Pirms vēsts par manu ierašanos izplatījās pa tālākajiem ciemiem un katrs vīrs, kas vien turējās kājās, sāka sirot pa mežu un gūstīt dzīvniekus trakajam svešiniekam, kurš tos visus uzpirka, pirms mani pārpludināja ar guvumu, no kura man tumšs gar acīm metās, paguvu vēl dažu labu reizi izstaigāt lielus gabalus pa mežu. 5o gājienu mērķis nebija gūstīt un ķert dzīvniekus, bet gan atrast piemērotas vietas slazdiem, iezīmēt dobos kokus izsvē- pināšanai un vispār iepazīt apkārtējo mežu. Nepazīstot apvidu, kurā jādarbojas, ir gandrīz neiespējami iegūt vajadzīgos dzīvniekus, jo katrai sugai ir savs meža nostūris, kur tā mitinās, un, ja neesat to atklājis, nevarat cerēt uz panākumiem. Dažreiz, protams, mums gluži vienkārši laimējās uziet un noķert dzīvniekus, kad bijām izgājuši parastajā izlūkošanas ekspedīcijā; viens tāds gadījums man palicis prātā — kādu dienu, kad bijām mežā ar Eliāsu divi vien.
Biju atskārtis, ka Andrajs ir pirmšķirīgs hipohondriķis: niecīgākās sāpes, neliels drudzis viņu tā satrieca, ka viņš paslēpās tumšajā būdā, gulēja, nežēlīgi stenēdams un vaidēdams, kamēr viņa trīs sievas vai prātu zaudēja aiz bailēm, ka nupat, nupat viņu kungs un pavēlnieks būs pagalam. Tieši tajā dienā viņš bija pavisam neciešams, tādēļ Eliāss solījās nākt man līdzi viens pats. Man jau sāka likties, ka labāk būtu bijis vispār nenorunāt gājienu uz mežu, jo pēcpusdiena šķita svelmaināka nekā citām dienām. Sagūstīto dzīvnieku nometnē nedzirdēja ne skaņas: putni pievērtām acīm tupēja laktās, žurkas un dzeloņcūkas snauduļoja banānu lapu migās, pat mūžam enerģiskie pērtiķi bija miegaini un rāmi. Kalpotāju māja drebēja no puišu daudzbalsīgās krākšanas, un arī man prāts nesās nosnausties. Gaisā ne mazākās vēsmiņas, kokiem nekustēja ne lapiņa. Karstumam piemita gurdinošs spēks, kas visu dzīvo radību padarīja gausu un trulu. Pat gluži mierīgi sēžot ēnā, jutu sviedrus sīkām straumītēm irdzam lejup pa kaklu un muguru. Ja atlaidos krēslā, man drīz vien likās, ka esmu iesēdies peļķē, krekls sviedros samel- nēja un lipa pie muguras un padusēm. Līdz ar karstumu iestājās smags, nospiedošs klusums: nevienas putna dziesmas, tikai cikādes vāri sisināja kokos.
Ar lielu piespiešanos sagatavoju visu nepieciešamo: vienā mugursomā sabāzu tīklus, maišeļus, kur novietot putnus vai čūskas, cigaretes, sērkociņus. Otrā, mazākā, ieliku patronas, rezerves sērkociņu kastīti, baterijas un dažādus stobriņus un burkas sīkākiem guvumiem: zirnekļiem, skorpioniem un tamlīdzīgām būtnēm. Tikko biju pabeidzis tīrīt šauteni, kad pie telts parādījās Eliāss. Viņa smejošā seja bija sviedriem noplūdusi, kaut arī vienīgais apģērbs viņam bija ap gurniem aptīts savazāts drānas gabals. Viņš bija bruņojies ar īsu šķēpu un dunci, ko vienmēr nēsāja līdzi.
Masa, es ir klāt, — viņš mani sveicināja. — Masa gatavs?
Jā, Eliās, ejam. Šodien ir traki karsts, vai ne?
Par daudz saule, — viņš piekrita un uzcēla somas mugurā.
Nogājuši pa šauro, sarkano taciņu lejā līdz upītei, pār- briduši tai pāri, atvēsinādami kājas līdz potītēm dzestrajā ūdenī, izlauzušies cauri pamežam, nokļuvām lielajā, krēslainajā, smaržīgajā mežā, kur mūsu ceļš aizvijās starp varenajiem koku stumbriem. Pēc nometnes svelmes te baudījām brīnišķīgu vēsumu,*kas nožāvēja sviedrus uz ķermeņa, arī acis beidzot varēja turēt vaļā, tās pastāvīgi ne- samiedzot, lai pasargātu no spilgtās saules gaismas. Eliāss viegli soļoja pa tikko samanāmo taku, un viņa lielās kājas nesacēla uz lapām klātās zemes ne mazāko troksnīti. Brīžiem mežs atbalsoja dunča švīkstienu, kad Eliāss nošņāpa kādu zaru, kas, pārāk zemu nolīcis, traucēja iešanu. Man nebija tik viegli iet pa mežu: malu malās bija pārāk daudz ko redzēt, tā ka acis kavējās visur, tikai ne pie ceļa, kur jāsper kāja. Augstu lapotnē iemargojies zieds lika man, kaklu izstiepušam, raudzīties augšup, vai arī manu uzmanību piesaistīja takas malā nogāzies koks ar sīkām suņsēnītēm nosētu stumbru, un tā es klumburoju uz priekšu, cenzdamies ietvert redzes lokā visu uzreiz. Tajā dienā mums īpaša mērķa nebija, tādēļ nogriezāmies no ceļa un ņēmāmies pārbaudīt katru alu; apvērsām visus dobos stumbeņus, jo zem tiem varēja būt paslēpušies skorpioni vai vardes un dobumā iemitinājies pat kāds prāvāks dzīvnieks. Tā, pastāvīgi kaut kur pakavēdamies, protams, ātri uz priekšu netikām.
Jūdzes divas no nometnes atkal nonācām pie kārtējā strauta. Tas putodams lauza sev ceļu starp vareniem klinšu bluķiem, kuru virsotni klāja biezi krūmu puduri, koši zaļa sūna un vēdekļveida papardes. Ik spraugā, kur vien spēja aizķerties saknes, auga savvaļas begonijas, plezdamas tumšzaļās, šķīvjiem līdzīgās lapas pret pelēko akmens sienu, bet liegie, vaskaini zeltainie ziedi sliecās lejup pretī šalcošajai straumei. Apmēram stundu abi ar Eliāsu tīk- smīgi rakņājāmies starp akmeņiem, savākdami sīkas trofejas: plankumiem izraibinātus krupjus, pelēkās koku vardes ar rēgainām, dzintarainām acīm, taustekļiem līdzīgiem pirkstiem, un lielas vaboles, kas pīkstēja, kad mēs tās gūstījām. Lekni apaugušajos krastos mitinājās ļoti daudz sauszemes gliemežu — lieli un smagi kā krietns ābols; tie lapu trūdos cītīgi dēja pērlēm līdzīgas oliņas. Zem neliela akmens man laimējās uziet skaistu, raibu vardi — zaļā un kanārijdzeltenā krāsā, un, cerēdami atrast vismaz vēl otru tādu pašu, sākām velt apkārt katru
akmeni, ko vien spējām pakustināt. Eliāss, kas rosijās man mazliet pa priekšu, patlaban izkustināja lielu bluķi un, kad tas vēlās pa nogāzi lejup, piepeši palēca sānis un bailēs iekliedzās:
Masa, čūska … nejauks zvērs …
Pametis visu, aizskrēju pie viņa uz nogāzi. Akmens iegulētajā miklajā dobumā ieraudzīju ārkārtīgi interesantu, čūsku. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka tai nemaz nav galvas, jo divas pēdas garais rāpulis bija viscaur vienādi resns. Čūskas augums bija spīdoši melns, dažādās vietās it kā nobārstīts ar sarkanām un dzeltenām zvīņām. Pamatīgāk ielūkojies, beidzot tomēr pamanīju ķermeņa vienā galā galvu, bet tūliņ arī konstatēju, ka tā atrodas tikai dažas collas no apaļa cauruma, kas veda dziļi zemē. Apņēmos saglabāt šo lielisko papildinājumu manai kolekcijai, tādēļ ar kociņu lēnām, collu pa collai ripināju zemes alai aizvien tuvāk nelielu akmeni, līdz tas aizsedza ieeju. Eliāss bijīgi stāvēja gabaliņu nostāk un gaudās:
Masa, viņa jums iekodīs. Uzmanīgi, masa, tas ir nejauks zvērs…
Čūska nekustējās, tikai strauji šaudīja mēli. Nosedzis tai atkāpšanās ceļu, kļuvu možāks.
Masa, šitiem zvēriem ir briesmīgi daudz indes …
Apklusti, Eliās, aizej un atnes man lielo somu un vēl vienu nūju.
Labi, ser, — Eliāss drūmi nomurmināja un aizgāja.
Čūska gulēja pavisam mierīgi, cieši mani vērodama, un
es turēju nelielo stibiņu gatavībā, ja dzīvnieks pēkšņi sadomātu mesties tai virsū. Biju stingri pārliecināts, ka čūska ir nekaitīga, baidījos vienīgi sabojāt ādas skaisto rakstu. Eliāss elsdams atgriezās ar maišeli un garu nūju. Es uzmanīgi papletu maisa vaļējo galu tā, lai tas atrastos tieši pretī čūskas galvai dažu collu atstatumā, tad viegli uzsitu ar nūjas galu rāpulim pa asti. Domāju, ka čūska pretosies un nelīdīs maisā, un nepavisam nebiju sagatavojies tam, kas notika. Sajutusi nūjas pieskārienu astei, čūska steigšus saritinājās, tad piepeši kā vaļā palaista atspere šāvās uz priekšu un ielēca taisni maisā; tur tā palika mierīgi guļam, kamēr mēs naski aizsējām maisam galu. Nekad vēl nebiju sastapis tik apzinīgu rāpuli.
Ēēē … āāā … — brīnījās Eliāss, — šitais čūska nemaz nebaidās. Es domā, šitam čūskai masa patīk. — Un,
kamēr mēs turpinājām velt apkārt akmeņus, viņš vēl ik pa brīdim savā nodabā nosmējās.
Čūska, kā vēlāk noskaidrojās, bija Kalabaras pitons — lielo žņaudzējčūsku augumā sīkā radiniece. Galva un aste tai noapaļotas vienādi un, tāpat kā viss ķermenis, klātas ar mazām, apaļām, pieguļošām zvīņām, tādēļ grūti saprast, kur čūska, tā sakot, sākas, kur beidzas. Mazās ačeles ir glu^i tikpat lielas un tādā pašā krāsā kā apkārtējās zvīņas un tāpēc grūti ieraugāmas. Krāsainās zvīņas uz melnā pamata nav sakārtotas noteiktā rakstā, tās gluži vienkārši izmētātas pa visu ķermeni, un pēc zvīņu izvietojuma jūs nepateiksiet, kurš čūskas gals jums pievērsts. Rāpulis ir pilnīgi nekaitīgs un lielāko mūža daļu pavada, rokoties miklā zemē un meklējot tur sīku medījumu saviem vāji attīstītajiem žokļiem. Rokā paņemta, čūska ritinās gar delmu augšup un tad pēkšņi šaujas uz priekšu, kā nule minēju, bet nekad tā nemēģina kost, tāpat arī nesteidzas aptities ap izstieptu roku un to žņaugt, kā cenšas darīt pat lielo žņaudzējčūsku mazuļi.
Sis pitons bija todien mūsu pirmais īstais guvums, un mēs turpinājām ceļu visai pacilātā noskaņojumā. Bet, lai gan apvērsām uz otriem sāniem katru akmeni, ko vien spējām izkustināt, nekā tomēr neatradām. Beidzot savācām savas kārbas un maisus un devāmies projām, atstājot upmalu tādā stāvoklī, it kā tur būtu iebrucis vesels drilu bars vai rakņājusies liela mežacūku ģimene. Mūsu galamērķis bija neliela pļaviņa apmēram piecas jūdzes no ciema; šo vietu Eliāss bija atklājis pirms dažām dienām un ieminējies, ka tur varētu gadīties medījums … bet neteica, kāds medījums. Izrādījās, viņš nebija iegaumējis ceļu tik labi kā parasti, un, kad pēdīgi apstājāmies, negribīgi atzinās, ka lāgā nezinot, kur mēs nonākuši un uz kuru pusi atrodas ciems, uz kuru pusi pļaviņa. Es apsēdos uz resna stumbeņa un konsekventi atteicos iet tālāk, pirms viņš nebūs sameklējis īsto ceļu.
Es palikšu te, bet tu ej un izlūko ceļu. Kad būsi to atradis, nāc man paka], saprati?
Jā, ser, — Eliāss priecīgi atsaucās un pazuda starp kokiem. Vēl brīdi dzirdēju mačetes šķindoņu, kad viņš, zarus cirzdams, iezīmēja taku, tad troksnis pamazām kļuva tālāks un klusāks, līdz izgaisa pavisam. Aizkūpināju cigareti un sāku tuvāk aplūkot savu valstību. Pēkšņi no tā paša stumbeņa, uz kura es sēdēju, atskanēja cikādes balss.
Izturēdamies ļoti klusu, sāku uzmanīgi vērot koka mizu. Cikādes bija izvērtušās man par tīro mocību: mežā to bija pilnum pilns, tās skandināja savu trisuļaino dziesmu augu dienu un nakti, bet, lai kā nopūlējos, nekad vēl man nebija izdevies kādu no tām ieraudzīt. Taču pašreiz viena sisināja nepilna soļa atstatumā, un man ļoti gribējās uz to paskatīties. Rūpīgi jo rūpīgi pārbaudīju koka stumbru un zaļo, ķērpjaino suņu uz tā, sīko tumšsarkano un dzelteno suņsēnīšu čemus, kas auga mizas spraugās, un mirušās lianas, kuras joprojām turēja beigto milzeni apskautu tik ciešā tvērienā, ka bija iegriezušās tā mizā. Pa šo mikro- ainavu līkumu līkumiem aizlocījās skudru iestaigāta taciņa, bet pie mazītiņas aliņas ieejas, nekustīgi sarāvies, čurnēja zirneklis. Taču no cikādes ne vēsts. Pēkšņi, mazliet pagriezis galvu, ieraudzīju sūnā iemirdzamies kaut ko līdzīgu stiklam. Ieskatījies tuvāk, pamanīju cikādi: ķermenis tai bija apmēram divas collas garš un klāts ar sa- režģītu, skaistu, sudraboti zaļu filigrānrakstu, tā pilnīgi pieskaņojoties gan zaļajai sūnai, gan koka pelēkajai mizai. Lielie spārni, kas saules staros iezaigojās kā stikls, bija pirmie pievērsuši manu uzmanību. Liegi nosedzu kukaini ar plaukstu un tad satvēru. Juzdama, ka nokļuvusi gūstā, cikāde sāka strauji plivināt spārnus, kas skrap'- stēja man pret pirkstiem kā papīrs. Tad tā izmisumā izgrūda garu, spalgu kliedzienu. Saudzīgi turēdams kukaini plaukstā, es to sīki izpētīju: sudrabaini zaļais ķermenis ciets kā rieksts, acis lielas, izvelbtas. Spārniņi izskatījās kā no vizlas plāksnītēm salikti un, pret gaismu pacelti, atklāja tīklojumu, kas šķita tikpat sarežģīts un skaists kā vissmalkākā vitrāža. Starp kājiņām īpašā iedobē atradās garais, tievais smeceris. Ar šo trauslo instrumentu cikāde ieurbjas koka mizā, lai tiktu pie sulas. Kukaini pamatīgi izpētījis, noliku to izvērstā plaukstā, kur tas apmēram minūti notupēja, nervozi trīcinādams burvīgos spārniņus, un tikai tad zuzēdams aizlidoja kokos.
Pašlaik prātoju, vai būtu iespējams turēt šos kukaiņus tīkla būrī, barojot tos ar medus ūdeni, un aizvest uz Angliju, kad atgriezās Eliāss. Viņš bija atradis taku un tagad zināja, kur mēs atrodamies.
Izgājām atkal uz takas un turpinājām ceļu uz pļaviņu. Šādas pļavas gadās dažuviet mežā, kur augsnes slānis ir pārāk plāns, lai noturētu lielo koku varenās saknes. Pļaviņas parasti apaugušas ar sīkiem tīteņaugiem, kuru smalkajām saknēm pietiek ar dažas collas biezo augsni, kas klāj meža īsto pamatni — klintaini. Asā zāle aug dāsni, izplešoties pa visu laukumu; spraugās, kur lietus saskalojis vairāk zemes, iesakņojušies un aug mazi, kroplīgi kociņi. Taču mežs ielenc nelielās pļaviņas no visām pusēm; tiklīdz zemes slānis kļūst mazliet biezāks, tur iekaisās lielo koku sēklas, un mežs lēnām pārmāc zālāju.
Koki pamazām kļuva retāki, gaisma spilgtāka, un mēs nonācām biezā, zemā pamežā, kas iežogoja klajo vietu. Izlauzāmies cauri šim ērkšķu un puķu aizkaram un līdz ceļiem iebridām zālē, kur mums pavērās plaša, nolaidena pļava, zeltainzaļi saulē margojot, klusa un vientuļa, meža majestātiskās sienas ieskauta.
Atlaidāmies siltajā, sausajā zālē un aizsmēķējām. Gulējām, tīksmi izbaudīdami saules siltumu, un sākām ieklausīties klajuma iemītnieku dzīvē ap mums: lielie, sārt- spārnainie siseņi skaļi sisināja; pa augsto zāli līkumoja sīks strautiņš, tā krastā spalgi kurkstēja koku varde; klusā, piesmakušā balsī dūdoja krūmājā virs mūsu galvām aptupies balodis. Bet tad no klajuma pretējās malas atskanēja un kokos atbalsojās skaļi, bezrūpīgi kliedzieni: «Karūū … karūū … kūūū … kū …»
Kliedzieni nemitējās, un atbalss skaļi aizlīgoja pa vizošo zāli. Pavērsu tālskati pret klajuma otras malas kokiem un ar skatienu rūpīgi pārmeklēju lapotnes. Un tad es tos ieraudzīju — trīs lielus, mirdzoši zaļus putnus ar garām, smagām astēm un cekulainām galvām. Tie pacēlās gaisā taisni kā bultas, pārlidoja pāri klajumam, nosēdās zaros pretējā pusē un nosēzdamies atkal gari, izaicinoši iekliedzās. Klaigādami kā ekstāzē, putni lēkāja no zara uz zaru kā lielas vāveres vai skrēja pa zariem kā sacīkšu zirgi — tik veikli un viegli, it kā zari nebūtu zari, bet gan plats ceļš. Tie bija milzu banānputni, iespējams, visskaistākie Āfrikas mežu putni. Bieži biju dzirdējis to skaļos kliedzienus džungļos, bet pašus putnus redzēju pirmo reizi. Mani pārsteidza spēks un akrobātiskā veiklība, ar kādu tie lēkāja un skraidīja pa zariem, šad tad apstādamies, lai norautu vai norītu kādu augli un iekliegtos tā, ka noskan viss mežs. Kad putni saulē pārlidoja no koka uz koku, izlaiduši asti kā milzu žagatas, tie mirguļoja spožā zeltā un zaļumā, tā ka man aiz šā skaistuma vai elpa aizrāvās.
— Eliās, tu redzi tos putnus?
Jā, ser.
Es tev došu desmit šiliņu, ja tu man vienu tādu noķersi dzīvu.
No tiesas, ser?
No tiesas. Nu, pamēģināsi, ko?
Jā, ser … desmit šiliņi… ē . .. āā! — kalkulēja Eliāss, atkal atguldamies zālē un tlksmīgi ievilkdams no cigaretes pēdējo dūmu.
Es sēdēju un vēroju staltos, mirdzošos putnus lēkājam, skraidām un jautri sasaucamies koku labirintā, līdz tie pazuda un pār zālāju atkal nolaidās klusums.
Beidzot ķērāmies pie darba. Izsaiņojām garos, smalkos tiklus un nostiepām puslokā, apberot tiklu apakšējo malu ar zemi. Tikls nebija stingri novilkts, tā ka ikviens dzīvnieks, kas tajā ieskrietu, neglābjami sapītos krokās. Pēc tam apmēram divu pēdu platumā izcirtām sīkos krūmiņus otrā pusaplī līdz tīkla galiem, sagriezām zāli un sakrāvām to klajajā joslā, piesedzot vēl ar lapu trūdiem. Nu bijām ieguvuši apli, ko vienā pusē norobežoja tīkls, bet otrā — sausās zāles valnītis. Aplējām zāli ar petroleju un aizdedzinājām. Miklie trūdi neļāva izkaltušajai kūlai strauji aizdegties, tā tikai lēni gruzdēja, bet uz tīkla pusi nesteidzīgi vēlās kodīgu dūmu aizkars. Mēs pacietīgi gaidījām, taču nekas nenotika. Vienīgi lielu siseņu bars satrauktiem lēcieniem metās bēgt no dūmiem. Apdzēsām uguni, aiznesām tīklus jaunā vietā un atkārtojām mēģinājumu, bet tikpat nesekmīgi. Dūmi koda acīs, uguns un saule mūs nežēlīgi cepināja. Sešas reizes pārcēlām tīklus, kūrām uguni un tomēr nesaņēmām par grūto darbu nekāda atalgojuma.
Es jau sāku šaubīties, vai Eliāsam bijusi taisnība, solot šai vietā bagātu medījumu, bet tad septītajā reizē mums beidzot laimējās. Tikko bijām pielaiduši zālei uguni, kad ieraudzīju, ka tīkls vienā vietā sakustas un sāk šūpoties. Metos cauri dūmu segai turp un ieraudzīju tīkla krokās ķepurojamies lielu, pelēku dzīvnieku ar garu, zvīņainu asti. Veikli satvēru gūstekni aiz tās un pacēlu gaisā: tā bija lielā maisužurka kaķēna augumā, pelēkajā kažokā mudžēt mudžēja lielajiem prusakiem līdzīgi parazīti — šo žurku pastāvīgie pavadoņi.
Eliās, es noķēru interesantu zvēru! — iesaucos. Bet Eliāss bija pārāk nodarbināts citā tīkla sektorā, lai klausītos manī; ar grūtībām man palaimējās iedabūt žurku
biezā brezenta kulē tā, ka viņa nepaguva man iekost. Devos cauri dūmu mākonim uz tikla otru galu, kur atradu Eliāsu lēkājam uz visām četrām un nikni purpinām:
Ek, tu, riebekli… ek, nejaukais zvērs …
Kas tev tur ir, Eliās?
Krūmu žurkas, ser, — viņš satraukts atsaucās, — briesmīgi kožas… uzmanīgi, ser… viņas jūs sakost …
Pa zāli, glābjoties no dūmiem, skraidīja vesels bars ruddeguna žurku, līkumodamas un lēkādamas, tomēr apbrīnojami veikli izvairīdamās no tīkla. Žurkas bija treknas un glumas, ar olīvzaļu ķermeni, tikai purns un dibengals košā rūsas sarkanumā. Žurkas šaudijās mums starp kājām, ielēca garajā zālē, tūliņ atkal izlēca ārā, zibenīgi kustinot mazās, sārtās ķepiņas; baltās, garās ūsas visu laiku nervozi raustījās. Ne no kā viņām nebija bail, un viņas koda kā pats nelabais. Kamēr Eliāss nometās ceļos, lai vienu noķertu, otra aši uzskrēja viņam gar lielu līdz gurnam, palīda zem sarongas un iekoda cirksnī. Nolēkusi zemē, žurka acumirklī pazuda zālē.
Aiiii! — Eliāss sāpēs ierēcās. — Viņa man iekoda … aiii … āāā! Briesmīgs zvērs …
Pa to laiku viena bija iekodusies man īkšķī, un es biju pārāk aizņemts, lai pievērstu nepieciešamo uzmanību Eliāsa brūcēm. Beigu beigās sagūstījām desmit žurku un, izlīduši no krūmiem, izskatījāmies tā, it kā nule būtu uz dzīvību un nāvi cīnījušies ar leopardu. Man bija pieci sāpīgi kodieni rokās, uņ, krizdams lielā ērkšķu krūmā, biju krietni saskrāpējis seju. Eliāsam gar lieliem asinis plūda straumītēm, viņam bija divās vietās sakostas rokas un ceļgals. Jābrīnās, cik stipri tropos asiņo brūces: no niecīga ieskrāpējuma asinis plūst tā, it kā jums būtu_pār
plēsta artērija. No kodumos un ieplēsumos iekļuvušajiem sviedriem brūces neganti sūrstēja. Mati mums bija pie- ķepuši ar pelniem un dubļiem. Man šķita, ka žurkas par savu brīvību prasījušas ļoti augstu cenu.
Nolēmām tomēr pirms došanās mājup izsvēpināt vēl vienu zāles laukumu. Nepatīkamo tīkla nostiepšanas un uguns pielaišanas darbu mēs šoreiz paveicām itin jautrā prātā, jo ieguvums, kā tas vienmēr mēdz būt ar trofejām, mūs iedvesmoja. Nekas tā nenomāc kā vairāk reižu no vietas atkārtojams darbs, ja tas nedod nekādus rezultātus. Pielaiduši uguni, atkāpāmies un vērojām, kā dūmi nesteidzīgi vijas pa zeltaino zāli.
Pašas pirmās, laikam nodomājušas, ka zālē izcēlies ugunsgrēks, no dūmu aizsega izskrēja divas skaistas, raibas ķirzakas un metās uz tiklu. Vienu es noķēru tauriņu tiklā, otra skrēja uz Eliāsa pusi, kurš laiski pavēzēja tai ar koku un tad, nekā nedarīdams, noskatījās, kā veiklais rāpulis pazūd krūmos.
Eliās, tu ļāvi viņai aizbēgt? …
Iemuka krūmos, ser, — Eliāss drūmi atteica.
Kāpēc neķēri, vai tev roku nav? — es apskaities noprasīju, piebāzdams savu ķirzaku viņam pie paša deguna. Viņš izbijies atlēca atpakaļ.
Masa, tas slikts zvērs … ja viņš jums iekost, jūs pagalam.
Blēņas, — es atteicu un iebāzu mazo pirkstiņu ķirzakai pavērtajos žokļos, ļaudams, lai tā man iekož. Jutu tikai vieglu kniebienu.
Nu, redzi? Tas nav ļauns dzīvnieks. Nemaz nevar stipri iekost, tam nav spēka.
Viņam ir inde, masa, — Eliāss sacīja, pārsteigts nolūkodamies, kā ķirzaka košļā manu pirkstu. — Tiešām nav slikts zvērs, ser.
Vai tev vēl liekas, ka būšu pagalam, ja viņa man iekodīs?
Nē, ser, — Eliāss atteica ar tādu loģikas trūkumu, kuram nebija iespējams strīdēties pretī, — jūs esat baltais cilvēks. Melnais cilvēks gan tūliņ nomirst, ja šitais zvērs iekost.
Iebāzu savu ķirzaku audekla kulē, un mēs no jauna pievērsāmies tīklam, kur spirinājās trīs jaukas žurkas un melns neganta izskata cirslītis. Žurkas bija palsā smilšu krāsā ar gareniskām svītrām, ko veidoja intensīvas
krēmkrāsas plankumi. Kad pacēlām tās aiz astes, tās nepretodamās palika mierīgi karājamies, un mēs sabāzām tās maisā, neiemantojuši neviena kodiena. Vēlāk konstatēju, ka šīs žurkas, kaut arī ārkārtīgi bailīgas, tomēr piejaucē- jamas daudz vieglāk par visām citām meža žurkām; jau pēc divām gūstā pavadītām dienām tās rāpās cilvēkam uz plaukstas saņemt barību.
Toties cirslītim raksturs bija tikpat melns kā kažoks. Lai arī zvēriņš nebija garāks par trim collām, tas mežonīgi plosījās pa tīklu un, kad mēģinājām to satvert, sirdīgi uzbruka mums atžņiebtiem zobiem un niknumā sarauktu garo degunu. Tiklīdz mums izdevās atmudžināt tīklu, eir- slītis izslējās pakaļkājās, savilka sīkās priekšķepiņas dūrēs un izaicinoši iespiedzās, brīdinādams, lai neķeramies tam klāt. Ar lielām pūlēm iedzinām sīkaliņu kastē, kur tas tupēja līdz viduklim sausajā zālē, ko es tur biju salicis, un dusmīgi savā nodabā kaut ko purpināja. Man nebija nodoma cirslīti pievienot kolekcijai, jo neticēju, ka tāds spētu izturēt garo un grūto ceļu līdz Anglijai, bet gribēju to paturēt dažas dienas, lai novērotu tuvumā. Afrikāņiem fakts, ka es dažkārt, grūti nopūlējies, lai notvertu kādu dzīvnieku, paturēju to dažas dienas un tad neskartu un neapēstu atlaidu brīvībā, bija drošs pierādījums tam, ka esmu drusku jucis.
Saule jau slīdēja pretī klajuma malai, kad mēs sakra- vājāmies, lai dotos mājup, un, sasniegušiem mežmalu, mums atkal pavērās zeltainzaļo lapu siena. Mežā krēsla sabiezēja ātri, un drīz vien koku biezumā jau valdīja piķa melna tumsa. Es steberēju uz priekšu, klupdams pār saknēm, atsizdamies ar galvu pret zariem un noklausīdamies Eliāsa neskaitāmajos līdzjūtības apliecinājumos. Tīrumus, kas pletās ap ciemu, mēs sasniedzām tai brīdī, kad pasauli pirms pilnīgas tumsas iestāšanās tina pelēka krēsla; papagaiļu pāris augstu virs mūsu galvām steigšus lidoja uz mežu, putnu kliedzieni un svilpieni sasniedza mūs reizē ar atbalsi. Izpluinītie mākoņi tvīka sārti, zeltoti un zaļi. Mūs sveicināja nometnes ugunis, un garda ēdiena smarža tīkami kairināja man nāsis. Taču es sapratu, ka nedabūšu ne nomazgāties, ne paēst, iekams nebūšu novietojis un pabarojis savus gūstekņus.