Sapratu — tikko sāksies īstā medību rosme un sagūstīto dzīvnieku skaits augs augumā, man lielāko daļu laika vajadzēs pavadīt, aprūpējot savu saimi, un nekur tālu no nometnes projām iet nevarēšu. Tādēļ izmantoju katru iespēju tikt uz mežu un, kamēr vēl līda un tīrīja vietu nometnei, aizsūtīju ziņu Ešobi ciema vecākajam, teikdams, ka vēlētos viņu sastapt. Viņš ieradās kopā ar četriem padomniekiem visai kritiskā brīdī, kad es skaizdamies vēroju, kā pieci vīri pūlas uzsliet manu telti un kā viņiem tas nepagalam negrib izdoties.
Ciema vecākais bija sīks, samulsis vīriņš sarkanā, ar zeltu rotātā tērpā un oranžu mici galvā; pie krūtīm viņš turēja cieši piespiestu milzīgi lielu un drausmīgi saniknotu pīli. Padomnieki, labi noēdušies puisieši viltīgām acīm, izmanevrēja viņu pa saiņu starpu līdz tai vietai, kur stāvēju es, un tad pagrūda uz priekšu, lai teic savu teicamo. Vecākais nokremšļojās, satvēra ciešāk pīli un sāka runāt. Pīle viņam apgrūtināja runāšanu, cik nu vien spēja, plosījās kā negudra, sitās spārniem viņam sejā un žēlabainā, aizsmakušā balsī pēkšķēja. Tā bija tik milzīga un stipra, ka vienu brīdi jau nodomāju — pacels tas putns ciema vecāko gaisā un aizlidos ar visu, taču viņš piespieda to ciešāk klāt un turpināja runu, gan mazliet aizelsies, arī micīte uz galvas sašķiebās. Beidzis runāt, viņš atvieglots iegrūda pīli man rokās, un es tikpat žigli to nodevu tālāk Piusam.
Sekoja gara komplimentu apmaiņa starp vecāko un mani (ar Piusa starpniecību) un mani paskaidrojumi, kādēļ esmu ieradies Ešobi. Parādīju viņam un padomniekiem to dzīvnieku attēlus, kādi man būs vajadzīgi; viņi pētīja uzņēmumus, bakstīja tos ar brūnajiem pirkstiem, smējās, māja cits citam ar galvu un katru jaunu atklājumu pavadīja ar skaļiem un atzinīgiem «ēēē … āāā!» saucieniem. Viss vedās lieliski, es pat izspiedu no vecākā solījumu, ka viņš man par ceļvedi atsūtīs ciema labāko mednieku. Iedāvināju viņam divas paciņas cigarešu, un viņš, gaužām apmierināts ar panākumiem, aizkumuroja atpakaļ uz ciema pusi. Redzēju, kā, gabaliņu pagājuši, padomnieki saspiedās vecākajam cieši apkārt un, neklausīdamies vārgajos protestos, atbrīvoja viņu no manas dāvanas lauvas tiesas. Es no jauna pievērsos teltij, kura nupat jau sesto lāgu bija graciozi saļimusi.
Nākamajā rītā pašā agrumā nometnē ieradās divi vīri un teicās esam ciema vecākā sūtītie mednieki. Aizvedu viņus uz telti un, pie tikko izceptā olu kulteņa sēzdamies, aizdomīgi nopētīju. Viens bija zems un drukns, ar pieri ābola apaļumā un lieliem zobiem. Ap auguma resno apakšdaļu bija aptīts sarongam līdzīgs zaļš drēbes gabals ar krāšņu oranžu un sarkanu ziedu rakstu. Otrais bija garš, ļoti garš, un neiedomājami kārns. Viņš uzsvērtā vienaldzībā zīmēja ar kājas lielo pirkstu smiltīs ornamentus. Ap gurniem viņam bija varen skaists sarongs ar purpur- krāsas un baltiem zirnīšiem uz rožaina pamata.
Labrīt, masa, — sveicināja resnītis, pavērdams muti apburošā smaidā.
Labrīt, masa, — atbalsoja garais, acis mirkšķinādams.
Labrīt. Vai jūs esat mednieki, ko man sūta ciema vecākais?
Jā, ser, — viņi vienā balsī atsaucās.
Un kā jūs abus sauc?
Lūdzu, ser?
Kas jums katram vārdā? — Piuss, man aiz muguras stāvēdams, uzņēmās tulka lomu.
Eliāss, ser, — piesmakušā balsī noteica zemais.
Andrajs, ser, — mulsi piebilda garais, aplikdams milzīgi garo roku biedram ap pleciem.
Pius, — es sacīju, — pajautā, vai viņi ir ar mieru kļūt par maniem medniekiem. Es viņiem maksāšu šiliņu un sešus pensus dienā un piemaksāšu par katru noķertu dzīvnieku. Ja tas būs dzīvnieks, kāda man ļoti vajag, pie- metišu vairāk. Par visiem citiem dzīvniekiem piemaksa būs mazāka.
Piuss, galvu piešķiebis, vērīgi klausījās, tad pagriezās pret abiem medniekiem un afrikāņu-angļu žargonā pārtulkoja:
Masa saka: vai jūs grib iet pie viņa par medniekiem, e? Masa jums maksāt vienu šiliņš un seši pensi katru dienu, kad jūs ies ar viņu uz mežu, e? Ja jūs ies un noķers zvērus, kas masa dikti patīk, viņš jums daudz piemaksā. Ja zvērs nav labs, viņš jums piemaksā maz. Vai jūs saprot?
Mēs saprot, — mednieki, smaidīdami pār visu ģīmi, duetā atsaucās.
Jūs ar mieru?
Mēs ar mieru.
Viņi ir ar mieru, ser, — Piuss bez sevišķas nepieciešamības paskaidroja.
Parādīju medniekiem attēlus, un viņi tos uzmanīgi aplūkoja ar tādiem pašiem «ēēē!» un «āāā!» kā ciema vecākais un tūliņ man pastāstīja, kur šādi vai tādi dzīvnieki sastopami. Nemaldīgi precīzi viņi pazina katru parādīto dzīvnieku. Tad pasniedzu kamieļa attēlu un it nevainīgi apvaicājos, vai tāds zvērs šai apvidū sameklējams. Viņi ilgi pētīja fotogrāfiju, apspriedās un beidzot atzinās, ka nekad neesot tādu dzīvnieku redzējuši. Es kļuvu priecīgs, jo puslīdz jau biju gaidījis viņus apgalvojam, ka pusjūdzi no ciema tādi kamieļi ganās baru bariem, — afrikāņi parasti loti dedzīgi vēlas palīdzēt baltajiem. Ieteicu viņiem atnākt otrā rītā, iedevu dažas cigaretes un diezgan drūmās priekšnojautās noskatījos, kā viņi aiziet pa taku: Eliāss, resno, košajā sarongā tērpto dibenu gorīdams, un Andrajs viņam blakus, cēli kājas cilādams. Nekad mūžā nebiju redzējis divus vīrus, kas vēl mazāk līdzinātos medniekiem, un, jo ilgāk par viņiem domāju, jo vairāk saruka mana ticība viņu spējām. Taču piedzīvoju patīkamu pārsteigumu, jo izrādījās, ka viņi patiesi ir ļoti labi mednieki. Eliāsam bija drosme, bet Andrajam — ātra atmana acumirklīgai rīcībai.
Man bija lemts kopā ar viņiem pavadīt daudzas dienas, klīstot pa mežu, un neskaitāmas naktis, elektriskās baterijas palsajā gaismā ložņājot pa krūmāju un meklējot džungļu sīkākos iemītniekus. Divdesmit jūdžu rādiusā no ciema viņi zināja katru taciņu, pazina katru strautu un
.m>. i1»»'
krāci, bezmaz vai katru krūmu. Visbiezākajam čūkslim viņi it viegli izslīdēja cauri, ne ar vienu skaņu nenodo- dami savu klātieni, kamēr es nosvīdis smagi klumburoju nopaka], saceldams troksni kā pilnā gaitā braucošs buldozers. Viņi man iemācīja, kā iezīmēt ceļu un kā pa iezīmētajām pēdām iet, bet, kad viendien gribēju to izmēģināt, apmaldijos jau pirmajās desmit minūtēs. Viņi man parādīja, kādi meža augļi der ēšanai un kādi nav baudāmi, kādu krūmu zariņus nesaindējoties var pakošļāt slāpju dzesēšanai.
Mežs nepavisam nav svelmaina, smacīga, briesmu pilna vieta, kādu to iztēlo daži rakstnieki; tas arī nav tik biezs un aizaudzis, lai nevarētu izlauzties cauri. Vienīgās vietas, kur gadās uziet šādu biezokni, ir pamestas iezemiešu saimniecības, jo tur milzu koki nolīsti, ļaujot izcirtumā iespīdēt saules gaismai; līdz ar to zemajiem augiem rodas labvēlīgāki apstākļi, tie pārņem visu laukumu un stiepjas augšup pretī saulei. Meža dziļumā sīkākajiem kokiem ir tikai divas iespējas tiekties uz sauli: vai nu tiem jāšaujas simtiem pēdu uz augšu ar gludu stumbru, bez zariem kā slotaskātam, līdz var izsliet galotni cauri lielo koku lapotnei, vai arī jāvijas un jāložņā gar milzu koku stumbriem, kamēr sasniedz to pašus augstākos zarus un saules gaismu.
Kad ieejat mežā, jūsu acīm, kas pieradušas pie spožās saules, tas šķiet tumšs un krēslains, turklāt dzestrs kā pagrabs. Gaisma, krītot caur lapu miljoniem, kļuvusi dīvaini zaļa, kā akvārijā, un piešķir visam nereālu izskatu. Lapas, kas gadskārtās birušas no kokiem gadu simtiem, izveidojušas biezu trūdu slāni, mīkstu kā vislabākais paklājs, kurš tīkami smaržo pēc zemes. Abās pusēs gājējam augsti koki iepletušies uz lielām, čumurainām, stāvām saknēm, resnie, gludenie stumbri paceļas kā torņi, bet augšējie zari un lapotne ienirst meža neaptveramajā, zaļajā jumā un saplūst ar to. Sirmajiem milzeņiem pa vidu, cits pie cita spiezdamies, aug mazi kociņi, slaidi, kusli jaunu- līši, kas tikko iztrausušies no satrunējušo lapu šūpuļa, izstīdzējuši, tievi stumbenīši ar bālzaļu lapu riekšavu galotnē. Tie aug vecāku mūžīgajā pavēnī, gatavi grūtajai cīņai, kas būs jāizcīna, lai sasniegtu dzīvinošo sauies gaismu. Starp jauno kociņu tievajiem stumbriem līkumu līkumiem vijas tikko viežamas takas. Tie ir džungļu ceļi, ko ieminuši meža pastāvīgie iemītnieki.
Lielajā mežā tikai retumis gadās ieraudzīt kādu dzīvu radījumu, ja tieši nezināt īstās vietas, kur tos meklēt. Vienīgās skaņas ir cikādu trīsuļojošā mūzika un kāda maza putniņa balss, kurš, vērodams jūsu tuvošanos, bailīgi paslēpsies lapu biezumā un pēc tam iztrūcinās jūs ar klusu, žēlu, jautājošu «hūūū … vīīī…». Daudzkārt esmu sastapies ar šo noslēpumaino putnu un dzirdējis tā saucienu dažu soļu atstatumā, bet nekad man nav izdevies to ieraudzīt.
Dažuviet, kur iemītās takas bija platas, zarotne virs galvas pavērās un cauri lapu ņirboņai pavīdēja zilas debess laukumiņi. Saules stari stāvus šāvās lejup, iededzot lapas zeltā un iezīmējot virs takas simtiem gaismas šautru, kurās ņirbin ņirbēja tauriņi. Sevišķi man iepatikās divēji no šiem meža tauriņiem, katrā pastaigā ar acīm meklēju tos, un ikreiz man arī izdevās vai nu vienus, vai otrus ieraudzīt. Pirmējie bija mazi, balti kukainīši, dzidri kā leduspuķes loga rūtīs, un es nevarēju vien nopriecāties, raugoties to lidojumā. Tie uzvirpoja gaisā kā dūnas, ko satvērusi draiskulīga vējpūta, un tad griezdamies slīdēja lejup, palēkdamies un piruetēs virpuļodami kā sīciņas balerīnas. Šur tur pa ceļam, īpaši kur taka šķērsoja kādu strautu, varēja saskaitīt divus vai trīs desmitus skaisto taurenīšu sastingušus tupam lāmas malā. Iztraucēti tie pacēlās spārniņos un, lēnām griezdamies, virpuļodami, uz- plīvodami un lejup slīdēdami, vējoja pret meža zaļumu kā baltu ugunskura plēņu mākonis. Taču drīz atkal noplaka savā atpūtas vietā, nolīka zemu pār ūdeni, spoguļojoties tā tumšajā virsmā.
Otrie tauriņi bija lielas, skaistas būtnes, bet retāk sastopamas nekā mazie baltenīši. Slaidie, pašaurie spārni dzidrā uguns sarkanumā. Lidojums straujš un trauksmains: krūmāja krēslībā piepeši, nez no kurienes uzga- dījusies, iedegas sveloša liesmiņa, pamirgo vienuviet, otru- viet un tad, it kā tiktu nopūsta svece, izdziest. Un mežs pēc tauriņa pazušanas ikreiz šķita kļuvis tumšāks.
Meža visraksturīgākā iezīme bija neskaitāmie strauti — sekli un dzidri tie lauzās uz priekšu, līkumodami sarežģītās cilpās. Mirguļodami un ap gludenajiem, brūnajiem akmens bluķiem lokus mezdami, vietumis veidojot plašus izliekumus ar sniegaini baltiem smilšu liedagiem, rosīgi izgrauzdami zemi koku sakņu apakšā, vizuļodami un čalodami, tie pazuda meža tumšajā biezoknī. Šalkojot un putojot tie gāzās lejā pa krācēm, izskaloja smilšakmeni dziļus, rāmus dīķus, kuros mājoja zilas un sarkanas zivtiņas, sārti krabji un mazas, spilgtas vardītes. Sausajā gadalaikā strauti un upītes kļuva meža iemītniekiem par galveno lielceļu, kas tiem nozīmēja ne tikai ceļu vien, bet ari barību un valgmi, jo tur pulcējās visi — gan vajātāji, gan vajātie. Baltais liedags tad no vienas vietas izrakstīts ar pēdu iespiedumu filigrānu: koraļļiem līdzīgo pēdu rakstu, ko atstāj putni — meža sarkanrīklītes, zilplecainās čakstītes, treknie, zaļie baloži, lāgiem iezīmēti pat pundur- griezes garo pirkstu precīzie nospiedumi. Mīkstajos krastos reizēm lielum lielie gabali starp koku saknēm uzarti kā ar arklu, jo tur rakņājušās pušķausu cūkas, meklējot sakņu gurnus un milzu gliemežus; mīkstajā dūksnājā skaidri saskatāmi kuiļu un cūku šaurie, garie šķelto nagu iespiedumi, bet tiem juku jukumis pa vidu sivēnu sīko pēdu zīmes.
Ar tādu mežu mani iepazīstināja Eliāss un Andrajs, un man nekas tur nelikās ne bīstams, ne drausmīgs. Mežs bija apburošs, un audzēs ar milzu kokiem, ar viegli trīsošo lapu baldahīnu valdīja dziļš klusums, viesdams sirdī brīnumainu mieru.
Pirmā diena, kad Eliāss un Andrajs atnāca vest mani uz mežu, man palikusi prātā uz visiem laikiem, jo tik daudz dzīvnieku tik īsā laika sprīdī nekad pēc tam vairs nedabūju redzēt… dabas dievi todien bija gaužām vēlīgi. Es izrīkoju savus ceļvežus šādi: lai viņi mani aizved piecas sešas jūdzes no ciema taisni mežā iekšā. Pēc tam mēs varētu, es vieglprātīgi ieminējos, apiet plašu loku, paturot ciemu, tā sakot, par centru. Vēlāk es todien šo plānu vairākkārt nožēloju, taču sapratu, ka no šā pirmā gājiena pa džungļiem atkarīgs mans prestižs, tādēļ turējos vīrišķīgi, bet vēlu vakarā atgriezos līdz pēdīgam pārguris, kā lauztin salauzts.
No rīta devāmies ceļā agri, un es jutos atvieglots, kad nometnes kņada izgaisa mums aiz muguras. Apmēram divdesmit cieminieki bija nolīgti uzbūvēt ēku dzīvnieku novietošanai, un troksnis un juceklis, ko viņi sacēla, bija neiedomājams.
Pārgājām pāri tīrumu joslai, kas pletās ap ciemu, ma- niokas krūmu laukiem, izgājām cauri eļļas palmu dēstī- jumiem, kuru vidū pacēlās no sarkanās zemes salipinātie termītu cietokšņi. Es ar interesi vēroju masīvās, stāvās, klinšu bluķiem līdzīgās konstrukcijas, jo zināju, ka pamatos tām ir daudz alu, ko līdztekus likumīgajiem saimniekiem izmanto citi dzīvnieki visai raibā sastāvā. Daži pauguri bija pēdas desmit augsti un pie pamatnes droši savas divdesmit piecas apkārtmērā, un mūrējums bija ciets kā cements. Negribīgi nolēmu pauguru izpēti tomēr atstāt vēlākam laikam. Tie atradās netālu no ciema, un es varēšu noņemties, rakņādamies un ķerdams dzīvniekus tepat tuvumā tad, kad nebūs iespējams doties tālākās ekspedīcijās. Gājām uz priekšu, līdz mūsu taku šķērsoja neliela, klusa upīte, kuras ledainais ūdens mums saldēja kājas, kamēr bridām tai pāri. Uzrāpāmies otrā krastā un lauzāmies pa zemo pamežu tālāk, līdz nonācām īstajā mežā un uz brītiņu apstājāmies, lai acis pierod pie krēslas.
Bijām nosoļojuši apmēram trīs jūdzes, pamats zem kājām bija līdzens, iešana viegla, bet tad Eliāss, kas gāja pa priekšu, pēkšņi sastinga uz vietas un pacēla roku. Mēs saspringuši gaidījām un ausījāmies, pēdīgi Eliāss pieslīdēja man klāt un pačukstēja:
Pērtiķis, ser, tur uz tas augstais koks.
Es pacēlu acis uz «tas augstais koks» lapotni apmēram divsimt pēdu virs mūsu galvām, taču nespēju nekā ne ieraudzīt, ne saklausīt.
Kāds pērtiķis? — es jautāju, izmisīgi piepūlēdams redzi.
Melns, ser, ar baltumu ģīmī …
Baltdeguna mērkaķis, es sarūgtināts nodomāju, tomēr, lai pūlējos kā pūlēdamies, ieraudzīt to nespēju.
Masa viņus redz?
Neredzu nekā.
Iesim, masa, pa šo pusi. Tad varēs ieraudzīt…
Virzījāmies uz to vietu, ko Eliāss norādīja, cenzdamies
ejot nesacelt briksnājā troksni. Piepeši atcerējos, ka man taču līdzi tālskatis, un, sodīdamies pats par savu muļķību, pacēlis to pie acīm, sāku vērot koku galotnes. Tomēr velti mans skatiens urbās ņirbošo lapu okeānā, un es jutos apjucis un sarūgtināts par to, ka abi mednieki nepārprotami redz un dzird pērtiķus, bet es pat ar apbruņotu aci nespēju saskatīt nevienu dzīvu būtni. Tad pēkšņi lapu biezoknī uz resna, melna zara sakustējās burvīga procesija. Tās priekšgalā gāja vecs pērtiķu tēviņš ar līkumā sagrieztu asti un vērīgi lūkojās uz visām pusēm, prātīgi virzīdamies pa zaru uz priekšu. Viņš bija melns kā ogle, bet
uz muguras kažokā lāsmoja atsevišķas zaļas vietas, tā ka pērtiķis likās plankumots. Krūtis bija baltas un ari" mazā, melnā sejiņa ap degunu balta — liels, balts sirdsveida plankums mirdzēja kā sniega pika. Mati galvvidū bija gari un stāvus saslējušies, un pērtiķis atgādināja mazu morīti, kas uzrāpies kokā un nevērīgi pastaigājas pa zariem. Tēviņam uz pēdām sekoja divas viņa sievas — abas augumā krietni mazākas un ļoti tramīgas, jo viņām bija mazuļi. Pirmā nesa pie krūtīm piespiestu pērtiķīti, stipri samazinātu mātes kopiju. Mazulis bija sīks kā jaunpiedzimis kaķēns; patvēries mātei zem vēdera, tas ar abām garajām roķelēm cieši turējās viņas kažokā. Otrais bija jau drusku paaudzies, piesardzīgi soļoja mātei cieši aiz muguras, bailīgi raudzīdamies lejā lielajā dziļumā, un vāri, žēli pīkstēja. Mazie pērtiķīši mani tā savaldzināja, ka, tos vērodams, cieši noņēmos: man jādabū daži baltdeguna mērkaķu mazuļi, kaut vai būtu tam jāpatērē viss atlikušais mūžs.
— Masa šaus? — Eliāss aizsmakušā balsī čukstēja, un, nolaidis tālskati, redzēju, ka viņš man sniedz šauteni. Pirmajā mirklī apskaitos par piedāvājumu raidīt lodi uz
šo burvīgo ģimeni ar morīšu galvām un baltajiem klaunu degunteļiem. Taču tad sapratu, ka nemācēšu medniekiem savus apsvērumus izskaidrot: Kamerūnas džungļos sentimentāla jūtelība ir greznība, ko var atļauties vienīgi paēdušie. Šajos apvidos gaļa grūti iegūstama un katrs kumoss bieži vien ir zelta vērts, tādēļ estētiskās jūtas nav īstais padomdevējs pēc olbaltumiem izsalkušam organismam.
Nē, Eliās, nešaušu, — es sacīju, no jauna paceldams tālskati pret koku galotnēm, bet pērtiķu ģimene jau bija pazudusi. — Eliās?
Jā, ser?
Pasaki ciema vīriem, ka es maksāšu piecus šiliņus par vienu šāda pērtiķa mazuli … saprati?
Saprotu, ser, — Eliāss starodams atteica.
Turpinājām savu grūto gaitu pa biezokni un drīz nonācām pie mazas upītes, kas jautri čaloja seklajā gultnē. Krasti bija dūksnaini, mikli, apauguši ar platlapainiem, zaļiem, gaļīgiem augiem. Līdz gurniem bridām pa šo audzi straumes virzienā, kad Eliāss iespiegdamies salēcās un uzsauca:
Šaut, masa, šaut! . . .
Man priekšā kaut kas kumuroja un ņudzēja, bet es neredzēju nekā, uz ko varētu šaut, vienīgi Andrajs spriņģoja pa lapu biezokni kā garkājis sienāzis, klaigādams: «Ēēē …
āāā!»
Spriežot pēc trokšņa, zem zaļajām lapām slēpās liels zvērs, bet biezoknis bija tik blīvs, ka varētu noslēpt visu, sākot ar leopardu un beidzot ar pieaugušu gorillu, un es pat iedomāties nespēju, ko tur ieraudzīšu. Pēkšņi dzīvnieki izlauzās no slēpņa, un es aiz brīnumiem paliku vai mēms, kad līkločodams pa koku starpu aizskrēja pieaugušu pušķausu cūku pāris. Abi dzīvnieki bija koši oranžā krāsā, ar garu, baltu saru pušķiem uz ausīm un garām, plīvojošām, baltām krēpēm uz muguras. Lie
liskākie, skaistākie mežacūku eksemplāri, kādus jebkad biju redzējis, un es noskatījos tiem pakaļ brīnumos ieplestu muti. Neiedomājamā ātrumā tie pazuda mežā. Eliāsam un Andrajam pēc šā atgadījuma laikam sāka veidoties zināms priekšstats par manu mednieka talantu.
Tāda mežacūka, — Eliāss skumīgi noteica, kamēr mēs klausījāmies, kā izgaist bēgošo cūku kāju dipoņa.
Varens kumosiņš, — Andrajs ilgu pilnā balsī piebilda. — Gards kumosiņš pat eiropietim, — viņš turpināja, nomērodams mani ar pārmetošu skatienu, lai es neiedomātos, ka viņa vilšanās ir tīri savtīga.
Ar šito šauteni nevar nošaut mežacūku, — es steidzos paskaidrot. — Ešobi man ir vēl viena, daudz lielāka šautene.
Tā šauj stiprāk?
Jā, tā šauj ļoti stipri, ar to var nošaut mežacūku, tīģeri, pat ziloni, — es lielījos kā negudrs.
Eēē … āāā! Nebūs tiesa, ser …
Tiesa gan. Vienu dienu aiziesim uz mežu un nošausim daudz mežacūku, daudz, daudz.
Jā, ser, — abi vienā balsī atsaucās.
Devāmies tālāk — mednieki tīksmi sapņoja par gaidāmajām dzīrēm ar mežacūkas cepeti, es ar patiku kavējos atmiņās par abiem nule redzētajiem skaistajiem zvēriem, juzdams turklāt, ka neesmu vēl pilnīgi zaudējis cieņu savu pavadoņu acīs.
Labu laiku pēc tam, kad bijām sastapuši pušķausu cūkas un es jau biju pagalam piekusis, mums atgadījās tās dienas trešais un pēdējais piedzīvojums. Uzgājām mežā vietu, kas izskatījās kā uzarta: satrunējušo lapu sega sajaukta un izcilāta, akmeņi un zari izsvaidīti, jaunie kociņi noliekti un sabradāti. Mani mednieki sīki pārbaudīja visas šīs pazīmes, tad Eliāss klusi piezagās man blakus un pačukstēja burvja vārdu: «Sombo».
Sombo nozīmē drilu, un drili ir apburošie paviāni jeb babuīni, kurus cilvēki apbrīno zooloģiskajos dārzos, — paviāni ar košo mugurpusi un mežonīgo skatienu. Man aizvien bijusi vājība pret driliem, varbūt tieši tādēļ, ka viņi, par īstām šausmām zooloģisko dārzu apmeklētājiem, tik atspirdzinošā košumā parāda sava ķermeņa diskrētākās vietas. Lai nu kā — ja Eliāss runāja taisnību, tad šeit viņu bija vesels bars, un es par varēm gribēju izmantot izdevību noskatīties, kā viņi izturas savvaļā, tādēļ žagā- mies, cik ātri spēdami, uz to pusi, no kuras skanēja ņur- dieni un īgnie ķērcieni, kas atbalsojās visā mežā. Sekojām pērtiķiem vai veselu stundu, lauzdamies cauri biezoknim, rāpodami uz visām četrām un reiz, man par lielu nepatikšanu, nolīzdami apmēram simt jardus pa dumbrāju uz vēdera. Taču, kā arī nopūlējāmies, netikām pietiekami tuvu, lai netraucēti varētu viņus aplūkot; kāds pelēks kažoks, kas šad tad pazibēja starp krūmiem, bija vienīgais atalgojums par mūsu mokām. Beidzot metām mieru un piekusuši atgūlāmies zemē, aizkūpinājām sen kārotās cigaretes un klausījāmies troksnī, ko sacēla projām skrejošie drili.
Tad gājām tālāk pa nosprausto maršrutu, un bija jau satumsis, kad sasniedzām būdas ciema tālīnākajā malā. Es biju saskrāpēts, netīrs un neizsakāmi noguris, tomēr apmierināts, ka esmu paveicis visu, ko biju iecerējis. Pie kādas būdas ap spoži liesmojošu ugunskuru viedās apli sasēduši tumši augumi. Viens bērņuks, negaidot ieraudzījis rioskrandušu, baltu spoku, bailēs brēkdams, iebēga budā. Vecāki piecēlās apsveicināties.
Sveicināts, masa, sveicināts!
Labvakar, masa … jūs pārnākuši?
Klusas balsis, ugunskura gaismā ziboši balti zobi, malkas dūmu tīkamā smarža.
Atpūtīsimies te mazu brītiņu, Eliās, — es sacīju, pateicīgi notupdamies pie ugunskura. Jutu smeldzi kājās pierimstam un tīkamu siltumu izplūstam pa visu ķermeni.
Masa bija mežā? — apvaicājās vīrs, kas, šķiet, bija visvecākais pulkā ap ugunskuru.
Jā, mēs bij mežā, — Eliāss svarīgi noteica un tad sāka bērtin bērt vārdus banjangi valodā, ar rokām rādīdams uz tumšo mežu un laikam stāstīdams ceļu, ko tikām nostaigājuši.
Skanēja pārsteigtu «ēēē …» un «āāā …» koris un atkal jauni jautājumi. Eliāss pagriezās pret mani, mirdzinā- dams lielos, uz priekšu izvirzītos zobus.
Es tam vīram teikt, ka masa staigāt dikti daudz. Masa dikti stiprs … — viņš teica, acīmredzot domādams, ka esmu pelnījis uzslavu.
Pasmaidīju, cik nu pieticīgi pratu.
Es viņam teikt, jums spēks kā melnajam cilvēkam, ser, — viņš turpināja un jokodams apvaicājās: — Masa patīk iet mežā?
Ļoti patīk, — es apņēmīgi atbildēju. Visi sajūsmā smējās par to, ka baltajam cilvēkam patīk iet mežā.
Masa labi patikt iet mežā vēl šonakt? — Eliāss jautāja, un acīs viņam dzirkstīja zobgalība.
Jā, es labprāt ietu uz mežu vēl šonakt, — atteicu, — es taču esmu mednieks, neesmu sieviete.
Tas visiem likās varens joks, ko apsveica ar dārdošiem smiekliem.
Taisnība, taisnība! — Eliāss apstiprināja. — Masa runā taisnību.
Masa ir īsts vīrs, — piebalsoja Andrajs, man pamirkšķinādams.
Es cienāju vīrus ar cigaretēm, sēdējām sakrustotām kājām pie ugunskura, apmierināti vilkām dūmu, runājām par šādiem zvēriem un tādiem zvēriem, līdz uzkrita liela rasa. Tad novēlējām cits citam labunakti un gājām mājup pa ciema ce|u, kur smaržoja pēc palmu eļļas un manio- kas — pēc vakariņām. Būdās mirguļoja gaisma, pie ieejas sēdēja saimnieki, klusi uzsaukdami mums sveicienus:
Masa nāk mājās?
Sveicināts, masa, sveicināts …
Labu nakti, ser!
Jutu, cik labi ir dzīvot pasaulē.