Un tad mēs panākam vienaci. Viņš guļ sniegā ceļa malā; viņam lauzta kāja. Kājas dēļ nav varējis ierīkot kārtīgu apmetni un trīs dienas nogulējis uz segām, kaut kā uzturēdams ugunskurā liesmu. Kad mēs viņu atrodam, viņš guļ sniegā un lādas kā nelabais. Nekad nebiju dzirdējis cilvēku tā lādamies.
Kļuvu priecīgs: nu viņi atraduši to, ko meklēja, nu varēsim atpūsties! Taču sieviete saka:
«Braucam! Ātrāk!»
Es brīnos, bet vienāds saka:
«Par mani nedomājiet! Atstājiet tikai man savus krājumus! Jūs rīt pie Makkiona varat iepirkt jaunus. Un pasakiet, lai Makkions atbrauc man pakaļ! Bet paši —
uz priekšu!»
Arī viņš ir vilks, tikai vecs. Un arī viņam tikai viena doma: uz priekšu! Atdodam viņam savus krājumus — tie gan nav lieli! — saskaldām malku, paņemam viņa visspēcīgākos suņus un braucam.
Pametām vienaci sniegā. Tur viņš nomira, jo Makkions neaizbrauca viņam pakaļ. Nezinu, kas šis cilvēks bija un ka viņš tur nokļuva. Taču domāju, ka viņa saimnieki maksāja viņam tikpat bagātīgi kā man par darbu viņu labā.
Visu to dienu un visu nakti mums nebija ko ēst. Un visu nākamo dienu braucām ļoti ātri, līdz beigu beigās bijām pavisam novārguši badā. Beidzot sasniedzam Melno klinti, kas paceļas piecsimt pēdu virs ceļa. Tas notika vakarā. Metās jau krēsla, un mēs nevarējām atrast
Makkiona būdu. Likāmies gulēt izsalkuši, bet no rīta sākām to meklēt. Tā bija pazudusi. Tas bija loti savādi, jo visi zināja, ka Makkions dzīvo būdā pie Melnās klints. Atradāmies netālu no krasta, kur pūš spēcīgs vējš un ir daudz sniega. Vējš bija sanesis veselus sniega kalnus.
Man iešaujas prātā doma. Izrakņāju vienu sniega kalnu, izrakņāju otru. Beidzot atdūros pret būdas sienu. Rokos tālāk, kamēr atrodu durvis. Ieeju iekšā. Makkions guj beigts. Nomiris pirms nedējām divām vai trim. Laikam slimība kavējusi viņu iziet no būdas. Pēc tam viņš ieputināts. Apēdis visus pārtikas krājumus un nomiris. Ielūkojos pieliekamajā, tas bija tukšs.
«Uz priekšu!» sacīja sieviete. Acīs viņai dega bada uguns, bet roku viņa turēja piespiestu pie sirds, it kā tur iekšā sāpētu. Viņa stāvēja un šūpojās kā koks vējā.
«Jā, uz priekšu!» apstiprināja vīrietis.
Balss viņam bija aizsmakusi un izklausījās kā veca kovārņa ķērkšana. Viņš aiz bada bija gluži sajucis. Acis dega kā kvēlojošas ogles. Arī viņš grīļojās. Un es redzēju, ka dvēsele viņam turas diega galā.
Un arī es teicu:
«Uz priekšu!» — jo šī doma bija kā pātaga mani šaustījusi mūsu pusotra tūkstošu jūdžu garajā braucienā un galu galā iezīdusies dvēselē, bet varbūt arī es biju sajucis. Mums neatlika nekas cits kā braukt uz priekšu: bijām taču palikuši bez pārtikas. Un mēs devāmies uz priekšu, nedomādami par vienaci, ko bijām pametuši sniegā.
Lielais Pagrieziens ir ceļš, ko maz lieto. Lāgiem pa to divus trīs mēnešus nebrauc neviens. Taka bija aizputināta, nekur neredzēja nekādu cilvēka atstātu zīmju ne uz vienu, ne uz otru pusi. Augām diennaktīm auroja vējš un putināja sniegs. Un mēs braucām dienu un nakti, un izsalkums plosīja mūsu iekšas. Ar katru soli kļuvām vārgāki. Tad sieviete reizēm pakrita. Pēc tam ari vīrietis. Es gluži zemē nekritu, tomēr arī man kājas kļuva smagas, vairākkārt klupu un bezmaz ari būtu nogāzies.
Februāra pēdēja nakts. Man ar viņas revolveri izdodas nošaut trīs sniega irbes, un mēs mazliet iestiprināmies. Bet suņiem nav ko dot. Tie mēģina sagrauzt no vēršādas un roņādas taisītās aizjūga siksnas; viņi ar rungu jādzen projām un siksnas jāpakar kokā. Suņi visu nakti gaudo un plosās zem tā koka. Bet mēs neliekamies ne zinis. Guļam kā nosisti, bet no rīta izlienam ka miroņi no kapa un braucam uz priekšu.
Pirmais marts. No rīta es pirmo reizi ieraugu tā pēdas, kuram viņi dzenas pakaļ. Saule ilgāk pakavējas pie debesīm, bet tai abās pusēs mirguļo viltus saules, un gaiss zvīgo sala putekšņos. Sniegs pierimis, taka vairs neaizsnieg, un es ieraugu svaigas suņu un slieču pēdas. Pajūgam blakus gājis viens cilvēks, pēc pēdām redzu, ka spēka viņam nav daudz. Ari viņš nav dabūjis paēst. Vilcēni, ieraudzījuši svaigās pēdas, sāk trakot:
«Brauc!» viņi saka. Un visu laiku skubina: «Brauc! Pasteidzies, Cārlij! Ātrāk, ātrāk!»
Mēs steidzamies, bet gaužām lēni. Ir viņa, ir viņš krīt gandrīz uz katra soļa. Bet, ja viņi lūko iesēsties nartas, gar zemi krīt pargurušie suņi. Un sals tāds, ka nartās var ātri nosalt pie gala. Izsalcis cilvēks viegli nosalst. Kad sieviete pakrīt, vīrietis palīdz viņai piecelties. Citreiz tā palīdz viņam. Bet gadās, ka abi nokrīt reizē un nespēj piecelties. Un man ikreiz jāceļ viņi augšā, citādi paliktu guļam un turpat sniegā nomirtu. Man briesmīgi grūti ar viņiem jēgties, jo pats esmu pagalam noguris un vēl jāvada suņi, bet tie ir pavisam bez spēka, tādēļ gausi un smagi. Arī es tagad diezgan bieži pakritu sniega, bet man neviens nepalīdz, jātiek augša pašam. Un tā es visu laiku ceļos pats, ceļu šos un vadu suņus.
Vakarā izdodas nošaut tikai vienu irbi — un mēs paliekam ļoti izsalkuši. Bet viņš saka:
«Cikos mēs rīt sāksim braukt, Cārlij?»
Balss viņam skan dobji, it ka 110 kapa.
«Tu vienmēr liec doties ceļā piecos,» es atbildu.
«Rīt izbrauksim trijos,» viņš nosaka.
«To tu neizturēsi,» es, rūgti pasmiedamies, saku.
«Rīt izbrauksim trijos,» viņš atkārto.
Un mēs izbraucam trijos, jo es esmu viņa kalps 1111 daru to, ko man pavēl. Skaidrs, salts, kluss, vēja nav. Kad ataust gaisma, var tālu saredzēt. Un tads klusums. Dzirdam tikai paši savus sirdspukstus: šajā klusumā tie skan ļoti skaļi. Ejam pusaizmiguši, kā mēnessērdzīgie, kamēr pakrītam; tad saprotam, ka jāceļas augšā. Un atkal redzam ceļu un dzirdam savus sirdspukstus. Arī es eju ka aizmidzis, un piepeši man sāk nākt prātā ērmotas domas. «Kādēļ Sitka Cārlijs dzīvo pasaule?» es jautaju pats sev. «Kādēļ Sitka Cārlijs raujas sviedriem vaigā, klimst izbadējies un cieš tādas mokas?»
«Septiņi simti piecdesmit dolāru dēļ,» es pats sev atbildu un saprotu, ka tā ir muļķīga atbilde. Bet patiesa… Un kopš tā laika es vairs nekad nedomāju par naudu. Tādēļ ka tajā dienā man atvērās acis, uzzibsnīja spilgta gaisma — un man kļuva labi. Un es sapratu, ka cilvēks nedzīvo naudas dēļ, bet tādēļ, lai būtu laimīgs, un laimi neviens nevar ne iedot, ne nopirkt, ne pārdot, to ne ar ko nav iespējams atlīdzināt.
No rīta piebraucam pie apmetnes, kur pēdējo reizi uzturējies tas, ko viņi meklē, tas, kas mums vēl priekšā. Slikta apmetne, izsalkuša un novārguša cilvēka apmetne. Sniegā segas un brezenta skrandas. Un es tūliņ zinu, kas noticis: viņa suņi apēduši aizjūga siksnas, un viņš uztaisījis jaunas — no savas segas.
Virietis un sieviete ar acīm zīstin iezižas šajās paliekās. Skatos uz viņiem abiem, un man pār muguru pārskrien saltas tirpas kā no ledaina vēja. Acis viņiem iegrimušas dziļi dobuļos un aiz pārguruma un bada deg ārprātā ugunīs. Sejas kā- badā nomirušiem cilvēkiem, vaigi, sala apsvilināti, gluži nomelnējuši.
«Uz priekšu!» viņš saka.
Bet viņa sāk kāsēt un pakrīt sniegā; Tas ir sausais kāss, ari viņas plaušas apsvilinājis sals. Viņa ilgi kāsē, tad ar grūtībām pieceļas kājās, it kā izrāptos no kapa, asaras viņai uz vaigiem sastingst ledū un elpa svelpjot laužas ārā no krūtīm. Taču viņa saka:
«Uz priekšu!»
Mēs atkal dodamies ceļā. Streipuļojam pilnīgā klusuma kā aizmiguši. Aizsnaužamies ejot un vairs nejūtam mokas. Tad pēkšņi klūpam un pamostamies. Un redzam sniegu un kalnus, un tās svaigās pēdas, kuras mums ir priekšā, un no jauna izjūtam savu grūtumu. Aizejam līdz vietai, kur atklājas sniega klajš un tas, ko viņi meklē, — tieši mums priekšā. Apmēram jūdzes attāluma no mums sniegā ir melni plankumi. Melnie plankumi kustas. Man satumst acīs, un es sasprindzinu visus spēkus, lai saredzētu. Redzu: cilvēks ar suņiem, nartas. Vilcēni ari redz. Viņi vairs nespēj parunāt, viņi čukst:
«Uz priekšu! Uz priekšu! Ātrāk!»
Viņi krīt no kājām, bet iet. Tam, kas ir mums priekšā, visu laiku trūkst no segas sagrieztās aizjūga saites: viņam jāapstājas un jāsasien tās no jauna. Mums aizjūgs ir kārtībā, jo es siksnas katru vakaru pakāru kokā. Pulksten vienpadsmitos tas vīrs vel ir pusjūdzi no mums. Pulksten vienos — ceturtdajjūdzi. Viņš ir ļoti vārgs. Redzam, kā viņš ik pa brīdim pakrīt sniegā. Viens no viņa suņiem vairs nejaudā tālāk paiet, un viņš pārgriež saiti, taču suni nenosit. Un es, kad ejam garām, nositu to ar cirvi, kā daru pats ar saviem suņiem, kad tiem vairs nav spēka iet tālāk.
Tagad mūs no viņa šķir vairs tikai trīssimt jardu. Virzāmies uz priekšu drausmīgi lēnām: varbūt jūdzi divās trīs stundas. Mēs neejam. Mēs visu laiku krītam. Pieceļamies, streipuļodami pasperam divus trīs soļus un krītam atkal. Un man visu laiku viņi abi jāceļ augšā. Dažreiz, pastājušies ceļos, viņi atkal saļimst sniegā; trīs četras reizes atsitas ar pieri pret sniegu, pirms saņem spēkus piecelties kājās; tad grīļodamies pasper divus trīs soļus un atkal pakrīt. Bet vienmēr viņi krīt uz priekšu. Vai nu stāv kājās, vai uz ceļiem, bet krīt tikai uz priekšu, ta ikreiz tuvojoties mērķim kaut par sava auguma tiesu.
Lāgiem viņi rāpjas uz visām četrām kā meža zvēri. Mēs velkamies ka gliemeži, kā mirstoši gliemeži, ta mēs velkamies. Un tomēr ātrāk nekā tas, kas ir mums priekšā. Viņš arī visu laiku krīt, bet viņam nav Sitkas Cārlija, kas viņu paceltu. Nu viņš vairs ir tikai divsimt jardu no mums. Paiet ilgs laiks, un nu mūs no viņa šķir tikai simt jardi.
Jocīgs skats! Tik jocīgs, ka man iegribas skaļi smieties. Jā, jā, smieties pilnā balsī. Miroņu un beigtu suņu skriešanās sacīkstes. Gluži kā sapnī, kad tevi moka lietuvēns: tu skrien, ko kājas nes, lai glābtu dzīvību, bet tikko tiec uz priekšu. Vīrietis zaudējis prātu. Sieviete zaudējusi prātu. Es esmu zaudējis pratu. Visa pasaule kļuvusi traka. Un tas ir tik jocīgi, ka smiekli mani smacē nost.
Nepazīstamais, kas mums priekšā, pamet suņus un tālāk brien pa sniegu viens pats. Paiet ilgs laiks, tad mēs beidzot panākam viņa suņus. Tie nevarīgi guļ sniegā, iejūgti no segas un brezenta darinātās aizjūga siksnās, aiz muguras tiem nartas. Kad 'ejam garām, tie smilkst un gaudo, un skatās uz mums kā izbadējušies bērni.
Tad arī mēs pametam savus suņus un brienam pa sniegu vieni paši. Viņš un viņa ir dzīvi miroņi. Vaid, sten, elš, bet kust uz priekšu. Es ari kustu uz priekšu. Man ir tikai viena doma: panākt nepazīstamo. Tad es atpūtīšos. Tikai tad. Un man šķiet, kā likšos, tā nogulēšu tūkstoš gadu, tik neprātīgi esmu piekusis.
Nepazīstamais ir piecdesmit jardu no mums — gluži viens baltajā sniegā. Viņš krīt un rāpo, pieceļas, klūp, pakrīt un atkal rāpo. Ka smagi ievainots zvērs, kas grib izbēgt no mednieka. Nu viņš vairs necejas, tikai četrrāpus lien uz priekšu. Vīrietis un sieviete arī vairs neceļas, bet rāpjas viņam pakaļ. Bet es pieceļos. Krītu, tomēr ikreiz atkal pieceļos.
Ērmota bilde! Visapkārt sniegs, un sniega vidū klusējot rāpo vīrietis un sieviete. Bet viņiem pa priekšu — nepazīstamais. Saulei katrā pusē zvīgo viltus saule, tā ka debesīs vienā laika ir trīs. Gaisā no sala virmo dimanta putekšņi. Sieviete kāsēdama nekustīgi guļ sniegā, līdz lēkme pāriet, tad rāpo tālāk. Vīrietis skatās uz priekšu, bet acis viņam asaro ka vecim; viņam tās ik pa mirklim jānoslauka, lai saredzētu nepazīstamo. Nepazīstamais palūkojas pār plecu atpakaļ.. Bet Sitka Cārlijs vēl kaut kā turas uz kājām un, ja ari pakrīt, tad atkal uzceļas un izslienas visā augumā.
Paiet ilgs laiks, un nepazīstamais vairs nerāpo. Viņš lēnām pieceļas kājās, novelk dūraini un ar revolveri rokā gaida, grīļodamies no vienas puses uz otru. Viņa seja ir kauli un āda, visa vienos melnos plankumos: apsaldēta. Bada cietēja seja. Acis dziļi iegrimušas, zobi atžņiebti.
Vīrietis un sieviete arī pietraušas kājās un ļoti lēni iet viņam klāt. Un visapkārt tikai sniegs un klusums. Un debesīs trīs saules. Bet gaiss virmo dimanta putekšņos.
Un tad notika, ka es, Sitka Cārlijs, redzēju, kā vilcēni noslepkavoja cilvēku. Neviens nebilst ne varda. Tikai nepazīstamais ar bada cietēja seju drausmīgi atžņiebj zobus. Viņš grīļojas, plecos sašļucis, ceļos ielicis, stāv plaši ieplestām kājām, lai nenokristu. Vīrietis un sieviete nostājās soļus piecdesmit no viņa. Arī viņi plati iepletuši kajas, lai nenokristu, ari viņi grīļojas. Nepazīstamais ir ļoti vārgs. Viņam trīc roka, un lode, ko viņš raida vīrietim, aizspindz sniegā. Vīrietis neparko nevar novilkt dūraini. Nepazīstamais atkal šauj viņam virsū. Arī šoreiz lode paskrien garām. Tad vīrietis ar zobiem nostīvē dūraini. Bet roka viņam apsaldēta; viņš nespēj noturēt revolveri, tas nokrīt sniegā. Skatos uz sievieti. Arī viņa novilkusi dūraini, un rokā viņai lielais kolts. Citu pēc citas viņa izšauj trīs reizes. Nepazīstamais tāpat atžņieb- tiem zobiem saļimst sniegā. Viņi nepaskatās uz nošauto.
«Uz priekšu!» viņi saka.