Kuģa priekšgals rīta dūmakā ara jūru, gludu kā spogulis. Liegs, satraucošs aromāts plūda mums pretī no neredzamā krasta — puķu, leknu augu, palmu eļļas un tūkstošiem citu burvīgu, skurbinošu dvesmu, kas saullēkta brīdī dvašoja no zemes, brīdī, kad debesīs cauri miglai viedās palss, valgans gaismas aplis. Saulei paceļoties aizvien augstāk, staru svelme sāka kliedēt miglas varu pār zemi un jūru. Staru šķēpi lēnām spieda miglu garās, laiski vijīgās vērpetēs uz debess vidu, un pamazām skatienam pavērās līcis un piekraste, un es pirmoreiz ieraudzīju Āfriku.
Vizmainajā ūdenī bija izkaisīta riekšava sīku saliņu — ikviena no tām kā zaļiem kokiem apaudzis konuss, tik bagātīgi apaudzis, ka likās — teju, teju nogrims no lapu pārbagātības smaguma. Aiz saliņām slējās kontinenta stāvā piekraste, klāta ar biezu meža segu līdz pat tai vietai, kur, rīta gaismas zeltīts, dūmakā kā milzis iezīmējās Kamerūnas kalna masīvs. Pēc Anglijas pasteļtoņiem šās ainavas krāsas šķita pārmērīgi spilgtas un spožas, tā ka vai acis sāka smelgt no to pārliekā košuma. Virs saliņām spēcīgiem spārnu vēzieniem strauji laidelējās pelēku papagaiļu bari, putnu ērmīgie ķērcieni un svilpieni vārā atbalsī sasniedza arī mūsu ausis. Virs kuģa sakultā ķīļūdens riņķoja divas brūnas klijas, drudžaini meklēdamas kaut ko ēdamu, bet no miglas skrandām, kas cēlās arvien augstāk debesīs, negaidot iznira grifērglis — masīvs un skaists, ar mirdzošu baltmelnu spalvojumu. Pāri visam — zemei un jūrai, kas daļēji vēl slēpās gaistošās miglas līganajās grīstīs, pludoja burvīgā smarža, kuru samanījām jau pirmāk, tikai tagad tā bija spēcīgāka, intensīvāka, reibinošāka, solīja biezus mežus, leknus, niedrēm aizaugušus purvus un teiksmainas upes zem koku lapotņu baldahīna.
Malā piestājām kā sapnī, līdz negaidot un rupji tikām piespiesti atgriezties īstenībā un pusstundu, pacietību nezaudējot, sniegt muitas ierēdņiem paskaidrojumus par mūsu bagāžu. Beidzot traucāmies pa lielceļu uz Viktoriju — pa sarkanu zemes ceļu, kam gar malām slējās ziedos liesmojošu hibisku dzīvžogi un dzeltenu, kā spalvas vieglu, sīvi smaržojošu mimozu krūmu puduri. Nonācām nelielajā, baltajā atpūtas mājā pakalna virsotnē, kur mums bija paredzēts nodzīvot nedēļu, un sākām iepazīties ar apkārtni. Darba bija daudz, un jebkurā citā vietā tas, iespējams, būtu šķitis apnicīgi; mūs intervēja, uzspieda zīmogus mūsu neskaitāmajiem dokumentiem, mēs iepirkām lielā daudzumā visu vajadzīgo, gājām pusdienās pie jaukiem cilvēkiem, peldējāmies jūrā un darījām daudz ko citu — visu it kā sapnim līdzīgā transā. Kurp vien pa- griezāmies, visur ieraudzījām kaut ko jaunu. Izkliedus uzceltā pilsētiņa atradās līča piekrastē, kur šalkoja palmas, ziedos margoja hibisku un bugenvilu dzīvžogi, visos pagalmos un dārzos glītās rindās kā sveces slaidos, zaļos turekļos liesmoja kannu lilijas. Burvīgs nostūris, tomēr mēs nepacietībā gaidījām to dienu, kad varēsim doties uz zemes iekšieni. Pēdīgi tā atausa.
Kravas mašīna bija sarunāta pusastoņos pie atpūtas mājas; cerējām aši iekraut mantas un ap pusdeviņiem jau būt gabalā. Taču drīz sapratām, ka esam Āfrikā zaļi iesācēji. Desmitos riņķojām pa verandu apkārt savas bagāžas kalnam, bezspēcīgi šķendēdamies, lādēdamies un blenzdami uz ceļu, vai beidzot neieraudzīsim mašīnu. Pulksten vienpadsmitos pie apvāršņa parādījās putekļu mākonis, kura vidū kā virpuļa nesta vabole kūņojās mašīna. Tā kaukdama nobremzēja, un no kabīnes izkāpa šoferis. Pamanīju, ka kravas kastē sasēduši un jautri tērgā dīvaini pasažieri, savi divpadsmit skaitā, savākuši līdzi kazas, vistas, kulītes ar jamsu, kalabašus ar palmu vīnu un citus ceļojumam nepieciešamus atribūtus, ko ērti bija izlikuši izklaidus sev visapkārt. Lēkšiem metos lejā izskaidroties ar šoferi un tūliņ arī sapratu, ka nav nozīmes viņu izprašņāt, kādēļ Kamerūnā kravas mašīnas mēdz noseboties: šoferis man izklāstīja vismaz sešus pretrunīgus iemeslus, kas spēja pārliecināt vienīgi viņu pašu. Domādams, ka prātīgāk būs mainīt tematu, pievērsos ļaužu bariņam mašīnas kravas kastē. Uzzināju, ka tur sēž šofera sieva un šofera sievas māsīca, un mehāniķa tēvs, un vēl mehāniķa sievasmāte, un tā joprojām. Pēc pailgas izskaidrošanās, kurai skaļumā un nesaprotami izkliegtās skaņās netiek līdzi neviena tauta zemes virsū, pasažierus beidzot izsēdināja ar visiem saimniecības piederumiem un mājdzīvniekiem. Šoferim nu vajadzēja mašīnu apgriezt, lai tajā varētu iekraut mantas, un mana ticība viņa aroda prasmei bīstami sadila, kad viņš atpakaļgaitā divi lāgi ietriecās hibisku dzīvžogā un vienreiz atpūtas mājas sienā. Mūsu bagāžu iekrāva tādā steigā un tik nevērīgi, ka es iztrūcies prātoju, cik gabalu mūsu ekipējumā vēl būs veseli, kad nokļūsim Mamfē. Taču velti es baiļojos. Vēlāk noskaidrojās, ka cietuši tikai visnepieciešamākie un visgrūtāk aizstājamie priekšmeti.
Manā dialogā ar šoferi un rūpīgajās pasažieru ģenealoģijas studijās Džons nepiedalījās. Tagad, kad tracis sāka aprimt, viņš apgāja mašīnai apkārt un tās priekšgalā atklāja kaut ko tādu, kas viņu lieliski uzjautrināja. Virs aizsargstikla lieliem, nevienādiem burtiem bija uzrakstīts: «DIEVA BULTA… VIKTORIJA KUMBĀ». Viņam šķita varen jocīgi, ka mašīnai ar tik impozantu nosaukumu iznācis divarpus stundas nokavēties. Tikai vēlāk mēs atklājām, kāds apsmiekls mašīnai īstenībā ir šis nosaukums. Divpadsmitos devāmies ceļā, aizdrāzām pa Viktorijas ielām, saceldami putekļu un izbiedētu vistu mākoni; «Dieva bultas» motors rēca, ko spēja, vīrišķīgi cenzdamies attaisnot lepno nosaukumu.
Gandrīz tūliņ aiz Viktorijas ceļš sāka kāpt neskaitāmos nolaidenos pauguros, pa kuriem stiepās šķietami bezgalīgas palmu plantācijas. Bijām nobraukuši pārdesmit jūdžu un patlaban sākām iejusties. Aizkūpinājām cigaretes un spriedelējām, cik ilgi būs jābrauc, līdz sasniegsim īstu mežu, kad motors pirmoreiz skaļi iespraustajās, tad nomierinājās, drīz nosprauslojās vēlreiz un pēdīgi lēnām, it kā atvainodamies, apklusa. Mašīna lēnprātīgi apstājas.
— Pirmā pietura nometnei, — noteica Džons, pārlaizdams acis bezgalīgajās rindās sastādītajām palmām, kuru lapu vēdekļi vieglajā vējiņā klusi šalkoja.
Visi sapulcējās ap motoru, runāja cits pār citu un, pirkstus apsvilinādami, centās cits citam ieskaidrot, kur meklējama vaina. Apmēram pusstundu vēlāk izjauktā motora sastāvdaļas mētājās uz lielceļa un četri vīri, skaļi strīdēdamies, gulēja zem mašīnas. Man uzmācās drausma nojauta, ka šī neinteresantā palmu birzs patiesi var kļūt par mūsu pirmo nometni, tādēļ ieminējos Džonam, vai tikai mums nevajadzētu iet pa ceļu uz priekšu un pārējie varētu mums sekot mašīnā, kad būs salabojuši motoru. Viņš palūkojās uz motora daļām ceļa vidū, uz melnajiem kāju lieliem, kas rēgojās zem pārsega, un nopūtās:
Šķiet, ka vajadzēs vien iet. Centīsimies nezaudēt optimismu un cerēsim, ka viņi mūs panāks, pirms būsim sasnieguši Mamfi.
Sākām iet, taču ceļš bija gaužām neinteresants. Putnus palmās neredzēja, un putekļiem klātajā pameža joslā gar ceļu bija ļoti maz kukaiņu. Pēc brīža mašīna mūs tomēr panāca, un iekšā sēdētāji visi smējās un gavilēja kā negudri.
Bīstos, — Džons sacīja, — ka viņu kopējā pārliecība par savu mehāniķa mākslu ir visai nepamatota.
Kad «Dieva bulta» piecas jūdzes tālāk atkal sabojājās, man bija prāts viņam piekrist. Trešo reizi motors saniķo- jās, kad bijām izbraukuši cauri pēdējām plantācijām un sasnieguši īsto mežu apvidu, tā ka ar lielāko prieku kāpām ārā no mašīnas un devāmies pa ceļu projām. Amatier- mehāniķu klaigas drīz izgaisa, iegriezāmies līkumā, un pār mums nolaidās meža klusums. Beidzot ieraudzījām īstu tropu mežu, un mēs nesteidzīgi gājām uz priekšu, izbaudīdami katru ainavu un skaņu, apkārtnes apburti, lielā skaistuma un krāsu bagātības apskurbināti. Vienā ceļa malā stiepās dziļa, ar krūmiem aizaugusi aiza, otrā malā kalns krauji slējās augšup. Abās ceļa pusēs pret debesīm tiecās milzu koki, balstīdamies uz stāvām saknēm, ar parazītaugiem, ķērpjiem un sūnām apaugušiem stumbriem. Sajā biezoknī liānas cilpu cilpām, līkumu līkumiem, ekscentriskās spirālēs griezdamās, vijās no koku pamatnes uz galotni. Tikušas līdz augšai, tās krita lejup taisni kā līmeņrādis. Vietumis mežā pavērās it kā logi, kur bija nocirsts vai pats nogāzies kāds koka milzenis; pamežs tur steidzās nokritušo stumbru pāraugt, un visam pāri klājās baltie un tumši dzeltenie tīteņi un neiedomājams daudzums citu puķu — sārtu, ar zvaigžņveida ziediem. Pa puķu biezokni šaudījās nektārputniņi, tie saulē zvīguļoja metāla spožumā, ik pa brīdim uz mirkli, spārniņiem trīsuļojot.
paplanēdami pie kāda zieda. Mirušo koku stumbri pret košo zaļumu baloja kā balti koraļļi, un uz tiem pulciņos tupēja pundura zivjudzenīši, sīki kā pa- ceplīši; spalvas tiem vizēja gaišzilos, oranžos un dzeltenbrūnos toņos, bet knābji un kājas bija koši sarkani. Degunragputni, kas mielojās koku galotnēs, mūs ieraudzījuši, iztrūcināti pacēlās gaisā un nekārtīgā pūlī laidās pāri ceļam, mežonīgi kliegdami, bet viņu neveiklo spārnu vēdas skanēja kā kalēja lielā vesera klaudzieni pret laktu. Pārgājām pāri vairākiem koka tiltiņiem, kas šķērsoja seklas, straujas, pa tīru, baltu smilšu gultnēm plūstošas upītes. To krastos bija valgi un vēsi, un tikai vietām zālē zeltojās saules plankumi, kur bariem tupēja tauriņi. Mums tuvojoties, tie sacēlās spārnos un dzirkstīja pakrēslī kā bengāliskās ugunis — zeltainzili, dzelteni, zaļi un oranži, mirgodami un jaukdamies kā ainas kaleidoskopā.
Lāgiem pabraucām garām kādam ciematam — būdu pudurim ceļa malā; tam apkārt pletās mazi tīrumiņi ar spilvainiem maniokas ceriem un auga pa retai platānai ar saulē gurdi nokārtām, apskrandušām lapām. Mežonīgi vaukšķošu suņu bars metās pakaļ mūsu mašīnai, bērneļi ar apaļiem vēderiņiem, dīķī sabriduši, baltos zobus mir- dzinādami, vētraini māja mums ar rožainajām plauksti- ņām. Vienā šādā ciematā apstājāmies, nopirkām par sešiem pensiem lielu banānu ķekaru un mielojāmies ar brīnišķīgi smaržīgajiem augļiem, kamēr vēders sāka sāpēt. Kumbu sasniedzām īsajā zaļganā mijkrēšļa brīdī, kad pār mūsu galvām papagaiļi ķērkdami lidoja uz savām naktsmītnēm džungļos. Vārdiem neskopodamies, ieskaidroju mašīnas personālam, ka nākamajā rītā gribam agri izbraukt. Tad paēdām un noguruši palīdām zem moskītu tīkliem.
Mums pašiem par pārsteigumu, jau pulksten astoņos
bijām ceļā, un, it kā gribēdama izpirkt iepriekšējās dienas vainu, «Dieva bulta» lidoja kā putns. Lenču ieturējām ceļmalā zem lieliem kokiem, dzērām siltu alu, centāmies ar apkārtējām skudru ciltīm izšķirt strīdu par to, kam pieder sviestmaizes, un tālskati vērojām apkārtni. Tāpat kā lidz šim galvenie faunas pārstāvji bija putni: dzeltengalvainie de- gunragputni klaigādami šaudījās koku galotnēs, zivjudzenīši vizuļoja uz kritušo koku stumbriem, skaista koši brūna un dzeltena dzeguze ar garu knābi izbrīnījusies vēroja mūs visu laiku, kamēr ēdām. Burvīga asinssarkana spāre švirkstēdama lidinājās virs ceļa, tad pašāvās sānis un beidzot apmetās uz manas alus glāzes malas. Sešas lielas skudras mērķtiecīgi līda augšup gar manām biksēm, kur tām drīz piebiedrojās sīks, zaļš kāpurs, kas piepeši gandrīz nesaredzamā pavedienā bija nolaidies tieši no debesīm.
Mamfi sasniedzām vakarā un tūliņ iekārtojāmies atpūtas mājas lielajās, tukšajās, skanīgajās istabās; vērojām palsi rožainos gekonus lienam ārā no plaisām un zogamies uz priekšu pa griestiem, kur tie medīja mūsu lampas gaismas pievilinātos kukaiņus. Gekoni slīdēja pa baltajiem griestiem gandrīz nemanāmi, līdz piekļuva pietiekami tuvu tauriņam vai mušai, kas tur atpūtās, tad neticamā ātrumā šāvās uzbrukumā. Nākamajā mirklī kukainis bija pazudis, bet gekons, pēc azaida brītiņu atpūties un nodevies apcerei, aizslāja pāri griestiem meklēt jaunu upuri.
Iepirkuši Mamfē vajadzīgos pārtikas krājumus un pārējo ekipējumu, mēs ar Džonu nolēmām doties katrs uz savu pusi. Džons gribēja braukt uz Bakebes ciemu, apmēram divdesmit piecas jūdzes no Mamfes, jo tur būšot laba iespēja savākt putnus. Es turpretī vēlējos doties uz Ešobi. Sis ciems atrodas uz ziemeļiem no Krosas upes pie liela,
gandrīz neapdzīvota meža, kas stiepjas simtiem jūdžu, līdz sasniedz kailos kalnus, kuros mīt gorillas. Man tā šķita ideāla vieta pagaidu nometnei, kamēr Džons iekārtos galveno apmetni Bakebē. Vākdams zīdītājdzīvniekus un rāpuļus, varbūt iemantošu arī Džonam noderīgus putnus, bet Džons, meklēdams Bakebē putnus, iespējams, sagūstīs man vienu otru zīdītājdzīvnieku vai rāpuli. Tā vienojāmies, un es uzņēmos sarunāt nesējus gājienam uz Ešobi (ceļa uz turieni nebija) un salīgt kravas mašīnu, kas aizvedīs Džonu uz viņa ciematu, kurš, par laimi, atrodas ceļa malā.
Pienāca mūsu šķiršanās rīts, un ieradās mani desmit nesēji. Mēs ar Džonu pamanījām viņus nākam tai brīdī, kad patlaban brokastojām zem kokiem pie atpūtas mājas. Sevišķi pievilcīgs nācēju bariņš neizskatījās.
— Man liekas, — Džons sacīja, vērodams nesējus, — ka šajā sabiedrībā tu Ešobi nesasniegsi. Nebūsiet vēl nogājuši pusjūdzi pa mežu, kad viņi jau tevi apēdīs.
Sajā mirklī viens nesējs nožāvājās, atklādams spēcīgus, smailus zobus, kas gadu ritumā bija noslīpējušies atbilstoši vislabākās kanibālu modes prasībām, un Džona izteiktā doma man sāka likties visai reāla. Taču tad ieradās frizieris. Džons man bija ieteicis apgriezt matus, pirms dodos uz Ešobi, un šis priekšlikums patiesi nebija peļams.
Kad es apsēdos un frizieris godbijīgi apsedza mani ar savu apmetni, ievēroju, ka nesēji lēkā un dīdās, dauza sev pa lieliem un lādas. Neveltīju tam nekādu uzmanību,..līdz pēkšņi sajutu nejauki sāpīgus kodienus pats savā lielā un ieraudzīju veselu skudru kolonnu izvērsušos uzbrukumam. Zeme visapkārt mudžēja melna vienās skudrās. Sāku brēkt pēc palīdzības, un divi kalpotāji metās mani glābt, uzrotīja manu bikšu staras un lasīja nost skudras, kas rāpoja man pa kājām. Tajā brīdī pagalmā ienāca puišelis, kam ap vidu bija apķērušies divi mazi drili. Es gaužām kāroju iemantot dažus no šiem paviānu grupas pērtiķiem un pēc vētrainas kaulēšanās ar zēnu tos nopirku. Viņš iesēdināja abus pērtiķēnus man klēpī un steigšus metās prom, jo skudras jau grasījās izpētīt arī viņa stilbus. Pēr- tiķēni laikam nosprieda, ka īpašnieka maiņa nevar būt uz labu, jo sāka spārdīties, spiegt un kost kā izlaisti bērni. Aina, īsi sakot, izvērtās šāda: nesēji lēkāja, cenzdamies paglābties no skudrām, mūsu kalpotāji pūlējās izlasīt skudras no nešļavām, es mocījos ar pērtiķiem, visu laiku pidamies friziera apmetnī, bet divi atlikušie kalpotāji joprojām noņēmās ap maniem lieliem, ķerot skudras. Frizieris, šķiet, gadiem nebija tā uzjautrinājies: viņš uzmanīgi vēroja raibos notikumus, šad tad veltīdams pa labam padomam vai lamu vārdam kādam nesējam vai kalpotājam, un pa to laiku izklaidīgi laida šķēres mana pakauša virzienā. Vienu mirkli, kad viņš patlaban pamācīja nesēju, kurš sainis ņemams, argumenti izvērsās tik dedzīgi, ka es jau gaidīju teju, teju ieveļamies klēpi pats savu ausi.
Beidzot tomēr sakārtojām saiņus nešanas gatavībā, un Džons nāca mūs pavadīt līdz sarūsējušās ķēdēs iekārtajam tiltam, kas stiepās pāri Krosai. Otrā krastā atradās mežs un Ešobi. ■ Stāvējām, nolūkodamies, kā nesēji aiziet pa tiltu — simt pēdu virs tumšajiem ūdeņiem. Nokļuvuši pretējā krastā, viņi ienira daudzkrāsainajā pamežā. Kad bija nozudis pēdējais nesējs un arī balsis bija vairs tikko dzirdamas, es pagriezos pret Džonu.
— Nu, labi, vecīt, — sacīju, — iešu drosmīgi pretī nezināmajam. Satiksimies apmēram pēc trim mēnešiem.
— Laimīgu ceļu! — Džons atteica un vēl piebilda: — Domāju, ka tev šāds novēlējums tiešām vajadzīgs…
Pārgāju pār tilta ļodzīgajām, čīkstošajām plankām, kur ik solis izbiedēja ķirzakas saules sakarsētā koka spraugās. Otrā krastā ticis, palūkojos atpakaļ un pamāju Džonam, kas pret plato upi un lielajiem kokiem, zem kuriem stāvēja, izskatījās gluži sīciņš. Tad pagriezos un steigšus aizsoļoju pa taku uz mežu, jo gribēju panākt nesējus.
Pēc garajiem gaidu un gatavošanās mēnešiem lielais brīdis beidzot bija klāt.