Nākamajās divās dienās atkal devāmies medībās ar suņiem un mums ļoti veicās. Pirmajā dienā sagūstījām jaunu varānu un pieaugušu dukeru, bet īstā laime mums uzsmaidīja otrā dienā. Vairākas stundas bijām kā negudri joņojuši pakaļ suņiem, kas sekoja pēdām, kuras, šķiet, neveda nekur," un pēdīgi apstājāmies laukumiņā starp milzīgiem akmens bluķiem mazliet atpūsties. Elsdami un nosvīduši sēdējām uz akmeņiem, bet suņi šļaugani, mēles izkāruši, gulēja mums pie kājām. Tikko bijām cik necik atguvuši elpu, viens suns piecēlās un aizslāja uz tuvējiem krūmiem, kur dzirdējām viņu ošņājam un klinkstinām zvārgulīti. Piepeši suns spalgi iekaucās un aizdrāzās prom pa krūmiem; pārējie suņi vienā mirklī bija kājās un vaukšķēdami metās pirmajam pa pēdām. Mēs steigšus savācām mantas, aizmetām pusizsmēķētās cigaretes un laidām pakaļ suņiem, ko kājas nes. Vispirms ceļš veda lejā no kalna, un mēs lēkājām kā negudri no akmens uz akmeni, laipojām starp saknēm, traukdamies lejup pa stāvo nogāzi. Ceļā pagadījās pār mūsu taku nolīcis sīks kociņš; neievērojis, ka pārējie skrienot bija pieliekušies, es pasitu zarus ar roku sānis. ЈTai pašā mirklī man acu priekšā uzvirmoja vesels mākonis melnu punktiņu un es sajutu dzeļošas sāpes uz kakla un vaigā. Zarā, kuru tik nevērīgi biju pasitis sānis, karājās meža lapseņu pūznis — tas bija ābola lielumā un paslēpts zem lapām. Pūžņa iemītnieces ir naskas un niknas un nevilcinās uzbrukt, kā es to pašreiz izjutu uz savas ādas. Skriedams tālāk uz priekšu, berzēju vaigu un neganti lādējos. Apjēdzu, ka mednieki bija pūzni pamanījuši un instinktīvi pieliekušies, lai tam nepieskartos; droši vien viņi nodomāja, ka es darīšu tāpat. Tādēļ es turpmāk verdziski atdarināju viņu kustības, tomēr galva sāpēja neciešami.
Sis skrējiens bija ilgākais no visiem; droši vien no- skrējām turpat vai stundu, un beigās es biju tā piekusis un galva sāpēja tik neganti, ka man bija gluži vienalga, vai kaut ko noķersim vai ne. Taču pēdīgi panācām suņus; tie bija sastājušies ap lielu, dobu nokrituša koka stumbru. Ieraudzījis dzīvnieku, kas, klusi uz suņiem šņākdams, savilcies tupēja dobumā, es tūliņ atdzīvojos; dzīvnieciņš bija
parastās angļu lapsas lielumā, ar smagnēju, lāča purnam līdzigu purnu un glītām, apaļām austiņām. Garais, muskuļotais ķermenis, tāpat kā galva un aste, bija krēmkrāsā, bet slaidās, graciozās kājas — šokolādes brūnumā. Tas bija melnkājainais mangusts, droši vien visretāk sastopamo mangustu pārstāvis Rietumāfrikā. Kad ieradāmies, šis retums uzmeta mums nicinošu skatienu un atvilkās atpakaļ koka dobumā; tiklīdz zvēriņš bija pazudis, suņi atguva drosmi un apvienoja spēkus, tomēr es konstatēju, ka neviens negrasās līst mangustam pakaļ.
Mednieki tikai tagad ievēroja, ka esmu sadzelts, jo vaigs un kakls man bija pietūkuši, viena acs pa pusei ciet, izskatījas, it kā es gribētu to viltīgi piemiegt. Sastāju- , šies man apkārt, viņi līdzjūtībā skaļi vaidēja, sita knipjus un ik pa brītiņam iesaucās: «Cik žēl, ser!», tikai Drēbnieks aizsteidzās pie strauta un atnesa ūdeni, ar ko veldzēt sa- dzēluma vietas. Vēsās kompreses stipri remdēja sāpes, un mēs ķērāmies pie darba, lai izdabūtu mangustu no slēpņa. Par laimi, koks bija izkaltis un viegli cērtams. Aizstiepām dobuma izejai priekšā tīklu, bet stumbra otrā galā izurbām nelielu caurumiņu un pie tā aizdedzinājām zaļus zarus un lapas. Kad uzšāvās liesma, Drēbnieks, apbruņojies ar lapotu zaru slotu un to sparīgi vēcinādams, dzina dūmus caurajā kokā. Papildinājām ugunskuru ar jauniem zaļiem zariņiem, dūmi kļuva arvien kodīgāki, un mangusts dobumā sāka nikni sprauslāt. Drīz viņam gaiss kļuva par biezu un viņš kopā ar dūmu mākoni izsprāga no dobuma mutes kā balta lode no milzīgi gara lielgabala
stobra. Pagāja krietns bridis, kamēr mēs zvēriņu atbrīvojam no tīkla, kurā tas bija pamatīgi sapinies; taču beidzot mums izdevās viņu iebāzt brezenta soma, un mēs noguruši, bet priecīgi devāmies atpakaļ uz nometni. Lielajā uzvaras priekā man pat aizmirsās lapseņu dzēlumu radītās sāpes. ,
Otra rītā pamodos kā salauzts: galva sāpēja un seja bija satūkusi, bet acis aiz asarām bija gandrīz aklas.
Lai stāvokli padarītu vēl ļaunāku, N'da Ali todien kļuva nepieejams: ietinās miklā dūmakā no galvas līdz kājām, un baltajā miglā nevarēja saredzēt pat virtuvi, kas atradās tikai dažus soļus no telts. Kad es pašlaik ar lielām grūtībām beidzu ēst brokastis, no miglas iznira Piuss un kopā ar viņu maza auguma kleins vīrelis, kas nesa uz galvas lielu grozu.
Sitais vīrs atnesis zvēru, ser, — Piuss sacīja, nepatīkamā izbrīnā vērodams manu pietūkušo ģīmi.
Vīrelis locījās un klanījas, atžņiebdams dzeltenus, ap- drupušus zobus lapsas ņirga. Man viņš nepatika no pirmā acu uzmetiena un kļuva vēl netīkamāks, kad pacēlu groza vāku un ieraudzīju tur nevis kādu interesantu dzīvnieku, kā būtu vēlējies, bet gan parastu žurku ar norautu asti. Pateicis atnācējam, ko domāju par viņa atnesto dzīvnieku, devos atpakaļ pie brokastīm. Piuss ar svešo brītiņu sačukstējās, un vīrelis šad tad uzmeta man slēpu skatienu. Tad Piuss atkal pienāca pie manis.
Atvainojiet, ser, šitais cilvēks atnācis no Finešangas un grib jums kaut ko teikt.
Svešais danciski panācās tuvāk, atņirdza zobus vieplī, klanījās un berzēja červcļainās rokas.
Masa, — viņš činkstēja, — Finešangas ļaudis dikti dusmojas, ka masa atnākt uz šito vietu …
Nu, un tad?
Vakar viņi uzsūtīt jums ju-ju …
Ko! — Piuss iebrēcās un iezvēla svešajam pa galvu tik spēcīgi, ka netīrā platmale tam nobruka uz acīm.
— Kādu ju-ju viņi uzsūtīja, ko?
Ne jau dikti ļaunu ju-ju, — svešais steidzās paskaidrot, — tikai tā, lai masa vairs nevar noķert zvērus šitai vietā, lai medībās nelaimējas un līst dikti daudz lietus, lai masa iet projām.
Tu pasaki Finešangas ļaudīm, ka es no viņu ju-ju nebaidos, — es nikni atteicu. — Palikšu te, cik ilgi pats gribēšu, saprati? Un, ja redzēšu te kādu no Finešangas, paņemšu vislielāko šauteni un šaušu virsū, saprati?
Es saprast, ser, — svešais pazemīgi vāvuļoja, — bet kāpēc masa kliedz uz mani? Es negrib strīdēties.
Es, draugs, saprotu: šitais ju-ju nedarbojas, ja es nezinu, ka tas man uzsūtīts, un tā tu kļuvi par ziņnesi, vai ne?
Nē, ser, es ar jums nestrīdēties.
Labi, bet tad taisies, kā tiec atpakaļ uz Finešangu, citādi es sastrīdēšos ar tevi. Dzirdēji?
Vīrelis aizklumburoja miglā, un Piuss nemierīgi noraudzījās viņam pakaļ.
Vai gribat, lai viņu nomizoju, ser? — viņš uzņēmīgi noprasīja.
Nē, liec viņu mierā.
Ē! Man nepatīk šitā ju-ju lieta, ser.
Nesaki tikai citiem nekā, man negribētos, ka nometnē izceltos panika.
Sī bija pirmā reize manā mūžā, kad man uzsūtīja ju- ju, un es gribēju redzēt, kas notiks tālāk. Es nepavisam neturos pie uzskata, ka ju-ju ir pēdīgās blēņas, un ikviens, kas tā domā, ir muļķis, tāpēc ka ju-ju ir reāls un varens spēks visā Āfrikā; man zināmi gadījumi ar tādām sekām, ko ļoti grūti izskaidrot. Šķiet, visparastākais un efektīvākais ietekmēšanas veids ir tiešs kontakts ar upuri. Tas nozīmē — cilvēkam jāzina, ka viņaņi uzsūtīts ju-ju, un tad, ja viņš tic burvestībām, viņu var uzskatīt par galīgi nolemtu savam baigajam liktenim. Pie nelaimīgā ierodas kāds «labvēlis» un pastāsta, ka viņam uzsūtīts ju-ju, un, ja attiecīgais cilvēks tam tic, viņam sākas drausmīgs gaidu laiks. Mazpamazām «labvēļi» cits pēc cita (Āfrikā tie ir tikpat derdzīgi kā viņu kolēģi Eiropā) atklāj sazvērestību visā pilnībā, un nabaga cilvēks skaidri redz, ka viņam gaidāma vienīgi lēna iznīkšana. Vīrelis, kas patlaban aizgāja no nometnes, bija šāds «labvēlis», un tagad, kad man tas paziņots, ju-ju ieguva pār mani lielāku vai mazāku varu. Un visinteresantākais bija tas, ka ju-ju tiešām darbojās, pat labāk, nekā varēja vēlēties, es tikai nezinu, cik tur bija manis paša neuzmanības, cik tīras nejaušības.
Nākamajā dienā uztūkums man sejā noplaka un mēs ar Drēbnieku un vēl četriem medniekiem devāmies uz vairāku lielu klinšu pakāji dažu jūdžu attālumā no nometnes.
Šajās klintīs bija daudz alu, un mēs gribējām sagūstīt sikspārņus, kas tur mitinājās, un vēl šo to, kas gadīsies pa ceļam. Arī N'da Ali oma bija uzlabojusies, un diena dzirkstīt dzirkstīja saulē, pūta pat svaigs vējiņš, lai mums nebūtu karsti. Pilnīgi aizmirsu ju-ju, vismaz iedomājos, ka esmu aizmirsis.
Lai nokļūtu pie alām, ko citu ar citu savienoja šauru eju labirints, mums vajadzēja nolaisties ap četrdesmit pēdu dziļumā. Drīz konstatējām, ka mūsu šim nolūkam līdz paņemtās virves par īsu, tādēļ mums nācās cirst garu garās «džungļu virves» — tievos, stīgros staipekņus, kas mežā aug vai uz katra soļa. Sasējuši tos citu pie cita, nolaidāmies gar krauju aizā. Aizas dibenā sadalījāmies un ielīdām katrs savā ejā, lai izpētītu alu no visām pusēm. Ala bija pilna sikspārņu, sākot ar mazajiem kukaiņēdājiem un beidzot ar lielajiem, smagnējiem augļēdājiem; taču tie noplivinājās mums apkārt stundas divas, tomēr nevienu neizdevās notvert.
Klīzdams pa labirintu, sastapu Drēbnieku, kas stāvēja un blenza uz akmeņu kaudzi vienā alas kaktā. Satraukts viņš man pačukstēja, ka tikko esot ieraudzījis akmeņu kaudzes galā pie pašiem griestiem kaut ko pakustamies. Kamēr mēs sačukstējāmies, kas šobrīd vislabāk būtu darāms, pienāca vēl viens mednieks, mēs visi pavērsām bateriju gaismu uz akmeņu kaudzi un to pamatīgi nopētījām. Nekā nemanījām.
Vai esi pārliecināts, ka tiešām kaut ko redzēji, Drēb- niek?
Jā, ser, pārliecināts. Tur, pašā augšā.
Skatījāmies atkal un pēkšņi iztrūkāmies, ieraudzījuši
virs akmeņiem uzkumpušu, melnu siluetu un izdzirduši skaļu rūkoņu.
Tīģeris, ser.
Biju gatavs piekrist, jo siluets bija pārāk liels citam dzīvniekam. Izdzirdis, ko mēs runājam, mūsu trešais biedrs aizdrāza uz izejas pusi, lai drīzāk nokļūtu ārā brīvē un drošībā, atstājot Drēbnieku un mani aci pret aci ar ienaidnieku.
Muļķis, — Drēbnieks nicinoši noteica, bet es ievēroju, ka roka, kurā viņš turēja bateriju, mazliet trīc.
īsti nesapratu, ko darīt: ja leopards saniknosies, šaut būtu ārkārtīgi bīstami, šāviens šādā alā nozīmē nopietnas briesmas, jo no tā var iegrūt alas griesti. Man likās, ka tad jau labāk stāties pretī leopardam, nekā tikt apraktam … varbūt pat dzīvam apraktam … zem vairākām tonnām klinšakmeņu.
Pa to laiku melnais siluets, vairākkārt izslējies un ieņurdējies, pazuda aiz kaudzes, un mēs dzirdējām no- grandam akmeņus. Krēslainajā alā bija grūti nosakāms, lairā vietā zvērs parādīsies no jauna, un es pašreiz prātoju par stratēģisku atkāpšanās manevru, kad akmeņu kaudzes virsotnē iznira galva, mirkli palūkojās uz mums un tad ierunājās:
Masa, es noķert zvēru.
Tas bija mūsu ekspedīcijas mazākais un nekam nederīgais loceklis Abo, kurš, vajādams žurku, bija uzrāpies uz akmeņiem. Viņš bija uz vēdera līdis pakaļ žurkai, un uzkumpušais siluets, ko mēs redzējām, bija zēna mugura, kad viņš rausās pa akmeņiem un neierastajā piepūlē skaļi vaidēja. Baiļu atslābums mums abiem ar Drēbnieku izraisīja nevaldāmu smieklu lēkmi, Drēbnieks skraidīja apkārt pa alu, sita ar plaukstām sev pa gurniem, pār vaigiem viņam ritēja smieklu asaras.
Ēēē . .. āāāh! Abo, masa tevi bezmaz nošāva. Eē … āāā! Abo, tu gan biji labs tīģeris … — viņš sauca, smieklos aizrīdamies.
Abo notrausās no akmeņu kaudzes un sniedza man aplūkošanai mazu žurciņu.
Laikam drusku ievainota, masa, — viņš sacīja, bet izrādījās, ka viņš nedaudz kļūdās, jo žurka jau bija beigta.
Kamēr pārbaudījām alu, vai neatradīsim vēl kādu žurku, izdzirdām ārpasaulē pērkona dārdus, kas baismīgi atbalsojās alās un daudzajās ejās. Kad sasniedzām izeju, ārā bija kļuvis tumši un drūmi, jo virs galvas biezēja melni lietus mākoņi. Palīdzējām cits citam pēc iespējas ātrāk izlīst no alas un sākām saiņot mantas maisos. Piepeši pērkons nogranda tieši virs galvas, sadrebinādams visu kalna pakāji, un nākamajā mirklī mākoņi pilnīgi nogūla pār mums un nometa ledaina lietus segu. Nekad nebiju piedzīvojis tik blīvu lietu ar tik lielām, smagām lāsēm; nepaguvām lāgā atjēgt, kas notiek, kad mūsu plānās drānas bija caurcaurēm izmirkušas un zobi mums klabēja aiz aukstuma. Debesīs ik pa brīdim noplaiksnīja pēkšņi zibeņi, kam sekoja drausmīgi pērkona dārdi; kaut kur pa kreisi no mums mežā šimpanzes kliedza un gaudoja, protestējot pret briesmīgo nelaiku.
Mednieki uzcēla nastas mugurā, un mēs sākām, rau- šoties pa krauju lejup, doties atpakaļ uz nometni. Nebijām nogājuši ne piecdesmit soļu, kad man uz slapja akmens paslīdēja kāja, es pakritu un ripeniski vēlos lejup, sāpīgi atsizdamies pret nokrituša koka stumbru; biju sadauzījies un saskrāpējies, turklāt uzkritis virsū labajai kājai, kas nejauki sāpēja. Pirmajā brīdī nodomāju, ka tā lauzta, bet, kad izdevās kāju izstiept, sapratu, ka esmu tikai sagrūdis potīti. Taču arī tā stāvoklis bija pietiekami ļauns, jo aiz sāpēm nespēju nostāvēt. Gulēju starp pielijušajiem kokiem, un aukstumā trīcošie mednieki nopūlējās, berzdami manu kāju, lai to cik necik atdzīvinātu. Atradāmies krietnas četras jūdzes no nometnes, un kāja kļuva resnāka, acīm redzot. Skaidrs, ka nedrīkstējām ilgāk šai vietā kavēties, jo neatkarīgi no sāpēm sapratu arī, ka negaisa mākoņi, kas nogūla pār kalnu, izdzēsīs dienas gaismu agrāk nekā parasti. Aizsūtīju Drēbnieku nocirst jaunu kociņu, no kura viņš izveidoja primitīvu kruķi. Atspiedies uz tā un otrā pusē Drēbnieka balstīts, klumburoju uz priekšu, zobus sakodis, un palēnītēm mēs zem pilošajiem kokiem virzījāmies uz māju pusi. Pēdīgi nokļuvām līdzenākā mežā un izdzirdām ūdens šalkoņu. Jutos pārsteigts, jo vienīgais strauts, ko bijām šķērsojuši, kalnā kāpjot, bija pavisam sekls, mums tikko līdz potītēm; tagad tā brāzmainā šalkoņa atgādināja krietnu upi. Jautājoši paskatījos uz Drēbnieku.
— Mazā upīte uzplūduši, — viņš paskaidroja.
Seit es pirmo reizi ieraudzīju, cik ātri mazs strauts, īpaši kalnu strauts, spēcīgā lietusgāzē «uzplūst». Strautiņš, kuram bijām bridusi pāri un kurā varēja izpērties vienīgi zvirbuļi, tagad bija pārvērties par putojošu, dzeltenu straumi mums gandrīz līdz jostas vietai; krācošie mutuļi nesa līdzi zarus, saknes, lapas, salauzītas puķes, kas griezās un virpuļoja starp lielajiem akmeņiem. Visseklākā vieta, kur varētu pārbrist, bija tur, kur strauts izplūda no meža līdzenuma un pāri lielam klintsbluķim gāzās lejup pa stāvu krauju, kam ūdens bija norāvis visu satrunējušo lapu segumu. Pārējie aizbrida pa priekšu, un, kad viņi jau bija otrā krastā drošībā, sekojām arī mēs ar Drēbnieku. Soli pa solītim laipojām pāri, es ar nūju rūpīgi iztaustīju, kur likt kāju. Sasniedzām strauta vidu; tur straume bija visspēcīgākā, jo ūdenim vajadzēja izlauzties starp diviem lieliem klintsbluķiem. Seit es atspiedos ar nūju uz neliela akmens, kas pavēlās sānis, spieķis izslīdēja man no rokas, es vēl paguvu uzmest tam skatienu, lai redzētu to aiztraucam pa straumi, iekams pats uz acīm ievēlos ūdenī.
Ja Drēbnieka spēcīgais tvēriens ap manu delmu nebūtu mani paglābis, es būtu aiznests lejup pa krauju kopā ar spieķi. Tikko paklupis ūdenī, jutu, ka straume mani tūdaļ aiznesīs, bet tad Drēbnieka roka uzrāva mani kājās, kaut gan straujais grābiens bezmaz viņu pašu nogāza ūdenī man blakus. Pieliecies viņš centās noturēties pretī straumei un sauca citus palīgā; pārējie no jauna ielēca ūdenī, saķēra mani, kur kurais tika klāt, un izvilka mūs krastā. Aizelsušies, trīcēdami un līdz ādai izmirkuši, turpinājām ceļu uz nometni.
Pēdējā pusjūdze bija visgrūtākā, jo mums vajadzēja rausties lejup gar kalna sānu, rāpojot no akmens uz akmeni, kamēr sasniedzām līdzenumu, kur mūs gaidīja mājas. Vienīgi cerība uz sausām drānām, siltu ēdienu un karstu dzērienu deva man spēku klibot uz priekšu. Bet, kad sasniedzām nometni, mūsu acīm atklājās drausmīga aina: mazais, nenozīmīgais strautiņš, kas pieticīgi un klusi čaloja piecdesmit soļu no manas telts, bija pārvērties par neganti krācošu, palojošu upi. Spēka pārpilnībā tas bija izkāpis no lēzenajiem krastiem un nu pludoja pa visu nometni. Nesēju miniatūrmājiņas bija kā ar slotu aizslaucītas; puse virtuves sagrauta, uz klona ūdens līdz ceļiem. Neskarta bija palikusi vienīgi mana telts, jo atradās uz pauguriņa, taču arī teltī un ap to zeme bija dubļos izmirkuši. Sausu malku nometnē neatradām, vienīgā iespēja tikt pie silta ēdiena bija sildīt to uz petrolejas lampas. Šādos apstākļos neatlika nekas cits kā visiem salīst manā teltī… es un divpadsmit afrikāņi teltī, kas domāta ne vairāk kā diviem cilvēkiem! Karsējām uz lampas bundžas ar saldu šokolādes dzērienu un dzērām no visdažādākajiem traukiem, sākot ar alumīnija krūzītēm un beidzot ar bļodiņām, no kurām barojām dzīvniekus. Trīs stundas no- kvernējām teltī, pa kuras samirkušajām brezenta sienām bez mitas bungoja lietus, bet tad tas pamazām pierima un kalna virsotne ietinās lielos, baltos mākoņu palagos. Nesēji sāka atjaunot savas minimītnes, un, viņus vērojot, man pēkšņi pirmo reizi iešāvās prātā doma par ju-ju. Jā, pirmo raundu tas katrā ziņā uzvarējis, mana kāja bija nožēlojamā stāvoklī, lietus visu sarežģīja vēl vairāk, medības kļuvušas gandrīz neiespējamas. Pavadīju mokpilnu nakti, un lietus nākamajā dienā lija no ausmas līdz tumsai, kāja neatlaba. Negribīgi nonācu pie secinājuma, ka saprātīgāk būs atteikties no cīņas un atzīt ju-ju uzvaru: Bakebē es vismaz varēšu atpūtināt kāju un kaut ko derīgu paveikt, turpretī, kvernot N'da Ali kalnā, nekas labs nebija gaidāms. Norīkoju vīrus pie kravāšanās un paziņoju, ka nākamajā rītā dodamies atpakaļ uz Bakebi.
Rīts atausa mirdzošs: kad posāmies projām, saule vai pa zemes virsu staigāja un debesīs nebija neviena vienīga mākonīša. Nezin no kurienes uzgadījās sīku moskītu pūļi; tie mūs nežēlīgi koda, man šķiet, pat tādā kā uzvaras priekā. Kad sasniedzām mežu N'da Ali pakājē, tie pazuda tikpat noslēpumaini, kā uzradušies.
Klibodams lejup pa ceļu uz Bakebi, mierināju sevi ar domu, ka esmu kalna ekspedīcijā ieguvis vismaz dažus vērtīgus dzīvniekus. Pagriezos paraudzīties atpakaļ: dzidrajā gaisā kalns šķita tik tuvu, ka, likās, vajadzētu tikai pastiept roku un ar pirkstiem pašķirt meža biezo kažoku, lai to aizsniegtu. Klintis saulē sārtojās un laistījās, tikai dažuviet tajās ievijās pa palsam pavedienam — ūdenskritumi, vētras vienīgie liecinieki.