Ar smago dunci, ko nēsāja makstī pie jostas, viņš pāršķēla dzeramo kokosriekstu un iztukšoja tā saturu. Ari pārējie centīgi sekoja šiin paraugam, tikai reizi pārtraukdami sūkšanu, lai noskatītos, kā sagrūst kāds no Pārleja gliemežvāku šķūņiem. Barometra atzīme patlaban rādīja 29,50.
— Jādomā, esam visai tuvu zemspiediena apgabala centram, — Grifs iepriecināts piezīmēja. — Līdz šim man ne reizes nav gadījies nokļūt pašā viesuļvētras sirdī. Jums arī, Malhel, tas būs interesants piedzīvojums. Barometrs krītas tik strauji, ka negaiss acīmredzot būs varens.
Kapteinis Vorfīlds norēcās, un visu acis pievērsās viņam. Kapteinis tālskatī lūkojās garenvirzienā pāri lagūnai uz dienvidaustrumiem.
— Tur tā nāk, — viņš mierīgi noteica.
Nemaz nevajadzēja tālskata, lai saskatītu. Pār lagūnas virsmu šķita joņojam dīvaini aprisēta dūmaka. Gar abām atola malām tādā pašā ātrumā to pavadīja strauja kokospalmu saliekšanās un lidojošu lapu spieti. Vējbrāz- mas priekšējo malu uz lagūnas virsmas iezīmēja blīva, tumša, vēju kulta ūdens josla. Tās avangardā kā strēlnieku priekšpulki šaudījās žiglas atsevišķas vēja sīpas.
Aiz šās joslas traucās kādu ceturtdaļjūdzi plata ūdens lāma, kas šķita rāma kā spogulis. Tad atkal sekoja tumša, vēju kulta ūdens svēdra, bet aiz tās visa lagūna virda baltās, viruļainās putās.
— Kas tā par rāmu ūdens svītru? — Malhels vaicāja.
— Bezvējš.
— Bet tā taču joņo tikpat ātri kā vējš, — otrais iebilda.
— Tai tas jādara, citādi vējš to apsteigs, un tad vairs bezvēja nebūs. Šī ir vētra ar divkāršu fronti. Es reiz šādu te brāzmu piedzīvoju pie Savajām. Tā bija īsta du- bultfrontes vētra. Blākš! Uzgāzās trieciens, tad acumirklis klusuma un atkal jauns brāziens. Stāviet stingri un turieties cieši! Nu tā tūlīt būs klāt. Skat, kas notiek ar «Robertu»!
«Roberta» ar vaļīgām enkurķēdēm gulēja vairāk vēja pusē, un brāziens to šķērseniski patrieca uz priekšu kā salmiņu. Tad ķēdes ar šausmīgu rāvienu to apstādināja, sagriežot bugspritu pret vēju. Pirmais vēja grūdiens noraustīja šoneri pēc šonera, arī «Malahini», līdz tos saturēja stingri nostieptās ķēdes. Kad «Malahini» enkuri ar grūdienu aprāva tā slīdēšanu, Malhels un pat vairāki kanaki nogāzās no kājām.
Un tad pēkšņi vējš pazuda. Viņus bija sasniegusi joņojošā bezvēja josla. Grīfs uzrāva sērkociņu, un rāmajā gaisā liesmiņa bez kāda aizsega dega mierīgi, pat neplī- voja. Nolaidās bieza krēsla. Mākoņu klājs, kas jau stundām ilgi bija slīdzis zemāk un zemāk, nu šķita nogūlis tieši virs jūras līmeņa.
Uzbrāžoties vētras otrajai frontei, atkal «Roberta» pirmā noraustījās sastieptajās ķēdēs, un tad aši cits pēc cita to pašu atkārtoja pārējie šoneri. Satrakotā jūra virda, balti putodama, klāta sīkiem šļakatu vilnīšiem. «Malahini» klājs drebēja zem cilvēku kājām. Sastriegtās falles rībināja pret mastiem kā bungas, visas tauvas un troses sāka neganti dūkt kā milzu rokas skartas stīgas. Stāvot ar seju pret vēju, elpu ievilkt nebija iespējams. Malhels, kas līdz ar citiem bija iespiedies pavēnī aiz kajītes virsbūves, nejauši pabāza galvu ārā, un vienā mirklī viņa plaušās ietriecās tāds daudzums saspiesta gaisa, ka viņš vairs nejaudāja dabūt to ārā un bezmaz noslāpa, kamēr izdevās aizgriezt galvu sānis.
— Kaut kas neticams! — viņš elsa, taču neviens viņu nedzirdēja.
Hermans ar vairākiem kanakiem četrrāpus centās aizkļūt līdz priekšgalam, lai iemestu vēl trešo enkuru. Grīfs piebikstīja kapteinim Vorfīldam un norādīja uz «Robertu». Tā slīdēja ar visiem enkuriem, nākdama viņiem tieši virsū. Vorfīlds pielika muti Grifam pie auss un iekliedza:
— Mēs arī slīdam!
Grīfs pielēca pie stūresrata un strauji apcirta to apkārt, sagriezdams «Malahini» pa kreisi. Trešais enkurs aizkabinājās gruntī, un «Roberta» ar pakaļgalu pa priekšu aizslīdēja garām tikai jardus desmit no viņu borta. Viņi pamāja ar roku Pīteram Džī un kapteinim Robinsonam, kas līdz ar vairākiem matrožiem darbojās pa priekšklāju.
— Viņi lauž pušu ķēdes! — Grīfs kliedza kapteinim Vorfīldam. — Grib izkļūt ārā pa izeju! Neko nevar darīt! Enkuri aras gruntī!
— Mūsējie tagad tur! — kapteinis atkliedza atbildi. — Rau, kur «Kaktuss» uzgrūdās virsū «Mizijai»! Nu tiem ies plāni!
«Mizijas» enkuri līdz šim turēja stingri, taču pievienotais «Kaktusa» spiediens bija par lielu, un nu abi šoneri, sakabinājušies kopā, aizšļūca pa balti putojošo viļ- ņotni. Varēja redzēt, kā abu kuģu matroži cērt un rauj, cenzdamies atsvabināt tos vienu no otra. «Roberta», atbrīvojusies no enkuriem, klīvera vietā uzvilkusi nelielu brezenta strēmeli, stūrēja uz ieeju lagūnas ziemeļrietumu galā. Grīfs ar kapteini Vorfīldu redzēja, ka «Roberta» izkļūst tai cauri un izbrauc atklātā jūrā. Bet «Miziju» ar «Kaktusu», kas tā ari nejaudāja tikt viens no otra vaļā, izstūma krastā kādu pusjūdzi no ieejas.
Vējš pūta arvien stiprāk un vēl tikai pieņēmās spēkā. Vienīgi sasprindzinot visus spēkus, bija iespējams brāzmā noturēties kājās, un, dažas minūtes rāpojuši pa klāju pretim vējam, matroži bija galīgi pārmocījušies. Hermans ar saviem kanakiem pūlējās, cik spēka, saistīdami un nostiprinādami visu, ko vien varēja, un uzlikdami burām papildcēziņus. Vējš raustīja viņu plānos krekliņus un plēsa tos nost no muguras. Cilvēki kustējās tik gausi, it kā ķermeņi būtu tonnām smagi, un ne reizi neatlaida vaļā no pietveres vienu roku, pirms nebija droši pieķērušies kur citur ar otro. Vaļējie trošu gali stīvi turējās līmeniski, un, ja vējam izdevās tos sapurināt, no virvju galiem atrāvās driskas un aizlidoja prom.
Malhels piedūrās Grifam un tad kapteinim, norādīdams uz krastu. Stiebriem jumtie šķūņi bija nozuduši pavisam, bet Pārleja nams grīļojās kā piedzēries. Tā kā vējš pūta atola garenvirzienā, māju kaut cik bija pasargājušas jūdzēm garās kokospalmu rindas. Taču milzīgie viļņi, kas nemitīgi gāzās pāri no ārpuses, pamazām ārdīja mājas pamatus un tricinot lauzīja tos gabalos. Nams jau šķiebās pār izskaloto smilšu nogāzi, tā bojāeja bija nenovēršana. Sur tur kokospalmās karājās cilvēki, piesējušies pie to stumbriem. Koki ne šūpojās, ne locījās. Vēja pārliekti, tie tā arī stāvēja, tikai baismīgi vibrēja. Pa apakšu smiltīs putoja baltās bangu šļāces.
Tagad arī pār lagūnu visā garumā traucās milzīgas bangas. Tām bija gana vietas, kur ieskrieties desmit jūdžu garajā lagūnā no atola pievēja gala; no šiem triecieniem šoneri slējās stāvus, un ūdens masas gāzās tiem pāri. Uzbrāžoties pašām lielākajām bangām, arī «Malahini» priekšgals ierakās vilnī, tā ka ūdens reizēm mutuļoja par vidusklāju līdz pat reliņa augšai.
— Nu ir laiks ieslēgt jūsu motoru! — Grīfs auroja; un kapteinis Vorfīlds, aizrāpies līdz mehāniķim, kas turēdamies gulēja uz klāja, kliegšus sāka dot komandas.
Kad motors darbojās, dodams pilnu gaitu uz priekšu, «Malahini» sāka uzvesties labāk. Kaut gan kuģis arvien vēl raka priekšgalu viļņos, tomēr enkuri to vairs tik nežēlīgi neraustīja. Taču galīgi atslābināt enkura ķēdes kuģis nespēja ari tagad. «Malahini» četrdesmit zirgspēku jaudāja vienīgi kaut cik mazināt ķēžu saspriegumu.
Vējš tikai auga un pieņēmās spēkā. Mazā «Nuhīva» bija noenkurojusies sānis no «Malahini», mazliet tuvāk liedagam, tās motors vēl arvien nebija salabots, bet kapteinis atradās krastā, un kuteris pārdzīvoja grūtus brīžus. Tas rakās ūdenī tik bieži un tik dziļi, ka «Malahini» vīri ikreiz bažījās, vai tas vispār vēl parādīsies virs ūdens. Ap trijiem pēcpusdienā, kad «Nuhīva» vēl nebija iznirusi no iepriekšējā viļņa gāzmām, tai tūdaļ brāzās pāri nākamais, un kuģis vairs neparādījās virs ūdens.
Malhels paraudzījās uz Grifu.
— Ūdens ielauzis lūkas, — Grīfs auroja atbildi.
Kapteinis Vorfīlds norādīja uz «Vinifredu», mazu šo- nerīti, kas lēkāja un nira viļņos «Malahini» lagūnas pusē, un kaut ko kliedza Grifam ausī. Taču no viņa balss bija dzirdamas tikai atsevišķas neskaidras vārdu driskas ar klusuma starpbrīžiem, jo pārējos vārdus aizrāva vējš.
— Tāds sabirzis toveris … Bet enkuri turas… Kā vēl nav izjucis … Vecs kā Noasa …
Pēc kādas stundas Hermans norādīja uz «Vinifredu». Tam trūka vesela gabala no priekšvadņa līdz ar slīd- ragiem un fokmastu — enkuri raustīdamies bija tos atlauzuši. Te gāzelēdamies viļņu ieplakās, te grūzdamies ar priekšgalu zem ūdens, nožēlojamais kuģa grausts sāniski dzinās pa vējam.
Nu bija palikuši vairs tikai pieci kuģi, un no tiem vienīgi «Malahini» bija ar motoru. Baidīdamies piedzīvot tādu pašu likteni kā «Nuhīva» vai «Vinifreds», uz diviem kuģiem bija nolēmuši sekot «Robertas» paraugam — tie sacirta enkuru ķēdes un sāka tuvoties lagūnas ieejai. «Dollija» brauca pirmā, taču tās klīverburu vējš norāva un aiznesa, un kuģis ietriecās krastā atola novēja pusē netālu no «Mizijas» un «Kaktusa». Tomēr «Moana», neļaudama šim skatam sevi iebaidīt, devās tai pašā ceļā un piedzīvoja to pašu gala iznākumu.
— Labs gan motoriņš, ko? — kapteinis Vorfīlds rēca savam saimniekam ausī.
Grīfs pasniedzās un paspieda viņam roku.
— Tas sevi pilnīgi atmaksā! — viņš brēca par atbildi. — Vējš iegriežas no dienvidiem, nu mums vajadzētu kļūt vieglāk.
Lēnām, bet neatlaidīgi, arvien pieņemdamies stiprumā, vējš mainīja virzienu un tagad pūta no dienvidiem — dienvidrietumiem, līdz visi trīs atlikušie šoneri ar priekšgaliem rādīja tieši uz krastu. Pārleja mājas graustu vējš bija norāvis, iegāzis lagūnā un nu dzina viņiem virsū. «Malahini» tas aizvirzījās garām, bet krakšķēdams ietriecās «Paparā» kādu ceturtdaļjūdzi aiz «Malahini». Uz cietušā kuģa priekšklāja vīri sāka drudžaini rosīties, un pēc minūtēm piecpadsmit nama grausts bija atsvabināts un aizpeldēja, taču paņēma sev līdzi «Paparas» bugspritu un fokmastu.
Tuvāk krastam, pa kreisi no «Malahini» bakborta, turējās «Tahaa» — slaids jahtas veida kuģītis, taču ar pārmērīgi smagiem rangouta kokiem. Tā enkuri vēl turēja, tomēr kapteinis, redzēdams, ka vējš pat nedomā pierimt, nolēma mazināt vēja spiedienu, nocērtot kuģīša mastus.
— Labs gan motoriņš, — Grīfs novēlēja laimes savam skiperim. — Tas paglābs mūsu mastus.
Kapteinis Vorfīlds šaubīdamies pakratīja galvu.
Līdz ar vēja virziena maiņu viļņi pašā lagūnā strauji noplaka, toties nu viņi īsti sāka izjust, cik augstas un smagas ir ārējās bangas, kas gāzās pāri atolam. Koku vairs nebija atlicis necik daudz. Citi bija nolauzti tuvu pie zemes, citi izrauti ar visām saknēm. Viņi redzēja, kā vējš pārlauž kādu palmu pa vidu un galotnes daļu līdz ar trim cilvēkiem, kas pie tās turējās, virpuļiem ienes lagūnā. Divi cilvēki atraisījās no koka un aizpeldēja uz «Tahaa». Drīz pēc tam, tieši pirms tumsas iestāšanās, viņi pamanīja, ka no «Tahaa» pakaļējā klāja nolec kāds cilvēks un caur baltajām, viruļojošajām viļņu putām spēcīgiem vēzieniem peld uz «Malahini».
— Tas ir Tai-Hotauri, — Grīfs konstatēja. — Nu mēs uzzināsim ko jaunu.
Kanaks pieķērās pie vatcrstagas, pārrausās pār priekšgala reliņu un rāpus sasniedza pakaļklāju, kur jūrnieki bija saspiedušies kajītes virsbūves daļējā aizsegā. Viņam ļāva brīdi atvilkt elpu, un tad Tai-Hotauri saraustītiem teicieniem, vairāk rādīdams ar zīmēm, pastāstīja, ko zināja.
— Nerijs … velna laupītājs … Viņš gribēt zagt… pērles … Nokaut Pārlejs … kāds vīrs vajag nokaut Pārlejs … Neviens nezināt, kurš vīrs… Trīs kanakas, Nerijs, mans… Piecas pupas… cepurē… Nerijs sacīt — viena pupa melna būt… Neviens nezināt… Nokaut Pārlejs … Nerijs velna melis … Visas pupas melnas būt… Piecas melnas … Kopras šķūnis tumšs … Katrs vīrs dabūt melna pupa … Nākt liels vējš … Neko darīt ne- varet… Visi sakāpt kokos … Ar tās pērles laime nebūt, es jums teikt jau pirmīt… Laime nebūt…
— Kur ir Pārlejs? — Grīfs kliegdams jautāja.
— Augšā koks … Trīs viņa kanaki tas pats koks … Nerijs un viens kanaks cits koks… Mans koks aizpūst uz elle, tad es peldēt uz kuģis.
— Un kur ir pērles?
— Augšā koks pie Pārlejs. Varbūt Nerijs tagad jau dabūt pērles.
Grīfs laida Tai-Hotauri stāstu tālāk no auss ausī. Kapteinis Vorfīlds bija galīgi pārskaities, un visi redzēja, kā viņš griež zobus.
Hermans nokāpa kajītē un atgriezās, nesdams degošu lukturi, taču, tikko tas pacēlās virs kajītes sienas, vējš liesmu izdzēsa. Labāk viņam sekmējās ar kompasmājiņas lampiņu, kaut arī iededzināt to izdevās vienīgi pēc ilgas kopīgas pūlēšanās.