Pa viltus sau?u taku - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 5
Un mēs ejam. Taču tagad, atraduši to, ko bija meklējuši, viņi kļūst par miroņiem. Pēdējie spēki viņiem zuduši. Viņi vairs nepavisam nespēj noturēties kājās. Nespēj pat parāpties. Viņiem ir tikai viena vienīga vēlēšanās — aizvērt acis un aizmigt. Redzu netālu labu vietu apmetnei, spārdu viņus ar kāju. Man rokā ir suņu dzenamā pātaga, un es viņiem situ. Viņi skaļi brēc un paši pret savu gribu rapo uz priekšu, kaut kā aizvelkas līdz apmetnes vietai. Es iekuru ugunskuru, lai viņi nenosaltu, pēc tam piedzenu klāt nartas. Nositu nepazīstamā suņus, lai mēs nenomirtu badā. Apsedzu abus ar segām, un viņi aizmieg. Laiku pa laikam es viņus modinu un dodu viņiem paēst; viņi ēd nepamodušies. Sieviete noguļ pusotras diennaktis, tad pamostas un aizmieg atkal. Vīrietis guļ divas diennaktis, pamostas un atkal aizmieg. Pēc tam virzāmies uz piekrasti, uz Sentmaiklu. Un, kad no Beringa jūras izgājis ledus, vīrietis un sieviete aizbrauc ar tvaikoni. Taču pirms tam viņi man samaksā septiņi simti piecdesmit dolārus par katru mēnesi. Un tūkstoš dolāru vēl uzdāvina tāpat.
Taja gadā Sitka Cārlijs ziedoja lielu summu Svētā Krusta misijai.
— Kādēļ viņi nošāva nepazīstamo? — es vaicāju.
Sitka Carlijs brīdi klusēja. Vispirms viņš aizkūpināja pīpi, paskatījās uz ilustrāciju no žurnāla, nozīmīgi pamāja uz to un nesteidzīgi ierunājas:
— Esmu daudz par to domājis. Nezinu. Tā notika. Tā ir bilde, ko atceros. Gluži tā, it kā būtu ielūkojies logā un redzējis cilvēku, kas raksta vēstuli. Viņi ienāca manā dzīvē un aizgāja no tās, un bilde iznāca tada, kā teicu: bez sākuma un ar neizprotamām beigām.
— Tu stāstīdams sazīmēji ļoti daudz bilžu, — es piebildu.
— Jā, — viņš pamāja. — Bet tās visas ir bez sākuma un beigām.
— Pašai pēdējai bija beigas, — es teicu.
— Jā, — viņš atņēma, — bet kādas?
— Tas bija gabaliņš dzīves, — es sacīju.
— Jā, gabaliņš dzīves, — viņš apstiprināja.