Šī būs hronika par sešu mēnešu ilgo ceļojumu, kurā es kopā ar savu biedru devos uz Kamerūnas lielā lietus mežiem Rietumāfrikā. Šim ceļojumam bija divi mērķi: pirmkārt, gribējām sagūstīt un dzīvus aizvest uz mājām interesantos zvērus, putnus un rāpuļus, kas mīt šajā zemes malā; otrkārt, mēs abi sen bijām lolojuši sapni apskatīt Āfriku. Ne baltā cilvēka Āfriku ar autoceļiem, kokteiļu bāriem un ātrvilcieniem, kas dārdot traucas pa apvidiem, kuru floru un faunu noplicinājuši civilizācijas atnestie labumi. Gribējām redzēt vienu no tiem kontinenta apvidiem, kas paglābies no šāda likteņa un vairāk vai mazāk līdzinās Āfrikai, kad tā tikko bija atklāta.
Šim vajadzēja kļūt par mūsu pirmo dzīvnieku vākšanas ceļojumu. Džons Jelands interesējās par putniem, bet es par zīdītājdzīvniekiem un rāpuļiem. Abi kopā bijām ceļojumu izplānojuši, kopīgi to finansējām; šādā pasākumā, proti, jāiegulda krietns kapitāls, jo ekspedīciju nefinansē zooloģiskie dārzi, kuriem dzīvniekus vāc. Tie, zināms, palīdz citādā ziņā: sastāda sarakstus ar to dzīvnieku uzskaitījumu, kādus vēlētos iegūt no apvidus, uz kuru jūs dodaties, un jums tad ir vieglāk orientēties, ar ko sākt un ko galvenokārt meklēt un gūstīt.
Par savvaļas dzīvnieku ķeršanu ir rakstīts ļoti daudz, un lielākā daļa šo publikāciju rada gaužām aplamu priekšstatu. Nav tiesa, ka šādā ceļojumā jūs galvenokārt pa- vadat laiku, reizes divdesmit dienā riskējot ar dzīvību, ko apdraud naidīgas iezemiešu ciltis vai plēsīgie zvēri; no otras puses, jūs arī augu dienu nezvilnat atpūtas krēslā, liekot «melnajiem» strādāt jūsu labā. Skaidrs, ka ar zināmu risku šādā ekspedīcijā jārēķinās, tomēr tas tiek stipri pārspīlēts: ja sastopaties ar briesmām, tad deviņos gadījumos no desmit pats esat tās izraisījis. Bez iezemiešu palīdzības jums nebūtu gandrīz nekādu iespēju saķert dzīvniekus, jo iezemieši pazīst mežus, ir tajos dzimuši un uzauguši; taču, kad dzīvnieks sagūstīts, to saglabāt sveiku un veselu ir jūsu uzdevums. Ja atstāsiet šo darbu iezemiešu ziņā, no jūsu guvuma nepaliks pāri gandrīz nekas. Deviņdesmit procentu laika jāveltī notverto dzīvnieku kopšanai, bet atlikušie desmit — jūdzēm gariem sirojumiem pa biezokni, sekojot kādam radījumam, kas nevēlas doties rokā. Rakstot grāmatu, ikviens, protams, centīsies apgaismot savas gaitas iespējami spožāk, nevis stāstīt par neinteresanto ikdienas darbu. Nav taču, galu galā, nekāda prieka divsimt piecdesmit lappusēs aprakstīt, kā esat mēzuši pērtiķu krātiņus, ārstējuši dzīvniekiem caureju vai darījuši ko citu, ko mums vajadzēja darīt diendienā. Tātad — ja turpmākajās lappusēs stāstīšu par daudziem mūsu interesantākajiem piedzīvojumiem, tas tomēr nenozīmē, ka ekspedīcijā negadījās garlaicīgi un netīkami brīži, kad visa pasaule šķita pārpildīta ar neizmēztiem krātiņiem un sasirgušiem dzīvniekiem un mēs paši nespējām saprast, kādēļ vispār esam šo ceļojumu uzsākuši.
Visbeidzot — man gribētos atbrīvot savu ceļabiedru no jebkādas atbildības par šās hronikas publicēšanu. Izcietušam no manis daudz pārbaudījumu tropos, viņam tagad vēl vajadzēs šo to paciest grāmatā; nešaubos, ka viņš to darīs tikpat iecietīgi. Patiesības labad tomēr jāpiebilst: kad pateicu viņam, ka rakstu grāmatu par mūsu ceļojumu, viņš ļoti nopietnā balsī man sacīja šādus vārdus: «Klausi manam padomam, vecīt, nedari to …»