Lielāko zvēru bija gandrīz tikpat daudz, cik sīko: par lielākajiem dēvēja visus dzīvniekus augumā no mājas kaķa līdz zilonim. Lielākos zvērus sagūstit bija daudz vieglāk tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tie daudz vieglāk ieraugāmi. Tādam dzīvniekam kā pele vai vāvere nav nepieciešams tik biezs krūmājs, lai paslēptos, kāds vajadzīgs, piemēram, antilopei dukeram. Bez tam sīkaliņiem piemīt nelāgā īpašība kaut kā izmanīties cauri tīkla acīm, turpretī ja tīklā sapinies prāvāks dzīvnieks, varat to jau puslidz droši uzskatīt par savu.
Kādu rītu Eliāss un Andrajs ieradās nometnē, kā man šķita, neiespējami agri. Gulēdams tumšajā teltī, dzirdēju viņus ārpusē nikni sačukstamies ar Piusu, apsverot jautājumu, vai es būtu modināms vai ne. Piuss šajā ziņā bija ārkārtigs pedants; pagāja ilgs laiks, līdz viņam ieskaidroju, ka atnestie dzīvnieki nedrīkst lieku brīdi gaidīt. Ja kāds ieradās ar notvertu dzīvnieku, kamēr es skuvos, ēdu vai tīrīju šauteni, Piuss valdonīgi lika atnācējam gaidīt. Nabaga dzīvnieki, kas bija pārcietuši nesaudzīgu sagūstīšanu, droši vien veselu dienu turēti bez barības un ūdens, somā vai maisā ieslodzīti, varēja nobeigties, ja tiem liktu vēl lieki gaidīt ari nometnē. Visvairāk tas attiecās uz putniem. Sākumā neparko nevarēju medniekiem iestāstīt, ka putnam, ko viņi noķēruši vakarā vai naktī un neatnes man līdz nākamajam rītam, gaužām maz izredžu palikt dzīvam. Šādai izskaidrošanai allaž sekoja viena un tā pati atbilde:
— Tas, masa, spēcīgs putns. Sitais putns nemirst, masa, nudien.
Tā kā mednieki stūrgalvīgi turējās pie sava, man atlika vienīgi piekodināt Piusam, ka dzīvniekiem nedrīkst likt gaidīt un, tikko kāds atnests, vienalga, vai tas notiek pusdienlaikā vai nakts vidū, nesējs tūliņ jāved pie manis.
Cerēju, ka pēc garu garās runāšanas man izdevies viņu pārliecināt, bet nu viņš tomēr nelaida Eliāsu un Andraju pie manis: pēc ķīviņa, kas notika ārpusē pie telts, sapratu, ka viņš atkal aizmirsis saņemtās instrukcijas. Domāju, ka Eliāss un Andrajs agrā rīta stundā bijuši mežā, noķēruši kādu dzīvnieku un tagad grib to man pārdot, kamēr tas vēl nav nobeidzies. Turpretī Piuss bija stingri noņēmies nemodināt mani pirms noteiktā laika: pusseptiņiem. Es apskaitos.
Pius! — uzbrēcu.
Jā, ser?
Pēc brītiņa viņš ienāca teltī, nesdams tasi kūpošas tējas. Tā mani mazliet atmaidzināja.
Labrīt, ser.
Labrīt, — es atteicu, paņemdams tējas tasi. — Kas tur ārā notiek? Kāds atnesis dzīvniekus?
Nē, ser. Eliāss un Andrajs atnākuši vest jūs uz mežu.
Žēlīgā debess! Tik agri. Kādēļ tādā agrumā?
Viņi saka, — Piuss, šaubas neslēpdams, paskaidroja, — ka atraduši zemē kaut kādu caurumu, ļoti tālu.
Caurumu zemē … tu domā — alu?
Jā, ser.
Tās bija labas vēstis, jo tiku ieteicis medniekiem sameklēt dažas alas, lai mēs varētu tās izpētīt, bet līdz šim viņiem nebija veicies. Izrausos no gultas un, uzposies /savā sarkanzilsvītrotajā rītasvārkā, izgāju ārā.
Labrīt, Eliās . .. Andraj.
Labrīt, ser, — viņi, kā parasts, atbildēja vienā balsī.
Kas ir ar to alu? — es vaicāju lielkundziskā manierē, beigdams tukšot tējas tasi. Mednieki tikai ar pūlēm atrāva skatienu no maniem rītasvārkiem.
Vakar es aiziet uz mežu, masa, — Eliāss stāstīja, — un atrast tur zemē tādu caurumu, kādu masa grib. Tur iekšā ir zvērs, es pats dzirdēt.
Tu to zvēru redzēji?
Nē, ser, es neredzēt, — Eliāss mīņādamies atteica. Sapratu, viņš viens pats nebija uzdrošinājies līst alā, bīdamies, ka troksni varbūt sacēluši ļaunie gari ju-ju.
Nu, labi, un kas mums tagad jādara?
Mēs, masa, pasaukt vēl četrus vīrus un iet uz mežu. Mēs paņemt līdzi tīklu un to zvēru noķert.
Labi, aizejiet uz ciemu un sameklējiet dažus labus medniekus. Pēc stundas esiet atkal klāt, skaidrs?
Skaidrs, ser, — viņi noteica un aizsteidzās uz ciemu.
Pius, es tūliņ gribu paēst brokastis.
Jā, ser, — Piuss skumji atsaucās. Sis rīkojums viņam nemaz nepatika. Viņš aizdrāza uz virtuvi un tur izgāza pilno sirdi pār pavāru.
Vai dzirdi, masa grib brokastis tūliņ… un tu te slaisties kā pēdīgais sliņķis, ko! Do' šu' šķīvi, do' tasi, ātrāk, ātrāk!
Pēc stundas mēs jau atradāmies dziļā mežā un pa krustu šķērsu savijušos koku sakņu jūkli rāpāmies stāvā kalnā. Kopā ar Eliāsu un Andraju man līdzi bija vēl trīs nācēji: neliela auguma manīgs vīriņš, droši vien sava amata dēļ saukts par Namdari, patīkams, kustīgs jauns puisis, vārdā Niks, un izkāmējis, garš klusētājs, kuru dēvēja par Tomasu. Nolīgtais dzīvnieku kopējs Daniels nāca mums aiz muguras, stiepdams ekspedīcijas pārtikas krājumus. Visi bijām jautrā omā, mednieki skaļi trieca, smējās, ik pa brīdim iesaucās: «Ēēē… āāā!» — un, ceļu iezīmēdami, cirta ar mačetēm kokos, ka skanēja vien. Apmēram pusjūdzi rāpāmies kalnup, tad mežs pārgāja līdzenumā un iet kļuva vieglāk. Sur tur redzējām kokus, kam stumbra apkārtmērs nepārsniedza sešas collas, bet pats stumbrs bez viena zara kā gara kārts pazuda lapotņu labirintā virs mūsu galvām. Stumbrus no vienas vietas klāja sīkas, vaskainas puķītes skaistā rozā krāsā. Ziediņi turējās smalkos, ceturtdaļcollu garos kātiņos. Ziediņi nebija lielāki par mazā pirkstiņa nagu un bija tik cieši sablīvēti cits pie cita, ka vietumis nosedza veselu stumbra posmu. Meža zaļganajā it kā zemūdens mijkrēslī rožainie koki pret tumšo pamatni margoja kā augsti koraļļu stabi. Vienā vietā gājām garām sešiem šādiem kokiem; tie slējās ārā no klinšakmeņu grēdas, kas bija apaugusi ar zaļu, samtainu sūnu un ziedošām dzeltenām begonijām. Ja pēc stundām ilga gājiena pa mežu, kad acis jau nogurušas, vērojot bezzaru stumbru un pameža sīko tīteņaugu bezgalīgo vienmuļību, pēkšņi atklājas šāda grupējumā un krāsās fantastiska aina, tā ar savu skaistumu dara garu atkal možu.
Kādā vietā netālu no mūsu takas ieraudzīju milzīgu, ap pusotra simta pēdu garu nokrituša koka stumbru. Tas gulēja šķērsu, izstiepis savu milža augumu. Lai gan koks bija nogāzies jau krietni sen, vēl joprojām varēja redzēt, kā tas aplauzis un noliecis sīkos kociņus un krūmus visapkārt; platā lapotne, lejup gāzdamās, bija izveidojusi mazu klajumiņu, pa kuru virs galvas viedās debesu plankumiņš. Melnās, ķerveļainās saknes, kokam krītot, bija izcēlušās no zemes un izskatījās kā milža augšup izstiepta roka. Rokas delnas vietā rēgojās tumšs caurums — ieeja koka dobumā. Pievērsu dobumam Eliāsa uzmanību, un viņš nopietni aplūkoja ieeju.
Jums domāt, tur iekšā var būt zvēri?
Reizēm tie mitinās tādos dobumos, — es piesardzīgi ieminējos.
Labi, mēs paskatīsies.
Andrajs, Namdaris un skumīgais Tomass aizgāja uz stumbra tievgali, bet es kopā ar Niku un Eliāsu pārbaudīju dobuma ieeju. Tuvāk apskatot, izrādījās, ka ieeja ir ap astoņas pēdas diametrā, cilvēks varēja tur ērti nostāties visā augumā. Eliāss un Niks ielīda dažu pēdu tiesu dobumā, ostīdami gaisu kā terjeri. Es gan nekā cita nespēju saost kā vien satrunējušas zemes smaku.
Ēē, — sacīja Eliāss, skaļi vilkdams gaisu nāsīs, — man liekas, tur sēž katars, kā tu domāt, Nik?
Man arī tā liekas, — Niks, gaisu ostīdams, piekrita.
Kas tas katars tāds ir? — es jautāju Eliāsam.
Liels zvērs, ser. Uz muguras zvīņas kā čūskai. Un viņš iet šitā … — Eliāss savilkās kamolā, lai parādītu, kā dzīvnieks kustas.
Un kā mēs dabūsim viņu ārā? — es vaicāju.
Eliāss izlīda no dobuma un, uzsaucis kaut ko Namdarim stumbra viņā galā, sāka ātri bērt vārdus banjangi valodā. Pēc tam viņš pagriezās pret mani:
Vai masa ir baterija?
Jā .. . Daniel, atnes no mugursomas bateriju .. .
Paņēmis bateriju zobos, Eliāss atkal nometās četrrāpus
un pazuda dobumā, no kura atskanēja ņurdigi «ēēē… āāā …» kopā ar atbalsi. Man nelikās sevišķi piemērots brīdis atgādināt, ka šādos dobumos gaužām patīk dzīvot dažām čūskām. Nespēju iedomāties, ko viņš darītu, ja sastaptos ar čūsku tādā šaurā ejā kā šī, kur nevar apgriezties. Tad pēkšņi izdzirdām koka stumbrā apmēram divdesmit pēdu tālāk skaļus klauvējienus un apslāpētus saucienus.
Kas tur ir … kas tur ir? — Niks uztraukts iekliedzās. No dobuma līdz mums atplūda vesela banjangi vārdu straume.
Ko viņš tur saka? — es nepacietīgi jautāju Nikam, un man jau likās, ka redzu indīgu čūsku, kas uzbrūk Eliāsam.
Eliāss saka, ka redz zvēru, ser. Saka, tur iekšā tas zvērs ir. Viņš saka, lai Namdaris iekur mazu uguntiņu, tad zvērs bēgs no dūmiem un Eliāss viņu noķers.
Labi, ej un pasaki to Namdarim.
Jā, ser. Vai jums ir sērkociņi, ser?
Pasniedzu Nikam savus sērkociņus, un viņš skriešus metās uz stumbra viņu galu. Es palīdos dobumā un ieraudzīju tālu priekšā baterijas spīdumu, kas norādīja Eliāsa atrašanās vietu.
Eliās, vai tev tur viss kārtībā?
Ko, ser?
Vai tur viss kārtībā?
Jā, ser. Es viņu redzu, ser, — Eliāss uztrauktā balsī atsaucās.
Kas viņš ir?
Katars, ser, un uz muguras mazulis.
Vai varu ielīst un to apskatīt? — es lūdzu.
Nē, ser. Maz vieta. Pārāk šaurs, — viņš atkliedza, bet tūliņ sāka kāsēt. Stumbra dobumā no tievgaļa ievēlās kodīgu dūmu mākonis, kas aptumšoja baterijas gaismu, sadzina man asaras acīs un aizrāva elpu. Asarām noplūdušu seju steigšus izlīdu ārā.
Andraj! — es kliedzu. — Nekvēpini tik briesmīgus dūmus … Eliāss nosmaks kopā ar zvēru .,. Nodzēs lielo uguni, atstāj pavisam maziņu, vai dzirdi?
Jā, ser, labi, — tikko dzirdami skanēja no koka tievgaļa.
Es vēlreiz ielīdu dūmiem pieplūdušajā dobuma ejā.
Kā tev iet, Eliās?
Noķēru viņu, ser, noķērul — Eliāss klepodams priecīgi atsaucās.
Nes šurp! — es kliedzu, lēkādams kā negudrs uz visām četrām un pūlēdamies dūmos kaut ko saskatīt. — Nes ātri šurpl
Man šķita, ka paiet stundas, līdz ieraudzīju Eliāsa raupjās pēdas paradamies dobuma ieejā un viņš izlīda ārā, aizslāpis, kāsēdams un galīgi kails, jo gurnu apsējā bija ievīstījis medījumu. Viņš līksmi smēja pār visu seju.
Es satīt viņus savā autā, ser, — viņš sacīja, — bija bail, ka mazulis nepazūd.
Vai šitais zvērs skrien ātri? — es apjautājos, nesdams noslēpumaino tīstokli uz klajāku vietu, lai tur ritinātu to vaļā.
Nē, ser.
Kož?
Nē, ser.
Šādas informācijas iedrošināts, noliku nastu zemē un atritināju drānu. Manam skatienam atklājās ārkārtīgi dīvains dzīvnieks. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka uz drānas guļ milzīgs, brūns egles čiekurs, kuram pielipis otrs, mazāks, sārti pelēks čiekuriņš. Tad sapratu, ka tā ir cieši kamolā saritinājusies pangolīna jeb koku zvīņneša mātīte ar palsu mazuli, kas viņai pieķēries pie muguras.
Katars, ser, — Eliāss lepni paskaidroja.
Ļoti labs zvērs, — es sacīju.
Ar grūtībām noņēmu mazuli mātei no muguras un sāku to aplūkot. Atšķirībā no mātes mazais neizrādīja nekādu baiļu, tupēja man uz plaukstas un skatijās manī tuvredzīgām, mazām, valgām ačelēm, kas atgādināja nespodras kurpju pogas. Mazais no smailā purniņa līdz zvīņainās astes galiņam bija ap desmit collu garš, muguru, galvu, kājas un asti tam klāja sīciņas lapveida zvīņas, kas šādā vecumā vēl bija palsi pelēksārtas un mīkstas. Vēderiņš, zods, cisku iekšpuse un sērīgais deguntiņš bija apauguši ar bālganu, paasu vilnu, bet astes apakšpuse gluži kaila. Purns bija garens, un miklo, lipīgo degunu mazulis visu laiku centās iebāzt man pirkstu starpā. Resnajām pakaļkājām bija glīti, mazi nadziņi, bet priekšķepām katrai pa
garam, līkam nagam vidū un pa vienam īsākam abās pusēs. Ar priekškāju nagiem mazais neticami spēcīgi pie- t ķērās man pie plaukstas un lielākas drošības labad mēģināja piedevām ap rokas locītavu apvīt asti, tomēr šai ķermeņa daļai vēl nebija pieauguša dzīvnieka spēka, un pēc katra mēģinājuma aste noslīdēja no manas rokas. Māte izskatījās gluži tāda pati, tikai zvīņas viņai bija cietas un kastaņu krāsā, gar malām apdrupušas un nebija tik glīti izzīmētas kā mazajam pangolīnam. Kaut ari viņa kautri liedzās atritināties, vērtēju viņas augumu ap trīs pēdas garu. Saritinājusies tā bija apmēram futbolbumbas lielumā.
Mednieki, protams, bija kā negudri aiz sajūsmas par ieguvumu, es turpretim atcerējos visu, ko biju lasījis par pangolīniem, un jutos diezgan drūmi. Pangolīni ir skudr- ēdāji, zobu tiem nav, ir tikai ļoti gara mēle kā čūskām un lielos krājumos lipīgas siekalas. Ar garajiem, līkajiem priekškāju nagiem tie izārda skudru pūžņus, tad sāk šaudīt mēli, un pie tās ikreiz pielīp laba tiesa skudru. Kā visi vienveida barības ēdāji, pangolīni nebrīvē negrib pierast pie aizstājējiem, tādēļ iemantojuši reputāciju, ka gūstā tos gaužām grūti saglabāt pie dzīvības. Tomēr šie bija mani pirmie pangolīni, un es nolēmu par tiem cīnīties. Novietoju mazuli atpakaļ mātei uz muguras, kur tas tūliņ ar priekškāju garajiem nagiem ieķērās spraugā starp divām zvīņām un arī ar asti iekrampējās tādā pašā spraugā. Tā piestiprinājies, tas novietoja garo degunu starp priekšķepiņām un ierīkojās uz guļu. Iebāzām abus dzīvniekus audekla maišelī un turpinājām ceļu.
Pēc stundas sasniedzām alu, kuru Eliāss tā kāroja man parādīt: krauju kalna nogāzi klāja milzīgi, izklaidu izmētāti klinšu bluķi, no kuriem daži bija līdz pusei iegrimuši zemē, citi apauguši ar papardēm, begonijām un biezu sūnu. Zem vienas no šīm klintīm atradās ap trīs pēdas plata un astoņpadsmit collas augsta sprauga. Eliāss lepni pamāja uz to.
Ala, ser, — viņš paskaidroja.
Vai šī ir tā ala? — es jautāju, ar zināmām šaubām vērodams šauro spraugu. ,
Jā, ser, durvis ir mazas, bet iekšā daudz vietas … Masa var paskatīties ar bateriju.
Labi, — es samierinājies atteicu.
Mednieki izcirta krūmus ap alas muti, un es, nometies garšļauku, iebāzu galvu spraugā. Patiesi, alas iekšienei bija nelielas istabas platība, un tālākajā malā pamatne, šķiet, noslīdēja stāvus lejā kalna nogāzē. Gaiss bija tirs un dzestrs. Alas pamatni veidoja gluds klintsakmens, viegli apbiris ar tīru, baltu smilti. Es izvilkos atpakaļ.
Kādam, — apņēmīgi sacīju, — vajadzēs pirmajam ielīst alā un turēt bateriju, lai mēs varētu sekot. — Pārlaidu medniekiem skatienu, bet neviens nesteidzās brīvprātīgi pieteikties pildīt uzdevumu. Izraudzījos Dānieļu, jo viņš bija vismazākais.
Tu, Daniel, paņem bateriju un lien iekšā, mēs ar Andraju tev sekosim …
Ne Daniels, ne Andrajs nebija ar mieru.
Masa, — Daniels čukstēja, — tur iekšā kādreiz ir zvēri . ..
Nu, un kas par to?
Tie var mani saķert…
Vai tu esi mednieks vai ne? — es bargi noprasīju. — Ja tu esi mednieks, kā tad zvērs var tevi noķert? Tu taču ķer zvēru, nevis viņš tevi.
Man bail, — Daniels nekautrēdamies atzinās.
Eliās, — es sacīju, — paklausies, vai tur iekšā dzirdams kāds zvērs.
Visi pa kārtai bāza sprogainās galvas alas ieejas spraugā un pēc tam teica, ka dzirdams nekas neesot.
Nu, redzi, — es sacīju Danielam, — vari droši līst iekšā. Nebīsties, mēs tevi nepametīsim. Mēs ar Andraju tūliņ līdīsim tev pakaļ.
Kā notiesātais pie ešafota Daniels nometās četrrāpus un ielīda alā.
Un tagad tu, Andraj …
Pagāja labs brīdis, kamēr Andrajs ielocīja alā savu sešarpus pēdas garo augumu, tad dzirdējām, kā viņš lamā Dānieļu par to, ka šis notupies pie pašas ieejas (no Da- niela aspekta tā gan bija izeja) un spīdinot viņam bateriju taisni acīs. Beidzot viņš atbrīvoja ceļu un es sāku līst viņam pakaļ. Biju ietrausies alā līdz pleciem, kad iekšienē atskanēja skaļi rēcieni un es dabūju spēcīgu triecienu pa galvu ar tauriņu ķeramā tīkla kātu, acis man žilbināja baterijas gaisma, tā ka nevarēju saredzēt, kas iU r īsti notiek.
Masa, masa, — Daniels ķērca, vēlreiz iebelzdams man ar tīkla turekli. — Liela boa . .. liela čūska … atpakaļ, ser, atpakaļ …
Apklusti! — es uzbrēcu. — Un nedauzi mani ar to nolādēto tīklu.
Daniels drebēdams sabruka kņūpu, es ielīdu alā un ap- tupos viņam blakus, pārņemdams bateriju savā valdīšanā. Pārlaidu gaismas kūli alas ieejai un ieraudzīju turpat līdzās sagumušu sēžam garo Andraju.
Andraj, kurā pusē tā boa ir?
Es to neredzēt, ser, — viņš atbildēja. — Daniels saka, viņš to redzēt tur . . . — Andrajs pavēcināja ar garo roku uz dziļo eju mums pretī.
Vai tu čūsku redzēji? — es jautāju Danielam, kam bailēs klabēja zobi.
Jā, ser, redzēju, viņa ir tur iekšā. Viņai raiba āda, ser …
Labi, labi. Paliec klusu un klausies. — Mēs sakņupuši tupējām klusumā, kurā vienīgais troksnis bija Da- niela zobu klabēšana. Piepeši izdzirdu alas iekšienē vēl kādu skaņu un tūliņ ieraudzīju, ka Andrajs piešķiebj galvu, tātad arī viņš to bija dzirdējis.
No tumsas vēlās šurp tāda kā neskaidra šņākoņa, kā murrāšana. Daniels sāka dobji vaidēt, un es viņam spēcīgi iebelzu ar bateriju pa lielu.
Vai tu dzirdi, Andraj, — es čukstēju, — kas tas ir?
Nezinu, ser, — neizpratnē noteica Andrajs.
Troksnis no tumsas skanēja baismi, it kā vēstīdams ko
ļaunu. Gaiss alā bija ledains, un mēs visi trīcējām aiz aukstuma. Jutu, ka jādara kaut kas, citādi Daniels nākamajā mirklī iedomāsies noslēpumainajā troksnī vainot ju- ju, un tad juceklī, kas izcelsies pie šaurās izejas, mani sabradās lupatās. Paņēmis bateriju, pieteicu saviem trīcošajiem medniekiem palikt, kur atrodas, un sāku rāpot uz to pusi, kur alas pamatne noslīdēja zemes dzīlēs. Par diezcik gudru šo rīcību nevarēja saukt, jo sapratu, ka šī nav īstā vieta, kur uzsākt sarunas ar nezināma lieluma pitonu, īpaši tādēļ, ka viena roka man bija aizņemta, turot vienīgo gaismas avotu. Sasniedzis plaknes malu, paliecos uz priekšu, palaidu gaismas kūli un paraudzījos lejup plašā alā. No turienes nāca troksnis, un, kad alā iespīdēja gaisma, man piepeši likās, ka apakšējās alas griesti paceļas un ar asu brāzmu un rēgainu šalkoņu brāžas man pretī. Vienu drausmīgu mirkli, kad melnā masa tuvojās, man prātā uzplaiksnīja doma, vai tikai mana attieksme pret ju-ju nav bijusi pārāk vieglprātīga. Bet tad atskārtu, ka milzīgais mākonis sastāv no simtiem mazu sikspār- nīšu. Tie piepildīja visu gaisu kā liels bišu spiets, bet pie apakšējās alas griestiem vēl tupēja simtiem citu — it kā klinti segtu vilnains, dzīvs paklājs. Ērmoti pīkstēdami, tie šaudījās man apkārt, parādīdamies baterijas gaismā un atkal pazuzdami, saceļot turklāt ar spārniem varenu vēju. Vēlreiz pārlaidu gaismas strēli apakšējai alai, bet no Daniela «boas» tur nebija ne vēsts.
Andraj! — es uzsaucu. — Te nav nevienas boa, te ir sikspārņi. ..
Šā paziņojuma iedrošināti, Andrajs un Daniels atrāpās pie manis.
Pārsteigti viņi raudzījās lejup sikspārņu pārpilnajā alā.
Ēēē .. . Āāā … — brīnījās Andrajs.
Daniels neteica nekā, bet zobi viņam vairs neklabēja.
Nu, — es zobgalīgi apvaicājos, — kur tad nu tava lielā boa ir, ko?
Daniels sāka ķiķināt, un ari Andrajs iesmējās.
Labi. Bet nu nemuļķojies vairs, skaidrs? Izlien ārā un paprasi Eliāsam virvi un tīklu … bet labi žigli.
Daniels taustīdamies aizrāpoja uz izeju.
Vai masa grib šitos zvērus? — Andrajs apvaicājās, kamēr mēs gaidījām Dānieļu atgriežamies.
Nē, es negribu tik maziņus sikspārņus. Es gribu lielos. Vai tu domā, ka tos šeit atradīsim?
Ar dieva palīgu atradīsim, — Andrajs bijīgi atbildēja, lūkodamies lejā dziļumā.
Lai nokļūtu apakšējā alā, mums vajadzētu nolaisties apmēram piecpadsmit pēdu pa klints nogāzi, pie kuras augšmalas pašreiz tupējām. Vienīgais atrisinājums bija virves, un es pametu skatienu visapkārt, meklēdams vietu, kur varētu tās piestiprināt. Nekā nebija. Galu galā, kad Daniels atgriezās ar virvēm un tīklu, mums vajadzēja sūtīt viņu atpakaļ ar virves galu rokā un rīkojumu apsiet to ārpusē ap koku. Kad tas bija izdarīts, pārklājām tīklu pār tuneli, kas savienoja abas alas, atstājām Dānieļu tur sēžam, lai izlasa sikspārņus, ja kāds ieskrietu tīklā, un abi ar Andraju laidāmies lejup dziļumā. Nogāze mums sākumā šķita gluda un līdzena, taču tuvākā saskarsmē konstatējām, ka klints virsma no vienas vietas izvagota garām gropēm kā uzarts lauks un izciļņi ir asi kā bārdas naža asmens. Beidzot mēs, sagriezušies līdz asinīm, sasniedzām smiltīm klāto alas pamatni. Sikspārņu te bija tik biezs, ka gaiss trīcēja no viņu spārnu vēdām. Andrajs turēja bateriju, bet es lēkāju ar garkātaino tīklu rokā, un pēdīgi pēc ilgiem pūliņiem man izdevās sagūstīt četrus sīkos sikspārnīšus. Vēlējos tos iegūt vienīgi kā muzeja eksponātus, jo šos mazos kukaiņēdājus sikspārņus ir pārlieku grūti saglabāt pie dzīvības, tie nepārciestu garo ceļojumu līdz Anglijai. Spārnu atpletums tiem bija apmēram astoņas collas un mazie, vilnainie ķermenīši aptuveni valrieksta lielumā. Visvairāk mani pārsteidza viņu galvas, kad baterijas gaismā aplūkoju tās tuvāk. Lielās, puķu ziedlapām līdzīgās ausis stāvēja atkaru, un baterijas gaisma tām spīdēja cauri. Purniņi bija kaili un saraukti, sagrumboti un sačervelēti neiedomājamā bareljefa zīmējumā, kas atgādināja izkropļotu Tjūdoru rozi miniatūrā. Mazās, izvelbtās ačeles spīgoja, un pavērtajā mutē zibēja balti zobi.
Pēc tam sākām meklēt, vai šajās alās kopā ar sīkajiem briesmonīšiem mitinās arī lielākie — augļēdāji sikspārņi, tomēr nomeklējāmies velti. Aizsūtīju virszemē vispirms Dānieļu ar tīkliem, tad devāmies arī paši ārā no alas. Kad es, acis mirkšķinādams, izlīdu atpakaļ saules gaismā, Namdaris skriešus metās man klāt, lai palīdzētu pieslieties kājās.
Sveicināts, ser, — viņš sacīja, it kā es atgrieztos no tāla ceļojuma.
Vai tu, Namdari, domāji, ka mani nogrābis ju-ju?
Nē, ser, bet dažās vietās ir ļauni zvēri.
Un ju-ju?
Eēē . . . citreiz ir ari ju-ju, — viņš neliedzās.
No alas nu izlīda arī Andrajs, un mēs apsēdāmies saulītē atsildīt alā sastingušos locekļus.
Kur Eliāss? — es vaicāju, tikai tagad pamanīdams, ka viņa nav mūsu vidū.
Viņš tūliņ atnāks, ser, — Namdaris paskaidroja. — Viņš aizgāja rnežā sameklēt citu alu.
Vai tad ir vēl kāda ala? — es ieinteresēts jautāju.
Namdaris paraustīja plecus.
Varbūt Eliāss atradīs, — viņš sacīja bez īpašām cerībām balsī.
Taču Namdaris bija maldījies. Eliāss atgriezās un teica, ka apmēram pusjūdzi tālāk esot otra ala, prāvāka par tikko pārmeklēto, un tā esot pilna ar lieliem sikspārņiem. Steigšus devāmies Eliāsam līdzi.
Otrā ala tiešām bija krietni lielāka par iepriekšējo: klints nogāzē izgrauzts liels dobums, alas mute gandrīz pilnīgi aizaugusi ar krūmāju. Iekšpusē ala stiepās apmēram septiņdesmit jardu garumā, un tās griesti bija vismaz trīsdesmit pēdu augsti. Tie bija kā sētin nosēti ar lielajiem augļēdājiem sikspārņiem, kas ņudzēja un neganti spiedza. Apsveicu Eliāsu par šo atradumu. Taču drīz vien saskārāmies ar pirmajām grūtībām: alas griesti bija pārāk augsti, lai tos aizsniegtu, netikām klāt pat ar saviem garkātainajiem tīkliem, bet alas mute tik plata, ka ar lielo tīklu varējām to aizsegt tikai daļēji. Brīdi paprātojis, izstrādāju plānu. Aizsūtīju divus medniekus nocirst mums katram pa divdesmit pēdu garai jaunai meijai. Tām rūpīgi apdarinājām zarus, atstājot tikai pašā galotnē kuplu lapu slotu. Aizklājām tīklu alas mutei priekšā, cik tālu tas sniedza, tad iedevu katram medniekam audekla kuli, kur sabāzt guvumu. Atkāpies notēmēju uz alas griestiem un izšāvu no abiem stobriem. Šāviena pēkšņais gran- diens un atbalss noslāpa tai elles troksnī, kāds tūliņ pēc tam sākās alā. Viss sikspārņu bars, kurā nebija mazāk par piecsimt galvu, sacēlās spārnos; izbaiļu pārņemti, tie šaudījās pa alu, neganti spiegdami un ķērkādami. Kad spārni šķēla gaisu, radās troksnis, it kā bangas sistos pret .klinšainu krastu. Nogaidījām brīdi, lai redzētu, vai alas griesti no šāviena eksplozijas neiebruks, tad strauji metamies alā. Gaiss virmoja no sikspārņiem, kas šaudījās mums gar pašu galvu, triecās bezmaz vai sejā, tikai pēdējā mirklī pašaujoties sānis un ar spārnu sacelto vēju jaucot mums matus. Naski ķērāmies pie darba, joņojām pa alu, vicinot virs galvas garās kārtis. Nebija iespējams notēmēt tieši vienam sikspārnim, jo tie neiedomājami veikli izvairījās. Labāk sāka veikties tur, kur bija vislielākais sikspārņu biezums, jo tur mums izdevās ar katru lapotās slotas vēzienu notriekt vairākus lidoņus smiltīs. Tūliņ nometām ieročus un centāmies sagūstīt laupījumu, iekams tas no jauna izmanījies pacelties spārnos. Sitieni nebija spēcīgi, jo trāpīja sikspārņiem tikai ar lapām un sīkajiem zariņiem, tomēr pietiekami, lai notriektu viņus zemē. Taču no turienes viņi, spārnus iepletuši, enerģiski centās tūliņ atkal pacelties gaisā. Pat šādā piespiestā nevarībā dzīvnieki kustējās ļoti ātri, un mums vajadzēja rīkoties ārkārtīgi veikli, lai tos sagūstītu, un gaužām piesardzīgi, bāžot tos maišeļos, jo sikspārņiem bija asi, lieli zobi.
Pēc četrdesmit piecu minūšu ilgas cīņas ar sikspārņiem un trakas riņķošanas pa alu bijām sagūstījuši divdesmit piecus eksemplārus. Pa šo laiku arī sikspārņi bija kļuvuši gudri: daudzi izlidoja ārā no alas un ieķērās koku zaros, kur palika karājamies kā melni, trīcoši augļu ķekari, bet citi laikam bija sapratuši, ka alas griestu visaugstākajā vietā mēs tos nespējam aizsniegt un tur tie būs drošībā. Nospriedu, ka ar divdesmit pieciem dzīvniekiem sākumam pietiks, tādēļ metām mieru. Pagājuši gabaliņu tālāk, apsēdāmies, baudījām godam nopelnīto dūmu un vērojām, kā sikspārņi cits pēc cita nokrīt no kokiem un pazūd alas tumsībā, lai piebiedrotos lielajai tērgātāju saimei. Droši vien garajos gadsimtos, kopš sikspārņi te perinājās, tie šādu uzbrukumu piedzīvoja pirmo reizi. Un, jādomā, paies atkal gadsimti, līdz tiem no jauna kāds uzbruks. To visu apsverot, jāteic: dzīve šiem radījumiem nav slikta — augu dienu izgulēties, karājoties pie tumšās, ne ar ko neapdraudētās alas griestiem, vakarā, izsalkumu jūtot, pamosties un lielā, skaļā barā, spārniem švīkstot, aizlidot pāri zeltītajām koku galotnēm pretī rietošajai saulei, apmesties milzīgajos, saulrieta apmirdzētajos augļu kokos un, kamēr zaros sabiezē nakts, mieloties ar saldajiem augļiem. Tērgājot un pa lapotni šaudoties, nokratīt gatavos augļus no simtiem pēdu augstuma, kur tos zemē atrod un apēd citi nakts sirotāji. Pēc tam pirmajā rītausmas krēslā aizlidot atpakaļ uz alu pilniem vēderiem, vēl neizžuvušo augļu sulu kažokā, pastrīdēties par labākajām piekaru vietām un laisties saldā miegā, kamēr virs koku galotnēm paceļas saule, lai briedinātu augļus nākamās nakts mielastam.
Kad griezāmies uz māju pusi, ēnas jau stiepās garākas, un es vēlreiz pametu skatienu uz alu. Tā pletās kā melna mute klints sejā, un, kamēr skatījos, ieraudzīju sikspārņu saimes avangardu izlidojam no alas un uzpla- nējam augstu virs kokiem. Pirmajam baram sekoja nākamie, tiem atkal nākamie, līdz sikspārņi izveidoja platu straumi, kas no tālienes atgādināja dūmu vērpeti. Kumu- rodami vakara krēslā pa mežu, dzirdējām augstu virs galvas skaļi klaigājam sikspārņus, kas lidoja meklēt barību.