«Apņēmīgais» ātrā gaitā tuvojās Labās Cerības ragam; laiks bija jauks, kaut gan jūra bija sākusi viļņoties.
30. martā, divdesmit septiņas dienas pēc izbraukšanas no Londonas, pie apvāršņa iznira Galda kalna siluets. Tālskatī jau varēja saskatīt Keiptaunu, pilsētu, kas izvietojusies pakalnu amfiteātra piekājē, un drīz vien «Apņēmīgais» izmeta enkuru ostā. Kapteinis lika tur iebraukt., lai papildinātu akmeņogļu krājumu; šim nolūkam bija jāziedo vesela diena; nākamajā rītā kuģis devās dienvidu virzienā, lai, apbraucot Āfrikas kontinenta galējo dienvidu punktu, nonāktu Mozambikas kanālā.
Džo nebija pirmo reizi jūrā, viņš uz kuģa tūlīt pat jutās kā mājās. Visi viņu iemīlēja atklātās sirds un jautrības dēļ. Doktorā klausījās kā orākulā, un jāatzīst —■ viņš nemeloja vairāk kā citi orākuli.
Un tā, kamēr doktors lasīja ģeogrāfijas ^kcijas virsnieku kajītē, tikmēr Džo uz baķa klāstīja matrožiem vēsturi, šai ziņā sekodams pasaules izcilāko vēsturnieku paraugam.
Gluži dabiski, ka arī matrožu galvenais sarunu temats bija gaisa ceļojums. Sākumā Džo velti pūlējās pārliecināt dažus stūrgalvjus par šī pasākuma iespējamību, taču beidzot matroži viņam noticēja, jo Džo stāstījumi visus tā aizrāva, ka viss šķita iespējams.
Aizrautīgais stāstītājs klausītājiem apgalvoja, ka šim gaisa ceļojumam sekos vēl neskaitāmi citi. Tas esot tikai sākums daudziem sarežģītiem eksperimentiem.
— Redziet, mani draugi,. — viņš teica, — ja esi izmēģinājis tādu satiksmes veidu, tad bez tā vairs nevari iztikt,- tāpēc nākamreiz mēs vairs nelidosim virs zemes, bet pacelsimies tieši debesīs — aizvien augstāk un augstāk …
— Skat, ko! — kāds sajūsmā iesaucās. — Tātad taisnā ceļā uz Mēnesi?
— Uz Mēnesi? — Džo attrauca. — Nu nē, tas nebūtu nekas sevišķs! Uz turieni var aizbraukt kurš katrs. Turklāt uz Mēness nav ūdens, vajadzētu ņemt līdzi arī lielus pārtikas krājumus un pudeles ar gaisu elpošanai.
— Lūk, kā! Nu, bet vai džins tur ir dabūjams?— ieminējās kāds matrozis, liels šā dzēriena cienītājs.
— Nē, draugs, arī džina tur nav. Bet kāda velna pēc dzīties uz Mēnesi? Nu nē, mēs labāk paceļosim pa jaukajām zvaigznītēm, aizlidosim uz brīnišķajām planētām, par kurām man bieži stāstījis saimnieks. Un savu ceļojumu. sāksim kaut vai.no Saturna …
— Vai no tā, ap kuru ir gredzens? — bocmanis vaicāja.
— Tieši no tā! Saturnam ir laulības gredzens, nav zināms tikai, kur palikusi viņa sieva.
— Bet kā jūs spēsiet tik augstu uzlidot? — junga pārsteigts iesaucās. — Šķiet, ka jūsu doktors ir pats nelabais.
— Pats nelabais? Viņš ir pārāk labs, lai būtu nelabais.
— Bet pēc Saturna? Uz kurieni jūs lidosiet pēc tam? — kāds visai nepacietīgs klausītājs viņus pārtrauca.
—* Pēc Saturna? Nu, tad mēs lidosim uz Jupiteru; varu jums sacīt — tā ir brīnišķīga planēta; dienas garums tur tikai deviņarpus stundu — zelta dzīvīte sliņķiem! Bet viens Jupitera gads līdzinās divpadsmit mūsu zemes gadiem — ļoti izdevīgi tiem, kuriem atlicis tikai pusgads, ko dzīvot. Līdz ar to mūžs mazliet pagarinās.
— Viens gads tik garš kā divpadsmit mūsējie? — junga brīnījās.
—- Jā gan, manu draudziņ, uz Jupitera tu vēl tagad zīstu mātes krūti, bet, raugi, tas tur tēvocītis, kuram pāri piecdesmit, — viņš tagad būtu tikai četrarpus gadu vecs puišelis.
—• Nestāsti nu pasakas! — sauca visi, kas atradās uz baka.
—' Tīrākā patiesībai — Džo apzvērēja. — Ko domājat! Nīkstot vīšu mūžu uz šīs zemes, mēs nekad neko neuzzināsim un nebūsim gudrāki par jūras cūciņām. Tikai padzīvojot kādu brīdi uz Jupitera, var izprast pasauli.
Matroži uz baka smējās un daļēji noticēja Džo stāstiem. Tālāk viņš jau stāstīja par Neptūnu, kur laipni tiek uzņemti jūrnieki, par Marsu, kur visas priekšrocības dotas militāristiem, un tas beigu beigās kļūst neciešami.- Bet uz Merkurija mīt ļauna pasaule — tur dzīvo vienīgi zagļi un tirgotāji, tik līdzīgi savā starpā, ka grūti tos atšķirt. Kā, pēdējo Džo attēloja Veneru, uz kuras dzīve patiesi ir valdzinoša.
— Un, kad mēs no šīs ekspedīcijas atgriezīsimies, — jautrais stāstītājs turpināja, — mums piespraudīs pie krūtīm Dienvidu Krustu, lūk, to, kas mirdz tur debesu, valdnieka pogcaurumā …
— Un to jūs būsiet godīgi nopelnījuši! — matroži piezīmēja.
Tā, jautri triecot, pagāja vakari uz baka. Bet virsnieki savā kajītē tikmēr risināja zinātniskas problēmas ar Fērgusonu.
Reiz viņi lūdza Fērgusonam paskaidrojumus par balona vadību.
Neticu, ka gaisa balons kādreiz vispār būs vadāms, — doktors atbildēja. — Man zināmi visi jau pārbaudītie un vēl nepārbaudītie vadīšanas paņēmieni, tomēr vēl neviens no tiem praktiski nav lietojams. Paši saprotiet, cienītie, ka man šis jautājums bija ļoti svarīgs, taču pie pašreizējās tehnikas stāvokļa to atrisināt neizdevās. Šim nolūkam būtu jāizgudro kāds neparasti viegla materiāla dzinējs ar ļoti lielu jaudu. Bet arī tad pretoties spēcīgākām gaisā strāvām nebūtu iespējams. Jāatzīst, ka līdz šim ir vairāk domāts par to, kā vadīt aerostata grozu, nevis pašu balonu. Un tieši tur slēpjas kļūda.
; — Bet vai tad aerostatam nav liela līdzība ar kuģi, kas viegli vadāms? — kāds klātesošais ievaicājās.
— Nē, — Fērgusons atbildēja, — līdzība te ļoti niecīga, var teikt pat, ka tās nemaz nav. Gaisa blīvums ir daudz mazāks par ūdens blīvumu, kuģis ūdenī iegrimst tikai līdz pusei, turpretī aerostatu atmosfēra apņem pilnīgi, un attiecībā pret apkārtējo vidi tas ir nekustīgs.
—: Tātad jūs uzskatāt, ka aerostatika jau teikusi pēdējo vārdu?
— Nē, nekādā ziņā! Tikai jāatrod cits paņēmiens, un, ja balonu nav iespējams vadīt, tad vismaz jāiemācās to noturēt labvēlīgās gaisa strāvās. Jo augstāk celsimies, jo tās kļūs vienmērīgākas, virzienos pastāvīgākas, ielejas un kalni uz zemes virsmas tās vairs netraucēs, bet, kā zināms, tieši no tām galvenokārt atkarīgs vēju virziens un stiprums. Ja atmosfēras slāņi reiz būs izpētīti, lūk, tad aerostats spēs noturēties tajās gaisa strāvās, kuras tam visizdevīgākās.
—• Bet, lai nokļūtu tādās labvēlīgās strāvās, aerostatam nemitīgi vajadzēs gan celties augšup, gan nolaisties, — kapteinis Pennē piezīmēja. — Un tieši tas, dārgo doktor, man šķiet pats sarežģītākais.
— Kāpēc tā, dārgo kaptein?
—=- Jūs taču piekritīsiet, ka nemitīgās pacelšanās un nolaišanās, kuras vienkāršus pastaigu lidojumus droši vien netraucētu, ilgiem lidojumiem gaisā var būt nopietns traucēklis?
— Lūdzu, paskaidrojiet tuvāk — kāpēc jūs tā domājat?
— Tapec, ka gaisa balons celsies augšup vieniģi tad, ja tiks izmests balasts, bet nolaidīsies, tikai izlaižot gāzi;
ar tādiem noteikumiem gāzes un balasta rezerves ātri izsīks.
— Bez šaubām, Pennē, tieši tas ir pats sarežģītākais jautājums. Tas ir vienīgais šķērslis, kas zinātnei vēl jāpārvar. Nav runa par balona vadīšanu; ir jādomā par to, kā pacelties un nolaisties bez gāzes patēriņa, jo gāze taču ir'balona spēks, asinis, dvēsele, ja drīkst tā izteikties.
— Jums taisnība, doktor, bet šis jautājums vēl nav atrisināts, tāds līdzeklis nav atrasts.
— Piedodiet, ir atrasts.
— Kurš tad to atradis?
— Es pats.
— Jūs?
—_Saprotiet, ka bez tā es nekad neuzdrošinātos šķērsot Āfriku gaisa balonā. Pēc divdesmit četrām stundām aerostatam gāzes pilnīgi pietrūktu.
— Bet Anglijā jūs par to neminējāt ne vārda.
— Tiesa gan. Es negribēju, ka mana . atklājuma dēļ sākas publiskas debates. Tās man šķiet bezjēdzīgas. Mēģinājumus eš izdarīju slepenībā, un tie mani pilnīgi apmierināja; bet ziņot par tiem es neuzskatīju par savu pienākumu.
— Nu, tādā gadījumā, dārgo Fērguson, vai drīkstam lūgt jūs atklāt mums šo noslēpumu?
— Tūlīt es jums to paskaidrošu, draugi, mans līdzeklis ir ļoti vienkāršs.
, Klātesošo ziņkāre bija augstākā mērā sakāpināta. Un doktors Fērgusons vienā mierā uzsāka stāstījumu.