Nākamajā rītā jau pulksten piecos sākās gatavošanās tālākajam lidojumam. Laimīgi atradis nozaudēto cirvi, Džo sacirta gabalos ziloņa ilkņus. «Viktorija» pacēla enkuru un ar astoņpadsmit jūdžu ātrumu stundā nesa ceļotājus uz ziemeļaustrumiem.
Iepriekšējā vakarā Fērgusons pēc zvaigžņu augstuma bija rūpīgi aplēsis aerostata atrašanās vietu. Tas atradās uz otrās paralēles četrdesmitās minūtes, tātad simt sešdesmit ģeogrāfiskās jūdzes zem ekvatora; viņi šķērsoja daudzus ciematus, nelikdamies zinis pār šausmu kliedzieniem, ko izraisīja «Viktorijas» parādīšanās; doktors nemitīgi atzīmēja apkaimes reljefu un īsumā aprakstīja tās izskatu; aerostats pārlidoja Ruembē kalna nogāzes, kuras bija gandrīz tikpat augstas kā Usagaras kalnu kores, .pēc tam pie Tengas parādījās Karagvas kalnu robotās grēdas,, pēc doktora domām, tās katrā ziņā bija Mēness kalnu turpinājums. Taču senā teika, vēstīdama, ka. Nīlas šūpulis atrodas Karagvas kalnos, tuvojas patiesībai, jo kalni izbeidzas pie Ukereves ezera, kas varētu būt lielās upes ūdeņu rezervuārs.
Kamēr «Viktorija» šķērsoja plašo apgabala tirdzniecības centru Kafūro, pie . apvāršņa beidzot iznira neatlaidīgi meklētais ezers, kuru 1858. gada 3. augustā bija saskatījis kapteinis Spīks.
Semjuels Fērgusons bija saviļņots; tuvojās viens no viņa galvenajiem pētījuma objektiem, un, pielicis pie acīm tālskati, viņš centās nepalaist garām nevienu šīs noslēpumainās zemes stūrīti.
Viņi slīdēja pāri smilšainam, noplicinātam apgabalam; apstrādātas bija tikai dažas ielejas, apkārtne bija kā nosēta vidēja augstuma koniskām smailēm, bet, jo tuvāk nāca ezers, jo līdzenāka kļuva zeme; rīsa plantācijas aizstāja miežu lauki; šeit auga ceļmalītes, no kurām iezemieši gatavo vīnu, un meža augs «mvani», ko lieto kafijas vietā. Pussimts apaļu būdu ar salmu jumtiem veidoja Karagvas pilsētu.
Skaidri saskatāmas bija visai glītas nēģeru rases pārstāvju brūnās, pārsteigtās sejas. Plantācijās gausi līk- ņāja neticami apaļīgas sievietes, un Fērgusons bezgala izbrīnīja savus ceļabiedrus, paskaidrodams, ka apaļīgums, ko panāk ar obligātu skābpiena režīmu, šeit ļoti iecienīts. >
Dienas vidū «Viktorija» pārlidoja 1°45' dienvidu platuma; stundu vēlāk tā jau planēja virs ezera.
Kapteinis Spīks šo ezeru nosaucis par «Nyanza] Victo- ria». Ezera platums — gandrīz deviņdesmit jūdžu; tā dienvidu daļā atklāto salu grupu Spīks nosaucis par Bengālijas arhipelāgu. Ezera austrumu piekrastē Spīka ekspedīcija bija nonākusi līdz Mvanzai, kur to laipni uzņēma sultāns. Tur Spīks izdarīja trigonometriskus mērījumus, taču dabūt laivu un šķērsot Ukereves ezeru, lai izpētītu tā otru krastu un lielo salu, Spīkam neizdevās; biezi apdzīvotā sala, kur valda trīs sultāni, bēguma laikā pārvēršas pussalā.
Doktors bija nolēmis precīzi atzīmēt ezera dienvidu aprises, bet «Viktorija» diemžēl turējās vairāk ziemeļu pusē. Sīkiem dzelkšņu krūmiem klātie krasti galīgi nozuda aiz gaišbrūnu moskītu miriādēm; šī zeme šķita neapdzīvota un neapdzīvojama; vienīgi neskaitāmi nīlzirgi vāļājās meldru biezokņos vai nira ezera dzeltenīgajos ūdeņos.
No augšas skatoties, ezers izpletās tālu uz rietumiem un ar savu neaptveramo plašumu atgādināja jūru; atstatums starp ezera krastiem ir tik milzīgs, ka kuģot starp tiem ir grūti; jāpiebilst, ka pār ezeru bie^i uznāk spēcīgas vētras, jo šajā augstajā, atklātajā baseinā plosās - nikni vēji.
Vadīt gaisakuģi nebija viegli; doktors bažījās, vai viņus neaizraus uz austrumiem, bet vējš, kā par laimi,
dzina aerostatu tieši uz ziemeļiem, un sešos vakarā «Viktorija» nonāca virs nelielas vientuļas salas, kas atradās uz 0°30' dienvidu platuma un 35°52' austrumu garuma — divdesmit jūdžu attālumā no krastā.
Ceļotāji noenkurojās pie kāda koka un, vējam pret vakaru norimstot, cerēja tur mierīgi pavadīt nakti. Par piezemēšanos nedrīkstēja ne sapņot; salu, tāpat kā ezera piekrasti, klāja biezi moskītu mākoņi. Kad Džo, nostiprinājis enkuru, atgriezās, viņš bija pamatīgi sadzelts, bet, uzskatīdams moskītu dzēlienus par gluži dabisku parādību, nemaz par to nedusmojās.
Doktors tomēr nebija tik optimistiski noskaņots, viņš savilka pēc iespējas stingrāk enkura trosi, lai negantie moskīti, kuri, draudīgi sīkdami, jau cēlās augšup, viņus nespētu sasniegt. Doktora aplēses, ka ezers atrodas trīstūkstoš septiņsimt piecdesmit pēdu virs jūras līmeņa, pilnīgi sakrita ar kapteiņa Spīka aplēsēm. 9
— Tā, nu mēs esam uz salas, — kasīdams sadzelto ādu, Džo sacīja.
— Vajadzētu to veicīgi izpētīt, — mednieks piebilda, — kaut gan rādās, ka bez šiem jaukajiem kukainīšiem neviena cita dzīva radījuma te nav.
— Daudzās salas, ar kurām ezers kā nosēts, būtībā ir tikai applūdinātu pakalnu virsotnes, — doktors paskaidroja. — Bet mēs varam būt laimīgi, ka tieši šeit esam patvērušies, jo ezera krastos dzīvo mežonīgas ciltis. Tātad liecieties gulēt droši, debesis sola mierīgu nakti.
— Bet vai tu, Semjuel, mūsu piemēram. nesekosi?
— Nē, es tikpat neaizvēršu acis. Domas man laupa miegu. Ja rīt vējš būs labvēlīgs, tad dosimies tieši uz ziemeļiem, draugi, un iespējams, ka atklāsim Nīlas izteku, kas vēl aizvien ir neatminēta mīkla. Kā lai es guļu, kad lielās upes izteka tik tuvu!
Kenedijs un Džo, kurus zinātniski jautājumi tik daudz nesaviļņoja kā. Fērgusonu, nolikās uz segām un tūlīt pat viņa apsardzībā cieši aizmiga.
Trešdien, 23. aprīlī, četros no rīta, gaismiņai svīstot, «Viktorija» pacēla enkuru; nakts it kā negribot, šķīrās no ezera ūdeņiem, virs kuriem cēlās bieza dūmaka, taču spēcīgā vēja brāzmas ātri to izkliedēja. īsu brīdi pamētājis aerostatu no vienas puses uz otru, vējš sāka to nest tieši uz ziemeļiem.
Doktors Fērgusons priekā sasita plaukstas.
Nīla
— Esam uz īstā ceļa! — viņš iesaucās. — Mēs sasniegsim Nīlu vai nu šodien, vai nekad! Skatieties, draugi, «Viktorija» šķērso ekvatoru! Tūlīt ielidosim ziemeļu puslodē.
— O! — iesaucās Džo. — Tātad jūs apgalvojat, ser, ka ekvators atrodas šeit?
— Tieši tā, manu zēn.
— Tādā gadījumā, ar jūsu atļauju, šo notikumu vajadzētu nosvinēt.
— Lai notiek, ierausim pa glāzītei groka! — doktors smejoties atbildēja. — Tavs kosmogrāfijas pētīšanas paņēmiens nebūt, nav peļams, Džo.
Tā uz «Viktorijas» tika svinīgi atzīmēts ekvatora pārlidojums.
«Viktorija» strauji lidoja uz priekšu. Rietumos vīdēja gandrīz pilnīgi lēzena krastmala, bet- tālāk — Ugandas un Usogas plakankalnes. Vēja ātrums aizvien pieauga; tas jau sasniedza trīsdesmit jūdzes stundā.
Viktorijas ezera saviļņotie ūdeņi putoja kā jūra. Brīžam no dzīlēm uzbangoja tādi viļņi, ka sašūpotais līmenis .vēl ilgi pēc tam nenorima, un doktors noprata, ka ezers ir ļoti dziļš. Straujā lidojuma laikā ceļotāji uz ezera bija ievērojuši tikai divas neaptēsta koka laivas.
— Ja ezers atrodas tik augstu, — doktors teica, — tad, šķiet, tam vajadzētu būt Austrumāfrikas lielo upju dabiskam rezervuāram; debesis ar lietu atdod tam atpakaļ to, ko iztvaikojumu veidā saņem no tā pietekām. Manuprāt, Nīlas izteka noteikti jāmeklē šeit.
— Gan redzēsim, — Kenedijs sacīja.
Ap deviņiem no rīta viņi tuvojās rietumu krastam;, tas likās vientuļš, -mežiem apaudzis. Kad aerostats mazliet novirzījās uz austrumiem, atklājās ezera otra mala. Tā meta līkumu un beidzās ar palielu radzi uz 2°40/ ziemeļu platuma. Šajā krastā slējās augstu - kalnu kailās smailes, bet starp kalniem dziļa līčloču aiza pavēra ceļu mutuļojošai straumei.
Vadīdams savu aerostatu, doktors Fērgusons ne mirkli neaizmirsa pētīt šo zemi.
— Vai redzat! — viņš pēkšņi iesaucās. — Vai redzat, draugi! Arābiem taisnība! Viņi stāstīja, ka no Ukereves ziemeļu daļas iztek kāda upe. Un tā patiesi eksistē, mēs lidojam tai pāri, bet upes gaita ir gandrīz tikpat ātra kā mūsu balonam. Šī straume, kas plūst zem mūsu kājām, neizbēgami pievienosies Vidusjūras ūdeņiem. Tā ir Nīla!
— Tā ir Nīlā! — jūsmodams līdz ar draugu, Kenedijs piebalsoja.
— Esi sveicināta, Nīla! — Džo iesaucās, kā vienmēr nepalaizdams garām izdevību jautri paklaigāt,
Noslēpumainās upes straumi vietumis aizsprostoja varenas klintis. Straume mutuļoja — tā veidoja krāces un ūdenskritumus, kas vēl vairāk apstiprināja doktora pieņēmuma pareizību. No apkārtējām klintīm plūda milzum daudz putojošu strautu, to bija vairāki simti. Varēja skaidri saskatīt, kā no zemes laužas sīkas straumītes, kā tās plūst, kā sastopas, satek kopā un, cita ar citu sacenz- darnās ātrumā, steidzas uz topošo upi, kura, uzņemdama tās savā gultnē, , kļūst par varenu straumi.
— Nav šaubu, tā ir Nīla, — doktors pārliecinoši atkārtoja. — Upes nosaukums zinātniekus saistījis ne mazāk kā tās iztekas avots; pastāv uzskats, "ka nosaukums cēlies no grieķu vā,i koptu-valodas vai arī no sanskrita[30]; galu galā tam vairs nav nozīmes, jo Nīla beidzot ir atklājusi savas iztekas noslēpumu.
— Bet kā lai pārliecināmies, vai šī ir tā pati upe, kuru atklājuši ziemeļu pētnieki? — mednieks vaicāja.
— Ja labvēlīgs ceļavējš pieturētos vēl vismaz stundu,— doktors atbildēja, — tad mēs iegūtu drošus un neapstrīdamus pierādījumus.
Kalni atkāpās, it ka atbrīvojot vietu neskaitāmiem cie- - matiem, gan sezama un sorgo laukiem, gan cukurniedru plantācijām. Iezemieši šķita bezgala satraukti un saniknoti. Viņi acīmredzot pat nedomāja «Viktoriju» pielūgt, drīzāk gan ienīst, uzskatīdami aeronautus nevis par dieviem, bet par svešiniekiem. Un tāpēc «Viktorija» bija spiesta lidot augstumā, kur lodes to nevarēja skart.
— Nolaisties šeit nebūtu viegli, — skots piezīmēja.
>— Nu,- un tad? — JDžo iesaucās. — Jo sliktāk mežoņiem pašiem, viņiem paies secen patīkama saruna ar mums.
. — Un. tomēr vajadzēs piezemēties, — doktors Fērgusons sacīja, — vismaz uz ceturtdaļstundu, citādi es nevaru iegūt apstiprinājumu mūsu ekspedīcijas rezultātiem.
— Tātad tas ir nepieciešams, Semjuel?
— Katrā ziņā, kaut arī vajadzētu ķerties pie ieročiem.
— īsti manā gaumē, — noglāstīdams karabīni, Kenedijs noteica.
— Kā pavēlēsiet, saimniek, — Džo, gatavs, cīņai, piebilda.
— Ta nebūs pirmā reize, kad zinātnei jākalpo ar ieroci rokās: kaut ko līdzīgu pieredzējis kāds franču zinātnieks Spānijas kalnos, mērīdams zemes meridiānu.
— Nebēdā, Semjuel, un paļaujies droši uz saviem miesassargiem.
— Vai mēs jau nolaižamies, ser? — Džo pavaicāja.
— Vēl ne. Vispirms mums jāpaceļas augstāk un precīzi jāatzīmē šīs zemes robežas.
Sakarsētais ūdeņradis drīz vien izplēta balonu, un pēc desmit minūtēm «Viktorija» jau bija divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā.
No turienes skaidri varēja atšķirt lielās upes pieteku tīklu. Vairums no tām plūda šurp no rietumiem, vīdamās starp pakalniem un auglīgiem laukiem.
— No šejienes līdz Gondokoro nav vairāk kā deviņdesmit jūdžu, bet līdz tai vietai, kuru sasnieguši ceļotāji, nākot šurp no ziemeļiem, — nepilnas piecas jūdzes, — pētīdams karti, doktors pavēstīja. — Tagad sāksim uzmanīgi tuvoties zemei.
Kad «Viktorija» bija nolaidusies divtūkstoš pēdu zemāk, doktors sacīja:
— Nu, mani draugi, būsim gatavi jebkurai nejaušībai!
— Esam gatavi, -— biedri atbildēja.
— Tad viss kārtībā.
Aerostats lidoja aptuveni simt pēdu augstumā virs upes gultnes; šajā viptā upe nebija platāka par piecdesmit tuāzēm, bet piekrastes ciematos, skaļi klaigājot, mudžēja nēģeri. Uz otrās paralēles Nīla veido gandrīz desmit pēdu augstu ūdenskritumu, un tur šī upe nav vairs kuģojama.
,— Skat, tam vajadzētu būt ūdenskritumam, kuru minējis Debono, — doktors iesaucās.
Upes baseins (paplašinājās; ar īpašu ziņkāri Fērgusons vēroja tajā izkaisītās daudzās salas, šķita, ka viņš meklē kādu orientieri, ko pagaidām vēl nebija izdevies atrast.
Tieši zem aerostata peldēja nēģeru laiva; Kenedijs to apsveica ar karabīnes šāvienu, kas laivu netrāpīja, tikai piespieda to žigli atgriezties krastā.
— Laimīgu ceļu! — Džo laiviniekiem uzsauca. — Viņu vietā es vairs neiedrošinātos šurp atgriezties, es gluži vienkārši nobītos no tāda briesmoņa, " kurš dārd un spļauj uguni;
Pēkšņi doktors satvēra tālskati un pievērsās salai upes vidū.
— Četri koki! — viņš iesaucās. >— Vai redzat? Lūk, tur!
Patiesi — salas krastmalā auga četri vientuļi koki.
— Tā ir Bengas sala. Jā, protams, Benga! — viņš piebilda. 4 •
— Nu, un tad? — Diks nesaprata.
— Ar dieva palīgu mēs tur nolaidīsimies.
-— Bet rādās, ka tā ir apdzīvota, mister Semjuel!
— Tev taisnība, Džo. Ja nemaldos, tur sapulcējušies ap divdesmit iezemiešu, — Kenedijs piezīmēja.
— Mēs ātri piespiēdīsim viņus laisties lapās, to izdarīt nebūs grūti, — Fērgusons noteica. '
— Lai notiek, — mednieks piekrita.
Saule stāvēja zenītā. «Viktorija» tuvojās salai.
Makado cilts nēģeri s,āka skaļi kliegt. Viens no viņiem vicināja gaišā no koka mizas taisīto cepuri. Kenedijs notēmējis izšāva, un cepure sašķīda.
Izcēlās vispārējs apjukums. Iedzimtie metās upē un peldēja tai pāri; no abiem krastiem augšup lidoja ložu krusa un bultu lietus, taču aerostatu, kas bija noenkurojies kādas klints plaisā, tas neapdraudēja. Džo nošļūca lejā pa trosi.
— Šurp kāpnes! — doktors uzsauca. — Seko man, Kenedij!
— Ko tu gribi darīt?
— Kāp lejā, man vajadzīgs liecinieks.
— Esmu tavā rīcībā.
— Džo, tu paliec šeit un esi modrs!
— Neuztraucieties, ser, es atbildēšu par visu.
— Tad ejam, Dik! — nolēkdams zemē, doktors mudināja.
Aizvedis draugu pie klintīm, kuras slējās salas viņā pusē, Fērgusons labu brīdi dzelkšņu krūmos kaut ko meklēja, līdz asinīm saskrambādams rokas. Tad, spēji satvēris Kenediju pie elkoņa, teica:
— Paraugies!
— Burti! — Kenedijs iesaucās.
Patiesi — uz klints skaidri iezīmējās burti A un D.
— «A.D.»— Fērgusons lasīja. — Andrea Debono! Ceļotāja pašrocīgs paraksts; šis vīrs Nīlas, augštecē nokļuvis tālāk par citiem.
— Nudien, tāds pierādījums ir neapgāžams, Semjuel.
— Nu tu beidzot man ticēsi?
— Tā ir Nīla. Nav ne mazāko šaubu.
Fērgusons rūpīgi nozīmēja vērtīgos iniciāļus, tieši atveidodams burtus un to izmērus, tad, vēlreiz tos aplūkojis, teica:
— Bet nu žigli atpakaļ uz balonu!
— Tikai labi mudīgi, jo šķiet, ka daži iedzimtie jau peld uz šejieni.
— Tagad tam vairs nav nozīmes. Kaut tikai nu vējš vēl pāris stundu nestu mūs uz ziemeļiem, tad mēs sasniegtu Gondokoro un spiestu rokas saviem tautiešiem!
Desmit minūtes vēlāk «Viktorija» majestātiski pacēlās gaisā, bet doktors , par godu panākumiem atritināja Anglijas karogu.