— Cik stipri?
— Simt jūdžu stundā … divi simti… Nezinu … Tik stipru vēju neesmu vēl redzējis.
Lagūnu arvien vairāk pieplūdināja bangas, kas šļācās pāri atolam. Simtiem jūrasjūdžu negaiss bija triecis šos viļņus pretī bēgumam, kas tomēr nespēja necik mazināt viļņu sparu. Bet, tiklīdz iestājās paisums, tūdaļ viļņi acīm redzami kļuva lielāki. Mēness pievilkšanas spēks sadarbībā ar vēju brāza visu Klusā okeāna dienviddaļu pār Hikihoho atolu.
Kapteinis Vorfīlds, kas ik pa brīdim nokāpa palūkoties inašīntelpā, reiz atgriezās ar ziņu, ka mašīnists guļot paģībis.
— Bet motoram tak nevar ļaut apstāties! — viņš bezpalīdzīgi izsaucās.
— Labs ir! — Grīfs atteica. — Iznesiet mašīnistu uz klāja. Raudzīšu viņu aizvietot.
Klāja lūka uz mašīntelpu bija cieši noblīvēta, pie motora varēja iekļūt tikai pa šauru spraugu no kajītes. Karstums un nesadegušās gāzes dvaka šajā telpā pilnīgi smacēja nost. Grīfs aši apskatīja motoru, appētīja to no visām pusēm, pārlaida skatienu pārējām šaurās mašīn- telpas ierīcēm un tad izdzēsa petrolejas spuldzīti. Pēc tam viņš strādāja tumsā, gaismodams vienīgi ar neskaitāmu cigāru kvēli, kurus kūpināja citu pēc cita, ieiedams kajītē tos iededzināt. Grīfs gan bija aukstasinīgs cilvēks, tomēr drīz vien viņu sāka pārņemt iedoma, ka ir ieslodzīts kopā ar mehānisku briesmoni, kas dārd, elso un kunkst kliedzošajā tumsā. Līdz jozmenim izmeties kails, viscaur notriepies ar kvēpiem un mašīneļļu, apdauzīts un saskrāpēts no pastāvīgajiem zvēlieniem, kuģim bez mitas mētājoties — te ienirstot ūdenī, te iznirstot no tā, ar smagu reiboni galvā no gāzu un gaisa maisījuma, kādu bija spiests ieelpot, Grīfs neatlaidīgi strādāja stundu pēc stundas, pārmaiņus gan glaudīdams, gan dauzīdams, gan labinādams, gan lādēdams kā pašu motoru, tā visas detaļas. Aizdedze sāka niķoties. Degvielas pievade kļuva nevienmērīga. Bez tam — kas visļaunākais — cilindri sāka pārkarst. Kajītē tika noturēta konsultatīva apspriede, kurā mašīnists pusportugālis lūgšus lūdzās uz pusstundu izslēgt motoru, lai to kaut cik atdzesētu un lai varētu salabot ūdens cirkulācijas vadus. Kapteinis Vorfīlds ne dzirdēt negribēja par motora apturēšanu. Metiss zvērējās, ka citādi motors tik un tā sabojāšoties un apstāšoties, pie tam uz visiem laikiem. Grīfs ar nelabi zalgojošām acīm, notašķījies un apdauzīts, sabrēca un izlamāja abus un norīkoja visu pa savam. Malhels, kravas pārzinis un Hermans tika likti pie darba kajītē — tiem vajadzēja divreiz un pat trīsreiz izfiltrēt benzīnu. Mašīntelpas grīdā izcirta caurumu, un kāds kanaks nepārtraukti vilka augšā netīro tilpnes ūdeni, ar ko laistīt cilindrus, kamēr Grifs pats visu laiku gāza eļļu pār motora kustīgajam detaļam.
— Nemaz nezināju, ka jūs esat tāds speciālists benzīna lietās, — kapteinis Vorfīlds apbrīnodams teica, kad Grifs kārtējo reizi iespruka kajītē ieraut kādu elpas vilcienu druscīt mazāk piesārņota gaisa.
— Es peldos benzīnā, — Grīfs nikni izgremza caur zobiem. — Es to dzeru.
Tā arī palika nezināms, kādos veidos Grīfs vēl prot izmantot benzīnu, jo šaj'ā mirklī visi cilvēki, kas atradās kajītē, kā arī izfiltrētā benzīna kannas tika triekti pret priekšējo šoti — «Malahini» pēkšņi iegrūda degunu sevišķi dziļā vilnī. Vairākas minūtes neviens nespēja tikt uz kājām, jo viņus valstīja uz priekšu un atpakaļ, mētāja un dauzīja no sienas pret sienu. Šonerim cits pēc cita gāzās pāri trīs milzīgi viļņi, tas krakšķēja, stenēja un drebēja, nespēdams panest uz klāja sagruvušo ūdens masu spiedienu. Grīfs aizrāpās līdz motoram, bet kapteinim Vorfīldam izdevās notrāpīt izdevīgu mirkli, lai pa trapu uztraustos uz klāja.
Atpakaļ viņš ieradās tikai pēc pusstundas.
— Lielā laiva ir prom, — viņš ziņoja. — Kambīze ir prom. Viss ir prom, palicis tikai klājs un lūkas. Un, ja motors nebūtu darbojies, mēs arī būtu prom. Turpiniet šo svētīgo darbu!
Ap pusnakti mašīnista plaušas un smadzenes bija kaut cik atbrīvojušās no gāzu dvingas, tā ka viņš varēja atslogot Grifu, kurš uzrausās uz klāja, lai pavēdinātu arī savas plaušas un smadzenes. Viņš piebiedrojās pārējiem, kas bija saguluši aiz kajītes virsbūves, cieši turēdamies abām rokām un piedevām vēl nodrošinājušies, piesieda- mies ar virvēm. Cilvēki bija sablīvējušies īstā ņudzeklī, jo kanakiem šī bija vienīgā vieta, kur varēja mazliet patverties. Daži gan bija paklausījuši skipera uzaicinājumam un nokāpuši kajītē, bet gāzu dvinga tos tūdaļ izdzina atpakaļ. «Malahini» klājs bez pārtraukuma atradās ūdenī — te kuģis ienira vilnī, te pār to gāzās bangu brāzma, un cilvēki elpoja gaisa, šļakatu un ūdens maisījumu.
— Tā tik ir vētra, Malhel! — Grīfs kliedza viesim starpbrīdī starp diviem kuģa nirieniem.
Malhels ķepurojās, klepoja un jaudāja vienīgi pamāt ar galvu. Spigates nespēja aizvadīt milzīgās ūdens masas, kas vēlās pār šonera klāju. Kuģim gāzelējoties, viļņi skalojās no viena reliņa līdz otram un atpakaļ, un, kad «Malahini» atsēdās uz pakaļgala, sasliedams priekšvadni pret debesīm, ūdens sagāzās pār pūpi. Tas straumēm lija iekšā pa trapu, plūda pār kajītes virsbūvi, mērcēdams un dauzīdams cilvēkus, kas pieplakuši turējās tās aizvējā, un pēdīgi izslējās pāri pakaļgala reliņam.
Malhels viņu pamanīja pirmais un piebikstīja Grifam, lai pievērstu arī tā uzmanību. Tas bija Nerijs Herings, kas, kaut kur pieķēries, knūpus turējās uz klāja tieši tajā vietā, kur pār viņu krita kompasmājiņas lampas vājais blāzmojums. Viņš bija gandrīz kails, apjozies vienīgi ar gurnu jostu, aiz kuras tieši gar ādu bija aizbāzts duncis bez maksts.
Kapteinis Vorfīlds atraisīja virves, ar kurām bija piesējies, un aizrāpoja pāri citu jūrnieku ķermeņiem. Kad kompaslampas gaismā kļuva saskatāma viņa seja, tā bija saviebta dusmās. Pārējie redzēja, ka viņš kaut ko saka, bet skaņas aiznesa vējš. Kapteinis pat nemēģināja tuvināt .lūpas Nerija ausij. Gluži otrādi — viņš ar žestu tam rādīja pār malu. Nerijs Herings, redzams, to labi saprata. Viņa baltie zobi atiezās ņirdzīgā ļaunprieka smīnā, un tad viņš piecēlās stāvus visā savā varenajā augumā.
— Nu, īsts slepkava! — Malhels bauroja Grifam ausī.
— Viņš lika, lai nogalina veco Pārleju! — Grīfs bļāva atpakaļ.
Sinī brīdī ūdens pār pūpi neskalojās un «Malahini» gulēja uz līdzena ķīļa. Nerijs apņēmīgi raudzīja aiziet līdz reliņam, taču vēja grūdiens to nogāza uz klāja. Tad viņš sāka rāpot četriski un tumsā izzuda jūrnieku skatienam, tomēr tie bija droši pārliecināti, ka viņš pārkāpis pār malu. «Malahini» dziļi ienira, un, kad viņi atkal bija tikuši laukā no plūdiem, kas skalojās pār pakaļgalu, Grifs pieliecās pie Malhela auss.
— Viņš galu neņems! Tas taču ir Tahiti Cilvēks-Zivs! Viņš pārpeldēs lagūnu un sasniegs atola otru malu, ja vien vēl kāds atols ir palicis.
Pēc minūtēm piecām jauna plūdu straume pār kajītes jumtu uzgāza jūrniekiem virsū veselu mudžekli cilvēku ķermeņu. Jūrnieki tvēra tos, kā pagadījās, un turēja ciet, kamēr ūdens atkal noskrēja, tad atpeldējušos nostiepa lejā kajītē un sāka pētīt, kas tie tādi ir. Uz grīdas nekustēdamies atmuguriski gulēja vecais Pārlejs ar aizvērtām acīm. Abi pārējie bija viņa brālēni kanaki. Visi trīs bija kaili un asinīm notraipīti. Vienam kanakam pārlauztā roka nevarīgi karājās gar sānu. Otram kanakam asinis plūda no vaļējas brūces galvā.
— Vai to izdarījis Nerijs? — Malhels noprasīja.
Grīfs papurināja galvu.
— Nē, viņi ievainoti, kad viļņi viņus trieca pret klāju un kajītes sienām.
Piepeši iestājās kāda pārmaiņa, tā ka cilvēki apmulsuši palika stāvam neizpratnē. Brīdi bija grūti aptvert, ka norimis vējš. Tas bija aprāvies tikpat pēkšņi, kā apraujas zobena cirtiens. Šoneris turpināja zvalstīties un rakties viļņos, raustīdamies enkura ķēdēs, un viņi pirmo reizi saklausīja, cik spalgi tas brīkšķ. Pirmoreiz viņi arī dzirdēja ūdens šalkoņu, tam gāžoties pār klāju. Mehāniķis apturēja motoru.
— Mēs esam ciklona centrā, — Grifs sacīja. — Nu tikai gaidiet vēja apsviedienu! Pūtīs tikpat neganti kā iepriekš. — Viņš palūkojās barometrā un nokliedza: — 29,32!
Pirmajā brīdī Grīfs neprata pieklusināt balsi, kas stundām ilgi bija aurojusi pret vētru, tālab viņš runāja tik skaļi, ka pārējiem griezās ausīs.
— Visas ribas iedragātas, — teica kravas pārzinis, visgarām notaustīdams Pārleja sānus. — Vēl jau gan elpo, bet miršanas vaina.
Vecais Pārlejs iestenējās, nespēcīgi sakustināja vienu roku un pavēra plakstus. Acīs pavizēja atskārtas atgriešanās.
— Mani brašie džentlmeņi, — viņš gārgdams nočukstēja. — Nepiemirstiet… izsole… pulksten desmitos… ellē.
Plaksti atkal aizkrita ciet, un apakšžoklis jau grasījās slīgt lejup, taču vecais pamanījās pārvarēt nesamaņas uzplūdu tik ilgi, lai pēdējo reizi vēl varētu skaņi un nicīgi noirgoties.
Gan virs klāja, gan zem tā atkal gāja vaļā elle. No jauna visus apņēma jau tik pierastā vēja rēkoņa. «Malahini» brāzma ķēra no sāna, sagāžot kuģi ūdenī gandrīz līdz bimsu galiem, kamēr enkuri to atkal atrāva atpakaļ. Enkurķēdes iegrieza to vējā, un «Malahini» sāka raustīties, turēdamies uz līdzena ķīļa. Motoru atkal iedarbināja, un tas sāka pukšķināt.
— No ziemeļrietumiem! — kapteinis Vorfīlds uzkliedza Grifam, kad tas izlīda uz klāja. — Ar vienu rāvienu apcirties par astoņiem rumbiem.
— Nerijs nu vairs lagūnai pāri netiks, — Grīfs piezīmēja.
— Tad viņu atpūtis atpakaļ pie mums — vēl jo ļaunāk.
Pēc tam kad viņi bija tikuši cauri ciklona centram, barometrs sāka aši kāpt. Tikpat strauji rimās arī vējš. Kad tas svilpoja vairs tikai kā parastā vētra, motors pēkšņi palēcās gaisā, visu savu četrdesmit zirgspēku pēdējā konvulsīvajā piepūlē atraudamies no pāršķeltās pamatnes plātnes, un nogāzās uz sāniem. Netīrā tilpnes ūdens šaltis čūkstēdamas šļācās tam pari, un tvaiks mutuļiem uzvijās gaisā. Mašīnists pārbīlī laida vaļā vaimanas, bet Grifs, sirsnīgā līdzjūtībā noskatījies uz vraku, iegāja kajītē un ar kokvilnas vīkšķiem sāka bružāt nost eļļainos netīrumus no krūtīm un roku delmiem.
Kad Grīfs, aizšuvis brūci viena kanaka paurī un otram kanakam ieŠinējis roku, uznāca uz klāja, saule bija uzlēkusi un vēdinājās vismaigākā vasarīgā brīze. «Malahini» gulēja tuvu krastam. Priekšgalā Hermans ar matrožiem vilka iekšā samudžinātās enkurķēdes un lūkoja tās atrežģīt. «Papara» un «Tahaa» bija nozudušas, un kapteinis Vorfīlds tālskatī pētīja atola viņējo malu.
— Pat ne skaidas no tām nav atlicis, — viņš noteica. — Tā, lūk, iet, ja nav motora! Kuģi laikam bija pārdzīti pār lagūnu pirms lielā vēja apsviediena.
Krastā, kur bija atradusies Pārleja māja, nemanīja ne mazākās zīmes no kādas ēkas. Kādu trīssimt jardu platā joslā, kur pāri bija gāzusies ārējā bangotne, nebija vairs neviena koka, pat ne stumbēna. Tālāk šur tur rēgojās pa atsevišķai palmai, un neskaitāmi koki nolauzti gulēja gar zemi. Tai-Hotauri apgalvoja, ka redzot kaut ko kustamies kādas saglabājušās palmas lapotnē. Uz «Malahini» vairs nebija palikusi neviena laiva, un kuģinieki noskatījās, kā Tai-Hotauri peldus dodas uz krastu un uzrāpjas kokā.
Kad viņš atgriezās, tie palīdzēja pārrāpties pār reliņu iezemiešu meitenei no Pārleja mājkalpotāju saimes. Taču vispirms meiča padeva tiem augšup sapluinītu grozu. Tajā gulēja vesels metiens vēl aklu kaķēnu — visi beigti, izņemot vienu, kas pīkstoši ņaudēja un lūkoja rampāties uz vārgajām kājelēm.
— Paskat! — Malhels ieteicās. — Kas tas tāds?
Viņi ieraudzīja gar piekrasti soļojam kādu vīrieti.*Tas kustējās laiski, itin kā iznācis rīta pastaigā. Kapteinis Vorfīlds nožņirkstināja zobus. Tas bija Nerijs Herings.
— Hallo, skiper! — Nerijs uzsauca, nonācis tiem iepretim. — Vai es varu ierasties pie jums uz borta un dabūt kaut ko brokastīs?
Kapteiņa Vorfilda seja un skausts sāka pieblīst un vērtās tumši sarkani. Viņš lūkoja parunāt, bet tikai norīstījās.
— Ej ellē… ej ellē… — tas bija viss, ko viņš jaudāja izsacīt.
6 — Džeks Londons VIII sej,
[3] stils, kas veidots pec senajiem spāņu katoļu misijas paraugiem Kalifornijā.
[4] svīps — neliela kombinācija kazino spēlē.
[5] koka miza, no kuras šķiedrām gatavo apģērbus un paklājus.