Mežā pavadītās dienas un visu tuvējo un tālīno ciemu iedzīvotāju čaklie pūliņi drīz vien piepildīja manus krātiņus ar uzviju, un man bija augu dienu ko noņemties ar dzīvnieku aprūpēšanu. Medībām laiks atlika vairs tikai tad, kad dienas darbs bija galā, tādēļ sākām iet uz mežu naktī, ņemot talkā baterijas. Biju no Anglijas atvedis līdzi četras spēcīgas baterijas, kas deva platu gaismas strēli. Kamerūnā nopirku vēl četras. Apbruņojušies ar tādiem gaismas avotiem, sirojām pa mežu no pusnakts līdz trijiem rītā un šādā veidā sagūstījām daudz nakts dzīvnieku, kurus citādi nebūtu dabūjuši ij redzēt.
Mežs naktī ļoti atšķīrās no meža, pa kuru staigājām dienā: visas būtnes bija tramīgas un modras, un kokos virs galvas mūs vēroja zalgojošas acis. Krūmājs čabēja, lāgiem tur kāds iespiedzās. Baterijas gaismā bieži vien varēja redzēt liānu nodrebam un sašūpojamies — to bija iekustinājis kāds radījums tumša koka galotnē ap simt piecdesmit pēdu augstumā. Piepeši zemē nokrīt gatavs auglis, kaut kur nolūst un noveļas nokaltis zars. Cikādes, kas laikam neiemieg nekad, piesisina pilnu pasauli, un šad tad kāds liels putns iekliedzas: «Kar … karr … karr…» — un atbalss aiznes kliedzienu pa visu mežu. Visparastākais kliedzējs naktī mežā ir dzīvnieks, kuru es uzskatīju par dendrohiraksu. Sākotnēji atskanēja klusi, griezīgi svilpieni noteiktos intervālos, pēc tam aizvien biežāk, līdz svilpieni gandrīz saplūda kopā un kļuva arvien spalgāki. Tad, sasnieguši kulmināciju gan spalgumā, gan atkārtošanās biežumā, tie pēkšņi pārtrūka, kā ar nazi nogriezti, un gaisā trizuļoja vairs tikai kliedziena atbalss. Un kur tad vardes un krupji: līdzko iestājas tumsa, tie sāk svilpt, ūjināt, tarkšķēt, čiepstēt un kurkstēt. Likās, tie atrodas itin visur, sākot ar augstāko koku galotnēm un beidzot ar sīkajām aliņām zem lielajiem akmeņiem upes krastos.
Naktī medniekam mežs šķiet divtik liels kā dienā: virs galvas mums zaļais, milzīgais, šalcošais lapotņu jums, bet ārpus gaismas loka — blīva, melna siena. Vienīgi nelielajā apgaismotajā aplī iespējams atšķirt krāsas, turklāt mākslīgā gaisma lapām un zālei piešķīra dīvainu, ēteriski sudrabainu zaļumu. Likās, mēs ejam pa visdziļākās jūras dibenu, kur miljoniem gadu nav iespīdējis gaismas stars, un mūsu bateriju vāraja spīdumā iznira rēgaini izliektās saknes, nobaloja lapu košums, un sudraboti naktstauriņi paņirbēja kā sīksīciņu zivtiņu bars un atkal pazuda tumsā. Gaiss bija smags un mikls no rasas, un, palaižot gaismu augstāk, līdz tā apmaldijās stumbru un zaru labirintā, varēja redzēt, kā gar zariem un liānām laiski vijas miglas dzīpari. Melnās ēnas mānīja un vīla uz katra soļa — slaidie koki šķita saraujamies par izkropļotiem stumbeņiem; koku saknes gar gājēja taku gaismā lēkāja un šūpojas, aizslīdēja tumsā, un jums neviļus šķita, ka tās ir dzīvas. Apkārt viss bija noslēpumu, baismu un burvības pilns.
Pirmajā naktī, kad kopā ar Andraju un Eliāsu devos uz mežu, izgājām agri, jo Eliāss uzstāja, ka mums jātie- kot līdz liela strauta krastiem, un tas esot diezgan tālu no nometnes. Viņš apgalvoja, ka tur mēs atradīšot ūdens- zvērus. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko viņš ar to domā, jo mednieki šo vārdu savās sarunās lietoja gaužām plašā nozīmē, sākot ar nīlzirgu un beidzot ar vardi. No Eliāsa man izdevās vienīgi uzzināt, ka tas esot «dikti labs zvērs» un es būšot «briesmīgi priecīgs», ja mums to izdošoties notvert. Bijām nogājuši apmēram jūdzi pa taku, kas veda uz mežu, tikko pametuši aiz muguras pēdējās palmu plantācijas, kad Eliāss piepeši apstājās un es bezmaz uzkāpu viņam uz papēžiem. Viņš pavērsa bateriju pret neliela, ap četrdesmit pēdu augsta, koka galotni, sāka iet kokam apkārt, zibinādams spuldzi no dažādiem leņķiem, un kaut ko savā nodabā purpināja.
Kas tev tur ir? — es piesmacis čukstēju.
Trusis, ser, — es, sev par pārsteigumu, izdzirdu atbildi.
Trusis . .. Vai tu esi pārliecināts, Eliās? — es izbrīnījies jautāju.
Jā, ser, noteikti trusis. Viņš tur augšā, ser, jūs nevar redzēt, viņš zaros.
Vērodams baterijas gaismā koku galotnes, es atmiņā ātri pārbaudīju visu, ko zināju par Kamerūnas faunu, un konstatēju, ka faunas aprakstos nekur nav minēts trusis, un tāds trusis, kas dzīvo kokos, nav minēts nevienas zemes faunas aprakstos. Neparko nespēju saprast, kā trusis varētu uzrāpties četrdesmit pēdu augsta koka galotnē.
Taču tai pašā mirkli manas baterijas gaismas lokā uzzibsnīja divi rubīni: ieraudzīju «trusi». Zarā augstu virs mūsu galvām tupēja trekna, pelēka žurka un, nelikdamās ne zinis gar gaismu, nevērīgā vienaldzībā tīrīja ūsas.
Tā, Eliās, ir žurka, nevis trusis, — es ieminējos, priecādamies, ka zooloģijas zināšanas nav pametušas mani kaunā. Paziņojums par trusi, kas rāpaļā pa kokiem, protams, saceltu vispasaules zoologu vidū milzu satraukumu.
Žurka, ser? Mēs tos saucam par trušiem.
Vai tev liekas, ka mēs varētu to noķert?
Jā, ser. Jūs un Andrajs paliks te gaidīt, bet es rāpsies kokā.
Pavērsām baterijas pret žurku, bet Eliāss pazuda tumsā. Drīz vien koks sašūpojās, tātad viņš sācis rāpties augšā, un žurka izbijusies raudzījās lejup. Tad tā aizskrēja līdz galam pa nelielo zaru, uz kura bija tupējusi, un atkal paskatījās lejup, laikam cerēdama no turienes visu labāk pārredzēt. Eliāsa galva parādījās starp lapām tieši zem tās vietas, kur tupēja žurka.
Kurā pusē viņa ir? — viņš jautāja, samiegdams gaismas žilbinātās acis.
Tur, tur augšā pa kreisi no tevis!
Kamēr mēs sakliedzāmies, žurka ļoti žigli noslīdēja gar liānu lejā un palika zarā, kas atradās apmēram piecpadsmit pēdu no Eliāsa.
Aizskrēja, Eliās! — Andrajs spalgi iebļāvās. — Nu viņa ir tur, tur, apakš tevis . . .
Eliāss lēnām, klausīdamies mūsu norādījumos, laidās lejāk, līdz nonāca vienā līmenī ar žurku. Zvēriņš joprojām tupēja uz zara un turpināja kopties. Eliāss uzmanīgi tuvojās žurkai, saliecis vienu plaukstu tvērienam. Žurka no sāniem viņu vēroja, nogaidīja, līdz viņš pastiepa roku, un tad piepeši apmeta kūleni gaisā. Mēs instinktīvi pavērsām pret viņu baterijas, redzējām viņu iekrītam krūmu smal- kmē un pazūdam. Bet kokā pa to laiku atskanēja brīkšķis, baiļu un sāpju brēciens, pēc tam lēns smaga ķermeņa kritiens, tik spēcīgs, ka zeme nobūkšķēja. Pagriezuši baterijas uz koku, ieraudzījām, ka Eliāss pazudis, tikai pāris lapu lēnām lidinājās lejup, norādot, ka viņš reiz atradies tur augšā. Uzgājām viņu koka pakājē krūmos berzējam sadauzīto lielu.
Ēēē … Āāā! — viņš stenēja. — Tas zars vainīgs. Nolūza, un es briesmīgi ievainots.
Rūpīga parbaude atklaja tikai pāris nobrazumu, un, nomierinājuši viņa aizvainotās jūtas, devāmies tālāk.
Bijām nogājuši krietnu gabalu, dzīvi apspriezdami, ar ko truši atšķiras no žurkām, kad pamanīju, ka ejam pa baltām smiltīm. Pacēlis acis, ieraudzīju, ka mežs beidzies un mums virs galvas plešas nakts debesis, kas zvaigžņu zvīgā izskatās vēl melnākas. Mēs patiesi bijām nonākuši upes krastā, bet netiku to ievērojis, jo brūnie ūdeņi laiski plūda starp lēzenajiem krastiem, nesaceļot nekādu troksni; upe pie mūsu kājām slīdēja lēnām un klusi kā liela čūska. Drīz smilšainais krasts izbeidzās un mēs iebridām līdz jostas vietai smalkā krūmājā, kas iezīmēja robežu starp smilšu joslu un mežu. Tur mēs apstājāmies.
Šitādā vietā var noķert ūdenszvēru, ser, — Eliāss čukstēja, un Andrajs, viņam piekrizdams, arī kaut ko nopurpināja. — Mēs iet klusi, klusi uz to vietu un atrod viņu.
Tā nu, baterijas spīdinādami, sākām iet klusi, klusi pa biezo mežu. Es tikko biju apstājies, lai noceltu no lapas mazu koku vardīti, un grasījos iebāzt to pudelītē, ko biju paņēmis līdzi kabatā, kad Eliāss pasvieda man savu gaismekli un visā garumā ienira lapās. Cenzdamies noķert bateriju, kas lidoja man taisni virsū, neviļus izlaidu no rokas pats savējo; tā nokrita uz akmens un apdzisa. Eliāsa bateriju noķert man neizdevās, ari tā nokrita un apdzisa. Nu mums palika vienīgi Andraja gaismeklis, bet tas bija gaužām vārgs, baterijas vecas un turklāt tikušas mitrumā. Eliāss valstījās pa krūmiem, cīnīdamies ar kādu radījumu, kurš laikam bija drausmīgi spēcīgs. Paķēru Andraja bateriju un tās vājajā gaismā ieraudzīju, ka Eliāss sagrābis un cenšas noturēt skaistu antilopi, kas spārdījās un badījās, cik spēka; dzīvnieka kažokam bija skaists baltu svītru un plankumu raksts.
Es viņu turu, ser! — sēca Eliāss, izspļaudams lapas. — Ātri bateriju, ser, šitais zvērs traki spēcīgs …
Metos viņam palīgā, bet paklupu pret zālē paslēpušos akmeni un smagi nogāzos uz mutes. Pēdējais gaismeklis uzmirgoja un apdzisa. Uzcēlos sēdus un sāku drudžaini meklēt bateriju. Dzirdēju Eliāsu izmisīgi lūdzamies, lai viņam palīdz. Kad beidzot sataustīju gaismekli, viss pēkšņi apklusa. Pēc dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem man pēdīgi tomēr izdevās iedegt gaismu, ko tūliņ pavērsu pret
Eliasu. Viņš noskumis sedeja uz apaļa dibena un slaucīja seju.
Aizbēga, ser, — viņš sūkstījās, — dikti, dikti žēl, bet tas zvērs ir par stipru priekš viena vīra. Re, ser, ko viņš man izdarīja ar kāju. — Viņš piedūra pirkstu pie krūtīm, kur no garām, dziļi ieplēstām brūcēm sūcās asinis. Brūces bija iecirtuši mazā antilope ar asajiem paka- viņiem.
Nebēdājies, — es viņu mierināju, apkopdams ievainojumu ar jodu, — mēs to zvēru noķersim citreiz.
Pameklējuši atradām ari abas pārējās baterijas un konstatējām, ka abām krītot sadauzījušās spuldzītes. Rezerves spuldzītes nebiju iedomājies paņemt līdzi, un tā nu mums bija vairs tikai viens gaismeklis, kas arī izskatījās tāds, ka teju, teju apdzisis. Protams, mums atlika vienīgi mest medībām mieru un doties atpakaļ uz nometni, kamēr vēl cik necik varējām saredzēt ceļu. Nomāktā omā griezāmies atpakaļ, cenšoties iet, cik ātri vājajā apgaismojumā spējām.
Kad sasniedzām tīrumus, kas pletās ap ciemu, Eliāss apstājās un rādīja man nokaltušu zaru, kas zemu nokārās pār taku. Es cerību pilns pametu skatienu uz zaru, bet tur nebija nekā ievērojama, tikai viena sačokurojusies, sausa lapa.
Kas tur ir?
Re, uz sausā zara, ser.
Es neredzu …
Mūsu čukstu iztraucēta, sausā lapa izvilka galviņu, kas bija aizbāzta aiz spārna, palūkojās mūsos iztrūcinātām acīm un aizlidoja tumsā.
Putns, ser, — Eliāss paskaidroja.
Sī nakts mums nekādus panākumus nedeva, tomēr bija interesanta, jo es sāku saprast, ko varu gaidīt no šādām medībām naktī. Mani pārsteidza, ka putni nakšņo gandrīz vai uz zemes, kaut apkārt ir tik daudz lielu koku, kur piemesties. Taču, mazliet padomājis, sapratu: ja putns apmeties uz naktsguļu slaida zara galā, tas allaž jutīs, kad pa zaru līdīs ienaidnieks — zars sašūposies vai pat nolūzīs no uzbrucēja ķermeņa svara. Un, kamēr vien zars ir garš, tievs un atstatu no citiem, tikmēr vienalga, kur tas atrodas — simt pēdu vai piecas pēdas no zemes. Apvaicājos par to Eliāsam, un viņš man pastāstīja, ka naktī bieži vien gadoties sastapt putnus pārguļam gandrīz vai pie zemes, it īpaši iekoptajos laukos.
Nākamajā nakti, paņēmuši līdzi lielas mīksta audekla kules, devāmies pārmeklēt tīrumus. Es apbruņojos ar tauriņu ķeramo tīklu, ar ko gūstīt putnus. Netikām nemaz tālu, kad uzgājām apmēram piecas pēdas virs zemes zarā tupam bulbulu, uz lapu fona gandrīz nesamanāmu pelēku spalvu kamoliņu. Kamēr abi mednieki turēja gaismekļus pievērstus putnam, es sagatavoju tīklu ķeršanai un tad strauji metu to putnam virsū. Bulbuls laikam nekad mūžā nebija tik traki pārbijies; tas pacēlās spārnos un, satraukti čiepstēdams, aizlidoja nakts tumsā. Nu tikai sapratu, ka nav pareizi cirst tauriņu tīklu uz augšu. Pagājāmies mazliet tālāk un ieraudzījām pundura zivjudzenīti mierīgi snaužam. Uzmetu tam virsū tīklu, piespiedu ar. visu pie zemes, un jau pēc pāris mirkļiem tas atradās somas dzīlēs. Ja putnu novieto šādā tumšā somā, tas guļ tur nekustēdamies, transportēšanas laikā nešaudās apkārt un nenodara sev nekā ļauna. Biju sajūsmā par šo jauno putnu ķeršanas metodi, kas pārspēja visas līdz šim izmēģinātās. Tonakt nodzīvojām tīrumos trīs stundas un pa šo laiku noķērām piecus putnus: zivjudzenīti, divas meža sarkan- rīklītes, vienu balodi ar zilganiem raibumiem un bulbulu. Vēlāk es tajās reizēs, kad biju pārāk noguris, lai naktī dotos tālos klejojumos, aizgāju ar medniekiem tikai pāris jūdžu no nometnes uz tīrumiem, un, jāteic, gandrīz nekad mēs neatgriezāmies tukšām rokām.
Eliāss sāpīgi pārdzīvoja mūsu neveiksmi ar ūdens- zvēru un drīz vien atkal ierosināja doties medībās uz upmalu, turklāt, gribēdams mani iekārdināt, ieminējās, ka zinot tajā apkārtnē vairākas alas. Tā nu mēs kādu vakaru ap astoņiem devāmies ceļā, nolēmuši ziedot medībām visu nakti līdz rītam. Ekspedīcija sākās diezgan neveiksmīgi. Nogājuši pāris jūdžu pa mežu, nonācām pie milzīga nokaltuša koka stumbra. Koks gan bija nokaltis, tomēr palicis stāvus, kā tas parasti mēdz notikt ar šiem milzeņiem, līdz pamazām kukaiņi un mitrums tos izgrauž pavisam caurus, atstājot vienīgi plānu mizas apvalku. Tad galotnes nokaltušo zaru svars nolauž stumbru apmēram trīsdesmit pēdu augstumā, bet atlikusī daļa paliek uz ķeburainajām saknēm; stumbenis izskatās kā pusnogruvis fabrikas skurstenis, tikai daudz interesantāks un glītāks. Sim kokam kaut kur ap stumbra vidu bija liels dobums, un, kad pārlaidām tam pāri gaismas staru kūli, mums no tumšā dobuma uzdzalkstīja acu pāris. Apstājāmies un noturējām īsu apspriedi. Tad mēs ar Andraju palikām uz vietas apgaismot dobumu, bet Eliāss apgāja stumbram apkārt, lai pārbaudītu, vai no otras puses nevar tajā uzrāpties. Drīz atgriezies, viņš sacīja, ka esot augumā par mazu un nevarot aizsniegt zemākos ciļņus stumbrā, kur atsperties ar kājām, tādēļ jārāpjoties Andrajam. Andrajs pazuda aiz koka, brītiņu dzirdējām skrāpēšanos un vairākkārtīgus «ēēē… āāāā», kas liecināja, ka viņš rāpjas augšā. Mēs ar Eliāsu pievirzījāmies mazliet tuvāk, paturēdami dobumu visu laiku gaismā. Andrajs jau bija uzrāpies divu trešdaļu tiesu stumbrā, kad parādījās dobuma saimniece — liela civeta. Purns ar melno masku pavērsās lejup pret mums, un es uz mirkli dabūju redzēt pelēkplan- kumoto augumu. Tad civeta pazuda atpakaļ alā.
— Piesargies, Andraj, meža kaķis! — Eliāss čukstus brīdināja, jo pieaugusi civeta ir apmēram neliela kollija lielumā.
Taču Andrajs bija pārāk aizņemts, lai atbildētu — ieķerties un turēties koka mizā ar pirkstiem un kailām kājām nepavisam nebija viegli. Tai brīdī, kad viņš sasniedza dobumu, civeta izšāvās gaisā kā raķete. Nolidojusi gabalu, tā ar visām četrām kājām iespērās Eliāsarn tieši krūtīs ar tādu spēku, ka viņš no negaidītā trieciena sagrīļojās. Kad civeta uzlēca Eliāsam uz krūtīm, es ieraudzīju atplestu rīkli un dzirdēju, kā, zobiem sacērtoties, no-
klakst žokļi. Asie zobi netrāpīja Eliāsam sejā vienīgi tādēļ, ka viņš šai mirklī pazaudēja līdzsvaru un vēlās augšpēdu, tā par trim collām paglābdamies no kodiena. Civeta nolēca no zemē guļošā Eliāsa, mirkli apstājās, lai uzmestu īsu skatienu man, un tad ar pāris straujiem lēcieniem nozuda mežā. Eliāss pietrausās kājās un nīgri pasmīnēja.
Eēē … āāā! Laikam kāds šai medību vietai uzlaidis ju-ju, — viņš sacīja. — Vispirms es pazaudēju ūdens- zvēru, un tagad tas meža kaķis …
Priecājies, ka tev ģīmis palicis vietā, — es teicu, pats pagalam pārbijies no notikuma ar civetu, dzīvnieku, kuru tiku uzskatījis par tramīgu un bailīgu. Sai mirklī mums virs galvas atskanēja nelabs brēciens, un mēs pavērsām gaismu pret stumbru, pie kura kā milzīgs, melns zirneklis karājās Andrajs.
Kas noticis? — mēs abi ar Eliāsu vienā balsī iesaucāmies.
Tur ir kaut kas iekšā, — Andrajs spalgi atkliedza. — Es dzirdu troksni dobumā .. .
Pačamdījies gar gurnu apsēju, viņš ar pūlēm izvilka bateriju un iespīdināja dobumā gaismu.
Ē… āāāl — viņš iesaucās. — Tur iekšā mazs meža kaķēns.
Labu brīdi Andrajs vingroja kā akrobāts, cenšoties ar vienu roku noturēties kokā un tai pašā laikā izgaismot dobumu, bet ar otru izvilkt civetēnu no migas. Beidzot viņam tas patiesi izdevās un parādījās roka, kas turēja aiz astes šņācošu, niknu civetas kaķēnu. Taču tai brīdī, kad viņš to bija pilnīgi izcēlis no dobuma un triumfēdams iesaucās: «Skatieties, skatieties!» — mazulis viņam iekoda rokā.
Andrajs bija briesmīgi gļēvs pret sāpēm: ja viņam kājā iedūrās kaut pavisam sīks ērkšķītis, viņš kliboja tik traki, ka likās, amputācijā būtu zaudējis visus pirkstus. Civetas aso piena zobiņu cirtiens rokā iedarbojās uz viņu tā, it kā rokā būtu sadzītas nokaitētas adatas. Drausmīgi iebļāvies, viņš ne tikai izmeta no rokas gan bateriju, gan zvērēnu, bet arī pats pazaudēja līdzsvaru. Andrajs, baterija un civetas mazulis brīkšķēdami gāzās zemē visi reizē.
Vēl šodien nesaprotu, kā Andrajs krizdams nenositās: baterija sašķīda druskās, bet zvēriņš uzkrita ar galvu uz cietajām kā dzelzs saknēm un palika nesamaņā guļam.
Pēc minūtēm desmit tas sāka stipri asiņot un, samaņu neatguvis, nobeidzās. Andrajs tika cauri ar izbailēm un dažām niecīgām skrambām.
Eēē … āāā! Skaidrs — kāds ļauns cilvēks mums uzsūtījis ju-ju, — Eliāss atkārtoja.
Vai nu tas bija ju-ju, vai ne, bet vairāk mūs tonakt kļūmes nevajāja, tieši otrādi, mums sāka varen veikties. Drīz vien pēc piedzīvojuma ar civetu nonācām pie plata strauta, kas vidū bija ap trīs pēdas dziļš. Ūdens tajā bija duļķains, tumšā šokolādes krāsā, pat mūsu bateriju gaismas strēles nespēja tam izlauzties cauri. Mums vajadzēja brist pa ūdeni apmēram pusjūdzi, līdz sasniedzām otrā krastā taku, pa kuru varēja iet tālāk. Kaut arī ūdens virsma likās rāma, strauta dibenā bija diezgan spēcīga straume, kas mūs satvēra, tikko iebridām. Ūdens bija salts kā ledus. Bijām aizbriduši līdz strauta vidum un centāmies tikt uz priekšu iespCjami ātrāk, cik jau nu atļāva dziļais ūdens un spēcīgā straume, kad pamanīju, ka mēs nebūt neesam tur vienīgie. Mums visapkārt ņudzēja un šaudījās desmitiem brūnu ūdensčūsku; virs ūdens rēgojās vienīgi viņu galvas, un bateriju gaismā spīguļoja mazās ačeles. Andrajs pamanīja čūskas vienlaikus ar mani, bet reaģēja uz to pavisam citādi.
Oi! — viņš iebrēcās, izmeta no rokas somu un grasījās skriet uz krastu. Taču viņš bija aizmirsis, ka atrodas ūdenī. Sajā vietā tas sniedzās mums gandrīz līdz viduklim, un katrs mēģinājums jau pašā sākumā bija nolemts neveiksmei. Kā jau paredzēju, straume izsita Andraju no līdzsvara, un viņš iegāzās strautā, tā sašļakstinādams ūdeni, ka aizbiedēja visas čūskas. Dažus soļus tālāk viņš iznira un pietrausās kājās. Skaistais sarongs, kuru viņš rūpīgi bija aptinis ap galvu, lai nesamērcētu, bija pārvērties par bezveidīgu masu.
Kas tev vainas? — noprasīja Eliāss un, pagriezies atpakaļ, skatījās uz Andraju, kas pērās pa ūdeni kā ievainots valis. Viņš pats laikam vēl nevienu ūdensčūsku neredzēja.
Čūskas, Eliās, — Andrajs sprauslāja, — daudz čūsku, pilns ūdens. Kāpēc mēs neejam krastā?
Čūskas? — Eliāss vaicāja, pārlaizdams gaismu pār rāmo ūdens virsmu.
Jā, Eliās, — es sacīju, — ūdensčūskas. Andrajs no tām nobijās.
Ēē … āāā! — Eliāss nicīgi iesaucās. — Ak tu lielais muļķi, Andraj! Tu tak zini, ka šitie zvēri nekodīs, kad masa ir klāt.
A! — Andrajs pazemīgi piekrita. — Man bija aizmirsies.
Ko tas nozīmē? — es jautāju. — Kādēļ čūskas nekodīs Andrajam, kad es esmu klāt?
Kamēr Andrajs zvejoja pazaudēto somu, Eliāss, strauta vidū stāvēdams, paskaidroja:
Kad melnais cilvēks viens pats iet ūdenī, tad sliktie zvēri — tādi kā čūskas — viņu sakož — nāk klāt un kož. Bet, kad melnais cilvēks iet ūdenī kopā ar balto cilvēku, zvēri saož balto cilvēku, viņiem bail un viņi nenāk klāt.
Un tas viss notiek tikai ūdenī? — es apvaicājos.
Jā, ser.
Tā bija derīga informācija, un es nolēmu to iegaumēt, lai nākotnē vajadzības gadījumā izmantotu. Andrajs pa to laiku bija savācis izmētātās mantas, un es ieteicu pastāvēt tumsā un pagaidīt, vai čūskas atgriezīsies, un, ja atgriezīsies, mēģināt dažas noķert. Mani mednieki bija ar mieru, lai gan bez sevišķas sajūsmas. Nostāvējām ūdenī apmēram pusstundu pilnīgā tumsā un tad pēc norunāta signāla visi reizē uzzibinājārn spuldzes. Mums apkārt ņudzēja ūdensčūskas ar gaismā mirgojošām zvīņām. Paķēris tīklu, metu to virsū tuvākajai čūskai, un pēc īsas cīņas man izdevās čūsku, kas šņāca un locījās, iedabūt tīklā un pēc tam somā. Manas darbošanās iedrošināti, Eliāss un Andrajs man piebiedrojās, un drīz vien bijām sagūstījuši divdesmit ūdensčūsku. Bet nu arī čūskas bija kļuvušas gudrākas, un, tikko pakustējāmies, tās ienira strauta duļķainajā dziļumā, tādēļ beidzām medības un devāmies tālāk.
Nezinu, kas čuskam bija iepaticies tieši šaja strautā, jo nekad vairs pēc tam neesmu redzējis tās pulcējamies tādos baros. Bieži vien gan dienā, gan savos nakts medību sirojumos esam briduši lielus ceļa gabalus pa strautiem un upītēm, bet tikai šad tad ieraudzījuši kādu atsevišķu ūdensčūsku. Taču šajā pusjūdzē, ko nobridām pa strautu tonakt, sastapām tās simtiem. Varbūt tās nārstoja, bet varbūt bija pagadījies kaut kas ēdams un tas pievilināja čūskas. To mēs nekad neuzzinājām. Dažas nedēļas vēlāk naktī šķērsojām šo pašu strautu tai pašā vietā, bet nemanījām nevienu ūdensčūsku. Āfrikas mežos daudzkārt iznāk sastapties ar mīklainām parādībām, bet diemžēl nekad nav iespējams tās izpētīt. Atliek vienīgi redzēto iegaumēt un pabrīnīties. Dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās visvairāk kaitina tieši tas, ka trūkst laika izpētīt neizprotamo un rast atbildi, kaut gan šāda izpēte būtu ārkārtīgi interesanta.
Beidzot nonācām tur, kur pirmoreiz bijām sastapuši «ūdenszvēru», tomēr, kaut arī sīki jo sīki pārbaudījām krūmāju, nekā neatradām. Samierinājušies ar neveiksmi, gājām pa smilšaino krastu tālāk uz krauju, kur Eliāss teicās zinām vairākas alas. Ejot apkārt izbalējušam koka stumbram, kas bija nogāzies šķērsām pār krasta liedagu, es ieraudzīju mums priekšā smiltīs kaut ko mirguļojam.
Eliās, kas tur ir? — es vaicāju, norādīdams uz gaismas spīdumu.
Ugunskurs, ser, — viņš atteica.
Ugunskurs — tādā nomaļā vietā?
Jā, ser, man domāt, tur kāds mednieks pārguļ nakti.
Piegājuši tuvāk, konstatējām, ka gaismas avots ir
neliels ugunskurs, kurā beidz gailēt ogles. Blakus ugunskuram no liānām un zariem bija uzslieta maza būdiņa.
Hei! — uzsauca Eliāss. — Vai tur kāds ir?
Būdā bija jūtama sarosīšanās, un ieejā parādījās melna, samiegojusies seja.
Kas tur nāk? — svešais ierunājās, un es redzēju, ka viņš sniedzas pēc bises, kas atradās turpat viņam līdzās. Mēs steigšus pavērsām gaismekļus uz sevi, lai viņš mūs varētu saskatīt.
Ēēē . . . āāā! — viņš atvieglots izdvesa. — Tas ir baltais cilvēks.
Jā, — Eliāss apstiprināja, — baltais cilvēks.
Ko baltais cilvēks naktī dara mežā? — svešais jautāja, un es redzēju viņa sejā pavīdam aizdomas, ka mēs varētu būt nomaskējušies ju-ju vai kādi citi drausmoņi.
Mēs medījam zvērus, — Eliāss paskaidroja.
Es paspārdīju dziestošo ugunskuru, līdz uzšāvās maza liesmiņa, apsēdos pie uguns un piedāvāju cigaretes. Svešais cigareti paņēma gan, tomēr joprojām turēja roku uz bises.
Eliās, — es sacīju, — atnes vēl zarus ugunskuram, kad mums būs vairāk gaismas, šis vīrs redzēs, ka esmu īsts baltais cilvēks, nevis ju-ju.
Eliāss un Andrajs sāka smieties, ari svešais vāri pasmaidīja un noņēma roku no bises.
Sakūrām uguni un sēdējām smēķēdami, bet Eliāss paskaidroja svešajam, kas mēs esam, ko darām un no kurienes nākdami. Mūsu jaunais paziņa, izrādījās, bija klejojošs mednieks. Sie cilvēki dzīvo mežā, medī, ko var atrast, un pēc tam kūpina gaļu. Samedījuši, cik spēj panest, viņi dodas uz tuvāko pilsētiņu, pārdod gaļu tirgū, par iegūto naudu iegādājas šaujampulveri un dodas atpakaļ uz džungļiem. Sim medniekam bija laimējies, viņš bija nošāvis četrus pieaugušus drilus un parādīja mums sadalītos pērtiķu rumpjus, ko bija apžāvējis ugunskura dūmos. Lielākais pērtiķis, dzīvs būdams, šķiet, bijis pamatīgs tēvainis, vēl tagad izkaltētajā mūmijas rokai līdzīgajā delmā varēja samanīt spēcīgus muskuļu mezglus. Uz plaukstām un galvas miesa bija cieši piekaltuši pie kauliem, un šīs ķermeņa daļas izskatījās, it kā būtu piederējušas cilvēkam. Mēs savukārt pastāstījām par savu nodarbošanos un parādījām medniekam ūdensčūskas, par kurām viņš nelikās pārāk sajūsmināts. Kad piecēlāmies, lai ietu tālāk, iedevu viņam četras cigaretes, bet viņš uzdāvināja man drila stilbu, teikdams, ka tas esot gards kumoss ir baltam, ir melnam cilvēkam. Vēlāk apēdu šo stilbu sautētā veidā, un medniekam bija taisnība: tas patiesi bija gards kumoss ar labu vēršgaļas garšu, ko vēl tīkamāku padarīja tikko jaušamais dūmu smārds.
Beidzot nonācām pie alām: tās atradās ar papardēm un sūnu biezi noaugušā klints nogāzē, kuru turklāt aizsedza garas liānas, kas vijās ap klints virsotnē augošajiem kokiem. Pakājē, kā parasts, bija savēlušies lieti akmens bluķi, kuriem pa vidu saaudzis krūmājs. Prāvākā ala bija kā neliela istabiņa, no kuras tālāk stiepās daudz šauru, zemu eju. Taču tuneļi bija pārāk mazi, lai varētu tur ielīst, tāpēc vajadzēja pietikt ar to, ka, uz vēdera gulēdami, spīdinājām tajos gaismu, cerot kaut ko ieraudzīt.
Beidzot sadalījām teritoriju un katrs uz savu roku sākām meklēšanu. Man laimējās atrast otru alu ar tādām pašām šaurām ejiņām, un, kad, ceļu gaismodams, gāju tālāk, kāds dzīvnieks izlēca no krūmāja un pazuda vienā no ejām. Steidzos turp, taču necerēju noskaidrot, kas tas par dzīvnieku, jo tam bija izdevies pazust tuneļa drošajā patvērā. Nometies rāpus, iespīdināju alā gaismu un atklāju, ka tas nemaz nav īsts tunelis, proti, tas iestiepās apmēram astoņas pēdas klinti un tur pēkšņi izbeidzās. Alas pamatni veidoja dažāda lieluma akmeņi, sienas bija nelīdzenas, ar daudziem tumšiem dobumiem un izciļņiem. Dzīvnieka nekur nemanīju, tomēr domāju, ka tas kaut kur paslēpies, jo, cik varēju saredzēt, izejas alai nebija. Eliāss un Andrajs atradās gabaliņu nostāk, un man negribējās viņus saukt palīgā: šādos brīžos, ja grib dzīvnieku pārsteigt, jācenšas ievērot pilnīgu klusumu. Pieplaku pavisam pie zemes, pakāru somu kaklā, saņēmu bateriju zobos un sāku uz vēdera līst alā. Mednieki šo metodi uzskata par visvecāko un pārbaudītāko, kad jāuzglūn medījumam, bet man tā šķita vislielākā mocība, kādu jebkad esmu piedzīvojis. Akmeņiem, kuru alas pamatnē bija ļoti daudz, erozijā malas bija apdrupušas tik asas kā naža asmens, un vairums likās tīšām nogūlis tā, lai lieliski iekļautos cilvēka anatomijas visvārīgākajās vietās un sagādātu neciešamas sāpes.
Tomēr, zobus sakodis, līdu uz priekšu, kamēr sasniedzu mazu, pusapaļu «istabiņu» pašā tuneļa galā, kur tas pazuda zemes dzīlēs. Rāpos turp, un, kad nokļuvu jau pie pašas ieejas, atskanēja dīvains troksnis — skarbs, sauss tarkšķis, īsa pauze, divi būkšķi, tad iestājās klusums. Prātā aši pārskatīju visu Kamerūnas faunas sarakstu, bet nespēju atcerēties nevienu dzīvnieku, kas izdod šādas skaņas, tādēļ vēl piesardzīgāk turpināju virzīties uz priekšu. Sasniedzis tuneli, izgaismoju to un pārsteigts konstatēju, ka arī šī ir aklā ala, tikai krietni īsāka par to, kurā es atrados. Kamēr es gaismā pārbaudīju alu, cenzdamies ieraudzīt dzīvnieku, kas sacēla dīvaino troksni, atkal atskanēja sausais tarkšķis, kaut kas palēcās uz priekšu, izsita man no rokas bateriju, un tai pašā mirklī sajutu pirkstos dzeļošas sāpes. Pagrābu bateriju, steigšus aizrāpos atpakaļ un apsēdos aplūkot roku. Plaukstas virspusē vairākās vietās bija izsprāgušas asinis un āda dziļi ieplēsta; roka sāka stipri smelgt. Izskatījās, it kā es būtu to iebāzis kazenāju krūmā. Brīdi padomājis, pēkšņi sapratu, ka esmu iepazinies ar vienu no visbiežāk sastopamajiem Kamerūnas dzīvniekiem — ar Āfrikas dzeloņ- cūku. Gauži nožēloju, ka nebiju to atskārtis agrāk.
Līdu atpakaļ tunelī un, šoreiz piesardzīgāk nekā pir- māk, izgaismoju alu; tur patiesi puspagriezienā pret mani stāvēja dzeloņcūka un kā negudra grabināja adatas, kas veidoja slotai līdzīgu pušķi ērmotās astes galā. Nodevis
ložmetēja kārtu ar asti, dzīvnieks sāka stampāties ar pakaļkājām, kā mēdz darīt pārbiedēti truši. Dzeloņcūka šķita apmēram kaķa lielumā, kaut gan precīzi tas nebija nosakāms, jo uz muguras izslietās adatas lika tai izskatīties lielākai. Tā kā saslietās adatas bija atpakaļ vērstas, dzīvnieks bija spiests stāvēt puspagriezienā un skatījās uz mani pār plecu ar niknumu un bailēm melnajās acīs. Pati dzeloņcūka bija melna, tikai dzeloņi muguras lejgalā veidoja skaistu melnbaltu sajaukumu. Garā aste, kas burta U veidā slējās uz muguras, bija gluži kaila, vienīgi pašā galiņā komisks saru pušķis; garie, biezi saaugušie sari nebija dzeloņaini, un astes gals izskatījās kā izbalējusi, resna kviešu vārpa. Sis astes pušķis bija trokšņa cēlonis, jo ik pa brīdim dzeloņcūka sasprindzināja asti, un tukšās stobrveida adatas, kopā sizdamās, radīja sauso, sprakstošo troksni. Arī pašreiz dzīvnieks bija sasprindzis un gatavs aizsardzībai.
Sāku prātot, ko darīt. Lai šo dzīvnieku sagūstītu, īstenībā vajadzēja divu cilvēku. Bet, ja arī es pasauktu palīgā Eliāsu vai Andraju, šaurajā ejā diviem nepietiktu vietas. Atlika vienīgi pašam ķerties pie gūstīšanas. Rūpīgi aptinu ap vienu roku audekla maišeli, otru maišeli atstāju pavērtu zemē, lai varētu tajā iebāzt noķerto dzeloņcūku, un sāku piesardzīgi tai tuvoties. Tā grabināja adatas, stampājās ar pakaļkājām un izgrūda spalgus brīdinājuma kviecienus. Nogaidījis izdevīgu mirkli, sagrābu dzīvnieku aiz astes, jo tā man šķita visneaizsargātākā un tvērienam piemērotākā ķermeņa daļa. Tai pašā mirkli dzeloņcūka no visa spēka paspērās atpakaļ un asās adatas izdūrās cauri audeklam, it kā tas būtu plāns papīrs. Sāpēja
neganti, tomēr es vaļā nelaidos un vilku dzīvnieku sev klāt, jo sapratu — tagad dzeloņcūka zina manu uzbrukuma taktiku un, ja vien paspruks, otrreiz man to vairs nesaķert. Es lēnām rāpos atsprākliski un vilku pretojošos dze- loņcūku līdzi, kamēr sasniedzām pirmās ejas galu. Te bija mazliet vairāk vietas, kur pakustēt, un es mēģināju uzmaukt negantniecei maisu galvā, bet šī kārpījās kā negudra, atspiedās man pret krūtīm, ielaizdama caur plāno kreklu savus asos dzeloņus man miesā. Šaurā telpa deva dzeloņcūkai zināmas priekšrocības — lai tā grozījās kā grozīdamās, ikreiz iedūra man ar kādu adatu, jo es nespēju nekur pabēgt. Atlika vienīgi rāpot tālāk, līdz būsim no alas ārā. Līdu uz priekšu, vilkdams dzeloņcūku līdzi, un niecīgais attālums man šķita jūdzēm garš. Tai brīdī, kad izkļuvām no alas, mana gūstekne ar neiedomājamu spēku metās uz priekšu, cenzdamās izrauties man no rokas, bet es turējos uz dzīvību un nāvi. Grīļodamies pieslējos kājās un pacēlu dzīvnieku gaisā, lai tas nevarētu nodarīt ļaunu ne man, ne pats sev. Dzeloņcūka karājās pavisam rāma, kā likās, pavisam zaudējusi cīņas sparu.
Andraj… Eliās… — saucu, — nāciet ātri, es noķēru zvēru!
Bateriju uguntiņas lēkādamas tuvojās, kad abi steidzās pie manis. Ieraudzījuši, ko turu rokā, viņi bija varen pārsteigti.
Cuk-čuk zvērs, — Eliāss konstatēja. — Kur masa to atrada?
Sinī pašā alā. Bet viņš mani traki apstrādājis. Dod drīzāk šurp maisu, man roka nogurusi.
Eliāss paplēta prāvu brezenta somu, un es liegi ieguldīju tajā savu guvumu. Sī man bija pirmā sastapšanās ar dzeloņcūku, un es patiesi jutos kā varonis, jo biju viens pats viņu pieveicis.
Āfrikas dzeloņcūka jeb čuk-čuk zvērs, kā to dēvē šejienieši, ir Kamerūnā gaužām parasts dzīvnieks, kas sastopams šai zemē gandrīz visur. Lielāko daļu šauro līkloču taciņu mežā ieminuši šie grauzēji, savās nakts gaitās iedami. Vēlāk konstatēju, ka tie var ierīkot mitekļus jebkurā vietā, tomēr priekšroku dod alām, īpaši zem masīvām klintīm vai akmeņu grēdām paslēptām alām ar šauru ieeju. Vēlāk mēs gandrīz katrā alā atradām to pamestās zīmes: pēdu nospiedumus uz smilšu pamatnes, dažas iz
kritušas adatas, kādu apgrauztu augli. Vienā alā uzgāju pat svaigus kokosriekstus, kas norādīja, ka šī dzeloņcūka nakti nostaigājusi lielu ceļa gabalu, jo tuvākā afrikāņu ferma, kur tā varēja dabūt riekstus, atradās jūdzes sešas no alas. Citā vietā konstatēju, ka Āfrikas dzeloņcūkas nododas tādām pašām rotaļām kā ūdri Anglijā. Šajā alā viena siena bija nolaidena — no astoņu pēdu augstuma tā sasniedza pamatni apmēram četrdesmit piecu grādu leņķa slipumā. Slīpni dzeloņcūkas bija nopulējušas ar saviem ķermeņiem. Spriežot pēc pēdu iespiedumiem smiltis, tās uzrāpās slipnes virsotnē, noslidinājās lejā, rāpās augšā un atkal laidās lejup. Droši vien rotaļai šai alā bija nodevušās daudzas dzeloņcūku paaudzes, jo klints nogāze bija nospodrināta gluda kā stikls. Angļu-afrikāņu žargonā šā dzīvnieka nosaukums radies no vārda «čuk», kas nozīmē jebkuru asu dzeloni, ērkšķi vai arī injekcijas adatu. Tā kā žargonā daudzskaitli veido, vārdu atkārtojot, Āfrikas dz.eloņcūka tikusi pie nosaukuma čuk-čuk zvērs. Man likās, ka tas ir ļoti piemērots nosaukums, jo pēc pirmās tikšanās biju sadurstīts no vienas vietas un man sāpēja malu maliņas. Pēc dienām divām mana gūstekne jau bija pavisam rāma un nāca pie būra durtiņām, lai paņemtu augļus man no rokas. Tikai tad, ja iebāzu roku būrī un mēģināju tai pieskarties, tā sacēla adatas, tarkšķināja asti un sāka stampāties ar pakaļkājām. Vēlāk tā lāgiem pienāca pat pie krātiņa režģiem, ļāva, lai pakutinu tai ausis vai pa- ieskaju pazodi, bet vienīgi tad, ja starp mums atradās režģi.
Kad bijām uzsmēķējuši un es lielīdamies paguvis medniekiem visos sīkumos izstāstīt, kā gūstīju dzeloņcūku, devāmies tālāk. Drīz man gadījās otrs guvums, un es kļuvu vēl priecīgāks; tas gan nebija tik ievērojams kā dzeloņcūka, tomēr diezgan vērtīgs. Pārlaizdams gaismas strēli tuvākajai apkārtnei, ieraudzīju apmēram desmit pēdu augstumā pie zara pieķērušos aizmigušu hameleonu pārīti. Tie gulēja, viens otram piekļāvušies, lielās acis aizvēruši, kājas rūpīgi pievilkuši, ķermeņi vizēja mānīgā sudrabaini palsā zaļumā. Mēs nolauzām zaru un iemetām hameleonus somā, iekām tie īsti atjēdza, kas notiek. Tā kā abi bija gulējuši tik cieši blakus, pieņēmu, ka tie vai nu pārojas, vai ir tikko sapārojušies. Mans pieņēmums izrādījās pareizs, jo pēc dažām nedēļām mātīte savā būrī izdēja piecas oliņas zvirbuļa olu lielumā.
Kad bijām iemetuši somā ari hameleonus, kļuvu tik sparīgs, ka nekavējoties būtu meties divcīņā ar leopardu, ja vien kāds būtu pagadījies ceļā. Man par laimi, šie milzu kaķi Kamerūnā ir pārlieku piesardzīgi un uzmanīgi. Toties pēc īsa brīža mūsu gaismas lokā parādījās divi mazi galago jeb bušbēbiji. Kamerūnā dzīvo trīs galago sugas, divas no tām ir ļoti reti sastopamas un, cik man zināms, nav pārstāvētas nevienā Anglijas zooloģiskajā dārzā. Precīzi identificēt dzīvnieku, kas atrodas divdesmit pēdu virs jūsu galvas, turklāt baterijas vārajā gaismā, nav iespējams, tādēļ par katru cenu centāmies iegūt jebkuru radījumu, kurš kaut vai aptuveni līdzinājās galago. To nolēmām darīt arī ar šo pāri, kas lēkāja pa liānām, šad tad pametot skatienu lejup uz mums, un zvēriņu milzīgās acis tad uzmirguļoja kā lieli rubīni. Tas bija divu cilvēku darbs, tādēļ, atstājuši Andraju, lai spīdina gaismu virsū medījumam, mēs ar Eliāsu katrs no savas puses piegājām pie koka un sākām lenkt dzīvniekus. Tie izskatījās kā mazi, pūkaini kaķēni, kas, acīm zvīļojot, ar laumu grāciju un vieglumu lēkā no liānas uz liānu. Abi ar Eliāsu tuvojāmies tiem lēni un piesardzīgi, un es sagatavoju metienam tauriņu ķeramo tīklu. Pēc tam kad biju sagūstījis dzeloņcūku un abus hameleonus, domāju, ka ši būs tīrā mazu bērnu rotaļa. Bet tieši tai mirklī, kad paliecos uz priekšu, lai uzmestu sīkaliņiem tīklu, negaidot un piepeši gadījās, ka, balstu meklēdams, ar roku satvēru kaut ko aukstu un lokanu, tā ka tūliņ palaidu vaļā šķietamo zaru, reizē atlaizdams arī tīkla turekli, un tīkls noplanēja zemē. Abi galago nobijās un straujiem lēcieniem nozuda. Es piesardzīgi parāpos pa zaru tālāk, jo nezināju, kur atrodas čūska, kam biju pieskāries, un kas tā par čūsku.
— Andraj! — es saucu. — Pagriez gaismu uz šo pusi! Kokā ir čūska, un tā var man iekost, ja nebūs gaismas.
Andrajs pagriezās, pavērsa gaismu uz manu pusi, un es ieraudzīju čūsku. Tā bija saritinājusies zaru un lapu čumurā apmēram vienu pēdu no manas rokas. Piesardzīgi vēroju rāpuli: tā ķermeņa astes gals bija apvīts ap zaru, bet priekšgals nokāries lejup burta S veidā, acīmredzot gatavs uzbrukumam. Čūska bija ļoti slaida, ar brūnu, tumšākiem plankumiem izraibinātu ādu, strupu galvu un milzīgām acīm. Garums — apmēram divas pēdas. Es vēroju čūsku, un tā vēroja mani, abi vienādi aizdomīgi. Man nebija klāt itin nekā, ar ko čūsku sagūstīt; drudžaini
pārmeklējis kabatas, atradu vienīgi auklas galu. Iesēju taja slīdošu mezglu, tad nolauzu prāvu zaru un piesēju pie ta. auklu. Sajā brīdī čūska nolēma mani pamest un sāka strauji slīdēt pa zariem projām. Turēdamies ar vienu roku un ceļgaliem pie zara, trīs lāgus mēģināju apmest cilpu čūskai ap kaklu, un ceturtajā mēģinājumā man tas patiesi izdevās. Pievilku cilpu, un auklas galā čūska šņākdama sarāvās kamolā. Apsēju ap zara galu mutautiņu, lai būtu vieglāk atrast, un, pamācījis Andraju, ko darīt, nometu zaru zemē. Kad norāpos no koka, čūska jau bija nogādāta drošībā maisā. Biju ļoti satriekts par galago zaudējumu, jo vēlāk mums ne reizes neizdevās nevienu ieraudzīt, kaut arī vēl bieži gājām naktī medībās.