Viņa smejas.
«Tu meklē zeltu?»
Viņa atkal smejas. Pēc tam nosaka:
«Nav tava darīšana, Cārlij.»
Un es vairs nejautāju.
Viņai ir mazs revolverītis; to viņa nēsā aiz jostas. Reizēm brauciena laikā viņa vingrinās šaušana. Es smejos.
«Par ko tu smejies, Cārlij?» viņa jautā.
«Kādēļ tu ar to speiejies?» es viņai prasu. «Tas taču nekam neder. Rotaļlietiņa.»
Tikko esam atgriezušies Dausonā, viņa man lūdz, lai es viņai sadabūjot īstu pistoli. Nopērku četrdesmit četru kalibru koltu; tas ir ļoti smags, bet viņa tomēr pastāvīgi nēsā to aiz jostas.
Dausonā ierodas vīrietis. Nezinu, no kurienes tas uzga- dījies. Zinu tikai, ka tas ir chechaquo\ jūsu valodā — jaunulis. Rokas tādas pašas mīkstas kā šai. Smaga darba nav redzējušas. No galvas līdz kājām tāds mīksts. Sākumā nodomāju — virs. Nē, pārak jauns. Un guļ katrs savā vietā. Pēc izskata viņam gadu divdesmit. Acis zilas, mati gaiši, ūsiņas ari. Saucot par Džonu Džonsu. Varbūt brālis? Nezinu. Es vairs nekā nejautāju. Tikai nodomāju: nav Džons Džonss. Visi viņu sauc par misteru Džirvenu. Es gan spriežu, ka arī tas nav viņa īstais vārds. Un viņa nav mis Džirvena, kā visi viņu dēvē. Nodomāju, ka viņu īsto vārdu neviens nezina.
Vienu nakti es Dausonā guļu. Vīrietis mani pamodina un saka:
«Sajūdz suņus! Braucam!»
Es vairs nekā nejautāju; aizeju, sajūdzu suņus, un laižamies ceļā. Uz leju pa Jukonu. Ir novembra nakts un ļoti auksts: sešdesmit pieci grādi zem nulles. Viņa izpeikstē- jusi. Viņš izpeikstējis. Sals svelots. Abi piekusuši, paslepšus raud. Es ieminos: «Labāk būtu apstaties, sakurt uguni.» Taču viņi pavēl: «Uz priekšu!» Vēl otro un trešo lagu iesaku, ka labāk atpūsties un sasildīties, bet viņi tikai katru reiz atkarto: «Uz priekšu!» Es vairs nesaku nekā. Un tā visu laiku — diendienā. Abi briesmīgi mīksti. Dreb sala un nomocījušies līdz nabagam. Nav pieraduši pie mokasīniem, noberž kājas; klibo, streipuļo ka piedzēruši, slepus raud, bet visu laiku dzen mani vienā dzīšanā: «Uz priekšu! Uz priekšu!»
Viņi līdzinās vājprātīgajiem. Tikai uz priekšu, uz priekšu. Kādēļ uz priekšu? Nezinu. Tikai uz priekšu. Pēc kā viņi dzenas? Nezinu. Ne pēc zelta. Zelta drudža jau arī pašlaik nav. Un viņi tērē milzu naudu. Bet es vairs nekā nejautāju. Es ari eju tikai uz priekšu, uz priekšu, jo esmu izturīgs un man labi maksā.
Nonākam Sērklsitijā. Tā, ko viņi meklē, tur nav. Nu, nodomāju, tagad vismaz atpūtīsimies paši un ļausim atpūsties suņiem. I\as to deva — neiznāk pat viena vienīga diena atpūtai.
«Celies!» viņa saka viņam. «Braucam tālāk!»
Un mēs braucam tālāk. Pametam Jukonu. Pagriežamies uz rietumiem, pārbraucam pāri ūdensšķirtnei un nonākam Tananas novadā. Tur ir jaunas atradnes. Taču tā, ko viņi meklē, nav arī tur, un mēs atgriežamies Sērklā.
Ceļš ir ļoti grūts. Decembra beigas. Diena īsa. Drausmīgi auksts. Vienu rītu bija septiņdesmit zem nulles.
«Šodien labāk nebraukt,» es saku. «Ledainais gaiss iekļūst plaušās un tās apdedzina, būs nejauks kāss, bet pavasarī plaušu karsonis kā likts.»
Taču viņi abi ir chechaquo. Par pārgājieniem viņiem nav nekādas sajēgas. Paši aiz pārguruma vairāk līdzinās miroņiem nekā dzīviem cilvēkiem, bet paliek pie sava.
«Uz priekšu!»
Un mēs braucam uz priekšu. Sals viņiem apdedzina plaušas, sākas sausais kāss. Abi kāsē tā, ka asaras birst pa vaigiem. Kad es cepu speķi, viņi aizskrien no ugunskura un pa pusstundai sniegā kāsē. Viņi apsaldējuši vaigus, āda kļūst melna, viņiem ļoti sāp. Bez tam viņš atsaldējis īkšķi, pirksta gals tikko turas klāt, viņam jāvelk zem dūraiņiem vēl cimds, lai slimo pirkstu turētu siltumā. Taču ļoti negantā salā, kad aukstums kož pirkstā, jāvelk dūrainis nost un jāsilda roka starp kājām, pie kailas miesas.
Kaut kā aizkuļamies līdz Sērldai. Un pat es, Sitka Cārlijs, jūtu, ka esmu piekusis. Ziemsvētku vakars. Es iedzeru un dejoju, līksmojos, jo rīt ir Ziemsvētki, atpūtīsimies. Nekas neiznāk. Pulkstenis rada pieci no rīta. Ziemsvētki. Esmu nogulējis divas stundas. Bet viņš sten pie manas gultas:
«Celies, Carlij! Jūdz suņus! Braucam!»
Liekas, es jau teicu, ka biju atmetis iztaujāšanu. Viņi man maksā septiņsimt piecdesmit dolāru mēnesī. Viņi ir mani kungi. Es esmu viņu kalps. Ja viņi man teiktu: «Celies, Cārlij, braucam uz elli,» — es sajūgtu suņus, nošvīkstinātu pātagu un mēs laistu taisni uz elli. Tā nu aizeju, sajūdzu suņus, un mēs laižam pa Jukonu uz leju. Kurp? To viņi man nesaka. Tikai skubina:
«Uz priekšu! Uz priekšu! Braucam uz priekšu!»
Viņi ir drausmīgi noguruši. Nobraukuši simtiem jūdžu, bet īstenībā viņiem par pārgājieniem nav nekādas sajēgas.
Turklāt viņiem ir nejēdzīgs kāss — sausais kāss, no kura stiprs cilvēks sāk lādēties, vājš — raudāt. Bet viņi drāžas uz priekšu. Katru dienu — tikai uz priekšu. Suņiem ne mazākās atpūtas. Visu laiku pērk jaunus. Katrā apmetnē, katra miestā, katrā indiāņu ciemā pārgriež piekusušajiem suņiem aizjūga siksnas un liek iejūgt jaunus. Naudas viņiem kā pelu, viņi to neskaita; svaida pa kreisi un pa labi. Jukuši? Reizēm man šķiet, ka tiešām jukuši. Ko viņi meklē? Tas nav zelts. Viņi ne reizes pat nemēģina kaut kur rakt. Es ilgi par to domāju. Un tad man iešaujas prātā, ka viņi meklē kādu cilvēku. Bet — ko? Mēs viņu nekad nesastopam. Bet viņi ir līdzīgi vilkiem, kas dzenas laupījumam pa pēdām. Tikai tādi ērmoti vilki — mīksti un maigi; nekādi īstie vilki, tādi kucēni vien ir, un par pārgājieniem ne mazākās sajēgas. Naktīs miegā raud balsī, vaid, sten, gaužas par briesmīgo nogurumu. Bet dienu grīļodamies meimuro uz priekšu un raud tikai pa- slepus. Ērmoti vilki.
Izbraucam cauri Jukonas fortam. Izbraucam cauri Ha- miltona fortam. Cauri Minukai. Janvāris jau iet uz beigām. Diena pavisam īsa. Deviņos sāk aust gaisma. Trijos pēcpusdienā jau krēslo. Un kāds sals! Pat es, Sitka Cārlijs, esmu piekusis. Vai patiesi tā būs jabrauc un jābrauc bez gala? Nezinu. Skatos uz priekšu un nesaprotu — ko viņi meklē? Visā takā neviena cilvēka. Reizēm nobraucam simt jūdžu, nesastapdami nevienas dzīvas būtnes. Pilnīgs miers. Klusums. Lāgiem snieg — un mēs kļūstam līdzīgi rēgiem. Lāgiem debesis noskaidrojas, un pusdienlaikā aiz pakalniem dienvidos uz īsu brītiņu pa- radas saule. Debesīs uzplaiksni kāvi, dejo viltus saules; gaisā virmo sala putekšņi.
Es, Sitka Cārlijs, esmu stiprs cilvēks. Esmu ceļā dzimis un visas savas mūža dienas aizvadījis ceļā. Bet šie divi vilcēni mani nomocīja. Novājēju kā izbadējies kaķis, naktīs priecājos, ka varu atlaisties guļvietā, bet rītos cēlos augšā neatspirdzis. Taču mēs joprojām jau pirms rītausmas dodamies ceļā pilnīgā tumsā, un nakts mums pienāk ceļā. Ak, vilcēni, vilcēni! Ja es esmu vājš kā izbadējies kaķis, tad viņi izdiluši ka kaķi, kas tik sen nav dabūjuši ēst, ka bada nāve jau zobu galā. Acis abiem iekritušas, reizēm dziļajos dobuļos kvēlo drudža ugunī, reizēm kļūst blāvas, nespodras kā miroņiem. Vaigu vietā dobumi kā alas klinti. No biežās apsaldēšanās vaigi melni, bez adas. Dažreiz viņa no rīta saka:
«Nespēju piecelties. Nevaru pakustēties. Labāk nomirt.» Bet šis stāv pie viņas guļvietas.
«Celies! Braucam!»
Un viņi brauc. Citu ritu viņš nespēj piecelties, bet viņa saka:
«Celies! Braucam!»
Taču pastāvīgi viens un tas pats: viņi brauc uz priekšu.
Dažreiz tirdzniecības punktos viņi saņem vēstules. Nezinu, kas tur rakstīts. Bet tās ir pēdas, pa kurām viņi dzenas, šīs vēstules virza viņu ceļu. Reiz viņiem vēstuli atnesa indiānis. Es aprunājos ar šo vienatnē. Viņš pastāstīja, ka vēstuli iedevis vienacains vīrs, kas ari steidzoties lejup pa Jukonu. Vairāk nekā. Bet es nopratu: vilcēni dzenas pakaļ vienacim.
Februāris. Esam nobraukuši pusotra tūkstoša jūdžu. Izbraucam līdz Beringa jūrai. Tur vētras, sniegputeņi. Uz priekšu tikt grūti. Iebraucam Anvigā. Nezin kāpēc esmu pārliecināts, ka te viņi saņems vēstuli. Viņi briesmigi uztraucas, skubina:.
«Ātrāk, ātrāk! Uz priekšu!»
Es saku:
«Jāiepērk pārtikas krājumi.»
Bet viņi tikai savu:
«Jābrauc ātrāk — ar vieglu kravu. Pārtiku varēs nopirkt Cārlija Makkiona būdā.» ~
Saprotu, ka viņi nolēmuši doties uz Lielo Pagriezienu, jo Cārlijs Makkions dzīvo tieši tur', pie Melnās klints, pašā ceļa malā.
Pirms aizbraukšanas pārmiju dažus vārdus ar Anvi- gas garīdznieku. Jā, vienacis esot te braucis garām, ļoti steidzies. Tad nu ir skaidrs: viņi meklē vienaci. No An- vigas izbraucam gandrīz bez pārtikās krājumiem; mums nav tikpat kā nekādas kravas, steidzamies. Anvigā viņi nopirka trīs jaunus suņus, un mēs braucam ļoti ātri. Ir viņš, ir viņa gluži ka jukuši. No rītiem izbraucam vēl agrāk, naktsguļā liekamies vēl vēlāk. Lāgiem pagriežos atpakaļ palūkoties, vai abi vilcēni netaisās izlaist garu; bet viņi turas un tikai dzenas uz priekšu, uz priekšu. Kad sāk mocīt sausais kāss, viņi piespiež rokas pie krūtīm un, sniega sakņupuši, kāsē, kāsē, kasē. Viņi nespēj paiet, nespēj izteikt ne vārda. Kāsē minūtes desmit, varbūt veselu pusstundu, bet tad izslienas kājās. Asaras viņiem sasalst uz vaigiem, bet valoda tikai viena:
«Uz priekšu, uz priekšu!»
Pat es, Sitka Cārlijs, esmu briesmīgi pārguris un sāku domāt, ka septiņi simti piecdesmit dolāru nav liela maksa par tādu darbu. Izbraucam uz Lielā Pagrieziena; tur ir svaigas nartu pēdas. Vilcēni ierauga pēdas un uzsauc:
«Brauc!»
Un visu laiku urda:
«Brauc! Ātrāk! Ātrāk!»