Mēs jau gatavojāmies pamest kalna būdu Bakebē un pārcelties uz pēdējo nometni Kumbā, kad pie mums ieradās gaužām neparasts viesis — Calmondelijs, draugu vidū saukts par Camliju.
Carnlijs bija pieaudzis šimpanžu tēviņš; tā īpašniekam, angļu valdības ierēdnim, likās, ka milzīgais pērtiķis viņam sāk sagādāt neērtības, un viņš bija nolēmis to uzdāvināt Londonas zooloģiskajam dārzam ar norunu, ka, aizbraucis atvaļinājumā uz Angliju, varēs to apciemot. Viņš atrakstīja mums un jautāja, vai mēs būtu ar mieru paņemt Čamliju līdzi un nogādāt viņu jaunajās mājās Londonā, un mēs atbildējām, ka labprāt to izdarīsim. Laikam gan ne Džonam, ne man pat prātā neienāca, ka Camlijs varētu būt tik milzīgs: iedomājos ap trīs gadus vecu, trīs pēdas augstu pērtiķi. Kad Camlijs ieradās, es no tiesas pārbijos.
Viņš piebrauca nelielā kravas mašīnā, kur svinīgi sēdēja plašā krātiņā. Kad atvēra krātiņa durvis un Camlijs ar filmu zvaigznes nepiespiestību un pašcieņu izkāpa, es iztrūkos, jo, pacēlies pakaļkājās un nostājies šimpanzei raksturīgajā ielīkušajā pozā, viņš man bija līdz jostas vietai, bet, izslējies taisni, sniegtos ar galvu man līdz krūtīm. Rokas viņam bija ļoti garas un pinkaino krūšu apmērs vismaz divreiz lielāks par manējo. Nepareizi ieaugušie zobi žokļu abās pusēs izķēmoja pērtiķa fizionomiju un piešķīra tai ērmoti kareivīgu izteiksmi. Acis bija mazas, dziļi iegrimušas, skatiens saprātīgs, galvvidus gandrīz pilnīgi kails, un vēlāk es sapratu, kā tas radies: Camlijs mēdza sēžot aizlikt rokas aiz pakauša un ar delnām to berzēt; šī nodarbība, šķiet, sagādāja viņam lielu baudu, un viņš turpināja pakausi berzt, lidz tas palika gandrīz bez matiem. Viņš nepavisam nebija jauns pērtiķis, kā biju cerējis, bet gadus astoņus vai deviņus vecs veterāns, pilnīgi nobriedis, krietna vīra spēkā un, spriežot pēc sejas izteiksmes, ar lielu dzīves pieredzi. Lai arī viņu nevarēja saukt par skaistu šimpanzi (esmu redzējis daudz glītākus eksemplārus), viņš nenoliedzami bija spēcīga personība: tas dūrās acīs pirmajā iepazīšanās mirklī. Mazās ačeles vērās pretī ļoti saprātīgi, un to dziļumā, šķiet, spīgoja ironisku smieklu dzirkstis, kas cilvēkam lika justies neveikli.
Pastāvējis un ar gudru skatienu pamatīgi nopētījis apkārtni, viņš pagriezās pret mani un pastiepa sveicienam mīksto roku ar sārto plaukstu, turklāt ar tik garlaikotu sejas izteiksmi, kāda raksturīga tiem, kam diendienā jādāļā rokasspiedieni. Ap kaklu viņam bija resna ķēde, kuras turpinājums karājās pāri mašīnas kravas kastes galam un tālāk pazuda krātiņa dziļumā. Dzīvniekam ar mazāk spilgti izteiktu personību nekā Camlijam tā «būtu pazemojoša gūstniecības pazīme. Bet Camlijs nēsāja ķēdi tikpat lepni kā Londonas lordmērs savējo; paspiedis man roku, viņš pagriezās un sāka vilkt apmēram piecpadsmit pēdu garo ķēdi ārā no krātiņa. Viņš to kārtīgi saritināja, uzkāra uz rokas un devās tieši uz būdu, it kā tā piederētu viņam. Tā Camlijs jau pirmajā brīdī pēc ierašanās parādīja, ka ir pārāks par mums un ieradies šeit nevis pēc mūsu vēlēšanās, bet gan tādēļ, ka pats tā gribējis. Es neviļus bezmaz atvainojos par nekārtību uz galda, kāda tur valdīja, viņam būdā ieejot.
Viņš atsēdās krēslā, nometa ķēdes rituli zemē un jautājot palūkojās uz mani. Nepārprotami viņš gaidīja pēc nogurdinošā ceļojuma kaut ko atspirdzinošu. Uzsaucu virtuves puišiem, lai sagatavo tasi tējas, jo biju brīdināts, ka Camlijam šis uzmundrinošais dzēriens ļoti garšojot. Atstājis viņu sēžam krēslā un ar neslēptu nepatiku vērojam mūsu pieticīgo mitekli, izgāju ārā un atradu viņa krātiņā alumīnija šķīvi un varen lielu skārda krūzi. Kad ar šiem priekšmetiem atgriezos būdā, Camlijs acīm redzami atplauka, pat uzslavēja mani par tik saprātīgu rīcību.
Oooooo, mf! — viņš nogrudzināja un, sakrustojis kājas, turpināja būdas apskati. Es nosēdos viņam pretī un izvilku no kabatas cigarešu paciņu. Tikko taisījos izņemt no tās cigareti, kad galdam pāri pastiepās gara, melna roku un Camlijs labpatikā nosēcās. Gribēdams zināt, ko viņš darīs, sniedzu viņam cigareti, un, man par lielu pārsteigumu, viņš to rūpīgi iestutēja mutes kaktiņā. Es aizsmēķēju un pastūmu sērkociņus arī Camlijam, domādams, ka tas viņu samulsinās. Viņš atvilka turziņu vaļā, izņēma vienu sērkociņu, aizkūpināja cigareti, nosvieda sērkociņus uz galda, sakrustoja kājas un atlaidās krēslā, tīksmīgi ievilkdams dūmus un pēc tam izpūzdams pa nāsīm veselus mākoņus. Acīmredzot viņam piemita netikumi, par kuriem man nebija ne jausmas.
Sai mirkli istabā.ienāca Piuss ar tējas traukiem; ieraudzīt mani sēžam pie galda ar šimpanzi, sapīpējam un laikam pārspriežam jaunākos notikumus viņam droši vien šķita drausmīgi.
Ēēē . .. āāā! — viņš izdvesa un sāka kāpties atpakaļ.
Arrr… hūūū! — ieņurdējās Camlijs, ieraudzījis tējas traukus, un sāka strauji vēcināt roku.
— Kas tas ir, ser? — Piuss, uz sliekšņa stāvēdams, jautāja.
Tas ir Camlijs, — es paskaidroju, — viņš tev nekā ļauna nedarīs. Noliec vien tēju uz galda.
Piuss izdarīja, ko liku, un tūliņ atkāpās pie durvīm. Kamēr lēju Camlijam krūzē tēju un pienu un piebēru trīs karotītes cukura, šimpanze zibošām acīm mani vēroja, klusi savā nodabā ņurdēdams. Iedevu viņam trauku, un viņš to satvēra ar abām rokām. Uz mirkli viņš samulsa, kad vajadzēja atbrīvoties no cigaretes, saprazdams, ka, to mutē paturot, nevarēs dzert tēju; problēmu viņš beidzot atrisināja, nolikdams cigareti uz galda. Izstiepis lūpu uz priekšu, Camlijs pārbaudīja, cik tēja karsta. Tā kā dzēriens tiešām bija pārāk silts, viņš pūta, līdz tas šķita pietiekami atdzisis, tad iztukšoja trauku sausu. Tomēr, kad šķidrums bija izdzerts, krūzes dibenā vēl atradās neizkusis cukura sīrups, un, tā kā Camlijs acīmredzot turējās pie principa, ka viss labais jāizmanto pilnīgi, tad viņš piešķieba krūzi un ietecināja mutē visu līdz pēdējam pilienam. Pēc tam viņš pasniedza krūzi man, lai ieleju vēl.
Camlija krātiņš atradās labā vietā apmēram piecdesmit pēdu no būdas pie liela, līka celma, pie kura piestiprināju viņa ķēdi. No šejienes viņš labi varēja pārredzēt visu, kas notiek būdā vai ap to, un, kad mēs strādājām, viņš neskopojās ar komentāriem, uz kuriem es viņam atbildēju. Pirmajā dienā viņš sacēla lielu traci, jo, tikko biju viņu pieķēdējis un iegājis būdā pastrādāt, ārā pērtiķu kolonijā sākās drausmīga brēka. Visi pērtiķi bija piesieti palmu paēnā pretī būdai. Camlijam, kad viņu pametu, laikam bija kļuvis garlaicīgi, un viņš bija pamanījis tuvumā vairākus prāvus akmeņus. Ar tiem apbruņojies, viņš bija sācis trenēties akmeņu sviešanā. Izdzirdis drilu un mērkaķu spalgos brēcienus un spiedzienus, izskrēju ārā īstajā brīdī, lai redzētu, kā akmens kāpostgalvas lielumā ielingo pērtiķu vidū, par laimi, nevienam netrāpot. Ja šāds milzenis būtu ķēris kādu pērtiķi, tas uz vietas būtu plakans. Pagrābis stibu, skrēju pie Camlija, vicinādams sitamo un skaļi uz viņu kliegdams; centos izskatīties iespējami draudīgs, tomēr pats nevarēju iedomāties, kas notiks, ja mēģināšu pārmācīt dzīvnieku, kurš augumā gandrīz tikpat liels kā es, bet divreiz stiprāks par mani, un mans vienīgais ierocis ir smieklīga, īsa stibiņa. Taču, man par pārsteigumu, Camlijs, ieraudzījis mani tuvojamies, nokrita zemē, ar garajām rokām aizsedza galvu un kliedza, cik plaušās spēka. Uzšāvu viņam pāris reižu pa muguru, bet efekts bija tāds, it kā es ar zobu bakstāmo gribētu sagraut Svētā Pola katedrāli. Mugura bija plakana un plata, muskuli cieti kā dzelzs.
Tu esi ļoti nejauks dzīvnieks, — es bargi runāju, un Camlijs, sapratis, ka sods izciests, aptupās un sāka lasīt ārā no kažoka tur aizķērušās lapas.
Ūūū… — viņš ierūcās, bailīgi pavērdamies uz mani.
Ja tu vēl kaut reizi iedomāsies tā darīt, dabūsi briesmīgas sukas, — es turpināju, nodomādams, ka īstenībā viņu varētu nobiedēt vienīgi milna koka stumbra resnumā.
Arrrrr … ūūū, — Camlijs man atbildēja. Tad pievirzījās tuvāk, aptupās, uzrotīja manu bikšu staru un sāka tīrīt man no liela visus traipiņus, dubļu krikumiņus un citus mikroskopiskus sīkumus. Kamēr viņš darbojās ap manu kāju, es pasaucu kalpotājus un lūdzu nolasīt un aizvākt sasniedzamos akmeņus. Pēc brīža, vēlreiz noskaitījis Camlijam derīgas pamācības, gāju projām, taču drīz vien pamanīju, ka viņš netālu no sava krātiņa rok bedri, laikam cerēdams atrast vēl kādu akmeni.
Kad tovakar aiznesu Camlijam ēdienu un tēju, viņš sagaidīja mani ar jūsmīgiem «ūūū» saucieniem, lēkāja un aiz prieka bungoja pa zemi ar pirkstu kauliņiem. Taču, pirms ķerties pie vakariņām, viņš satvēra manu roku un vilka to pie mutes. Diezgan nobijies vēroju, kā viņš vienu manu pirkstu saņem starp lielajiem zobiem un vieglītēm salaiž tos kopā. Tad sapratu: šimpanžu sabiedrībā paņemt otra pērtiķa pirkstu zobos un atļaut to pašu darīt ar savu pirkstu nozīmē apsveicināšanos un uzticības apliecinājumu, jo paļaut savu pirkstu tādām briesmām var vienīgi, uzticoties otra draudzīgajām jūtām. Camlijs gribēja mani pagodināt, izturoties pret mani kā pret otru šimpanzi. Tad viņš ķērās pie vakariņām un ātri vien tās notiesāja. Pēc maltītes es apsēdos viņam blakus zemē un viņš rūpīgi pārmeklēja manas kabatas, apskatīdams katru lietiņu, ko tur atrada.
Kad man šķita, ka pienācis laiks iet pie miera, viņš liedzās atdot mutautu, ko bija pievācis. Paslēpis mutautu aiz muguras, viņš to ātri mainīja no vienas rokas otrā, lai paglābtu no manis. Pēdīgi, izprātojis, ka tā būs visdrošāk, ātri iestūķēja lakatiņu mutē. Man bija skaidrs — ja tagad piekāpšos un atteikšos no mutauta, viņš nodomās, ka vienmēr varēs gūt virsroku, tādēļ es veselu pusstundu noņēmos, viņu pierunādams un labinādams, līdz viņš beidzot gaužām negribīgi izspļāva pagalam saņurcīto un samirkušo mutautu. Kopš tās reizes mums vairs nebija nekādu domstarpību: ja Camlijs rotaļājās ar man vajadzīgu lietu, es gluži vienkārši pastiepu roku un palūdzu to atdot, un viņš bez ierunām tūdaļ paklausīja.
Esmu sastapis ļoti daudz saprātīgu un jauku dzīvnieku, sākot ar pelēm un beidzot ar ziloņiem, bet neviens no tiem nav salidzinams ar Camliju pievilcībā, spēcīgas personības izpausmē un gudrībā. Tuvāk ar viņu iepazīstoties, gandrīz pilnīgi aizmirsās, ka viņš ir dzīvnieks; drīzāk gribējās domāt, ka tas ir jokains, draiskulīgs, viltīgs večuks, kas nomaskējies par šimpanzi. Camlijam bija nevainojamas manieres: viņš nekad alkatīgi nekrita virsū baribai, kā pērtiķi mēdz darīt, iepriekš nesasveicinājies un ar izteiksmīgiem «ūūū-ūūū» rūcieniem par to nepateicies. Tad viņš sāka lēni, glīti ēst, nevēlamos kumosus nolikdams uz trauka malas. Pieklājības viņam pietrūka vienīgi maltītes beigās, jo tad viņš sagrāba tukšo bļodu vai krūzi un aizlidināja tālu prom.
Camlijam piemita daudz paradumu, kas vēl vairāk pastiprināja viņa līdzību cilvēkam; viens no tiem bija smēķēšana. Cigareti viņš vienlīdz veikli aizdedzināja gan ar sērkociņu, gan šķiltavām, pēc tam atlaidās guļus uz muguras, palika vienu roku zem pakauša, sakrustoja ceļos saliektās kājas un pūta gaisā kuplus dūmu mākoņus, ik pa brīdim pārbaudīdams cigareti, vai tai nav izaugusi gara pelnu drīksna. Pelnus viņš rūpīgi notrausa ar nagu. Ja Camlijam pasniedza limonādes pudeli un glāzi, viņš sev ielēja dzērienu tik uzmanīgi un koncentrēti, it kā būtu slavens bārmenis, kas jauc kokteili. Viņš bija vienīgais no visiem dzīvniekiem, kādus esmu sastapis, kas labprāt dalījās ar cilvēku: bieži vien, kad piedāvāju viņam banānu saišķi vai vairākus mango augļus, viņš vienu izraudzījās un ar jautājošu izteiksmi acis sniedza man, apmierināti grudzinādams, ja es dāvanu pieņēmu un apsēdos viņam līdzās to apēst.
Camlijs izjuta antipātijas pret afrikāņiem, milzu tūk- stoškājiem un čūskām. Vietējos iedzīvotājus viņš daudzmaz piecieta, tikai lāgiem mēdza uzjautrināties, no slēpņa uzglūnēdams un ar mežonīgu rēcienu lēkdams tiem virsū. Nedomāju, ka Camlijs būtu gribējis tiem nodarīt ko ļaunu; gluži vienkārši viņam patika, kā puiši, bailēs iekliegdamies, metās bēgt. Vienīgais posts bija tas, ka afrikāņiem savukārt sagādāja prieku katrā izdevīgā brīdī šimpanzi pakaitināt; Camlijs varen uzbudinājās, mati saslējās, viņš sāka šūpoties šurp un turp, varenās rokas vēzēdams, un lai dievs žēlīgs tam, kas tādā reizē pieietu viņam par tuvu.
Milzu tūkstoškāji viņu interesēja, taču viņš nespēja sevi piespiest tiem pilnīgi uzticēties. Tūkstoškāji izskatās ka tievas, melnas, cieši saspiestas spirāles ar apmēram simt kāju pāriem apakšā un diviem īsiem taustekļiem priekšgalā. Tūkstoškāji ir pilnīgi nekaitīgi radījumi, kas ar neskaitāmajām kājām slīd uz priekšu, kustinādami taustekļus un meklēdami savu lielāko gardumu — sapuvušu koka praulu. Slīdošās kustības Camlijam acīmredzot at- gadināja čūskas kustības un modināja viņā aizdomas, kaut gan īstenībā viņš tomēr laikam saprata, ka tās nav čūskas. Kad noliku pāris tūkstoškāju viņa tuvumā uz kastes, viņš apsēdās un, lūpas urskulī savilcis, varēja stundām tos verot, tikai brīžam pakasīdamies. Ja tūkstoškājis, ticis līdz kastes malai, nokrita zemē un sāka čāpot uz Camlija pusi, viņš pietraucās kājās, atkāpās, cik tālu ķēde sniedza, un sāka nelabi bļaut, kamēr es piesteidzos un izglābu viņu no briesmoņa.
No čūskām viņš neprātīgi baidījās un ļoti uztraucās, ja redzēja mani darbojamies ar čūsku; viņš, rokas lauzīdams, žēli smilkstēja un nerimās, līdz es rāpuli aizvācu. Ja pēc tam parādīju viņam rokas, viņš ikreiz tās rūpīgi pārbaudīja, laikam gribēdams pārliecināties, vai tikai es neesmu sakosts. Ja čūska kādreiz parāpoja uz viņa pusi, viņu gandrīz vai ķēra trieka: spalva saslējās, un viņš skaļi vaidēja, bet, ja tā pieslīdēja vēl tuvāk, Camlijs sāka to apmētāt ar zāles kušķiem un sīkiem zariem, veltīgi cenšoties aizkavēt rāpuļa tuvošanos. Kādu vakaru viņš kategoriski liedzās iet krātiņā gulēt. Tā viņš vēl nekad nebija darījis. Domādams, ka Camlijs gluži vienkārši saniķojies, centos viņu piespiest ar varu, bet viņš aizveda mani līdz krātiņa durvīm, pats pakāpās atpakaļ un ar izstieptu roku rādīja uz būra iekšieni, visu laiku nepārprotamās bailēs skaļi ūjinādams. Pārbaudījis segas un banānkoka lapām izklāto guļvietu, atradu tās vidū saritinājušos mazu, aklu čūskulēnu. Tas bija pavisam nekaitīgs radījums, taču Camlijs negribēja ielaisties nekādā riskā.
Drīz pēc ierašanās nometnē Camlijam piepeši pazuda ēstgriba un interese par dzīvi un viņš augu dienu sarāvies kvernēja krātiņā. Viņš nepieņēma nekādu barību, izdzerdams vienīgi puskrūzes ūdens dienā. Manis toreiz nebija mājās, un Džona atsūtītā satraukuma pilnā vēsts lika man pa kaklu pa galvu steigties atpakaļ, jo Džons nesaprata, kas pērtiķim kaiš vai cik slims tas patiesībā ir. Atgriezies izmēģinājos visu, ko vien varēju iedomāties, lai iekārdinātu Camliju uz ēšanu, jo viņš acīm redzami novājēja. Izsūtīju kalpotājus pa visu apkārtni pēc gataviem mango un pau-pau augļiem, pats rūpīgi sagatavoju viņam gardu gardos augļu salātus. Taču Camlijs neēda nekā. Tā turpinājās gandrīz nedēļu, un es jau sāku nopietni domāt, ka mums vajadzēs viņu zaudēt. Katru vakaru piespiedu šimpanzi iziet ar mani pastaigā, bet viņš bija tik vārgs, ka ik pēc pāris jardiem mums vajadzēja piesēst un atpūsties. Nedrīkstēju pieļaut, lai Camlijam pilnīgi zustu interese par dzīvi, jo, tiklīdz pērtiķis kļūst apātisks, tas nolemts bojāejai. Kādu vakaru pirms došanās pastaigā atvēru biskvītu kārbu un sabāzu kādu duci biskvītu kabatās. Kad bijām gabaliņu pagājuši, Camlijs apsēdās un es viņam līdzās. Kamēr abi aplūkojām apkārtni, es izvilku no kabatas biskvītu un sāku ēst. Camlijs mani vēroja; šķiet, viņš jutās visai pārsteigts, ka ēdu, nepiedāvājot viņam, kā parasti mēdzu darīt, bet, noēdis biskvītu, tikai tīksmīgi nočāpstinu lūpas. Viņš pievirzījās tuvāk un sāka pārbaudīt manas kabatas, kas man likās laba zīme, jo kopš slimības pirmās dienas nebija gar tām vairs licies zinis. Atradis biskvītu, viņš to izvilka no ka-' batas, apostīja un, man par lielu prieku, apēda. Tad iebāza roku kabatā un izvilka otru, kuru arī notiesāja. Pavisam viņš apēda sešus gabalus un nākamās četras dienas pārtika vienīgi no ūdens un biskvītiem. Tad pienāca rīts, kad viņš pieņēma tradicionālo tējas tasi un pēc tam divus banānus. Sapratu, ka nu ies uz labo pusi. Ēstgriba atgriezās
ar joni; apmēram divas nedēļas Camlijs ēda bez sāta, bet vēlāk sāka ieturēt normu. Biju gaužām priecīgs, ka izdevies viņu izglābt, jo drīz mums vajadzēja pārcelties uz Kumbu, un tik vājš, kāds bija kļuvis, viņš ceļojumu nebūtu izturējis.
Pienāca diena šķirties no Bakebes, un Camlijs, ieraudzījis piebraucam kravas mašīnu, kur iekraut kolekciju, atcerējās, ka braukšana mašīnā ir viena no viņa tika- makajām izpriecām. Viņš uztraucies raustīja ķēdi, ūjināja, gaudoja un lēkāja, mežonīgi bungāja pa krātiņa sienu, saceldams iespējami lielu troksni, lai tikai mēs viņu neaizmirstu. Kad viss pārējais bija iekrauts, mašīnā iecēla arī krātiņu, Camlijs ierāpās tajā un sajūsmā ūjināja. Sākām braukt, un drīz vien kalpotāji, kas bija satupuši uz mašīnas sānu un pakaļējā borta, uzņēma skaļu dziesmu, kā allaž mēdz braucot darīt, un Camlijs nekavējoties viņiem piebiedrojās, laizdams vaļā garus, melodiskus kaucienus; puiši smējās, vēderus turēdami. Pavāra palīgu šimpanzes dziedāšana tā uzjautrināja, ka viņš novēlās no mašīnas pakaļējā borta un mums vajadzēja apstāties un viņu pievākt; kaut arī novārtījies putekļos, viņš joprojām smējās aizgūdamies. Laime, ka nebraucām pārāk ātri.
Nonākušiem Kumbā, mums, pateicoties reverenda Paula Siblera un viņa sievas laipnībai, ierādīja Bāzeles misijas trīs skolas ēkas. Ievācoties, kā jau vienmēr, kad jāiekārtojas jaunā nometnē, labu laiku valdīja pilnīgs haoss, un papildus daudzām citām problēmām bija jāatrisina ūdens piegādes jautājums. Kamēr nolīgām piemērotu ūdensnesēju, apgādājām viņu ar traukiem un ieskaidrojām, cik ūdens jāpienes, Camlijs nepārprotami izrādīja, ka ir briesmīgi izslāpis. Viņš bija pieķēdēts ārā un jau paguvis sapulcēt krietnu bariņu skatītāju, kurt vēl nekad nebija redzējuši pieaugušu šimpanzi. Nespēdams neko labāku izdomāt, atvēru alus pudeli un pasniedzu Camlijam, kurš, man par pārsteigumu, apsveica šo soli ar prieka saucieniem un tūliņ sāka čāpstināt lūpas. Jo vairāk kritās alus līmenis pudelē, jo Camlijs kļuva jautrāks un ļaužu bars ap viņu lielāks. Drīz vien viņš meta kūleņus un uzsāka dīvainu deju, sāniski lēkādams un skaļi sizdams plaukstas. Ar alus putām nošķiedies, viņš, šķiet, jutās lieliski. Taču man šī iedzeršana maksāja daudz klapatu — pagāja vairākas stundas, līdz Camlijs atžirba un sāka atkal uzvesties pieklājīgi, bez tam vajadzēja pieaicināt trīs policistus, lai izkliedētu vairāk nekā simt cilvēku lielo pūli, kas bija salasījies ap mūsu mītni un aizsprostoja ieejas. Pēc šā notikuma Camlijs nekad vairs nedabūja stiprāku dzērienu par tēju vai limonādi, vienalga, cik izslāpis bija.
Neilgi pēc mūsu apmešanās Kumbā ieguvām Sjū. Tā bija jaunākā un mazākā šimpanzīte, kādu jebkad biju redzējis: viņa vēl neprata staigāt un varēja lepoties tikai ar četriem zobiņiem. Mazuli atnesa grozā, no kura tas, kreisās kājas pēdu zīzdams, raudzījās pasaulē lielām, ziņkārām acīm. Nesapratu, kā Sjū bija palikusi dzīva, jo iepriekšējais īpašnieks teicās barojis viņu ar sagrūstu jamsu. Pēc stundas viņa laimīga zīda pudelīti ar siltu pienu, kam piejaucām cukuru un zivju eļļu. Kad iznesu Sjū iepazīstināt ar Camliju, viņš neizrādīja par mazulīti nekādu interesi, vienīgi mēģināja iebakstīt ar rādītājpirkstu tai acī, un manas cerības par romantisku pieķeršanos un draudzību izgaisa.
Katrai mātei, kas nezina, kur glābties no sava sar- kanģīmjainā brēkuļa, man gribējās ieteikt: «Apmainiet to pret mazu šimpanzīti — tādu kā Sjū: tā jums sagādās uz pusi mazāk raižu, bet divtik prieka.» Nakti Sjū gulēja siltā groziņā, bet dienu manā gultā, un ne reizes man negadījās piedzīvot nekādus niķus. Viņa sadusmojās un, dūrītes savilkusi un ar kājelēm spārdīdamās, sāka brēkt vienīgi tad, ja biju viņai parādījis pudelīti, bet vēl nedevu, jo piens bija par siltu. To viņa uzskatīja par noziegumu un nekavējās savu sašutumu apliecināt. Pirmo reizi barojām viņu ap septiņiem no rīta, pēdējo — pusnaktī. Visu nakti viņa mierīgi nogulēja, ko derētu iemācīties arī dažam labam cilvēkbērnam. Dienā, kā jau teicu, viņa gulēja manā gultā, sūkāja rokas vai kājas īkšķi, tikai dažreiz mazliet parosīdamās, lai iekustinātu rokas, kad pienāks brīdis saņemt pudelīti. Taču dienas lielāko daļu viņa nogulēja miegā.
Sjū sejiņa, rokas un kāju pēdas bija gaiši sārtas, bet kažociņš ass un melns. Uz galvas apmatojums vidū pār- šķīrās un garās šķipsnās krita pār ausīm. Man viņa atgādināja svinīga izskata japāņu lelli. Pirmoreiz ieraudzījis tik jaunu dzīvnieciņu, bažījos, ka tas prasīs no manis bezgalīgu gādību un uzmanību, ko es laika trūkuma dēļ nevarēšu tam veltīt. Bet vēlāk izrādījās, ka viņa sagādā daudz mazāk raižu nekā mani pārējie dzīvnieki. Personālu Sjū tā savaldzināja, ka visi cīnījās par privilēģiju pasniegt viņai pudelīti, un vairākkārt pieķēru pat Džonu, kad viņš, domādams, ka manis nav tuvumā, piegāja pie Sjū, bužināja apaļo vēderiņu un lalinādams runājās ar šimpanzīti kā ar cilvēkbērnu.
Man šķiet, Camlijs bija uz Sjū mazliet greizsirdīgs, tomēr pārak liels džentlmenis, lai to izrādītu. Drīz pēc mūsu pārcelšanās uz Kumbu Kamerūnā ieradās Londonas zooloģiskā dārza pārstāvji, un es ar skumju sirdi nodevu viņiem Camliju pārvešanai uz Angliju. Sastapu viņu no jauna pēc vairāk nekā četriem mēnešiem, kad aizgāju pie viņa ciemos uz Rīdžentparka sanatoriju. Viņam bija pa- šam sava plaša telpa ar salmu pakaišiem, un sanatorijas personāla vidū viņš bija ārkārtīgi populārs. Nedomāju, ka Camlijs mani pazīs, jo, pēdējo reizi tiekoties, biju tropu apģērbā, turklāt apaudzis ar bārdu un ūsām, turpretī tagad ierados pie viņa noskuvies un civilizēta cilvēka drēbēs. Un tomēr viņš mani uzreiz pazina, jo, ieraudzījis mani nākam, sāka griezties un virpuļot pa istabu kā vilciņš, steidzās pretī un apsveicinājās pa vecam paradumam, viegli iekozdams man pirkstā. Apsēdāmies salmos, es iedevu viņam cukuru, ko biju paņēmis līdzi, pēc tam abi sasmēķējām, bet viņš noāva man kurpes un zeķes, lai pārbaudītu, vai ar manām kājām viss kārtībā. Izsmēķējis Camlijs aiznesa cigaretes galu uz istabas kaktu tālāk no salmiem un rūpīgi to nospieda. Kad man pienāca laiks doties projām, mēs pieklājīgi paspiedām viens otram roku, un viņš pa durvju spraugu noraudzījās man pakaļ. Drīz pēc tam viņu pārvietoja uz pērtiķu mītni, un viņš vairs nevarēja pieņemt viesus savā apartamentā.
Vairāk man neizdevās Camliju sastapt, taču viņa liktenis man labi zināms. Viņš kļuva par ievērojamu televīzijas zvaigzni, bieži brauca uz Aleksandras pili un tele- kameru priekšā izturējās kā pieredzējis aktieris. Tad viņam sāka sāpēt zobi un viņu atkal pārveda uz sanatoriju Rīdžentparkā, lai izdarītu operāciju. Kādu dienu Camlijam bija sameties garlaicīgi, viņš izlauzās no gūsta un aizskrēja pa Rīdžentparku. Sasniedzis ielu, viņš ieraudzīja pieturā piestājušos autobusu un ielēca tajā; šimpanzes parādīšanās sacēla pasažieros tādas šausmas, ka ari Camlijs ļoti satraucās un uzbudinājumā kādam iekoda. Kaut
jel cilvēki reiz saprastu, ka panika un kliegšana ir drošākais veids, ka satracināt savvaļas dzīvniekus! Atstājis autobusu ar pārbiedētajiem pasažieriem, Camlijs devās pa ielu tālāk, pagāja garam dāmai, kas stūma bērnu ratiņus (un bezmaz paģība), un lūkojās apkārt, ko vēl varētu uzsākt, lai mazliet uzjautrinātu londoniešus, bet tad parādījās sanatorijas darbinieki. Man šķiet, tobrīd Camlijs jau bija sapratis, ka civilizēti ļaudis nav piemērota sabiedrība labi audzinātam šimpanzēm, tādēļ pieķērās uzraugam pie rokas un devās mājup. Pēc šās dēkas Camliju sāka uzskatīt par neuzticamu un pārvietoja atpakaļ pērtiķu mītnē. Taču viņa piedzīvojumi vēl nebija galā, jo zobu dēļ viņu atkal aizveda uz sanatoriju, un viņš nolēma ekskursiju atkārtot.
Tas notika Ziemsvētku priekšvakarā, un Camlijs varbūt atcerējās svētkus, pat jautrākus par šiem, ko, iespējams, bija piedzīvojis kādā klubā Āfrikas džungļos. Laikam viņš nosprieda, ka pastaigā pa Londonu šai Ziemsvētku vakarā, kad visiem cilvēkiem labs prāts, varbūt sastaps kādu, kas viņu pacienās ar kausu alus. Atlauzis krātiņu, viņš vēlreiz izgāja Rīdžentparkā. Pie Glostergei- tas viņš pameta skatienu visapkārt, vai neieraudzīs autobusu, taču tuvumā neviena nebija. Toties ielas malā stāvēja vairākas vieglās mašīnas. Camlijs piegāja pie tām un enerģiski sāka dauzīt pa durtiņām, cerēdams, ka iekšā sēdētāji tās atvērs un viņu pavizinās. Camlijam neizsakāmi patika vizināties jebkādā mašīnā. Taču muļķa cilvēki viņu pārprata: šimpanze svētku noskaņā lūdza, lai viņu pavizina, bet šie neatjēdza nekā cita, kā steigšus aizdarīt mašīnu logus un brēkt pēc palīdzības. Camlijam pamatoti likās, ka tas nu gan nav pareizais veids, kā parādīt angļu tradicionālo viesmīlību. Taču, pirms viņš paguva mašīnu īpašniekiem paskaidrot savus patiesos nodomus, elsdami pūzdami pieskrēja uzraugi un aiztrieca viņu atpakaļ uz zooloģisko dārzu. Camlijs bija divreiz izbēdzis, un neviens negribēja vairs ar viņu riskēt. No jauka, saprātīga dzīvnieka, kuru labprāt rādīja televīzijā, viņš piepeši (bēgšanas dēļ) bija kļuvis par plēsīgu, neuzticamu briesmoni, kas varētu vēlreiz izbēgt un sakost kādu cienījamu pilsoni. Lai izvairītos no šāda riska, Camlijam piesprieda nāves sodu nošaujot.