Nav grūti dabūt vietu uz kuģa parastam pasažierim, bet viss kļūst citādi tai brīdī, kad paskaidrojat, ka jūsu bagāža sastāv no vairāk nekā simt krātiņiem, kas pilni ar putniem, zīdītājdzīvniekiem un rāpuļiem — ļoti dzīvu un trokšņainu sabiedrību. Mums patiesi neklājās viegli, līdz beidzot rēdereja «Elderss un Faifs» laipni solījās mūs uzņemt. Kad beidzot noskaidrojās aizbraukšanas diena, konstatējām, ka priekšdarbiem atlicis krietni mazāk laika, nekā bijām aprēķinājuši. Vedot dzīvniekus, jūs nevarat gluži vienkārši uzkāpt uz kuģa un cerēt, ka pavārs tos visus pabaros. Mums vajadzēja sūtīt kalpotājus līdz divsimt jūdžu tālos braucienos, lai iepirktu produktus, kādu zemienē nebija, piemēram, parastos kartupeļus. Kumbā varēja dabūt dažādu šķirņu saldos kartupeļus, bet parastos ne. Tāpat bija ar kukurūzu: uzpērkot to vairumā, lētāk iepirkties tur, kur tā aug, un Kamerūnā lauksaimniecības rajoni atrodas augstienēs. Mums vajadzēja desmit duču olu, četrdesmit ķekaru banānu dažādās gatavības pakāpēs, piecdesmit pau-pau, simt apelsīnu, divdesmit ananasu, četrus maisus kukurūzas, četrus maisus saldo un tikpat daudz parasto kartupeļu, divus maisus pupu un veselu vērša rumpi gaļēdājiem. Tas viss, kā jau teicu, bija jāved no dažādiem Kamerūnas apgabaliem, turklāt jādara ātri, ja negribējām ceļā palikt bez nepieciešamajiem krājumiem.
Un tieši šajā spraiga darba cēlienā man ienāca prātā saslimt ar malāriju. Sākumā neiedomājos, ka tā ir malārija, man likās, ka esmu tikai pārpūlējies un pārguris, tādēļ turpat nedēļu centos noturēties slimībai pretī, kaut arī jutos kā pusdzīvs; beidzot tomēr nospriedu, ka labi nav, un aizgāju uz Kumbas slimnīcu. Ārsts mani izmeklēja, iegrūda milzīgu injekcijas devu drausmīgi sāpīgā vietā un pavēlēja likties gultā. Ļoti negribīgi novārtījos divas dienas. Pa to laiku dzīvnieku mītnē valdīja pilnīgs haoss, Džons viens pats nomocījās, barodams putnus, pārskaitīdams kartupeļu maisus un cenzdamies apkopt pērtiķus. Bijām nolēmuši pārcelties uz piekrasti naktī — ar tādu aprēķinu, lai nonāktu ostā tās dienas rītā, kad vajadzēs iekraut kuģī dzīvniekus un doties jūrā. Dienu pirms aizbraukšanas pie mums iegriezās ārsts mani apraudzīt. Mūsu būda atgādināja tirgu: visapkārt uz grīdas bija izlikti produktu maisi, olu kastes, kurvji ar augļiem. Ārsts piesardzīgi izlaipoja tam visam cauri, izmērīja man temperatūru un gatavoja injekciju. Kamēr viņš pievilka šļirci ar hinīnu un pacēla to pret gaismu (nezin kāpēc visiem ārstiem piemīt šāds riebīgs paradums), bet es, zobus klabinādams, gulēju zem segām, viņš apjautājās, ko nozīmējot lielā rosība.
O, mēs rītvakar dodamies ceļā, — es moži atsaucos, nenolaizdams acis no injekcijas adatas.
Ko nozīmē — jūs dodaties ceļā?
Ceļā uz kuģi. Otrdien pusvienpadsmitos mums jābūt uz klāja.
Jūs gribat man iestāstīt, ka šādā stāvoklī taisāties braukt uz Tiko, lai kāptu uz kuģa? — viņš pārskaities noprasīja. Spiežot pēc balss noskaņas, ārsts uzskatīja mani par pilnīgi jukušu.
Neemu taču nemaz tik slims, — es protestēju, — šorīt man jau bija pavisam labi.
Paklausieties, — dakteris nikni sacīja, — veselu nedēļu jums temperatūra vidēji turas pāri par trīsdesmit astoņiem grādiem. Jums vajadzētu palikt gultā vismaz divas nedēļas. Jūs nedrīkstat braukt ar šo kuģi.
Bet mums ir jābrauc, dakter. Tikt uz kuģa bija briesmīgi grūti. Ja šoreiz atteiksimies, esam pagalam. Mums nav citas izejas.
Jūs varbūt nemaz netiksiet līdz kuģim. Doties tādā ceļā jūsu stāvoklī ir ārprāts: ja lēkmes atkārtosies, kad būsiet sasnieguši piekrasti (un tas ir sagaidāms), jums tikpat vajadzēs likties slimnīcā vai.,.
•— Vai? — es jautāju.
Vai nomirt, — viņš strupi atteica. Un tad ar ievingrinātu roku iegrūda man miesā adatu.
Kad atkal spēju parunāt, sacīju:
Mēs nevaram atlikt ceļojumu. Mums jābrauc.
Brauciet, — ārsts noteica, — bet es atbildību par jums neuzņemos. — Un, izlaipojis starp maisiem un kurvjiem, viņš aizgāja.
Nākamajā vakarā piebrauca mašīnas; vispirms iekrāva dzīvnieku kolekciju, tad pārtikas krājumus — kartupeļu un kukurūzas maisus, pupas, kastes ar olām un vērša rumpi, ko ievīstīja mitrās drānās, lai tas tik ātri nebojātos. Kad vajadzēja doties ceļā, man šķita, ka esmu smagi piedzēries, galva dunēja kā bungas. Ierāpos savas kravas mašīnas kabīnē, paņēmu klēpī segās ievīstīto Sjū — mūsu šimpanžu mazulīti, un karavāna sāka kustēties. Tas bija īsts murgu brauciens, jo pašreiz sākās lietus sezona un pirmās lietusgāzes bija pārvērtušas sarkano zemi lipīgā putrā, kur mašīnas vai ik mirkli buksēja, kratījās un atsitās pret dubļos paslēptiem akmeņiem. Dzirdēju, kā mani pērtiķi kravas kastē, skaļi brēkdami, protestē, un sāku jau zīlēt, kurš no retajiem dzīvniekiem, ko zaudējuma gadījumā vairs nekādi nespēšu no jauna iegūt, šādā kratīšanā varētu tikt pagalam novārdzināts vai pat nogalināts. Uz bridi iekritu nemierīgā, murgainā miegā, bet drīz atkal pamodos nosalis un klabošiem zobiem; biju spiests apturēt mašīnu un līst kravas kastē pēc segām, lai mazliet atsiltu. Pēc desmit minūtēm sāku tā svīst, ka vajadzēja mest segas nost. Vienā vietā mūs aizkavēja Džona pa priekšu braucošā mašīna, kam bija pārdurta riepa. Džons pienāca apvaicāties, kā es jūtos, un mēs abi kāri izdzērām pa krūzītei karstas tējas no termosa.
Kā klājas taviem putniem? — es jautāju.
Nezinu, — Džons drūmi atbildēja, — pāris reižu mūs drausmīgi sakratīja. Bīstos ielūkoties kravas kastē, pirms nokļūsim Tiko.
Saprotu, es pārdzīvoju to pašu. Turklāt līdz mašīnu izkraušanai mēs tikpat nekā nespējam viņu labā darīt, tādēļ jāpaļaujas uz dieva žēlastību.
Kad sasniedzām Kamerūnas kalna lejākās nogāzes un ceļš lēnām sliecās lejup pretī jūrai, sāka smidzināt sīks, salts lietiņš, ietīdams jau tā tumšo pirmsausmas ainavu vēl dziļākā dūmakā. Kad saules stari centās izlauzties cauri lietus mākoņiem, kas zemu slīga pār kalna virsotni, sākās palmu plantācijas. Drīz vien, braucot pa grēdas muguru, lejā ieraudzījām milzīgo līdzenumu, kas plešas ap Tiko. Tā bija civilizētā Āfrika, un man pārskrēja šermuļi, uz to paveroties: jūdžu jūdzēm tikai banānu plantācijas nepārredzamā, vienmuļā klajā, koki sastaditi kārtīgas, bezgala garlaicīgās rindās, kopskatā izveidojot zaļu šaha galdiņu. Neiedomājami neglīts, neinteresants skats — miljoniem banānkoku, rindās sadēstīti, paklausīgi ražo augļus, kurus, vēl nenogatavojušos, noplūc un aizved uz kuģiem, kas tos jau gaida. Nekā cita, tikai salijušas, platas banankoku lapas kā lieli, zaļi vairogi piemirkušas šūpojās nepārredzamās, bezgalīgās rindās. Vietumis vienmuļību atdzīvināja klajumiņi, kuros pavīdēja balti bun- galo — plantācijas uzraugu, eiropiešu, mitekļi vai rinda drausmīgu, netīru skārda būdu, kur dzīvoja banānu plūcēji. Mūsu mašīnas cīnījās uz priekšu, lauzdamās cauri sīkā, biezā lietus aizkaram, līdz beidzot apstājās pie šaursliežu dzelzceļa. Pa sliedēm bez mitas kustēja mazas loko- motīvītes, kas, tvaika mutuļus izpūzdamas, šņācot vilka lēzenas, banānu ķekariem nokrautas platformas. Vilcieniem vajadzēja šķērsot purvaini, kas stiepās līdz pat piekrastei, kur kuģi atvērtām tilpnēm gaidīja augļu pievedumu.
Ar nepatiku konstatējām, ka esam ieradušies vairākas stundas par agru un vēl labu laiku nevarēsim iekraut savu kolekciju; atstājām dzīvniekus mašīnās, kur tie bija pasargāti vismaz no lietus, arī saule nespīdēja un nekarsēja krātiņus. Taču, tikko paguvām to visu izdomāt, kad saule izlauzās no mākoņiem un sāka nežēlīgi cepināt, bet lietus pierima. Vajadzēja tomēr krātiņus izcelt no mašipām; salikām tos citu uz cita dzelzceļa malā ēnā un bailēs trīcošu sirdi ielūkojāmies katrā, lai pārbaudītu, vai iemītnieki vēl sveiki un veseli. Kad visa kolekcija bija izkrauta, mēs ar Džonu salīdzinājām apskates rezultātus.
Esmu zaudējis divus nektārputniņus, laimīgā kārtā ne pašus labākos. Man šķiet, tie izbīlī pacēlušies no laktiņām un sākuši lidināties pa būri — tobrīd, kad kratījāmies pa vissliktāko ceļa posmu. Visi pārējie, liekas, pārcietuši braucienu diezgan labi, tomēr man patiktu drīzāk tos iekraut kuģī, pabarot un padzirdīt. Un kā tavējie?
Viens mazs muļķa drils savainojis roku. Droši vien iegrūdis to režģos tādā brīdī, kad mašīna salēkusies un divi krātiņi sagrūdušies kopā. Taču tas, paldies dievam, ir niecīgs ievainojums un drīz sadzīs. Angvantibo ir sveiki un veseli, tikai stipri nobijušies.
Pēc gaidīšanas, kas mums šķita bezgalīga, jo šajā laikā nevarējām dzīvniekus ne pabarot, ne notīrīt, piebrauca sastāvs ar tukšām platformām un mums paziņoja, ka mēs varot uz tām kraut savus krātiņus. Kad bijām novietojuši pēdējo krātiņu, atkal sāka līt. Un tikai tagad, kad bijām zem klajām debesīm pilnīgi neaizsargāti, Kamerūna nolēma parādīt, kādas lietusgāzes šeit iespējamas. Jau pēc pāris sekundēm ūdens tecēja krātiņos čurkstēdams un kalpotāji, Džons un es pats bijām kā no mārka izvilkti. Vilciens lēnītēm čunčināja uz priekšu, vezdams mūs arvien tuvāk kuģim; beidzot mēs tiešām nokļuvām ostā un steidzāmies krātiņus drīzāk nogādāt uz klāja. Es atkal drebēju drudzī un, nudien, domāju, ka izlaidīšu garu. Atcerējies ārsta brīdinājumus par iespējamo recidīvu, nokāpu mūsu kajītē, uzvilku sausas drēbes un gāju meklēt galveno stjuartu. Sis saprātīgais vīrs aizveda mani uz savu kajīti un ielēja glāzi tāda viskija, kas būtu zirgu nogāzis no kājām, bet, to izdzēris, jutu dzīslās iestrāvo- jam siltumu. Noriju vēl dažas ārsta iedotās tabletes un, vārda vistiešākajā nozīmē, aizstreipuļoju pa klāju. Mani krātiņi bija drausmīgi piemirkuši un arī dzīvnieki caurcaurēm slapji. Vajadzēja vien ķerties klāt un krātiņus pēc kārtas Iztīrīt — izmēzt slapjās zāģskaidas un iebērt sausas, pēc tam ar zāģskaidām mazliet pažāvēt pērtiķu kažokus, no kuriem pilēja ūdens. Uzsildīju pienu un izbaroju to pērtiķiem kopā ar augļiem un maizi; mazie nabadziņi drebēja aukstumā, un es sapratu, ka līdz vakaram viņi jāizžāvē, citādi saķers plaušu karsoni kā likts. Ticis galā ar pērtiķiem, sāku aprūpēt angvantibo, kurus negantais lietus nebija ķēris, jo šie krātiņi atradās citu aizsegā.
Viskija iespaids pamazām izgaisa, un es jutos aizvien nelāgāk. Klājs man zem kājām cēlās un grima, un galva šķita kā milzīgs balons, kas teju, teju pārsprāgs, tik traki tā sāpēja un džinkstēja. Pirmo reizi man uzmācās īstas bailes: ticis beidzot uz kuģa, nepavisam nevēlējos atgriezties krastā un likties slimnīcā, atstājot Džonam vienam oašam darbu, kura pārpārēm pietika diviem vīriem. Kaut kā aizvilkos līdz kajītei un atkritu gultā. Drīz ienāca arī Džons un stāstīja, ka cik necik ticis galā ar putniem un apmēram pēc pusstundas varēšot nākt man talkā, taču es jau biju iegrimis dziļā, spirdzinošā miegā. Pamodies jutos kā no jauna piedzimis un, lai ari galva vēl mazliet reiba, tomēr uzkāpu uz klāja un skaidri zināju, ka nemiršu. Padevu dzīvniekiem vakariņas, aizkāru pērtiķu un angvan- tibo krātiņus ar segām un sagatavoju Sjū pudelīti vakara maltītei. Ieraudzījusi man rokā pudeli, viņa sāka sajūsmā ķērkt, un es redzēju, ka izmirkšana viņai nav nodarījusi nenieka. Pēdīgi visi bija apkopti naktsguļai un arī es varēju atpūsties — pirmo reizi pēc divām dienām ar vieglu sirdi. Atlaidos pret reliņu un pārlaidu skatienu pār vienmuļajām banānkoku audzēm un mangrovju purviem, bet pa brezenta jumu virs galvas bez mitas bungāja lietus. Drīz man piebiedrojās Džons, kas bija beidzis vakara soli, un mēs klusējot smēķējām un raudzījāmies lietū.
Man šķiet, cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē savākt dzīvnieku kolekciju, — Džons beidzot apcerīgi ierunājās, raudzīdamies uz savu būru tumšo blīvu, — viņi nemaz nespēj iedomāties, cik daudz grūtību ir mūsu darbā. Piemēram, šodien: cik tur trūka, ka mēs lietus dēļ būtu pazaudējuši visu kolekciju. Iedami uz zvērudārzu apskatīt dzīvniekus, viņi par to nebūt nedomā.
Nevar arī gribēt, lai viņi to darītu. Viņiem droši vien liekas, ka mums tos savākt bijis tikpat viegli kā vecajam Noasam.
Noasam! — Džons nicīgi nošņācās. — Ja Noass būtu savācis savā šķirstā kaut piekto dalu no visa, kas viņam tur it kā esot bijis, šķirsts būtu nogājis dibenā murdēdams.
Jā — visus putnus un zvērus, ko mēs te redzējām un esam sagūstījuši… Ja viņš būtu aprobežojies kaut ar to vien, kas šajā zemes malā atrodams, ir tad šķirsts būtu bijis pārpildīts.
Zini, man gribētos teikt, — Džons nožāvādamies sacīja, — ka mūsu šķirsts ir pārpildīts ar to pašu mazumiņu, ko esam ieguvuši. — Un viņš pamāja uz mūsu vairāk nekā simt krātiņiem.
Tev taisnība. Es nu iešu gulēt. Kad mēs izbraucam?
Liekas, ap pusnakti. Es arī kāpšu leja.
Džons nokāpa kajītē, bet es vēl paliku uz klāja un nolūkojos uz krēslaino, pielijušo ainavu. Piepeši starp kokiem ieraudzīju uzliesmojam nelielu ugunskuru, kas kvēloja tumsā kā sarkana sirsniņa. Un tad ļoti klusi un viegli ierībējās bungas un banānu plūcēji klusās, mazliet piesmakušās balsīs uzņēma melodiju. Uguns tumsā un lietū kvēloja kā sirds, bungas trīsēja un pulsēja — kā sirds. Balsis klusi vilka mūzikai lidzi dziesmu, tikpat vecu un mūžīgu kā lielie meži. Dziesmu, kas bija vienkārša un primitīva un tomēr tik burvīga un maiga, ka tādu varbūt kādreiz dziedājis pats senais dievs Pans. Raudzīdamies uguns plīvā starp kokiem un klausīdamies bungu liegajā dunoņā, kas cēlās un krita kopā ar dziedātāju balsīm, veidojot burvīgu skaņu savijumu, es skaidri zināju, ka man vēlreiz jāatgriežas uz šejieni, citādi man visu mūžu nedos mieru neaprakstāmais skaistums un noslēpums, kura vārds ir Āfrika.