Diena, kas bija norunāta kalnā kāpšanai, atausa dzidra un spoža. N'da Ali aiz miglas sienas nebija saredzams; mežs kūpēja un garoja, no miglas spēji iznira nelieli pauguri kā baltajā jūrā apmaldījušies kuģi. Rīta palsajā saulē zeltainzaļi vizmoja mežu galotnes.
Es vieglu prātu biju apsolījies būt Finešangā vienpadsmitos. Līdz pat iepriekšējam vakaram man nebija ienācis prātā, ka ceļš līdz turienei jānoiet kājām, bet, tā kā uz Finešangu vajadzēja iet desmit jūdzes pa saules nokaitētu, putekļainu ceļu, tad šī doma nemaz nelikās patīkama. Drudžainā apspriedē ar kalpotājiem pēdējā mirklī uzzināju, ka pastniekam, kas patlaban uzturoties mūsu ciemā, esot pavisam jauns divritenis. Pastnieks bija ļoti izpalīdzīgs un labprāt aizdeva savu braucamo; kad no rīta uzlēca saule, lielo, smago divriteni svinīgi uzstūma pie mūsu būdas un es sāku gatavoties aizbraukšanai. Biju nolēmis ņemt līdzi Dānieļu, jo viņš bija mazākais un vieglākais no visiem dzīvnieku kopējiem, tātad varēju viņu uzsēdināt uz stieņa. Man bija vedams ne tikai šis pasažieris, bet arī viena liela soma ar medību piederumiem un otra ar sviestmaizēm un alu, ar ko spēcināties ceļojuma laikā. Kad stiprināju somas pie velosipēda, iznāca Džons.
Ko tu darīsi ar tik daudz alus? — viņš jautāja.
Pirmkārt, tāda kalnā kāpšana ir darbs, kas vienmēr izraisa slāpes, otrkārt, esmu ievērojis, ka alus ļoti labvēlīgi ietekmē visus ju-ju un viņu pavēlniekus.
Pienāca Daniels un nervozi palūkojās uz mani. Viņš nemaz neslēpa, ka pārāk neuzticas manai riteņbraucēja prasmei.
Kur man jāsēž, ser? — viņš apjautājās.
Te, uz stieņa, — es paskaidroju.
Pieliecies uzsēdināju viņu uz stieņa. Zēns krampjaini sagrāba stūres ragus, un mēs nogāzāmies juku jukām ar alus pudelēm, kas melodiski iedziedājās.
Man tas viss nemaz neatgādina zinātniskas ekspedīcijas sākumu, — Džons sacīja, — drīzāk izskatās, ka gatavojas krietna iedzeršana.
Piecēlu divriteni un, šoreiz sekmīgi, uzsēdināju Dānieļu uz stieņa. Sākām lēni braukt pa taku lejup.
Paliec sveiks, vecīt! — Džons ar nopietnu ģīmi nosauca mums pakaļ.
Sveiks… — es atkliedzu, uzmanīgi vairīdamies no dangām.
Vakarā tiksimies! — kliedza Džons, taču lielas pārliecības viņa balsī nebija.
Nobraukuši no kalna, iztenterējām uz ceļa kā piedzērušas slokas. Seit braukšana bija labāka, vislielākās grūtības man sagādāja piedabūt Dānieļu atlaisties no stūres, kuru viņš bija sagrābis kā knaiblēs. Braukšana ar divriteni pa Kamerūnas ceļu ir neaizmirstams piedzīvojums: biezie, zīdainie, sarkanie putekļi lieliem mākoņiem ceļas augšup, ietinot braucēju un braucamo; dziļas grambas un asi ciļņi, kas negaidot pagadās zem priekšējā riteņa, mētā velosipēdu šurp un turp; apmēram ik pa simt jardiem ceļš no vienas vietas nosēts ar dažāda lieluma akmeņiem, un braucot jums šķiet, ka būsiet laimīgs, ja tiksiet cauri ar kādu lauztu kaulu. Ik pēc pusjūdzes vajadzēja šķērsot upi pa tiltu, kas sastāvēja no pāris dēļiem. Dažu- viet dēļi bija likti gareniski. Pašā ceļa sākumā biju pietiekami liels muļķis, lai mēģinātu braukt pa šādiem gareniski noliktiem dēļiem. Priekšējais ritenis ieslīdēja spraugā starp diviem dēļiem, un Daniels, alus un es nogāzāmies zemē. Pa to laiku saule bija izkāpusi no miglas un nežēlīgi karsēja. Kad bijām nobraukuši pusceļu, es mirku sviedros, acis un mute man bija pieķepušas ar putekļiem. Nobraucām no kāda pakalna un lejā ieraudzījām kārtējo tiltiņu, kas stiepās pāri platam, seklam strautam ar baltiem krastiem un augstiem kokiem, kuri meta dziļu ēnu. Es neizturēju.
Daniel, — aizsmacis ierunājos, — apstāsimies te uz mazu brītiņu, dažreiz tādā seklā ūdenī var atrast zvērus.
Es gaužām labi zināju, ka šādā vietā nekā derīga neatradīšu, man tikai gribējās iegremdēties skaidrajā, dzirkstošajā ūdenī un noskalot no miesas putekļus. Atstājām divriteni ceļmalas grāvī, nokāpām lejā līdz ūdens malai, noģērbāmies un ielaidāmies ūdenī, vērodami, kā sarkanie putekļi, noskalojušies no mūsu ķermeņiem, savirpulo dzidrajā ūdenī kā asiņu vērpetes. Pēc pusstundas joprojām sēdējām seklajā ūdenī, baudīdami tīkamo vēsumu un ļaudamies ūdens šļakstiem, kad piepeši pamanīju kaut ko dīvainu, kas mani rautin izrāva no miegainā gurdenuma. Gara, brūna aļģes lente, kas karājās netālu no manis pie klints sienas, negaidot atrāvās no tās un aizpeldēja. Pārsteigts noraudzījos tai pakaļ, tad iekliegdamies pietrūkos kājās un metos bēgli vajāt. Aļģe veikli peldēja pa strautu uz augšu un paslēpās zem neliela akmens bluķēna. Ar Daniela palīdzību pacēlu akmeni, un mēs sagūstījām viltus ūdenszāli. Turēju plaukstās ārkārtīgi savdabīgu zivtiņu. Tā bija tieva, šaura, plāna, brūna — ūdenszāle kas ūdenszāle. Purns tai bija pastiepts uz priekšu, veidojot mazu snuķīti, apaļās, izvelbtās acis izteiksmīgākas, nekā zivīm parasti mēdz būt. Tūliņ pazinu šo zivtiņu, jo savā laikā esmu pavadījis daudz jauku stundu, tvarstīdams tās radinieces Vidusjūras dienvidu daļā. Tā bija jūras adata. Jutos pārsteigts, jo nekad nebūtu cerējis sastapt saldūdens jūras adatu tēlojam aļģi Āfrikas upē. Izraku mazu iedobīti un ielaidu zivtiņu tur. Tā nekavējoties pielipa pie neliela akmens un pārvērtās par aļģi, kas straumē plīvoja un vizēja. Skumji vēroju zivi; man ļoti gribējās izpētīt tās dzīves veidu šajā zemes malā, gribējās uzzināt, kā tā nārsto, kā izaug jaunās zivtiņas un vēl tūkstoš citu parašu, bet ar grūtu sirdi konstatēju, turklāt ne pirmo reizi: ja esi A dzīvnieku kolekcionētājs, kas strādā, lai nopelnītu iztiku, nedrīkst tērēt laiku, pētīdams nepazīstamu zivtiņu noslēpumus. Negribīgi, dzīves skarbuma sarūgtināts, palaidu zivtiņu atpakaļ strautā, kur tā naski pazuda. Taču medības bija mani atmodinājušas no miegainās sapņainības.
Pametām strautu, atgriezāmies uz ceļa un kāpām atkal mugurā divritenim, kurš man jau sāka riebties. Apnicis minu pedāļus un jutu, kā putekļi atkal nogulst uz miesas un drēbēm.
Pusstundu vēlāk, kad, pedāļus neminot, laidāmies lejup pa lēzenu nogāzi, ieraudzīju tālumā cilvēku nākam mums pretī. Piebraucām tuvāk, un es saskatīju, ka cilvēks nes no zaļām palmu lapām izvītu groziņu, kas nepārprotami liecināja: viņš nes pārdošanai kādu dzīvnieku.
Tas vīrs noķēris zvēru, Daniel? — es bildu, nobremzēdams divriteni.
Laikam gan, ser.
Nācējs lēnām soļoja pa putekļaino ceļu, un, kad viņš, tuvāk pienācis, sveicinot pacēla cepuri un pasmaidīja, pazinu viņā mednieku no Ešobi.
Sveiks! — es uzsaucu. — Tu nāc pie manis?
Labrīt, — mednieks atņēma, sniegdams man zaļo groziņu, — es jums atnesu zvēru.
Ceru, ka labs zvērs, — es sacīju, saņemdams groziņu. — Par nieku tak tu nebūtu tik tālu ceļu nācis.
Daniels sarokojās ar mednieku un sāka banjangi valodā tērgāt, bet es pacēlu groziņa vāku un palūkojos iekšā.
Nezinu, ko biju cerējis ieraudzīt — maisužurku vai vāveri, katrā ziņā neko sevišķi neparastu. Bet no groziņa dibena lielām, zeltainām acīm manī skatījās — angvantibo!
Cilvēka dzīvē, gan diemžēl pārlieku reti, gadās brīži, kurus gribas izbaudīt līdz pēdējai iespējai. Tā es jutos šai mirklī, un Daniels ar mednieku droši vien nodomāja, ka esmu sajucis prātā. Lēkāju ceļa vidū kā negudrs un satraukumā kliedzu tik skaļi, ka aizbiedēju visus degunrag- putnus uz tāliem meža slēpņiem. Uzsitu pa muguru medniekam, uzsitu Danielam un labprāt būtu uzsitis pats sev, ja vien spējis. Pēc ilgajiem neveiksmīgas meklēšanas mēnešiem beidzot turēju rokā īstu, dzīvu angvantibo — tas man sakāpa galvā kā vīns.
Kuru dienu tu šito pērtiķi noķēri? — jautāju medniekam, tiklīdz biju daudzmaz nomierinājies.
Vakar, ser, naktī.
Tas nozīmēja, ka dārgais dzīvnieks veselu diennakti nav dabūjis ne barību, ne ūdeni. Man katrā ziņā nekavējoties vajadzēja doties atpakaļ uz Bakebi, lai to pabarotu un padzirdītu.
Daniel, es ātri, ātri braukšu uz Bakebi pabarot zvēriņu. Tu ar mednieku man sekosi, skaidrs?
Jā, ser.
Atstāju viņus ar medību rīkiem un alu uz ceļa, uzkāru palmu lapu groziņu ar angvantibo kaklā un devos atpakaļ uz Bakebi. Lidoju kā bezdelīga, pat nemanīdams ceļa putekļus, dangas, tiltus. Ilgojos vienīgi bezgala dārgajam radījumam, kas man karājās kaklā, drīzāk sagādāt pieklājīgu krātiņu, augļus un pienu. Pēdīgi sasniedzu Bakebi un, atstājis divriteni ciemā, elsdams pūzdams kāpu augšā uz mūsu būdu. Pusceļā man uzmācās baismīga iedoma: varbūt esmu pārsteidzies un groziņā nemaz nav angvantibo, bet tikai jauns poto, kas ir ļoti līdzīgs angvantibo? Elpu aizturējis, atvēru groziņu un vēlreiz pamatīgi apskatīju dzīvnieciņu. Aši pārbaudīju visas pūkainā zvēriņa raksturīgākās pazīmes: pirkstu skaitu un veidojumu, ausu formu, paskatījos, ka tam nav astes. Nē, tas patiesi bija angvantibo. Atviegloti nopūties, gāju tālāk.
Drīz ieraudzīju mūsu būdu un Džonu, kas rosījās ap būriem un baroja putnus; vai plīsdams aiz lepnuma un sajūsmas, es mežonīgi vicināju cepuri, metos skriešus un jau pa gabalu pavēstīju brīnišķīgo jaunumu:
— Džon, man ir … man ir angvantibo … dzīvs un sveiks … ANGVANTIBO, vai tu dzirdi?
Viss personāls — gan dzīvnieku kopēji, gan mājkalpotāji — izskrēja man pretim apskatīt dzīvnieku, par kuru es tik ilgi biju runājis un izsolījis fantastisku samaksu Viņi smējās un tērgāja, redzot manu neprātīgo sajūsmu un satraukumu. Tikai Džons tēloja absolūtu intereses trūkumu par šo ārkārtējo notikumu; paskatījies pār plecu uz manu pusi, viņš noteica: — Re, cik labi, vecīt, — un turpināja noņemties ar putnu barošanu. Ja mans prieks nebūtu tik pārvarīgs, labprāt būtu viņu iekaustījis.
Neviena cita dzīvnieka ierašanās nebija nometnē sacēlusi tādu trauksmi: maisužurku ģimene, kas mierīgi atdusējās savā krātiņā, bez ceremonijām tika no turienes izcelta, krātiņu izslaucīja un iztīrīja, lai tur pagaidām varētu iemitināt angvantibo. Izsniedzu galdniekam lielu kasti un piekodināju rekordlaikā uztaisīt lielāko un labāko krātiņu, kādu viņš spējīgs pagatavot, piedraudot ar visdrausmīgākajām sekām, ja krātiņš nebūs pietiekami labs. Kalpotāji tika izsūtīti uz visām pusēm sadabūt olas, pau- pau, banānus un beigtus putnus. Beidzot, kad pagaidu krātiņš bija iekārtots, tajā izveidota zaru kompozīcija, uz tīrās, ar zāģskaidām nokaisītās grīdas novietoti trauki ar ēdienu un dzērienu, pienāca lielais brīdis. Man apkārt drūzmējās visi kalpotāji, bīstoties pat elpot, lai neizraisītu manas dusmas, ja viņi satrauktu bezgala dārgo dzīvnieku; saudzīgi izcēlu angvantibo no kurvīša un pārvietoju pagaidu mājoklī. Zvēriņš, apkārt lūkodamies, brītiņu palika krātiņa vidū stāvam, tad piegāja pie šķīvja, sakampa mutē banāna gabaliņu, veikli uzrāpās zarā un, tur tupēdams, sāka kārigi tiesāt augli. Tas bija patīkams pārsteigums; piedzīvojis tik daudz nepatikšanu ar dažādiem nervoziem dzīvniekiem, nemaz netiku gaidījis, ka šis tūdaļ ķersies pie barības. Vērodams dzīvnieciņu sēžam zarā un ēdam banānu, izjutu gluži nepamatotu lepnumu — it kā es pats būtu viņu sagūstījis.
Džon, — es aizsmacis čukstēju, — nāc paraugies uz viņu!
Ļoti glīts mazs zvēriņš, — Džons atteica.
Tā bija lielākā uzslava, ko varēju gaidīt no Džona, ja runa nebija par putniem. Jaunais gūsteknis tiešām bija ļoti glīts mazs zvēriņš. Viņš mazliet līdzinājās rotaļu lācītim — ar biezu, zeltainbrūnu kažociņu, kūkumainu muguru un zeltainām acīm. Viņš bija apmēram četras nedēļas veca kaķēna augumā, un, kaut arī ķermenis bija pūkains un apaļš, kājas attiecība pret pārējo augumu šķita garas un slaidas. Kājas un rokas izskatījās gandrīz kā cilvēka locekļi, vienīgi angvantibo rociņām abu pirmo pirkstu vietā bija tikai īsi stumbenīši. Tas, protams, piešķīra stingrāku tvērienu: abu pirkstu netraucēts, zvēriņš varēja aptvert samērā resnu zaru, pie kura, reiz pieķēries, turējās kā pielīmēts.
Bijīgā apcerē klusējot pusstundu pavērojis zvēriņu, kurš pa to laiku noēda pusotra banāna, tad uzrāpās uz pietiekami slīpa zara, cieši aptvēra to ar rokām un kājām, noguldija galvu starp priekšķepiņām, atspieda pieri pret zaru un aizmiga, — uzmanīgi pārsedzu krātiņu ar drānas gabalu, lai saules gaisma gulētāju netraucētu, un uz pirkstgaliem klusi aizlavījos projām.
Ik pusstundu piezagos pie krātiņa pamest skatienu uz savu dārgumu, lai pārliecinātos, ka tas nav beigts novēlies no zara vai ka to nav aizbūris projām kāds varens, ļaunprātīgs ju-ju, un divās pirmajās dienās es, tikko no gultas izlēcis, tūliņ steidzos pie krātiņa, pat neiebaudījis rīta teju, ko kalpotāji uzskatīja par nepiedzīvotu notikumu. Arī Džonam pielipa mans nervozums, un viņš izbāza galvu no moskītu tīkla apakšas kā dzenis no koka dobuma un satraukts vēroja, kamēr noņemu apsegu no krātiņa un palūkojos iekšā.
Vai viss kārtībā? — viņš apjautājās. — Vai ir ēdis?
Jā, noēdis pusbanāna un visu beigto putnu.
Bija vairāki iemesli, kas attaisnoja ap angvantibo jeb, nosaucot viņu zinātniski, Arctocebus calabarensis sacelto jezgu. Pirmkārt, tas ir ārkārtīgi reti sastopams dzīvnieks, kas mīt vienīgi Kamerūnas mežos un pat tur nelielā skaitā. Otrkārt, par to ļoti interesējās Londonas zooloģiskais dārzs, kas tika mūs lūdzis katrā ziņā pacensties to iegūt.
Kaut arī zinātnei angvantibo pazīstams kopš 1895. gada, Britu muzejam joprojām ir tikai daži duči šā dzīvnieka izbāzeņu, un visi biologi, kas meklējuši angvantibo tā dzimtajos apvidos, vienprātīgi apgalvo, ka tas ļoti reti sastopams un tikpat grūti iegūstams. Angvantibo ir zemākais pērtiķis, tuvu rada augstākajiem pērtiķiem. Līdz šim vienā vienīgā gadījumā mazais zvēriņš turēts gūstā, lai to varētu izpētīt, bet šī būs pirmā reize, kad to dzīvu mēģinās aizvest uz Angliju. Ja mums tas izdosies, zoologi pirmoreiz varēs pētīt dzīva angvantibo izturēšanos un dzīves veidu. Tādēļ mums to vajadzēja sargāt kā acuraugu, jo sapratām, ka tas droši vien arī paliks mūsu vienīgais eksemplārs.
Par godu mazajam zvēriņam jāteic, ka tas mums nedarīja nekādas raizes. Jau pirmajās dienās noskaidrojās, ka vislabāk tam garšo banāni un beigta putna krūtiņas mīkstums. Pēc tam viņš labprāt nodzērās pienu. Pirms gulētiešanas zvēriņš iebaudīja vieglu azaidu — pusduci
siseņu. Augu dienu viņš nogulēja, cieši pieķēries pie zara un galviņu paslēpis starp priekšķepām. Vakarā īsi pirms saulrieta angvantibo pamodās, aši nopurinājās, pāris reižu gardi nožāvājās, parādīdams koši sārto mēli, un tad sāka rosīties pa krātiņu, lai uzrodas ēstgriba. Viņš norāpās gar krātiņa viena sāna režģiem lejā, pārstaigāja pāri telpai uz otru malu, uztrausās zaros un pa tiem aizvingroja atpakaļ līdz tai vietai, kur bija gaitu sācis, tad atkārtoja visu no jauna. Tā viņš ņēmās apmēram stundu, līdz pienāca ēšanas laiks. Tiklīdz šķīvis ar barību bija nolikts krātiņā, zvēriņš, neizrādīdams ne mazāko baiļu, sāka ēst. Lāgiem tas nolēca no zara un stāvēja, galvu noliecis, muguru kuprī sametis, un vairāk nekā jebkad izskatījās pēc mazītiņa lācīša. Ja šķīvis bija nolikts tieši zem kāda zara, viņš palika karājamies pakaļkājās un ar mazajām, sārtajām roķelēm tvēra banānus un bāza mutē, pēc tam čāpstinādams lupas un nolaizīdams sulu no degunu. Visu laiku, kamēr zvēriņš bija pie manis, nedzirdēju viņu izdodam nevienu citu skaņu kā vien kaķa rūcienam līdzīgu ņurdienu un klusu iešņākšanos, ja iedomājos viņam pieskarties. Bija ļoti grūti nocelt viņu no zara, jo ar ērmotajām rociņām un kājām viņš turējās apbrīnojami stingri. Ja gribēju dabūt viņu no tā nost, man vajadzēja viņu aptvert ap vidu un raut no visa spēka, bet ir tad viņš vēl centās pretoties, ierāva galvu starp priekškājām un ar smailajiem, asajiem zobiņiem koda man īkšķī.
Pēc nedēļas, kad jutos drošs, ka Arkto, kā mēs mazo zvēriņu nosaucām, pilnīgi iejuties, atgriezos pie sava nodoma iepazīt N'da Ali. Mēs ar Dānieļu no jauna braucām pa putekļaino, izdangāto ceļu un šoreiz aizbraucām līdz galam — nokarsuši un nokūpējuši nonācām Fine- šangā ap pulksten vienpadsmitiem priekšpusdienā. Mednieks mani gaidīja, un, jāteic, īgnāka, nepatīkamāka tipa vēl nebiju savā mūžā sastapis. Nekavējoties devāmies ceļā, bet Dānieļu es atstāju ciematā, jo man likās, ka trauslajam zēnam kalnā kāpiens būs par grūtu. Taču nebijām vēl pusceļā, kad jutu, ka arī mani spēki nav tādai ekskursijai piemēroti.
Mednieks apbrīnojamā ātrumā kāpa augšup pa nogāzi, kas izveidojās no divām kopā saplūdušām kraujām; es, sviedriem noplūdis, trausos viņam nopakaļ, visiem spēkiem cenzdamies nosargāt baltā cilvēka prestižu. Tikai vienu pašu reizīti mednieks apstājās — kad zaļā mamba.
Rietumāfrikas veiklākā un indīgākā čūska, pāršāvās pāri mūsu takai kā zaļa zibens šautra. Čūska, kas bija apriti- nājusies ap koka stumbru, noslīdēja lejā, apmēram trīs pēdu atstatu no mednieka kājām aizlocījās pāri taciņai un pazuda krūmos; mednieks apstājās kā zemē ieaudzis un kļuva bāls kā siers. Negantā niknumā viņš paraudzījās uz to pusi, kur bija pazudusi čūska, tad pagriezās pret mani.
Tfu! — viņš sirdīgi un izteiksmīgi nosēcās. Tā bija pirmā piezīme, ko viņš izteica, kopš bijām uzsākuši ceļu, un man šķita, ka pieklājības pēc jāatbild. Tāpēc arī es nosēcos tāpat:
Tfu!
Klusēdami kāpām tālāk kalnā.
Kad bijām pusceļu nogājuši, mednieks aizveda mani pie liela, sekla dīķa ūdenskrituma pakājē, noraisīja sa- rongu un gāja izpeldēties. Es darīju to pašu. Nomazgājies viņš sāka aizgūtnēm dzert. Es aptupos uz klints un gribēju atdarīt alus pudeli, bet tikai tagad atklāju, ka pudeļu atdarāmais palicis mājās. īsi aizlūdzis par tā cilvēka dvēseli, kurš bija saiņojis manu mugursomu, nositu pudelei kaklu un tīksmīgi nodzēros, cerēdams, ka pudelē nav sa- biris pārāk daudz stikla drumslu. Mednieks pa to laiku smalkjūtīgi nozuda aiz klintsraga. Nevēlēdamies viņu traucēt, kavēju laiku, apstaigādams klintsbīuķus ūdenskrituma pakājē un meklēdams tur vardes.
Beidzot mans ceļvedis atgriezās un mēs gājām tālāk. Jau pēc brīža es tenterēju kā nemaņā, sviedri man aumaļām plūda pa pieri un aizmigloja acis. Šis ceļa gabals manā atmiņā pilnīgi izdzisis. Atjēdzos tikai tad, kad izgājām no meža mazā, saules izbalinātā pļaviņā, kur, mūsu iztrūcināts, vesels bars mērkaķu izskrēja no zāles un, zariem brīkšķot, salēca kokos. Dzirdējām tos aizbēgam, visu laiku satraukti sasaucoties: «Oink . . . oink . . .» Mednieks aizveda mani līdz pļaviņas malai, kur slējās klints, liela kā māja. Tā it kā pacēlās uz kraujas, pa kuru tikko bijām uzkāpuši. Kad uzrāpos klintī, manām acīm atklājās brīnišķīga aina.
Uz visām pusēm pie mūsu kājām pletās mežs, jūdžu jūdzēm viļņotas zemes, no kuras šur tur slējās kāds dīvaini veidots kalns; visu klāja bieza meža sega zaļās krāsas dažādās niansēs. Tālu lejā kā tikko manāma ar krītu ievilkta svītra starp kokiem vijās ceļš un, izsekojot tam
ar skatienu, ieraudzīju Bakebi un pakalna galā lielo būdu, kur novietota mūsu dzīvnieku kolekcija. Tieši mums pretī mežs tiecās uz Franču Kamerūnas robežu, bet pa labi pēcpusdienas saules piekarsētā, virmojošā gaisa dūmakā it kā pirksta nospiedums zilajās debesīs vīdēja Kamerūnas kalns, kas atradās bezmaz astoņdesmit jūdžu no mums. Aina bija tik skaista, ka man aizrāvās elpa, un es pirmo reizi pilnībā aptvēru, cik neizmērojami milzīgas platības aizņem meži. Gandrīz bez pārtraukuma tie plešas pāri visai Āfrikai, līdz beidzot austrumu pusē — Kenijā, Tan- ganjikā un Rodēzijā — pāriet savannu plašumos. Šī doma mani ārkārtīgi samulsināja. Aizkūpinājis cigareti, pēc kuras sen ilgojos, sāku aprēķināt, cik dzīvnieku aptuveni varētu būt katrā kvadrātjūdzē, bet jau pēc pāris minūtēm man apreiba galva no milzu skaitļiem, un es atmetu sarežģītos aritmētikas vingrinājumus.
Mednieks apgūlās uz klints un aizmiga. Es sēdēju, tālskatī vērodams bezgalīgos mežu plašumus, un šī nodarbība mani pilnīgi aizrāva. Izsekoju degunragputnu lidojumam pār koku galotnēm, kas tādā tālumā līdzinājās puķkāpostu galviņām; novēroju pērtiķu baru, kura atrašanās vietu nodeva vienīgi lapu viļņošanās, pērtiķiem lecot no koka kokā.
Sarkanais plankumiņš, kas parādījās uz ceļa un izskatījās pēc eksotiskas vaboles, bet īstenībā bija no Mamfes uz Kumbu braucoša kravas mašīna, šķietami rāpoja uz priekšu, velkot līdzi veselu putekļu mākoni. Brītiņu pavadījis ar acīm mašīnu, novērsos un sāku skatīties uz kaut ko citu. Pēc atgriešanās nometnē uzzināju, ka mašīna ielūzuši tiltā un no divdesmit pēdu augstuma iegāzusies upē. Džons visu pēcpusdienu bija sniedzis pirmo palīdzību cietušajiem pasažieriem.
Tā kā mednieks saldi gulēja, es pēdīgi norāpos no klints un devos izlūkot pļaviņu. Pretējā pusē, savas divdesmit pēdas no tās vietas, kur sākās koki, uzgāju izcirtumu, pa kuru sīks strautiņš vijās starp sūnu apaugušiem akmens bluķiem. Nospriedu, ka šeit ir īstā vieta nometnei Pārbaudījis zemsegu, pacilājis dažus akmeņus, lai rcd/elti, kas zem tiem atrodas, un pārlūkojis apkārtni, pa- cnjo't Iii eža un drīz vien nokļuvu otrā pļavā, kura bija krietni llolfika par pirmējo. Acīmredzot tā nometnes vieta, ko biju izraudzījies, atradās meža strēlē, kas iestiepās divās zālienas. Tas mani ļoti iepriecināja, jo cerēju, ka pļavās varēs atrast šo to derīgu.
Atgriezies konstatēju, ka mednieks pamodies, un apvaicājos, vai nebūs laiks doties uz māju pusi, jo esmu redzējis visu, ko gribēju apskatīt, un diena jau slīd uz novakari. Ne vārda nebildis, viņš veda mani atpakaļ; vispār tas bija lielākais klusētājs, kādu Kamerūnā esmu sastapis. Kāpiens lejup bija vieglāks, un mēs to veicām daudz īsākā laikā. Kad sasniedzām pēdējo nogāzi, pēkšņi sacēlās stiprs vējš, atnesdams līdzi brāzmainu lietusgāzi. Vējš purināja kokus, notraucot lapas un sīkus zariņus, kas bira mums pie kājām, bet tālāk mežā dzirdējām spalgus brīkšķus, kur lūza kāds lielāks zars vai pat koks, kas nespēja izturēt spējos brāzienus.
Finešangā nonācām līdz ādai izmirkuši, vajadzēja vien patverties mednieka smirdošajā būdā, kur man drīz piebiedrojās arī Daniels. Brītiņu pasēdējām smēķēdami, un, kad mednieks ir negrasījās sākt valodas par tematu, kas mani interesēja, noprasīju tieši, kad viņš varēs aizvest manu ekspedīciju uz nākamās nometnes vietu un cik viņš par to grib.
Masa man par to darbu maksā divdesmit mārciņas, — viņš nesatricināmā mierā paziņoja.
Es pārsteigumā iesmējos, par ko viņš laikam apvainojās, jo sāka gari un plaši stāstīt par ju-ju, kas dzīvojot kalnā, ka viņš esot vienīgais cilvēks, kas spējot ^nodibināt sakarus ar šo ļauno garu, un cik bīstami esot visi ar ju-ju pielabināšanu saistītie pasākumi. Pēdīgi mani nokaitināja viņa pašpārliecinātie apgalvojumi, ka bez viņa palīdzības es tikpat nespēšot uzkāpt kalnā, tā ka vajadzēšot vien pieņemt viņa noteikumus. Lietus bija pierimis, es piecēlos kājās un palūkojos uz viņu.
Paklausies, draugs, — es sacīju, — ja tu mani uzvēdīsi kalnā, es tev maksāšu divus šiliņus dienā un beigās piemaksāšu vēl, ja būšu tur savācis derīgus zvērus. Ja neesi ar mieru, iešu turp viens pats. Atradīšu citu mednieku, kas man palīdzēs, skaidrs? Ja esi ar mieru, saki.
Mednieks izsmējīgi paraudzījās uz mani, tad kaut ko niecinoši bilda savā valodā Danielam, kurš sirdīgi protestēja.
Vai viņš ir ar mieru, Daniel?
Nē, ser, nav ar mieru.
— Tad nāc, iesim prom no šā mu|ķīgā cilvēka, — es sacīju. Noliku trīs šiliņus uz būdas sliekšņa, nokaitināts izgāju no ciema, uzkāpu uz divriteņa un, cenzdamies saglabāt cieņu, aizbraucu.