Kumba bija liels ciems un Kamerūnas apstākļos uzskatāms par samērā civilizētu. Tur dzīvoja ap desmit balto cilvēku, ciems varēja lepoties ar United Africa Compantj veikalu un mazu slimnīciņu, bez tam tur ceļā no piekrastes regulāri piestāja kravas mašīnas. Sakarā ar to visu necerējām Kumbā iegūt kādu ievērības cienīgu dzīvnieku un drīzāk uzskatījām šo ciemu par parocīgu bāzi ostas tuvumā nekā par vietu, kur papildināt kolekciju. Tomēr brīnumainā kārtā tieši Kumbas iedzīvotāji mums sagādaja vairākus ļoti vērtīgus dzīvniekus.
Pirmais guvums gadījās drīz pēc tam, kad bijām apmetušies trijās skaistajās, plašajās skolas ēkās. Kādu dienu ieradās diezgan mežonīga izskata puisis, nesdams uz galvas lielu, skaisti darinātu, banānkoka lapām rūpīgi nosegtu bambusa krātiņu. Izrādījās, ka puisis dzīvo Franču Kamerūnā apmēram trīsdesmit jūdžu no Kumbas un prot sarunāties vienīgi savā valodā, kā arī zina dažus vārdus Āfrikas franču žargonā. Manas franču valodas zināšanas nebija daudz pārākas, un tā nu mēs mēģinājām kaut kā saprasties. Viņš teicās dzirdējis, ka es uzpērkot pērtiķus, tālab aizgājis uz savu fermu, noķēris dažus un atnesis tos man. Tik vienkārši. Mednieks norāva banānkoka lapas, kas sedza krātiņu, un manam pārsteigtajam skatienam atklājās trīs pērtiķi, kādus vēl nebiju redzējis. Taču, pieliecies tuvāk, pamanīju, ka tur īstenībā ir četri pērtiķi, jo viena mātīte bija piespiedusi pie krūtīm mazulīti, gan tik sīciņu, ka tas mātes kažokā gandrīz pazuda. Pērtiķi bija lieli, skaisti dzīvnieki — viss kažoks tumšpelēkā šīfera krāsā, tikai divās vietās krāsa bija citāda: pazode apaugusi ar mīkstu, pūkainu baltu vilnu,
veidojot kaut ko līdzīgu pūderslotiņai, bet muguras lejas- gals bija košā rūsas sārtumā vairākās niansēs. Nekaulējies samaksāju pieticīgo cenu, ko mednieks prasīja, un pēc tam, izmantojot visas savas franču valodas druskas, sāku viņu iztaujāt. Sapratu, ka jācenšas nodibināt sakarus ar cilvēku, kas prot ķert pērtiķus tādā daudzumā.
Allons, moti ami, avec qtielles choses avez-vous entrape ces animaux? — es, vārdus rūpīgi salicis, jautāju.
Pārdoti, monsieur?
Atkārtoju jautājumu, aizstādams vārdu «animaux» ar citu, cerēdams, kas tas nozīmē «pērtiķi».
Puisis, pakausi kasīdams, brīdi domīgi klusēja. Tad atvainodamies atzinās:
Nesaprotu, monsieur.
Palīdzību meklēdams, izmisīgi paraudzījos visapkārt, un šajā mirklī tuvumā parādījās Džons. Zināju, ka mans uzticamais biedrs kādu laiku dzīvojis Beļģijā, un atcerējos, ka viņš prot franciski, vismaz ir stāstījis, ka protot. Paaicināju viņu, un viņš labprāt nāca man talkā. Runādams ar burvīgu Oksfordas akcentu, viņš pārtulkoja tetovētajam puisim manus vārdus, un, man par varenu pārsteigumu, mednieks viņu saprata. Viņš atbildēja Džonam ar veseliem vārdu plūdiem, un šoreiz Džons nesaprata viņu. Vētrainas pusstundas laikā, triekdami visi trīs žargonā franciski un angliski, piedevām izmantodami visas mums zināmās frāzes franču valodā, uzzinājām, kā šis mednieks ķer pērtiķus. Viņš uzbūvē nelielu krātiņu no baļķiem un noliek savas fermas teritorijā ap to vietu, kur mēdz parādīties pērtiķi, pievilinot tos ar banāniem. Līzdami krātiņā pēc banāniem, pērtiķi izkustina dažas prasmīgi nobalansētas klūdziņas, un krātiņa durvis aizkrīt. Es lūdzu, lai mednieks pacenšas sagūstīt vēl dažus pērtiķus, un iedāvināju viņam divas paciņas cigarešu. Viņš solījās pamēģināt, taču es viņu nekad vairs neredzēju. Acīmredzot par pirmajiem pērtiķiem saņemtā maksa bija pietiekama, lai viņš ar to iztiktu vairākus mēnešus, un Kamerūnā valdīja princips: kālab nomocīties ar darbu, ja naudas pietiek, lai nopirktu, ko sirds vēlas? Kad naudiņa būs cauri, varēs pameklēt darbu. Tas, bez šaubām, ir ļoti jauks princips un pamatojas uz veselīgu filozofiju, bet dzīvnieku kolekcionētājam no tādiem medniekiem maz prieka.
Noskaidroju, ka mani jaunie gūstekņi ir Preisa jeb sarkandibena mērkaķi un Anglijā jau četrdesmit gadu nav neviena dzīva šās sugas pārstāvja. Iespējami drīz pārvietoju viņus labos krātiņos, nošķirot māti ar mazuli atsevišķi, lai pārējie viņu netraucētu un nekaitinātu. Preisa mērkaķi kļuva par manas pērtiķu kolekcijas lepnumu, un es vairākas dienas nespēju vien par viņiem nopriecāties. Tad vienu rītu riebīgs puišelis (no visas sirds ceru, ka viņš piedzīvos ļaunu un mokpilnu galu) nemanīts iezagās pērtiķu mītnē un atvēra krātiņu durvis, lai dzīvniekus pabarotu. Vairumam pērtiķu tas neko nenozīmēja, jo viņi bija piejaucēti un labprāt ņēma barību no cilvēka rokas. Bet mani dārgie Preisa mērkaķi vēl nebija īsti iejutušies un pieraduši, ka svešinieks atver viņu krātiņa durvis un sniedz viņiem augļus. Viens tēviņš nolēca no zara un iekoda rokā, kas gribēja viņu barot. Puika, protams, metās projām, un krātiņa durvis vairākas minūtes palika neapsargātas un vaļā. Pērtiķiem ar šo brītiņu pietika — viņi zibenīgi pameta krātiņu un uzlēca uz mītnes jumta. Pie- steigušies dzīvnieku kopēji, kas notvēra grēcinieku, ieraudzīja pērtiķus lēkājam pa jumtu un skrēja man pakaļ. Bet, kad mēs ar tīkliem nonācām pie dzīvnieku mītnes, bija jau par vēlu — mans burvīgais pērtiķu pāris lēkšoja pāri zālājam uz tuvākajiem kokiem. Kalpotāji gan dzinās tiem pakaļ, taču pērtiķi bija jau aizskrējusi pārāk tālu. Man atlika vienīgi cerēt, ka viņi būs pietiekami saprātīgi, lai dotos uz lielo mežu: ja viņi apmestos tuvējos kokos, viņus noteikti nošautu un apēstu. Man palika vairs tikai vientuļā mātīte ar mazuli.
Draudīgi tuvojos smagā zaudējuma cēlonim, kura roka, kā es ar gandarījumu konstatēju, bija pamatīgi sakosta. Bet viņš, paskatījies man acīs un tur žēlastības neieraudzījis, laidās lapās, ko mazās, melnās kājeles nesa. Aizelsušies atgriezās kalpotāji un nekavējoties metās vajāt bēgli, bet viņš, tāpat kā pērtiķi, bija jau pārāk tālu priekšā un pazuda ciema ieliņās.
Divas dienas sēroju par zaudējumu, vēl joprojām cerēdams, ka mednieks no Franču Kamerūnas atgriezīsies un ienesīs Preisa mērkaķus; bet tad ieguvu dzīvnieku, kurš man ar uzviju kompensēja zudušos pērtiķus. Pie manis ieradās jauneklis, stiepdams kasti, kurā, atbilstoši etiķetei, vajadzēja atrasties ziepēm. Stipra smarža liecināja, ka ziepes no turienes izvāktas pavisam nesen. Pacēlu vāku, ielūkojos tumšajā, piedvakotajā kastē un ieraudzīju tās dibenā saritinājušos guļam angvantibo.
Nometnē atkal tika sacelta trauksme: dzīvnieku vajadzēja pārvietot pagaidu krātiņā, kamēr tam uzbūvēs pienācīgu mitekli. Pagaidmītne, protams, nebija šā retā dzīvnieka cienīga, tomēr labāka par smacīgo kasti. Samaksāju zēnam, apsveicu viņu un ieteicu izmēģināt medību laimi vēlreiz, ko viņš arī apsolīja. Nākamajā diena, kad tikko biju pārnesis angvantibo uz ērto krātiņu un to saudzīgi novietojis līdzās pirmā eksemplāra krātiņam, atnāca tas pats zēns ar to pašu pazīstamo ziepju kasti.
Hei . . . āāā! — es viņu jautri sveicināju. — Nu, ko tu man šodien atnesi? Vēl vienu tādu pašu zvēru? — Un es pamāju uz angvantibo pusi.
Jā, ser, — viņš nesatricināmā mierā atteica.
Ko? — es iesaucos. — Nevar būt, ka esi atnesis tādu pašu zvēru!
Atbildes vietā viņš pacēla kastes vāku, un es ieraudzīju trešo angvantibo. Gandrīz nespēju ticēt savām acīm: divu dienu laikā iegūt divus angvantibo — tas līdzinājās brīnumainam sapnim, kādi nemēdz piepildīties. Galīgi apjucis, samaksāju zēnam, ieteicu pacensties vēl un steidzos pavēstīt jaunumu Džonam.
Uzmini, ko es tikko ieguvu!
Kaut ko interesantu?
Vēl vienu angvantibo …
Ļoti jauki, — Džons mākslotā vienaldzībā atteica, — tad jau mums tagad ir trīs …
Jā, bet redzi, kas sāk mani uztraukt: vienu dienu es palūdzu zēnam, lai viņš papūlas noķert angvantibo, un otrā dienā viņš ar visu ir klāt, it kā tas būtu tīrais sīkums. Tikko lūdzu viņam, lai lūko dabūt ceturto. Nesaprotu, ko iesākšu, ja viņš rīt atnesīs sešus. Nespēšu tak visu laiku maksāt pasakaino cenu.
Neuztraucies, — Džons mani mierināja, — neticu, ka viņš tev vēl kādu atnesīs.
Viņam, izrādījās, bija taisnība, tomēr mani vairākas dienas vajāja doma, ka jebkuru mirkli man var atnest veselu kurvi, pilnu ar angvantibo.
Nākamais vērtīgais eksemplārs bija reti sastopamais krāšņais nektārputniņš, ko karstā, sasvīdušā plaukstā saspiestu atnesa mazs puišelis. Vēl vairāk — tas bija tēviņš ar ļoti skaistu spalvu rotu un pilnīgi vesels. Es tieši tobrīd pagadījos putnu mītnē, un tā nu man tika prieks redzēt, kā mūžam nesatricināmajam Džonam, ieraugot putniņu, pārsteigumā aizrāvās elpa. Taču viņš tūliņ savaldījās un kļuva atkal par vēso, pašapzinīgo angli; tomēr, tirgojoties ar zēnu un bez žēlastības kaulējoties par katru peniju, acis viņam drudžaini spīgoja. Samaksājis viņš apvaicājās zēnam, kā tas putnu noķēris.
Ar rokām, ser, — puišelis atbildēja.
Ar rokām?
Jā, ser, viņš lido man garām, un es viņu noķert ar roku — tā… — stāstīja zēns, atvēzēdams roku, it kā ķertu mušu.
Džons pagriezās pret mani.
Tu sevi uzskati par iezemiešu psiholoģijas varenu pazinēju, — viņš sacīja. — Vai tu nevarētu paskaidrot, kādēļ šie puikas man nekad nestāsta patiesību par to, kā viņi gūsta putnus? Lai ar rokām noķertu šo putniņu, puikam vajadzētu vanaga acu un lodes ātruma . .. Kādēļ viņš domā, ka es noticēšu tādiem saltiem meliem?
Tu, vecīt, izskaties pārlieku mīļš un nevainīgs, tāds, ko var pārdot par īsta angļa paraugu. Ap tevi vēdī mirdzošs nevainības oreols.
Džons nopūtās, ieteica zēnam noķert vēl kādu putnu un atgriezās pie darba. Bet vēlāk, kad viņš domāja, ka es uz to pusi neskatos, redzēju viņu piezogamies pie būra, lai vēl palūkotos uz nektārputniņu.
Drīz pēc tam reverends Pauls Siblers apvaicājās, vai es negribētu piebiedroties viņam un sievai ceļojumā uz Sodenas ciemu, kas atrodas ezerā dažas jūdzes no Kumbas. Lai mani iekārdinātu, viņš piebilda, ka tur esot simtiem putnu un es varētu iegūt šo to interesantu. Ieminējos par to Džonam, un viņš priecīgi apsolījās uzmanīt manu lielo zīdītājdzīvnieku un rāpuļu kolekciju, līdz atgriezīšos. Nolēmām palikt salā veselu nedēlu, un es sagatavoju krietni daudz būrīšu un kastu gaidāmajam guvumam, paņēmu saliekamo gultiņu un rīta agrumā kopā ar Piusu iekāpu Šibleru pikapa aizmugurē. Aizbraucām līdz ceļa galam, tur nolīgām nesējus un sākām apmēram piecpadsmit jūdžu garo ceļojumu.
Gājām pa līdzenumu, taka vijās pa mežu, lāgiem cauri nelielām iezemiešu fermām un ciematiem, ko veidoja saujiņa starp vareniem kokiem izkaisītu būdu. Cilvēki visur steidzās pretī Sibleriem, sveicināja tos ar rokasspiedienu un laipniem vārdiem. Visi, ko sastapām, nostājās ceļa malā, lai palaistu mūs garām un nomurminātu kādu vārdu sveicienam. Satiekot cilvēkus, kas bija sirgusi vai nesa smagas nastas, Sibleri pakavējās, apvaicājās par veselību, bet nastu nesējiem — vai tāls ceļš ejams. Vietumis gar mūsu takas malām auga bombaksa koki, kas slīga sarkanos ziedos, bet resno, sudrabaino stumbru pakāji sedza dzeltenu un baltu tīteņaugu paklājs. Tīrumos brieda resnas kukurūzas vālītes, un to zīdainās bārkstis šūpojās vējā, kokos zeltojās lieli banānu ķekari kā no vaska darināti ķeburaini svečturi.
Ezeru sasniedzām tikai vakarā. Taka vijās kā čūska starp kokiem, tad lielo koku audze piepeši izbeidzās un mūsu priekšā pavērās liels ūdens klajš, gluds un pelēks, tikai vietvietām zibēja zeltainas ņirbas rietošās saules staros. Kur mežs beidzās, tūliņ sākās ūdens, un ezera krastus no visām pusēm gandrīz precīzā aplī ieskāva zaļa siena. Lielā ūdensklajuma vidū pacēlās maza, retiem kokiem apaugusi saliņa, uz kuras vienīgi tumšāka blīva ļāva noprast, ka tur atrodas ciems.
Iebridām līdz gurniem siltajā ūdenī, un viens nesējs iekliedzās — gari, spalgi, trīsulīgi, un kliedziens žēlā vaidā aizviļņoja pār ezeru, saplīzdams pret tālīnā krasta kokiem tūkstoš atbalsīs. Divi skaisti, melnbalti grifērgļi pacēlās no zara, kur bija jau apmetušies naktsguļai, un smagiem spārnu vēzieniem aizlidoja uz salas pusi. No ciema drīz vien atskanēja pretī tāds pats žēls kliedziens, mazs, melns punktiņš atdalījās no salas un sāka pa ezeru peldēt uz mūsu pusi. Kanu laiva. Tai uz pēdām sekoja otra, trešā, ceturtā — vesels pulks — kā iztramdītu zivju bars no zaļas, sūnām apaugušas klints apakšas.
Pēc īsa brīža laivas bija klāt, airi čabināja niedres, bet airētāji smaidija un sauca: «Sveicināts, masa, sveicināts!» Sakrāvām savas mantas mazajās laiviņās, kas šūpojās un lēkāja kā rotaļu zirdziņi, un tad, sakāpuši arī paši, slīdējām pāri ezeram. Iemērcu roku ūdenī, tas bija silts, un saliņa un ezers, un mežs, kas visu ieslēdza kā gredzenā, mirka rietošās saules zelta gaismā. Vienīgās skaņas bija ūdens vieglie šļaksti gar laivu brūnajām malām, viegls plīkšķis, ja airis atsitās pret kādu koka šķēpeli, un airētāju klusā iesēkšanās, kad viņi ar spēcīgiem vēzieniem dzina laivas strauji uz priekšu. Mums virs galvas parādījās pirmie divi pelēkie papagaiļi, kas, ātrā, baložu lidojumam lidzīgā lidojumā zeltainās debesis šķērsodami, skaļi dūdoja un svilpa. Uz salas valdīja klusums, dziļš, rimts klusums, un ikviens nejaušs troksnītis šķita tikai vēl padziļinām vakara mieru.
Sibleriem bija sava būda pakalnā, bet man ierādīja būdiņu koku aizsegā pašā ezera krastā. Pirms gulētiešanas es tovakar vēl labu brīdi nostāvēju ezermalā, izsmēķēdams dienas pēdējo cigareti. Ezers bija rāms un mēnesnīcā sudrabaini lāsmoja, šur tur izlēca kāda zivs, iezīmēdama sudrabā tumšu apli un ar dzidru šļakstu atkrizdama atpakaļ ūdenī. Mežā dzirdēju gari, žēli iekliedzamies pūci, bet pamatnoskaņu šai nakts mūzikai piešķīra cikādu sisi- nāšana tālumā.
Otrā rītā manā būdā ielauzās gaisma, kad saule tikko cēlās pāri mežu galiem, un pa atvērtajām durvīm redzēju aicinoši vizam ezeru. Izlīdu no moskītu tikla apakšas, izgāju ārā un ar vienu lēcienu biju ezerā, kura ūdens vēl bija silts no vakardienas un tomēr pietiekami vēss, lai tajā atspirgtu. Nopeldējis dažus jardus, atcerējos kroko- dilus, apstājos un sāku pētīt ūdeni. Tai brīdī no neliela līcīša izbrauca mazītiņa kanu laiviņa, ko airēja gadus piecus vecs ķipars.
Hei, draudziņ! — es uzsaucu, pamādams mazajam ar roku. — Vai krokodili te ir?
Par atbildi nošalca skaļi bērna smiekli.
Nē, masa, mūsu ūdenī krokodilu nav.
Vai te vispār nav sliktu zvēru?
Vispār, ser, vispār! — mazais atsaucās, un es vēl dzirdēju viņa smieklus, kad viņš pats bija ieiries jau labu gabalu ezerā. Tā nomierināts, tīksmīgi un ilgi peldējos ezerā, bet pēc tam aizgāju uz ciemu brokastīs. Pēc brokastīm mani iepazīstināja ar diviem airētājiem, kas solījās mani pavadāt gar ezera krastiem un parādīt putnus. Mani ceļabiedri bija tīkami, bikli, klusi jaunekļi, kas runāja vienīgi tad, ja viņiem kaut ko jautāja. Iekāpām garā, dziļā kanu laivā. Es iekārtojos laivas priekšgalā ar tālskati klēpī un šauteni blakus. Siblers man jau priekšlaikus bija solījis daudz putnu, bet tādu bagātību, kādu dabūju redzēt torīt, nebiju cerējis ieraudzīt.
Ezera lēzenajā krastā ik pa gabaliņam gulēja milzu koku baltie stumbri ar augšup izslietiem ķeburainiem zariem, kas virs tumšā ūdens izskatījās kā saslējušās, savijušās palsas čūskas. Sos kokus bija izkustinājis lietus un vējš vai sagrauzuši kukaiņi, ezera ūdens izskalojis tiem saknes, kamēr koki beidzot nogāzās un nu gulēja seklajā ūdenī, līdz lēnām, ar katru gadu dziļāk iegrims mīkstajā, sarkanajā dūksnājā. Bet pašlaik, kad stumbri un zari vēl slējās ārā no ūdens, tos par atpūtas vietu izmantoja gandrīz visi apkārtnes putni, un, lēnām braucot apkārt ezeram, es talskatī varēju tajos noskatīties tiku tikām. Visvairāk bija čūskuputnu, kas izskatā stipri līdzinās Anglijā sastopamajiem jūras kraukļiem, vienīgi šejieniešiem ir ļoti garš kakls, ko putni izliec burta S veidā. Putni sēdēja rindā uz kritušajiem kokiem, izplestos spārnus saulē žāvēdami, un staipīja garos kaklus, mūs vērojot. Viņiem bija tumši brūns spalvojums, kas pa gabalu izskatījās melns, un viņu garās rindas atgādināja bēriniekus, kas sasēduši rindā un gaida piebraucam katafalku. Ja mēs pieirāmies pārāk tuvu, putni sacēlās spārnos, smagnēji aizlidoja un, šļakatas uzsizdami, apmetās gabaliņu tālāk. Tur viņi ienira ūdenī, uzpeldēdami visnegaidītākajās vietās un izceldami virs ūdens vienīgi garos kaklus, kas izskatījās kā peldošas čūskas. Droši vien šā paraduma dēļ — izsliet virs ūdens tikai galvu un kaklu — viņi nosaukti par čūsku- putniem.
Otrajā vietā daudzuma ziņā bija grifērgļi, kas tupēja tikai pāros; viņu melnbaltais spalvojums spilgti iezīmējās pret apkārtnes zaļumu, un saulē mirdzēt mirdzēja dzeltenie knābji un kājas. Grifērgļi pielaida mūs pavisam tuvu un tikai tad lēniem spārnu vēzieniem aizlidoja uz nākamo stumbru.
Taču visvairāk mani pārsteidza un sajūsmināja neticamais zivjudzenīšu daudzums — dažāda izskata, dažādā lielumā un krāsās, turklāt putni bija tik droši, ka pielaida mūs lidz sešu pēdu atstatumam un tikai tad lidoja projām. Te bija raibie zivjudzenīši koši melnbaltā tērpā; no tālienes tie izskatījās tērpušies melnos un baltos dimantos, it kā putnu karnevālam pārģērbušies par domino. Garie knābji bija mirdzoši melni. Milzu zivjudzenīši tupēja pa pāriem, tumšos, smailos cekulus saslējuši; muguras tiem bija izraibinātas ar pelēkiem un baltiem plankumiem, bet krūtis koši rudas. Tie bija meža baloža augumā un asiem kā naža asmens knābjiem. Redzēju pat pundura zivjudzenīšus, kas man patika vislabāk; tie tupēja uz vistievākajiem zariem, aptvēruši izbalējušo koku ar koraļļsarkano kājiņu pirkstiem. Netrūka arī zilmirdzošo zivjudzenīšu,
kas bija gleznāki nekā pārējie. Viņi bija mazliet lielāki nekā pundurīši, taču lidojumā pilnīgi atšķīrās no visiem citiem: kad viņi, dzidri čiepstot, plivinājās virs ūdens, muguriņas mirguļoja tik neaprakstāmi skaistā zilumā, ka šķita — virs ezera ūdens zibsnī mirdzoši opāli. Skaistos putniņus vērodams, nospriedu, ka jāmēģina katrā ziņā dažus iegūt un jāpapildina ar tiem Džona kolekcija. Pundurīši viņam bija, tāpat ari visai neglītais Se- negalas zivjudzenītis, tādēļ izraudzījos sev par mērķi iegūt raibos, milzu un galvenokārt zilmirdzošos zivjudzenīšus.
Aizrāvies ar neskaitāmajiem zivjudzenīšiem, es pārējos putnus vēroju diezgan izklaidīgi. Redzējām resnos, raibos bārdainos tārtiņus, kam abpus knābim karājās ērmotas bārdas pinkas, kuras, putnam kustoties, plīvoja; mazās, spīdīgās melnās ūdensgriezes uz tievām, zaļām kājiņām, ko viņas nepievilka, kad pacēlās spārnos no niedru puduriem; graciozos Ēģiptes gārņus, kas, kājas cēli cilādami, soļoja pa dubļu paltīm; mirdzošos, it kā lāsmainā zīdā tērpušos brūnos ibisus, kas, kokos tupot, noraudzījās uz mums ar saltām zivs acīm. Vienā vietā ieraudzījām pavisam nesen nogāzušos koku; tas bija norāvis sev līdzi milzum daudz liānu un ziedošu parazītaugu. Rāmajā ūdenī peldēja zaļas lapas un sapluinīti ziedi, bet tajos ziedos un lapās, kas, lēnām vīstot, vēl turējās pie zariem, vīte- roja un mielojās nektārputniņu bars; brīžiem kāds, pieķēries pie zieda, šūpojās tikai dažas collas virs ūdens, un ezera spogulī atspulgoja ir zieds, ir putns.
Atgriezies ciemā, apjautājos pēc putnu ķērājiem un drīz vien atradu trīs zēnus, kas prata taisīt un lietot to pašu līmi, kuru tik prasmīgi izmantojām Ešobi. Pastāstīju, kādi zivjudzenīši man vajadzīgi, cik esmu ar mieru par iiem maksāt, un teicu, lai ķeras pie darba. Otrā rītā, vēl pirms saullēkta, kad tikko svīda palsi zaļa gaismiņa,
pamodos no airu šļakstiem un, palūkojies pa būdas durvīm, redzēju, kā mani jaunie mednieki trijās kanu laivās izbrauc ezerā. Pirmais atgriezās ap pusdienlaiku un atveda kurvīti divus raibos un vienu Senegalas zivjudzenīti. Pēdējo palaidu brīvē, jo Džonam to bija diezgan, bet abus pirmos rūpīgi ievietoju savā vislabākajā būrī un priecīgs vēroju. Putni nepavisam nebija izbijušies — tieši otrādi, izrādīja niknu sašutumu. Kolīdz piedūru roku pie būra režģa, abi cirta man ar asajiem, smailajiem knābjiem, un es ļoti drīz atskārtu, ka būru tīrīšana ir visai sāpīgs process. Barošanas problēmu atrisināju ļoti viegli, jo seklajos līcīšos mudžēt mudžēja sīkas zivtiņas, ar pāris tīkla vilcieniem varēju sagādāt barību vai veselam ducim zivjudzenīšu. Abi mani raibie zivjudzenīši kāri paēda un tūliņ sāka snauduļot.
Pēcpusdienā atgriezās otrais mednieks, atvezdams tikai pundurīti, un tas pats, nabadziņš, bija tā pieķepis ar līmi, ka man pagāja pusstunda, līdz to attīrīju tiktāl, lai varētu atlaist brīvībā. Kad pavēru plaukstu, putniņš brīdi ap- tupās uz mana pirksta, ar pūlēm apkrampēdams ap to mazās kājeles. Viņš sakārtoja spalvas, ko es mazgājot biju sajaucis, un tad kā bulta aizšāvās pāri ezeram.
Trešais mednieks atgriezās vakarā un mazajā klūgu groziņā atveda zilmirdzošo zivjudzenīti. Arī tas iejutās tikpat labi kā raibie, tikai bija mazliet tramīgāks. Es sirdī gavilēju un lūdzu medniekus, lai pamēģina nākamajā dienā notvert milzu zivjudzenīti. Varēju iedomāties, kādu ģīmi rādīs Džons, ja pārvedīšu viņam trīs sugu zivjudzenīšus. Taču mans sapnis nepiepildījās, jo otrā dienā mednieki paziņoja, ka līme neesot pietiekami lipīga, lai ar to noķertu milzu zivjudzenīti. Acīmredzot saules svelmē lipeklis ātri kalta un ar to varēja gan sagūstīt sīkaliņus, bet tik spēcīgs putns kā milzu zivjudzenītis no tā bez pūlēm atrāvās. Taču zēni atnesa vēl vienu raibo un vienu zilmirdzošo zivjudzenīti, un ar to man vajadzēja apmierināties.
Pēcpusdienā plunčājos siltajā ūdenī pie savas būdas un vēroju sīko zivtiņu barus, kas ņirbēja man ap kājām, kad no ciema ieradās kāds vīrs ar vēsti no Sibleriem — lai es ejot tūliņ uz ciemu, jo mednieks atnesis man zvēru. Sastapu cieminiekus sapulcējušos ap kaut ko, kas pirmajā acu uzmetienā izskatījās pēc plakana akmens. Taču, ieskatoties labāk, sapratu, ka tas ir lielākais saldūdens bruņu
rupucis, kādu jebkad esmu redzējis. Tas pieder pie mīkstajiem bruņurupučiem: bruņas tam ir samērā mīkstas un apaļīgi izliektas; tās nobeidzas ar apmali, kas šķiet no samirkuša kartona darināta. Kamēr bruņurupucīši mazi, tie izskatās pēc biezām, uzrūgušām pankūkām. Purns šim dīvainajam rāpulim sašķeļas divos mazos snuķīšos, lai dzīvnieks, galvu no ūdens izbāzis, varētu elpot, pats virspusē neiznirstot. Man atnestais nelaimīgais radījums bija sadurts kaklā un nobeidzās tai brīdī, kad es pienācu. Taču arī pēc tam, kad galva bija atšķelta no rumpja, kā asmens asie žokļi vēl satvēra un samala biezu koka skaidu. Nebiju iedomājies, ka šie dzīvnieki izaug tik milzīgi: šis bija četras pēdas garš, un vajadzēja divu vīru, lai to paceltu. Kad biju bruņurupuci sīki apskatījis un palūdzis mednieku nākamreiz sagādāt dzīvu eksemplāru, šo sagrieza, un mēs to apēdām vārītu. Gaļa bija ļoti garšīga — tā atgādināja mīkstu, patreknu teļa gaļu. Dzīvu es šo milzu rāpuli tomēr neiemantoju un jutos gaužām vilies.
Pienāca mūsu aizbraukšanas diena, mēs atvadījamies no cieminiekiem, pārirāmies pāri rāmajam, skaistajam ezeram un piestājām krastā gandrīz pie pašas takas. Pirms devāmies atceļā, pametu vēlreiz skatienu uz salu milzīgā, saules apmirdzētā ūdens klajuma vidū, biezo, krāšņo mežu ietvarā. Tad devāmies pa meža taku atpakaļ, un man vajadzēja uzmanīt nesējus, lai tie neļauj būriem atsisties pret koku zariem vai nepamet putnus saules svelmē, kad apstājāmies atpūsties. Ceļā es savus dārgos zivjudzenīšus divreiz pabaroju, jo biju paņēmis līdzi kannu, kurā peldēja milzums sīku zivtiņu. Viens raibais zivjudzenītis bija ļoti nemierīgs un lāgā negribēja ēst, bet pārējie ceļojumu, šķiet, panesa labi.
īsajā krēslas brīdī sasniedzām ceļu, samaksājām nesējiem un priecīgi sakāpām mašīnā. Kad atgriezos skolā, bija jau pavisam tumšs, un Džons patlaban sēdās pie
vakariņām. Pat viņa sajūsma par zivjudzenīšiem nespēja izkliedēt skumjas, kas man pēkšņi uzmācās, iedomājoties, ka esmu atgriezies no pēdējās ekspedīcijas. Pēc desmit dienām mums jāatstāj Āfrika. Nolikos gulēt un, miegā laizdamies,_ atcerējos ezera siltos ūdeņus, mazo saliņu, ciemu un tā burvīgos, laimīgos iedzīvotājus. Pats sev cieši nosolījos vēl kādreiz atgriezties uz saliņas — tāpat vien, atvaļinājumā. Un tad peldēšos ezerā, vizināšos kanu laiviņā gar mirušajiem kokiem un vērošu zivjudzenīšus.