Gandrīz vai vispievilcīgākais zvēru gūstītāja darbā ir pastāvīgā neziņa. Kādu dienu izejat medībās, apkrāvies ar tīkliem un somām, lai gūstītu sikspārņus, bet, atgriežoties nometnē, jums tīklā ir pitons, somas pilnas ar putniem un kabatas — ar milzu tūkstoškājiem. Dažkārt varat dienām ilgi nomeklēties pa mežu noteiktas sugas vāveri, un, kad pēdīgi, zaudējis visas cerības, paliekat nometnē atpūsties, sasodīto grauzēju pāris sāk spriņģot un drais- koties kokā, zem kura atrodas jūsu telts. Jūs, domādams, ka varat piemuļķot likteni un nodrošināties pret visādām nejaušībām, apbruņojaties ar visiem vajadzīgajiem rīkiem un kopā ar divdesmit palīgiem dodaties uz mežu, gatavs sagūstīt jebkuru dzīvnieku, sākot ar ziloni un beidzot ar mušu, taču nostaigājat visu dienu, nesastapis nekā. Jūs, piemēram, zināt, ka dzīvnieks, kuru meklējat, atrodams vienīgi noteikta tipa apkārtnē, teiksim, tikai meža pļavās. Neviens to nekad citur nav redzējis … Un jūs sākat meklēt. Rūpīgi jo rūpīgi jūs pārbaudāt jūdzēm apkārt visas pļavas, izliekat slazdus, svēpināt, īsi sakot, kā ar susekli izsukājat visu apkaimi. Jūs saķerat dažādas žurkas, peles, sienāžus, čūskas un ķirzakas — visu, tikai neatrodat to dzīvnieku, kurš jums vajadzīgs. Bet, zinādams, ka tas sastopams vienīgi pļavās, tomēr turpināt neauglīgos meklējumus. Un, kad esat pārstaigājis platību, divreiz lielāku
nekā visas Argentīnas pampas kopā, un atmetat nodomam ar roku, uzskatāt pasākumu par neizdevušos, jūs nedēļu vēlāk notverat savu dzīvnieku meža biezoknī apmēram divdesmit jūdžu no tuvākās pļavas. Tas viss lāgiem šķiet ļoti nogurdinoši, bet, kā jau sacīju, ir arī ļoti valdzinoši doties uz mežu, nezinot, vai atnāksi mājās tukšām rokām vai atnesīsi pusduci tadu vērtīgu eksemplāru, par kādiem var vienīgi sapņot.
Kamerūnā, tāpat kā visur citur pasaulē, ir ļoti daudz interesantu dzīvnieku, un vismaz puse no tiem nekad nav dzīvā veidā bijusi pārstāvēta ne Anglijā, ne kaut kur citur ārpus Kamerūnas mežiem. Ir arī tadi dzīvnieki, ko pazīst vienīgi pēc diviem trim izbāzeņiem pasaules muzejos, bet nekas nav zināms par to parašām savvaļas dzīvē. Zināms vienīgi, ka šādi dzīvnieki eksistē. Protams, tādus eksemplārus mēs kārojām visvairāk. Ir tikai divas iespējas, kā izpētīt dzīvnieku parašas un dzīves veidu: viena — vērot tos savvaļā, bet otra — turot gūstā. Tā kā lielākajai daļai zoologu nav iespējams doties plašajā pasaulē un pētīt dzīvniekus brīvā dabā, tad dzīvnieki jānogādā pie zinātniekiem. Tādēļ man likās svarīgāk aizvest uz mājām radījumus, kurus vēl nekad nav izdevies turēt nebrīvē, pat ja tā būtu tikai pele, nekā nodoties lielu, visiem pazīstamu zvēru ķeršanai. Taču arī dzīvnieku ķērājiem diemžēl jādzīvo un jāēd, bet labākās cenas maksā tieši par lielajiem dzīvniekiem.
Kamerūnā mājo dzīvnieks, kuru es kāroju notvert vairāk nekā jebkuru citu — angvantibo, mazs, ārkārtīgi reti sastopams lemurs, kas nav atrodams nekur citur kā vienīgi Kamerūnas mežos. Londonas zoologu biedrība bija mani īpaši lūgusi iegūt šo dzīvnieciņu, kura tai nebija, bet par kuru interesējās tiklab dabaszinātnieki, kā anatomi. Manā rīcībā bija tikai viens vienīgs šā zvēriņa attēls, un tas pats kļuva dienu no dienas pluskaināks un taukaināks, jo rādīju to visiem medniekiem, kas ieradās pie manis, lūgdams, lai tie man sagādā šo lemuru. Taču aizritēja nedēļa pēc nedēļas, no lemura nebija ne vēsts, un es nesapratu, ko iesākt. Palielināju par dzīvnieciņu izsolīto cenu. Tā kā tas ir īsts nakts dzīvnieks, cerēju, ka man izdosies to kādreiz sastapt nakts medībās, tādēļ kopā ar Eliāsu un Andraju, kad vien bija iespējams, devos uz tādiem meža nostūriem, kur koki no vienas vietas apauguši ar liānām un citiem parazītaugiem, jo šādi biezokņi tiek uzskatīti par angvantibo dzimteni, un es cerēju kādā čūkslī vismaz vienu atrast. Vienās no šādām veltīgām lemuru medībām sastapām pavisam citu dzīvnieku, kas tomēr arī bija gaužām rets un interesants.
Kādu nakti nostaigājām jūdžu jūdzes pa mežu, izkā- paļājāmies pa liānu apvītiem kokiem, taču mums neizdevās ieraudzīt nevienu dzīvu radību. Pagalam nospiestā omā apsēdāmies zemē uzsmēķēt; Eliāss ieteicās, ka viņš zinot gabaliņu tālāk kādu upīti, kur mēs droši noķeršot pāris krokodilēnu. Saprazdams, ka pat krokodilēns ir labāks par neko, es piekritu, un mēs devāmies turp. Tonakt bijām četratā — kopā ar Eliāsu un Andraju man līdzi bija jauneklis Amoss, kas nesa somas un tīklus, lai mēs pārējie varētu vajadzibas gadījumā netraucēti rāpties kokos. Būtu tīrais eifēmisms nosaukt Amosu par mazliet jukušu. Likās, viņš pat neapjēdza, kādā nolūkā esam izgājuši, un viņu neparko nevarēja pārliecināt, ka jāiet un jāizturas ļoti klusi, lai varētu sagūstīt vai pat tikai ieraudzīt dzīvniekus. Viņš kumuroja un klupa, ik pa brīdim izmezdams no rokām skārda bundžas ar tādu troksni, ka ausis plīsa pušu, vai arī pats ar visu nesamo sapinās katrā krūmā, kam gāja garām. Mēs tiešām vairāk laika notērējām, pestījot viņu ārā no krūmiem, nekā meklējot medījumu. Mana pacietība pēdīgi bija galā, un es bargi piedraudēju — ja viņš nerimsies trokšņot vai vēlreiz pakārsies kādā krūmā, ielaidīšu viņam skrošu lādiņu stilbos. Par šiem draudiem viņš nākamo pusstundu tā smēja un ķiķināja, ka beidzot ievēlās šaurā aizā, kas bija pilna ar veciem, sausiem zariem. Kad viņš rāpās no turienes ārā, izklausījās, it kā tuvotos vesels bifeļu bars.
Upīte plūda pa granīta pamatni, kurā ūdens bija izgrauzis atvarus un krāces. Dažuviet ūdens bija izlauzies
cauri klintij un tecēja pa trim vai pat vairākiem kanāliem starp klintsakmens saliņām. Kur straume bija mazāka, tur bija sanesti baltu smilšu sēkļi, kas baterijas gaismā viz- moja kā ziloņkauls. Krastmalā apstājušies, nogriezām žākļainus zarus, iebridām upītē un devāmies pret straumi. Kad bijām apmēram pusstundu gājuši, piepeši priekšā uz neliela sēklīša iezaigojās ugunīgas acis. Piesardzīgi tuvojāmies un ieraudzījām uz sēklīša guļam ap astoņpadsmit collu garu krokodilēnu, kurš ar modri paceltu galvu vēroja mūsu tuvošanos. Spīdinājām viņam gaismu acīs, līdz piegājām tik tuvu klāt, ka varējām ar žākļainajiem zariem piespiest viņa galvu pie zemes. Tad es krokodilēnu pacēlu un pēc nopietnas sarunas ar Amosu, kurš ar visu mūsu ekipējumu grasījās laisties lapās, novietoju guvumu kastē. Šī trofeja uzlaboja mūsu omu, gājām tālāk un nonācām pie krietnu divdesmit pēdu augstas klints sienas, pār kuru gāzās putojošs ūdenskritums. Miklā klints virsma bija apaugusi ar papardēm un begonijām. Sākām ļoti uzmanīgi rāpties augšup; pusceļā, balansēdams pa šauru klints- radzi virs ūdenskrituma, es pēkšņi pamanīju zem paparžu cera tupam resnu, skaistu krupi. Tas bija košā sinepju dzeltenumā, sēdēja, strauji elpodams, un raudzīdamies manī ar krupjiem raksturīgo tukši vienaldzīgo skatienu. Nekad nebiju redzējis tādas krāsas krupi un noņēmos par katru cenu to iegūt savai kolekcijai. Taču tas nemaz nebija tik viegli izdarāms, jo es stāvēju uz ļoti šauras radzes, tikai ar pirkstu galiem turēdamies pie klints. Kā jau teicu, akmens bija slapjš un tik slidens, ka, virzoties uz priekšu, vajadzēja saņemt visus prātus kopā, lai nenogāztos desmit pēdu dziļumā, kur starp akmeņiem mežonīgi krāca un mutuļoja melnais ūdens. Palūkojos augšup un ieraudzīju, ka Eliāss jau uzrāpies klints virsotnē, notupies tur un apgaismo ar bateriju man ceļu.
Eliās! — es saucu, — te ir zvērs, bet es nevaru viņu noķert. Pamet man savu sarongu, lai ir, kur pieturēties, tad es viņu noķeršu …
Eliāss tūliņ noraisīja savu gurnu apsēju un, turēdams to aiz viena gala, nolaida otru man lejā. Bet tas bija par īsu. Lādēju pats sevi, ka nebiju apgādājies ar virvi.
Paņem Andraja apsēju un sasien abus kopā, — es teicu.
Kamēr es gaidīju, augšā atskanēja skaļa strīdēšanās. Andrajs acīmredzot bija kautrīgs cilvēks un nespēja samierināties ar domu, ka vajadzēs stāvēt klints virsotnē pie ūdenskrituma gluži kailam. Beidzot gurnauti ar resnu mezglu vidū noslīdēja lejā. Nu varēju pieturēties un ar otru roku satvert krupi. Bet tad ieraudzīju, ka pa to laiku, kamēr mana uzmanība bija piesaistīta citur, šis radījums aizlēcis pa radzi tālāk un tagad atrodas pēdas sešas atstatu. Turēdamies gurnautā, sniedzos pēc krupja. Tas tupēja uz klints izciļņa, tā ka man iznāca pārkārties pār atvaru, ar visu ķermeņa svaru turoties drānā. Ar īsu lūgsnu uz lūpām es ātrā tvērienā sagrābu krupi aiz pakaļkājas. Straujā kustība atrāva mani no klints radzes, un es gaisā apmetu slaidu loku virs virpuļojošā atvara un instinktīvi palūkojos uz augšu, vai tur viss kārtībā. Sev par šausmām, ieraudzīju, ka resnais mezgls, kas turēja kopā abus drānas gabalus, lēnām sāk slīdēt vaļā. Tiku atpakaļ vecajā vietā tieši tajā mirklī, kad abi drānas gabali atraisījās viens no otra. Andrajam, kas lūkojās no klints nogāzes, vajadzēja bēdīgam noskatīties, kā viņa vienīgais apģērba gabals sāk jautri griezties pa atvaru.
Kad visi bijām tikuši augšā drošībā un izglābuši arī Andraja sarongu, es apsēdos un ņēmos tuvāk aplūkot savu krupi. Varat iedomāties, kā jutos, konstatējis, ka esmu ieguvis visparastāko Kamerūnas krupi, kas, nārsta laikam tuvojoties, bija mainījis krāsu. Skumīgs palaidu krupi vaļā un noskatījos, kā tas izbrīnījies nesteidzīgi pazūd krūmājā.
Gājām tālāk gar upīti, kura tagad, straujus līkumus mezdama un putodama, plūda starp lieliem akmens bluķiem, un skatījāmies, vai neieraudzīsim vēl kādu kroko- dilu. Drīz vien mums izdevās sagūstīt veselus divus. Tad nogājām stundu, neatrazdami nekā. Vienreiz uz īsu mirkli kokā virs mums iegailējās acu pāris, bet, lai kā izmeklējāmies, to īpašnieku atrast neizdevās. Amoss bija noguris un tagad kumuroja labu gabalu mums aiz muguras, ik pa brīdim skaļi, žēlabaini novaidēdamies. Sapratu, ka viņš ij nedomā mūs apsūdzēt, tomēr šie vaidi mani briesmīgi kaitināja, un manī perinājās tumšas domas par to, ko es labprāt ar viņu izdarītu. Eliāss un Andrajs brida pa priekšu, es sekoju, nesdams viņu žākļainos zarus, lai viņi brīvi varētu rīkoties ar baterijām. Tā kā visu šo laiku, kas man šķita velkamies stundām, neizdevās ieraudzīt nevienu dzīvu būtni, es izdarīju lielu muļķību: apnicis veltīgā gājiena, aizmetu žākļainos zarus, domādams, ka varēs nogriezt jaunus, ja radīsies vajadzība. Taču drīz pēc tam Eliāss pēkšņi apstājās, izgaismoja vietu, kur šķita kaut ko ieraudzījis, un pastiepa brīvo roku atpakaļ, lai saņemtu no manis duramos. Atzinos, ka esmu tos aizmetis.
Ēēē . . . āāā! — Eliāss pamatotā sašutumā nopurpināja, tad izņēma mačeti un klusu sāka virzīties uz priekšu. Mēģināju saskatīt, kam viņš uzglūn, un ieraudzīju uz sēkļa guļam dzīvnieku apmēram krokodila lielumā un tikpat spīdīgu. Eliāss zagās gulētājam klāt, tad strauji metās uz priekšu, cenzdamies ar mačetes asmeni to piespiest pie zemes, bet dzīvnieks izlocījās viņam starp kājām un trakā ātrumā peldēja uz Andraja pusi. Andrajs lēca zvēram pretī, taču tas pašāvās sānis un kā maza torpēda brāzās taisni man virsū. Pārliecināts, ka tas ir krokodils, es nogaidīju, līdz tas būs man blakus, tad metos ūdenī un lūkoju uzgult tam ar krūtīm. Jutu dzīvnieka ķermeni konvulsīvi noraustāmies pret manām krūtīm, bet, kad centos to sagrābt ciešāk, tas izslīdēja man no rokām kā zutis. Tagad starp bēgli un brīvību atradās vairs tikai Amoss. Eliāss, Andrajs un es vienlaikus kliedzām rīkojumus. Puisis stāvēja, muti iepletis, un vēroja zvēru tuvojamies. Tikai nedaudz saviļņodams ūdeni, dzīvnieks aizpeldēja līdz Amosam, tad papeldēja garām un, kamēr puisis vēl joprojām stāvēja un neizpratnē blenza, mierīgi tuvojās patvērumam lielo akmeņu ņudzeklī.
Arrr! — Eliāss ierēcās. — Ko tu, pasaulīgs muļķi, stāvi? Ko neķer viņu?
Es viņu redzu, — Amoss pēkšņi ierunājās. — Viņš paiet tur apakš akmens.
Mēs visi, viļņus un šļakatas saceldami, metāmies turp, un Amoss rādīja klints bluķi, zem kura paslēpies zvērs. Bluķis atradās krastmalā, pavisam seklā vietā, un zem tā ala, kurā dzīvnieks bija iemucis. Eliāss un Andrajs reizē pieliecās, abi aizrautīgi tiekdamies pārbaudīt alu, un sasitās ar pierēm kopā, ka nobūkšķēja vien. Pēc brītiņa, kad abi bija pamatīgi izlamājušies, Andrajs noliecās vēlreiz un iebāza roku alā palūkot, cik tā dziļa. Zvērs acīmredzot bija šādu manevru gaidījis, jo Andrajs, sāpēs iebļaudamies, spēji izrāva roku no alas, un viņam no pirksta pilēja asinis.
Sitais zvērs kož cilvēkiem, — Eliāss noteica, it kā atklādams svarīgu jaunumu.
Pēdīgi izdevās Andraju pierunāt vēlreiz iebāzt roku alā, jo viņam visgarākā roka, un ar varu izvilkt zvēru laukā; taču pirms tam viņam ar Eliāsu bija gara un skaļa izskaidrošanās banjangi valodā; abas puses apvainoja viena otru gļēvulībā, un katra centās par sevi pierādīt pretējo. Andrajs beidzot nometās sešas collas dziļajā ūdenī uz vēdera un lēnām sāka bāzt roku alā, paskaidrodams, cik gudri rīkojas. Tad iestājās īss klusuma brīdis, kad bija dzirdama vienīgi Andraja stenēšana, pūloties notvert zvēru. Pēkšņi viņš uzvaras priekā iekliedzās, uztrausās kājās, noskurināja ūdeni un pacēla roku ar notverto zvēru.
Līdz pat pēdējam mirklim biju pārliecināts, ka gūstām krokodilēnu, tādēļ piedzīvoju neizsakāmu pārsteigumu, paskatījies uz dzīvnieku, ko Andrajs turēja aiz astes. Baterijas gaismā šūpojās slaids, briesmīgi saniknots pieaudzis milzu upjucirslis, kas no drebošo ūsu biezokņa šņāca neganti kā čūska. Dzīvnieks, kuru nemūžam nebūtu cerējis sagūstīt. Biju kā sajēgu zaudējis, stāvēju vaļā muti un blenzu uz teiksmaino radījumu. Taču gūsteknim laikam apnika karāties pašam savā astē, tas pagriezās, ārkārtīgi graciozi pašāvās uz augšu un iekodās Andrajam īkšķī. Lepnais mednieks salēcās kā dzelts un izgrūda drausmīgu sāpju brēcienu, purinādams roku, lai atbrīvotu pirkstu no zvēra zobiem.
— Oi, Eliās, Eliās, rauj viņu nost. . . Au, Jēziņ . .. es būšu pagalam … Au! … Au! . . . Au! Eliās, ātrāk!
Mēs ar Eliāsu centāmies atraut upjucirsli, bet tas likās ar situāciju visai apmierināts un, žokļus vēl ciešāk saspiezdams, gribēja pierādīt, ka nepavisam neuzskata cīņu par pabeigtu. Pēc ilgiem pūliņiem, kad Andrajs bija mūs jau pilnīgi apdullinājis ar vaimanām un dieva piesaukšanu,
mums beidzot izdevās atraut zvēru no viņa rokas, un, kaut ari tas nikni šņāca un locījās, iebāzām to brezenta somā. Tad apskatīju Andraja roku: īkšķa pirmā locītava bija pārvērtusies par asiņainu pikuci, un, nomazgājis asinis, redzēju, ka zvēra zobi pirkstu stipri saplosījuši. Mīkstumam cauri tie bija izgrauzušies līdz kaulam, miesas driskas spēcīgi asiņoja. Nolēmu, ka jādodas mājup, pirmkārt, jau Andraja īkšķa dēļ, kurš droši vien ļoti sāpēja, otrkārt, tādēļ, ka gribēju pēc iespējas drīzāk novietot savu guvumu pieklājīgā būrī. Steigšus devāmies atpakaļ uz ciemu; Amosa un Andraja dobjie vaidi piešķīra gājienam drīzāk bēru procesijas nekā uzvarētāju atgriešanās noskaņu.
Kamēr es pārģērbos sausās drēbēs, Eliāss aizsteidzās uz ciemu, izcēla Namdari no gultas, un mēs tūliņ ķērāmies pie darba, sākdami meistarot retajam ciemiņam smalku mājokli. Palsi zaļajās debesīs jau blāzmojās rītausmas sārtums, kad iedzinām pēdējo naglu; tad es saudzīgi atraisīju maisam auklu un liegi iepurināju milzu upjucirsli viņa jaunajā miteklī. Zvēriņš brīdi tupēja, kustinādams varen kuplās ūsas, un tad veikli ieslīdēja savā tumšajā guļamtelpā. Dzirdēju to pačabināmies pa sausajām banān- koka lapām un dziļi nopūšamies, pēc tam iestājās klusums. Gūstā krišanu upjucirslis uzņēma ļoti mierīgi. Visu nometnes personālu aizsūtīju uz upmalu sagādāt zivis, vardes, ūdensčūskas un vēžus, bet divus nesējus — uz Mamfi nopirkt tukšu mucu, kur gūsteknim ierīkot baseinu. Pa to laiku es pats ik piecas minūtes atgriezos pie krātiņa pavērot, vai nemanīšu kādu dzīvības zīmi. Drīz vien manā rīcībā bija groziņš ar vēžiem, sešas vardes, desmit zivis un viena pavārgusi ūdensčūska. Nolicis to visu pa rokai, sāku barot upjucirsli.
Kad brītiņu biju skaļi klauvējis pie guļamtelpas durtiņām, zvēriņš mani pagodināja, iznākot krātiņa atklātajā daļā, un, tā kā saule jau bija uzlēkusi, es varēju savu guvumu pirmoreiz kārtīgi apskatīt. Tas bija turpat divas pēdas garš, pie kam auguma lielāko daļu veidoja aste. Sī spēcīgā, muskuļotā ķermeņa daļa bija saplacināta nevis no augšas un apakšas kā ūdrim, bet gan no sāniem — kā kurkulim. Astes apmatojums bija tik īss un gludi pieguļošs, ka izskatījās, it kā aste būtu apvilkta ar spīdīgu, pulētu ādu. Ķermeņa virspuse dzīvniekam bija melna, bet ķepas, vēders, kakls un krūtis — koši balti. Nelielais ķermenis drukns, galva nedaudz saspiesta. Purns un vaigi ap degunu tādi kā pietūkuši un apauguši ar veselu mežu baltu, asu ūsu. No augšas raugoties, upjuciršļa galva atgādināja vesera galviņu. Kājas bija mazas un glītas, un ačeles spīguļoja kažokā kā sīksīki ahātiņi.
Pavēru krātiņa durvis un iemetu ūdensčūsku. Čūska mazliet sakustējās, upjucirslis nošņaukājās un žigli atkāpās, iešņākdamies tikpat nikni kā naktī. Izvilku čūsku ārā un izmēģināju ar vardi, iznākums bija tāds pats. Pēc tam iemetu zivi, jo visos datos, kādi vien ir par šo dzīvnieku, minēts, ka zivis esot viņa vienīgā barība, bet manējais neņēma tās pretī. Upjucirslim šāda izdarīšanās drīz apnika, un viņš jau pameta ilgpilnu skatienu uz guļamkam- bara pusi, kad krātiņā ielidoja pamatīgs vēzis. Zvēriņš pielīda tam klāt, apostīja to, un, iekams vēzis paguva sakārtot spīles aizsardzībai, apvēla to uz muguras un ar vienu kodienu gandrīz pārkoda vidū pušu; pēc tam notupās un aši, aši, ūsas kustinot, sagrauza atlikumu, ka no- kraukšķēja vien. Pusstundā upjucirslis bija notiesājis četrus vēžus, un tā barošanas jautājums tuvākajai nākotnei bija atrisināts.
Otrā dienā nesēji atgriezās no Mamfes, salīkuši zem lielas benzīna mucas smaguma. To gareniski pārzāģēja, izkasīja visus sārņus; pēc tam mucu divdesmit četras stundas brucināja ar verdošu ūdeni, lai no iepriekšējā satura nepaliktu ne pēdu. Upjucirsli pārvietoja citā krātiņā, kamēr īstā krātiņa pamatnē ierīkoja atvelkamas durtiņas. Tad krātiņu novietoja virs pusmucas, lai, durtiņas atvelkot, varētu upjucirsli ielaist personiskajā baseinā. Zvēriņam tas gaužām patika, un ik nakti viņš skaļi šņāca un urkšķēja, tvarstīdams maltītei vēzi. Taču ūdens ātri bojājās, to vajadzēja mainīt trīsreiz dienā, ūdensnesējam par lielu nepatikšanu. Upjucirslis, kad nu tam bija iespēja izpeldēties, lieliski iejutās jaunajos apstākļos un katru dienu notērēja divdesmit vai divdesmit piecus vēžus, tā sagādājot karalisku peļņu mazajiem puišeļiem, kas vēžus ķēra.
Milzu upjucirslis, liekas, ir viens no visinteresantākajiem Rietumāfrikā sastopamajiem dzīvniekiem. īstenībā tas ir aizvēsturisks radījums — dzīvs izraktenis, kura dzīslās rit siltas asinis un kurš neganti kož. Potomagale velox, kā viņu dēvē zinātniski, pirmais atklāja di Saijī, džentlmenis, kas deviņpadsmitajā gadsimtā pats sevi spēcīgi sakompromitēja ar drausmajiem nostāstiem par gorillu medībām. Nespēdams atturēties no faktu materiāla kuplināšanas ar savas krāšņās iztēles izpušķojumiem, di Saijī ar katru atklājumu vai apgalvojumu izraisīja zoologos aizdomas. Taču, rakstīdams par Potomagale, viņš, liekas, apmierinājies ar to, ko dzirdējis no afrikāņiem, un tādēļ savos aprakstos piedēvējis šim dzīvniekam uzvedību un barību, kas ne tuvu neatbilst patiesībai.
Upjucirslim visā pasaulē nav radinieku, vienīgi Mada- gaskarā mīt sīks, pelei līdzīgs radījums — Geogale. Tā kā izrakumos upjucirslis nav atrasts, tad nav arī iespējams noteikt tā īsto vecumu, tomēr mēs zinām, ka tas ir ļoti sens dzīvnieks, jo tālā aizvēstures laikmetā, ko ģeologi dēvē par krīta periodu, eksistējis dzīvnieks ar ārkārtīgi grūtu nosaukumu — Palaeoryctes\ tas ir pirmais mums zināmais kukaiņēdājs un būs bijis potomagales priekštecis, jo zobi tam gandrīz tādi paši, vienīgi potomagales zobi ir krietni lielāki. Tātad milzu upjuciršļa raduraksti aizsniedzas tik tālā aizvēsturē, kad cilvēka viņa pašreizējā veidā vēl nebija. Upjucirslim ir vēl viena raksturīga iezīme, ar ko tas atšķiras no citiem kukaiņēdājiem un kas to padara par unikālu aristokrātu, — tam nav at- slēgkaula.
Mani nodarbināja ļoti svarīgs jautājums — ar ko es barošu savu gūstekni tālajā ceļā līdz mājām. Varētu jau, protams, paņemt līdzi krietnu krājumu dzīvu vēžu, bet visi krājumi reiz beidzas, un, cik man zināms, Anglijā šādu saldūdens vēžu nemaz nav. Vienīgā izeja šķita jau laikus pieradināt upjucirsli pie aizstājējbarības, un, par to domājot, man pavisam sašļuka dūša. Tad atcerējos, ka iezemieši Kamerūnā zvejo saldūdens garneles, izkaltē tās saulē un pārdod uz tirgus kā ļoti gardu piedevu pie kapātiem zemesriekstiem vai ar palmu eļļu gatavotiem ēdieniem un vispār pie jebkuras maltītes. Nolēmu pamēģināt ar šo barību aizstāt vēžus, tādēļ aizsūtīju vienu no kalpotājiem uz tuvāko tirgu nopirkt dažas mārciņas šā produkta. Izmantojot mazās, biskvītiem līdzīgās garnelītes par pamatu, iejaucu masā jēlu olu un mazliet sakapātas jēlas gaļas. Nogalināju divus lielus vēžus, izkasīju tiem iekšas un piepildīju čaulu ar diezgan pretīgo masu. Tā sagatavojis vēžus, gāju pie upjuciršļa un iemetu krātiņā vispirms mazu dzīvu vēzīti, kuru zvēriņš drīz vien sagrauza un skatījās pēc nākamās devas. Tad iemetu pildīto vēzi, kuram upjucirslis tūliņ uzklupa un sāka to kāri grauzt. Pēc pirmajiem kodieniem viņš pierima, aizdomīgi apostīja ēsmu (es vēroju, elpu aizturējis) un labu bridi skatījās uz neparasto vēzi. Beidzot es iepriecināts redzēju, ka viņš no jauna metas virsū barībai un nokopj visu līdz pēdējai kripatiņai.
Pakāpeniski tā pieradināju upjucirsli pie jaunās barības, ka viņš sāka to ēst no trauka un tikai uzēdām dabūja četrus piecus vēžus. Es jau gatavojos, tiklīdz nokļūšu Bakebē, ar pompu demonstrēt savu guvumu Džonam un sacerēju plātīgas runas par to, cik viegli ir milzu upjucirsli turēt nebrīvē, kad mana jaunā lielā mīlestība piedzīvoja pēkšņu galu. Vakarā upjucirslis vēl bija labi paēdis un možs, bet no rīta gulēja beigts. Skumju prātu ieguldot viņu formalīnā, es diezgan pamatoti nodomāju, ka esmu zaudējis vienīgo iespēju saglabāt pie dzīvības šo brīnišķīgo radijumu.
Viens no dzīvnieku kolekcionēšanas nerakstītajiem likumiem māca, ka jums jaraizējas un jānopūlas bez gala, līdz iegūstat pirmo eksemplāru, bet turpmākie cits pēc cita jums gluži vienkārši iekrīt klēpī. Tādēļ nopriecājos, bet nebiju sevišķi pārsteigts, kad pēc neilga laika uz nometni atnāca jauneklis ar klūdziņu murdu, kurā sakņupis gulēja skaists milzu upjuciršļu jaunulis. Tā bija mātīte un droši vien tikai pāris mēnešu veca, jo garums ar visu asti nepārsniedza divpadsmit collu pretstatā manam gūsteknim, kas bija divas pēdas garš. Jaunais ieguvums mani gaužām iepriecināja, jo cerēju, ka pusaugu dzīvnieks vieglāk nekā pieaudzis pieradīs pie nebrīves un neparastās barības. Man, izrādījās, bija taisnība: jau pēc divdesmit četrām stundām jaunais upjucirslis ēda sagatavoto barību, sprauslodams plunčājās pa baseinu un ļāva pat pakasīt aiz auss, ko es nemūžam nebūtu uzdrošinājies darīt krātiņa pirmajam iemītniekam. Veselu mēnesi jaunulīte sveika un vesela nodzīvoja pa būri, labi ēda un strauji auga. Biju pārliecināts, ka viņa kļūs par pirmo Anglijā ieceļojošo milzu upjucirsli. Taču, lai es nekļūtu pārāk optimistisks un lai man pierādītu, ka zvēru ķeršana nemaz nav tik viegls darbs, kā lāgiem liekas, liktenis izspēlēja ar mani ļaunu joku: vienu rītu atradu savu jauno upjucirsli krātiņā beigtu. Tas bija nobeidzies tikpat mīklaini kā lielais, jo iepriekšējā vakarā es to vēl krietni pabaroju un tas ēda ar redzamu patiku.
Milzu upjucirslis bija mūsu nakts medību augstākais sasniegums. Tā kā mums neizdevās atrast angvantibo (dzīvnieku, kuru es jau sāku uzskatīt par pilnīgi mistisku būtni), tad gribēju vēlreiz izmēģināt laimi ar upjucirsli. Nedēļām visus ūdeņus uzmanīja mednieki, kas, piesolītās algas iedvesmoti, par varēm centās man notvert trešo upjucirsli, taču viņiem neveicās. Pēc divu nedēļu ilgām veltīgām nakts medībām, kurās es pagalam pārguru, ari man vajadzēja no tām atteikties, jo arvien pieaugošā kolekcija prasīja ļoti daudz darba.