Nometnes teritoriju veidoja taisnstūris meža malā, kur bija nolīsts krūmājs. Piecdesmit pēdu tālāk neliela upīte bija izlauzusi sarkanajā mālā gultni, un šās nelielās ielejas augšējā malā bijām uzcēluši nometni. Manai teltij bija uzsliets vēl papildu jumts no palmu lapām, un turpat blakus atradās dzīvnieku novietne — diezgan liela celtne no palmu lapu pinumiem, kas bija iestrādāti ar tīteņaugiem sastiprinātos jaunu kociņu slietņos. Pretī manai teltij bija otra, mazāka, kas mums kalpoja par virtuvi, bet drusku nostāk, aiz kupliem krūmiem — kalpotāju gu- ļamtelts.
Vajadzēja patērēt daudz laika un spēka, līdz nometne izveidojās tieši tāda, kādu es to vēlējos. Vienā laikā strādāja trīs brigādes, jo katra cēla savu ēku; valdīja neiedomājams troksnis un jezga. Viss laukums bija tā piemētāts ar liānu rituļiem, palmu pinumiem un provianta kastēm, stiepļu slazdiem, tīkliem, krātiņiem un citām mantām, ka pa šo jūkli bija jābrien līdz ceļiem. Celtnieki malu malās tik enerģiski vicināja mačetes, ka es nevarēju nobrīnīties vien, kā viņi netrāpa cits citam. Visā šai haosā pastāvīgi jaucās arī sievietes — īsas pīpītes sūkdamas, nāca vecas sievas grumbainām sejām, plakanām krūtīm un gludi noskūtām sirmām galvām; nāca jaunas, apaļīgas, ar vizošiem brūniem augumiem un skaļu, spalgu balsi. Citas atnesa vīriem azaidu, citas stiepa kalabašus, pilnus ar vardēm, vabolēm, vēžiem un mazām zivtiņām, ko cerēja man pārdot.
— Masa… Masa! — viņas sauca, šūpodamas ar vēžiem piestūķētos kalabašus. — Masa nopirks? Masa grib tādus zvērus?
Sākumā, kad vēl nebija krātiņu, kur dzīvniekus novietot, man vajadzēja visas nesējas raidīt projām. Baidījos, ka viņām tas apniks un viņas man dzīvniekus vairs nenesīs. Taču bažas bija veltīgas: daža laba nāca ar to pašu nešļavu trīs četras reizes dienā, cerot, ka būšu pārdomājis.
Pirms sāku pieņemt dzīvniekus, gribēju cik necik pabeigt nometnes izbūvi un tikt mazliet pie kārtības, pēc tam vajadzēja ķerties pie krātiņu meistarošanas, lai būtu, kur dzīvniekus iemitināt. Sim nolūkam nolīgu vīru, kurš kādreiz bija strādājis par namdari; viņš savāca lielu kaudzi dažādu salauzītu kastu, nosēdās nometnes vidū un sāka darboties ātri un labi, nepievēršot ne mazāko uzmanību troksnim un juceklim, kas valdīja visapkārt. Drīz vien manā rīcībā bija vesels krātiņu arsenāls, kur varēja novietot dažādus dzīvniekus; pa ciemu ātri paklīda valodas par zvēru uzpirkšanu, un pienesēju saradās tik daudz, ka man likās — varenā straume aizraus mani kopā ar namdari. Dažreiz mēs lāktura gaismā nostrādājām līdz diviem vai pat trim naktī, steidzot pabeigt krātiņus, bet mums līdzās maisi un somas cilājās un grozījās, jo tur kustējās ieslodzītie iemītnieki.
Dzīvnieku pienesējus es dalīju trīs kategorijās: bērnos, sievietēs un medniekos. Bērni man piegādāja palmu zirnekļus, lielos brūnos palmu smecerniekus, dažādus hameleonus un skaistus sudrabainus un brūnus meža putnu mazuļus. Sievietes nesa upes un sauszemes krabjus, vardes un krupjus, zalkšus, reizēm kādu bruņurupuci vai putna mazuli un lielas, ūsainas zivis no strautu dūņainajām vietām. Taču visinteresantākos eksemplārus ieguvu no medniekiem: mangustus, dzeloņcūkas, vāveres un citus retāk sastopamus meža biezokņa iemītniekus. Bērniem vistīkamākā maksa bija lielie, spožie Rietumāfrikas peniji ar caurumiņu vidū, sievietes labprāt pusi atalgojuma saņēma sālī, pusi šiliņos, bet mednieki gribēja tikai skaidru naudu. Papīrnauda viņiem lāgā nepatika, un viņi labāk nesa uz mājām mārciņu penijos un šiliņos nekā vienā banknotē. Viņi nāca nebeidzamā straumē, sākot ar bērneļiem, kas tikko iemācījušies staigāt, un beidzot ar sirmgalvjiem un vecām sieviņām, kas kliboja uz nometni, uz spieķa atspiedušās, un ikviens nesa līdzi kādu dzīvu radību — kalabašā vai maisā, pie kūjas piesietu vai klūgu groziņā. Dažs nekautrēdamies atnāca gluži kails, jo gurnu apsējā bija ievīstījis nesamo. Katra kaste, katrs grozs tika izmantots par krātiņu, katra tukša petrolejas kanna, rūpīgi iztīrīta, pildījās ar vardēm vai čūsku rituļiem. Visās malās karājās no bambusa darināti putnu būri, pie visiem stabiem un celmiem bija piesieti pērtiķi un mangusti. Kolekcija auga acīm redzami.
Kādā agrā rītā, kad es pašreiz ārpusē pie telts skuvos, ieradās liels, drūma izskata vīrs, stiepdams uz muguras no palmu lapām sadiegtu maisu. Viņš pienāca klāt, nometa maisu man pie kājām un klusēdams palika stāvam, nenolaižot acu no manis. Pasaucu Piusu, kas virtuvē uzraudzīja brokastu gatavošanu.
Pius, ko šis cilvēks atnesis?
Kas tev tur iekšā? — Piuss svešajam noprasīja.
Udenszvērs.
Viņš saka — ūdenszvērs, ser, — Piuss paskaidroja.
Kas tas par ūdenszvēru? Paskaties, Pius, kamēr es noskujos.
Piuss piegāja pie maisa un uzmanīgi pārgrieza auklu, ar kuru bija aizsiets maisa gals. Viņš mazliet palūkojās iekšā.
Krokodils, ser, — viņš sacīja. — Dikti liels, bet man liekas — beigts.
Vai kustas?
Nē, ser, nekust nemaz, — Piuss atteica un izkratīja četras pēdas garo krokodilu no maisa. Tas palika guļam šļaugans, aizvērtām acīm.
Beigts, ser, — Piuss noteica un pievērsās svešajam. — Ko tu nes beigtus zvērus? Kāpēc neuzmanīji labāk, ko? Tu domā, masa muļķis, dos naudu par beigtu zvēru?
Sitas ūdenszvērs nav beigts, — atbildēja mednieks.
Ak nav beigts? — Piuss nicīgi noprasīja. — Tu saki — nav beigts?
Viņš uzsita krokodilam ar maisu; tas atvēra acis un mirklī atdzīvojās. Izšāvies Piusam pa kājstarpu, tā ka šis, izbailēs skaļi iebļaudamies, palēcās augstu gaisā, krokodils aizdrāzās garām medniekam, kurš veltīgi mēģināja to sagūstīt, un devās pāri laukumam tieši uz virtuvi. Piuss, mednieks un es — tam pakaļ. Krokodils, redzēdams, ka aplenkts, laikam nosprieda, ka skriet apkārt virtuvei būtu tīrā laika zaudēšana, kas var beigties ar nepatikšanām, brāzās iekšā taisni palmu lapu pinuma sienā. Pavārs un viņa palīgi pārsteigumā sastinga. Kad mēs ieskrējām virtuvē, krokodils caur pretējo sienu bija jau pa pusei ārā, bet virtuve izskatījās kā pēc grautiņa. Pavāra palīgam izkrita no rokām panna ar brokastīm, kas izšķīda pa grīdu. Pavārs, kurš bija sēdējis uz tukšas petrolejas kannas, zaudēja līdzsvaru un iegāzās grozā, kur glabājās olas un sulīgi, mīksti augļi; pūlēdamies pietraukties kājās, viņš apgāza lielu podu ar aukstu pudiņu. Krokodils pa to laiku joza, ko kājas nes, uz mežu ar pudiņa pikām un pelniem uz zvīņainās muguras. Norāvis ritasvārkus, es lēcienā uzmetu tos bēglim uz galvas un aptinu tik cieši, ka viņš nespēja man iekost. Tas notika īstajā brīdī, jo atradāmies vairs tikai dažus jardus no biezā krūmāja nometnes malā. Sēdēdams smiltīs, krokodilu pie krūtīm piespiedis, sāku kaulēties ar mednieku. Pēdīgi vienojāmies par cenu un ielaidām krokodilu mazajā dīķītī, kas bija īpaši izrakts šo rāpuļu turēšanai. Taču manus ritasvārkus krokodils bija iekampis zobos un liedzās atdot, tā ka man vajadzēja vien tos atstāt dīķī, kamēr rāpulim labpatiks atplest muti. Pēc izpeldēšanās dīķī mans apģērba gabals nekad vairs neatguva sākotnējo izskatu. Dažas nedēļas vēlāk izbēga cits krokodils un atkārtoja tieši to pašu, pārbiedēdams virtuves personālu un atstādams mani bez pusdienām. Pēc tam mēs krokodilus izsaiņojām tikai pie paša dīķa krātiņa, turklāt tuvumā vienmēr bija jābūt vismaz trim cilvēkiem, lai novērstu jebkuru bēgšanas mēģinājumu.
Pēc neilga laika notika vēl viens satraucošs gadījums, tikai pavisam citāda rakstura. Biju ilgi noņēmies ar krātiņu darināšanu un beidzot ap pusnakti iekāpu gultā. Apmēram stundu vēlāk mani pamodināja troksnis, kas nāca no ciema. Skaidri sadzirdēju spalgus brēcienus un klaigas, roku plaukšķināšanu un skaļus «ēēē .. . āāā!». Nodomādams, ka ciemā svin kādus svētkus, pagriezos uz otriem sāniem un mēģināju aizmigt. Taču troksnis nerimās, bet kļuva vēl skaļāks. Starp kokiem pazibēja gaisma, un es ieraudzīju no ciema tuvojamies cilvēku baru. Izrāpos no gultas un apģērbos, brīnīdamies, kāda iemesla dēļ tik daudz ļaužu nāk nakts vidū mani traucēt. Viss bars sanāca nometnes teritorijā, izskatījās, ka mājās nav palicis ne dvēseles. Lielā, ņudzošā ļaužu pulka vidū redzēju četrus vīrus, kas nesa uz pleciem varenu klūgu grozu, kuram aptuveni bija milzu banāna forma. Viņi nometa grozu man pie kājām, un pūlis kā uz burvja mājienu pēkšņi apklusa. Priekšā iznāca liela auguma, neglīts vīrišķis no- skrandušā haki uniformā, milzīgu, apskretušu tropu ķiveri galvā. Viņš dziļi paklanījās, tad lepni izslējās un sāka runu:
Masa, es atnesu zvēru. Atnesu labāko zvēru, kādu masa šai zemē atrast. Es liels mednieks, es nekad nebaidās, es iet mežā un ieraudzīt šito zvēru alā. Sitais zvērs dikti stiprs, bet man viņš nekā nevar padarīt… Es milzīgi stiprs vīrs, man dikti daudz spēks, es . ..
Man nepatika ne viņa ērmīgais apģērbs, ne garā, plā- tīgā runa. Turklāt biju noguris, gribēju drīzāk apskatīt atnesto dzīvnieku, salīgt par cenu un likties atpakaļ gultā.
Paklausies, draugs, — es viņu pārtraucu, — redzu, ka tu esi lielisks mednieks, redzu, ka tu spēj pieveikt pat bifeli. Bet gribu redzēt, kādu zvēru esi atnesis, vai dzirdi?
Labi, ser, — mednieks apjucis atteica. Viņš pavilka lielo grozu lāktura gaismā, lai es varētu aplūkot saturu.
Liela čūska, ser, — viņš paskaidroja, — boa.
Grozā, aizpildot to līdz pēdējai vietiņai, gulēja lielākais
pitons, kādu jebkad biju redzējis. Tas bija tik milzīgs, ka ap trīs pēdu garais astes gals nebija ietilpis grozā, tādēļ ar staipekņiem piesiets pie groza sāna. Caur klūgu pinumu čūska melnām, niknām acīm raudzījās manī un skaļi šņāca. Es ar skatienu lūkoju noteikt rāpuļa garumu un priecājos par raibo ādu, kas zalgoja lāktura gaismā.
Klausies, draugs, — es sacīju medniekam, — tagad naktī nevaru šito skaisto zvēru labi apskatīt. Atstāj viņu šeit un atnāc rīt no rīta. Tad mēs viņu aplūkosim un salīgsim par maksu. Skaidrs?
Jā, ser, — mednieks atbildēja.
Ar skatītāju palīdzību iestiepām grozu dzīvnieku mītnē un nolikām tur zemē. Uzlēju čūskai divus spaiņus ūdens, jo tā droši vien bija ļoti izslāpusi. Pēc tam pārgriezu saites, ar kurām pie groza bija piežņaugta rāpuļa aste. Staipekņi bija novilkti tik cieši, ka skaistajā ādā dažuviet palika bojājumi. Brītiņu pamasēju čūskas asti, lai atjaunotu asinsriti, kas ciešajā nosaitējumā noteikti bija traucēta. Tad aizvadīju ciema ļaudis un no jauna likos gulēt.
Otrā rītā vērīgi apskatīju pitonu, un man likās, ka tam nekas nekait, tikai tas pārāk samocīts grozā, kurš dro.ši vien appīts rāpulim apkārt pēc sagūstīšanas. Pēc milzīgas kaulēšanās, kas ilga visu brokastlaiku, man beidzot izdevās pitonu nopirkt par paša noteikto cenu; un tad vajadzēja sākt domāt par tā pārvietošanu krātiņā. Izraudzījos lielāko no visām kastēm un uzdevu namdarim to steigšus pārbūvēt par krātiņu pitonam. Ap lenča laiku krātiņš bija gatavs, tā dibenu izklājām ar sausām banankoka lapām, izveidojot mīkstu guļvietu. Un nu galvenā problēma — čūskas pārvietošana no groza krātiņā. Parasti nav grūti pārvietot jebkura lieluma pitonu, ja ir krietni palīgi, kam var uzticēties. Viens satver čūsku pie galvas, otrs pie astes, bet pārējie tur rumpja daļu. Ja pitonu tur izstieptu, lai tas nevar nekam apvīties apkārt, tas ir diezgan nevarīgs. Taču man tieši šādu palīgu trūka. Afrikāņu izpratnē pitons ir indīga čūska, turklāt tāda, kas indi izšļāc ne tikai ar mēli, bet arī ar smailo astes galu. Neko nelīdzēja mani solījumi turēt galvu, lai tikai viņi pieturētu nekaitīgās ķermeņa daļas. Viņi par varēm centās iegalvot, ka čūska spējot ar asti viņus nogalināt. Man nebija ne mazākās vēlēšanās izlaist pitonu no groza un pēc tam noskatīties, kā mani palīgi aizmūk, atstājot mani vienu pašu ar milzīgo rāpuli. Pēc ilgas ķīvēšanās man beidzot sanāca dusmas.
— Paklausieties, — es sacīju, — ja pēc pusstundas šitā čūska nebūs krātiņā, neviens vairs nesaņems no manis algu.
To teicis, pārgriezu groza sānos klūgas, stingri satvēru pitonu aiz kakla un lēnām, jardu pa jardam, sāku vilkt ārā. Pakāpeniski pie čūskas rumpja cita pēc citas negribīgi ķērās melnās rokas. Turēdams čūskas galvu ar vienu roku, nogaidīju, līdz parādījās aste, un sagrābu ari to. Čūska nu bija izstiepta aplī: man rokās bija galva un aste, bet mani afrikāņi, bailēs trīcēdami, turēja ķermeni, kas locījās un raustījās. Iestūmu asti krātiņā, un pēc tam saudzīgi, pēdu pa pēdai, ieguldījām tur visu čūsku. Kad rāpulis bija novietots, es pagrūdu tā galvu uz priekšu, palaidu vaļā, strauji aizcirtu lūku un pēc tam pats atvieglots atsēdos uz krātiņa. Puiši bija varen satraukti paši par savu drosmi, rādīja cits citam, kā čūsku turējuši, cik tā bijusi smaga un tā joprojām. Aizsūtīju vienu kalpotāju uz ciemu pēc vistas, jo sapratu, ka čūska droši vien ir izsalkusi. Naktī tā vistu bija apēdusi, un man šķita, ka viss būs labi. Bet tad nāca trieciens, viens no tiem, kas dzīvnieku vācēja darbu padara tik grūtu: pitonam astē, kura pārāk ilgi bija cieši nosaitēta, iemetās gangrēna. Pat vēsā klimatā ir bīstami dzīvnieku ilgi turēt sasietu, bet tropos gangrēna izceļas ļoti viegli un progresē neiedomājami strauji. Pēc desmit dienām es vairs nekā nevarēju nabaga rāpuļa labā darīt — dzīvnieks ēda dūšīgi, bet aste, par spīti ārstēšanai ar antiseptiskajām vielām, kļuva arvien nelāgāka. Kaut arī man bija gaužām žēl, neatlika nekas cits kā izbeigt pitona mokas. Visā augumā izstiepts, tas bija astoņpadsmit pēdu garš. Sekcijā atklājās, ka tā bijusi mātīte ar vairākām pusattīstītām olām. Nekad pēc tam vairs neesmu redzējis tik lielu dzīvu pitonu, un arī mednieki man vairs otru tādu neatnesa.
Parasti par zvērķērāju darbu domā, ka pietiek dzīvnieku sagūstīt, ievietot krātiņā, un viss galā. īstenībā darbs tikai tad sākas; reizēm patiesi ir grūti vajadzīgo dzīvnieku atrast un noķert, taču tas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar uzdevumu sameklēt tam piemērotu barību, novērot gūstekni un uzmanīt, vai tam šaurajā miteklī nepiemetīsies kāda kaite, vai tas no pastāvīgās saskarsmes ar krātiņa koka grīdu neatmīs jēlas kājas. Piedevām krātiņi ik dienu jātīra, dzīvnieki jābaro un jārūpējas, lai tiem netiktu par daudz vai par maz saules, un tā tālāk. Ir radījumi, kas pēc sagūstīšanas atsakās no barības; tādiem jāsēž klāt stundām un jāmēģina tos iekārdināt ar gardumiem. Reizēm šādos eksperimentos laimējas — gadās atklāt, kas dzīvniekam vislabāk garšo. Bet lāgiem viņš noniecina it visu, un tad vienīgā izeja ir palaist gūstekni atpakaļ mežā. Dažos gadījumos tomēr nav iespējams ne izpētīt dzīvnieka ēdienu karti, ne palaist viņu brīvībā, proti, tad, ja esat sagūstījis mazuli. Man visļaunākā pieredze gadījās ar dukeru mazuļiem.
Dukeri ir vienīgi Āfrikā sastopamu antilopju grupa. Augumā tie svārstās starp foksterjera un senbernāra šķirnes suni un krāsā — no palsa tēraudziluma līdz sulīgam lapsas rudumam. Ešobi apkārtnē rudie dukeri ļoti bieži sastopami. Tajā laikā, kad es tur atrados, dukeriem tieši bija mazuļi, un mednieki parasti vai nu atrada mežā mazuļus vien, vai arī, nošāvuši pieaugušu antilopi, konstatēja, ka pie mātes bijis mazulis. Mazo viņi atnesa man Sajā sakarā gribu piebilst, ka likums Kamerūnā neparedz saudzēšanas laiku nevienai dzīvnieku sugai, tā ka medniekiem ir pilnīgas tiesības nogalināt mātīti ar mazuli. Medniekam tas ir ļoti izdevīgi, jo viņš, lieki netērējot šaujampulveri, kopā ar māti iegūst arī teliņu. Spriežot pēc daudzajiem mazuļiem, kurus man piegādāja, šie slaktiņi
ik gadu atnešanās laikā izvēršas jo plaši, un, kaut ari pagaidām Kamerūnā dukeru vēl ir daudz, jāšaubās, vai ilgi tā būs.
Kad man atnesa pirmo dukeru mazuli, es to tūliņ nopirku, uzbūvēju piemērotu krātiņu un jutos ļoti iepriecināts par skaisto papildinājumu kolekcijai. Taču drīz vien atskārtu, ka ar dukeru ir daudz grūtāk tikt galā nekā ar jebkuru citu pārnadžu pārstāvi, ar kādiem līdz šim bija gadījies sastapties. Pirmajā dienā mazulis bija stipri satraukts un kategoriski atteicās no barības. Nākamajā dienā, atjēdzis, ka pāri tam nedarīšu, tas sāka tecēt pakaļ kā sunītis, raudzīdamies manī ar savām lielajām, tumšajām, valgajām acīm. Bet pudelīti tomēr noniecināja. Visādi izmēģinājos pieradināt mazuli pie zīšanas. Nopirku pieauguša dukera ādu, pārklāju to pār krēslu un, kad mazulis sāka ādu ostīt, pabāzu no ādas apakšas pudeles pupiņu. Mazais negribīgi ievilka pāris malku un aizgāja. Izmēģinājos ar karstu, ar siltu, ar aukstu, ar saldu, skābu un rūgtu pienu, — viss velti. Apmetu mazulim valgu ap kaklu un izvedu viņu tuvējā mežā pastaigāties, jo mazais bija tādā vecumā, kad jau var sākt ganīties, un es cerēju, ka viņš varbūt atradīs kādu augu vai lapu savā gaumē. Izstaigājāmies krustu šķērsu, bet vienīgais iznākums bija tāds, ka mazulis izkasīja lapu trūdos bedrīti un ielaizīja mazliet zemes. Redzēju, ka antilopīte kļūst dienu no dienas vārgāka, un ķēros pie ārkārtējiem līdzekļiem: noguldīju to zemē un piespiedu dzert ar varu, bet tāda rīcība mazo pārlieku izbiedēja un nodarīja tai vairāk ļauna nekā laba. Izmisumā nosūtīju pavāru uz tuvējo pilsētiņu nopirkt slaucamu kazu. Kazas mežainajos apvidos nav viegli dabūjamas, un pagāja veselas trīs dienas, iekams pavārs atgriezās. Pa to laiku mans mazulis jau bija pagalam. Pavārs atveda neglītāko un stulbāko kazas lopu, nederīgāko radījumu, kādu vien man mūžā gadījies sastapt. Trīs mēnešos, kurus kaza pavadīja pie mums, no tās ar lielu stīvēšanos izdevās izslaukt apmēram divas tases piena. Ieraudzījusi mazu dukerēnu, viņa nodūra galvu un grasījās brukt tam virsū. Trim vīriem vajadzēja negantnieci turēt, kamēr mazulis zīda. Pēdīgi viņa tika nosūtīta uz virtuvi un trīs dienas kļuva par galveno sastāvdaļu mūsu maltītēs.
Taču mednieki joprojām nesa man dukeru mazuļus, mazuļi joprojām atteicās no barības, panīkuļoja un nobeidzās. Vienu brīdi veseli seši mazi skaistulīši klīda kā pazuduši pa nometni, laiku pa laikam izgrūzdami garu, skumju blējienu kā jēriņi. Ikreiz, kad ieraudzīju valgā atvedam dukeru, cieši noņēmos to nepirkt, bet, kad tas piegrūda miklo purniņu man pie rokas un pacēla pret mani tumšās, lielās acis, man sirds neizturēja. Iedomājos, ka varbūt tieši šis būs citāds, varbūt šis beidzot sāks zīst, un es mazuli nopirku, tomēr drīz vien piedzīvoju to pašu, ko ar pārējiem. Redzot sešus mazus dukerēnus, dzirdot tos aiz izsalkuma blējam un tomēr atsakāmies no visa, ko tiem piedāvā, ikvienam nolaistos rokas, un beidzot es dukeru mazuļus vairs nepirku. Zināju, ka tie nolemti mednieka katlam, bet sapratu, ka tā ir ātra un viegla nāve salīdzinājumā ar lēno vārgšanu. Nekad neaizmirsīšu ilgo un mokpilno cīņu par šīm mazajām antilopēm: stundām noklaiņot pa mežu, velkot tās valgā līdzi, censties tās iekārdināt ar lapām un zāli, nomocīties ar pudelīti, līdz mēs abi — mazulis un es — vai mirkām pienā, bet mazulis dabūja no šā labuma tikai pāris pilienu; rāpties trijos no rīta ārā no gultas un pusaizmigušam atkārtot piena procedūru, turklāt mazuļi kārpījās un spērās, saplēzdami ar asajiem nadziņiem manu pidžamu driskās; noskatīties, kā tiem sāk ļodzīties kājas, kažoks kļūst nespodrs, lielās acis iegrimst dobuļos un apmiglojas. Ar dukeriem vairāk nekā ar jebkuru citu dzīvu radījumu pārliecinājos, ka dzīvnieku gūstītāja darbs nepavisam nav no vieglajiem.
Sajā laikā, kad pārcietu mocības ar dukeru piejaucē- šanu, nolīgu naktssargu. Ar šo cunfti iepazinos pirmoreiz un, kamēr vien uzturējos Kamerūnā, piedzīvoju ar viņiem daudz nepatikšanu. Bija divēja vajadzība nolīgt naktssargu: pirmkārt, lai viņš uzliek katlu, sakarsē ūdeni dukeru nakts barošanas reizei un pēc tam pamodina mani; otrs, svarīgākais iemesls bija tas, ka naktssargam ik pēc pāris stundām bija jānostaigā gar nometnes robežu un jāpārbauda, vai netuvojas klejotājskudru bari, kas pārvietojas ļoti ātri un klusu. Neviens, kurš pats savām acīm nav redzējis klejotājskudras kustībā, nespēj iedomāties, kādos baros, kādā ātrumā un mežonīgā niknumā šie kukaiņi uzbrūk.
Skudras nāk apmēram divas collas platās, bet divas vai trīs jūdzes garās kolonnās. Ārpusē iet karotāji — ap puscollu garas skudras ar lielām galvām un spēcīgiem, izliektiem žokļiem. Vidū sarindojušās darba skudras, krietni sīkākas par karotājiem, taču ari tās spēj sāpīgi iekost. Kolonnas virzās pa mežu, iznīcinādamas visu, ko sastop ceļā; sasniegusi apvidu, kur daudz barības, kolonna izvēršas vēdekļa veidā, un pēc maza brītiņa visa apkārtne pārvēršas par melnu, ņirbošu skudru paklāju. Ja viena tāda kolonna iekļūtu savākto dzīvnieku mītnē, krātiņi jau pēc dažām minūtēm būtu skudru apsēsti un to iemītnieki velti cīnītos, lai skudras tos dzīvus neapēd.
Mans naktssargs bija liela auguma, slaids jauneklis, apjozies ar niecīgu gurnu apsēju, toties apbruņojies ar milzīgu šķēpu. Viņš ieradās ap saulrietu un aizgāja rītausmā. Jau pašā sākumā gribu paskaidrot: jauneklis bija cieši pārliecināts, ka esmu viņu nolīdzis tādēļ, lai viņš virtuvē pie silta pavarda varētu labi izgulēties. So pārliecību es sagrāvu jau pirmajā naktī, atradis modro sargu saldi guļam, — izšāvu no bises viņam pie pašas auss, un rezultāts mani pilnīgi apmierināja. Nekad viņš vairs neriskēja gulēt, ja droši nezināja, ka es esmu pārāk noguris, lai celtos augšā un viņu pārbaudītu. Sākumā viņš pret saviem pienākumiem izturējās visai pavirši; dienu viņš strādāja par vīna pārdevēju un, kā katram labam tirgotājam pieklājas, visnotaļ nogaršoja, vai vīns ir pārdošanai pietiekami labs. Vakarā viņš ieradās pie manis diezgan nedrošs uz kājām un, daudz nedomādams par savu uzdevumu, aizmiga virtuvē pie pavarda. Paņēmiens uzraut viņu kājās ar šāvienu, kad pieķēru guļam, joprojām bija iedarbīgs. Taču, lai kā nopūlējos, nespēju viņu pārliecināt par briesmām, kas mums draud no skudrām. Savu apgaitu viņš apstaigāja tik nevērīgi, ka būtu laikam pamanījis skudras tikai tad, kad tās jau pārņemtu visu teritoriju
Bet tad kādu nakti viņš tā pārbijās, ka uz visu mūžu bija izārstēts no vieglprātīgās attieksmes pret šiem kukaiņiem.
Ik pa divām nedēļām cieminieki rīkoja deju vakarus. Tas bija ievērojams sabiedrisks pasākums, visi ietērpās savās labākajās katūna drānās un augu nakti, kājas piesperdami, šūpojās maza lākturīša gaismā, bungām svinīgi dunot un stabulei vīterojot. Reiz arī mani ielūdza uz deju vakaru, un es aizgāju turp, uzcirties pidžamā un rītasvār- kos, un aiznesu līdzi galdu, krēslu un savu visspožāko lākturi. Gaismekli dejotāji apsveica ar skaļām gavilēm, jo nu tie redzēja, kur spert kāju, un varēja izvērsties daudz sarežģītākos dejas soļos. Visi centās mani uzjautrināt, un, kad pēc pāris stundām gāju atpakaļ uz nometni, atstāju lākturi dejas priekā apskurbušā apļa vidū, piekodinādams, lai no rīta to atnes uz nometni. Afrikāņi šo laipnību uzņēma ļoti atzinīgi, un turpmāk, ja arī mani pašu darbs aizkavēja iet uz deju vakaru, es allaž aizsūtīju turp lākturi, ko cieminieki apsveica ar roku plaukšķināšanu un prieka saucieniem: «Paldies, masa, paldies .. .», kurus varēju sadzirdēt pat nometnē.
Kādu vakaru man paziņoja, ka ciemā tiek rīkotas dejas īpaši man par godu. Vai es ar lākturi ieradīšoties uz svinībām? Pateicos par pagodinājumu un piebildu: ja nevarēšu pats aiziet, mani pārstāvēs lākturis. Taču paguvu pabeigt darbus agrāk nekā parasti un varēju doties uz svinībām. Pirms aiziešanas uz ciemu stingri piekodināju naktssargam: ja manā prombūtnē kaut kas notiek, lai tūliņ padod ziņu. Gāju uz ciemu ar lākturi rokā, bet galdu un krēslu man nesa nopakaļ. Dejas bija ilgas un interesantas. Taču beidzot nolēmu, ka jādodas pie miera, ja gribu no rīta agri tikt kājās. Atstājis lielo gaismekli dejotājiem, gāju uz mājām ar mazu lukturīti, bet nopakaļ man atkal nesa galdu un krēslu. Sasnieguši nometnes teritoriju, ieraudzījām naktssargu lampas gaismā griežamies ērmīgās piruetēs. Viņš virpuļoja, šad tad pats sevi iepļaukāja, skaļi lādējās banjangi valodā, tad sāka kā negudrs sist pa zemi ar zaru slotu.
Kas noticis? — es iesaucos.
Skudras, masa, daudz skudras.
Metos skriešus turp un ieraudzīju, ka klejotājskudras apsēdušas naktssargu un ar tām noklāta zeme visapkārt. No krūmiem joprojām plūda ārā nepārredzami papildspēku bari. Skudras jau bija izpletušās pa visu laukumu, un pirmās izlūkvienības atradās vairs tikai dažus soļus no dzīvnieku mītnes. Nedrīkstējām zaudēt ne mirkli, bija jāglābj krātiņi.
Pius! — es kliedzu. — Ogastīn, Džordž, Daniel, ātrāk šurp!
Puiši atskrēja. Pa šo brītiņu skudras bija apsēdušas arī mani, un neatlika nekas cits kā nomest apģērbu līdz pēdējam gabalam. Pats kails līdz ādai, nokomandēju savus tikpat kailos padotos:
Džordž, sausus zarus un lapas … ātri . .. atnes labi daudz! Pius, skrien pēc petrolejas kannas! Naktssarg un Daniel, uzpūtiet virtuvē uguni un nesiet šurp … ātrāk … ātrāk …
Visi aizskrēja, kur katram likts, bet es pats, aši salauzis bunti lapotu zaru, metos uzbrukumā avangardam, kas atradās vistuvāk dzīvnieku mītnes sienai, ar vienu roku mēzdams un šaustīdams, cik spēka, ar otru traukdams nost no miesas skudras, kas nikni koda. Džordžs atgriezās ar lielu klēpi sausu zaru un lapu, un ar to visu mēs aizsprostojām ceļu galvenajai kolonnai, kas patlaban plūda ārā no meža. Samērcējām sausos zarus petrolejā un pielaidām kaudzei uguni. Paķēris petrolejas kannu, apskrēju vairākas reizes apkārt dzīvnieku mītnei, šļakstīdams petroleju, bet Daniels nāca man aiz muguras, krāva žagarus kaudzītēs un aizdedzināja. Kad bijām ieslēguši dzīvniekus uguns lokā, man kļuva mazliet vieglāk ap sirdi, bet nu vajadzēja stingri uzmanīt, lai dzirksteles neaiz- sprakst līdz palmu lapu jumtam un nenosvilina visu ēku. Glābšanas darbus bijām uzsākuši pēdējā mirklī: vēl dažas minūtes, un skudru priekšpulki būtu izlauzušies cauri sienai un iebrukuši telpā, kur krātiņi bija sakrauti cits uz cita. Atstājis Piusu un Džordžu uzmanīt uguni, devos uz savu telti. Teikdams, ka tā bija skudru apsēsta, es nebūtu pateicis nenieka: skudras mudžēja itin visur, zaļās brezenta sienas bija kļuvušas par melnu, kustīgu aizkaru. Trīs kastes, kurās atradās kaltēšanai izstieptas ādas, bija līdz malai pilnas ar skudrām, un no ādām nekas nebija palicis pāri. Pa manu gultu siroja tūkstošiem karotāju, tāds pats liktenis bija piemeklējis ieroču somas, drēbju lādi, lamatas, tīklus un medikamentu skapīti. Pagāja trīs stundas, kamēr iztīrījām telti; un tikai rītausmā cīņa ar skudrām puslīdz bija izcīnīta. Kaili un netīri sapulcējāmies laukumā pie virtuves un vēl joprojām lasījām cits citam skudras nost.
Kad biju nomazgājies, apģērbies un cik necik atjēdzies, sekoja gara un barga saruna ar naktssargu. Beidzis runāt, liku diviem vīriem viņu sasiet un teicu, ka tie viņu tūliņ vedīs pie iecirkņa priekšnieka, kur viņu apcietinās par dienesta pienākumu nepildīšanu, par mēģinājumu nogalināt mani un iznīcināt manus dzīvniekus, par gulēšanu darba laikā, par trauksmes necelšanu un vēl citiem noziegumiem. Brīdināju viņu, ka priekšnieks spriedīs bargu tiesu un labākais, uz ko viņš var cerēt, ir divi gadi cietumsoda. Bailēs nobālis, naktssargs lūdzās, lai piedodot. Neslēpdams, ka daru to nelabprāt un vienīgi aiz žēlsirdības, sacīju, ka došu viņam iespēju laboties. Tomēr piekodināju: ja kaut reizi klejotājskudras tiks pamanītas simt jardus no nometnes un viņš necels trauksmi, tad žēlastības vairs nebūs… Izteicu neskaidru mājienu, ka iespējams pat mūža ieslodzījums. Draudi līdzēja, un turpmāk viņš modrāk par modru uzmanīja, vai netuvojas skudras, un karagājiens tika novērsts laikus.
Ilgi jo ilgi man vajadzēja naktssargam skaidrot, ka viņš personiski būs atbildīgs par katru dzīvnieku, kas nakti izbēgs no krātiņa. Divas reizes gūstekņi bija atraduši vaļēju dēli vai nepienaglotu stiepli un aizbēguši mežā, kamēr naktssargs krāca, uz petrolejas tvertnes sēdēdams, galvu uz sava varenā šķēpa atbalstījis. Abas reizes aprobežojos ar morāles nolasīšanu, jo dzīvnieki nebija sevišķi vērtīgi. Taču biju stingri nolēmis dot naktssargam pamatīgu mācību, kolīdz radīsies iespēja. Vienu vakaru mednieks pēc tumsas iestāšanās atnesa pusaugu pangolīnu. Es to nopirku un līdz rītam ievietoju tukšā kastē, bet virsū sakrāvu dažādas mantas, lai dzīvnieks nevarētu aizbēgt. Zinādams, cik šiem dzīvniekiem spēcīgas priekškājas, nobrīdināju naktssargu, lai patur krātiņu acīs un uzmana, ka pangolīns neizlaužas. Pirms gulētiešanas es ik vakaru mēdzu apstaigāt krātiņus un pārbaudīt, vai viss kārtībā un visas durtiņas, kā nākas, aizdarītas. Ieskatījies kastē, kur biju novietojis pangolīnu, ieraudzīju, ka tā tukša. Nespēju saprast, kā dzīvnieks izkļuvis no sprosta, jo visas mantas uz kastes stāvēja, kā stāvējušas. Taču biju jau pieradis pie šādiem mistiskiem izbēgšanas brīnumiem, tādēļ nemaz netērēju laiku, cenšoties mīklu atrisināt. Pasaucu naktssargu un rādīju viņam tukšo kasti.
Paklau, katarzvērs izbēdzis.
Es viņu nav redzēt, ser, — naktssargs purpināja, blenzdams uz tukšo kasti.
Skaidrs, ka neesi redzējis, tāpēc ka slikti strādā. Tagad klausies, ko teikšu: šitam zvēram nav spēka ātri paskriet. Kādreiz viņš paslēpjas krūmos. Paņem lākturi un ej meklēt. Ja tu viņu neatradīsi, atskaitīšu piecus šiliņus no tavas algas, saprati?
Saprotu, ser, — naktssargs bēdigi atteica. Paņēmis gaismekli un šķēpu, viņš pazuda krūmos. Veselu stundu dzirdēju viņu tur staigājam, tusnījam un pašu ar sevi sarunājamies:
Katarzvērs… ēē… āāā! Uz kuru pusi viņš aizskriet? Ēēē … āāā! Tik grūti, tik grūti… uz kuru pusi, nolādētais, aizskrējis … Es viņu neredzēt… Katarzvērs, man tā jāmokās tevis dēļ …
Pēdīgi, kad tikko laidos miegā, viņš uzvaras priekā iekliedzās:
Es viņu atradis, ser, atradis tepat krūmos.
Labi, nes ātri šurp!
Pēc brītiņa viņš izlīda no krūmāja, stiepdams aiz astes pangolīnu un sajūsmā starodams. Aiznesu pangolīnu uz sprostu, un lāktura gaismā man tas izskatījās tāds kā lielāks paaudzies. Novācis visas uz vāka sakrautās mantas, iebāzu roku sprostā sakārtot sausās banānu lapas, un piepeši mana roka atdūrās pret kaut ko apaļu, stingru un siltu. Palīdis zem lapām, gulēja īstais pangolīns: naktssargs bija noķēris pavisam citu! Iestūmu jauno iemītnieku sprostā un devos pie miera. Nesapratu, ko nu darīt: turoties pie manis paša nerakstītā likuma, vajadzēja naktssargam par noķerto dzīvnieku samaksāt. Taču atzīties, ka esmu kļūdījies un pangolīns nav izbēdzis turpat viņam acu priekšā, būtu, tā sakot, pedagoģiski nepieļaujami. Nolēmu neteikt nekā, bet savu sirdsapziņu nomierināju, ar uzviju samaksājot viņam par tuvākajās dienās atnestajiem dzīvniekiem. Viņš, liekas, bija varen veiksmīgs puisis, jo pāris nedēļu vēlāk atgadījās gluži tas pats ar izbēgušu milzu zirnekli. Šoreiz zirneklim patiesi bija laimējies izbēgt, un naktssargs, to meklēdams, atrada nometnes tuvumā rāpojam pavisam citu, bet daudz retāk sastopamu eksemplāru. Turēdams gūstekni nūjas galā, viņš to nesa atpakaļ uz sprostu, pa ceļam tikko neuzkāpjot virsū īstajam, kas ļēpoja pa zemi pašā nometnes teritorijas vidū.
Sie lielie palmu zirnekļi piederēja pie tiem nedaudzajiem radījumiem, pret kuriem nekad neesmu spējis izjust īstu patikšanu. Rumpis tiem ir apmēram olas lielumā, bet kopā ar izstieptajām kājām tie nebūs mazāki par apakštasi. Zirnekļi ir tumšā šokolādes krāsā, un virspuse tiem klāta ar biezu, gaišbrūnu vilnu. Mazajām, spožajām ačelēm ir nejauks, ļaunīgs skatiens. Vairums, ja tiem pieskaras ar rīksti, atkāpjas, bet daži metas uzbrukumā. Tie spēj palēkties divas pēdas uz priekšu un droši savas sešas collas augstumā vai pat vēl augstāk. Lēciena laikā tie savelkas, lai varētu laist darbā līkos žokļus, un iepleš priekšējās kājas, it kā aicinot jūs savos sarainajos apkampienos. Zināju, ka šo zirnekļu kodiens ir indīgs, tomēr joprojām šaubos, vai tas spēj nogalināt, ja vien cilvēks pats nav pārāk vārīgs pret asins saindēšanos.
Kādu pēcpusdienu atnāca mednieks ar diviem nelieliem groziņiem; vienā no tiem gulēja resna, skaista nāvējošā Gabunas odze, bet otrā — milzīgs palmu zirneklis. Kad biju tos nopircis, mednieks lūdza, vai es nevarot pa- ārstēt viņa netīrā lupatā ievīstīto roku. īkšķī bija dziļa brūce, un viss pirksts piesarcis un satūcis. Apskatīju ievainojumu, izmazgāju to un aptinu ar tīru apsēju. Tad apvaicājos, kur viņš īkšķi ievainojis.
Zvērs iekoda, — viņš lakoniski atbildēja, norādīdams uz groziņiem.
Žēlīgā debess! — es pārbijies iesaucos. — Kurš zvērs — čūska vai tas otrs?
O, nē, ser, čūska ne … tas otrs zvērs … dikti sāp, masa. Vai nevar dabūt kādas zāles, kad tas iekož, masa?
Iedevu viņam divas tabletes aspirīna un lielu glāzi koši dzeltenas, spirdzinošas citrona sulas. Mednieks bija ļoti pateicīgs un nākamajā dienā ieradās atkal, lūgdams, lai iedodot vēl tās zāles, kas tik labi līdzējušas pret kodienu. Piedāvāju vēl divus aspirīnus, bet viņš no tiem atteicās. Nē, šīs zāles ne, viņš gribot tās otras, jo tās bijušas īstās, kas viņu izārstējušas.
Kādu dienu, kad mazs zēniņš atnesa piedāvāt pirkšanai bruņurupuci, iepazinu vēl vienu dīvainību Kamerūnas iedzīvotāju loģikā. Aplūkojis bruņurupuci, konstatēju, ka bruņās tam izsists dziļš caurums un ka tāds eksemplārs man neder. Atdevu bērnam dzīvnieku atpakaļ, teikdams, ka to nepirkšu, un paskaidrodams, kādēļ tas man neder. Pēc pusstundas ieradās cits puika ar to pašu bruņurupuci.
Nodomājis, ka pirmais bijis pārāk mazs, lai saprastu, ko tam saku, skaidroju to pašu vēlreiz. Drīz pēc tam ieradās trešais, vēl lielāks zēns, nesdams padusē manu veco paziņu. Un tā visu dienu pie manis nāca piedāvātāji, sākot ar sīkiem knēveļiem un beidzot ar sirmgalvjiem, piesolīdami to pašu sakropļoto bruņurupuci.
Kādēļ, — es jautāju pēdējam, kas to atnesa, — kādēļ jūs visi nesat man vienu un to pašu zvēru? Es taču sacīju, ka viņu nepirkšu . . . paskaties . . . viņam mugurā caurums, vai tu neredzi? Kādēļ nesat viņu tik daudzas reizes?
Ē . .. varbūt masa nenopirks no manis, bet no cita nopirks, — atbildēja bruņurupuča pašreizējais īpašnieks.
Paklausies, draugs, ej mājās un saki visiem, ka man šitais zvērs nav vajadzīgs, saprati? Un tam, kas man viņu vēlreiz atnesīs, es izdauzīšu tādu pašu lielu caurumu mugurā kā tam zvēram, skaidrs?
Jā, ser, — mednieks pasmaidīdams atteica, — masa šito zvēru negrib.
Un es bruņurupuci vairs nekad neredzēju.
Otra īpatnība dzīvnieku piegādātāju loģikā bija ciešā pārliecība, ka, vienalga cik stipri atnestais dzīvnieks sakropļots, viņi pierunās mani to nopirkt, ja iestāstīs, ka tam nekas nekait un ka tas droši vien dzīvos vēl gadu gadiem. Visbiežāk tas notika ar putniem. Sākumā puišeļu bars, kuri graizīja staipekņus, lai iegūtu balto, gumijai līdzīgo šķidrumu, ko lietoja par līmi putnu ķeršanai, nešaubīgi ticēja, ka man vajadzīgs tikai putns, lai tas būtu kāds būdams. Ja vien tas vēl elpoja, tad nebija svarīgi, ka tam izplūkātas spalvas, salauzta viena vai abas kājas. Krietns laiks pagāja visai nopietnās un bargās sarunās, cenšoties piespiest zēnus izprast apstākļus. Taču īsti viņus pārliecināja gadījums ar pundurgriezēm.
Kādu rītu es patlaban pārbaudīju zivju murdus, pilnus ar sakropļotiem putniem, ko man bija atnesuši zēni, un skaitīju viņiem likumus, kā jārūpējas par noķertajiem dzīvniekiem. Kamēr es dusmās un riebumā strostēju padsmitniekus par nejēdzīgajām putnu medībām, nometnē ietuntuļoja maza meitenīte, varbūt gadus sešus veca, nesdama nelielu, no sausas zāles un lapām prasmīgi izvītu groziņu. Viņa apstājās man pretī un, mirkli klusējot mani noskatījusi, sniedza groziņu.
Kas tev tur ir? — es jautāju.
Putns, masa, — meitenīte sīka balstiņā atteica.
Paņēmu groziņu un ielūkojos tajā, sagatavojies atkal
ieraudzīt nomocītus putnus. Bet ligzdiņā gulēja trīs skaisti, mazi putnēni, kam nebija sabojāta neviena spalviņa. Putnu mazuļiem bija slaidas kājiņas ar gariem, trausliem pirkstiem, kas parasto putnu ķērāju rokās noteikti būtu salauzti. No spārniem nebija izrautas spalvas — parastā metode, ko izmantoja, lai laupītu putniem iespēju aizlidot. Putnēni bija nevainojamā stāvokli. Sapratu, ka šāda iespēja jāizmanto. Izcēlu vienu pundurgriezi no ligzdiņas un klusēdams parādīju to pārsteigtajiem puikām.
Skatieties, — es teicu, — šitā mazā meitene prot labāk ķert putnus nekā jūs. Paskatieties uz putnu: tas nav ievainots, ap kājām tam nav cilpas. Tādu putnu es pirkšu, tas nemirs. Kāpēc meitene prot ķert putnus, bet jūs, vīrieši, ne? Tagad jūs redzēsiet, cik es viņai par putniem samaksāšu.
Pievērsies meitenītei, apvaicājos, cik viņa par saviem putniem prasa.
Divi divi šiliņi, masa, — meitene atbildēja, un tas nozīmēja — divus šiliņus par katru.
Dzirdat? — noprasīju zēniem. — Mazā saka, viņa gribot divus šiliņus par katru putnu. Tā ir laba cena, bet viņai arī ir labi putni, viņa tos ķēra viegli, viegli. Putni nav ievainoti, viņa tos nevilka šurp aiz auklas pie kājas. Un tāpēc, ka viņa prot pareizi ķert putnus, es viņai maksāju piecus šiliņus par katru labo putnu.
Ēēē . .. āāā! — zēni izbrīnā un skaudibā nosēcās.
Meitenīte, kas nesaprata, ko saku, bija tik pārsteigta
rr \
par manu piedāvājumu samaksāt vairāk nekā divkārtīgi par prasīto cenu, ka ķertin paķēra naudu un, piespiedusi to pie krūtīm, klumburoja projām, cik ātri vien resnās
kājeles nesa, laikam aiz bailēm, ka es varētu apdomāties un grozit savu lēmumu. Zēni tērgādami un žestikulēdami viņai sekoja. Kopš tās dienas visus putnus saņēmu priekšzīmīgā stāvoklī, ciema puikas nopelnīja labu naudu, bet manos būros saradās aizvien vairāk skaistu putnu.
Zēniem bija divas putnu ķeršanas metodes, un, kaut arī abas efektīvas, par labāko es uzskatīju putnu gūstīšanu «ar līmi». Mežā auga staipekņi, kas cirtuma vietās izdalīja biezu, baltu sulu. Zēni tecināja šo sulu, kura no aizcirstā staipekņa pilēja kā asinis, un, ieguvuši puskrū- zītes tiesu, sajauca lipekli ar sarkana, pēc citrona garšojoša augļa sulu un karsēja masu virs lēnas uguns. Pavārījuši brūvējumu pāris stundu, viņi to atdzesēja un ļāva tam visu nakti nostāvēties. No rīta masa bija bieza, stīgra un ārkārtīgi lipīga. Putnu ķērāji apzieda ar lipekli palmu lapu slaidās šķiedras. Atraduši mežā pie maziem dīķīšiem vietas, kur putni pulcējās lielos baros, viņi sasprauda lapas vēdekļa veidā smiltīs. Nezin kādēļ putni, atlidojuši padzerties, labprātāk piesēda uz šiem viltus zariem nekā smiltīs. Nometies uz palmas lapas, putns drīz juta, ka pielipis, un, plivinot spārnus, lai atbrīvotos, pielipa ar visām spalvām, un projām vairs netika. Pēc pāris stundām lipeklis uz putna spalvām izkalta un viņš tās ar knābi it viegli iztīrija. Vienīgi putnu ķeršanu ar tīklu var uzskatīt par labāku metodi nekā šī.
Otrs veids, kā ciema puišeļi gūstīja putnus, bija visai asprātīgi izgudrots interesants slazds. Atsperīgu vicu izlieca kā loku un sasēja, bet uz tā, rūpīgi ievērojot līdzsvaru un tā, lai loks jebkuru mirkli varētu iztaisnoties, novietoja mazu līstīti, kur putnam uzmesties, līstītes galā barību, bet virs līstītes — smalku, ar loka auklu savienotu cilpiņu. Kad putns nometās uz līstītes, lai paņemtu barību, ķermeņa svars vieglo kociņu nospieda lejup, atlai- dinot saspringto loku un savelkot cilpu putnam ap kājām. Kā jau teicu, metode bija ļoti efektīva, bet loks reizēm pārāk spraigs un, cilpai par ciešu savelkoties, pārlauza putnam kājas. Gadījās arī tā, ka putns palika karājamies ar galvu uz leju un, ja netika tūliņ atbrīvots no cilpas, ar spārniem sizdamies, pats sevi sakropļoja. Man metode ar līmi šķita labāka, un vēlāk es vispār atteicos pirkt putnus, kas nebija ķerti ar lipekļa palīdzību. Ar to zēni ķēra un piegādāja man dažādus eksemplārus: sārtos un melnos malimbus ar palsi zilajiem knābjiem kā žubītēm, čakstītes
ar balto svītrojumu virs acīm un koši zilajiem plankumiem uz spārniņiem, meža sarkanrīklītes, kas augumā un krāsā bija gandrīz tādas pašas kā viņu māsas Anglijā, tikai mugura tumšāki brūna, bet krūtis košākā, sarkanākā oranžkrāsā un mazi, balti plankumiņi uz vaigiem pie paša knābja. Ieguvu zilplankumotos baložus — skaistus, pelēkbrūnus putnus ar zaļi mirdzošām spalvām spārnos, daudz citādu baložu, pundura zivjudzenīšus, kas laistīties laistījās, spoži zilos zivjudzenīšus un ļoti daudz audējputnu.