zīmīgi mirkšķināja acis. — Lamāt mans, skiper, — viņš teica piesmakušā čukstā un atkal zīmīgi piemiedza acis.
Kapteinis Vorfīlds uztvēra šo repliku un sāka attiecīgi darboties. Viņš pacēla kā dūri, tā balsi.
— Tūdaļ kāp laivā, — viņš brēca, — vai es tevi sa- malstīšu mīkstu!
Kanaks iespītīgi parāvās atpakaļ, un Grifs stājās starpā, lai nomierinātu kapteini.
— Mans iet strādāt uz «Nuhīva», — Tai-Hotauri paziņoja un pievienojās gaidošajai grupiņai.
— Nāc atpakaļ! — kapteinis draudīgi auroja.
— Viņš ir brīvs cilvēks, skiper, — ierunājās Nerijs Herings. — Viņš ir braucis uz mana kuģa agrāk un brauks atkal, tas ir viss.
— Nāciet, mums jātiek uz klāja, — Grīfs skubināja.
— Redziet, cik tumšs jau sameties!
Kapteinis Vorfīlds padevās, bet, kad laiva atīrās no malas, viņš tās pakaļgalā piecēlās kājās un pakratīja dūri pret krastu.
— Gan es vēl ar jums izrēķināšos, Nerij, — viņš kliedza. — No visiem skiperiem šeit jūs esat vienīgais, kurš zog citiem kapteiņiem matrožus. — Apsēdies viņš klusā balsī ievaicājās: — Kas gan tam Tai-Hotauri padomā? Viņš kaut ko ir sagudrojis — bet kas tas varētu būt?
Kad laiva piebrauca pie «Malahini» borta, pār reliņu tiem pretī lūkojās Hermana pārbiedētā seja.
— Barometram drīz izkritīs dibens, — viņš pavēstīja.
— Būs briesmīgs pūtiens. Es jau sagatavoju arī stār- borta enkuru.
— Pārbaudiet arī pašu lielāko, — kapteinis Vorfīlds norīkoja, uzņemdamies savus pienākumus. — Hei, puiši, uzvelciet šo laivu uz klāja! Nolieciet ar dibenu uz augšu un pamatīgi nodrīvējiet!
Uz visu šoneru klājiem vīri rosīgi darbojās. Visās malās žvadzēja pārbaudāmās enkurķēdes. Te viens, te otrs kuģis pagriezās un izmeta otru enkuru. Tie, kuriem, tāpat kā «Malahini», bija trešais enkurs, sagatavoja arī to, lai varētu izmest, kad kļūs redzams, no kura rumba vējš pūš.
Arējās bangotnes rēkoņa nemitīgi pastiprinājās, kaut gan lagūna gulēja rāma kā spogulis. Pārleja lielajā namā, kas zvilnēja uz smilšu sēres, nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Tāpat pamestas stāvēja arī laivu būdas, kopras šķūņi un nojumes pērleņu glabāšanai,
— Man būtu liela patika pacelt enkurus un braukt prom, — Grīfs teica. — Ja te apkārt būtu atklāta jūra, es tā arī darītu. Bet kā ziemeļos, tā austrumos stiepjas atolu virknes, un mēs esam ieslēgti. Tad jau izdevīgāk šķiet palikt tieši še. Kā jūs domājat, kapteini Vorfīld?
— Pilnīgi piekrītu jums, lai gan lagūna nav nekāds dzirnavu dīķis, kur droši paglābties. Kaut zinājis, no kuras puses tā nāks! Oho! Viens Pārleja kopras šķūnis gatavs gan.
Viņi ieraudzīja stiebriem jumto šķūni paceļamies augšup un apveļamies, bet putu vērpete, pāršļākusies pāri smilšu korei, ieplūda lagūnā.
— Gāžas pāri! — Malhels izsaucās. — Un tas vēl tikai sākums. Re, kur nāk atkal!
Šķūņa grausts šoreiz apmeta kūleni un nogāzās smiltīs. Trešais vilnis salauzīja to šķembās un pa nogāzi aizskaloja uz lagūnu.