Nakts bija ļoti tumša. Doktors nespēja pateikt, kur viņi atrodas; gaisa kuģa enkurs bija ieāķējies ļoti augsta koka galotnē, tumsā tik tikko varēja atšķirt koka neskaidro siluetu. Kā parasti, pulksten deviņos sardzē vispirms stājās doktors, bet pusnaktī viņu nomainīja Diks.
— Pielūko, Dik, esi ļoti uzmanīgs!
— Vai noticis kas ļauns?
— Nē. Man tikai likās, ka lejā skan neskaidras balsis; nav ne jausmas, uz kurieni vējš mūs aiznesis; lieka uzmanība tomēr nekaitēs.
— Tie droši vien būs bijuši meža zvēri, ko tu sadzirdēji,
— Nē, šķiet, ka tas bija kas cits; vārdu sakot, ja rodas mazākās aizdomas, nekavējoties modini mūs.
— Vari uz mani paļauties.
Vēlreiz uzmanīgi ieklausījies, bet neko nesadzirdējis, doktors beidzot nolikās savā guļvietā un pēc mirkļa iemiga.
Debesis klāja biezi mākoņi, un gaisā nebija manāma ne mazākā vēsmiņa. Turēdamās tikai vienā enkurā, «Viktorija» bija pilnīgi nekustīga.
Apsēdies tā, lai ērtāk varētu pieskatīt degli, Kenedijs, atbalstījis elkoņus ūz groza malas, uzmanīgi vēroja rāmo tumsu. Brīžam viņam šķita, ka lejā pazib vārga uguntiņa, kā tas satraukumā mēdz gadīties piesardzīgiem cilvēkiem. Vienu mirkli viņam likās, ka divsimt pēdu attālumā pazib gaisma; spēji nozibsnījusi, tā tūlīt pat nozuda, pēc tam viņš neko vairs neredzēja.
Tas droši vien bija tikai gaismas iespaids, ko acis saskata dziļā tumsā.
Kenedijs nomierinājās un atkal nenoteikti vērās naktī, bet pēkšņi klusumu pārtrauca spalgs kliedziens.
Kas tas? Kāda dzīvnieka vai naktsputna brēciens? Varbūt tur kliedza cilvēks?
Apzinādamies stāvokļa nopietnību, Kenedijs jau grasījās modināt biedrus, bet pēkšņi viņam iešāvās prātā: lai tur būtu kas būdams — zvērs vai cilvēks, tikpat tas atradās tālāk par šāviena attālumu; aplūkojis savus ieročus, Diks atkal vēroja tumsu.
Drīz vien viņam sāka likties, ka neskaidras ēnas zogas uz koku. Kad mākoņus pāršķēla mēness stars, Diks skaidri saskatīja veselu baru kustīgu būtņu.
Viņš atcerējās piedzīvojumu ar paviāniem un, ne brīdi vairs nevilcinādamies, uzlika roku doktoram uz pleca. Doktors acumirklī pamodās.
— Cst! Runāsim klusāk, — Kenedijs čukstēja.
— Vai kaut kas noticis?
— Jā gan, vajag pamodināt arī Džo.
Kad Džo pietrūkās kājās, mednieks izstāstīja, ko redzējis.
— Vai atkal sasodītie pērtiķi? — Džo klusām vaicāja.
-— Iespējams. Tomēr jādara viss piesardzības labā.
— Mēs ar Džo iekāpsim kokā, — Kenedijs sacīja.
— Bet es tikmēr sagatavošos, lai briesmu, gadījumā varam spēji pacelties gaisā, — doktors piebilda.
— Norunāts.
— Kāpsim lejā! — Džo mudināja.
— Ieročus lietojiet tikai bezizejas stāvoklī, — doktors piekodināja. — Nav nekādas vajadzības darīt zināmu mūsu klātbūtni.
Diks un Džo piekrītoši pamāja. Bez trokšņa viņi ierāpās kokā un apsēdās uz: stiprā, žuburainā zara, pie kura turējās enkurs. Brīdi viņi nekustīgi sēdēja lapotnē un klusēdami ieklausījās. Pēkšņi kļuva dzirdama savāda koka mizas skrapstēšaņa. Džo satvēra skotu pie rokas.
— Vai dzirdat?
— Jā, mums kāds tuvojās.
— Vai tik tā nav čūska? Jūs taču dzirdējāt svilpienu …
— Nē, svilpienā bija kaut kas cilvēcisks.
«Kaut tie labāk būtu mežoņi,» Džo nodomāja. «Rāpuļi man iedveš rie~bumu.»
— Troksnis pieņemas, •— Kenedijs pēc brītiņa atkal nočukstēja.
— Jā gan, kāds rāpjas kokā.
— Uzmaniet šo pusi, es vērošo. otru.
— Labi.
Viņi bija divi vien uz stiprā, resnā zara tā saucamā «gigantiskā baobaba» kuplās lapotnes pašā vidū; lapu biezoknī valdīja necaurredzama tumsa; pēkšņi Džo pieliecies iečukstēja Kenedijam ausī:
— Nēģeri.
Līdz abiem ceļotājiem no lejas atlidoja daži pusbalsī teikti vārdi.
Džo pielika pie pleca šauteni.
— Pagaidi! -— Kenedijs viņu atturēja.
Mežoņi patiesi rāpās kokā; viņi iznira no visām pusēm, ložņādami pa zariem kā čūskas; viņi tuvojās lēnām, bet droši; viņus varēja pazīt pēc nejaukās smakas — tā nāca no viņu ādas, kas bija ieziesta ar smirdošiem taukiem. Drīz vien virs zara, uz kura sēdēja Kenedijs un Džo, parādījās divas galvas.
— Uzmanību, šaut! — Kenedijs pavēlēja.
Kā pērkons norībēja divi šāvieni reizē, un tiem sekoja sāpju kaucieni. Visa orda acumirklī nozuda.
Bet līdz ar kaucieniem pēkšņi atskanēja savāds kliedziens — negaidīts un neticams. Cilvēka balss skaidrā franču valodā sauca:
— Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā!
Bezgala pārsteigti, Kenedijs un Džo steidzīgi atgriezās
aerostatā.
— Vai dzirdējāt? — doktors viņiem vaicāja.
— Bez šaubām. Tas bija pārdabisks kliedziens: «Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā!»
— Mežoņu .gūstā nokļuvis francūzis.
—- Droši vien kāds ceļotājs.
Varbūt misionārs?
— Nelaimīgaisl — mednieks iesaucās. — Viņu spīdzina, iespējams, ka draud pat nogalināt.
Fērgusons velti pūlējās apslāpēt saviļņojumu.
— Par to nav šaubu, — viņš teica. — Mežoņu rokās kritis kāds nelaimīgs francūzis. Bet mēs no šejienes neaizbrauksim, iekams nebūsim darījuši visu, lai nelaimīgo glābtu. Jūsu šāvieni viņam vēstīja, ka ieradušies negaidīti palīgi, viņam šķita, ka tas ir dieva pirksts. Mēs taču nelaupīsim nelaimīgajam pēdējo cerību. Kā jus domājat?
— Tieši tāpat, Semjuel, un esam gatavi izpildīt tavas pavēles.
— Tādā gadījumā apspriedīsimies, kā rīkoties, un līdz ar ausmu lūkosim viņu glābt.
— Bet kā lai atkratāmies no negantajiem nēģeriem? — Kenedijs vaicāja.
— Ņemot vērā to, ka nēģeri nobijušies laidās lapās, —«• doktors sacīja, —skaidrs, ka viņi nepazīst šaujamos ieročus; tātad mums jāizmanto viņu bailes, bet, lai kaut ko uzsāktu, jānogaida, līdz ataust gaisma, pēc tam, raugoties pēc apstākļiem, izstrādāsim glābšanas plānu.
—• Nelaimīgais nevar būt tālu, — Džo piezīmēja.
— Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā! — atkal sauca tā pati balss, tikai šoreiz daudz vārgāka.
— Ak šie mežoņi! — Džo, dusmās trīcēdams, iesaucās. —- Bet ja nu nelaimīgo nogalina jau šonakt?
— Vai dzirdi, Semjuel! — Kenedijs metās doktoram klāt un satvēra viņa roku. — Ja nu viņu nogalina šonakt?
— Tas nav ticams, draugi; mežoņi savus upurus mēdz nogalināt dienas vidū; šim nolūkam viņiem nepieciešama saule.
— Vai, izmantojot nakts tumsu, man nevajadzētu aiz- lavīties līdz nelaimīgajam? — Diks ieminējās.
s— Es došos jums līdzi, mister Dik!
— Pagaidiet, draugi, pagaidiet! Tāds nodoms dara godu jūsu sirdij un drosmei, taču ar to jūs varat pakļaut briesmām mūs visus un jo vairāk cilvēku, kuru vēlamies glābt.
— Kā tā? — Kenedijs nesaprata. — Mežoņi taču briesmīgās bailēs izklīduši, viņi šurp vairs neatgriezīsies.
— Dik, es tevi lūdzu, paklausi mani! Es runāju mūsu visu glābiņa labā; ja tevi nejauši sagūstīs, mēs būsim pagalam.
— Bet nelaimīgais? Viņš cer un gaida. Neviens viņam neatbild. Neviens nedodas palīgā. Viņam droši vien sāk likties, ka ausis pievīlušas, ka viņš neko nav sadzirdējis.
— Nelaimīgais jānomierina, — doktors Fērgusons teica.
Piecēlies kājās un pielicis plaukstas pie mutes, doktors
franču valodā, kurā svešais bija saucis pēc palīdzības, izkliedza tumsā:
— Lai kas jūs arī būtu, nezaudējiet cerības! Trīs draugi par jums rūpējas!
Kā atbilde atskanēja drausmīgs kauciens, kas gūstekņa vārdus, protams, apslāpēja.
— Viņu žņaudz! Tūlīt nonāvēs! — Kenedijs iesaucās. — Mūsu iejaukšanās tikai paātrinājusi nāves brīdi. Vajag rīkoties!
-— Bet kādā veidā, Dik? Padomā pats — ko lai iesākam tik dziļā tumsā?
— Ak, kāpēc nevarēja būt gaisma! •— Diks gaudās.
— Nu labi, bet, jā tagad būtu diena, ko* tad tu iesāktu? — doktors savādā balsī vaicāja.
— Pavisam vienkārši, Semjuel, -— mednieks atbildēja, — es nokāptu lejā un ar šāvieniem salašņas izklīdinātu.
— Un tu, Džo? — Fērgusons vaicāja.
— Rīkotos piesardzīgāk, ser, es gūsteknim pavēstītu, uz kuru pusi jābēg.
— Bet kā tu to izdarītu?
— Ar bultas palīdzību, kuru noķēru lidojumā, — piesietu pie tās zīmīti vai arī gluži vienkārši skaļā balsī visu viņam pasacītu — nēģeri mūsu valodu taču nesaprot.
— Jūsu plāni, dārgie draugi, nav īstenojami. Bēgt nelaimīgajam būtu pārāk grūti, pat ja viņam laimētos apvest ap stūri savus spīdzinātājus. Tavs plāns, dārgo Dik, varētu arī izdoties, ņemot vērā tavu lielo drosmi un tās bailes, kuras tu ar šāvienu iedvesi mežoņiem. Bet, ja nu pasākums neizdotos un tev draudētu bojāeja, tad mums vajadzētu glābt nevis vienu, bet divus nelaimīgos. Nē, būs jārīkojas citādi, lai visas izredzes uz panākumiem būtu mūsu pusē.
— Tad tas jādara nekavējoties, — mednieks neatlaidās.
— Iespējams, ka tev taisnība, — Fērgusons ar uzsvaru sacīja.
— Bet kā jūs izkliedēsiet tumsu?
Fērgusons dažas minūtes klusēja; viņš kaut ko gudroja. Ceļabiedri nepacietīgi viņu vēroja, neparastā situācija visus bija pārlieku satraukusi. Pēc brītiņa Fērgusons turpināja":
— Mans plāns ir šāds: mums ir divi simti mārciņu balasta, jo smilšu maisi, kurus paņēmām līdzi, vēl nav izmantoti. Pieņemsim, ka izmocītais, nogurušais gūsteknis nesver vairāk par katru no mums, tātad, lai spēji uzlidotu, vajadzēs izmest laukā liekas sešdesmit mārciņas.
— Ko īsti esi iecerējis? — Kenedijs vaicāja.
— Lūk, ko, Dik: saproti pats — ja mums izdosies paķert līdzi gūstekni, tad, izmetot laukā gūstekņa svaram atbilstošu balasta daudzumu, balona līdzsvars saglabāsies; bet, lai, bēgot no nēģeru bandas, paceltos gaisā pēc iespējas straujāk, būs vajadzīgi spēcīgāki līdzekļi nekā aerostata deglis; esmu pārliecināts, ka, īstajā brīdī izmantojot balastu, mēs varēsim aizlidot lielā ātrumā.
— Skaidrs.
— Viens traucēklis tomēr būs, — Fērgusons piebilda. — Pēc tam piezemējoties mums būs jāzaudē izmestā balasta svaraņļ proporcionāls gāzes daudzums. Gāze ir ļoti vērtīga, bet, kad runa ir par cilvēka dzīvību, neko nedrīkstam žēlot.
— Tiesa gan, Semjuel, ir jāziedo viss, lai viņu glābtu.
— Tad sāksim rīkoties. Nolieciet balasta maisus uz groza malas tā, lai vienā mirklī tos varam nomest zemē,
— Bet kā lai tiek galā ar tumsu?
— Pagaidām tā slēps mūsu sagatavošanos, bet, kad viss būs kārtībā, ausīs jau rīts. Turiet ieročus pa tvērienam. Iespējams, ka vajadzēs šaut; mūsu rīcībā ir viens lādiņš karabīnei, četri — divām šautenēm un divpadsmit — diviem revolveriem, kopā septiņpadsmit lādiņi, kurus varam izšaut vienā ceturtdaļminūtē. Bet ceru, ka iztiksim bez lieka trokšņa. Nu, vai esat gatavi?
— Jā, — Džo atbildēja. .
Maisi bija salikti uz borta, ieroči pielādēti.
— Tā, viss kārtībā, — doktors noteica. — Tagad esiet modri. Tev, Džo, vajadzēs nomest balastu, bet Diks satvers gūstekni; tikai nedariet neko bez manas pavēles! Džo, steidzies atbrīvot enkuru un veicīgi atgriezies.
Džo veikli nošļūca lejā pa trosi un pēc dažām minūtēm atkal iekāpa grozā. Atbrīvotā «Viktorija» karājās gaisā gandrīz pilnīgā mierā. Doktors tikmēr bija pārliecinājies, ka sajaucēja kamerā gāzes ir pietiekami daudz, lai nepieciešamības gadījumā degli varētu iedarbināt bez Bunzena baterijas. Pēc tam viņš sameklēja divus izolētus vadus, kurus lietoja ūdens sadalīšanai; tad, parakņājies ceļasomā, atrada divas oglītes ar noasinātiem galiem un piestiprināja tās vadu galos.
Abi Fērgusona draugi neizpratnē vēroja viņa rīcību, taču klusēja; savu darāmo paveicis, doktors nostājās groza vidū un, saņēmis katrā rokā vienu vadu, savienoja oglīšu smailos galus. Starp tiem pēkšņi uzliesmoja spoža gaisma — žilbinošs elektriskās gaismas kūlis pārcirta nakts tumsu.
— O! Ser! —- Džo iesaucās.
— ..Ne vārda! —doktors nočukstēja.;—