Bakebē konstatēju, ka Džons dabūjis atļauju apmesties lielā iezemiešu būdā, kas agrāk kalpojusi par noliktavu sabiedrisko darbu departamentam. Sī ēka ar trim sienām, gaiša un plaša, atradās pakalna galā virs ciema. No pakalna virsotnes atklājās varens skats uz bezgalīgo, viļņojošo meža jūru līdz pat Franču Kamerūnai un vēl tālāk. Sās gleznas kompozīcijā, šķiet, bija izmantotas itin visas zaļās krāsas nianses. Vietumis kā lieli ugunskuri uzplaiksnīja bombaksa koki, piebārstīti ar liesmaini sarkaniem ziediem un nektārputniņiem. Daži koki bija slaidi, glezni, ar palsi zaļu lapotni; turpat blakus auga drukni, ozoliem līdzīgi koki ar tumšām olīvzaļām lapām un augsti, plati sazarojuši milzeņi, kuru gaišie, sudrabainie stumbri eleganti pacēlās vairāku simtu pēdu no zemes un slaidie zari augstmanīgā nevērībā rotājās ar vizošām zeltain- zaļām lapām, bet ap stumbra mizu tiem juceklīgā izšķērdībā vijās koši zaļas orhidejas un koku papardes. Visās pusēs mežam slējās ērmoti kalni — dažiem bija ideāla vienādsānu trijstūra forma, citiem ķieģelim līdzīgs taisnstūra veids, vai arī tie bija izroboti un kumpaini kā veca krokodila mugura, turklāt visi līdz pašai augšai noauguši ar biezu mežu. Ja agrā rītā lūkojāmies no sava pakalna virsotnes, mežu nemaz nevarēja saredzēt, jo tas slēpās baltos miglas palagos; saulei lecot, migla sāka izklīst, resnām grīstēm izlocīdamās un vīdamās augšup zilajās debesīs, un likās, ka viss mežs aizdedzies. Drīz vien miglas pēdējās paliekas turējās vairs tikai ap dīvainajiem kalniem, kas nu izskatījās kā tumšas salas piena jūrā.
Nepagāja ilgs laiks, līdz atklāju, ka Bakebē ir ļoti daudz rāpuļu. Pusjūdzi tālāk tecēja dziļa, plata upe, un turpat vai katru dienu mazi puišeļi stiepa mums platpie- raino krokodilu mazuļus, kas šūpojās zāles cilpā. Sākumā biju licis izrakt mazu diķīti krokodilu turēšanai, bet driz redzēju, ka nepieciešams to paplašināt. Ik nedēļu pārbaudīju dīķa iemītnieku skaitu, jo man radās aizdomas, ka ne vienreiz vien gadījies nopirkt tos pašus krokodilus vairākkārt. Sī «tautas skaitīšana» bija satraucoša procedūra un parasti beidzās ar to, ka vairākiem dzīvnieku kopējiem bija jāapsaitē pirksti. Jābrīnās, cik stipri spēj iekost pat nieka sešas collas garš krokodilu mazulis, ja cieši noņēmies to izdarīt. Lieki būtu piebilst, ka kalpotāji šo darbu sevišķi nemīlēja: viņi to uzskatīja par bīstamu nodarbošanos un, kad vien varēja, centās no tā izvairīties.
Kādu dienu dzīvnieku kopēji bija pret saviem kārtējiem pienākumiem izturējušies nolaidīgāk nekā parasti, tādēļ es — vairāk soda nekā vajadzības dēļ — sūtīju viņus pārskaitīt krokodilus. Taču jau pēc īsa brītiņa izdzirdu skaļu kliedzienu, kuram sekoja brīkšķis un ūdens šļaksti. Aizskrējis līdz dīķim, ieraudzīju tur īstu haosu: Danielam, rāpjoties pār žogu, bija paslīdējusi kāja, un viņš bija kritis, bet žoga režģis, neparedzēts tādai slodzei, sagāzies. Lai jezga būtu pilnīga, Daniels bija ievēlies dīķī, pārbiedējot tā iemītniekus — apmēram četrdesmit krokodilēnus, kas steigšus metās uz krastu, ārā no sagrautā iežogojuma. Kad es nonācu notikuma vietā, visa zeme bija kā nosēta ar krokodiliem. Tie, rīkles draudīgi iepletuši, neiedomājami ātri un veikli muka uz visām pusēm. Afrikāņi, visi kailām kājām, tikpat ātri un veikli manījās nenokļūt tiem ceļā. Sāku saukt palīgā papildspēkus, un tie arī steidzās — gan no virtuves, gan no putnu mītnes. Šādos kritiskos brīžos visiem neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa vai amata vajadzēja nākt talkā. Krietni patālu arjergardā, neaptraipot vienmēr aukstasinīgā angļa reputāciju, lēni un nesteidzīgi, kā vienmēr, parādījās Džons. Kad viņš pienāca, lielākā daļa krokodilu jau bija sabēguši apkārtējā krūmājā. Pametis skatienu visapkārt, viņš pamanīja tikai divus krokodilus un tādēļ gribēja zināt, par ko sacelta tāda brēka.
— Man jau šķita, ka visi krokodili izbēguši, — viņš sarūgtināts sacīja, — tāpēc vien steidzos šurp.
Atbildes vietā no zāles iznira pieci krokodili un sāka rosīties viņam pie pašām kājām. Džons mirkli tos domigi uzlūkoja un, neklausīdamies uz putnu kopēju brīdinājuma saucieniem, noliecās, satvēra vienu krokodilēnu aiz astes un pavēcināja ar to man.
Se, vecīt, saņem vienu! — viņš sacīja.
Neturi viņu tā, Džon! — es saucu. — Apsviedīsies un …
It kā pēc komandas, mazais rāpulis pasviedās uz augšu un sakampa zobos Džona pirkstu. Džonam par godu jāteic, ka viņš pat neiekunkstējās; ar pūlēm nopurinājis krokodilēnu no rokas, viņš atstāja kaujas lauku.
Liekas, neesmu tev šeit sevišķi nepieciešams, — viņš noteica, sūkādams sakosto pirkstu. — Galu galā, es taču nodarbojos ar putniem.
Viņš aizgāja atpakaļ uz mūsu būdu un notina roku kā bluķi, bet mēs pārējie nomocījāmies vēl veselu stundu, vākdami kopā krokodilus un labodami žogu.
Sis incidents bija sākums veselai sērijai nepatīkamu piedzīvojumu Džona dzīvē, un visi tie saistījās ar rāpuļiem. Džons stūrgalvīgi centās iegalvot, ka vainīga vienīgi mana atgriešanās: pirms es esot ieradies no Ešobi, viņš, rāpuļu neapdraudēts, dzīvojis mierīgi un laimīgi. Bet līdz ar manu parādīšanos viņam sākuši brukt virsū visas pasaules rāpuļi. No čūskām Džons nebaidījās, tomēr izturējās pret tām piesardzīgi, ievērojot zināmu cieņu, labprāt papriecājās par šo dzīvnieku skaistumu no tālienes, taču nevēlējās nonākt nekādā tuvākā saskarsmē. Un tā fakts, ka uz īsu laika sprīdi rāpuļiem vispār un čūskām jo sevišķi viņš kļuva neatvairāms, izvērtās viņam par smagu pārbaudījumu. Džona sakostais pirksts sadzija, bet drīz pēc krokodilu bēgšanas atgadījās cits notikums.
Kādu dienu es patlaban grasījos iet prom no mājas, lai pārbaudītu dažus slazdus, ko biju izlicis, kad ieradās mednieks un atnesa pilnu murdu ar ūdensčūskām. Sīs čūskas, cik man zināms, vispār nav indīgas. Un, ja arī ir, tad ļoti nelielā mērā. Steigā ātri nopirku čūskas, ielaidu tukšā petrolejas kannā un tai virsū uzliku dēli, nolēmis čūskas kārtīgāk novietot pēc atgriešanās. Kad tovakar pārnācu mājās, konstatēju, ka galdnieks noņēmis dēli, lai izlietotu to krātiņa būvei, un visas čūskas pazudušas. Tā kā tas bija norisinājies zem klajām debesīm, nospriedu, ka čūskas steigušās atgriezties mežā, tādēļ, izbāris galdnieku par nevīžību, vairāk nekā neuzsāku. Pusstundu vēlāk Džons kaut ko pārkārtoja putnu sektorā un, pacēlis lielu, smagu būri, piepeši ieraudzīja zem tā saritinājušās guļam piecas resnas ūdensčūskas. Aiz pārsteiguma viņam būris izslīdēja no rokām un nelaimīgā kārtā uzkrita uz kājas. Tūliņ sākās drudžainas čūsku medības, kuru laikā Džonam vajadzēja pārbīdīt gandrīz visus putnu būrus, jo rāpuļi zibens ātrumā pazuda te zem viena, te zem otra. Džons šajā pasākumā nesaskatīja nekā jocīga, un man bija tīrais prieks noklausīties īsajā monologā, kuru viņš veltīja visas pasaules čūskām (ieskaitīdams to vidū arī mani).
Dažas dienas vēlāk no ciema atskrēja gluži aizelsies puišelis un paziņoja, ka banānu kokā redzēta čūska, vai es nebūšot tik labs un neaiziešot to noķert. Visi kalpotāji bija kaut kur norīkoti darbā, atlika vienīgi Džons, kuru lūgt palīgā. Gaužām negribīgi Viņš pārtrauca putnu barošanu un nāca man līdzi uz ieleju. Ciema malā sastapām apmēram piecdesmit cilvēku sapulcējušos ap banānu koku, kas auga aiz vienas no cieminieku būdām. Ar skaļiem saucieniem viņi rādīja mums čūsku. Tā bija apvijusies ap lielu banānu ķekaru pašā koka galotnē un vēroja mūs spīguļojošām acīm. Džons apvaicājās, vai čūska esot indīga, un es atbildēju, ka, pēc manām domām, tā ir kok- odze, kuras kodiens var sagādāt nopietnas nepatikšanas. Džons atkāpās, cik tālu tas cilvēku barā bija iespējams, un jautāja, kā es domājot rāpuli sagūstīt. Man likās, ka visprātīgāk būtu nocirst banānu ķekaru ar visu čūsku; rūpīgi apvilkām manu vissmalkacaināko tīklu ap to vietu, kur ķekars varētu krist, apbruņoju Džonu ar nūju un liku viņam uzmanīt, lai čūska neaizbēg. Aizņēmos no kāda cieminieka mačeti un apvaicājos stāvētājiem, vai koka īpašniekam nebūs iebildumu, ja nocirtīšu negatavo augļu ķekaru. Vairākas balsis reizē atsaucās, ka nekādu iebildumu nebūšot, taču tikai vēlāk, kad parādījās īpašnieks, uzzināju, ka viņam ir spēcīgi iebildumi, kas apklusināmi vienīgi ar vairākiem šiliņiem. Es tuvojos kokam, vicinādams mačeti kā īsts speciālists. Pūlis pa šo laiku bija pieaudzis daudz lielāks; skatītāji nepacietībā gaidīja, jo visi gribēja redzēt, kā baltie cilvēki ķer čūskas. Sākās lielu lielie smiekli, kad es konstatēju, ka nemaz nevaru banānu ķekaru aizsniegt.
Vajadzēs nocirst visu koku, — sacīju Džonam.
To var, — viņš atteica, — tikai mēģini vispirms izkliedēt lielo baru. Ja tā nolādētā mums paspruks, viņa noteikti kādu sakodīs.
Neraizējies, — es viņu mierināju, — ja čūska pa- spruks, visiem būs žiglas kājas.
Sāku cirst koku. Banānkoka stumbrs ir mānīgs: izskatās ciets un sīksts, bet īstenībā ir sulas pilns un mīksts, tādēļ cērtams loti viegli. Es to nezināju, tādēļ biju gaužām pārsteigts, kad jau pēc otrā cirtiena jutu mačeti pāršķeļam stumbru un koks brīkšķēdams gāzās. Nelaimīgā kārtā tas krita tieši uz to pusi, kur stāvēja Džons. Nebūtu ticējis, ka viņš tik veikli spēj atlēkt sānis, tā ka virsū koks viņam tomēr neuzkrita. Banānu ķekars kritienā atlūza, apmeta gaisā pāris kūleņu un novēlās Džonam pie pašām kājām, bet no tā, nikni šņākdama, izritinājās čūska. Kā jau tiku paredzējis, cilvēku bars pašķīda uz visām pusēm un Džons palika aci pret aci ar čūsku, no kuras viņu šķīra tikai plānais tīkls. Acīmredzot biju nepareizi novērtējis čūskas gabarītus, jo tā bez mazākajām grūtībām izlocījās caur tīkla aci un, pirms Džons paguva kaut ko uzsākt, izslīdēja viņam starp kājām un pazuda krūmājā. Nebija nozīmes to krūmu biezoknī meklēt, tādēļ sāku atbrīvot nogāztajā banānu kokā sapinušos tīklu. Džons mani ļaunīgi vēroja.
Esmu nolēmis, — viņš beidzot sacīja, — ka man nav čūsku dīdītāja talanta. Turpmāk vari savas čūskas ķert viens pats.
Toties tu čūskām patīc, — es atteicu, — tu viņas kaut kā valdzini. Ja mēs tev ap kājām apvilktu tīklu, viegli varētu noķert visas čūskas, kas steidzas pie tevis. Tev vajadzētu justies glaimotam, jo tikai retam cilvēkam piemīt maģiskās spējas valdzināt rāpuļus.
Pateicos, — Džons sausi noteica, — tavs ierosinājums par tīklu, kaut arī ļoti oriģināls, man tomēr nedaudz apgrūtinātu kustības; mani pilnīgi apmierina spēja valdzināt putnus, un es nedomāju paplašināt repertuāru, uzņemot tajā arī rāpuļus.
To sacījis, viņš aizslāja kalnā, pamezdams mani vienu pašu izskaidroties ar banānkoka īpašnieku, kurš patlaban tuvojās.
Pēdējais notikums atgadījās pēc trim dienām. Runāt- nīgs mednieks atnesa groziņu, kurā bija saritinājusies resna, skaista Gabunas odze. Sīm resnajām, mazliet plakaniskajām čūskām āda rotāta izcili krāšņiem, krāsainiem rakstiem; nopircis rāpuli, ienesu to Džonam apbrīnošanai. Čūska nesen bija izmaukusies no vecās ādas, un jaunā
manu ieguvumu apbrīnoja gan, tomēr palūdza, lai es to glabājot drošā ieslodzījumā.
— Vai tā čūska ir ļoti indīga, vecīt?
— Ļoti.
— Nu tad, dieva dēļ, ieslogi to stingrā krāti
ņa … atceries udensčūskas. Negribetu piedzīvot atkārtojumu.
Neraizējies, tai tiks izbūvēts īpašs krātiņš.
īpašo krātiņu uztaisīja un tur svinīgi novietoja nekustīgo indīgo odzi. Būtu bijis pavisam labi, ja nebūtu uznācis negaiss. Tas mums uzbruka strauji un negaidot tieši tādā brīdī, kad es sēdēju vannā, un, atcerējies, ka rāpuļu krātiņi atrodas zem klajas debess, sāku kliegt, lai kopēji ienes tos zem jumta. Ja krātiņi salīst, koks ieplaisā, un taisni jābrinās, cik niecīga spraudziņa čūskai vajadzīga, lai pa to izlīstu, ja vien grib. Krātiņus steigšus nogādāja pajumtē un sakrāva citu uz cita līdzās pērtiķu būriem. Nomierinājos un vairs par to nedomāju.
Džons pidžamā sēdēja pie galda un cītīgi graizīja vecas konservu bundžas, lai pagatavotu no tām dzeramos trauciņus saviem putniem, un bija pilnīgi iedziļinājies •darbā. Biju jau gandrīz pabeidzis tualeti, kad ieraudzīju ēnā zem viņa krēsla kaut ko kustamies. Uzmetis ritasvārkus, piegāju tuvāk apskatīties. Uz grīdas, sešas collas no Džona čībās ieautajām kājām, gulēja Gabunas odze. Esmu dzirdējis un lasījis, ka šādos gadījumos upuris jāuzrunā ļoti mierīgi, lai izvairītos no straujām kustībām un panikas. Tādēļ nokremšļojos un mierīgi, klusi ieteicos:
Izturies rāmi, vecīt, zem tava krēsla guļ Gabunas odze.
mirgot mirgoja krāsās: rožainos, sarkanos, gaiši brūnos, sudrabainos un
j^Ssfk šokolādes toņos. Džons
So notikumu atceroties, saprotu, ka man nevajadzēja uzrunā pieminēt odzi. Džons uz manu repliku reaģēja neiedomājami nesaprātīgi. Viņš tik spēji un neapdomīgi pietrūkās no krēsla, ka es nobijos. Skārda bundža, āmurs, konservu atgriežamais aizlidoja uz visām pusēm, vaka
riņu galds apgāzās. Gabunas odze, pārbijusies no tādas rosmes, izšāvās no krēsla apakšas un enerģiski uzņēma kursu uz pērtiķu krātiņiem. Es metos tai pakaļ, un pēc dažām ļoti saspringtām minūtēm man izdevās to sagūstit tauriņu ķeramajā tiklā, aiznest uz krātiņu un ieslodzīt. Tur ari ieraudzīju, kā čūskai izdevies izbēgt: rāpuļi bija novietoti pārak tuvu pērtiķiem, un viena drilu pērtiķiene, laiku kavēdama, bija izbāzusi roku pa sava būra spraugu un atvērusi visus rāpuļu sprostus, ko vien varējusi aizsniegt. Viens no tuvākajiem, kā tas diemžēl parasti mēdz notikt, bija Gabunas odzes sprosts. Džons adresēja man nedaudzus, bet pelnītus vārdus. Biju ar viņu pilnīgi vienisprātis, jo viņš nebūtu palicis dzīvs, ja odze būtu viņam iekodusi: cik man zināms, Kamerūnā nav seruma pret čūsku kodieniem, tuvākais ārsts dzīvoja divdesmit piecas jūdzes no mūsu mājas, un mums nebija nekāda transporta.
Kādēļ tu negribi atkal kaut kur aizbraukt? — Džons žēlabaini vaicāja. — Pagājušas vismaz trīs nedēļas, kopš tu atgriezies no Ešobi, pēdējais laiks tev doties atpakaļ uz dziļajiem mežiem gūstīt zvērus.
Jā, — es domīgi sacīju, — man gribētos gan doties projām, ja vien tu apņemtos pārzināt šo cietoksni.
Uz kurieni tu prāto doties?
Uz N'da Ali kalnu, — es atbildēju.
Debestiņ! Tā ir laba doma. Ja tev mazliet laimējas, tu varētu tur pat nogāzties no kādas kraujas, — Džons priecīgi atsaucās.
N'da Ali bija augstākais kalns šajā apvidū. Tas pacēlās aiz ciema un mūsu mazā pakalna un bija redzams tālu visā apkārtnē. No jebkuras vietas skatienam pavērās tā migla un mākoņos tītie apveidi; kalns slejas pret debesīm kailu, drūmu granīta sienu aizsegā, un tās bija tik stāvas, ka tur nespēja iesakņoties nekādi augi. Ik dienu es ar ilgošanos raudzījos uz kalna virsotni un ik dienu vēroju N'da Ali dažādos noskaņojumus. Agrās rīta stundās tas līdzinājās milzīgam drausmonim, kas paslēpies baltā miglā, pusdienlaikā meži kalna nogāzēs vizēja zel- tainzaļi, bet klintis saulē dega koši sarkanas; vakarā kalna kontūras izplūda tumši .violetas, līdz, saulei norietot, ienira nakts melnumā. Reizēm kalns noslēpās pavisam, savilkdams sev apkārt baltos mākoņus un vairākas dienas no tiem neizkāpdams. Diendienā noraudzījos stāvajās klintīs, kas sargāja ceļu uz biezajiem mežiem kalna kumbrā, un ar katru dienu spēcīgāk manī nobrieda apņemšanās doties turp un pārliecināties, ko kalns spēj man dāvāt. Tā kā Džons tik dedzīgi vēlējās tikt no manis vaļā, es centos pēc iespējas ātrāk ievākt vajadzīgo informāciju. Uzzināju, ka N'da Ali ietilpst kaimiņu ciema Finešangas pārziņā un ka šim kalnam ir savs ju-ju. Protams, tik respektabls kalns kā N'da Ali nemaz nedrīkst būt bez sava ju-ju. Tālākā aptaujā noskaidrojās: ju-ju atļauj (ja tā var teikt) Finešangas ļaudīm medīt un zvejot kalna zemākajās nogāzēs, bet tikai viens vienīgs cilvēks drīkst uzkāpt virsotnē. Man lika saprast, ka uz kalna virsotni ved tikai viens ceļš un tas zināms tikai šim cilvēkam. Nosūtīju viņam ziņu, teikdams, ka es vēlētos, lai viņš uz vienu dienu uzved mani N'da Ali virsotnē apskatīt, kur varētu ierīkot nometni. Lūdzu viņu, kad viss būs nokārtots, piedalīties manā medību un putnu ķeršanas ekspedīcijā un vadīt šo pasākumu. Kamēr, nespēdams slēpt nepacietību, gaidīju atbildi, manas ilgas, raugoties uz kalnu, kļuva arvien spēcīgākas.
Džona putnu kolekcija pa šo laiku bija kļuvusi tik plaša, ka nodarbināja viņu no rīta līdz vakaram. Viņš ne tikai sagatavoja putniem barību (cieti vārītas olas, smalki sakapāta gaļa, mērcēti žāvēti augļi utt.), bet arī staigāja no būra pie būra ar konservu bundžu, kas līdz malām bija pildīta ar siseņiem vai lapseņu kāpuriem, un svinīgi ar pinceti pabaroja katru putnu. Tikai šādā veidā viņš jutās drošs, ka putni būs labi pabaroti un saņēmuši visu, kas vajadzīgs, lai tie būtu sveiki un veseli.
Es nespēju vien noskatīties un nopriecāties par viņa rūpību un pacietību, un putni viņa gadibā patiesi jutās ļoti labi un dziedāja pa saviem koka būriem, ka visa apkārtne skanēja. Vistrakāk Džonu apbēdināja un kaitināja, ja mednieki atnesa sakropļotus un pusbeigtus putnus. Tad viņš nāca pie manis, turēdams rokā skaistu, košu putnu, un rādīja to man.
Paskat, vecīt, — viņš nikni sacīja, — cik skaists un tomēr nekam nederīgs, jo tie stulbeņi neprot ar putniem apieties. Tagad tas vairs nav nekur liekams, jo viens spārns salauzts. Raudiens nāk, nudien.
Šitais putns neder, — Džons teica medniekam, — viņš ir ievainots. Viņš nomirs.
Nē, ser, — protestēja mednieks, — viņš nav ievainot, ser.
Viņam salauzts spārns, tu viņu esi pārāk saspiedis, — Džons turpināja.
Nē, ser, viņš nemirs. Labs putns, ser.
Nu, ko tu padarīsi tādam muļķim! — Džons pukojās, pievērsies man. — Viņi tev vienmēr apgalvo, ka putns dzīvos, kaut arī tam salauzīti visi kauliņi.
Zinu, zinu, viņi lien vai no ādas ārā, lai tevi pārliecinātu pirkt.
Man tas apriebies. Labprāt samaksātu viņam piecus šiliņus, ja vien putns būtu vesels. Bet viņi tak neliekas ne zinis, stāsti, cik gribi. Tas ir pilnīgi bezcerīgi.
Vienu dienu mednieks atnesa cekuloto pērļvistiņu — putnu prāva cāļa lielumā; putnam bija ar baltiem plankumiņiem nosēts zilpelēks spalvojums, bet galvu rotāja melnu, cirtainu spalvu cekuls. Putns bija ļoti samocīts, un, to apskatījis, Džons nosprieda, ka tas nebūs dzīvotājs.
Nepirkšu. Putns tūliņ nomirs, — Džons sacīja.
Medniekam šī piezīme, šķiet, varen ķērās pie sirds.
Nē, ser, — viņš pretojās, — nemirs. Sitais ir stiprs putns. Es jums tūliņ parādīt. — Un viņš nolika putnu zemē. Tikko viņš ņēmās otrreiz apgalvot, ka pērļvistiņa nemiršot, tā apvēlās, pāris reižu noraustījās un izlaida garu. Satriekto mednieku, kas tuntuļoja lejup pa kalna nogāzi, pavadīja mūsu smiekli un kalpotāju apvainojošie saucieni.
īsi pirms tam Džonam bija atnesta pērļvistiņa līdz ar perēkli, kurā putns sagūstīšanas brīdī bija sēdējis uz astoņām olām. Ar lielām pūlēm mums izdevās ciemā atrast un nopirkt perētāju vistu. Tā godam sildīja pērļvistiņas olas. Izšķīlās apburoši dzeltenpelēki putnēni, kas drūzmējās ap savu audžumāti kā visparastākie cāļi. Par nelaimi, mātes vietā tiem bija gadījusies liela, muskuļota vista ar smagām kājām. Tā nemitīgi uzkāpa kādam cālēnam. Vista ar savu perējumu ļoti lepojās, tomēr visnevainīgākajā izskatā vienal
dzīgi bradāja mazajiem pa virsu. Džons izmisis, bet veltīgi centās atrast cālīšiem citu, vieglāku un graciozāku audžumāti. Lielā, neveiklā vista lēni, bet nekļūdīgi sabradāja mazos, liegos cālīšus, un tie cits pēc cita nobeidzās. Džonam vēlreiz atnesa olu perēkli, un viņam pat izdevās atrast piemērotāku perētāju, bet laikam mednieks bija olas pārāk vēlu atnesis vai kaut kā citādi tās sabojājis, jo cālīši neizšķīlās.
Džonu šī neveiksme gaužām nomāca; lai arī viņam bija sešas pērļvistiņas, viņš loti gribēja iegūt vismaz vienu gaili, lai vēlāk Anglijā priekšzīmīgos aviārijos, krustojot ar gleznajām bentamām vai zīda vistām, izaudzētu jaunas šķirnes pērļvistiņas.
Smagas bēdas mūs piemeklēja, kad putnu būros sākās mikozes epidēmija un izplatījās ugunsgrēka ātrumā, nogalinot daudzus Džona vērtīgākos eksemplārus. Šai slimībā īpatnējs, pelējumam līdzīgs veidojums iemetas vispirms putna plaušās, pēc tam neiedomājami strauji pāriet uz citiem orgāniem, un putns drīz vien neglābjami aiziet bojā. Agrīnā stadijā slimība nav konstatējama, to pamana tikai tad, kad putns šķiet saaukstējies un sāk smagi elpot. Bet tad jau ārstēšanai par vēlu. Kad šī drausmīgā sērga sākās mūsu kolekcijā, Džons cīnījās pret to visiem spēkiem, tomēr zaudējumi kļuva arvien lielāki. Aizgāja bojā neaizstājami eksemplāri, kuru iegūšanai bija patērēti mēneši. Džons ieminējās, ka vienīgais līdzeklis, kas, iespējams, apturētu sērgu, būtu jodkālijs. Bet kur to ņemt Kamerūnas mežos? Mamfē bija neliela slimnīciņa, un es devos turp, cerēdams dabūt vajadzīgās zāles, bet Uzzināju, ka slimnīcā tādu nav. Līdz ar to izplēnēja manas cerības, ka Džonam izdosies saglābt kolekciju. Reiz iepir- kos <rUnited Africa Company» veikalā un neviļus ieraudzīju veikala tumšākajā kaktā uz plaukta veselu rindu apputējušu pudeļu. Tuvāk tās aplūkojis, negribēju ticēt pats savām acīm — tur stāvēja vesels ducis pudeļu, kam uz etiķetes bija rakstīts: jodkālijs. Tūliņ sameklēju veikala vadītāju.
Vai tajās pudelēs plauktā tiešām ir jodkālijs? — es, nepacietībā degdams, noprasīju.
Jā, gatavais draņķis. Mums to atsūtīja ar pēdējo laivu no Kalabaras. Nesaprotu, kur lai lieku, nevienam taču tas nav vajadzīgs, — vadītājs atteica.
Uzskatiet, ka esat pārdevis visu krājumu, — es viņam tīri vai uzgavilēju.
Žēlīgā debess, ko jūs iesāksiet ar divpadsmit pudelēm? — viņš brīnījās.
īsumā paskaidroju viņam situāciju.
Bet vai esat pārliecināts, ka jums tiešām vajadzīgas visas divpadsmit? Katrā no tām, zināt, iekšā ir daudz jodkālija.
Ja mēs kaut ko neuzsāksim, mums aizies bojā visi putni, — es sacīju. — Negribu riskēt, paņemdams par maz, lai vēlāk, kad ieradīšos pēc papildinājuma, uzzinātu, ka esat savus krājumus jau pārdevis. Nē, es ņemu visas. Cik tās maksā?
Veikala vadītājs nosauca cenu, kādu nevarētu maksāt pat par mākslīgajām plaušām, bet man nebija citas izejas. Pudeles rūpīgi iesaiņoja un novietoja kravas mašīnā, un es pacilāts braucu uz mājām pie Džona.
Atvedu tev mazliet jodkālija, — atbraucis sacīju,
tā ka turpmāk tev vairs nebūs ar ko aizbildināties par putnu galēšanu.
Lieliski! — atsaucās Džons, bet tad pārsteigts paraudzījās uz kasti, ko es atstiepu un noliku viņam priekšā.
Vai tas viss ir jodkālijs?
Jā, domāju, ka nebūs par ļaunu paņemt visu, cik bija. Nezināju, cik tev vajag. Vai pietiks?
Pietiks? — Džons vārgi atjautāja. — Ar to piecdesmit kolekcijām pietiktu apmēram divsimt gadiem.
Ta, protams, arī notika. Mēnešiem mūsu bagāža bija pārblīvēta ar jodkālija pudelēm. Nekādi nespējām tikt no tā vaļā. Tas mūs traucēja itin visur, pudeles mūžam apgāzās un izlija uz mūsu tīrajiem krekliem, nezin kādā veidā jodkālijs piekļuva pat pie mūsu sodas dzērieniem. Taču mikozi izdevās apturēt, un tas bija galvenais.
Ap šo laiku biju gandrīz pavisam aizmirsis, ka esmu aizsūtījis medniekam ziņu par ekspedīciju uz N'da Ali, un jutos gauži pārsteigts, kad vienu rītu saņēmu vēstis no Finešangas. Uzzināju, ka mednieks ļoti labprāt pavadīšot mani vienas dienas izlūkgājienā uz kalnu jebkurā laikā, kādu vien es izvēlēšoties. Izraudzījos dienu un nosūtīju uz Finešangu ziņu, ka minētajā rītā būšu tur. Iedevu vēstnesim līdzi arī paciņu cigarešu un pudeli alus, lai ju-ju nedomātu, ka esmu viņu aizmirsis.
Ak tā? — sacīja Džons, izdzirdīs jaunumus — Tu tatad iesiceturtdien. Vai domā, ka vienā dienā pagūsi uzkāpt kalnā un atgriezties?
Mēs abi domīgi vērāmies uz N'da Ali gandrīz vertikālajām kraujām, kas sārti vizmoja vakara saulē.
Ceru, — es atbildēju. — Vismaz centīšos, cik spēšu.