Kāpienu N'da Ali kalnā sākām netīkamā pirmsausmas stundā un, kad saule izlauzās no miglas, bijām sasnieguši kalna pirmās, zemākās nogāzes. No turienes gājiens kļuva grūts, un nesēji aizelsušies stenēja un sēca, trausdamies augšup, lēkdami ar visām nastām no akmens uz akmeni, rāpdamies pāri koku lielajām, augstu virs zemes izliektajām saknēm. Šādās vietās un apstākļos izjutu pret nesējiem dziļu cieņu un simpātijas. Mans vienīgais nesamais bija šautene un talskatis, un tomēr jutu aizraujamies elpu un sirdi sitamies tik neganti, ka domāju, tā teju, teju pārplīsīs, un ik pēc pusjūdzes man vajadzēja atsēsties un atpūsties. Bet nesēji cits aiz cita kāpa arvien augstāk, balansēdami lielās nastas uz sprogainajām galvām, sviedros spīdošām sejām; aiz piepūles noturēt līdzsvarā kastes un saiņus viņiem zem ādas skaidri redzami izspiedās kakla un plecu muskuļi. Mēs ar Drēbnieku gājām pa priekšu, meklēdami nesējiem pēc iespējas labāku taku. Drēbnieks ar mačeti veikli cirta zīmes jaunu kociņu zaļajā mizā. Nonākuši vietā, kur klintis šķita bīstamas vai pāri takai bija nogāzies liānu apvīts koks, apstājāmies un pagaidījām nesējus, lai palīdzētu viņiem pārvarēt šķērsli. Ar katru nesēju, kas gāja garām, centos žargonā pārmīt kādu vārdu, nar lielu uzjautrinājumu pārējiem.
Turies, draudziņ!
Paldies, masa …
Tev gan ir daudz spēka, puis.
Ir gan, ser.
Piespied!
Es censties, masa …
Un tā joprojām, līdz visi nosvīdušie vīri smejot bija tikuši pāri grūtajai vietai. Nokļuvuši drošībā, nesēji izgrūda caur zobiem asu svilpienu, kas atsitās kokos un ar atbalsi atgriezās atpakaļ.
Pēc stundu ilga intensīva kāpiena nospriedu, ka esam pieveikuši pusi ceļa līdz tai vietai, ko biju izraudzījis nometnei, un ieteicu kādā līdzenā laukumā brīdi atpūsties. Nesēji, atviegloti nosēkdamies, nolika kastes un, smagi elsdami, sasēda apli, bet Drēbnieks izdalīja līdzi paņemtas cigaretes. Pēc pusstundas vīri atkal uzlika uz galvas mazos palmu lapu pinumus vai uzsedza drānas gabaliņus, pacēla nastas, un mēs sākām ceļa pēdējo posmu.
Pusastoņos no rīta startējām no N'da Ali zemākās nogāzes, bet vienpadsmitos jau bijām sasnieguši lielo, ar mežu apaugušo terasi, kas apjoza kalnu no vienas puses. Drīz pārgājām pāri mazai pļaviņai, kuras otrā malā nelielas upītes krastā slējās klajš meža gabals. Te nesēji nolika nastas zemē un sāka rīkoties: uzslēja telti, no jauniem kociņiem un zāles kušķiem sameistaroja virtuvi un paši sev izveidoja mazas rūķu alas starp kāda liela koka virszemes saknēm. Kad bija nodibināts kaut kas līdzīgs kārtībai, Drēbnieks, es un puisis, kuru bijām izraudzījuši par putnu ķērāju, aizgājām uz tuvējo mežu un iezīmējām apmēram trīsdesmit vietas, kas mums šķita piemērotas slazdu izlikšanai. Tad aizsūtīju jaunekli sagriezt vicas un zarus, no kā taisīt slazdus. To visu nokārtojis, devos viens pats paklejot gar mazo strautu, kas mirguļodams un čalodams lauza ceļu starp apsūnojušiem akmeņiem divdesmit soļu no manas telts; cerēju atrast pietiekami dziļu vietu, kur izpeldēties. Strauts drīz vien aizveda mani līdz biezam, zemam krūmājam, kur, pāri lielai klintij krizdams, izveidoja daudzus seklus dīķus. Lielākais bija ap piecpadsmit pēdu garš un savas divas pēdas dziļš; to iekļāva balti smilšu krasti, dibenu klāja gludi, dzelteni oļi. Labāku vannu nevarēja vēlēties, un noģērbies es tīk- smīgi iekāpu ūdenī. Taču tūliņ sarāvos kā dzelts: strautu ūdens šai zemes malā parasti mēdz būt dzestrs, tomēr nav nepatīkams. Bet šis bija ledains, locekļi tajā sastinga un sāka sāpēt. Piespiedu sevi pāris minūtes paplunčāties, tad klabošiem zobiem izlīdu no ūdens, paņēmu drēbes un kurpes un devos pa krūmāju atpakaļ uz pļavu. Pārliecinājies, ka tuvumā nekā bīstamāka par dažiem siseņiem nav, nolikos garšļaukus saulē nožāvēties.
Brītiņu pasnauduļoju, taču drīz pamodos un palūkojos apkārt. Nepilnus divdesmit soļus no manis zeltainajā zālē stāvēja skaists, plankumots kaķis un domīgi raudzījās manī. Vienu drausmu mirkli man iešāvās prātā: leopards,
bet, pamatīgāk ieskatījies, sapratu, ka tas ir servals, krietni mazāks dzīvnieks ar brūnganu, maziem, apaļiem plankumiņiem izraibinātu kažoku. Mana visspēcīgākā izjūta šai mirklī bija pārsteigums, jo ikviens mednieks, vienalga, ar baltu vai melnu ādu, ikviena grāmata, kas sarakstīta par šejienes mežiem, apgalvo — ja jums izdodas reizi piecdesmit gados ieraudzīt šo lielo kaķi, varat sevi uzskatīt par laimīgu cilvēku. Tādēļ, lūkodamies uz servalu, pārdzīvoju reizē baismas un prieku.
Zvērs stāvēja kā sastindzis, joprojām domīgi vērdamies manī, tikai astes galiņš zāles stiebros liegi kustējās. Esmu redzējis mājas kaķus tā, astei viegli šaudoties, lūkojamies uz zvirbuļiem, un man kļuva visai neomulīgi. Turklāt biju gluži kails, un esmu konstatējis, ka kritiskos brīžos kailums cilvēkam liek justies drausmīgi neaizsargātam. Skatījos uz servalu un no visas sirds vēlējos, kaut man būtu kājās bikses un es varētu mēģināt zvēru'noķert, nebīstoties tikt saplosīts. Servals pamirkšķināja acis, it kā apsverot iespēju apgulties siltajā zālē un pasnaust kopā ar mani. Sai mirklī no nometnes atskanēja skaļas klaigas, un kaķis, steigšus pametis skatienu uz to pusi, no kuras nāca troksnis, ar zibenīgu lēcienu pazuda krūmos. Es ātri uzrāvu kājās īsās bikses un apāvu kurpes, bet, lai arī jau pēc dažiem mirkļiem atrados tur, kur kaķis bija nozudis krūmos, no viņa vairs nebija ne vēsts. Rāmajā, siltajā gaisā dvesmoja stipra, kodīga smaka, un mīkstajā zemē ieraudzīju vienu pēdas nospiedumu. Nikni lādēdams pats sevi, nesējus un servalu, gāju atpakaļ uz nometni un tur sapratu, kāda iemesla dēļ izcēlies troksnis, kas aizbiedēja kaķi. Bija sagāzusies viena virtuves puse, un nu visi stāvēja pie grausta, strīdēdamies un klaigādami, tikai pavārs zāli piebirušiem matiem apskaities skraidīja šurp un turp. Aizvedu Drēbnieku sānis, kur ekspedīcijas bailīgākie dalībnieki nevarēja mūs dzirdēt, un pastāstīju, ko nule tiku redzējis.
Vai tas bija tīģeris, ser? — Drēbnieks jautāja.
Par tīģeri žargonā sauc leopardu — tipisks piemērs
tam, kā tiek izkropļoti dzīvnieku nosaukumi.
Nē, tīģeris tas nebija: līdzīgs gan, tikai daudz mazāks un ar krietni mazākiem raibumiem kažokā.
Ā, to zvēru es pazīstu, — Drēbnieks sacīja.
Kā to noķert? Ja jau te ir viens tāds zvērs, tad vajag būt vēl, vai ne?
Tā ir, ser, — viņš piekrita, — bet tad mums vajadzīgi suņi. Es pazīstu vienu mednieku netālu no Bake- bes, viņam ir labi suņi. Vai man aiziet un padot ziņu?
Jā, aizej un saki, lai atnāk rīt, ja var.
Drēbnieks aizsteidzās izpildīt uzdevumu, bet es gāju apskatīties, kas no pusdienām būs paglābts pēc katastrofas.
Pēcpusdienā atkal viens pats aizstaigāju uz mežu, raudzīdamies, lai N'da Ali virsotne allaž paliktu man pa kreisi un es nevarētu apmaldīties. Man nebija noteikta mērķa, gāju lēnām, bieži apstādamies un pētīdams, kas slēpjas kokos un krūmos. Pašlaik vēroju milzīgu vientuļu skudru rāpojam pa satrunējušajām lapām, kad tuvējā kokā izdzirdu iečabamies lapotni un pēc tam skaļu saucienu: «Cak! Cak!» Zars graciozi sašūpojās, un pa to aug- 'stu paceltām kuplām astēm aizskrēja vāveru pāris. Priecīgs konstatēju, ka tās ir melnausainās vāveres, visai reti sastopams meža dzīvnieks, kuru man vēl nebija laimējies redzēt. Tālskatī izdevās saskatīt, ka pārītis ir tēviņš un mātīte, kas acīmredzot nodevās sen pārbaudītām, jautrām mīlas rotaļām. Mātīte no viena slaida zara gala pārlēca uz citu — soļus desmit tālāk, tēviņš nekavējoties viņai sekoja, atkārtodams skaļo «čak! čak!» saucienu. Pievirzījos mazliet tuvāk kokam, lai varētu vāveres labāk redzēt, un sapratu, ka tās nododas īstai paslēpju rotaļai ap koka stumbru. Dzīvnieciņi bija ļoti skaisti: oranža galviņa ar šauru, melnu svītriņu ap ausīm, ķermeņa augšdaļa zaļgana, bet gar abiem sāniem stiepās mazu, baltu punktiņu svītra. Krūtis un vēderiņš vāverītēm bija oranždzelteni.
Taču visvairāk mani savaldzināja aste. Tai virspuse bija bālganā melnbaltā toni, bet apakšpuse — koši oranžsarkana. Lēkājot pa zariem, aste tika turēta augstu izslieta, bet aptupjoties vāveres salieca to uz muguras tā, ka astes galiņš bezmaz skārās pie deguna. Brītiņu vāveres sēdēja gluži mierīgi, tikai astes viļņoja un to košā apakšpuse 1ās- moja un plandīja kā sveces liesma caurvējā. Pusstundu vēroju vāveres lēkājam un skraidām ap koka stumbru, tās kaitējās un klanījās viena pret otru, zibinot košās astes lapu zaļumā, un varu teikt, ka reti man laimējies kļūt par liecinieku tik apburošai divu dzīvnieku rotaļai. Vāveres, nesteidzīgi kaitējoties, lēca no koka uz koku, un es tām sekoju, tālskati no acīm nenolaizdams. Tad, kā par nelaimi, man gadijās uzkāpt sausam zariņam, un vāveres kokā tūliņ sastinga, tēviņš atkal iekliedzās, taču šoreiz kliedziens nebija maigs un aicinošs, tajā skanēja trauksme un brīdinājums. Nākamajā mirklī vāveres nozuda, tikai lapas vēl vieglītēm kustējās tai vietā, kur pārītis bija atradies.
Devos tālāk, priecādamies par savu veiksmi: dažu stundu laikā man bija izdevies redzēt servalu un divas vāveres — tas uzskatāms par rekordsasniegumu. Manuprāt, sakarā ar to, ka šeit kalnos cilvēks parādās reti, dzīvnieki nav tik aizdomīgi kā zemienēs. Bez tam mežs te bija klajāks, vietumis taja iespiedās klintis un pļavas, tādēļ vieglāk dzīvniekus ieraudzīt un tiem tuvoties. Kamēr es nodevos pārdomām, meža klusumu piepeši pārcirta asinis stindzinošs kliedziens, kuram sekoja baismīgu, ārprātīgu smieklu šaltis, kas atbalsī paloja tālāk pa mežu, tālumā pārvērtās par drausmu, žēlabainu činkstoņu un tikai tad izgaisa. Paliku uz vietas kā pamiris, jutu, ka aiz šausmām mati slejas stāvus: šad tad dažādos apstākļos man bija gadījies dzirdēt šaušalīgas skaņas, taču tas viss vienā reizē un tādā koncentrācijā nebija salīdzināms ne ar ko. Tā varētu izklausīties vienīgi daudzkārt pastiprināti brēcieni spīdzināšanas kamerā. Kad klusums dažas minūtes ieilga, saņēmu drosmi, cik nu man tās vēl bija, un sāku, aiz kokiem slēpdamies, lavīties uz to pusi, no kuras bija atskanējis troksnis. Pēkšņi tas sākās no jauna, šermuļus izraisoši smiekli mijās ar spalgiem brēcieniem, tikai tagad daudz tālāk, un es apjēdzu, ka nenotveršu trokšņotājus, lai tie būtu kas būdami. Tad man negaidot nokrita kā zvīņas no acīm un es sapratu, kas ceļ neganto brēku: šimpanžu bars dzied vakara serenādi. Esmu bieži dzirdējis šimpanzes smejamies un kliedzam nebrīves apstākļos, taču līdz pat šim brīdim man nebija izdevies noklausīties vesela bara koncertu mežā, kas katru kliedzienu atbalso. Varu saderēt ar jebkuru cilvēku, pat ar tādu, kam ir pieredze ar šimpanzēm, ka viņš nespēs stāvēt N'da Ali kalnā, noklausīties pērtiķu vakara madrigālā un nejust saltas tirpas pārskrienam pār kauliem.
Kad bijām jau vairākas dienas uzturējušies N'da Ali, iepazinu tuvāk šā šimpanžu bara parašas. Rīta agrumā pērtiķi klaigāja un smējās starp stāvajām klintīm augstu kalnā; pusdienlaikā tie uzturējās zemāk — meža biezoknī, kur varēja patverties no saules svelmes, un gandrīz nemaz netrokšņoja; vakara pusē bars nonāca līdz lielajai terasei, kur mēs bijām apmetušies, un sniedza garus koncertus, kas cilvēkam galīgi spēja sabeigt nervus. Kad pilnīgi satumsa, apklusa arī šimpanzes, tikai retumis kāds iečinkstējās. Pērtiķi stingri ievēroja dienas kārtību, un pēc to atrašanās vietas mežā varēja diezgan precīzi noteikt laiku.
Atgriezies nometnē, redzēju, ka putnu ķērājam jau gadījušies divi pirmie putni: viena bija meža sarkanrīklīte, kas mani sevišķi neiepriecināja, jo zināju, ka Džonam tādu ir daudz, bet otrs — mazs, pelēkdzeltens putns ar raibām krūtīm, kurš izskatījās pēc visparastākā Anglijas strazda. Man putns šķita tik neinteresants, ka gribēju jau to palaist brīvībā, tomēr nolēmu vispirms nosūtīt Džonam paskatīties, tādēļ iesaiņoju abus putnus un aizsūtīju steidzamu kurjeru lejā uz Bakebi, piekodinādams atgriezties otrā ritā pēc iespējas agri.
Nākamajā rītā viņš ieradās, kad patlaban dzēru tēju, un atnesa zīmīti no Džona. No tās uzzināju, ka mazais, pelēkdzeltenais putniņš, ko viņam nosūtīju, ir Kamerūnas zemesstrazds, un viņš lūdza sagādāt tos, cik daudz vien iespējams. Atceroties, ka tikko neesmu palaidis vaļā putnu, kura īstais nosaukums ir Geokichla camerunensis, man kļuva pavisam neomulīgi. Ātri pasaucu putnu ķērāju un paziņoju, ka viņš saņems īpašu piemaksu par katru noķertu zemesstrazdu.
Masa runā par putnu ar sarkanajām krūtīm? — viņš jautāja.
Nē, nē, par to, kuram raiba priekšpuse.
Bet, — gluži pamatoti iebilda putnu ķērājs, — masa sacīja, ka tie putni nav vajadzīgi.
Zinu, zinu. Bet nu tie man vajadzīgi… daudz, daudz.
Labi, ser, — jauneklis īdzīgi atteica un aizslaja, droši vien brīnīdamies par balto cilvēku ērmīgo izdarī- šanos.
Kamēr ēdu brokastis, atnāca Drēbnieks kopā ar plecīgu puisi, kam bija kalsna, inteliģenta seja un īpatnējas bāldzeltenās acis. Puisim pa pēdām sekoja četri nenosakāmas šķirnes plušķaini kranči ar aizdomīgām, šaudīgām acīm.
Sitais ir tas mednieks, ser, — Drēbnieks paskaidroja, — viņš atvedis suņus.
Apsveicinājies ar puisi, apvaicājos, kā viņš medī ar suņiem. Atbildes vietā viņš parakņājās plecā pakārtajā somā un izvilka no tās četrus mazus koka zvārgulīšus, kurus uzkāra suņiem kaklā. Suņiem kustoties, zvārgulīši jauki, skanīgi klinkstēja.
Suns, - paskaidroja mednieks, — skrien krūmos, kur uzosta zvēra pēdas, un tad ātri, ātri pa tām pakaļ zvēram. Krūmos suni nevar redzēt, bet jūs dzird, kā šitais skan, un iet pakaļ. Tā mēs medī zvērus.
Man šis process šķita ļoti garš un nogurdinošs, taču vismaz reizi vajadzēja izmēģināt arī to.
Labi, — es sacīju, — iesim mežā un pamēģināsim …
Devāmies uz mežu — Drēbnieks, Dzeltenacis, es un vel tus viri, apkrāvušies ar tikliem un somām, bet mums pa priekšu, skaļi ošņādami, purnus no zemes neatraudami, skrēja suņi. Nogājām apmēram stundu, bet nekas nenotika. Reizēm, kad viens suns atrada kādu maitu, izcēlās negants kautiņš, un viss bars sakrita kaudzē, cenšoties pa- grabt atrasto gardumu. Beidzot atradums tika kaut kā sadalits un mēs, nejaukas, šķebīgas smirdoņas apvēdīti, turpinājām ceļu. Es jau sāku klusībā gremzties, ka esmu paļāvies Drēbnieka ieteikumam par medībām ar suņiem, kad bara mazākais šunelis, piegrūdis purnu pie zemes, saka spalgi vaukšķēt un kā bulta aizšāvās uz priekšu, pa- zuzdams visbiezākajā čūkslī, kāds vien tuvumā bija sameklējams. Pārējie, mēles izkāruši, tam sekoja un drīz vien nozuda mūsu skatienam. Ar skaļu kliedzienu, kas droši vien bija domāts suņu uzmundrināšanai, Dzeltenacis
metās tiem pakaļ ērkšķu krūmu un liānu biezoknī, bet aiz viņa Drēbnieks un pārējie vīri. Ja negribēju palikt viens, man neatlika nekas cits kā darīt to pašu; lādēdams suni, kas bija uzodis zvēru tieši tādos aizaugušos džungļos, lauzos pa krūmiem uz priekšu klupšus un krišus, sadurstīdamies uz ērkšķiem un zariem. Beidzot panācu pārējos, kas viegli un ātri, pieliekdamies un vairīdamies skrēja starp kokiem un liānām. Arī suņi pa priekšu skrēja klusēdami, tikai šad tad īsi ieķaukstēdamies, dzirdējām vienīgi koka zvārgulīšus klinkstam vienā klinkstēšanā.
Man šķita, ka esam skrējuši stundām ilgi, kad beidzot aizelsušies un nosvīduši apstājāmies; gaisu plaušās aizgūtnēm raudami, ausījāmies, bet no suņiem vairs nebija ne vēsts, pat zvārgulīši apklusuši. Dzeltenacis pāris reižu asā falsetā iekliedzās, bet palika bez atbildes: bijām pazaudējuši suņus. Atmetos guļus, laimīgs par necerēto atelpu, vilku plaušās gaisu un brīnījos, kā man sirds neizlec pa muti. Dzeltenacis un Drēbnieks pazuda mežā, un pēc brīža viņu saucieni sacēla mūs kajas; viņus panākuši, izdzirdām tālumā zvārgulīšus. Skrējām uz priekšu, un ar katru mirkli zvārguļu skaņa kļuva skaidrāka, izdzirdām arī suņu nikno ņaukstēšanu. Jāskrien bija lejā no kalna, bet zemi šeit sedza lieli akmens bluķi un sakrituši koki, padarot iešanu grūtu un bīstamu. Tad negaidot nonācām nelielā klajumā, un es ieraudzīju pārsteidzošu ainu: suņi bija apstājuši apmēram trīsdesmit pēdas augstu, sūnām un begonijām apaugušu klinti; neganti riedami un zobus žņiebdami, tie lēkāja kā negudri, cenzdamies sasniegt klints cilni ap desmit pēdu augstumā. Uz tā, šņākdams ' kā tvaika lokomotīve un asti kulstīdams, gulēja milzīgs varāns. Lai ko būtu cerējis ieraudzīt, varāns man ne sap-
ņos nerādījās, jo domāju, ka šīs milzu ķirzakas uzturas vienīgi pie lielajām upēm. Taču nebija nekādu šaubu: kopā ar asti milzu ķirzaka bija apmēram piecas pēdas gara. Lielais rumpis balstījās uz strupām kājām, un garā, kul- stigā aste bija savilkta gatava sitienam; kakls šņācošajos elpas vilcienos piepūtās, bet garā, melnā, žuburotā mēle šaudījās iekšā un ārā.
Varāns, suņu vajāts, droši vien bija uzrāpies klintī, izmantojot garos nagus, un paglābies tadā vietā, kur suņi netiek klāt. Uzraususies izcilni, ķirzaka saprata, ka augstāk netiks, jo klints turpinājums bija vertikāls. Suņi trakā satraukumā lēkāja ap klinti, cenzdamies sasniegt cilni un visu laiku skaļi riedami. Dzeltenacis apsauca suņus un piesēja tos pie tieva kociņa, kuru tie raustīdamies un vauk- šķēdami lieca vai līdz zemei. Tad nostiepām visizturīgāko tīklu, piestiprinājām tā galus pie diviem mietiem un ieskrē- jušies uzmetām tīklu klints izcilnim. Kad tīkls nolaidās pār cilni, varāns, asti kuldams, atplestu rīkli metās tam pretī, iepinās un kopā ar tīklu blīkšķēdams nogāzās zemē. Mēs steidzāmies pie gūstekņa, bet varāns vēl netaisījās cīņu beigt, jo tīkls viņu apņēma diezgan vaļīgi, atstājot pietiekami daudz vietas, lai varētu darboties ar asti un zobiem. Beidzot ar diezgan lielām grūtībām tomēr atbrīvojām rāpuli no tīkla, ievīstījām maisos, sasējām un iekarinājām starp divām kārtīm. Rāpuļa āda bija melna un raupja, ar šur tur izkaisītiem maziem, zeltainiem plankumiņiem; melnās acis meta niknas zelta dzirkstis. Lielos, līkos nagus varētu apskaust ikviens liels plēsējputns. Triumfēdami nesām varānu uz nometni, un mēs ar Drēbnieku nostrādājām līdz vēlai naktij, darinādami no kārtīm pagaidu būri, kurā viņu nogādāt uz Bakebi.
Otrā rītā, iepriekšējās dienas panākumu iedvesmoti un iedrošināti, devāmies medībās jau pašā agrumā, un suņi gandrīz tūliņ uzņēma pēdas. Noskrējām tiem pakaļ apmēram jūdzi, un tad, gluži tāpat kā iepriekšējā dienā, milzīgais mežs viņus it kā rītin aprija, un mēs viņus vairs ne dzirdējām, ne redzējām. Labu laiku nostaigājām loku lokiem, cenzdamies atrast kaut pēdas; pēc brīža redzēju, ka Dzeltenacis piešķiebj galvu, un, vērīgi ieklausījies, arī es izdzirdu tālumā ūdenskrituma šalkoņu.
— Reizēm viņi aizskrien pie ūdens, — Dzeltenacis elsdams paskaidroja, — un tad mēs viņus nedzird.
Skrējām tālāk, ūdenskrituma šalkoņa kļuva skaļāka, un drīz vien nonācām pie straujas, putojošas upītes akmeņainajiem krastiem, gar kuriem kluburojām uz priekšu.
Tad mūsu skatienam atklājās ūdenskritums — mirdzoša ūdens siena no apmēram piecdesmit pēdu augstas klints gāzās uz lieliem, ar zaļu sūnu un sulīgām zālēm apaugušiem akmens bluķiem. Viss gaiss mirguļoja ūdens pilieniņu dūmakā, bet virs klints liecās varavīksnes lokos, kas uzmirdzēja un bālēja atkarībā no ūdens pulsācijas. Tagad mēs šalkoņā sadzirdējām ari koka zvārgulīšu skaņas un krūmos starp diviem klintsbluķiem ieraudzījām vienu suni, kas aizvilkdamies histēriski rēja.
Lecot no akmens uz akmeni pāri krācēm, sasniedzām ūdenskrituma pakāji un ieinteresēti rāpāmies pāri akmeņiem, lai redzētu, ko suņi tur aplenkuši. Mazā, ēnainā laukumiņā starp akmeņiem atkal gulēja varāns; salīdzinājumā ar šo mūsu iepriekšējā dienā sagūstītais bija tīrais punduris. Sis bija saliecies kā liels, stingri novilkts loks, masīvais ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgi, tikai sāni mazliet cilājās. Mute bija plaši ieplesta, un pat cauri ūdenskrituma šalkšanai varējām dzirdēt rāpuļa šņācienus. Varāns bija izraudzījies aizsardzībai vislabāko vietu, jo no trim pusēm viņu sargāja klintis, bet no priekšpuses asie nagi, atplestā rīkle un aste padarīja jebkuru uzbrukumu bīstamu, lai neteiktu vairāk. Suņi to saprata, tikai viena jauna, negudra kuce rēja un plosījās neprātīgas drosmes uzplūdā, ko mūsu pienākšana, šķiet, vēl pastiprināja. Pirms paguvām kuci apturēt, tā iespraucās brīvajā spraugā un tai pat palaimējās sagrābt zobos varāna kakla ļengano ādu; rāpulis belza vājajam sunim ar asti un sagrāba mutē tā ausi. Suns bija nokļuvis neapskaužamā stāvoklī, jo nespēja atlaist zobus un aizbēgt, tādēļ ka bija pārāk cieši sagrābts. Nesteidzīgi un ļoti piesardzīgi varāns nostājās uz, resnajām kājām un pamazām ievirzījās tā, ka uzlika vispirms vienu, tad otru pakaļkāju nelaimīgajai kucei virsū. Tad ķirzaka savilkās kūkumā un pēkšņi atspērās ar pakaļkājām, plosot ar asajiem, līkajiem nagiem sunim muguru. Tas sāpēs iekaucās un palaida vaļā rāpuļa kaklu; man par lielu pārsteigumu, arī milzu ķirzaka atlaida suni. Kad tas vilkās projām, varāns tam vēlreiz tik pamatīgi iebelza ar asti, ka suns apmeta kūleni un, asinīm noplūdis, palika guļam. Tiķai pēc brīža tas smilkstēdams un trīcēdams izlīda no klinšu spraugas, aptupās ūdens malā un mēģināja aplaizīt drausmīgos ieplēsumus uz muguras. Varānam vienīgais ievainojums bija brūce kaklā, un viņš likās gatavs sākt cīņu no jauna.
Atstājuši Drēbnieku, lai uzmana rāpuli, mēs ar Dzel- tenaci piesējām pārējos suņus pie koka un apkopām cietušā brūces. Visas muguras garumā stiepās septiņas garas švīkas, it kā suni kāds būtu sloksnējis ar trulu nazi. Tikko biju beidzis aprūpēt suni, kad Drēbnieks iekliedzās, ka varāns sakustējies, un mēs skriešus devāmies atpakaļ pie klints. Rāpulis bija pavirzījies dažus jardus uz priekšu, bet, ieraudzījis mūs, atkāpās vecajā vietā. Vairākkārt izmēģinājāmies uzmest tam tīklu, bet trūka vietas, kur atvēzēties, un tīkls uzķērās uz radzēm. Atlika tikai viena iespēja — tikt augstākā vietā un apmest ķirzakai cilpu ap kaklu. Pamācījis pārējos, kā mest tīklu, kad būšu dabūjis varānam cilpu kaklā, atstāju viņus un sāku uzmanīgi rāpties pa akmeņiem uz augšu. Rāpties vajadzēja ļoti lēnām un piesardzīgi, jo radzes tajās vietās, kur tās slējās ārā no ūdens, bija slapjas un slidenas, sūnas man zem kājām nobruka no akmeņiem un kļuva glumas kā gļotas. Beidzot sasniedzu nelielu izcilni tieši virs varāna. Aptupies iesēju tievā auklā cilpu ar slīdošu mezglu. Tad nolaidu to apmēram sešas pēdas lejup rāpulim virs pašas galvas. Uztraukumā piemirsu nostiprināt auklas vaļējo galu un pats aiz savas muļķības nometos ceļos tieši uz virves rituļa… tas, protams, palīdzēja man lidot lejup ar divkāršu ātrumu.
Nolaidis auklu virs varāna galvas, veikli uzmaucu cilpu viņam kaklā un pievilku, izjuzdams lepnumu, par kuru paruna māca, ka tas nākot pirms krišanas. Sajutis cilpu savelkamies, varāns rāvās uz priekšu tik strauji, ka aukla man izspruka no rokām, ritulis atrāva manus ceļgalus no zemes un es kumuru kumuriem pavisam necienīgā izskatā vēlos lejup. īsajā mirklī, pirms ar lielu būkšķi nonācu pie zemes mazajā ieplaciņā, karsti vēlējos, kaut mana parādīšanās pārbiedētu rāpuli un tas sapītos tīklā. Pēc tam kad biju redzējis, kā tas apstrādāja suni, nepavisam nekāroju ielaisties cīņā. Par laimi, varāns tiešām izbijās, metās tīklam pretī un ar ķermeņa priekšgalu tajā iepinās. Drēbnieks un Dzeltenacis pieskrēja klāt un satina tīklos arī negantnieka pakaļkājas un asti. Kad rāpulis bija stingri ievīstīts maisā un nosiets, pārbaudīju koduma brūci tam kakla, bet redzeju, ka suņa zobi spējuši pārplēst vienīgi ādu.
Abas milzu ķirzakas bija ļoti labs papildinājums manai kolekcijai, galvenokārt lielo izmēru dēļ. Bakebē man bija vairāki varānu jaunuļi — salīdzinājumā ar šiem gatavie sīkaliņi. Bērnībā un agrā jaunībā varāni ir slaidi un glīti, ādai ir īpatnēja zaļganmelna nokrāsa ar daudziem grupās izvietotiem zeltaindzelteniem plankumiem. Vēlāk āda kļūst tumša, pelēkmelna, zeltainie plankumi nobāl un pazūd gandrīz pavisam, paliek vienīgi tikko samanāmas iezīmes. Varānus barot ir ļoti viegli, jo tie ēd jebkura dzīvnieka vai putna maitu. Taču vairāk par visu varāniem garšo olas, un ar šo gardumu es tos drīz vien piejaucēju līdz tādai pakāpei, ka drīkstēju pabraucīt raupjo muguru un pat nolasīt atmirušās zvīņu plēksnes.
Kad mēs pēc krietna laika atgriezāmies nometnē, redzēju, ka sagūstīts daudz putnu, to vidū, man par lielu prieku, arī divi zemesstrazdi. Lai gan bija jau pavēls, man tomēr likās — jo drīzāk Džons pārņems vērtīgos putnus savā pārziņā, jo labāk, tādēļ iesaiņoju tos, kā nākas, un sūtīju uz ieleju kopā ar varāniem. Nesēji gaudās un grem- zās, ka viņus tik vēlu sūta ceļā, aizbildinoties, ka driz kļūšot pavisam tumšs un kalna lejākās nogāzes esot bīstamas, jo tur mītot ļoti nikni un lieli leopardi un izcili viltīgi un ļauni ju-ju. Iedevu viņiem līdzi papildus vēl vienu lākturi, ar ko sargāties no briesmām, un nolūkojos, kā viņi aiziet.
Kamēr vēl bija pietiekami gaišs, aizgāju paklaiņot kādu pusjūdzi no nometnes un piepeši atklāju, ka esmu nonācis apmēram simt pēdu augstas kraujas malā. Lejā augošo koku galotnes atradās vienā augstumā ar kraujas malu, un to zari ievijās uz klints augošajā krūmājā. Aiz- rāpies pa izliektajām saknēm un krūmu biezokni līdz kraujas malai, konstatēju, ka esmu uzgājis ideālu novērošanas punktu: atrodoties vienā līmenī ar masīvo koku galotnēm, biju it kā pacelts meža augšējā sfērā. Paslēpos aiz kupla krūma, pieliku pie acīm tālskati un sāku ņētīt apkārtni, cerēdams ieraudzīt kādu dzīvu radību.
Nogulēju labu brīdi, tomēr nekas nenotika. Kaut kur tālu lejā dzirdēju kliedzam degunragputnus. Tad kaut kas viegli iečabējās, šķiet, man aiz muguras. Mazliet pagriezos, lai redzētu trokšņa cēloni, bet tai pašā mirklī kāds dzīvnieks, lapām nošalcot, ielēca krūmā, zem kura es gulēju. Dažas sekundes valdīja klusums, tad man virs galvas atskanēja skaļš, gari stiepts sauciens: «Oink! … Oink!» — un es sapratu, ka tas ir mērkaķu bars. Nākamajā pusstundā man bija lemta izdevība vistiešākajā tuvuma novērot šo dzīvnieku izturēšanos savvaļas apstākļos.
Mērkaķis krūmā virs manas galvas acīmredzot bija bara vadonis, jo bija liela auguma tēviņš. Pamatīgi nolūkojis mežu lejpus kraujas un nekādu briesmu nemanījis, viņš uzsauca pārējiem bara locekļiem: «Gaiss tīrs!» — tad atspērās un, rokas un kājas iepletis, kā akmens aizlidoja pār kraujas malu un nokļuva koka galotnē tieši pretī tai vietai, kur es gulēju. Uz brītiņu viņš pazuda lapotnē, tad parādījās uz zara. Atradis ērtu zara žākli, viņš apsēdās, pameta skatienu visapkārt un pāris reižu dobji ieņurdējās.
Tūliņ krūms man virs galvas nolīgojās un nodrebēja, jo taja bija ielēcis nākamais mērkaķis, kurš nekavējoties aizlidoja pāri kraujas malai kokā, kur viņu gaidīja bara vadonis. Pārvietošanās notika ļoti organizēti: tiklīdz viens pārlēca uz koku, nākamais tūdaļ ielēca krūmā virs manis. Saskaitiju trīsdesmit pieaugušus mērkaķus, bet daudzām mātītēm bija pieĶērušies mazuļi. Tie skaļi spiedza — vai nu aiz bailēm, vai aiz sajūsmas par lidojumu kopā ar vecākiem. Kad viss bars bija pārvietojies uz koku. mērkaķi sāka mieloties ar maziem, melniem auglīšiem, kas tur auga. Viņi staigāja pa zariem, plūca augļus un piestūķēja ar tiem pilnu muti, vienlaikus metot uz visām pusēm mērkaķiem raksturīgos ašos, nervozos skatienus. Lielākie mērkaķēni palaida vaļā mātes kažoku un lēkāja pa zariem mātei nopakaļ, smalkā, drebošā balsī žēlabaini saucot: «Vīī īk! . .. Vīīīk!» Vecie mērkaķi sarunājās ar dobjiem ņurdieniem. Strīdi un kautiņi neizcēlās; reizēm gan dažs izrāva mazākam no rokas sevišķi skaistu augli, tomēr cietušā sašutušais rūciens nespēja izjaukt maltītes mierīgo noskaņu.
Taču pēc brīža gaiss nošalkoja spārnu vēdās, atskanēja spalgi kliedzieni un no lejas meža atlidoja degunragputni, kas ar viņiem piemītošo stulbo nevērību kā piedzēruši krišus nokrita uz zariem; bet pēc degunragputnu parašām šada trokšņaina, grīļīga nomešanās uz zara laikam tiek
uzskatīta par augstāko elegances izpausmi. Sasēduši zaros, tie jūsmīgi noraudzījās mērkaķos no bruņucepurēm vai gareniem gaisa baloniem līdzīgo knābju ciļņu apakšas. Neveikli pa zariem lēkādami, putni ar knābja galiņu noplūca pa auglim un, galvu atgāzuši, to norija. Pēc katra kumosa viņi aptupās un, lielo, melno acu skropstas mirkšķinādami, viltīgi vērās mērkaķos. Mērkaķi nelikās ne zinis gar skrandainajiem klauniem ar Sirano de Berže- raka profilu un mierīgā garā turpināja vakariņas. Pērtiķi ir pieraduši pie degunragputniem, jo Kamerūnā pērtiķiem šie putni nozīmē apmēram to pašu, ko grifi lauvām. Kur mielojas pērtiķu bars, tur agrāk vai vēlāk uzrodas vairāki degunragputni, ar savām skaļajām klaigām un spārnu švīkstoņu saceldami troksni, kas sadzirdams vismaz jūdzes tālumā. Pērtiķiem lielo putnu sabiedrība droši vien nepatīk, tomēr neatliek nekas cits kā to pieciest.
Pēc brīža degunragputni ar lielu troksni aizlidoja, un drīz arī mērkaķu bara vadonis nolēma, ka laiks doties tālāk. Viņš pāris reižu ieņurdējās, mātes piespieda mazuļus pie krūtīm, tad pērtiķi cits pēc cita ielēca lejāko koku galotnēs un pazuda lapu jūrā. Vēl brītiņu dzirdēju tos pa mežu attālināmies, dzirdēju lapu šalkoņu, pērtiķiem lecot no zara uz zaru, un tas izklausījās pēc viļņu šļakatu atsišanās pret klinšainu krastu. Kad izgaisa pēdējās skaņas, izlīdu no sava slēpņa, notrausu no drēbēm sīkos zariņus un skudras un nosteigdamies devos pa krēslaino mežu atpakaļ uz nometni.