Dzīvās barības sagāde daudzajiem kukaiņēdājiem putniem bija gaužām grūta problēma, taču man izdevās to atrisināt. Nolīgu veselu baru, apmēram divdesmit, ciema bērnu, izsniedzu viņiem pudeles un aizsūtīju viņus siseņu medībās. Maksāju par noķertajiem siseņiem, nevis par laiku, ko viņi šim darbam notērēja. Parastā cena bija penijs par trīsdesmit sienāžiem. Otrs bērnu pulciņš bija salīgts citā darbā — iet uz mežu un vākt savdabīgos termītu pūžņus, kuri izskatījās kā milzu sēnes, kādas mēdz augt krēslainās vietās meža biezoknī. No cietiem, brūniem dubļiem saķepinātos pūžņus uz drānas gabala pāršķēlu un no tuneļiem un gaiteņiem izkratīju tūkstošiem termītu un trekno, balto kāpuru. Tieši mīkstās olas putniem sevišķi garšoja. Turklāt pūžņus varēja glabāt vai veselu dien- ļ nakti, pirms termīti tumsā (jo bīstas saules gaismas) no tiem izvācās; dzīvnieku mītnes kaktā mums glabājās vesela kaudze termītu pūžņu putnu barībai, un augu dienu nometnē cits pēc cita ieradās apaļi ķipari, nesdami uz galvas sēnēm līdzīgos pūžņus. Skatoties uz bērnu kolonnu, kad tie nāca no meža uz nometni ar lielajām sēnēm uz sprogainajām galviņām, skaļās, dzidrās balsīs skaļi tērgādami, man neviļus allaž ienāca prātā pasakas par rūķīšiem.
Termītu pūžņu vācēji bieži vien atrada mežā dažādus dzīvniekus, kurus vienmēr triumfēdami nesa man reizē ar skudru pūžņiem. Visbiežāk tie bija hameleoni, kurus viņi uzskatīja par ļoti indīgiem, tādēļ nesa tos ar lielām bai
lēm, uzlikuši garas nūjas pašā galā, un sāka nelabi spiegt, ja vien rāpulis kaut drusku pavirzījās uz viņu pusi.
Bērniem gandrīz vienmēr gadījās visbiežāk sastopamie, apmēram astoņas collas garie, koši zaļie apkakļainie hameleoni. Tie bija ļoti kareivīgi un, tikko notverti, no spilgti zaļiem pārvērtās netīri pelēkā krāsā ar neglītiem, brūniem plankumiem. Muti plati iepletuši, tie, skaļi šņākdami, šūpojās no vienas puses uz otru. Ja šādu saniknotu hameleonu paņem rokā, tas strauji metas apkārt un diezgan pamatīgi iekož, tomēr ne tik stipri, lai izsprāgtu asinis. Kad šos sīkos aizvēsturiskos šausmonīšus nesa uz nometni, tie, ar papagaiļa nagiem līdzīgajiem pirkstiem pie nūjas pieķērušies, šūpojās un neprātīgā niknumā grozīja izvalbītās acis, cenzdamies skatīties uz visām pusēm uzreiz.
Termītu pūžņu vācēji man pirmo reizi atnesa ragaino hameleonu, tik fantastisku radījumu, ka es gandrīz nespēju ticēt pats savām acīm. Tas bija mazāks par parastajiem hameleoniem, bet slaidāks veidojumā. Tam nebija lielās, koši ziliem plankumiem rotātās ķiveres, ar kādām greznojas parastie, arī krāsas bija mierīgākas un pieticīgākas. Toties purnu nav iespējams aprakstīt: no deguna aug divi apmēram puscollu gari ragi — viegli izliekti, smailiem galiem. Abi ragi izskatījās kā minizilonīšu ilkņi. Pašā degungalā, starp abiem līkajiem ragiem, atradās trešais. Tas bija garāks par pirmajiem diviem un gluži taisns, tāds, kādu to mēdz attēlot teiksmainajam vienradzim. Aiz šās barikādes izvelbtās acis raudzījās vēsi un apbrīnojami saprātīgi. Hameleona ķermenis bija skaistā perlamutra pelēkumā, ar daudziem gaiši brūniem plankumiem. Nodomāju, ka šie trīs ragi paredzēti aizsardzībai vai cīņām pārošanās laikā, un, tikko varēju atlicināt brīvu brīdi, nodevos eksperimentiem ar hameleoniem. Paņēmu dzīvnieku rokā, un, kaut arī tas mēģināja iekost, ragus tomēr pret manu roku darbā nelaida, kā biju gaidījis. Domādams, ka rāpulis nav pietiekami saniknots, noliku to zemē un sāku kaitināt ar zariņu. Hameleons mainīja krāsu, šņāca, lūkoja pat zarā iekost, bet ne mazākā mērā neizmantoja ragus. Pēc kāda laika man atnesa vēl vienu ragaino hameleonu, un es nu gribēju pārbaudīt, vai ragi tiek taupīti cīņai ar sugas brāļiem. Novietoju abus hameleonus vienu otram pretī apmēram trīs pēdu atstatu uz gara zara. Sākumā abi tupēja, un pēc pārciestā uztraukuma pamazām atjaunojās to ķermeņa dabiskā krāsa. Kad tas vairāk vai mazāk bija noticis, hameleoni sāka viens otram tuvoties, un es kāri gaidīju sākamies cīņu. Kad viņi beidzot sastapās un uz tievā zara nebija iespējams palaist vienam otru garām, viens hameleons bez liekām ceremonijām rāpuļiem raksturīgajā vienaldzībā pārkāpa otram pāri. Mazliet apskaities, novietoju tos vēlreiz izejas pozīcijās, bet tie atkārtoja to pašu manevru, nelikdamies viens gar otru ne zinis. Un es paliku tikpat gudrs, cik bijis, man joprojām nebija ne jausmas, kā hameleoni izmanto savus ragus. Kamēr vien šie rāpuļi atradās pie manis, es nevienu vienīgu reizi neieguvu pat sīkāko norādījumu par ragu praktisko lietderību aizsardzībai vai uzbrukumam.
Agrāk man likās, ka hameleonus turēt nebrīvē ir viegli, taču tagad pārliecinājos, ka tie spēj būt tikpat untumaini kā pērtiķi vai dukeri. Man šķita, ka tiem vienā krātiņā trūkst saules gaismas. Pārcēlu trīs dzīvniekus saulainākā vietā, bet pēc īsa brīža tie dabūja saules dūrienu un nobeidzās. Pēdīgi pēc daudziem eksperimentiem tomēr atradu vispiemērotāko veidu hameleonu turēšanai. Liku nometnes stūrī virs četriem jauniem kociņiem uzsliet palmu , lapu jumtu, bet zem tā pie zariem tievās, no zāles novītās aukliņās piesēju hameleonus. Tie atradās pēdas trīs atstatu cits no cita, lai nevarētu saskarties, nedz arī sapīties auklās; katram priekšā noliku sasmakušas gaļas gabaliņu, kas pievilināja simtiem mušu. Hameleoni tupēja, acis valbīdami, un, izšāvuši sešas collas garo mēli, ikreiz notvēra vismaz pa vienai mušai. Trīsreiz dienā aplaistījām viņus ar ūdeni. Hameleoniem šī procedūra gan visai nepatika, taču neaplaistīti tie ātri sanīka un nobeidzās.
Kamerūnā atrodama vēl trešā hameleonu suga, un mana pirmā sastapšanās ar šo reto rāpuli bija, maigi izsakoties, neparasta. Kādu pēcpusdienu gatavoju uzbrukumu vairākiem lieliem termītu pūžņiem, kas atradās pļavās un krūmājos netālu no nometnes. Biju sapulcinājis ap divdesmit palīgu, jo vajag daudz cilvēku, ja grib šīs mītnes ielenkt un savākt guvumu. Nonākuši pie pirmā paugura — cietokšņa, kas bija ap divpadsmit pēdu augsts un ne mazāk kā trīsdesmit pēdu apkārtmērā pie pamatnes, sākām cirst krūmus, lai izveidotu ap to klajumu. Kad tas bija padarīts, atklājās parastais noslēpumaino alu labirints. Gar izcirtuma malām izvilkām tīklus, satrauktie palīgi nostājās nelielā atstatumā cits no cita. Tad nobloķēju lielāko daļu ieeju, aizdedzināju sausas zāles kušķi un iemetu to vienā alā; paši atkāpāmies nostāk. Dūmi lēni izplatījās pa tuneļiem un saka plūst ārā pa citu alu ieejām — vispirms tievā strūkliņā, bet vēlāk, kad sametām alā vairāk sausās zāles, lieliem mutuļiem. Saspringtā klusumā vērojām dūmus. Pagāja ceturtdaļstunda, bet termītu mītnē nemanīja nekādu dzīvības pazīmju. Nodomāju jau, ka pūznis pamests, kad otrā pusē izcēlās liels troksnis. Steidzos turp un ieraudzīju Eliāsu un Namdari raustāmies smieklu lēkmē. Aizrīdamies viņi rādīja ar pirkstu uz dūmu mutuli, un, pamatīgāk ieskatījies, es pamanīju mazu, ap trīs collas garu, hameleonu tenterējam uz āru svaigā gaisā.
— Nu esam gan šodien noķēruši varen lielu zvēru, masa, — smiedamies rēca Eliāss, plaukšķinādams sev pa apaļajiem gurniem.
Pacēlu hameleonu un uzliku to uz plaukstas. Kā jau minēju, tas nebija garāks par trim collām, tam bija maza, strupa astīte, savirpināta kā pulksteņa atspere. Uzrautais deguntelis nobeidzās ar radziņu, kas hameleonam piešķīra augstprātīgu, nevērīgu izteiksmi, kāda raksturīga kamieļiem. Uz gaiši brūnā ķermeņa iezīmējās rūsas krāsas plankumi un svītras. Tas bija mans pirmais pundurhameleons, un mani izbrīnīja viņa nesteidzīgās kustības un augstprātīgais izskats. Nespēju izprast, kādēļ rāpulis, kuram, pēc visiem likumiem, jādzīvo kokos, ielīdis termītu pūžņa ejā. Vēlāk, iepazinies ar šo dzīvnieku tuvāk, atklāju vēl daudzas interesantas īpatnības. Nekad, piemēram, man neizdevās ieraudzīt viņu ēdam, taču droši vien viņš kādreiz ieturējās, jo visu ilgo laiku, kamēr atradās pie manis, bija apaļīgs un vesels. Nekādi nepratu šo hameleonu piespiest mainīt krāsu, lai cik stipri viņu kaitināju, lai kādā dažādu krāsu apkārtnē novietoju. Krāsu viņš mainīja vienīgi naktī: kad aizvēra acis, tūliņ kļuva palsi pelēks un izskatījās drīzāk pēc nokaltušas lapas nekā pēc dzīvas būtnes. Ar laiku ieguvu četrus šos amizantos hameleoniņus, bet nekad man nelaimējās pavērot tos savvaļā; vienīgais gadījums bija un palika atradums pie termītu pūžņa, taču nedomāju, ka to var uzskatīt par tipisku. Ikreiz, kad man atnesa pundurhameleonu, es jautāju, kur tas dabūts, un vienmēr saņēmu atbildi, ka notverts uz zemes, parasti uziets svinīgi rāpojam pa iemītu taciņu. Par citiem hameleoniem piegādātāji apgalvoja, ka atraduši tos kokos, bet pundurus — tikai uz zemes. Pat ar visviltīgākajiem jautājumiem man neizdevās pienesējus samulsināt. Gribēdams pārliecināties, vai šie mazie rāpuļi tiešām mitinās kokos, kā pieņemts domāt, izdariju eksperimentu ar saviem četriem eksemplāriem. Ievietoju tos krātiņā, kur bija ne tikai zari, uz kā apmesties, bet arī ar zemēm, sausām lapām un žagariņiem noklāta pamatne. Pirms tam hameleoni bija spiesti mitināties zaros, jo būra grīda bija kaila. Bet, pamanījuši mīksto segumu uz grīdas, tie tūliņ pameta zarus un pārcēlās uz dzīvi lejā, priecīgi paslēpdamies lapās.
Pundurhameleoniem bija tikai viens vienīgs ar prāvākajiem radiniekiem kopīgs paradums — dejošana. Tā ir ārkārtīgi interesanta norise, kurai hameleoni retumis nododas un kura jāredz pašam savām acīm, lai to varētu pilnībā novērtēt. Nolikti uz zara vai zemē, hameleoni brītiņu stāv kā sastinguši, kustas vienīgi acis. Tad viņi lēnītēm paceļ vienu priekškāju un pretējo pakaļkāju. Ar paceltām kājām tie pāris sekunžu šūpojas šurp un turp. Tad pasper soli, atkal pastāv kā sastinguši, pēc tam atkārto iepriekšējo procedūru ar otro kāju pāri. Milzīgās acis dejas laikā grozās uz visām pusēm — uz augšu, uz leju, uz priekšu un atpakaļ.
Ne afrikāņi, ne manas kolekcijas pērtiķi nemīlēja hameleonus. Afrikāņi negribēja tos redzēt ne dzīvus, ne beigtus, un, kad man, ar tiem darbojoties, kāds iekoda, viņi uztraukumā sita knipjus un vaidēja. Viņi nešaubīgi ticēja, ka hameleona kodiens ir nāvējoši indīgs, un ne ar ' kādiem argumentiem nebija iespējams viņus pārliecināt, ka tā nav. Pērtiķi atklāti izrādīja, ka necieš šos rāpuļus un baidās no tiem, kaut arī pavisam citādā veidā, kā mēdza baidīties no čūskām. Hameleoni pērtiķus vienlaikus ir valdzināja, ir biedēja. Pērtiķu novietne atradās tuvos kaimiņos hameleonu krātiņam, un pērtiķi neapnikuši vēroja rāpuļus nesteidzīgi kustam pa zariem. Tiklīdz hameleons izšāva mēli, lai noķertu mušu, visi pērtiķi kā dzelti atrāvās nostāk, spalgi brēkdami aiz brīnumiem un sajūsmas.
Ap to laiku manā pērtiķu kolekcijā bija sarkanausai- nais mērkaķis, četri baltdeguna mērkaķi un seši drili. Kādu dienu nolēmu izdarīt eksperimentu. Bija nobeidzies viens hameleons. Aiznesu to pērtiķiem un, pats apsēdies
pie viņiem, parādīju beigto hameleonu. Pērtiķi bijīgi sastājās lokā man apkārt un ar interesi vēroja hameleonu. Saņēmis dūšu, vecākais drils pēdīgi uzdrošinājās tam mazliet pieskarties, taču tūliņ atrāva roku un steigšus noslaucīja to pret zemi. Neparko nespēju pierunāt mērkaķus pieiet kaut par soli tuvāk. Drili pamazām iedrosa tiktāl, ka sāka rotaļāties ar beigto hameleonu un pat kaitināt spiedzošos mērkaķus un tiem draudēt. Sajā pakāpē man vajadzēja eksperimentu pārtraukt, jo drili kļuva visai nekaunīgi, bet mērkaķi žēli protestēja un bija no tiesas pārbijušies. Tad izmēģināju ko citu: palaidu lielu dzīvu hameleonu pērtiķu vidū. Kaut arī pērtiķi rāpulim netuvojās, tērgāja un visādi vaikstījās, īsti nobijušies tomēr nebija. Pēc tam ielaidu pie pērtiķiem paprāvu ūdensčūsku. Šoreiz šaubām nebija vietas: pērtiķi drausmīgi pārbijās, sabēga stabu galos un ķērca kā negudri, līdz es čūsku aizvācu.
Drili bija manas pērtiķu kolekcijas ielaspuikas. Viss, vai gandrīz viss, ko tiem iedevu, pirmām kārtām tika pārbaudīts — vai tas ēdams vai ne. Ja manta nebija ēdama, viņi brītiņu ar to parotaļājās, bet drīz vien zaudēja interesi. Ja dāvana bija ēdama (un par ēdamu drili uzskatīja turpat vai visu, ko viņiem devu), viņi ar to apgājās divējādi Ja tas bija gardums, piemēram, sienāzis, pērtiķis to neticamā ātrumā iegrūda mutē, lai tikai nepaķertu kāds cits. Ja turpretī tas bija kaut kas ļoti pievilcīgs, drili ar to ilgi rotaļājās, šad tad nokozdami pa kumosam, līdz nekas vairs nepalika pāri. Kaut arī drili salīdzinājumā ar citiem pērtiķiem ir neglīti, viņiem tomēr piemīt īpatnēja pievilcība. Man patika viņu grīļīgā gaita, kāda mēdz būt suņiem, deguna saraukšana, atņirdzot sīkos zobus baismīgā vieplī, kas nozīmēja draudzīgu apsveikumu, un dīvainā virzīšanās atsprākliski, demonstrējot koši sārto di- benpusi, — arī tas domāts kā sirsnības pierādījums. Tas viss man drilos patika, taču visvairāk man sirds atsila.
kad, tikko krātiņā iegājušam, viņi ar rokām un kājām apķērās man ap lieliem un, sajūsmā klukstēdami, bezgalīgā uzticībā raudzījās man acīs.
Mani seši drili ilgu laiku valdīja pār visiem pārējiem pērtiķiem. Slaidie, nervozie mērkaķi nekad neliedzās atdot sulīgu sienāzi, ja drils, izgrūzdams niknas, kāsam līdzīgas rīkles skaņas, to pieprasīja. Taču kādā jaukā dienā drilu kundzībai pienāca gals: nometnē ieradās vīrs, kas gara saitē atveda gandrīz pieaugušu paviānu. Lai arī ļoti jauns, paviāns tomēr bija vismaz trīsreiz lielāks par vislielāko drilu, un ar to pašu brīdi, kad ieguvu paviānu savā īpašumā, viņš pārņēma vadības grožus. Paviānam bija pinkains, iedzeltens kažoks, lieli zobi un gara aste kā lauvai. Šķiet, tieši aste izraisīja drilos mazvērtības kompleksu: viņi ilgi un ieinteresēti to vēroja, tad pagriezās un palūkojās paši uz savu mugurpusi, kuru rotāja maza, savirpināta, strupa astīte. Paviāns, kuru nosaucu par Džordžu, pret pārējiem pērtiķiem izturējās mīlīgi un laipni, tomēr nepieļāva nekādas vaļības. Reizēm viņš pat atvēlēja mērkaķiem pameklēt sāls plēksnītes viņa kažokā, pats šādos brīžos nostiepies gar zemi visā garumā ar svētlaimīgu izteiksmi fizionomijā. Kad paviāns tikko bija ieradies, drili apvienojās, lai jaunatnācēju piekautu un parādītu savu pārākumu, bet Džordžs pastāvēja godam un sadeva driliem pa ādu vairāk, nekā saņēma pats. Pēc tam drili izturējās pret viņu ar cieņu un ikreiz, kad gribēja pārmācīt kādu mērkaķi, vispirms ar ašu skatienu pārliecinājās, kur atrodas Džordžs, jo viņš šādus strīdus mēdza izšķirt, iebrāzdamies ķildnieku vidū un nikni kozdams gan , vieniem, gan otriem.
Tā kā Džordžs bija tik miermīlīgs, viņš kļuva par visa personāla mīluli un daudz laika pavadīja virtuvē. Taču man drīz vien vajadzēja to aizliegt, jo kalpotāji sāka izmantot Džordžu, lai aizbildinātos par katru savu kļūmi: ja pusdienas netika laikā gatavas, Džordžs bija apgāzis pannu; ja kaut kas pazuda, šis priekšmets katrā ziņā pēdējo reizi bija redzēts Džordža pārziņā. Tāpēc Džordžs atgriezās pie pārējiem pērtiķiem un pārņēma vadību, kas viņam tomēr nesakāpa galvā. Sis apstāklis mani pārsteidza, jo parasti pērtiķis, redzēdams, ka citi no viņa baidās, kļūst par nejēdzīgu varmāku. Viņš izdarīja vēl kaut ko, kas izraisīja izbrīnu ne tikai pārējos pērtiķos, bet ari nometnes personālā. Domādams, ka Džordžs tikpat bijīgi
kā viņa ciltsbrāļi izturēsies pret hameleoniem, piesēju viņu krietni garā pavadā; taču Džordžs, ne mirkli nevilcinājies, tūliņ izmantoja visu virves garumu, pastiepa melno roku, satvēra no zara hameleonu un ar gardu muti to notiesāja. Biju spiests steigšus saīsināt virvi.
Sarkanausaino mērkaķu mātīte bija burvīgākais pērtiķis kolekcijā. Augumā tā bija pielīdzināma nelielam kaķim, liegā zaļgandzeltenā krāsā ar dzelteniem plankumiem uz vaigiem; rudu matu šķipsnas sedza ausis, arī uz deguna bija prāvs sarkanīgs sirdsveida plankums. Locekļi viņai bija slaidi, bet pirksti tievi un kaulaini kā vecam cilvēkam. Pērtiķi ik dienu saņēma katrs pa riekšavai siseņu; sarkanais mērkaķis, redzēdams mani nākam, izslējās pakaļkājās, sāka spalgi čiepstēt tādā kā putna balsī un lūdzot pastiepa pretī rokas ar trīcošiem tievajiem pirkstiem. Saņēmusi devu, mērkaķīte piebāza pilnu muti ar siseņiem, pārējos žņaugdama saujās, un, sagrauzusi pēdējo kukaini, rūpīgi apskatīja plaukstas, it kā gribēdama pārliecināties, vai tiešām neviens nav izsprucis, pēc tam ar saspringtu izteiksmi gaiši brūnajās acīs pārbaudīja zemi tuvākajā apkārtnē. Šis bija liegākais pērtiķis, kādu savā mūžā esmu sastapis, pat putna balsij līdzīgie čiep- stieni un gari stieptais kliedziens «vīīīīp», kad mērkaķis centās pievērst sev uzmanību, ļoti atšķīrās no drilu ņur- dīgajiem rējieniem vai baltdeguna mērkaķu spalgajiem spiedzieniem. Džordžam, šķiet, gluži tāpat kā man, patika mazā sarkanausainā mērkaķiene, un viņa savukārt jutās labi pie lielā, masīvā paviāna. Skatīdamās pāri Džordža pinkainajam plecam, viņa pat iedrosa tiktāl, ka reizēm pavaikstījās uz driliem.
Pusdienlaikā saule bez žēlastības cepināja mežu un nometni, pat putni svelmainajā tveicē apklusa. Vienīgā skaņa bija cikādu tālā sisināšana meža vēsajā biezoknī. Putni aizvērtām acīm snauduļoja savos būros, žurkas, augšpēdu atgāzušās, gulēja ciešā miegā, brīžiem patiri- nādamas ķepiņas. Palmu aizsega pavēnī pērtiķi, visā garumā izstiepušies, grima svētlaimīgos sapņos un izskatījās nevainīgi kā eņģeļi. Tikai mazajai mērkaķītei karstajās pēcpusdienās nenāca miegs: viņa tupēja blakus aizmigušajam Džordžam, kas miegā skaļi tusnīja, un, šad tad klusi iekliegdamās, it kā pati sevi drošinot, cītīgi šķirstīja tam kažoku, iegrimusi šai darbā kā vecenīte pie vērpjamā ratiņa. Ar garajiem pirkstiem viņa aizrautīgi šķīra paviāna matus, rūpīgi pētīdama sārto ādu. Viņa nemeklēja blusas: gribu lieku reizi atgādināt, ka pērtiķi nekad ne- bluso cits citu. Pērtiķiem vispār ļoti reti ir blusas, un, ja kāda gadās, tā nekavējoties tiek apēsta. Pērtiķi ieskā cits citam kažoku, meklēdami plānas sāls plēksnītes, kas izveidojas no izžuvušiem sviedriem un pērtiķu sabiedrībā tiek uzskatītas par ārkārtīgu gardumu. Kažoka ieskātājam ir tiesības par darbu atalgojumā saņemt šo kārumu, bet ieskātajam tiek patīkamā sajūta, kad maigie pirksti šķirsta un sukā viņa kažoku. Lāgiem notika arī otrādi. Mērkaķis gulēja ekstāzē aizvērtām acīm, bet Džordžs ar lielajiem, melnajiem, neveiklajiem pirkstiem šķirstīja zīdaino kažoku. Reizēm viņš aizrāvās un aizmirsa, ka nav kopā ar sava auguma pērtiķi, un nodarīja mērkaķītei sāpes. Vienīgais protests bija sīks čiepstiens, tad Džordžs tūliņ attapa, ko izdarījis, un, piedošanu lūgdams, ieņurdējās.
Naktī pērtiķus atlaida no saites, padzirdīja ar pienu, kuram piejaukta zivju eļļa, un piesēja nelielā, īpaši viņiem uzceltā būdā blakus manai teltij. Jo tuvāk viņi naktī man atradās, jo drošāk jutos, tādēļ ka nekad nevarēja zināt, vai kādam leopardam neienāks prātā izraudzīties nakts maltītei teritorijas vidū piesietu pērtiķi. Tā mēs katru vakaru nesām gulēt ar pienu nojaukušos pērtiķus, kas pretojās un skaļi spiedza. Džordžs palika pēdējais, un, kamēr pārējos piesēja katru savā vietā, viņš vēlreiz aši pārbaudīja, vai traukos nebūs aizķēries vēl kāds piliens piena. Tad arī viņu, neklausoties skaļajos protestos, stiepa uz būdu. Vienreiz Džordžs sadumpojās. Pērtiķi bija nolikti gulēt, un es, vakariņas paēdis, devos uz deju vakaru ciemā. Džordžs droši vien pa būdas spraugu bija novērojis mani aizejam un nolēmis — ja es varu vakarā iet izklaidēties, tad arī viņš to var. Uzmanīgi viņš atraisīja savu saiti un klusām izlīda caur palmu lapu pinuma sienu. Pēc tam aizlavījās pāri pagalmam un jau bija sasniedzis taku, kad viņu pamanīja naktssargs.
Naktssargs skaļi iekliedzās, paķēra banānu un skrēja pavianam pakaļ, lūkodams to iekārdināt un atvilināt atpakaļ. Džordžs apstājās un vēroja naktssargu tuvojamies. Pielaidis viņu līdz dažu soļu atstatumam no saites gala, Džordžs palēcās uz priekšu, iekoda nabaga puisim lielā un aizbēga pa taku uz ciema pusi, atstādams naktssargu stāvam uz vienas kājas un sāpēs kliedzam. Sasniedzis ciemu, Džordžs jutās pārsteigts, ieraudzījis ap spožo lākturi tik daudz cilvēku. Viņa ierašanās brīdi «orķestris» sāka spēlēt, bet dejotāji — švīkāt kajas un šūpoties, uzņemot deju, kas pašlaik Ešobi bija visiecienītākā. Džordžs brīdi izbrīnā noskatījās dejotājos, tad laikam nosprieda, ka tāds jandāliņš ir lielisks un īpaši sarīkots viņam par godu. Skaļi iespiedzies, paviāns metās dejotāju lokā, vilkdams līdzi saiti, kurā vairāki dejotāji sapinās; ticis loka vidū, viņš lēkāja un spiedza, šad tad uzgrūzdamies kādam virsū. Tad viņš apgāza lākturi, kas apdzisa. Pārbijies no tumsas un paša saceltās jezgas, Džordžs pieskrēja pie tuvākā dejotāja un apķērās tam ap kājām, piedevām brēkdams, cik plaušās spēka.
Pēdīgi lākturi iededza no jauna, Džordžu nomierināja un apsēdināja man klēpī, kur viņš uzvedās ļoti labi, slepus iedzerdams pa malciņam no manas glāzes un aizrautīgi vērodams dejotājus. Tie, šad tad aizdomīgi paskatīdamies uz Džordžu, no jauna sastājās lokā. Es palūdzu mazas bundžiņas un, nolicis Džordžu zemē, iedevu viņam instrumentu. Viņš visu laiku loti uzmanīgi bija sekojis muzikantu kustībām un zināja, kas darāms. Lielos zobus jūsmīgā smaidā atņirdzis, viņš pietupās un sāka no visa spēka dauzīt pa bungām. Diemžēl ritma izjūta viņam nebija tik izkopta kā pārējiem orķestrantiem un viņa saceltais negantais troksnis atkal sajauca dejotājiem soli, tādēļ man nekas cits neatlika kā atņemt Džordžam bungas un sūtīt viņu gulēt, pret ko viņš visu ceļu uz mājām skaļi protestēja.
Taču Džordžs dabūja piedalīties vēl vienā deju vakarā, turklāt ar speciālu ielūgumu. Divas dienas pirms tam, kad šķīros no Ešobi, lai piebiedrotos Džonam Bakebē, pie manis ieradās pats ciema vecākais un paziņoja, ka nolēmis sarīkot man atvadu vakaru ar dejām. Viņš teica, ka priecātos, ja es ierastos un atvestu līdzi arī pērtiķi, kas prot sist bungas, jo svinībās piedalīšoties viņa draugs, kurš gribot redzēt, kā pērtiķis rīkojas ar bungām. Apsolīju, ka mēs ar Džordžu aiziesim. Abi lielie lākturi tika nospodrināti, aizdedzināti un nosūtīti uz ciemu pusstundu pirms mūsu ierašanās. Kad es tur parādījos, tērpies pidžamā un rītasvārkos, vezdams līdzi Džordžu, kas rātni nāca pavadā, mūs saņēma ar skaļiem aplausiem un apsveikuma saucieniem. Biju pārsteigts, ieraudzīdams tik daudz cilvēku, visus labākajās drānās, sākot ar mazo puišeli, kura divdaļu uzvalks bija darināts no diviem veciem miltu maisiem tā, ka firmas nosaukuma zilie burti iznāca tieši uz dibena, un beidzot ar ciema vecāko un viņa padomniekiem viskošākajos parādes tērpos. Eliāsu gandrīz nepazinu; viņš bija ceremonijmeistars un izgreznojies, ka vai bail metas: lielās kājas ieautas brezenta sandalēs, mugurā spilgti zaļš krekls, tam klāt brūnas bikses skuju rakstā. Kaklā karājās resna pulksteņķēde, bet tai galā svilpe, kuru viņš drudžaini izmantoja, lai uzturētu kārtību. Orķestris bija ieradies pilnā sastāvā: trīs bungas, divas stabules un trejžuburis.
Tiklīdz mans galds un krēsls bija nostatīti vietā, bet es pats pārmijis rokas spiedienus un pieklājības frāzes ar padomes locekļiem, Eliāss izgāja ielas vidū, nostājās starp abiem lākturiem un spalgi iesvilpās, lai visi apklustu. Tad viņš sacīja:
Jūs visi zin, ka šovakar masa ir pēdējoreiz pie mums. Tāpēc lai visi dejo un parāda, cik skaisti mēs Ešobi prot dejot, skaidrs?
Pūlis uzņēma runu ar skaliem sajūsmas saucieniem un steidzās stāties aplī. Eliāss stāvēja loka vidū, padeva zīmi orķestrim, un balle gāja vaļā. Eliāss lēkāja pa apļa vidu, dibenu gorīdams, un skaļā balsī rēca rīkojumus tūrēm:
Uz priekšu . .. saķerties un griezties … pa labi . .. pietupties .. . visi riņķī . . . atpakaļ… uz priekšu … pa labi . . saķerties un griezties . . . pietupties … uz priekšu .. . — un tā vienā laidā. Dejotāji lēkāja un šļūkāja norādītajos virzienos, dejoja ar rokām, kājām, visu augumu, pat ar acīm, un viņu ēnas lākturu gaismā veidoja lielus, groteskus siluetus uz sarkanās zemes. Bungas dimdināja un rībināja sarežģītu ritmu, bet stabuļu žēlie saucieni to savija kopā. Deja kļuva aizvien straujāka, dejotāju sejas spīdēja lākturu žilbā, acis staroja, ķermeņi locījās, kājas dunēja, zeme rībēja. Skatītāji sita plaukstās, šūpojās līdzi un brīžiem uzsauca atzinīgu «ēēē . . . āāā!», kad jauniešiem izdevās kāds sevišķi sarežģīts solis. Pēdīgi orķestris, iztērējis visus spēkus, apklusa un deja beidzās. Dejotāji sasēda, kur kurais, un gaiss sāka dūkt rāmās sarunās.
Pēc trim četrām dejām Eliāss iznāca priekšā, vezdams pie rokas nepatīkama izskata jaunekli, sauktu par Sem- juelu. Semjuels bija ārkārtīgi nesimpātisks, izglītots misijas skolā un runāja samākslotā angļu valodā, kas man derdzās. Taču Eliāss paskaidroja, ka viņš vienīgais visā ciemā protot pareizi runāt angliski, tādēļ būšot par tulku, jo vecākais padomnieks gribot teikt runu. Ielas otrā pusē piecēlās vecākais padomnieks, savilka skaisto, blāvi rozā tērpu ciešāk ap augumu un sāka skaļi un ātri runāt ban- jangi valodā. Semjuels, ieņēmis vietu viņam blakus, vērīgi klausījās. Tikko teikums beidzās, viņš drāzās pāri ielai, lai dzirdēto pārtulkotu angliski, un tad atkal atpakaļ, baidīdamies nokavēt nākamo teikumu. Sākumā padomnieks, pirms turpināja, pagaidīja Semjuelu atgriežamies, bet vēlāk runas gaitā aizrāvās ar savu teicamo, un nabaga Semjuels kā sadzelts joņoja šurp un turp. Nakts bija silta, un Semjuels nebija pieradis pie tādiem vingrojumiem; viņa baltais krekls drīz samirka sviedros gluži pelēks. Runa, ko viņš pārtulkoja, skanēja apmēram šādi:
— Ešobi ļaudis! Jūs visi zināt, kādēļ mēs šovakar esam te sapulcējušies… gribam atvadīties no laipnā kunga, kas tik ilgi nodzīvojis kopā ar mums. Vēl ne reizes Ešobi vēsturē pie mums nav dzīvojis tāds kungs . . . nauda plūda no viņa dāsni kā ūdens upes gultnē. (Tā kā pašreiz bija sausais gadalaiks, kad visas upes izsīkušas par urdziņām, sāku domāt, ka teiktais man nemaz neglaimo.) Vīri, kam spēks kaulos, gāja uz mežu ķert zvērus, par ko viņiem labi samaksāja. Tie, kam spēka maz, sievietes un bērni, varēja nopelnīt sāli un n-audu, pienesot siseņus un termītus. Mums, ciema pārvaldītājiem, patiktu, ja viņš apmestos te uz dzīvi pavisam, mēs viņam dotu zemi un uzceltu skaistu māju. Bet viņam jābrauc atpakaļ pašam uz savu zemi ar visiem zvēriem, ko mēs, Ešobi ļaudis, esam priekš viņa saķēruši. Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš savas zemes ļaudīm pastāstīs, kā mēs centāmies viņam palīdzēt, un ka nākamajā reizē viņš atkal atbrauks uz šejieni un paliks ilgāk.
Runai sekoja ilgstošas ovācijas, kuru laikā kāds draugs palīdzēja Semjuelam aizlavīties projām. Es piecēlos, pateicos par sirsnību un nosolījos atgriezties, jo esmu ļoti iemīlējis Ešobi un visus Ešobi iedzīvotājus. Un tā bija tīra patiesība. Runāju savā vislabākajā žargonā un atvainojos, ka neprotu viņu valodu. Atkal sekoja skaļas ovācijas, ko pavadīja Džordža spalgie atzinības brēcieni. Tad orķestris no jauna sāka spēlēt. Arī Džordžam iedeva bungas, ko viņš dauzīja dedzīgi un aizrautīgi, par lielu pārsteigumu un sajūsmu viesim no kaimiņu ciema. Bija gaužām vēls, kad es garā saitē vedu atpakaļ uz nometni Džordžu, kurš visu ceļu bez kautrēšanās skaļi žāvājās. Dejas turpinājās, līdz debesis iedegās sārta rīta blāzma.
Pirms ceļā došanās nostrādājām visu nakti, gatavodami dzīvniekus pārvietošanai un siedami būrus kopā par nastām, ko var nest uz galvas. Piecos no rīta nometnē saradās viss ciems: puse bija nolīgta par manas lielās kolekcijas nesējiem, bet otra puse atnākusi mani pavadīt. Pavārs bija aizsūtīts uz Mamfi sagatavot brokastis, bet Mamfē mums vajadzēja sagaidīt kravas mašīnu. Pamazām nometne tukšojās. Rūpīgi pārbaudīju katru nešļavu, vērtīgākos dzīvniekus nodevu uzticamākajiem nesējiem. Sievietes nesa palmu lapu paklājus, medību rīkus, virtuves piederumus un citus mazvērtīgākus priekšmetus un tika aizsūtītas pa priekšu. Tad nesēji cēla uz galvas būrus ar dzīvniekiem un sekoja viņām. Es sadalīju veselu kaudzi tukšu pudeļu un skārda bundžu medniekiem un citiem ciema ļaudim, kas bija sanākuši atvadīties; viņu acīs šīm mantam bija liela vērtība. Tad kopā ar baru cieminieku, kas visi gribēja paspiest man roku un pateikt ardievas, devos uz mazā strauta krastu ārpus ciema, kur sākās meža taka. Vēl neskaitāmi rokasspiedieni, smaidā mirdzoši balti zobi, laimīga ceļa vēlējumi, un tad pārbridu pāri strautam un steidzos panākt nesējus, kuru balsis dzirdēju jau krietni tālu mežā.
Kad garā nesēju rinda sasniedza mežmalu, blāzmoja rīts. Debesis bija mirdzoši zilas, tikko lecošā saule zeltīja koku galotnes. Mums pa priekšu pāri zālienai un nesēju rindai pārlidoja trīs degunragputni, kliegdami skaļi un žēli, kā jau degunragputniem parasts. Eliāss, balansēdams uz galvas lielu būri ar augļēdājiem sikspārņiem, pagrieza pret mani nosvīdušo seju.
— Sitie putni dikti bēdīgi, ser, ka jūs ejat prom no Ešobi, — viņš sacīja.
Es arī biju dikti bēdīgs, ka jāiet prom no Ešobi.