Kazehs — šī Centrālās Āfrikas ievērojamā viet^ —būtībā nav pilsēta; var teikt, ka pilsētu šajā apgabalā vispār nav. Kazehs aptver sešas plašas ielejas. Tajās izvietojušās būdas un vergu zaru teltis ar nelieliem pagal- miņiem un, rūpīgi koptiem dārziņiem; tajos labi aug sīpoli, kartupeļi, baklažāni, ķirbji un ļoti garšīgi šampinjoni.
Unjamvēzi 'apgabals ir Mēness zemes labākā daļa, krāšņs, auglīgs Āfrikas parks; apgabala centrā atrodas Unjanembes rajons, ļoti skaists apvidus, kur dīkdienībā dzīvo dažas arābu izcelsmes dzimtas — omani.
Kopš seniem laikiem omani nodarbojušies ar tirdzniecību Centrālajā Āfrikā un Arābijā. Viņi tirgojas ar kaučuku, ziloņkaulu, kokvilnu un vergiem; vēl joprojām, viņu karavānas šķērso ekvatoriālos apgabalus; tās dodas uz piekrasti meklēt greznuma priekšmetus un rotaslietas saviem saimniekiem, kuri iedzīvojušies bagātībā, bet paši omani šajā burvīgajā apvidū kopā ar sievām un kalpiem pavada dienas bezdarbībā, tā sakot, allaž līmeniskā stāvoklī — zviln, tērzē, smēķē vai guļ.
Ap ielejām sagrupējušās neskaitāmas iedzimto būdas un plaši tirgus laukumi, zaļo kaņepes un velnābols, aug krāšņi koki, mezdami dzestras ēnas, — tāds, lūk, ir Kazehs.
Tā ir karavānu galvenā tikšanās vieta: no dienvidiem šurp ved vergus un ziloņkaulu, no rietumiem — kokvilnu un sīkus stikla izstrādājumus tām ciltīm, kuras dzīvo ap Lielajiem ezeriem.
Tāpēc tirgus laukumos valda nemitīga rosība, neaprakstāms troksnis, ko saceļ nesēju metisu kliedzieni, bungu un tauru skaņas, mūļu un ēzeļu zviedzieni, sieviešu dziesmas un bērnu brēcieni, bet visam, pāri, it kā sitot ritmu šajā «pastorālajā simfonijā», skan karavānu vadītāju «džemadaru»- vienmērīgie pātagas plīkšķi.;
Bez jebkādas kārtības vai, pareizāk sakot, gleznainā nekārtībā tirgū ir izlikti koši audumi, krelles, ziloņkauls, degunradžu ilkņi, valzivju zobi, medus, tabaka un kokvilna; šeit tiek slēgti visdīvainākie tirdzniecības darījumi, jo katra priekšmeta vērtību noteic vienīgi pircējā izraisītā iekāre.
Kad pie debesīm parādījās «Viktorija», lielā kņada, troksnis un rosība pēkšņi norima. Majestātiski planējot gaisā, aerostats gandrīz stateniski laidās aizvien zemāk. Vīri, sievas, bērni, vergi, tirgotāji — gan arābi, gan nēģeri — nozuda, paslēpdamies vai nu savās pilīs, vai būdiņās.
— Zini, dārgo Semjuel, — Kenedijs teica, —• ja mūsu ierašanās visur atstās tik graujošu iespaidu, tad nodibināt tirdznieciskus sakarus ar iezemiešiem neizdosies.
— Mēs varētu izdarīt pavisam vienkāršu tirdzniecisku darījumu, — Džo ieminējās. — Vajadzētu itin mierīgi nolaisties tirgus laukumā un, nepievēršot ne mazāko uzmanību tirgotājiem, pievākt pašas vērtīgākās preces. Nudien, tā mēs vienā rāvienā kļūtu bagāti.
— Tik vienkārši izdarāms tas vis nebūtu, — doktors iebilda. — Pirmajā brīdī nobijušies, iezemieši aizbēgtu, bet māņticība un ziņkāre drīz viņus piespiestu atgriezties.
— Jums tā šķiet, ser?
— Gan redzēsiet; prātīgāk, protams, būtu viņiem netuvoties, mūsu «Viktorija» taču nav nekāds bruņukuģis: nq lodēm un bultām tas nav pasargāts.
— Semjuel, tu tikai nedomā uzsākt pārrunas ar šiem afrikāņiem! — Kenedijs ieminējās.
— Kāpēc gan ne, ja vien būs iespējams, — doktors atbildēja, — Rādās, ka šeit sastopami diezgan kulturāli arābi. Atceros, ka Bērtons un Spīks nespēja vien slavēt Kazeha iedzīvotāju viesmīlību. Tāpēc arī mums vajadzētu mēģināt ar tiem sadraudzēties.
Nemanāmi tuvodamās zemei, «Viktorija» ar vienu enkuru ieāķējās tirgus laukuma tuvumā augošā kokā.
Tobrjd iezemieši līda laukā no slēptuvēm, vispirms uzmanīgi pabāzdami laukā galvas. Vairāki «vangangas», kurus varēja atšķirt pēc viņu nozīmēm -— konusveida gliemežnīcām, droši iznāca laukumā; tie bija vietējie burvji. Pie jostas viņiem karājās melni, ar taukiem noziesti kalebasi un dažādi nobružāti buršanas piederumi.
Burvjus pamazām apstāja pūlis; tajā atradās daudz sieviešu un bērnu, bundzinieki sāka rībināt bungas, cenzda-, mies cits citu pārspēt skaļumā, klātesošie sita plaukstas un izslēja rokas pret debesīm.
— Viņi lūdz dievu, — doktors paskaidroja. — Ja nemaldos,'mums šeit piešķirta ievērojama loma.
— Lieliski, ser, tēlosim to.
— Var būt, ka tu pats, Džo, drīz kļūsi par elku.
— Nu, ser! Par to es nemaz neuztraucos, jo vīraka smarža'maņ patīk tīri labi.
Viens no burvjiem pamāja, un kņada acumirklī norima, iestājās dziļš klusums. Burvis, pievērsies ceļotājiem, kaut ko teica, bet viņiem šī valoda bija sveša.
Neko nesapratis, Fērgusons uz labu laimi pateica dažus arābu vārdus un tūlīt saņēma atbildi. Burvis augstā stilā teica garu runu, kuru klātesošie noklausījās ļoti uzma-; nīgi; doktoram beidzot kļuva, skaidrs, ka «Viktoriju» šeit uzskata par Mēness personifikāciju un ka šī zeme, Saules lolojums, solās nekad neaizmirst lielo godu, ko tai parādījusi Mēness dieve, apciemodama to kopā ar saviem trim dēliem. '
. Doktors godbijīgi atbildēja, ka Mēness dieve ik pēc tūkstoš gadiem katrā ziņā s parādās saviem pielūdzējiem un apstaigā savus īpašumus, tāpēc viņš visiem iesakot izmantot gadījumu un dievu klātienē nekautrējoties izstāstīt savas vajadzības un vēlmes.
Tad burvis pavēstīja, ka augstākās varas palīdzība nepieciešama viņu sultānam Mvani, kurš jau daudzus gadus slimojot, un lūdza Mēness dēlus apciemot-slimnieku.
Doktors ielūgumu nekavējoties pārtulkoja saviem ceļabiedriem.
— Un tu patiešām gribi iet pie šī nēģeru valdnieka? —• mednieks vaicāja.
— Saprotams. Šī tauta man šķiet labvēlīgi noskaņota. Vējš pilnīgi norimis. Gaisā nav ne mazākās vēsmiņas. Par «Viktoriju» varam būt droši.
— Bet ko tu gribi tur darīt?
— Nomierinies,, dārgo Dik, 110 medicīnas es. šo to saprotu, gan kaut kā galā tikšu …
Pēc tam Fērgusons pievērsās pūlim.
— Mēness dieve apžēlojusies par Unjamvēzi zemes bērnu dārgo valdnieku, — viņš pavēstīja, — un rūpes par viņa veselību uzticējusi man. Lai sultāns sagatavojas mūS' pieņemt!
Kliedzieni, dziesmas un kulta rituāli atsākās ar vēl lielāku sparu, un nēģeru melnās galvas ņirbēja kā milzīgs skudru pūznis.
_— Tagad, draugi, — Fērgusons biedriem teica, — mums jāparedz viss. Var gadīties, ka būsim spiesti uz ātrāko laisties projām. Tāpēc, Dik, tev jāpaliek grozā un jāuztur ar degļa palīdzību balona celtspēja. Enkurs turas stingri, par to varam būt droši. Mēs abi ar Džo tūlīt nokāpsim lejā, urt Džo paliks pie kāpnēm.
—Kā? Un tu viens pats gribi doties pie melnā?— Kenedijs izmisis vaicāja.
— Mister Semjuel, vai tiešām jūs nevēlaties, ka es jūs pavadu? — Džo iesaucās.
— Nē, es iešu viens; šie labie cilvēki iedomājušies, ka viņus apciemojusi visvarenā Mēness dieve; mans sargs būs māņticība, tātad nomierinieties un palieciet abi norādītajās vietās.
— Kā vēlies … — mednieks piekrita.
— Uzmani gāzi, Dik!
— Par to neraizējies, Semjuel.
Iedzimto kliedzieni kļuva aizvien skaļāki, viņi dedzīgi lūdza debesu palīdzību.
— Vai nedzirdat? Vai nedzirdat? •—• Džo iesaucās^ — Manuprāt, melnie pārak nekaunīgi uzbāžas Mēness dievei un viņas dēliem.
Paķēris līdzi ceļojuma aptieciņu, doktores sekoja Džo, kurš nokāpa lejā pirmais. Majestātiski un cēli, kā dievu dēlam pienākas, Džo pēc arābu parauga sakrustotām kājām apsēdās zemē pie. kāpnītēm, un daļa pūļa godbijīgi apstāja viņu.
Tikmēr doktors mūzikas un kulta deju pavadībā lēnām soļoja uz valdnieka pili — «tambē», kas atradās patālu no tirgus laukumav'Bija pēcpusdienas trešā stunda,, un. Vēl spoži spīdēja saule.
Doktors soļoja svinīgi; atvairīdami -pūli, viņu no visām pusēm aizsargāja burvji. Brīdi vēlāk Fērgusonam pretī iznāca paglīta izskata jauneklis, sultāna ārlaulības dēls, kurš pēc šīs zemes parašām bija tēva bagātību vienīgais mantinieks. Jauneklis nokrita Mēness dēlam pie kājām; Fērgusons ar graciozu žestu piecēla viņu.
Pēc nepilnas stundas gājiena pa ēnainām taciņām cauri krāšņam tropu mežam sajūsminātā procesija sasniedza sultāna rezidenci, tā dēvēto «Ititēniju» —četrstūrainu celtni kāda pakalna nogāzē. Pils salmu jumta malas, balstoties uz griezumiem rotātiem koka pīlāriem, veidoja ap ēku īpatnēju lieveni. Sienas bija klātas iegareniem sarkanīga māla ciļņiem, kuros bija attēloti cilvēki un čūskas, bet labāk par cilvēkiem tur, bez šaubām, bija atveidotas čūskas. Tā ķā pils jumts nebalstījās tieši uz sienām, gaiss tajā riņķoja brīvi; jāpiebilst, ka logu šai ēkai nebija, tikai nelielas durvis.
Doktoru Fērgusonu cienīgi uzņēma sardze un sultāna favorīti — glīti, labi noauguši cilvēki, stipri un veselīgi vaņjamvezi cilts pārstāvji — Centrālās Āfrikas tautu tīras rases paraugs. Neskaitāmās sīkās pīnītēs sapītie mati krita viņiem uz pleciem, vaigi no deniņiem līdz mutei bija tetovēti melnām vai gaišzilām svītrām. Kroplīgi nostieptajās ausīs karājās koka gredzeni un kopāla gumijas plāksnītes. Visiem mugurā bija košu krāsu kokvilnas tērpi; zaldāti nesa rokās šķēpus, lokus ar eiforbijas sulā saindētām robainām bultām, dunčus, garus zāģveida zobenus «simus» un. nelielus cirvīšus.
Doktors iegāja Јilī. Par spīti sultāna slimībai, tur valdīja briesmīgs troksnis, kas, doktoram ierodoties, vēl vairāk pieauga. Fērgusons ievēroja pie durvju palodas sakārtās zaķu astes un zebru krēpes — tie acīmredzot bija talismani. Doktoru sagaidīja vesels bars sultāna sievu ar harmoniskām «upatu» skaņām un «kilindo» sitieniem — cimbalveida mūzikas instruments «upatu» bija darināts no vara katliņa dibenā, bet «kilindo» bija piecas pēdas augstas izdobta koka bungas, pa kurām no visa spēka ar dūrēm sita divi virtuozi bundzinieki.
Vairums sultāna sievu bija ļoti daiļas un smiedamās smēķēja tabaku no garām, melnām pīpēm; viņu slaidos stāvus līdz papēžiem sedza graciozās ielocēs krītoši tērpi, dažas no viņām valkāja «kiltus» — no pudeļķirbja šķiedrām. darinātus īsus, ap vidukli apliktus svārciņus.
Nomaļus stāvēja sešas sievas,' kuras likās tikpat jautras kā pārējās, kaut gan viņām draudēja nežēlīgas mocības.- Pēc sultāna nāves šīs sievas vajadzēja dzīvas aprakt vīram blakus, lai izklaidētu viņu mūžīgā miera valstībā.
Ar vienu skatienu novērtējis apstākļus, doktors tuvojās valdnieka koka gultai. Tajā viņš ieraudzīja gadu četrdesmit vecu vīru ar trulu seju. Slimība, kas ilga gadiem, nebija nekās cits kā nemitīgs skurbulis. Sultāns — alkoholiķis bija jau pa pusei bezsamaņas stāvoklī, un izraut viņu no tā nebija iespējams ne ar kādiem līdzekļiem.
Svinīgās pieņemšanas laikā sultāna sievas un favorīti saliektām mugurām tupēja uz ceļiem. Doktors ielēja valdniekam mutē dažus pilienus stipri uzbudinošu zāļu, un trulais ķermenis mirkli atdzīvojās; sultāns viegli sakustējās, bet, tā kā viņu jau vairākas stundas uzskatīja par mirušu, tad šis dzīvības simptoms tika uzņemts ar sajūsmas saucieniem.
Redzot, ka šeit viņam vairs nav ko darīt, Fērgusons, spēji atgrūdis savus pārāk dedzīgos suminātājus, atstāja pili. Viņš devās uz «Viktoriju». Tas notika sešos vakarā.
Saimnieka prombūtnē Džo, viņu gaidot, sēdēja zemē pie kāpnītēm; apkārt drūzmējās iedzimtie, apliecinādami viņam visdziļāko cieņu. Kā īstam Mēness, dēlam pienākas, Džo atļāva to darīt. Viņš gan bija pārāk vienkāršs, lai spētu notēlot dievišķu būtni, taču nepavisam nebija lepns; un pat lakstojās ar jaunajām afrikānietēm, kuras nespēja novērst acu no viņa. Tad Džo uzsāka ar meičām laipnas sarunas.
— Jaukās meitenes, pielūdziet,, pielūdziet mani, — Džo viņām teica, •— esmu lāga zēns, kaut arī dieves dēls.
Viņam nesa dāvanas, kādas parasti noliek tā saucamajās «mcimu» — būdās, kur novietoti elku dievi. Starp dāvanām bija mieži un stipram alum līdzīgs dzēriens «pombē»; Džo uzskatīja par vajadzīgu to nobaudīt, bet viņa rīklei, kura gan bija radusi pie vīna un viskija, tāds dzēriens likās par stipru. Džo briesmīgi sašķobīja seju, taču klātesošie to noturēja par laipnu smaidu. Pēc tam meitenes, uzņēmušas vienirluļu dziesmu, līganā gaitā sāka lēnu deju.
—- Ā, jūs dejojat! —• Džo iesaucās. — Nu labi, arī es nepalikšu parādā un tūlīt parādīšu, kā dejo mūsu dzimtenē. ,
Un Džo metās galvu reibinošā žīgā, dažādi izlocīdams ķermeni, gan saliekdams, to, gan izstiepdams; viņš dejoja ar pēdām, ar ceļgaliem, ar rokām, viņš, dīvaini gorīdamies, ieņēma neticamas pozas un neiedomājami vaikstī- jās, vārdu sakot, demonstrēja nēģeriem, kā dejo dievi uz Mēness, -
Un, lūk, afrikāņi gluži kā pērtiķi sāka atdarināt Džo palēcienus un roku vēzienus; viņi iegaumēja katru viņa kustību, katru pozu; izcēlās neaprakstāms jandāliņš, bezgala aizrautīga lēkāšana un saviļņojums. Kad jautrība sasniedza kulmināciju, Džo pēkšņi pamanīja doktoru.
Nikni klaigājoša, satracināta pūļa pavadībā Fērgusons lielā steigā atgriezās pie lidaparāta. Burvji likās ļoti uzbudināti. Doktoru no visām pusēm ielenca melnie, draudīgi mākdamies viņam virsū.
Neizprotama pārvērtība! Kas bija' noticis? Varbūt sultāns, kā par nelaimi, izlaidis garu debesu sūtņa rokās?
Arī Kenedijs no savas vietas grozā manīja draudošās briesmas, taču nesaprata cēloni. Stingri piepūstais balons, it kā nepacietīgi tiecoties augšup, bija cieši savilcis trosi, kas to saturēja.
Doktors jau atradās pie kāpnītēm. Māņticīgās bailēs pūlis vēl aizvien atturējās nodarīt viņam ļaunu; doktors veicīgi rāpās augšup uz grozu, un Džo viņam nekavējoties sekoja.
— Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli,.— Fērgusons kalpam uzsauca. — Nepūlies atāķēt enkuru. Būs jāpārcērt trose. Seko man!
— Bet kas īsti atgadījies? — kāpdams pār bortu grozā, Džo vaicāja.
— Kas noticis? — Kenedijs neizpratnē iesaucās, satver-, dams karabīni.
— Paraugies turp! — norādot uz apvārsni, doktors atbildēja.
— Nu, un tad? —; Kenedijam nekas nebija skaidrs.
— Un tad? Vai neredzi? Mēness lec!
Patiesi, pie tumši zilajām debesīm bija uzlēcis mēness, sarkans un spožs kā brīnumaina ugunsbumba. īsts mēness, nudien! Mēness un «Viktorija»!
Tas varēja nozīmēt tikai to, ka ir vēl otra Mēness dieve, vai arī to, ka svešinieki ir krāpnieki, intriganti, viltus dievi.
Gluži dabiski, ka tieši pie šā pēdējā slēdziena bija nākuši iezemieši. Ar to arī bija izskaidrojams lūzums viņu noskaņojumā. •
Džo nespēja savaldīt skaļus smieklus. Noprazdami, ka upuris slīd viņiem laukā no rokām, Kazeha iedzīvotāji sāka skaļi aurot, pret balonu pavērsās loki un musketes.
Pēkšņi viens no burvjiem pamāja. Ieroči nolaidās; burvis uzrāpās kokā, pūlēdamies satvert enkura trosi un novilkt cferostatu lejā.
Džo, paķēris cirvi, metās klāt trosei.
— Vai pārcirst? — viņš jautāja.
— Nē, pagaidi, •— doktors atbildēja.
— Bet nēģeris? …
— Varbūt izdosies enkuru glābt, tas taču mums ļoti nepieciešams. Pārcirst trosi vēl pagūsim.
Burvis, uzrāpies kokā un nolauzis dažus zarus, atāķēja enkuru. Balons atbrīvojās un acumirklī uzšāvās gaisā, aizraudams līdzi enkuru ar visu nēģeri: niknais vanganga, jāteniski sēžot šajā spārnotajā zirgā, pēkšņi uzlidoja debesīs. ..
Redzot vienu no saviem burvjiem aizlidojam, pūlis pārsteigumā sastinga.
— Urā! — iekliedzās Džo, kad «Viktorija» strauji pacēlās augšup.
— Viņš stingri turas klāt, — Kenedijs sacīja. —- Neliels ceļojums, protams, nebūs viņam par sliktu.
— Vai metīsim zemē nēģeri? — Džo ievaicājās.
— Nē taču! — doktors atbildēja. — Mēs viņu mierīgi nolaidīsim lejā, un jādomā, ka pēc tāda piedzīvojuma burvja autoritāte cilts vidū ārkārtīgi pieaugs.
— Iespējams pat, ka tagad iezemieši viņu uzskatīs par dievu, — Džo piebilda.
«Viktorija» jau bija gandrīz tūkstoš pēdu augstumā. Nēģeris briesmīgā izmisumā krampjaini turējās trosē. Viņš klusēja, acis stīvi pievērsis vienam punktam. Šausmām pievienojas pārsteigums. Viegls rietumvējš balonu dzina prom no Kazeha.
Pusstundu vēlāk, ievērojis lejā tukšu klajumu, doktors samazināja degļa liesmu un pietuvojās zemei. No divdesmit pēdu augstuma nēģeris iedrošinājās spēji nolēkt. Nokritis uz kājām, viņš aizjoza Kazeha virzienā, bet «Viktorija», pēkšņi atbrīvojusies no lieka smaguma, atkal sāka celties augšup.